Nekur es nepiederu
nekur vairs mājas nav ne ciems
Ir tikai mūžīgs gājiens
mūžīgs meklējums.
Mirdz atrašanu mirkļu gaisma
un ceļu apgaismo
lai tālāk varu iet.
Varbūt uz brīdi kaut kur/svešā malā
man mājas būs?
Kur nerastais ar pazaudēto
piln[..]ot nomierinās
un atkal atvadoties[?]

[alternative]:
man stāties būs
kur nerastais ar pazaudēto
kā ķekars saķēries 

[in Toronto — Sept?]

Kanādā.

Slimoju — iekritu te karstumā ar abiem džemperiem virsū, turējos pāris dienas, skrēju vēl zem auksta ūdens, reiz dārzā pārgulēju un tas bij brīnišķīgi — tad vajadzēja istabā gulēt (solīja lietu) un te svaidoties (televīzija 2 naktis traucē gulēt) esmu saaukstējusies. Kaut nu pārietu. Parīt (naktī) jābrauc uz salu.
Labi ir Jašu tikties. Pārdomāt visu — bet drīz nu būtu jābrauc mājās.

Piektdiena

Slimoju nejauki. Iesnas, klepus un galvas sāpes. Tādu laiku es nespēju panest – karsts, apmācies, miglains, nebūtu solījuši lietu, tai naktī būtu gulējusi ārā un būtu vesela. Iznācu ārā – jūtos te mazliet labāk. Tagad atkal sola pērkoni. Rītu tas ir šonakt jābrauc uz salu. Tāda nakts braukšana nav neko patīkama jau normāli, bet kā būs tagad ar slimību – nezinu. Viss ko gribētu ir – mazliet redzēt Kanādas mežus un braukt mājās. Nejauki ir slimot. Kaut kāda temperatūra jau ir, ārā sēžot tūlīt ‘velk pie kājām’. Bet iekšā neciešami. Inesei nav paredzama vieta. Mocīsies nabags te.

[Left photo correction: Not Mrs. Birstins, but Alma Lācis with Inese, Laimons and Erna]

{No date}

Adīti spilveni pie Tikiņ kundzes

Apaļas plakanas (kā siers) putu rubbera ripas.
Adīts atvalņi, taisni, atvalņi etc.
Tumši, gaiši, tumši [alternating blocks]
Zili (2vējādi) ar tumši pelēku – blāzmīgs, taisns gabals noadīts, vidū ap apaļo spilvenu savilkts, apvilkta poga (plakana) pašā vidū.

Kleita no dvieļiem  
2 roku dvielīši
2 lielāki dvieļi
Sašūti pa vīlēm.

‘scallops’ = kartupeļu cepums.
Zaļus kartup. sagriež šķēlēs, sapilda cepamā formā kopā ar (desu gaļas atlikumu etc. vai nemaz) sakaisa pa vidu ar sieru (visu un kāds pie rokas) sagrieztiem sīpoliem. Pārlej mazliet pienu – cep vaļēju 40-45 min. Pie gaļas ēdieniem – vai tāpat.

Imants Kubliņš
Rewsby, N.S.W.
Australia.

–––––––––––––––––––––––––––––-

Nav, lai gan viss sagatavots būšanai

Laiks rit
Kā mazas neraudātas asaras
Šai dūmakainā novakarē
Laiks aizslīd
Kā smaidi nesmaidīti
Nekas nav noticis nav bijis
Ne raudāts ne smiets
Kā pārgudrelis zinātnieks
Šis laiks
Iracionālā vidē mūsu laimi ieprojicējis.

Nav, 
Lai gan viss sagatavots būšanai.

Tik lietas smaida
Apstarotas gaidīšanas gaismas
Viņas sasniegušas to
Kas neatnāca,
Pavadījušas to,
Kas neciemojās
(bet bija)
Lietas smaida
Savas svētdienas klusumā.

–––––––––––––––––––––-

Mūžam Tev būs tecēt kā skudrai, kā ūdenim,
Mierā nesarecēt
Pukstēt un zvanīt kā dienu stundenim.
Ja savā liktā ceļā Tu nekad nepiestāj
Steigas nevaļā,
Tad tomēr sveikas māj
Ik karalim ko satiec ik smilgai ceļmalā.
Ko ar to visu iesākt
Uzzināsi pēc vai ceļgalā.

–––––––––––––––––––––

Roka sniedzas krāt, atrast
Pieturēt kas
Kā sniegs brīži kūst un krājas
Ūdeņi, avoti.
Domas kā ziedpūkas
Paceļas, pajūk no ļaužu soļiem
No vēja ka gājēju mēteļi planda.
Kā sveci sargājot
Roka tās notvert sniedzas
Pie vārdiem apstādināt
Kā vīna stādus atsiet pie stutēm
Lai ienākas,
Pirms zemē tie liecas un
Pazūd kur tos min.
Sirds sniedzas
Nojaustu laipnību tvert, saglābt
Kā lidojošu sēklu
Kam jābriest un jāuzdīgst.

Veci vulkāni sāk darboties, nāk jauna uguns lava un klāsies pār ataugušo dzīvību. Būs jauni kapi. Un ko tad? Būs dubultkapi?
Jau tā Tu eji kā sapīts – atsiets uz vienu pusi, pie vienas apraktās pasaules, ja šīs pasaules pusatrakšana apbērs otru atrast pusdzīves pusi – kā tad varēs iet, kurp iet, atsiets uz 2 pusēm?
Nebaidies. Jā, nav jābaidās. Var paciemoties. Tikai paciemoties.

Piesiets pa ceļiem kas Tevi neved nekur, bet liekas ka tie vestu. Tādi bija Versaļas mežos, tādi ir Kanādas mežos. Pa kuriem ciemiņš var pastaigāties un iedomāties ka tie varētu kur vest, redzēt ka tie izskatās taisni kā tie ceļi, kas kaut kur veda. Pamīlināties ar senās dzīves tuvuma izjūtām.

Tas notiek jau vairāk kā 3 mēneši, staigājot pa ēnu valsti sāk justies kā ēna. Topi par ēnu. Klusībā tu ceri, ka tas būs kāds spēks dzīvei. Kādai dzīvei? Tai dzīvei ko dzīvojam. Daži to nomet kā akmeni kas piesiets pie kājām – to seno, ēnu valstību. Dažiem ir grūt to izdarīt. Daži dzīvo šinī runā tanī. Ak, var jau visādi. Un ir jāvar. Es domāju, ka reiz viss atmetīsies atpakaļ, kaut kas atšķetināsies, noskaidrosies, apvienosies un ar pilnu jaudu – turpināsies dzīve. Bet dzīve tā nedara. Dzīvē dažs kas mirst un cits kas dzimst. Vecais nāk jaunajā, bet pārveidots, galīgi pārveidots, kā dažās gudri muļķīgās anekdotēs.

Laikam es ceru ka šie ciemošanās mēneši uzlabos esošās dzīves augsmi tā lai augļi, kristu atpakaļ, šai ciemošanās ceļos. Nu – vienalga kur, lai tikai augtu. Patreiz neaug nekas. Starpspēle. Nekrologs.

Pa Kanādas ezeru J. brauc uz Aivieksti uz Driksna ezeru uz citiem tur. Iet, staigā Sāvienas Ļaudonas silos. Kanādas ezeri savienojas jūdzēm un jūdzēm tālu cits ar citu, savienojas ar Aivieksti un Driksnu. Var braukt motorlaivā bez gala. Un ir jābrauc un jābrauc un jābrauc. Nav apstāšanās. Jāiet mežos šaut, medīt, bez apstājas. Jāiet zvejot, jāceļ vasaras māja, žāvētava, laivas noliktava, krasta piebrauktuve. Nav viegli un ir nogurums un piekusums un ir apnicis cīnīties un būtu tikai jāatpūšās. Bet nekādas atpūšanās nav. Ir jāstrādā smagi lai nopelnītu un lai varētu strādāt, ir jāguļ, un viss ir vienā ķēdē savīts, šī strādāšana, gulēšana un braukšana, mežā iešana, lai varētu notikt šī mežā iešana. Kad paliek viss grūtums aiz muguras. Priekšā ir brīvība, paslēptuve, sava spēku izspēlēšanās, atdzimšana, atgriešanās.

Zvejā aizejot ūdens un gaisma apņem un aizslīd viss cits. Ieeji savā pasaulē. Ja kāds Tevī noraudzītos – tas redzētu ka šis Tavs zvejas prieks ir – kļūt bērnam. Cik uzmanīgi lēni un ar māku Tu rīkojies ap mazajām āķu zivtiņām, noliecies pār spaini, apskati vai tās visas vēl kustīgas un dzīvas, pārmaini tām ūdeni, noliec kur saule nespīd virsū. Tad jāparāpo gar aizdambēto peļķi krasta smiltīs, tur ielaistas dēles – kad tās jāliek uz āķiem, tās arvien ieliek zem akmeņiem. Resnie standarti ņem dēles…

[Jaša, Erna, Alma Lācis in Toronto]

Onkuļa Jaša džemp.       Pelēks
Mugura – 60
Priekšā – 70 valdziņi
Apm. 4 play. Mugura big perl
Priekšā – ar virvju musturi.

––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

Atmiņu piezīmes.

Atliek arvien vēl kaut kur mežs kurā ieiet. Tur viss derdzīgais rimstas, zem sūnām nogulstas, neceļas, dzīvo miers, dzīvība vērpjas. Tu atvilgsti kā sausumā sabirzusi briežu sūna. No beigtas lietas topi dzīvs. Un lai Tu esi arī tikai daļa, Tevī elpo viss, Tevī ir atkal tas kas ir visā.

Ceļš ir mierīgs un ved, līkumos, uzkalnos, ielejās kur dangās ir dūņas un ūdens, augstākās vietās, gar nobrauktām aizām, pošas dzīvība: sūnas zied sarkanām virsotnītēm, krāsainas sēnes spīd, izgravētas piepes saaugušas ap stumbriem. Maza vāverīte saplūkusi koka galotnēs sēklu cepures salikusi uz ceļmalas celmiem, apsēdusies un ēd, lai sēklas nebirst zemē, lai viņa tās var godīgi salasīt no sava meža galda.

––––––––––––––––––––––-

Vientulībai ir tā lieliskā īpašība ka viņa ir ilgstoša, droša, pastāvīga. Viņā Tu ieej kā mājā un zini, viņa ap Tevi paliks un Tu viņā vari atraisīt savus locekļus un domas, iekārtoties palikšanai. Cits nāks un ies, satrauks, ielīksmos, sāpinās, kas un kā kuro reizi, bet tad, vienmēr kad viss būs pāri, Tu atradīsies atkal viņā, vientulībā un Tevī būs liela drošības sajūta.

Es ilgojos tagad viņas, pēc vairāk kā 3 mēnešu ciemošanās. Bet es baidos arī. Viņa būs nežēlīga kā jau bieži. Šoreiz varbūt vēl vairāk nežēlīga kā parasti. Aiztaisīs daudzas durvis ciešāk pa kurām mēdz ieslīdēt kādi pārsteigumi. Bet – es ceru, kas zina, varbūt tie iezagsies. Tos varēs atvilināt. Tie sēd citu vientulībā un ja pamet novērotāju skatu, tie sakustas, atdzīvojas un Tavā vientulībā ielaužas visādi notikumi reālāki un nereālāki. Lai cik laba un droša ir vientulība vajag paturēt kādas durvis pusviru, pa kurām izsprukt, vai pa kurām kaut kam iesprukt. Mazākais iedomāties, ka kādas durvis ir neaizslēgtas. Vientulība ir tad tikai vēl vientulība, bet ja visas durvis ir ciet – tā ir pamestība. Un tā nav dzīvošanai.

Pēc 20 gadiem atnācu ciemos. Skatos kā caru stiklu uz lietām kas noliktas 20 gadus atpakaļ – mīlestība, tuvība, aizmigušas, sastingušas. Jo ilgāk uz tām skatās jo dzīvākas tās kļūst, mostas un sniedzas un atdursies pret stiklu. Un ko tad? Sāks sildīt caur stikliem. Un ko tad? Kā tad atkal tās atstāt? Saraut, sapostīt visu vēl vairāk un nezināt ko teikt ko neteikt, ko ņemt ko atstāt, kam ticēt neticēt, ko gaidīt ko cerēt?

[Photo: Inese at a beaver lodge]

Kļūst arvien skumjāk
Klusāk vedas staigāt
Šais atkalredzēšanas
Aiziešanas dienās.

Egles un bērzi krīt ūdenī
Kanādas ezeru krastos.
Neatlaidīgā darbībā
Tur bebri ceļ savas mājas.
Aizdambē veselas ielejas
Pārpurvo labus mežus
Pārplūdina un nosausē
Kā kurā krastā tiem prasās
Ezeru dzidros ūdenos.

[Erna & Alma Lācis, Toronto airport. Erna leaving for Australia, early September]

–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––

Australia

Wollongongā sept 21.

Es iemaisu sev zāļu tēju
Kas gan ir citādi?
Ir bērnu soļi aizskrējuši
Bet staigā pieauguši!
Es samkelēju puķu sēklas
Kas gan nav tā kā bija?
Ko saujām saplūkt puķu zirņus
Kad tie būs saziedējuši?
Kas gan ir citādi?