10.30 a.m. sestdiena {1. 11. 69?}
Lietus. Zaudējums. Samierināšanās ar visu, mēģinājums – jauns atspīdums no svešām sejām.
Gribēju pierakstīt) Tu vari meklēties pa savām atvilknītēm, šūplādēm just teikumu ) bet vai labāks nav tas ) Jauns atspīdums etc....? kas iekrita atzīmes taisot)
2 p.m. Lietus. Iela turpina būt busy. Iela turpina būt man svarīga. Dažreiz kā skaidrība uznāk – cits ir Tava dzīve (nav nekā izņemot bērnus un tur es maisos kā 5 ritenis…) bet tad atkal es krītu atpakaļ ielā, ar viņas dzīvību, viss liekas tur ir kā man nav, cilvēki, ciemošanās, nākšana, iešana…
Svētdiena {2. 11. 69?} 8. 30 a.m.
Rīts puslīdz spirgts. Iela paklusa. Nav saules plūdu. Pamiers. Manī mētāšanās no vienas galējības otrā, kā manas romances tā manas dzejas apsvērumā, vērtējumā.
Pārskatīju 6 aizsūtītos dzejoļus un pēkšņi domājos redzam, ka Kalniņa kundzei tur lielisks materiāls izlasīties – izteikties, izskandēties…
Tur ir i neparastas vietas, tur ir arī mūzika, tur ir arī doma, tur ir pat humors un tur ir – kļūdas, negatavums. Ko vairāk var vēlēties? Jaunus atradumus? Varbūt arī to ir vairāk nekā viens otrs (pēc Dēliņa kg. izteicieniem viņa grāmatā par Stīderti un Johansonu) gribētu atzīt. Galvenais – tur ir īsts privātīpašums ap kuru, uz kura, par kuru un kurā mans mazais Pegazs klibo, protams pilnīgi brīvs nav neviens un mans Pegazs ir apkrāvies ar svešu jūgu arī. Varbūt stipri, pārāk stipri, tieši no tiem laikiem, kad sākusies dzejas trūkšana, kritikas etc.
Rīts. Kurp doties? Jāpaliek mājās. Jānobeidz Ineses veste. Nu beidzot tas jādara.
Klivs vakar lasīja savu romāna iesākumu – es domāju ka tas ļoti neīpatnējs, samākslots, runāts pāri tam, kas domāts teikt.
Starp dažādiem biediem
Šai rītā atkal laimīgiem soļiem,
Gribu izlocīties un steigties
Un iet pa puķainām tekām,
Sauli ņemt un nest un mest
Kā ābolu no rokām rokās,
Raut pie visu zvanu mēlēm
Lai torņi lejā nonāk
Ar savām dziesmām,
Lai kāda skaņa kāds vārds
Nonāk Tavās rokās,
Tavās acīs un smaidā
Lai Tu sasilis skanēdams staigā.
–––––––––––––
Aizšalc, aizdun ielā
Dzīves aizbrauciens
Met savu drēbju vīli
Tā ceļā, liec, sauc, meties
Neizliecies, nenoguli
No sastinguma atraisies
Uz brīdi neglābjami
Ceļā izkaisies
Kā kāzām nestais zieds
Kā atrauts akmens vēlies
Dzirkstis metot
Sevi redzēt liec
Savu skaņu un dzīvību atdod
Neatpaliec.
––––––––––-
Rīts.
Sievietes vasaras drēbēs
Vējš smaržas ielās iznes
No dārziem ieslēgtiem
Māk akmeņi saulē silst
Asfalts padodas
Riepām mīkstinot skaņu
Domas atmodinot
Kaija no jūras laižas
Iemetot baltumu pelēkās sejās
Domas pazudinot
Diena asi salauž
Visu ar skaidrību cietu
Mūsu bezcerību
Atkailinot.
–––––––––––––––––––––––-
Visu jaunu pirmreizīgu ielā iemet rīts
Mākoņi no kalniem krīt
Jūra pāri jumtiem ceļas
Visas sievietes iet puķu drānās
Rokas pilnas tūlīt laimes būs
Karsts jau satver stiprais noreibums
Tas izplēn dienas delnā
Kalni atkāpjas, kļūst tikai glezna
Jūra zudusi zem vēja varas
Apvītušām domām ļaudis
Atgriežas un mājās nāk...
Rīta solījums.
–––––––––––––––
Tagad es iziešu un mierīgi staigāšu pa ielām
Jo tas ko es gaidīju ir pagājis garām
Es iešu atbrīvināties
No briesmīgām gaidīšanas sāpēm
Pievienoties lēno gļēvuļu pulkiem
Kas nezin ka laime ir briesmīga uguns
Kas aptausta ceļa malas ar spieķi
Lai acīm nebūtu jāpiepūlas
Lai kājas neiemītu kādās karstās pēdās
Un neaizietu kaut kur sāņus
Lai staigājiens būtu labs un svētīgs
Nestu patiku uz miegu un paēdienu.
Tagad es iziešu mierīgi ielā
Aizvēršu acis un steberēšu bez bēdām
Sava labā spieķa vadībā
Man nav jākliedz
Zeme atveries
Viņa to darīs man bez manas kliegšanas
Laipni lūdzama, Tava kārta.
––––––––––––––––––––-
5 p.m.
Kaut kur gar apkoptām mājam es gāju
Tik vakara miers un zāles smarža
No kalna pret kalnu
Bez smaguma soļos
Kā citā gadudesmitā steidzos,
Un pēkšņi es jutu
Mans gars mani pametis,
Es biju šai zemei
Šai dienai tālu,
Ne prieka ne grūtuma
Tik zāles smarža
Rasas viešanās
Krēsla brīdis.
Vienu īsu mūžības mirkli
Citās zemēs un laikā es biju.
Pārnākot mājā man šķita
Ar putniem
Es kaut kur aizlidoju.
Mana gandrīz gatava notamborētā veste laikam būs ‘brūvējiens cūkām’. Un to grūti saprast – kā es tā varu turpināt to darīt un darīt un cerēt ka – iznāks labi! Šķība greiza no jocīga mustura, smaga, staipīga, bieza bez skata – un it kā it kā turpat tikai par mata tiesu vajadzētu visam būt lati.
Šis gājiens mani apdullināja – tik viegli bij iet un zāle smaržoja, rasa krita, miers, skaistums – un es biju izrāvusies no sevis – es biju cita, tā kas kādreiz un es negribu atgriezties te kur jābūt. Es tik pilnīgi jutu vakara gājienu, jaunus locekļus, soļus, sajūtu – nekas man nelika just ko citu – kā spēkpilnu jaunību, kā citus gājienus kas bij tāpat meklējot ieti, bet ne bezcerīgi.
Man jāpieturas pie kaut kā (kā?) lai nepazūdu. Tas tomēr arī šis Keira kalns, kas to darījis, šis kalns no kura jārāpjas lejā.
Ielejā ir skumji.
Kur mans kalns, kur es drīkstu palikt? Es domāju – H. kungs? Nē – viņam manis nevajaga. S. kungs – arī viņam nē. E. kgs. kādreiz sadomājis ka viņam vajaga, bet man viņa nevajadzēja un nevajadzētu arī tagad.
Mnt. Kembla and Mnt. Keira.
L. kundze šodien – gaidīja pie sētas? Pēc briļļainā mainījās gaidīšanas poza.
Pie zilrūtainas blūzes milzīgas sarkanas sirdis sirds vietā ārkārtīgi efektīgi, droši līdz lieliskumam. Bet mēs te – dubult rindās!! Mana sirds ir mazāka un ieslēgta nabadzīte.
Mīļā Kalniņa kundze, vai Jūs lasiet manus dzejoļus? Ko lai es par to daru?
Kur mans pavediens Tas ir trūcis Mans pinums raisās.
7 p.m.
Es piedzīvoju otru brīnumu, pirmais bij tā vieglā iešana un jušanās jaunai un tagad (šie aizgāja pēc fish + chips) es piesēdos pie klavierēm un gribēju kaut ko priecīgu spēlēt (lai kas dzirdētu, domātu ka esmu laimīga!) Es ņēmu veco Schuberta impromt. 2 un iesāku nebēdājot viegli un tik ātri – kā tauriņš es nolidoju bez kļūdām, tikai dažiem taustiņiem vietām nemaz nepieskaroties. Es nezināju ka tā es varu spēlēt. Es tā tad nepareizi spēlēju – tāpat kā dzīvoju: pamatīgi un smagi un pareizi!!! (Haha) Un uz acumirkli no tā atraisoties es esmu stipra, jauna un varu spēlēt. Tas tādēļ ka es staigāju ar īsiem svārkiem un iedomājos ka – izskatās labi? Varbūt! Beidzot neslēpties un justies brīvi!!
Es vēl spēlēšu.
Un – iešu?
Pirmdiena 3 nov? 6 a.m.
No laimes es nevaru gulēt Ka sākas tik skaista diena Ka neieskaitot manu sirdi Man nesāp nekas Ka man būs tik daudz ko darīt Ka iela tik darbīgi šalc Ka jūra guļ gandrīz man blakām Un vēl un vēl tā visa tik daudz. Es nevaru gulēt no laimes Ka Tu man, ilgoties liec Ka varbūt mēs runāsim šodien Ka varbūt Tu jau garām te ej.
Ceturtdiena {6. 11. 69} 7 a.m.
Pirmd. aizbraucu uz Windzoru. Augšējais dzejolis – īsts šī, nē pag. gadsimta pēdējā ceturkšņa dzejolis!! Un viņš ‘gāja te garam’ un ‘mēs runājām’. Es stāvēju Pic. St. un gaidīju. Un viņš brauca garām. Un es biju ceļa apģērbā un viņš māja. Un tā bij lielāka runāšana ko var iedomāties. Vesela gara saruna.
Biju prom līdz vakar pēcpusd. 2 dien. 2 naktis.
Šorīt līst. Un sirds ir sarāvusies (viņa bija ‘atvērusies’ pēc sarunas). Vakar Dz. sāku izklaigāt savu laimi. Un viņa sāka iztaujāt. Dr.? – Nē. es teicu. Labi! viņa teica. Tā tad!! Man jāsamierinās, jāpieņem ka ‘labi’ tas, ka viņa pārkāpj visus likumus – jauna, kam visas iespējas vaļā. Man – mans pēdējais gaismas siltumas uzliesmojums jāizdzēš – jo nav ielikts likums nepārkāpt šās formas…
Man sāpēja šī lieta. Un skumjas un lielas smagas skumjas līdz asarām pārklājušas visu manu mazo, īso sasilšanas gaismas brīdi.
Vakar atbraucot es biju satraukumā – kur iet, kā, ko darīt? Kā?
Tagad pēc tā – man nav kur iet, man nav ko iesākt kā ne ko to darīt – It’s not fair.
Kā vilnis kas pret klinti sašķeļas
Un brūk ar galvu liektu
Es gribu celties, skriet
Un brukt ar galvu liektu
Jo nu es piederu šai klintij
Un šai sabrukšanai ar
Galvu liektu.
Savos 7 brīvības gados es iemīlējos 7 reizes un atteicos 7 reizes. Jo tas nebija tā, kā Lesiņš saka „lielas kaislības piedod, no mazām atsakās, vidējās apmierina slepeni.” Man bij jāatsakās no visām. Dažādu iemeslu dēļ. Varbūt tās bij vidējās, kuras es biju ar mieru apmierināt slepeni, bet viņas sašķīda manos pirkstos un es tās aizmetu pirms tās notašķītu mani – jo tas nebija tas, pēc kā es biju sniegusies. Lietas pārvēršas ja tas prasa ilgu laiku – pieiet tām tuvāk. Kalns no tāluma ir zili zaļi gaismots. Pieiets tuvu viņš var būt pelēka zeme.
7 iemīlēšanās ir briesmīga parodiju rinda. Skaista.
Pirmais bija jauns vīrietis. Pats kluss jo uz viņa rokas, elkonī vienmēr skanēja tranzistors un dažreiz viņš klusi iedziedājās. Viņa klusums un paklusums nozīmēja to, ka viņš patiesi mīlēja mūziku. Mēs iemīlējamies vienā mirklī: es piesēdos klavierēm un viņš izslēdza tranzistoru un iedziedājās. Neticami sentimentāli. Mēs domājām tomēr, ka no sentimentālites tur nebija ne vēsts. Tā bija pēkšņa kaila tuvība. Tik briesmīga, ka pēkšņi visi citi arī to zināja mums pat nebija laika ne iespējas izlemt ko darīt, no visām pusēm, brīdinājumu signāli, uzraksti, zīmes, aizsargdzelži, vārti un kas viss nē, sacēlās ap mums kā mežs. Mēs nevarējām vairs ne soli spert, kas nebūtu spēlēts uz skatuves simts ofices darbinieku priekšā. Viņš bija par jaunu. Bet ja divi cilvēki viens otru iekāro viņi nekad nav viens otram ne par veciem ne jauniem.
Pirmajā darbinieku samazināšanā, kas oficē pulsēja katru gadu, mani atlaida.
Man nebij viegli atrast citur darbu un man nebija viegli salāpīt morālo triecienu. Es domāju: kad nāks tas brīdis, kad es nožēlošu, ka es piesēdos pie klavierēm un viņš iedziedājās? Ievēro, es sev teicu – kad tas nāks? Kāds būs? Tas nenāca nekad. Nav nācis 7 gados. Nenāks.
Ir lietas, ne lietas – idejas, ne idejas – notikumi, ne notikumi – bet visu šo vārdu savienojums un vēl kaut kas vēl daudzreiz nosaukts vārdā un vārdā nenosaucams, kas ir tik skaists ka tādēļ, ir vērts atdot dzīvi, kaut gan tas – nemaz nav dzīve.
Otrreiz es iemīlējos kungā ar sirmiem matiem. Arī viņš bija ļoti kluss. Viņš ielika man rokā kādu vienu ofices atslēgu ar tādu žestu, tādu nozīmību, it kā tā būtu debesu valstības atslēga. Es sapratu, es atjēdzos, ka tā tad bija.
Es gāju katru dienu pēc šīs atslēgas.
Kad beidzot viņš mēģināja runāt viņš izdarīja to tik nepareizi, ka viņš gandrīz izmeta no mutes savus liekos zobus. Tādas lietas citi piedod ar smaidu. Pats sev to nevar piedot. Viņš piedeva to sev, bet ļoti vēlu, daudz par vēlu.
Trešo reizi es iemīlējos savā bosā kas bija saderinājies un neizbēgami gatavojās savām kāzām, izsprukdams vēl katru dienu no šīs gatavošanās, skaitīdams katru dienu.
Vai Jūs to saprotat – man palicis vēl tikai 20 dienas? viņš teica. Bet es to īsti nevarēju saprast.
Vēl dienas desmit vēlāk sāka nākt kāzu dāvanas. Viņš iesauca mani pie sevis lai tās parādītu. Es skatījos skaistajās kastēs un priecājos. „Ne tā, pagaidiet,” viņš teica un izņēma divas kristāla glāzes, pacēla tās pret gaismu lai es skatītos glāzēs ar gaismu. Viņš cēla augstāk augstāk tās tieši pret savām acīm, „tā, skatāties, skatāties,” viņš teica un es skatījos augstāk augstāk tieši pret viņa acīm. Es redzēju ka tās bija vienkārši, klasiski grieztas, ļoti laba stikla, cietas skanīgas glāzes. Ilgam mūžam. „Paldies,” es teicu, „Paldies.” Un viņš nolaida glāzes un viņa rokas bij mazliet nedrošas un glāzes ieskanējās, bet nesaplīsa. Tur bij vēl daudz visādu, izgreznotu nieku, bet mēs zinājām ka mēs esam kāzu dāvanas apskatījuši. Mums negribējās vairāk skatīties. Viņš bija jauns zēns, jauns vīrietis, kuru arvien līdz mūža beigām varētu saukt par zēnu. Viņš bija saderinājies. Viņš noskūpstīja mani atgriezies no sava medus mēneša, ar ātru karstu, asu, gandrīz griezīgu skūpstu. Un palika domājot pie mana galda noliektu galvu. Tad aizsteidzās. Viņš bija tikko apprecējies.
Ceturto reizi es iemīlējos homoseksuālā. Viņam bija karstākās acis pasaulē, viņa skatu varēja just no pat mugurpuses kā karstu strāvu nolīstam pāri. Viņa roka bij tik viegla kā tauriņa spārns kad viņš to mēģināja uzlikt uz pleca.
Viņš iepazīstināja mani ar savu jauno priekšstrādnieku (viņam bij krāsošanas uzņēmums.) Es nekad nebiju redzējusi, ka jauns vīrietis var būt – tik skaists. Viņam bija jauna ķeruba seja, bet viņš caur un cauri bija vīrišķīgs, stingrs, jauns vīrietis. Abu vīriešu sejas viena pie otras noraudzījās uz mani, viņi abi bija slaidi un balti, savos baltos krās. uzvalkos. Vecākā sejā bija neizsakāms maigums, vārs izkūstošs smaids kad viņš ar vienu roku turēja sava kompanjona elkoni otru gribēja uzlikt uz mana pleca, bet darīja to tik vārīgi, ka es gandrīz viņa delnas pieskārienu nejutu. „Mans jaunais kompanjons,” viņš teica, un nedzirdami nočukstēja „mans dēls.” Jaunā sejā bij mirdzošs jaunības skaistums acīs kāda jautrība, kas pazuda un tur bij tikai dzirkstošs dzidrums kā strauta ūdenī kas rit pār saulainiem oļiem.
Apm. 10 a.m. Cl. guļ. Dz. atstājusi lunchu mājā – pēc partijas.
Es saģērbos izgāju lietū uz ielas un nogāju tikai līdz kūku veikalam – domāju: es eju tikai viņa dēļ – un es gribu – atsacīties no viņa!! Neiespējami. Es – saņēmos un nācu atpakaļ. Nopirku (negaršīgu, dārgu) biezpiena kūku. Nu tas ir ļaunāk nekā es būtu bez vajadzības skrējusi tālāk pa ielu! Beidzot – tas nebij tomēr galīgi bez vajadzības. Šodien vai rītu jāiekasē cheks un jāizņem salāpītas tupeles. Bet lūk – pēkšņi es gribēju saņemties. Saņēmos ar kūku vēderā kas bij nejauka un dod to ko man nevajag.
Kā tā var rīkoties? Izmisumā, neziņā, dullumā, lietū. Daudz jau nelīst. Sāp galva mazliet – ko tas Clivs guļ! Lielais darbinieks, aiziet uz partiju un otrā dienā – stop! Es gribētu spēlēt. Bet es sēžu te pie loga. Skatos un neskatos un nekā arī neredzu. Briesmīga sajūta. Es patreiz biju izlēmusi – doties afērā. Kādā? Varbūt – ko saka nevainīgs skūpsts kas man liekas afēra. Pāris vārdu. Muļķības. Sāku rakstīt te – par to pašu, par to pašu. Es esmu iestīgusi sen par ilgu. Kā izrauties? Tikai – ar mešanos afērā un ‘darīšanu galu tam.’
Kaut es varētu uzrakstīt pāris vārdu kas apmierina, izteic ko, noskaidro sajūtas, noņem pārdzīvojumu. To nav. Ir bezveida malšanās.
Mēs esam atbraukuši Vārti jāatver, vai jābrauc atpakaļ. Vārti jāatver, vai jāslēdz, jāatlauž Vai jābrauc atpakaļ, Šī gaidīšana, ticēšana, ka kāds te mājās (Un noskatās caur priekškariem?...) Ir maldīga. Te nav neviena. Bet ja tam tic ka ir, Tad jāklauvē no visa spēka. Tas vecais zvans ko kautri skāra roka Varbūt vairs nedarbojas Un ja tā skaņa bij ko dzirdēji Tad jāatver, tad jāklauvē Vai jābrauc atpakaļ. Šī gaidīšana – jau sniegs sāks snigt Ir lietus lijis, ziedi pārziedējuši Un zied vēl zied Varbūt Tu tornī ieslēgts?
Cl. ir piecēlies. Es lasīju gultā. Tagad pie galda. Es atkal skatos un gribu saskatīt. Un kad es jutu tādu nemieru un ugunis sevī, ka es domāju – look tā, tikai liekot viņa rokas pret šo liesmu varētu gūt mieru – kas gāja garām bija viņš.
5 p.m. Bij klavieru stundas. Vec. meitene ļoti slikta, nespēj lasīt notis, nespēj roku likt pareizi, nezinu ko darīt. Man liekas nepareizas mācības grāmatas. Bet – kā es lai iedzenu notis viņu galvās un mēs varam spēlēt? Nejauka diena. Māja netīra. Cl. mājās. Spēlēt nedabūju. Tas ko sāku rakstīt – neder. Vai viņš brauc vai nē – nezinu. Nopirku sliktu kafiju – pie greeka nevar pirkt.
Krēslas stunda. Kā arvien tad Man negribās gaismas iedegt Priekškarus aizvilkt ciet Aizsegt un izdzēst dienu. Man diezgan vēl nav Kā mašīnas iet un iet Vējš rausta krūmus Mākoņi grimst un grimst Un es gaidu un gaidu Bet zinu – viņš ir jau prom Šodien jau aizgājis garām. Bet diena vēl ir tā pati Ar savu satumšanu Vēl dzīvi nes un nes Minūtes tekošās Kā drebošos spārngalos.
Es esmu bijusi un esmu traka sieva, tas viss. Pastāvīgi man kāds cits bijis prātā. Viņam taisnība. Traka, traka. Un viņš manu trakumu nav varējis apklusināt, bet radīt lielāku, lielāku atņemot dzīvi.
Diena satumst un es nespēju aizsegt logu.
Lai tad tā paliek – es esmu traka sieva, savās domās un bailīga savos darbos. Bēdīgi, bēdīgi. Auksts kļuvis. Lietus pārgājis un liekas ir īsti auksts, vējains vakars. Ko es vilkšu uz koncertu. Varbūt – tiešām to pinaforu? Vajadzētu elegantu džemperi – tad varbūt varētu. Bet tomēr – tur visi būs vakara tērpos un mēteļos, kažokos?!!
Svētdiena 9. nov. 1969.
Vakar biju kora koncertā. Laikam nav ne vienas reizes bijis, kad es no latv. pārnāktu bez nepatīkamām lietām. Es nemāku uzvesties, tas viss. Es izgrābu saujām konfektes nākot prom B. kdz. teica – „ņem visu kasti” un arī tad man nenāca prātā, ka es daru nepareizi – tikai vēlāk. Es esmu mežonis, nevaldāms. Pie biļešu kases pirmo reiz labi – apjautājoties. Otrreiz – es visa drebēju no neveiklības, rāvu ārā naudu, metu, ķēru etc. Skujiņa kundze speciāli iztaisīja (aranžēja piesūtīt veco māti man klāt) muguras uzgriešanu. Kad viņai Svirskene ir visu izstāstījusi? Ko? To ka es šad un tad esmu par viņu smējusies.
Velna milti! Lai griež man muguru un nopūlas to speciali izkārtot – bet lai atļauj man manu smiešanos kad man to gribās – es jau nevaru Dievam vienmēr piezvanīt un paprasīt – vai es smejos vietā vai nevietā. Vecā Sk. pienāca – un es esot tik daudz sasniegusi, tik daudz sasniegusi – „Ko tad nu?” es brīnījos.
„Nu visu, visu ko – rakstīt spēl. arī gleznot?”
Kas viņai to sastāstījis?
„Avīzē rakstīts.”
„Nu tad kāds ticis pie rakstīšanas. Kaut kas jau jādara ir. Redz kā tie te 20 gadus strādājuši…”
Tā viņa gudra netika un es tikai vēlāk kad Skujiņa pieskrēja un uzgrieza muguru. Kā nojauzdama – es negāju tur pie viņām pie Nīčiem. Nīčene jau mani neierauga arī. Un es – kāda vella man tur līst un klausīties. Es sēdēju mierīgi savā vietā. Otrā starpbrīdī aizgāju parunājos ar Newcastlieša Vanag. Jankas ģimeni un pašu. Tie ļoti svaigi un glīti visi. Man bij maz pazīstamo. Mazliet paskatījos Svilāna gleznas – vājš pulveris, pavisam vājš. Neticami. Nepiegāju pie Pried. k. Pašu pasveicināju. Liekas arī kundzi. Pāris vārdu ar Lāci – Lāce arī pienāca – tā gan ir ne kā no šīs pasaules! Viņas maigums un lēnprātība ir vienreizēji. Gail. un Klauverta nebij.
Pie galda nosēdos stūrī pie B. k. Pretī nogrupējās tenori ar Palavu – es uz tiem labi biju noskatījusies dziedot. Nu – es apskatīju – visu kori. Man liekas ka ziedainā kleita man dara labu – ir ‘ladable’. Ir kleitas kas izskatās labi – bet cilvēki bēg. Pie šīs nāk klāt. Žēl ka vilcienu dēļ bij tik agri jāskrien prom. Tādēļ arī bij tā konfekšu grābšana – pa ceļam, bet greedī un absolutely bez manners. Koristi – ēda un dzēra, lielīja viens otru, deva puķes etc.
Šodien literārais vakars. Ja būtu spēks 2 naktis negulēt un tas nemaksātu naudu – es būtu ar mieru iet un redzēt atkal tos ļaudis. Viņi tomēr – lāga vecīši, katrs par sevi cīnās un tā ir pareizi. Dara un dara. Rullis bij varen mīļš un laipns un apzinīgs – laikam tā atsauksme avīzē ko rakstīju par vīru kori – atmiekšķējusi daudzas kautrīgas sirdis. Tagad – tagad arī jāraksta? Nezinu – ko teikt. Neko briesmīgi nesajūsminājos un izzīst no ķepas es nevaru.
Kaut kāda experience bij – es jutu, ka dažas dziesmas – neatkarīgi ne no kāda apzinīga apsvēruma dzen asinis karstām straumēm caur dzīslām. Tas ir varbūt mazliet sakarā ar tekstu – bet ne daudz, kaut kas ir melodijā kas skan tā, ka asinis atsaucas. Tāda ir Latvietim.
Starp visu jūkli, visu, kur arvien kaut kas iznāk tā kā nedomā un negrib, latviešu vidū uzmanīgi un neuzmanīgi grozoties, kādā vietā daža dziesma neatkarīgi no kāda apzinīga apsvēruma (autors, komponists, etc.) dzen asinis karstām strāvām caur dzīslām. Vai kaut kas sakarā ar tekstu — ? Tomēr nē — tas ir skaņas, balsis, kaut kas melodijā, pilnīgi svešā, nedzirdētā, kaut kas skan tā ka asinis atsaucas. Tā, kā neatsaucas nevienai citai mūzikai, cittautu mūzikai. Līdzīgi, kā aizskar līgo dziesmas skaņas.
Slaucītāja – absolūti neiespaido. Kaut kas ‘saslaucīts’.
Es nedrīkstu ‘uzlikt svaru’, mazliet jau ir par daudz ticis. Bet seja apmierinoši gluda – vairāk nevaru prasīt. Darīt gan varētu – vingrināt muskuļu grupas. Sēžu pussaulē uz verandas. Pussāpīga galva. Nogurums. Pussalšana te. Šie nevar vien izgulēties. Mirorā – neglītas siev. bildes. Kā tā avīze nopūlas!
Kaut šodien būtu 4. Ensemble teātris par brīvu.
Ēnu spēle, ķekatnieki Zīdā, puķēs, ādiņās Ēst un uzdzeršanas prieki Darbi, runas cienīgas. Ēnu spēle, ķekatnieki Tādiem mums te lemts Dzīvē sabirstoši nieki Neko lielu lauzt ne gūt. Bet pa vidu kādā dziesmā Kaut kas mūžīgs ieskanas Un šīs skaņas dēļ Iedzert, staigāt ādiņās.
2.30 p.m.
Nu vajadzētu braukt uz liter. vakaru. Bet – nevar to izturēt. Sāk piemākties. Šīs dienas sauli neizmantoju. Staigāt – nezinu kur. Uz jūru tagad gāzties – nav dūšas. Gara stāvoklis uz nulles. Skaista diena – izniekota. Kā vienmēr pēc latv. – nevaru vien notīrīties, noskaidroties. Gluži, to pašu saka Sarma. Bet tas nav mierinājums. Mēs neesam sabiedriski veikli cilvēki, tas viss. Un mūsu sabiedrība kā nekā prasa kaut ko (false) mazliet nepareizu. Atkal – sabiedrība. Tā nav vainīga. Vainīgs esi pats. Kas Tev liek šādā dienā būt nelaimīgam?
Vai es ar mīlestību un mieru nevarētu kaut ko vienkārši uzrakstīt? Kā vecās dienās? Pāri stundu laikā es dažu ko uzrakstīju, koncentrējoties laimīgi, bet tagad it kā zudusi laime ar to dalīties ko gribi teikt. Kaut gan kontakts atrasts bij ar lasītāju – kad rakstīju pirmos stāstus, tāda nebij. Runāju nezinām un tas varbūt bij labi. Runāt zināmam ir izpatikt. Tas izsvītro visu atklāto, intīmo, vērtīgo.
Pretī nāca madonna
Lizas Teilor seju
Ļoti saldi smaidīja
Bērnam blakus ejot.
Un uz brīdi nokrita
Lāsts no manas pieres
Līdzi smaidot svētīju
Nemīlēto seju.
–––––––––––
Ašā ikdienas ielas dziesma
Jaucas un vērpjas.
Skan, švīkst, murd
Iekaucas nodun
Vidū kāda skaņa
Kā Beethovena
Iznāk un aiziet
Izrauj Tevi no prāta
No Tava neprāta
Modina
Pazudina un
Atrod atkal Tavu
Vienīgo rūdu.
Jūra nobāl
Vējš kļūst sauss.
Lūdz lai Tev mieru sūta
Mašīnu riteņu vējš
Iela no burzmas grūta
Prieks aizvakarējs.
Rokas Tev trīc no grēka
Iznīcināt šo stundu
Baidies mūžīgu moku
Ko Tev pelnīti lemtu
(Ja Tevi neapžēlos).
Acis un ausis aizbāz
Lai Tu nedzirdi skaņu
Kādu minūtes izdveš
Šķiroties netikušās.
Akmeņus nocelt no saknēm
Apraktam mežam Tu ietu
Veselā dārzā ko atver
Ieiet nezini ceļa.
Uzvelc vēl kurpes un cimdus
Ej kaut uz kroga pusi
(Baznīcas laiks jau galā)
Ej kaut uz melno pusi
Dzīvības laiks jau galā
Ej kaut uz nāves pusi
Karātavas ej meklēt
Lai Tev mīkstina sodu
Ja Tevi ar neapžēlos.
––––––––––––––––––––––
Dzīvot prieks.
Gulēt noliekos
Norimt atgūt spēkus
Bet simts rokas pēc manis sniedzas
It kā es sakrāts ūdens būtu
Ko izsmelt un jūrā izliet,
Kā salkuši slāpuši putni
Pie mani liecas
It kā es lauks būtu
Ko atvērt un plēst
Un izlasīt saknes un sēklas.
Mans nemiers lielāks ir
Kā nogurums, izsīkums, gals
Mans dzīvot prieks lielāks ir.
Sniedziet plēsīgās rokas
Plosiet slāpušie putni,
Aizmigt man neļaujiet,
Murgainus sapņus
Mana mierā jauciet,
Ne brīdi lai neapstājos.
Apskrēju vienu bloku. Briesmīgi skaists svētdienas vakars. Ko tie dara tai Latv. namā? Zaļā pļavā, upes krastā, vajadzētu būt. Atpakaļ ilgas sagrābj neganti. Damme nāk prātā. Tur vēl es biju tik laimīga. Nebij nācis nejaukais kreņķīgums ar Laimonu. Kā viņiem iet?
Absolūts miers ārā. Vakara saule. Mašīnas kustās kā pasakā.
Viss gluži tāpat, kā kad es skatījos Hanbury Street’ā pa logu. Parnell Place’ā, Birra Burra ielā, Wavertonā, Summerhillā, vēl kaut kur? Jā – Bellevuehillā un Wyongā. I have died 30 years ago. And many others have, and many others have… Bet tas nav mierinājums. Visi nav miruši 30 gadus atpakaļ. Daudzi ir. Daudzi ir patiesi miruši. Un daudzi – tā ka es. Bet daži ir dzīvi. Un uzdevums ir – dzīvot.
Pavasars ir gaisā!
Dz + Cl piebrauc savā mašīnā no pastaigas. Iedeva man vienu (shell) gliemežvāku. Es neesmu quite dead – man ir bērni. Un es tik nejauka biju Eiropā. Es to nevaru saprast. Kā murgs tas liekas. Ineses bezgalīgais maigums un Laimona savādā cietā klusēšana. Kā tas viss bija jau sākumā L. pūta un nopūtās un nopūtās. Es domāju Inese tā asā. Bet Inese tikko var noturēties. Un tomēr tā tas bij – es nemaldos. Tur ekskursijā – Laimons nebij nekāds atbalsts In. Kur labi tur klāt, kur slikti – tur prom. Es arī tāpat tur nezināju ko iesākt. Grūt viņai ar tiem bērniem. Kā šogad? Kā es nesapratu viņu vairāk sargāt? Citādāk sargāt?? Ne tā, ka viņa nelaimīgā cietēja. Bet – kā bija tā tas bija. Varbūt būs palicis labais pāri.
Jābrauc uz Newcastli. Kāds tālsatiksmes buss pagāja gar logu un es domāju – jābrauc. Bij jābrauc pie latv. Ha. Kā man iznāk. Un kam šī rakstīšana? Koferi piebāzti ar šādām lietām? Pa dzejolim kādreiz izlasu no visa. Tas jau tā. Nu šī diena sāk bālēt. Saule pazudusi. Kur es gribētu būt? Ar Inesi parunāt.
10 november 1969. Pirmdiena.
2.40 p.m. Naktī sviedu kaķim ar oļiem (akmeņiem!) un gliemežvākiem un par to man jācieš sirdsapziņas pārmetumi, ne tā kaķa dēļ, viņam es netrāpītu visu nakti sviežot, bet bērnu dēļ, kas atraduši oli un gliemežvāku un uzlikuši uz celiņa sētas – viņi varbūt zina un žēlo savu kaķi.
Jā – priekšpusdiena bij grūta šo kaķu dēļ kad piecēla mani no dziļa miega ap 4 rītā un tad vēl jācieš morāliski!
Pabeidzu Ineses vesti – milzīgs garments. Pabeidzu arī zeķītes – tās labas. Paprasīju pastā – cik ilgi iet – 3 nedēļas un vēl dažas dienas līdz kuģa atiešanai – tā tad viss kārtībā!
Man likās es redzēju logā viņu – un biju apmierināta. Bet tagad – šaubos vai tas ir bijis. Tikko viens aizšāvās – bet vai tas bija viņš? Cik iedomas ir lieliskas! Tikai iedomājies – un esi laimīgs. Un tā tas ir. Tāpēc tie trakie lieto drags. Ko Jašam nosūtīt uz svētkiem? Džemperi vairs nav laika noadīt. Jāpadomā. Kleitas abas labas – jāsūta jau būtu kaut kas.
Pie D.J. kāpot busā, kāda sieviete ar bērnu uz rokas griezās atpakaļ, jo viņai nebij sīknaudas. Lietus tuvojās un man palika viņas žēl – es sniedzu 6 pencus, ņemiet. „Nē, nē” – viņa aizgāja veikalā mainīt. Bus drivers (bāls, jauns, pasīks) paskatījās man full in face, pilnīgi atvēra kā grāmatu savu seju – kas viņā bija nezinu, bet viņa bij skaista varbūt izbrīns, pārdomas, ziņkāre par to, ka es devu naudu, ne ziņkāre, bet – jautājiens – apmēram. Varbūt smaida daļa klāt. Viņš gaidīja līdz sieviete izmainījusi atgriezās.
Vai viņš mans tas bij – kas tagad piebrauca un pret celiņu ieņēma siev. ar bērnu, sāka braukt un tad ieskatījās logā. Traks. Tā tad viņš tas bijis kam es pagāju garām. Šīs kustības, no kurām domājos pazinu, tagad atkal šīs kustības – tās ir briesmīgas. Tās ir klusas, klusas, siltas. Vai tomēr tik ilgi viņš tur bijis? Varbūt. Ir jau tikai kāda pusstunda.
6 p.m. Klav. stundas bij labākas kā dažreiz. Kaķus neviens nepieminēja.
Klives lasīja dzejas – sēd under the rock un viss pārvēršas par dust –
Iekodām maizes, un nevienam negribās vakariņas, bet esmu sākusi meatloaf un jāizvāra arī kartupeļi – labāk varbūt būtu bijis iet klausīt tam aicinājumam – 2 reiz pabraukt pie durvīm – no rīta tas arī būs viņš bijis. Un es – es jūtos pēkšņi simtgadīga un nezinu nekā cita kā te tupēt – bet man nāca klav. st. un meatloaf… Vienu brīdi bij ļoti slikti – nebiju ēdusi lunchu, tikai Enosalt. Tagad O.K. pēc liverwurst maizēm un kafijas un desu maizēm – bet iela tukša. Tā tā. Josefam Hermanim es varēju iet pretī smaidot – zināju bez uztraukuma kā satikt. Te – te nē. Neprāts. Rīt rīt – vienmēr šī kļūda. Bet nu ir par vēlu…..
Otrdien 8.30 a.m. 11. nov. 1969.
Šie laimīgi un skaisti aizgāja uz darbu. Pēc partijas. Es atšķīru lapu atpakaļ un redzu – tas ir svaigs kas uzrakstīts. Varbūt tādēļ tā redzu, ka tikko skatīju Dz. watercolor skices – burvīgas! Grand! Tikai – viss apsegts ieslēgs, izmētāts un viss arī neatvērsies kas iekšā viņai. Bet tas labi – ja visu dabū ārā un to skatītājs jūt – tas ir nabadzīgi. Te taisni jūt to iekšējo bagātību, uz kuru mazs mazs stūrītis tikai pavērts. Vai tā reiz neteica Sarma par mani?
Dz. uzmēģināja In. vesti – un „vai man arī būs?” rāda cik labi beidzot iznākusi ar visu to ka musturs jocīgs, vilna smaga, etc.
Kāds garām braucot atkal skatījās – Ak, es nevarēšu saņemties iet pretī tik lielai pretī nākšanai – haha.
Dz. darbos ir ‘nesamaksājamais’ un šodien tik nepieciešamais humors tad skill, īsta meistarība figūrā un neizsmeļama dažādība ‘speed’ – taisni daudzuma ziņā.
Trešd. {12. 11. 69} apm. 7.30 a.m.
Ilgi gulēju. Smagu sirdi. Vakar no Pikadilli iznākot gribēju paiet garām vienam b. Nepagāju. Pēkšņi pacēlu galvu. Satiku lielu smaidu – domāju laikam bij ciniķis. Es sastingu bailēs un pretestībā. Es biju galīgi pārbijusies visu dienu. Domāju – varbūt tas tomēr bij Duks? Šorīt tikko cin. piebrauca pie vārtiem (cigarete). Lietus mazliet līst. Un – es viņam ‘visu piedevu’. Noņēma kā slogu no manis. Galu galā ja ir cigareti jāsargājas – tad nav tik ļauni domāts. Nu – vispār droši vien nebij – ‘ļauni domāts’. Bet beidzot ļauni sāk tas skārt – es nezinu ko darīt? Vakar mēģināju būt kokaina. Kāds pabrauca un apstājās busstopā – es tomēr atkal pacēlu galvu – kāds svešs bdr. atgriezies skatījās – oh jā, uz tiem kas kāpj iekšā – un uz tiem kas vēl nāk… Ja nu šīs 2 reizes kad te piebrauca pie vārtiem – tas tomēr bij cin.? Es tikai pieņemu ka Duks. Bet pag. nedēļ tas bija, tas bija Duks!
Lietus atnāca naktī Jumtā, gar logu, notekās Sīks monotonus ritmus Spēlēt melodijas miegā mājai Dārzam, priekšnamam neslaucītam Kas vientulībā sapel Ar senām bildēm greznots Un dzeltošiem priekškariem. Lietus atnāca naktī Atnesa lēnākus ritumus Cilvēku soļiem un domām Mitrums ar jūras smaržu Loga tuvumā sēdies Gaida iznākam pretī Grauzdētas maizes siltumu Kafijas trauksmīgo elpu Tējkarotīšu krikšķos Diena, diena nāk skaista Smaidot zem lietus sargiem Visnotaļ ar ūdens lāsēm Sveicināta.
2 p.m.
Iet svešas sejas mašīnās garām Kur pazīstamās palikušas Vilkt pelnu maisu pār galvu? Cita jau neprotu.
Bail, ka esmu kļuvis pilnīgs mežonis. Bet – vai tas mani var piespiest maisīties sabiedrībā un – mācīties? Laikam nē. Laikam nē. Tas šķiet ir zaudēts laiks ko pavadu kā pienākas, formās, likumos. Šodien gaidīju autobusu (lija) un domāju – es nespēju dzīvot pēc timtable: – zināt kad pienāk kad atiet autobusi, nē – man jāiet ārā ielā, tad kad man tas nāk prātā – jānokavē, vai jābūt par agru, jāiepazīst gaidīšana, kreņķēšanās, zūdīšanās, lietus, aukstums, karstums, jāmētājas šinīs visās varavīksnās – bet ja es dzīvotu pēc timtable – viss būtu saskaņots, miers, svētība, cēlums – un garlaicība. Tagad zūdīšanās, bailes līdz izmisumam.
Ceturtd. {13. 11. 69} 11.30 p.m.
Visu dienu lietus. Stipr. diezgan, dažreiz pat ļoti – gandrīz nemaz nepārstāj.
Adīju gandrīz visu dienu Dz. kleitu. 3 svītras noadīju. Iztīrīju vannu, un fridžu, vakar. iztaisīju, traukus nomazgāju, sašopīju.
Jā – es melnā vecā džemperī un Dz. oranža vestē sēdēju pie galdiņa un adīju. No rīta skatījos apkārt vēlāk gandrīz nē. Biju nogrimusi adīšanā, kāda kļūda tur bij labojama. Un tad modos ar to dīvaino zinamo (siltuma, vai pieskāriena un ne tā) izjūtu – ka kaut kas notiek. Bij buss piestājies pretī, un kāds tur [..] un darīja kaut ko ilgi ilgi – un es liecos skatīties – nevarēju īsti saskatīt, bet ko redzēju – tas likās Duks. Un arī dīvaina sajūta to teica. Tad es domāju – celies un ej. Lietus lija, bet vakariņām šis tas vajadzīgs es cēlos gāju. Zilbiks. un windjaka. Ar kādu svešu nobraucu līdz Pikadilli. Tur šopiju un šopiju un steidzināju sevi. Iznācu neredzot un tur kādā loga spogulī man likās ka esmu aizmirsusi iekrāsot lūpas. Tā tad es nevaru D. gaidīt.
Iekāpu 1 busā kas piestāja, lai gan otrs arī nāca. Te bij Kemblietis. Es gandrīz prasīju – vai šis buss te nav lietojams cik savāds viņš bij un gandrīz sāka iet, kad es ielecu iekšā. Neviens cits nenāca? Jā – viņš bij absolūti izsists no sliedēm un – laikam otrā busā ir bijis D. Nu es to neredzēju, varbūt arī bij cits. Tikai Kemblietis pārbijās no manis, pirmā reizē gan viņš bij gatavs uz visu un otrā arī!
Nu – tā izstrādāts atkal ‘pa tīro’. Varbūt iedots laiks pārdomām. Pārdomājot – nav ceļa tur. Vislabākā gadījienā – grūt ko redzēt – tagad visi kājās – citādi – bet tomēr.
Piektdiena {14. 11. 69}
5 ½ p.m.
Sitiens bij jau vairāk stundas atpakaļ – bet vēl nejūtu sāpes. Varbūt nenāks? Nāks. Varbūt? Kas varbūt? Nekas.
Kā var izskatīties tik izmocīts – ja nav izmocīts? Viņš nevarēja būt iekrāsojis (kādēļ ne?) visas šīs līnijas sejā, šo pelēkumu, pat viņa cigarete man šķita pelēka un roka ar riņķi, bij melniem nagiem, ko viņš bij plēsies? Tīrījis mašīnu visu nakti – tā spīdēja ka rotaļlieta. Pirmo reizi redzēju viņu šinī. Tādēļ bij viegli ievērot.
Izgāju savam liktenim pretī ģērbusies ikdienišķi, koka tupelēs, br. bruncīti, strīpainā džemperī. Man negribējās likt rozā ar melno priecīgo ‘šiko’ outfitu. Es gribēju saņemt pazemīgi. Es stāvēju pie muzikāliju loga – domāju – nopirkt Bachu? Neiegāju – redzēju ka tur labs stūris vērošanai un gaidīšanai. Un tiešām viņš brauca garām, kā uzmanību uz sevi vēršot attaisīja logu. Izskatījās ļoti cēls.
Es nopirku augļus ‘nejaukajā’ veikalā un gāju uz DJ pusi, kad redzēju viņu tur piebraucam. Biju patālu, tādēļ pieliku soli. Nostājos lielo gaidītāju rindā. Uz brīdi redzēju viņa seju – balta un tumšām acīm, skaista likās. Es noskatījos, pieslēpos, lai neskatos un netraucēju viņu. Tad – es nometu 2 cents uz kāpnēm. Kāds pacēla. Tad es stiepu roku pretī kad vēl nebija – tad beidzot es biju tur un man pretī bij viņa roka ar gredzenu. Vairogs?
Tad viņš pagrieza seju man pretī ar izmisīgu apņēmību – jautājiens? Pavēle? Lūgums? Naids? – Nezinu, tikai pelēka 10 g. vecāka seja, nekā es to radusi redzēt. Lai kāda – es biju tai ar savu – jā, maigumu, atklātību. Tikai nepamāt ne runāt es nezināju. Arī viņš neteica neko. Uz brīdi es vēl nolūkojos viņa cigaretē, kad viņš bij pagriezis jau seju sāņš – tad aizgāju apsēdos diezgan tālu. Ja kāds vērotu – varētu redzēt kaut ko varbūt. Tad – asinis man saplūda sejā, es sarku visa seja kakls, no kā? – No padevīgā kauna, no pazemošanos (?) kauna – Es pieņēmu bez ierunām šo lietu, ko es visu mūžu esmu izvairījusies kā uguns – kaunu. Un tas nebija kauns – tā bija dzīva, mierīga uguns – es biju dzīva. Un tas bija labi. Tas bija vairāk kā aukstais aizsargājošais lepnums ar ko es visu mūžu esmu aizgājusi no cilvēkiem. Inese reiz teica – lepnums nav neko vērts. Jā, tā tas ir. Tas der tikai līdz zināmai vietai – ja kas ir patiesi nozīmīgs, tad tas nekļūst pazemots pazemojoties, atzīstoties. Viegli protams tas nav. „Un lai ir briesmīgs kauns”… saka autors soms, nezinu vārda vairs. Un lai ir briesmīgs kauns – jo tas ir vienīgais ceļš, kā likt valdīt savām jūtām, nenoliegt patiesību. Arī tad – ja tā ir nespēcīga. Es sniedzos un izbēgu spoguļa. Viņš tāpat. Tad – tuvojoties manai mājai es pacēlu acis – un tur tās bija. Mēs mazliet satvērāmies. Ilgi jau nevajaga. Tur tas tomēr bija – vēlēšanās, vajadzība satverties. Es brīdi domāju – braukt līdz? Bet – nē. Tas varēja novest tikai jaunās nepareizībās.
Nekāda lielāka ‘piepildījuma’ nav. Var būt tikai dzīve – bet ja tās nav – mēs vairāk nevaram pateikt kā acis tagad pateica.
Tās neizskatās pēc beigām. Bet tām jābūt tām. Labi, ka es vakar nesatiku viņu. Es dabūju apdomāt. Es domāju to – kā būtu ja mēs tiktos?
Nekādas laimes es nevarēju izdomāt. Mūsu lieta ir – visu vai neko. Citos apstākļos varētu būt mazliet vairāk. Bet varbūt arī nē. Mēs nevarētu satvert vairāk – jo tas iznīktu pirms mēs to iegūtu. Vai arī mēs ietu – un tā nebūtu laime. Vakar pārdomātais ka laimes mums nebūtu – darīja šodienu vieglāku. Skaistums ir jūtu spēkā un gara spēkā kas šīs jūtu straumes vada.
Un tomēr. Ne tas gredzens, bet viņa laime mani attur. Man nekas nevar iet zudumā – viņam var. Viņa miers mājā varbūt tomēr ko nozīmē.
„Ņem citu vīrieti” – banālais padoms, teiciens tomēr vietā.
Vai man vajadzēja viņam likt izdzīvot šo dienu un man? Es nezinu – varbūt nevajadzēja. Bet mēs nevaram sevi piemānīt, ne viens otru. Savādi – tomēr ar to, ka neļāvos piemānīties, es vairs nevarētu caretakeri pieņemt, ko gandrīz es varēju. Es tagad nevaru apmainīt viņu pret šo otru. Tagad tā būtu nodevība. Bet ja es tagad to varētu (un varbūt arī) tad viņam sāpētu, ja es to pirms tam būtu varējusi viņš – smaidītu.
Sestdiena.{15. 11. 69} 5 vai 6 p.m.
Izstaigāju Mount Kembla to M. Keira. Lietus sāka līt un labi, ka viens ‘kontinentāls’ vecītis noveda mani pilsētā – līdz mājai. Un – es domāju – kas man sūtīja šo vecīti? Viņi pat to varētu izdomāt.
Bet kas zina – ka es uz tā ceļa biju? Es taču uz Mt. Keiru varēju iet. Neprāts. Ko tā zilā mašīna mežā darīja?
Nē – ir tomēr mazliet citādi.
Tas puika nobijās – vienkārši viņam nenesa sirds maisīties. Viņš jau aizvakar bij tik ārkārtīgi nelaimīgs, ka es pie viņa iekāpu. Bet pirms tam divi reizes – tas velkoming thank you un otrreiz – kā gailēns sarkanu seksti uzcēlis. Bet tagad aizvakar – sadudzis un vainīgs, bailīgs skatās atpakaļ uz otru mašīnu – es tūlīt domāju ka Duks tur varēja būt. Man arī – būtu bijis grūt – un es jau domāju – kaut D. neļautu viņam braukt. Un gaidīju gaidīju – ilgi, redzami.
Tas viņa vietnieks – bij laipnīgs – uzveda mani tālāk uz ceļa. (Un atkal tā mašīna man ienāk prātā!)
Bet nē – kā varētu dabūt tādu nāves seju kā D. vakar? Tomēr – tās netīrās rokas? Spēlēts tur arī varēja būt? Bet kāda velna pēc? Nē, viņi varbūt pa pusei tomēr nebija skaidrībā – D jau nu bija. Ka viņam tik veca sakritusi seja var būt un ka viņš pagriež to sāņš ar cigareti mutē – viņš viss izskatījās nožēlojami sīks un mazs un pelēks un sašļucis un es uz viņu brīdi skatījos kā uz slapju cāli. Viņš tiešām izskatījās ka viņš nebūtu gulējis visu nakti, un kā viņš tos netīrumus dabūja aiz nagiem? Varbūt strādājis? Starp viņu brīdi atpakaļ pie loga, kad viņš to atvēra man garām braucot – un tanī momentā man pretī – bija tāda starpība, kāda bija starp dzīvo un beigto bulli stadionā…
Ja viņš varbūt nekad nebrauks te?
Tad sāksies tukšums.
Viņam taisnība (un pie tās es arī nonācu) mēs būtu pazuduši – ja mēs atļautos viens otram tuvoties. Manī tomēr ir briesmīgs neprāts pret viņu. Viņš mani ‘sit no kājas’. Zeme zūd zem manis. Un tam pretoties varbūt nav tik viegli, reiz es viņam tomēr patiku. Mēs būtu pazuduši ja mūsu tuvošanās izdotos. Un – tā laikam būtu. Jo lai kādā situācijā tiekamies – tā neattālina bet tuvina. Un tagad zinot – ka viņš var izskatīties tik vecs! Kā es toreiz izšķirošā brīdī neturēju viņu par jaunāku? Liktens mani no viņa izsargā. Aizvakar kad skrēju viņu satikt (uz viņa aicinājuma) es pēkšņi domāju – esmu aizmirsusi nokrāsot lūpas, izskatos pelēka, ņemšu pirmo busu braukt mājās… Tā izdarīju un tas bij Kemblietis.
Bet laba bij tā pārdomu diena vidū.
Cik skaists ir mans grīdas paklājs (zāļu pītais) ar manām koka tupelēm uz tā –
Es biju brīžam ļoti laimīga šodien ejot pa kalniem. Ja lietus nebūtu uznācis es bez pūlēm nonāktu pilsētā. Viens gabals tikai ir grūti ejams – turp pret kalnu. Un tādēļ sākumā nav jāskrien – pat tas pārgājiens pļavai un kāpiens dažus metrus augšā – nav derīgs – labāk būtu iet apkārt tos 100 metrus un lēnām visu laiku lēnām. Bet sākumā es vienmēr skrienu. Skaisti bij!
Ha! Ir atkal tā reize – ja Tu gribi domāt par citu laimi – tad Tavas Tev nebūs pat ko domāt. Ja es tagad ņemtu neskatoties – es būtu laimīga. Līdz tam brīžam kad būtu atkal nelaimīga. Bet tā būtu dzīve. Tomēr – ir jau maz. Bet vairāk nav!! Vairāk nevienam nav. Ir tikai tik cik ir. Nu – mazs moments dzīves tas bija skatīties viņa sejā. Un pēc tam satverties acīm. Tas ir tas par ko Annīlh saka – un beidzot mēs esam ar mieru kaut mums būtu 5 minūtes laimes… Laime ir dalīšanās, saprašanās, būt kopā. Uz brīdi – būt kopā. Vienalga kādā veidā. Tikai zināt – just otru ar sevi.
Svētdienas vakars. {16. 11. 69}
Izskrēju uz ielas mazliet pastaigāt un tūlīt sāka līt. Pagāju garām kādam sark. b. un iegāju slimnīcā pārsvētīt lietu. Bij jānāk mājās – jo līst.
Šodien neprātībā izdomāju – ka tas viss piektdien notikušais ir – pārbaude! Ha! Izdomāju daudz ko – un atradu laimes iespējas. Tagad – es atkal saprotu īstenību. Un tomēr taisni tagad mani ‘velk uz ielas’ tā, it kā viņš tur gaidītu un mocītos.
Es jau biju iedomājusies kādā citā notikumā tik tāl, ka viss likās – tikai jāizpilda, viņš visu jau izstrādājis. Un – es atradu to visu iespējamu un laimi. Jā – kā nekā, ne labi redzamu, bet lielu laimi. Tagad atjaušot īstenību – sāk sāpēt. Varbūt viņš brauca un gaidīja? Varbūt kāds bij līdzīgs, bet es nekad labi neredzēju. Nē – tas nebij. Viņa nebij.
Uz brīdi, atjaušot īstenību – bij arī kāda laba brīvības izjūta, kāda tūlīt pazūd, ka iedomājos ‘laimi’. Bet sāpes ir klāt. Šī brīvība ir sāpīga. Tā sāp. Vai viņš var nedomāt par visu? Protams var. Viņš nav viens. Tikai braucot varbūt cik liela laime bij sargājoši, līdzcietībā un bezgala mīlestībā skatīties uz viņa pelēko seju, tik sakritis mazs viņš likās un tik bezgala mīļš. Tas ir tas ko dzīve man nav devusi vairāk par šo īso īso mirkli.
Es viņu varētu dabūt. Dabūt īsam brīdim. Tagad es palieku (atkal!) viņā ilgākam brīdim. Sāp.
Pirmdiena 6 a.m. 17. nov. 1969.
Iela šalc. Mitrs.
Esmu ieskatījusies dzīvē, īstenībā, šīs ielas dzīvē un – (nu es varētu par viņu vairāk rakstīt, jo es par viņu gribēju rakstīt) tas ir tik spokaini citāds, nekā tas kādā es staigāju savās iedomās.
Izlasīju tikko mazliet spokainu stāstu (vietējā presē) un jutu manas dzīves spocību. Man tikai viens patvērums no spokiem – šī istaba, es te varētu mierīgi – ko, mierīgi var slaucīt tikai putekļus! Tas arī te būtu jādara. Bet prāts nerims darboties ap citu un tas ir, kas rada spokus. Prātam jādarbojas līdz ar to ko dara rokas. Bet kā prāts var darboties ap putekļu slaucīšanu? Te tas suns aprakts.
Prāts skraida apkārt. Un rada spocības jo rokas un kājas tur nav viņam līdz. Nu Tu redzēji kāda ir īstenība! Savādi ir tas, ka ar savu neīsto maisīšanos esi samaisījusi īstās dzīves. Bailes un nemiers un īsta ķēza tur iet vaļā! Un Tu – ejot pastaigāt no Mt. tāda uz Mnt. tādu. O, jūtos nelabi. Kaut kur no viena gala viss jākārto. Bet kā? Dz. ir ķezā ar visu to dzīvi. Gandrīz ķezā. Viņa nezin ko tālāk darīt. Un notikumi nāk un nāks pār galvu. Man? Man nekas nenāks. Tikko jau pārgāja.
Un ko nu? Radīt kaut ko stabilu? Ko? Tīrīt māju. Taisīt ēst. Norakstīt nokavētās vēstules. Adīt.
Tas nav diezgan.
Jānosūta Jašam nauda Almai krellēm – Gunta. Uz ielas aiziet zināmā šalka un es automātiski pasviežos uz to pusi.
Sāc kopt un tīrīt. Tas par maz. Bet – tas iesākumam. Mess. Mess. Nē. Viss pāri. Varu atpūsties. Atgriezties pie ceļojuma. Tas pamests novārtā. Mans Versaļas mežs. Cik smagi uz to uzmetusies šī īstenības atklāšana.
1 p.m. Izņēmu čeku par 50 dolāriem (Kanādas) Almai krellēm no Guntas.
Es nezinu ko teikt? Sāp pašas vainas, citu vainas nesāp, tā tad man pašai ir vainas, jo sāp. Un tomēr – sāp kāda cita vaina arī. Vai viss ko tagad saņemu nenāk beigu beigās no D.? Jo pag. gadā ir arī daudz kas bijis no viņa?? O.K. Tad man nav neviena pieturas punkta – un tā laikam ir labi! Kā es tikšu tālāk? Tāpat – be queen! Queen! You are queen. But I would like to be Queen – nu kā nu bij jāspellij? Neprāts – neprāts.
2.30. p.m. Kāds sēž baltā mašīnā pie loga un man šermuļi iet pār kauliem, vai nav vēl kāds Dieva sods!!!
{Next section, 2 pages typewritten}
Pareizi bij domājis tas, kas bij paņēmis piena naudu – lai es nesēžu te viena, lai es eju ārā, pērku pienu, stiepju to mājā, vai braucu ar busu, ja nevaru pastiept. Es aizgāju tālāk nekā man vajadzēja pa ielu, un pārnesu visu ko vajadzēja – un palika labāk, nav tik smagi, iela rit savu dzīvi, ar visiem saviem dieviem un nabagiem. Visi mēs tik līdzīgi tomēr un maināmies no dieviem uz kropļiem vienmēr tā un ļoti ļoti reti otrādi, bet tomēr dažreiz, tomēr dažreiz arī otrādi. Mūs nomet un paceļ. Kad mēs esam pacelti mūsu liktenī ir vairāk nomešanas iespēju un kad mēs esam nomesti, mūsu liktenī ir vairāk pacelšanas iespēju. Es nevaru atrast mieru. Kā arvien es nevaru dienā gulēt, lai gan naktī maz gulēts un sāp galva. Bet nevar gulēt – kaut kas kaut kur notiek un tas varētu būt mans notikums, kaut kas man jāgaida un jāgaida. Būtu jāiet noņemt veļa. Varbūt jāizkar, jāizmazgā arī pēdējie palagi kurus ieliku mirkšanai – tas būtu jādara. Lapa mirdz saulē. Ineses vēstule īsa – it kā nesakāmais kaut kas būtu un tas kavētu teikt sakāmo. Ko tie cilvēki lūr te manā logā, brauc ar mašīnu garām un skatās iekšā? Man kaut kas būtu jāraksta atkal. Man būtu jābrauc uz Newcastli. Man liekas ka es nesirgstu viena un tas ir nepārvarami. Kā tā var iedomāties? Pēc veca paraduma. Kad es esmu sirgusi, otrs arvien ir sirdzis ar mani. Nu ātrāk izveseļojies. Bet izveseļošanās ir nedroša lieta. Aplīp ar baciļiem atkal, dažas slimības. Varbūt lielāko daļu tomēr izslimo un tad ir drošs. Es vēl neesmu galā. Lai cik daudz pazīmes ir, ka varētu jau būt viss pāri. Bet nav vēl drošs, pavisam, pa visam ar nav drošs. Bet labāki ir labāki ir. Var jau staigāt.
Varētu braukt uz Newcastli. Grūti vēl būtu. Bet te labāk nepaliks. Varbūt tur. Lai gan maza cerība, ir jāslimo un jāslimo. Cik nikni iet mašīnas. Man jādomā par Sweetija vecu sievu vāģi. Tā tik ir īpatna parādība. Pilns buss vecu mīļošu sievu, tās aiztiek viņu ar rokām, smaida sejā, sauc par dēļu un tas viss ir maigi, mātišķīgi un tomēr viņam dažreiz svilst ausis un viņš nopūlas darīt un atrast pareizo stāju pretī. Un tur – kas un kā notiek šī jūtu pārkārtošanās – kas to zina un kas to ir izmērījis – varbūt Sweetijs kādu daļu zina arī. Man būtu jāraksta arī tas, kad rakstīšu (kad?) par šo ielu?
Tik skaista diena sākas, bet akmens guļ uz sirds – šoreiz liels, liels un smags. Nav neviena kam akmens nav us sirds [..]. Mēs visi pinamies kādās cilpās patreiz vairāk kā jebkad. Bet – atliek tikai iet un iet un iet. Un būt tik ļoti laimīgam – ka var iet.
Laime tāda sarāvusies, mazā šaurumā iesprostota, no atteikšanām tā apcirpta ka nezini vairs ko ar tādu nīkulīti varētu darīt. Tik skaista diena. Miršanas process notiek pārāk jūtami. Tas ir spiests to darīt. Dzīve nevar sagaidīt – sviež smiltis jau pa saujai virsū, lai jel sāku bremzēt.
Bet 5 minūtes pirms savas nāves tu biji vēl dzīvs – bulli stadionā! Es tevi redzēju un tu biji ļoti skaists un man bij jādomā par šim tavām 5 dzīvām minūtēm, kuras tu cēls un spēcīgs skraidīji – brīnījies matadoru priekšā, elsoji nokausēts sāpēs, bet stāvēji vēl stalts, nesabruki. Un tad pēc minūtēm tevi izvilka sašļukušu slābu tumšu lupatu. Putekļi apsedza jau tevi un putekļos tu pazudi. Savas piecas minūtes – vai man tās jāsēž putekļos un jāgaida – tā daži buļļi darīja, bet tiem neaplaudēja, mīlēja savādais kad galvu izslējis brīnījies par matadoru kas nopūlējās tevi pieveikt. Manas piecas minūtes. Mana diena. Galvu augšā! Nāc matador, Tev vēl var iziet greizi! Ak, tikai tagad man tas iekrīt prātā – arī tev, Matador, tev var iziet greizi un lai gan 99 procenti tu nestāvi 5 minūtes pirms savas nāves, bet arī tev var šīs būt tās pašas pēdējās. Savādi – no tāda buļļa, kā bij tas raibais, var kaut ko iemācīties, bet no tiem kas savas piecas minūtes vairs necīnījās neko nevarēja iegūt, tikai tu drošais, varenais stāvi man acu priekšā skaists un nesalauzts, piecas minūtes pirms savas nāves.
Stundas iet un smagums pieņemas, ir jāmazgā veļa, bet nemiers ir it kā varbūt būtu kur jāiet un kaut kas jākārto, bet varbūt nav. Šorīt ir pazudusi piena nauda – tā tad kāds ir bijis te apkārt un tas ir nepatīkami, jo logs bij vaļā visu nakti un citādi ir grūti gulēt. Ja tā būtu tāda vienkārša naudas pazušana – nekas, bet ja tas ir drauds, vai zīme – tad ir nejauki. Es sāku atcerēties vecas lietas un nonāku pie tā paša – cik viegli ir iedomāties vis savādākās sakarības un zaudēt kontroli par lietām un notikumiem. Sākumā es atbraucu un nelikos ne par ko zinis un kādu mēnesi viss bij normāls. Tā tad arī tagad viss ir normāls un mierīgs, jābūt mierīgai tikai man pašai. Un tas ir viss ko es patreiz vēlos.