8.20 a.m. piektdiena 1. maijs 1970.

Rīts. Radio spēlē kādu saldsērīgu maršu.
Šie vītero (jau diezgan strītīgi…) pa virtuvi.
Es paēdusi brokastis, (nodušojusies aukstā, ar lielu dūšu…) sēžu gultā un tamborēju pončo (pēdējo ceturksni) saule silda vaigu un apkārt istaba tīra – un brīdi ir labi, silti, nedomājot, neanalizējot – ne skatoties rītdienas spokos – tikai jūtoties labi, dzīvojot…
Ja apstāsies – un liks vārdos tālāk šo brīdi – skumjas un bēdas būs klāt. Tādēļ – tamborēšu un nedomāšu. Gan jau vēlāk… Dz. laikam mazgā traukus…

8.29 p.m.

Viss tāpat varētu teikt, kā šorīt: šie lielā istabā lasa, spēlē kārtis, atpūšas – man pončo pabeigts tamborēt (par smagu!) viss – O.K. – bet man ‘sirds sāp’ tā, ka jābeidzas vai nost – tas ir – es uzrakstīju ‘sirds sāp’ – tās spiedīgās depresijas vietā – tā nav tikai depresija – tā it kā vajadzība kaut ko darīt – un neko nevar darīt, lai glābtu dzīvi.

Vakar mazliet (iedomājoties šo un to) atgriezos pie D – jau domāju – pēc labsajūtas no tā, nāks atplūdi – depresija – un te viņa ir klāt. – Tas ir strupceļš kurā domas par viņu ieved. Tur nav ceļa. Bet kur ir ceļš?

Šodien atkal Pikadillī vad. ieskatījās sejā – tas ir – es to izdarīju, jo viņš pēkšņi nāca garām (ar kādu meiteni) un viņa seja bija tuvu pretī – un man bij tanī jāieskatās – tā ir otrā sava veida apmātība – ieskatīties viņa sejā ir kā uzlikt vāku traukam kam tas pieder – absolūtā fitness izjūta. Mierīga, maiga, silta – Bet redzi – kur tas noved! Kā ar D! Skaties un skaties – un iedomājies un zaudē jēgu – bet tur – nekā nav bijis.

Tamborēšana un šūšana – etc. ļoti kaitīga veselībai, cik var spriest no izskata, kā to tās maina. Seja kļūst tik veca, nogurusi. Bet – kaut kā šogad tas notiek nelabi! Sevišķi ar tām mugursāpēm sākot.
Kas mani tā pārvērta? Kas mani izpostīja? Es naidojos un urdos – it kā tas ko līdzētu! Vai Grauda vietā nevarēja būt kas labāks – tad varbūt – ko saglābtu, kādu sīkumu.

Sestdiena 2. maijs 1970

Priekšpusdiena.

Šie šopij. Karls atnāca un spēlē klavieres.
Viņš laikam pamet girli un iet atpakaļ pie mūzikas. Jaunībā jāizmēģina viss – bet darbs jāveic varbūt pirms setlij down ar girl
Mazākais viņa seja izskatās atkal labāka – garīgāka.

Reiz arī nākšot mājā un ņemšoties ar mūziku. Varbūt, – lai gan performeram grūt tikt – bet ensembly spēlēt varētu sagūt. Un galvenais – strādāt, saprasties ar to – ko sirds kāro. Meitenes jau viņš arī neko lielu nevērtē. (Domājuši kastrēties… haha).

Lejas dāma burvīgā krāsainā outfitā aizgāja uz otru pusi – viņa gan liek virsū! Un kādēļ nē? Tās pašas krāsas apmēram ir Dz. pončo.
Man jātaisa no atlikumiem melns pončo ar tām sark. puķēm…
No rīta biju galīgi beigta ar muguru.
Tagad iedzēru tableti – un kafiju ar Karlu – un atgūlos te savā istabā – kļūst labāk. Jāstrādā – vēl ar visu to pašu – mūziku, rakstīšanu un jāvelk vēl virsū kaut kas krāsains…

Un kad vēl ilgas atnāk
Pēc tā kas nava bijis
Es dziedu Tavam profilam

Es dziedu Tavam profilam
Šai līnijai kas lepni liekta
Man māņu zīmes dod
Ir spēka burvestības vira
Ir nieka zāļu maisījums
Tā arī šī
Un guni sausos praulos rod
Vien lieti sver tas spēks
Kas viņu atrast prot.

––––––––––––

Kā aizmigušā dīķī
Dzīvē šai

Pēcpusdiena.

Tikko šiem (liel. istabā) ienāca Keith un tūlīt vēl kāds, vai kāda – varbūt Karls, kas solījās nākt otrreiz.
Jūtos beigtāka, kā jebkad. Varbūt to rada arī fiziskais sabrukums – auss arī grib sāpēt un galva. Mugura, kad guļ, neko lielu vairs nesāp. Bet galvā jūtams neglābjams [..]. Kā sagūties līdz pirmdienas rītam, kad mani stieps uz parku?

Cik beigta es esmu! Es jau gaidīšu to veco Gr. ar visām viņa dumjām izrunām un nopietnībām – jo būšu tik vientuļa. Kaut kas šausmīgs ir man nodarīts – just nāvi visu laiku!
I hate it!
Pie šiem – Keiths un John + Sandra. Nabaga izpostītā (aksidentā) Sandra. Nobālusi – lost thing. Tagad kopā atkal ar vīru. Vienu laiku dzīvojuši šķirti.

Ir šodien tik spiedīga vēlēšanās redzēt, paskatīties pa logu…
Uz to kas nav bijis…
Kad iela iet – neskatās, bet jūt ejam garām b. kur varētu būt D – prāts ir mierīgāks. Šodien visu dienu mājā.
Kā te pūš!!
Var ievainot tā, ka Tu nevari izveseļoties. Igli, varbūt – reiz.
Tagad es beidzot saprotu, kādēļ es nevaru dzīvos šai istabā: tādēļ ka te ir tumšs! Ar visiem viņas diviem logiem – te ir mūžīga krēsla! Un vējš velk! Nojume sedz debesis un blind un priekškars – terrible! –

Svētdiena 3. maijs 1970.

Mākoņu blāķis pār jūru šorīt bij ļoti biezs un ļoti tumšs, pirms saules. Viņš kaut kā aizbrauca prom. Tagad – bezgalīgs miers, saule. Kuģi guļ zem mākoņu grēdas kas ir kļuvusi caurspīdīga.
Šie guļ.
Kaujos ar saviem velniem – (melnām domām), lādu to negadījienu, kas pēc brauciena, pēc laimīgās atgriešanās, tādas intensīvas dzejošanas rakstn. dienām – pēkšņi iegrūda tumšā bedrē.
Lādu. – Un pūlos izrāpties un nostāties.
Šorīt nesāp mugura. Labi. Mazgāšu matus.
Ieskatos Ineses Vācijas grāmatās – vienu paku vakar atradu verandā. Laimīgais ceļojuma laiks!

Pirmdiena 4. maijs.
2 p.m.

Pārbraucu no R. National Park ar Graudu. Lāga vecītis! Ēdām ko viņš paņēmis līdz – rupjmaizi, ceptu baconu, 2 olas, sieru (mazus 3 gabaliņus) gurķi un zaļo piparu. Tikai nebij ko piedzert… es biju apvilkusies melno win{d}jaketi, bij saulē par karstu – svīda – un cīnījos kāpjot – bail par savu muguru. Ausij ar labi ka viņš atgādināja paņemt lakatu…

Sliktākais bij neuzticēšanās veselībai un tīstīšanās – nedrīkstēju arī tādēļ dūšīgi iet un kāpt – bet liekas – viss būs pārgājis labi. (Vēl to gan nevar zināt…) Viņš pats – šoreiz it kā ar mazāk pretenzijām – un patīkamāks. Gandrīz – varētu pierast! Dažreiz sēdot un braucot jutu gluži kā ‘aizvēju’ – kā ne tik tukšumu blakām – kaut mazliet citādi – cik ar maz es apmierinātos un dzīvotu –

Otrdiena 5. maijs

10.30 a.m. Cl. lasījis ‘visu nakti’ guļ. Es parakājos pa dārzu.
Izņemot muguras pastīvumu, iekšēji nekas traks nav. Tikai depresija. Bet – jādzīvo. Karls – laikam pa pusei jau nopietni – te nāks. Tad nu izdzīvošanas jautājiens būs atrisināts. Bet iekrāšana un kaut kā padarīšanas, piem. – rakstīšana – tāpat viss neskaidrs un – nezin ko varēs veikt.
Saule. Putekļi ielā.
Jāiet kaut ko nopirkt vakariņām un izstaipīt kājas – un tad jāšuj Dz. kleitas apakš vīle.
Mierīgs. Silts.

Ieskatījos Camarg aprakstā – grāmatā. Atceros, kā Inese kaut kur Porvencē man kaut ko par to stāstīja – bet man jau nekas negāja galvā, kam tieši nepiegāja klāt un arī tad nē – jo – redzot, skatīties, aizņem tik daudz laika – spēka, ka mācīties kaut ko klāt – ir diezgan grūti.
Depresija.
Viss tas brauciens – kā pasaka, laimīgs! Jo tad es biju dzīva. Un tā kā Kanādā man nebij ko darīt – un es baidījos apgrūtināt par ilgu – un tik ļoti sauca atpakaļ illūzijas par šejieni – ka es pametu un atskrēju mājās! Un te – nomiru!

1 pm    –

Bez nozīmes
Bez jēgas
Ritmos ieskanējās
Kā vējš kas sejā sitas
Vārdu versijas.

Trešdiena 6. maijs 1970

7.30 am. Clive dzimš. diena. Kliņģeris piekritis – bet garšīgs. Jānogaida kamēr šie beidz nakti un sāks dienu. Dz. jau būs vēlu… Clivs gulēja vakar visu dienu…

5 p.m.

Biju šopīt – kājas ka svilināt nosvilināja vējš – nepāriet sāpēt. Bet mugurā patreiz nav, arī auss – kas vakar sāpēja, neko vēl nesaka.
Esmu kā tāda skrejoša sāpe, no vienas vietas otrā.
Šie ārā.
Dz. aizgāja satikt Clivu.
Cl. atnāca un aizgāja satikt Dz.
S. busi nervozē.
Depresija. Izmisums. Visu mīkstināt spēj tikai mazliet krāsainā pasaule. Te pie loga nevar sēdēt, te ir šausmīgs vējš…

Piektdiena. 8 maijs. 70.

Dz. pirmo dienu mājā no skolas – kā to jau paredzēju – gulēt atļauts tikai tik ilgi – kā Cleivam jāceļas – tā iet lērums vaļā – kungs atstāj māju – ne uz pirkstu galiem, kā mēs, kamēr viņš guļ. Ne tur labs ne ļauns – bet muļķis, kas neko nespēj apsvērt – visur pats. Jūt tik sevi un ap to visam jāgrozās. Dz jau pacieš – un domā – ka tā notiek kā arī viņa grib…

Šausmīgs vējš kur arī netupi – vai tiešām tā māja vēl vairāk ir sakritusi! Nezin, kā es te izturēšu! Esmu savā bijušā istabā – te nav ko domāt dzīvot.
Karls pārdevis māju – braukt uz Angliju… Nezin vai viņš te būs… viss vienalga – kas būs būs.
Pa dienu nebij tik ļauni – bet tagad vakarā – izmisums.
Sevis dēļ, Dz. dēļ – un viss viss – iznīcība!

9 pm.

Aizgāju staigāt (arī paskatīties kurpes) ar savu veco mēteli, ko Dz. 2 gadi (un tagad trešo) ir valkājusi, un es laikam 4. – Un es jutos labi un uz ‘mani skatījās’ – tas mētelis dara decent vēl arvienu, jeb – es tā domāju. Dz. iztaisīja garšīgas vakariņas – savu bouloungne – ļoti labi izdevies, mazl. garlics, mazl. tomāti, sīpoli labi etc.

Viss sāk atgriezties pie manas mazās personas – ja tai iet labāk – depresija zūd, vai pa daļai zūd.
Tā tad – jāsagādā apģērbs ziemai – šis vecais mētelis arī silts – salīdzinot ar to, kā es te skrēju ziemu ar melno pussezonas mēteli un salu. Jāpērk jau būtu jauns, ko kādreiz uz Sidneju aizbraukt – bet te ko iet diendienā – šis O.K. Kurpes jāpērk.

Sestdiena 9. m.
11 a.m.

Tukšums. Ikdienas sīkumi – trauki, mati, drēbes.
Šie gribēja braukt uz Sidn. – atnāca atpakaļ. Dz. par daudz coldā un skolā pārmocīta – nebrauca.
Aizgāja tepat šopīt – tikai Cl. Suede coat nopirkuši. Dz. paliek – vēlāk.
Dz. ada džemperi melnu sev. Ļoti skaists iznāk.
Man seja uzpūtusies un sakrunkojusies! Šausmīgi pavadīt tā pēdējās dienas.
Jāsaņemas vēl, kad būšu viena. Jāsataisa apģērbs – jāpabrauc

Pirmdiena 11. maijs,
4.30 p.m.

Pavadīta mātes diena – spēlējot, tērzējot, adot visiem 3 pulciņā. Šodien vēl otra pusīte mātes dienas pienāca – tā uztraucošākā vēstule no Inese: kā atveru – karte ar rozi un tālāk rokrakstā rakstīts un mašīnrakstā rakstīts un Laimons sēž pašā vidū eskimosa kažokā un tiesā zivi!

Vajadzēja noraudāties! Man viņi laikam būs jāgaida ilgāk kā līdz ziemsvētkiem… Varbūt būs labi. Ja viņiem iet labi, ja viņi dabū darbu kur var pelnīt.
Ja es pa šo gadu varētu sapelnīt lai varu braukt viņiem priekšā – tad es būtu ko vērts.
Bet kā to izdarīt?!!
Meklēt klav. skolēnus.
Vai meklēt arī kādu jobu? Bet kādu? Vai šūt un adīt? Jāraksta arī – lai arī ar to nekā nevar nopelnīt…
Tomēr – cik labs gara stāvoklis kļuva. Ja viņi rakstītu biežāk tad es izdzīvotu – i strādāt ko varētu.

Šī pilsēta
Kā Roma šodien
Man izskatās
Šī mana pilsēta
Kā Roma (izskatās)
Ar maigu novakari
Un sārtām debesīm
Pat mūri sakāpuši augsti
Un varbūt kaut kur drupas
Jo Romā vajag – drupu.

Trešdiena 13 maijs. 1970.
7 pm

Rītu brauksim uz Mumfordiem. Uznāca drūmais. Laikam arī sakarā ar bailēm par Dzidras likteni. Un arī par savu – Dienā, no rīta, bij labi.
Bij Rudzāta kundze spēlēt.
Biju šopīt.
Nobeidzu pončo pielikt bārkstis – un sāk izskatīties – grand!
Sad.

[16.5.70

Dzidra and Clive’s marriage in Mumford’s garden, Erina.]