{new notebook: Pēc 1 ceļojuma Wollongongā}
1969 oktobris.
Atkal Wollongongā
Atkal pie jūras.
Saule kopj un vāc
Panīkušo miesu un
–––––––––––––––––––––
Ceturtdiena {23. 10. 68?} 11 a.m. oktobris, kāds? Kaut kas pie pēdējam tā dienām jau.
Smiltīs iedobumā pie golfcoursa laukiem. Uz šo pusi – plašuma dēļ, mazo smilšu viļņu dēl, kas kopā ar apkaltušiem (kā izdegušiem) zariem runā par tuksnesi, patīkamu, mazu, pārejamu un ne bīstamu tuksnesi un tādēļ ka tas ir uz kāda cilvēka, (varbūt pat 2 cilvēku?) nē, kāda cilvēka pusi. Un man likās ka 2 dienas atpakaļ viņš te uz šo pusi bij iznācis uz krasta dažus soļus. Un mana iedoma bija – varbūt viņš mežonīgajā vējā un aukstumā, kāds tanī dienā bija, norūpējies meklēja, kur es palieku tik ilgi? Es gulēju te aizvējā līdz saule pazuda un arī te bija vētra. Es gribēju kāpt krastā un iet pa to uz māju, tas ir – uz autobusu, bet es gāju gar jūru. Es viņu būtu satikusi, ja nebūtu sev spītējusies. Kā vienmēr. Kā gadusimteņus cauri! Vakar bibliotēkā atradu vēl vienu A. Camu grāmatu, ko varbūt tomēr neesmu vēl lasījusi. Nedrīkstu nemaz īsti uzsākt lasīt lai nebūtu vilšanās, ja gadījienā es to tomēr esmu lasījusi. Kā viņš varēja nomirt? Tas man atkal un atkal nāk prātā. Kā viņš varēja nomirt, kas tik ļoti mīlēja dzīvi, kas bij pieticīgs ar viņas mazām lietām, kas redzēja objektīvi, bet tomēr dziļi individuāli un smalki.
Vakar, tikai pāris viņa teikumus izlasot – es zināju kā es gribu rakstīt (un neuzdrošinos) par Versaļas mežu piemēram.
Ir jāsaka tomēr no sevis ārā viss tas smalkais, vieglais, tikko nojaušamais, kas itkā nemaz neeksistē ja ņem sev klausītājos kādu iedomātu, vispārēju, caurmēra cilvēku. Jārunā ir – uz lielāko draugu, ne uz mazāko. Un kad domā par iespiešanu – tad it kā sāk runāt – uz mazāko. Te, pie latviešiem, tā tas iznāk – ar ideju, jēgu, labās robežās. Man tagad šķiet, ka mazais dzejolis ko es vakar uzrakstīju un nosūtīju Sproģim – bij labs. Tas ko viņā teicu, bij jau ‘runājies’ manī agrāk, bet nebija dabūjis ‘ārēja grūdiena’ – un uzdrošināties iznākt ārā – tik īsi.
Iela slapja un gausa
Bet kaut kur nokauc ambulance.
Sieviete iet zilā jakā.
Iela slapja un vēsa
Bet kaut kur aizskrien ambulance.
Sieviete iet rozā jakā.
Iela slapja ir un slinka
Bet kaut ko atved ambulance.
Sieviete iet zaļā jakā.
Par sievietes iešanu viņas zaļā (zilā, rozā) jakā – man ir kaut kur kaut kas tādā veidā atzīmēts, bet varbūt ne tik gatavi.
Vakar rītā ielas seja parādījās ļoti pilnīga kad atvēru durvis: ambulance, slapjums un bezdzīvais miers, sieviete rozā jakā. Pirms es sāku meklēties pa piezīmēm ko atrast Sproģim ko sūtīt – es steidzos uzrakstīt šo nieku un tas mani apmierināja vairāk kā viss cits aizsūtītais. Auss dzejolis varbūt būtu varējis būt labs – bet baidos viņš nenogatavojās, bet kļuva nogatavināts.
Vējš ir pavēss te tomēr, lai arī saule silta.
Vajadzēja meklēt aizvēju pie klintīm, uz otru pusi. Bet man gribējās uz šo pusi – un – ir jāsalst. Varbūt izcietīšu.
Jūra ārkārtīgi zila šorīt. Un kāds mīlīgs, tukšs (augstu ārā uz ūdens) kuģis.
Vējš ir nejauks.
Man briesmīgi gribās iet pa krastu.
Nē – lai viņš nāk pa krastu.
Man gribās ziemassvētku. Vakar visu dienu mani mocīja tādas ziemsvētku ilgas, varbūt – nemocīja, bet iepriecināja. Es domāju – kā tās piepildīt? Kā radīt ziemassvētkus? Tiem ziemsvētkiem bij ziemas garša. Te tādu nevarētu būt – jeb vai varbūtu varētu?
Saule aizmiglojas. Pavēsi. Kāds putniņš mīļi iejautājas kaut ko.
Man ir nelabas aizdomas, ka lieta varētu būt arī tāda, ka saules briļļainais jaunais cilvēks nav uzsūtīts vai pierunāts caretakers, bet viņš pats ir iekritis šai lomā. Un karte varbūt ir pienākusi un viņai ir radušies 2 (varbūt pat vairāki) īpašnieki. Un tas visu ir šausmīgi saputrojis. Man savāda likās nopietnā bārdaiņa ierunāšanās par beacha laiku, un tas vēl mazāk, bet viņa teiciens…”Ah that mountin…” Tad arī viņa dziļi skumīgais ieinteresētais, nopietnais skats. It kā viņam par visu būtu kas zināms. Protams – izdomāšanā man ir vienmēr īstenības ‘pamati’.
Saule mazliet siltāka. Labi!
Sestdiena {Friday? 24. 10. 69?}
Tanī pat vietā. Šī diena sākās ar kļūdām: gāju uz otru pusi (tur zivis pārdod un šodien man jāpērk zivis), bet tur bij neizmērojams tuksnesis. „Tu dari nepareizi, Tu dari sev pretī visu laiku, katru brīdi. Un Tu dabū to – ko Tu negribi,” jūra teica. Un es rāpos atpakaļ. Un man šķita, es domāju par to, kā es izlieku (savu preci!) savu nabaga ķermeni savā skatlogā. Nē – es neizteicu pareizi. Bet tā tas ir, un tā ir dzīve – katrs pazemīgi, uzticīgi, godīgi un kā vien māk izliek savu preci. Un tā ir dzīve. Un ja tā nedara – tā nav dzīve. Izliec savu preci, kā ielas tirgotājs savu sīko ražojumu, visu kas tam ir, un tupi klāt un gaidi. Apsmiekls, nonicinājums, vienaldzība, nievas, interese, apbrīns – viss kas iet garām un pāri – tā ir dzīve. Apbrīnoto atkal aizmet, paņemto atsviež atpakaļ, dārgi pirkto aizmirst nelietotu, apsmieto paceļ, nicinātā priekšā noliecas un viss tas nāk un iet nezināmā, neparedzamā kārtībā un ja Tu ej tur iekšā – tā ir dzīve. Es gāju mazliet. Un apstājos. Jāiet atkal. Bēg tikai pavisam gļēvie. Izstāties ir atļauts. Kādēļ nē. Bet tad ir jāizstājas. Šorīt es domāju – kaut nāktu smiekli vidū. Kaut reiz varētu iesmieties.
Saule kļūst siltāka mazliet. No paša rīta laikam tā bij silta, bet tad vēl nebiju te. Domāju atnākot – salšana vien būs. Bet kļūst labāk. Pēdas piķa melnas ar – piķi. Jāgriež nost – būtu ‘paps’ teicis un to atceroties man bij jāsmejas. Vakar bijām filmā – nekas labs.
Gaidu kādu labu filmu, kā ‘Bedazled’ ar deju sievām etc.
Kaijas lido pāri un nelabi strīdas – domā ka es no jūras izmests ronis un kaut kas būtu ar mani jāsāk.
Saule. Kā ziemsvētku gaisma. Vēsums nes ziemeļos atmodinātās izjūtas.
Mājās. Atbraucu no D.J. ar iepirktu šo to. Svešs.
Tagad – atkal es daru sev pretī: es ļoti gribu skriet pa ielu. (Sēdēt tuvāk ielai. Sēdēt uz ielas.) Bet es neeju. Tūkstoš reizes esmu gājusi. Vai nē? Ir tas parastais ziedu noraušanas brīdis. Tikpat labi tos varētu atstāt.
Man nav izejas. Dzīve, ne cilvēki, mani ieķēruši lamatās. Kuru gan nē? Bet visi kārpās lai kaut vienu pirkstu atsvabinātu. Vai es to nedaru? Ko es varētu iesākt ar jauno kas ir ‘uz lines’, tā vietā, kas nav ‘uz lines’. Varbūt tas beidzot – arī ir. Neesmu pārliecinājusies. Un ko ar to visu iesākt?
Rakstīt stāstu Rakstn. dienām. Kā es varu rakstīt ja man jāsēž uz ielas?
Aizbraukt uz rakstn. dienām? Ja būtu zināms kāds būs laiks? Ko vilkt, ko ģērbt? Tas tik svarīgi tur.
Nupat ienāca prātā: kā var lietot ambulanci – ātrās palīdzības mašīnas vietā? Tādēļ – ka to var izteikt!
4 p.m. Biju uz ielas – nogāju bibliotēkā, paņēmu 2 Wirg. Woolf. Iznākot – lēns galvas pagrieziens – vairāk pagrieziens kā aizgrieziens un man pietiek. Šai dienai. Rītdienai nē. Un tas mani baida. Bet es nevaru ņemt rītdienai šodien. Tā tas ir. Tā tas aiziet. Tā tas – aiziet.
Kā dzīvs var nomirt?
Camu nomira.
Tous les fleurs – viņš teica. Visas šīs puķes! Paliks.
Man liekas, ka man vēl reiz būtu jāiet uz bibliotēku.
Toreiz man nevajadzēja darīt sev pretī, vajadzēja izlekt uz kāpšļiem – tik viegli klāt piebraukts uz soli. Bet – nogāju garām. Lielījos – viss miris. Nav miris. Bet ir ne dzīvotājs ne mirējs.
Tagad – vai toreiz – viss ir tas pats. Kaut satiktu Josefu Hermani viņš tik labi apliecināja dzīvību. Vairāk neko, dzīvošana jādara citam.
Kārlis ienāca un spēlē tā ka ausis sāp — blurk, blurk, blurk. Tā viņa paša kompozīcija, resp. Improvizācija.
Ak! Esmu nejauka. No mašīnas sviestais avīžu rullis nolauza manu mīļo puķi. Gribētu iet sūdzēties lejas dzīvokļa dāmai — tā viņas avīze. Vienmēr kaut ko lauž un posta šī avīzes sviešana. Bet — jāpaciešas. Jāpaciešas. Kādēļ?
Ir atkal sestdienas jausma
un ielā ir nepasakāmais tukšums un
pārpilnība. Solītās dāvanas tuvums.
———————-
[rest may follow this, but not sure of dates]
Apvelc apli sev apkārt un neskaties ne pa kreisi, ne pa labi, nepacel acu, neliecies zinis, lai viņi ālējas un biedē, pāri aplim viņi nenāks, ja tu neskatīsies, ja tu nekliegsi, ja tu nenobīsies, ja tu mierīgi darīsi savu darbu… Pasaka tā pamāca.
Bet es nevaru neskatīties, es nevaru neredzēt viņus, man liekas man jāiet tiem tuvu, jāmaisās un jārokojas ar viņiem, un jācīnās, ja tie tā grib; jo kā lai es mierīgi sēdu savā aplī, ja apkārt notiek tādas lietas, ko, man liekas, es gribu lai ar mani notiek — acu zibināšana, skriešana, ķeršana, gaudošana, nemiera skrāpēšanās, dusmās un spēkā trīcēšana un žēla gaudošana pēc kaut kā, kas varbūt gaidāms. Kā es varu sēdēt savā aplī un adīt, slaucīt istabu, spodrināt logus, cept un vārīt, apēst visu un cept un vārīt atkal un nolikt visu rindā uz plauktiem, un izņemt visu un atkal nolikt tad — laime un miers nāks pie manis, ja es to varēšu.
Bet kāda laime un kāds miers. un kā var laime atnākt, ja viņa nezin kur es esmu. Vai man nav jāskrien un jākliedz kur es esmu!? Bet tad viņi metīsies uz mani un mani saplosīs, bet mani tāpat saplosīs…
Uz ielas stūra, uz krogus kāpnēm, un dažreiz pie aizslēgto veikalu durvīm, uz ietves malas — viņš sēd, noaudzis ar saviem bārdas rugājiem, pelēks, rūsgans, vecai cepurei un citām visādām drēbju lupatām cauri, liekas, spraucas šie bārdas rugāji, ziemas cepuri galvā, dažādos apģērba gabalos, kas visi ir pelēki, rūsgani, liekas, viņš noaug ar šiem bārdas rugājiem, acis, ausis, deguns… Viņš varbūt ir meties pāri, neskatījies kur viņa aplis apvilkts un tagad viņš ir kā sušķis, kā meža ezis, visvairāk kā ezis, kā spurains sivēns, vecs sivēns. Tagad viņš sēd mierīgi. Nesaka neko, tikai dažreiz viņš paceļ galvu un skatās, un jādomā, redz, viņš redz mani kad eju tur garām, kā es redzu viņu. Un — ko es redzu? Un — ko viņš redz?
Es redzu šīs pilsētas pazudušo cilvēku. Viņš ir bijis balts un tīrs, kā mēs visi, mazs bērns mātes rokās. Jeb viņu vilcene zīdījusi? Nē, viņš tikai nav apvilcis pietiekami ciešu apli sev apkārt, vai — paskatījies.
Vai man būtu jāapsēžas viņam līdzās uz kāpnēm? Tikai jāapsēžas. Nekas nav jārunā. Jāsēž un jāskatās kā citi iet. Nē, es nevaru sēsties, tagad viņam ir savs, varbūt citāds, bet ciešs aplis apvilkts, un viņš savā aplī.
…Mašīnas iet un iet. Sarkanie autobusi, baltie, zilie — lodā kā dzīvas būtnes, kam savi noteikti ceļi katru dienu, mazāko mašīnu neregulētajā, nemierīgajā straumē. Kāda starpība starp to pasauli, ko es Justīnes vecumā sāku skatīt un ko viņa sāk redzēt….
Un tas bija uz jūras. Tālu. Uz jūras.
“… Ak, tad nu čīkst gan, kā veca būda!” Cēli smagā, citkārt vienmēr smaidīgā kundze skaļi iesaucās un dziļi sagrīļodamās pieķērās krēsla atzveltnei kura tuvumā bija stāvējusi, kad kuģis negaidīti smagi sasvērās uz vienu pusi.
Rožu krūms, augsts spurains koks ar rožu ziediem, pie veca mūra piespiedies, pie mājiņas sāna.
Zils avots debesīs, pelēkbaltu mākoņu vidū atvēries.
Bērns basām kājām, sasarcis skrien ar suņiem.
Jābrīnās kādēļ cilvēki tik maz spēj aptvert savas laimes stundas?
Iet arvien grūtāk ejot uz to pusi, kur varētu — iet arvien labāk, lielākā laimē iekšā… Vai pēc inerces likuma nāks ta kas ļaunāks un ļaunāks?
Savāds likums.
Kam pieder šī pasaule?
Kukabaras pa labi un kreisi. Sols te vidū, kalnā, kur no lejas pretī spīd ostas ieloks, kā mazs ezeriņš ar dažām laivām. Baloži, lietus putni, zvirbuļi un visādi čiepsti, lai gan te gandrīz lielās pilsētas vidus,,,
Sestdiena, 6.30 a.m. {25. 10. 69?}
Burvīgs rīts. Saule. Miers. Kur iet? Ko darīt? Šodien varētu satikt Frejus. Nav norunāts. Šodien – būtu jāuzraksta kāds stāsts etc. Mugura mazliet svilst – vakar mazliet apdegusi. Saulē neko ilgi nevarēs gulēt.
Skaisti būtu tik tur – tik agri būt!
Uz kalnu nesas prāts!…
8.10 a.m.
Esmu vecā vietā – pie golfcoursa, iedobumā, smiltīs kur apkaltušie koki un zari smiltīs izmētāti izskatās kā apdeguši. Tuksnesis ir valdonīgs bet mierīgs. Neuzbrūk. Atbraucu ar mazo kas gribēja uzsmaidīt, izdevās, jo es kaut kur aizķēros – ar sadegušo roku sava kurvja rokturos, tad ar kāju kāda zēna makšķeres kātos. Nevaldāms spēks rauj un liek lekt un skriet. Man jāpērk thongas – tūlīt, jūrai nevar iet tuvumā, cik netīrs krasts. Tuksnesis ir skaists. Vējš paass. Vajadzēja nākt 6.30 tad bij mierīgs, bez vēja pūsmas un silts. Bet nevarēju izpindzelēties un izgudroties – uz kurieni? Varbūt uz kalniem? Jā. Varbūt. Rītu.
Vējš ir žūžojošs, tikai jāuzmanās no viņa maziem zobiem. Jāuzmanās no tuksneša zobiem arī.
Paceļu acis – uz jūru brīnišķīgs skats: tikai smilts, pelēcīga ar melniem akmentiņu un gružu raibumiem un pelēkzila saulsudrabota jūra neskaidra, pienzila debess – perfekta vientulības aina – klusinātās, mīļās krāsās.
Iznākot atšķīru Camu (neņēmu līdz jo visu nevar panest) un izlasīju, ka cilvēks ir neatraisīts savās domās jo viņam nav vārdu ar ko tās izteikt. Es to esmu jutusi jo tālāk – jo vairāk. Es domāju, ka es pati vien pie tā vainīga. Bet – tā tas vispār – trūkst vārdu. Un tādēļ man dzeja pēdējā laikā liekas vājš ierocis, bet cita nav, mūzika (nav priekš manis) nav tas un glezna – nav tas (arī – ne man). Ar vārdiem, ar valodu vajadzētu izteikt. Beckets izsaka ar starp vārdiem (Godo) lasāmo. Ļoti skaisti, un ar vārdu kravu (Vatt) – ļoti komiski.
Bet tas ko es gribētu piem. par Versaļas mežu teikt ir tīri lirisks un tur nevar pielietot ne komisko ne idejisko pieeju. Es nevaru likt iedomāties to – ko tikai es varu iedomāties.
Beckets dabūjis Nobela Prēmiju. Labi!
Šai vientulīgā jūras krastā – ir sniegs Ar viņa silto saules lauku Ar izkarsētu tukšu smilti – ir sniegs Un jūras šalkšana gar krastu Kas pulsē dziļi, mierīgi ir mežs Mūžam zaļš un sveķains mežs. Bet vējā plosīgā savā Kas nav ne mirkli mierā Kas smilti dzenā, ādu apdedzina Ir dziļas ziemas elpošana//elpojiens? Šīs baltās kaijas melnas ir Un viņu gājiens, lidojiens Un ķērciens skumīgs ir kā vārnu. Ir pazaudētais savienojies ar atrasto Krastos svešos ir tuvums atvēries Un tas ir noslēgums Mans dzīvais, neienāktais kaps.
Lūk, vienu brīdi man atļāva pieķerties pie tā, kas ir, ko es jūtu – un tas ko izteicu ir lietojams. Bet lai tas gadītos – jāiet tuksnesī, jāiet arī uz to pusi kur jāiet. Un jābūt arī īsam mirklim, kad Tevi kāda galva itkā sveicina.
4 p.m. mājās. Izgatavoju galertu atkal, jo šie Cl. ar Dz. ap to kaujas. Bij gara vārīšana. Fridžā otra galvas puse vēl – būs grūti tikt galā. Jāuzvāra skābos kāpostos – bet tos viņi nezin vai ēdīs. Un – nāk jau vasara.
Garš ievads – prom no tā, kādēļ paņēmu šo burtnīcu: lasu Camu, pa rindai. Šīs viņa piezīmes (Lyrical and Critical) tomēr esmu pārlasījusi, bet viņas jālasa daudz reiz. Viņa neizmērojamais dzīves izsalkums! Varbūt tādēļ, ka viņš bija bijis slims. Un – aizgāja tik agri.
Liekas – ko tas sver – agri vai vēlāk! Un tomēr katra stunda, katra minūte dārga.
Vakar tik tikko izbēgu no automašīnas. Tā nāca pāri ielai ap stūri reizē, kā es drāzos pāri ielai no stūra – aprēķināju ka nevar vairs atpakaļ – bet bij diezgan ko skriet lai izskrietu pirmā.
Izskrēju. Jāapskatās kur skrienu.
Biju šodien iepirkties – laipnais bārdainis atveda. Iekāpu par agru – bet laikam bij viens no maniem labiem momentiem – atvainošanās, mīlīgums – viņš bij ‘manā pusē’, skatījās, uzmeklēja spogulī. Kas tur ir bijis ar to karti? Vai ir bijis.
Dzīves ātruma dēļ, kā Camu runā, jānoskaidro kaut kas būtu.
Cik Camu ir smalks un lirisks un ‘dziļš’ savā stilā šinīs piezīmēs, varbūt ne tik daudz stilā – kā vielas pārbagātībā. Viņa lielos darbos (Plag) – viņš tomēr daudz ‘sausāks’. Un šīs piezīmes, kur viņš izlej savu sirdi tomēr nav tik populāras kā viņa lielais darbs. Vienmēr tas pats. Lielo, objektīvo vajag.
Nu jau esmu aizrunājusi prom, tālu prom no tā ko gribēju teikt un nezinu vairs kā to teikt.
Par sauli, par ļaudīm un mašīnām uz ielas, par dzīvi dēļ kuras jāskrien, jāiet un jāiet saulē, uz ielas, pie ļaudīm, pie mašīnām – lai gan visu to var saskatīt un izjust un izvērtēt labāk noskatoties no malas. Bet dzīvot nevar no malas. Vienmēr jāmetas iekšā – un vienmēr jānāk nomaļus.
Tas laikam ir ik stundu, ik dienu tā un tā tas ir arī garākiem cēlieniem. Jānotiek šim un tam, tā, ka nav laika apsvērt ko dari. Tad jāiet prom – domāt.
Tagad – ‘jāpārdomā’ mans ceļojums. Šīs dienas dzejolis ir no šīs pārdomāšanas. Versaļas mežs dzīvo manī ar visām gaismām, ceļiem, kokiem, sūnām, sēnēm, viršiem, zirgu pēdām, akmeņiem ar ceļiem, ceļiem ceļiem.
Nav laika rakstīt. Vienmēr kaut kas cits. Jāskrien uz ielas. Uz jūru.
Rakstīt vajadzētu spēt ļoti ātri – tā sakot – skriet neatskatoties, lai visu uzrakstītu un nebūtu jāatgremo. Bet – arī atgremošana ir ieskaitīta paredzēta tape. Tomēr – ātrāk, ātrāk, ātrāk visu. Un to nevar tādēļ – ka nav līdzsvara ar vajadzīgo otru cilvēku. Tas trakais viens under 25, bij to teicis skaidri gaiši – nevar strādāt, pirms nav housing problēma nokārtota. ‘Housing’ viņam bij tīra seksa lieta. Taisnība viņam. Bet pārāk nokārtota housing lieta arī nav creative. Viss tik complicated.
Sestdienas pēcpusdienas laiks krīt atkal ielā ar savu – sirdi plosošo spēku. Lai kā noņemies – nelikties zinis, tas tur ir. Tīrās debess zilā līšana pār saulainiem mūriem, steidzīgajā mašīnu iešanā, kas nav citāda, kā citas dienas un tomēr ir, tomēr ir, jo braucējs jūt citādi šo dienu, kā citas nedēļas dienas. Viņš nes nedēļas nogali sevī un es to zinu un tas padara ielu un mašīnas citādas. Tas dod šo lauzēju atvadīšanās un atnākšanas izjūtu, šo saules un debess un mūru citādu spīdumu.
„Es domāju par Tevi” – kā traka puķe, kā krāsaina strūkla šī neizteiktā, dzīvā kustīgā doma sitas pāri ielai, ielā, ielas sestdienas dzīvē. Man jāiet uz ielas. Jāiet vēlēt… šie nenāk mājā. Versaļas mežā aug koki.
5 p.m. Biju vēlēt. Uz Keira pusi ļoti skaista pasaule. Divi jauni (viņš un viņa) apcirpa apstādījumus kādas šauras mazas mājiņas dārzā. Viss nekopts kā briesmas. Varbūt tikko nopirkuši. Nu es sāku ilgoties mājiņas.
Bet ielā, jurā, ārā iešanas nemiers pieaug ar katru mēnesi, dienu varbūt jāsaka. Tas varētu beigties ar to – ja es tagad satiktu José Hermani – es nelaistu viņu prom. Bet – kā lai viņu satieku?
8 p.m.
Bāls, miglas spožs mēness uzkāpj ar slimnīcas jauno bloku. Uz ielas pulcējās visādos kostīmos jaunie. Briesmīgi, ka Tu vēl gribētu sākt no gala, ka Tu gribētu to silto viņu pasauli! Showas beigas, svētki. Es gudroju un gudroju par red bus lietām. Kā bārdainais ‘vecais’ nopētīja un bārdainais jaunais gribēja smaidīt – tas varētu likt domāt ka tracis tur bijis un Keira ‘tagad’ ir – caretakers. Varbūt bijis jau pag. gadā.
Bet kā viņš pag. gadā sarka, uztraucās, smēķēja. Šogad arī. Tā tik viegli nav uzzināt. Man nāk miegs un es nevaru vairs rakstīt ne to dzeju ne citu ko. –
5 a.m. svētdiena {26. 10. 69?}
(brīnumains skaists etc.)
Krāsains, lietus tuvuma maigs rīts,
(mazliet piemācies)
Krāsains. Maigs. Piemācies. Silts ar viegliem vējiem –
Kāda laiviņa izgāja jūrā pret sauli kas starp mākoņa malu un jūru krāsoja sarkanu.
Jūra tumša.
Pāri slimnīcai pelēkzila mākoņu debess.
Slimnīcas mūri rīta saules gaismu neredzamu aizslēptu piesūkušies.
Vārdi neder.
Arī manas acis par vājām un mana saprašana un uztvere – bet tas cik es redzu – ir lielisks, skaists.
Vārdi neder.
Es domāju par to, ka man no šejienes jāvācas prom. (Uz kurieni?). Viņiem vajag sitting room. Viņiem vajag – draugiem jāatnāk etc. Kur iet? Te gribu palikt jūras un Duka dēļ. Tā dēļ man nebūtu jāpaliek. Ir pāri, viss ir pāri. Pieminēju visu. Un svētīju viņa acis un zināju – ka man jāiet. (Kur?) Tad debesīs redzēju pieri un acis – tas varēja būt Dievs. Tev taisnība tas teica – jāiet. Viss ir jau bijis.
Dots ir un ņemts. Briesmīgi! Un man likās es jūtu un izprotu to skulptūru.
Kur sv. izņem sirdi.
Paceļos pussēdus savos pēļos (!) pie loga, skatos ārā, jūtu maigo vēju sev pāri – un domāju, par visu to.
Man jāiet.
Vienu brīdi es domāju – varbūt man pavisam jāiet? Viss pāri.
Bet varbūt viņiem (2 meitenēm) vēl manis vajag.
Man jāuzņemas vecums, ja man to dod!
Tās nebij Dieva acis. Mākoņi. Un manas domas.
Un tās nav velna acis kas bieži vien, ļoti bieži, raugās uz mani kad es domājot kaut kur paskatos. Tās ir kādas gaismas. Un manas domas.
Bet ir pareizais. Un ir nepareizais. Pareizais tas, kas uztur harmoniju, kas dziedē. (Otru!) Nepareizais – tas, kas jauc. Ņem. Un posta. Stiprākam – jāatsakās, lai mazākais varētu būt laimīgs. Stiprākais arī atsakoties spēj būt laimīgs. (Nespēj. Nespēj.)
Pāri pretī slimnīca pilna cietējiem. Es te guļu kā pati sniega māte savos spilvenos! Vesela un laimīga.
Jo Dieva acis skatījās un teica: „Pareizi – Tev jāatsakās.”
Un tagad divi melni kraukļi, divas himeras ir mākoņos. Tas pazūd ātri.
Man jādzīvo. Man jākļūst vecai.
„Bet nomirt, nomirt ir grūt” teica Rainis.
Pie tiem kam jāmirst draugi atnāk un saņem to rokas. Atvadās.
Es gribu saņemt D. rokas.
Es gribu atvadīties.
Un – es nevaru. Jo es gribu dzīvot.
Un viņš gribēja runāt – (un atvadīties?) bet viņš nevarēja. Viņš aizgrieza galvu. Atvadīties būtu nokaut to, kas dzīvo mūsos. Kad dzīvo tālāk. Bet nevar dzīvot. Un atvadīties nebūtu nokaut. Tas būtu apliecināt.
Bet tad – ir dzīvot. Un nevar dzīvot. Var dzīvot tikai atmiņā.
(Asaras. Un – mazais, sīkais un lielais I love you).
Man atkal jādzīvo Moriaka sieviete.
Megpajs!!
Nebiju viņu tik ilgi, ilgi dzirdējusi un tagad – nupat īsi ieskanējās!
Es nevaru aiziet!
Es negribu!
Viegli aiziet ir kad paņem cits
Tevi aiznes savās rokās
un Tu nejūti, ka pārmainījies
skats un smaids un balss ir cita.
Meklē vieglu aiziešanu.
Un viss kļūst smags tā runājot
uz kruķiem lecu dzīvē apkārt
kāda nokavējusies asara gausi rit
pār vaigu.
Sund. 12 a.m.
12.30?
Divi lietām
Pēc maniem
Novērojumiem
3 p.m. Vējš apmācies. Bet diezgan silts. Diana atnāca no paša rīta – sēdēja balkonā kad es izgāju pirms 7 paskatīties gaisos. Būtu varbūt kalnos aizbraukuši.
Aizbraucu ap 8.30 uz jūru. Bij ārkārtīgi vējains. Tūlīt atnācu mājā. Aizbraucu ar to busdriveri kas mani kādreiz uzlika uz ceļa no Mt. Port Kembla uz Mt. Keira. Viņš bij nopucējies, iegāja driveru café – es nedrīkstēju ar viņu runāties. Lai paliek tā – ka arī viņš piedalās kartes saņemšanā. Tā tas gandrīz liekas ir.
Karls ienāca un nu spēlē tā, ka ausis sāp – blurk, blurk blurk – klapalelela – pela la la blurk blurk…
Ah! Esmu nejauka vecene. No mašīnas sviestā avīze nolauzusi manu mīļo puķi – un es sūdzējos lejas dāmai. Bet tas ir – annoying! Vienmēr visu lauž un posta šī avīzes sviešana.
Lai viņa saka ko grib!
Pirmdiena. {27. 10. 69} 5.45 vai kaut kas tāds – jā.
Vēl agrs. Bet ir kā svētki katra diena (jo vesela un brīva esmu) kad negribās nogulēt nevienu stundu vairāk kā var iztikt.
Pelēks, vēss ārā, vējains un – skaists! Skaista diena ir vienmēr – kad vesels un brīvs un bērni mīļi. Un diena kaut ko dos – kādu prieku par ko skaistu, jūru, kalnu, ielu, smaidu. Viss ir vairs tikai dāvana.
Tagad atceros, vakar tas Mont. Port Kemblietis teica „welcome… thank you”. Bet es aizdrāzos kā nelabā sviesta. Muļķe – vairāk nekā! Man būtu jāliek sev groži, es visur – aizskrienu. Un kājas man labas vēl tam. Kā es nenogāžos dažreiz?
1 ½ p.m.
Es nevaru nosēdēt istabā. Es nevaru domāt par pusdienu taisīšanu – un šī mana nedēļa.
Un ja man jāpatur šis dzīvoklis – jāņem iedzīvotāji un jābaro.
Vai tad labāk neņemt kur mazu istabu un maksāt maz?
Bet kur un kā? Man liekas, man būtu jāiet vēl uz ielas!
Nemiers mani smacē nost.
Man būtu jāraksta par Versaļas mežu. Man būtu jāiet uz kalniem, jābrauc uz Melburnu, jābrauc uz Newcastli, Sidneju – bet es tupu uz, ar, zem mazām lietām.
Es īsti izpostos!
Rītu būs vieglāk – viena mājās un skolēni nenāks. Oh, šodien arī nāks tikai 1 meitene. Labi un slikti…
4 p.m.
Do me the fawour, do me the fawour
Pass me once more in the street
Without a smile!
Otrdiena. {28. 10. 69?} 11 p.m.
Lietains. Vēss. Izgāju ‘rozā jakā’ iepirkties. Nelūrēju apkārt. Vienā busā palūrēju. Likās Duks. Atgriezos, iekāpu. Port Kemblietis. Nopucējies, nosauļojies – līdz nepazīšanai. Acis bradā pa spoguli. Kādam busam tik smaidīgs māja, ka man pēkšņi bij jāsmejas. Es nobraucu līdz Pikadilli. Izkāpu vēl pirkties. Pagāju atpakaļ. Un nācu mājās.
Šodien taisīju sweet sour pork – bet pamaz tur bij ko ēst. Vēlāk cepām pankūkas.
Pārlasīju savus nosūtītos dzejoļus – Labi! Nudien labi. Ja lasa Veltu Tomu – tā ir lauzīšanās valodā un domās. Ne Tu vari palasīt, ne domai sekot. Viens ir vajadzīgs – lai lasās un no tā dod iespaidu.
Mani man pašai patīk.
Krāslavieša krājumiņā pa vienam gluži jauki dzejoļi. Bet Veltai Tomai – maz. Un tā jau liela.
No rīta bij ‘nightmares’.
Biju atmodusies ap 4. Un tad ap ½ 6 aizmigusi. Es pa pusei sapņoju īsti, pa pusei domāju.
Ceturtdiena {30. 10. 69?} 7 p.m.
Jāzvana Birst. kundzei un – jābrauc būtu uz rakstn. dienām. Ar autobusu? Pa nakti? Un kur pa dienu atpūsties – vakarā tikai ierasties pie latv. Negribētos braukt uz Ivanhoe. No visiem draugiem atšķēlies. Negribot. Sarmam jau nezin cik labi gribēju to ‘mici’ sūtīt bet kaut kā – ir laikam iznācis – ‘vēsi’.
Šodien kāds aizgrieza galvu – kas? Nezinu, cits jau nebūtu tā bēdzis. Nedrīkstu nemaz celt galvu uz to pusi. Un tomēr tik jūtīga pret to, reti varu neredzēt. Briesmas. Kā lai padzīvo. Nav visam spēka un laika. Kaut es satiktu – ko? Braukt uz rakstn. dienām? Pārgurt. Izdot naudu, maisīties ļaudīs, kam mani nemaz nav vajadzīgs – dzejas jau būs nodotas citam lasīt. Nebraukšu.
Braukšu uz koru koncertu. Iešu zvanīt B. k.
B. k. nebij dzied. mēģinājumā. Rakstīt? Vai – braukt?
Lietus ārā.
Kādēļ tik nelāga diena?
Par daudz decižen jātaisa – braukt nebraukt etc.
Un vesti grūt nobeigt.
Man te trūkst āra tuvums – esmu savā vecā istabā, Dzidras gultā, ar pēli…
Iela atkal mācīs ar trokšņiem un mazāk āra tuvumu.
Kādēļ Tu aizgriezi galvu?
Jātaisa būtu dzejnieku sanāksme un jālasa dzejas. Šodien ‘maisījos’ lasīt savas dzejas – jāvingrinājās, tad iet.
Un es atnāku
Un redzu Jūsu sejas un zinu –
Mans skrējiens
Ikara skrējiens bijis.
Mums visiem jānokrīt
Redzu Jūsu sejās:
Jūs zinājuši to sen
Noskatīdamies manā skrējienā:
... Nesauciet vārdā mēnessērdzīgos
Nemodiniet...
Nu man jāpaliek mierā
Jūsu vidū.
Uz akmens raudāt ir viegli
Jo akmens silti tur
Un viņa stāst
Ir bez bēdām
Viņa vārds ir mierīgs
Kurā ietverties. Vēl kaut ko etc.
5 p.m. vai vairāk.
Šie šopij.
Biju agrā rītā beachā. Pavēss. Atnācu kājām mājās.
Pārmainīju gumijas zeķi – vakar nopirku par lielu. Tagad laba. Gumijas zeķe. Koka kāja. Ir arī tā. Ir arī tā. Ja kādiem ir koka kāja kādēļ man nevar būt gumijas zeķe? Var jau var.
Saņēmu vēstuli no Sproģa, laikam manu greizo stāstu avīzē nevarēšot ielikt, bet varbūt ja vajag – viņu var lietot citur, vai nelietot. Vienalga. Bet kas!:
Manas dzejas lasīs Lūcija Kalniņa!
Tas man nekad nebij nācis prātā! Tāds gods! Un tāds labums pielikts man! Un es, vai tā ir dzeja ko es aizsūtīju? Sagrābstīju šo un to. Un galvenais – nopulējot saniekoju. Tomēr, tomēr – par kalniem un nesavieno. Jaunais – tanīs ir arī kaut kas no dzejas. Man pašai vai asaras uznāk – ja varētu to izlasīt kas gribēts likt teikumā „Līdzenumos slīd saule starp zaļiem āboliem.”
[in Wollongong? reference to Rakstn. dienas]
10.30
Atnesu olas, augļus. Tad tūlīt otrreiz — avīzi. Ielā bezgala pavasarīgs, vasarīgs, maigs vējš, maiga saule, vēl maigs vēsums un jau krietni maigs siltums. Kāds aizbrauca par kuru varēja būt šaubas. Bet droši vien tukšums. Pus dienas pagājis un tikai mati izmazgāti. Divi dzejoļi uzrakstīti! Nevarētu teikt — jā. Bet nevarētu teikt arī nē. Varētu teikt — mazliet strādāts. Bet īsti nevar — jo strādāts ir atkal pārāk neapzinīgi (kā pirkstu vingrinājums apnicīgi spēlējot, apnicīgi tai nozīmē, ka neseko kustībām rokā.)
Un tomēr — šī neapzinīgā mēģināšana radīt — tā nevar būt nebeidzama un jādara, kamēr tā “darās”. Bet nelaime tā — ka viss kas darāms tomēr jādara gandrīz uz reizi. Gadiem nostāvējušās rindas grūti vairs atrod sev vietu jaunā darbā. Rakstn. dienas “piespieda” mani kaut cik izstrādāt 6 dzejoļus. Tie neviens nebūtu vairāk kā dažas izmestas rindas, varbūt dzejas esence (tas ir manas dzejas) bet ne mana dzeja ko kaut kur vairāk kā tam brīdim likt. Pat pašai ko lasīt tagad vairāk. Un tas ir tas — jādara, jādara, jātaisa gatavs.


