Aprīlis 1970 (Ķikure/Kikure)

Trešdiena {1. 4. 70} 7 p.m.

Tikko paēdām vakariņas – zupa (vakardienas) un ‘kom Morgen wieder’. Mazliet taukains, jo pank. mīkla bij pamīksta, juka, tas ir bij grūti apmest apkārt un liku daudz sviesta.

Sāp mugura. Vakar braucot vilcienā salu. Siliņš noturēja 10 min. ilgāk un nokavēju vilcienus Stratf. un Centrālē. Citādi atbraucu labi – varēju izstiepties uz sola – (mīksts arī) bet salu un šodien (vai no tā mugursāpes) iztīrīju šo istabu – viņi nekārtīgi ka briesmas.

Biju Picadilly – Misters atkal, jau gluži atklāti maisās tuvumā – un es domāju – vai secret agent atkal? Un tas sabojā gara stāvokli. Jeb – tas ir šo vadītāju uzdevums – grozīties visu tuvumā. Tā jau tas laikam ir. Tāds viens bija – Mayfieldā un pag. gadā te arī tas mazais bij varen uzmanīgs. Ievēro pircējus, uztur dāmām gara stāvokli. Pievelk pircējas. Bet – arī tas glaimo – ja Tevi tādā veidā ievēro.

Vakariņas taisot laikam pieguru un depresija un mugursāpes.
Spēlēju kādu laiku Albeniz spāņu lietas. Ļoti melancholiskas. Ātri uzdzen depresiju. Bachs uztur vis ilgāk garu stipru.

Jutos labi vakar dzied. Pilnīgi atveseļojusies, vairs nenāk tur ne prātā pašas depresija vai ‘nespējība’, bet visa pasaules lieta, tas ir mūsu citu emigrantu un vecojošo lieta apzināti sāk nospiest. Redzama – bezcerība, iešana uz savu galu. Vilcienā uz Centr. (vai tālāk) brauca Gulbergs. Centrālē lejā likās manīju Kaupmani. Cilvēki skraida apkārt naktī. Dziedātāji slēpjas dziesmā – un tā visvieglākā un visnevainīgākā paslēpšanās. Jūtas iepriecināti, dara kaut ko, gatavojas kaut kam – dāmiņas sapucējušās…

Šmugāji atrakstījuši no Japānas. Ceļošot veselu gadu.
Kaš kundze teica – lasījuši sēnes Katumbas mežos, netālu no Jenolan Cav’ām, kur mēs braucām.

Gribēju te kaut ko labu rakstīt – bet ko? Dzeju? Dzejot var kad sirds ir dzīva, man izrāva sirdi šis D. Tagad ir bijuši jau brīži, kad es gribu domāt par viņu – un jūtu – jelly bluber – es viņu negribu – tāpat kā toreiz kad tas sākās, es jau viņu negribēju – tikai vēlāk sapinās viss, nenoskaidrotas lietas – jūtas, līdz es iestrēgu. Kur atrast mazliet dzīves?
Un vai tā vajadzīga?
„Dumjš sapnis” saka Sarma – ‘dumjš sapnis’ – glābj.

2 aprīlis, ceturtdiena

Ļoti sāp mugura. Ļoti nelabi. Vai vakar es dabūju atdzist pēc istabas tīrīšanas? Es atceros jūtam sasvīšanu – kas ir tas – išiass?? Nu – jālūko tikt vaļā.
Dzīve top mīļāka tikko kaut skabarga kaut kur ieduras un traucē.

Piesienu domas pie Ineses un pasaules – Francijas, Spānijas… un nežēlīgas ilgas pēc ši pagājušā ceļojuma – kur es varēju būt labāka un velns zin kādēļ nebiju. Bet es iesāku labi – un tad – tad tas federbett man visu sajauca. Vai es kādreiz tikšu tam pāri? Varbūt! Galu galā pie Jaša jau Laimons arī bija visāds, gāja cauri tāpat kā es visādām pusnebūšanām.

Tagad šie aiziet. Tūlīt nāks Rudzīte, ja nāks –
Es gribētu atpakaļ savu lokanību – prom šo stīvo sāpēšanu – un es gribētu atpakaļ – kādu idolu…

Velt. Liepiņas adresi – Rudz. kundzei. Rudz. kdze bija uz stundu – gribētu tādas stundas vairākas un no rīta. Grūtības ar bērniem ir, ka tie nāk pēcpusdienā un samaitā visu dienu.
Naudas vajag. Tādas stundas no rīta – trīs, četras būtu labas un vieglākas.
Jau ir pusd. laiks. Pasts klāt. No Ineses nav. Gaidīju ļoti.
Mugursāpes mazākas, bet – es nevaru saņemties kaut ko rakstīt. Šausmīgi kā es te ‘karājos’, it kā viss viss mani kavētu manā darbā.

Kāds, kā D aizbrauca – no viesistabas loga nevar daudz redzēt. Un – ko man tas dod? Kavē, kavē viss mani. Man vairs nav savas vietas pasaulē. „Roc, roc” – Inese teica reiz, kad mēģināju rakties ārā no grūtās Wyongas. Kur – es izrakos? Nekur. Tuksnesī. Jārok vēl un vēl. Un – kur es izrokos? Mani nokauj mana vientulība – tagad, kopš D iznīcināja muļķīgās iedomas, tā ir tukša, tukša, tukša.
Pie latviešiem tāpat un vēl vairāk – nabaga ļautiņi – kas nu jau barā iet, pretī savam galam…

2.30 p.m.

Izžāvos uz ielas, lai kustētos, lai aiznestu vēstuli Freimanim un lai dabūtu kuponu $1000 – Philipp. Nedabūju. Dabūju kādu citu no $50 bet – vēl 1 trūkst – kā parasti.

Gandrīz ieskrēju D uz ielas. Laikā pacēlu galvu un pamanīju. Viņš izskatījās idiotisks – piemiegtām acelēm, laikam pārbijies – gandrīz noskrēja no ielas – nolaba labi sāņus. Viņš mani nemaz ‘neimpresija’. Tikai – likās pēc tam – viņš nabags nav ne pie kā vainīgs. Pārbijies – un es esmu bijusi tā trakā, kas uzmācās… O, weh! Un viss par neko. Traks paliek mēnesī skatīdamies, kā kucēns. O dear, o dear! ––

Mācījos drusku dziedāt, un domāju atkal par D – es taču laikam savās fantāzijās biju aizgājusi pārāk tālu – Es, lai arī sākumā skaidri redzēju – vēlāk vairāk un vairāk nogrimu iedomās – neredzēju neko, tik kādu iedomu tēlu, kas tomēr bija dzīvs un ko es satiku, kas šad tad pameta acis uz mani u.tt. Nabaga cilvēks. Saticies ar traku. Tagad – tak varbūt es kļūšu vēl veselāka – un šīs vēl turpinājošās depresijas ļaunākā veidā izbeigsies. Jo – viņš dzīvs cilvēks un man svešs. Un man – nav vērts bijis zaudēt ½ gadu no savas dzīves viņa dēļ. Bet tas tā iznāca. Vēl neesmu galā un jau vairāk kā pusgads.

Tā tad mana iztēle, ar ko es spēlējos, ir tomēr par slimīgu. Es zaudēju spējas apsvērt īstenību aiz tā, ko es iztēlējos. Labi. Es varu uzmanīties. Es jau tam padodos ar pašiedvesmu drīzāk kā sargāšanos. Es vēlos – lai man tas notiek, lai es aizraujos un redzu šīs lietas. – jo īstenības nav. Bet – jāmrkelē vēl arī tā. Kur? Pelnos? Puspelnos? Traģiski. Cilvēks Qantas lidmašīnā bij jauks. Tas bij mana veida…
Bet – kur to nu tādu rast?

5 p.m.

Abas meitenes no lejas bij uz stundu – nevar iestāstīt un ierādīt kā jāliek pirksti etc. Mazais viss ar izsitumiem, kasās un nevar nosēdēt.

Šīs dienas satikšana kā murgs un kā mošanās no murga. Kas viss gan var uzkrist tādam vienam, ka es. Muļķīgi. Bet – viņš jau pats ir arī vainīgs – parunājis – …jā, bet arī es gribēju parunāt – un nevarēju. Viņam arī varbūt kaut kā tas samežģījās viss. Kaut tikai tas mani nebūtu tik dziļi skāris. Dūšu tagad tālāk.
Uz ko? Kur?
Atpakaļ nav kur iet. Jāiet vien uz priekšu.
Cik bezgala skumji tas viss.
Nedrīkst domāt, lai netaptu vēl skumjāk.
Tik dziesmā mēģināt aizmirst.
Kaut varētu citus pasargāt. Pašas Dzidru, Inesi no dzīves nāvīgām skumjām.
Kaut zinātu ceļu, kas saulains arī tālāk vēl saulains…

7 p.m.

Mazliet spēlēju. Nenopietni. Tomēr D satikšana atkal iegrūž arī mistikā. Mana dzīvā daļa, jaunā daļa, kas dzīva – pamostas un jauc prātu.
Es nevaru saliedēties vienā personā.

Viņu ieraugot šķita – cik svešs tas, cik vienkārši ir būt pašam, tas kas biji, prom no visa kas te notika – bet tālāk atceroties pārdomājot – jeb domājot neizdomājamo – es iekritu, es izkritu no dzīves.
Viss atkal – tik nereāls.
Visnereālākās Dzidras kāzas. Es viņas ceļu redzu tikai kādu gabalu – tā nevar būt dzīve, viss mūžs. Bet – tam jābūt. Gluži kā man pašai – nevarēja būt un nebija.
Inesei varbūt būs.

Ko šī cilvēka parādīšanās uz ielas manā tuvumā man deva?
Pierādījumu ka es bijusi nepareizā ceļā? Ar savu dzīvi? Jeb, ka viss pareizi? Viss ‘lielums’ izdomāts un iznācis no pārpratumiem. Tomēr tas mani aizskāra no jauna. Stāvu kā uz laipas.
Nedomāt. Kaut ko tas mulsina, sajauc. Grūti ir noskaidroties. Tas tomēr arī skaidro, vienkāršo, dara reālu visu.

Piektdiena, 3 apr. 70.
7.30 a.m.

Tikko izmocīju sataisīt brokastis – mugura tikpat nelaba, vai vēl ļaunāk kā sākumā. Vakar no rīta bij labāk. Pēcpusdienā bij jau krietni labi. Ejot pa ielu jau aizmirsu to. Bet vakarā sākās atkal – kaut kur apsaldēju kājas. Varbūt arī pati. Tagad varbūt arī nevajadzēja līst no migas ārā.
Bet – bet… tikko grib mani piesiet, tā dzīvot griba ir klāt un rauj ārā uz ielas. Es to zinu, es to zināju…

Mazliet piemācies.
Agri pamostoties paskatījos ārā uz jūru – debesis gulēja pāri sīkiem gariem sarkaniem mākoņu viļņiem noklātas un divas gaišas acis tiem cauri skatījās – bet nebija gan nekādas distinkt – drīzāk kā tāda ūdens vīriņa [..]ts vai ūdens gariņa, kas viļņos izstiepies guļ kā [..] – vēlāk debesis pie saules lēkšanas punkta – bij ļoti, ļoti sarkanas, kā uguns viļņi.
Redz kā komētu redzējām tikai tanī vienā rītā. Un – labi ka mani ‘kāds’ pamodināja.

8.30. Skatījos pa logu (guļu te) uz Dz. kā viņa aizgāja pāri ielai un stāvēja un gaidīja savu ‘liftu’. Šorīt visa brūnā – pa gabalu kā maza maza meitenīte – īsā īsā minī ar pušķi pakausī.
Un kamēr viņa tur stāvēja un es varēju uz viņu skatīties – dzīve bija laba un normāla. Un – to man plēš nost. Kā lai es dzīvoju?

Vakar ieraudzīju uz viena ‘Life’ žurnāla Chambord pili – skatos uz to – tur labi var redzēt, just, atcerēties – kā mēs tur sēdējām un skatījāmies teātri. Tas bij labs vakars!

Cik nelaba es tomēr biju – kādās nepareizās izjūtās, aizdomās, bailēs sapinusies. Un viņi tā pūlējās un atdeva savu krājumu man. Tas ir pārāk grūti to zināt, ka es biju tik nejauka.
Bet galu galā – vai pavisam bez iemesla? Tak kaut kāda zīme no tā, kas mani baidīja bija īsta. – Vai tik viss ir labi? Vai Inesei nav par grūti? Etc.

Atceroties vakar uz ielas redzēto D – man viņš likās pavisam uz to pusi, uz ko es to jutu agrāk un negribēju pieņemt – uz absolūti stupidā pusi… Bet tomēr – šie viņa paņēmieni griezties pretī sievietēm – tie, vai nu pieder pie viņa uzdevuma – vai ir diezgan rafinēti ne laipni paņēmieni kā apieties…

Varbūt viens solis uz pilnīgāku atsvabināšanos šī vakardienas satikšanās un labāk tā uz ielas, citos apstākļos, ne atkal busā kur viņš man rādās kādā izcilā, labā pozīcijā. Te es viņu varu īstāk reālāk vērtēt – lai gan kaut kur, viņam labvēlīgākā vietā, veikalā iekšā vai, to satiekot, man varēja uzbrukt jaunas iedomas.
Kas viss negadās!

9 a.m.

Šie prom. Uznāk laimīgs slinkošanas brīdis. Viss liekas labi. Francijas pils skaista. Lai arī nevaru varbūt izplēs[t] tās lapas ar citām pilīm tanī žurnālā.
Un D. uzvarēts! Šīs šausmīgais dēmons! Kas likās stiprāks kā visa mana dzīve! Vai tiešām uzvarēts! Un es varēšu to aizmirst! Un kaut ko labu, normālu vēl meklēt un atrast!…

11 a.m. Silts. Glorious day! Un es esmu slima. Droši vien pati savas nevīžības dēļ.
Pasts pienāca. Nav man nekā. Ne no Ineses. Ne Sarmas. Ne cita.
Gaiši gaiši zila, tīra tukša debess. Cik žēl, ka es nevaru iet pa ielu. Jāizauklē slimība.

5 p.m. piektdiena beidzas. Es neizgāju uz ielas. Reti tas notiek. Vēl jau retāk piektdienās.
Šodien tomēr busu dēļ nav liela vajadzība iet. Vakardiena tā tad nomierinājusi neizprotamo. Kaut tā nu paliktu.

Tikai tukša, tukša ir pasaule
Kaut kur kaut kas jāmeklē.
Vai īstenībā var ko rast?
Vai man vēl var būt
Ceļa biedrs – uz Eiropu?...

Dz. iegāja manā istabā pagulēt. Es tur vairs nemaz neguļu. Reiz dienā aizmigu. Citādi – nakti es tur jūtos ieslēgta, ieslodzīta. Tā nedrīkst domāt. Visādas nelabas iedomas sāk pārvaldīt mani. Ak, laimīgais laiks līdz šim, ko ir šis trakais aksidents ar D iznīcinājis. Gan vēl saņemšos! Jāsaņemas. Šodien grūtāk tādēļ ka slimoju. Mēģinu rakstīt ceļojuma piezīmes. Nevaru atrast īsto vienkāršo stilu. Viss tā nogrimis prom.
Tomēr, kad domāju – atmiņa ir kaut kas tik ierobežots.

Patreiz nāk virsū ja ne gluži depresija, tad skumjas, apzināts vientulības posts. Nepadarītais darbs. Neizdzīvotā dzīve. Nekas nobeigts – un es iepinusies nelaimē, zaudējusi prieku, paļāvību, saulainību un vēl arī tik daudz laika. Stulbu cilvēku dēļ! Jāpieņem tas un jāaizmirst. Un jāatdzīvojas.

Brīnum skaista novakare. Jūrā, debesī – miers, skaistums, maigums –
„… Mirēji un mīlētāji (naktī) nomodā…” saka Prusts. Es domāju ka piederu pie mīlētājiem… un izrādās kas?…
Viņš vakar izskatījās pēc idiota, acis piemiedzis, sāņus skatīdamies, sāņus iedams…
Laikam es tā izskatos busu izvairīdamies…

5.45. Sāk satumst. Nevar vairs lasīt. Clives ierodas ar troksni.
Aizmākusies jūras puse, miglā uz jūras kuģis, mākoņa cekuls apgaismots no saules.
Miers. Maigums. Laimīgā pilsēta. Mašīnas slīd. Sark. busi laikam jau beidz savu pēcpusdienas straujo gājumu ar skolēniem un oficu ļaužiem. Nebeidzamais (O cik ātri beidzamais) skaisto dienu plūdums. Tās nāk un zied. Un es esmu viena. Kaut gan sirds apgriežas otrādi – iedomājoties – ka tas notiek tā un ne citādi, ka vajadzētu būt, ka dienas pavada ar dzīvu cilvēku –
Tādēļ bij ‘dumjais sapnis’ ar D.
Bet arī – ja nebūtu šī D un dumjā sapņa – drīzāk rastos īstenība, visur – pat ceļojot. Vienmēr es biju ‘atsieta’ te pie D. Un tāpat citas reizes – pie Toma, pie Warrena.
Tādēļ ka nav īstena nekā – izpūš niekus tā vietā – un šie vieni aizņem un neļauj atrast īstenu kaut ko.
Tādēļ galu galā – lai cik vēlu šis lūzums – tam vajadzētu būt svētīgam. Bet – kā var būt – ka nav cilvēku???

Jau lai nenobeigtos – es ieskatījos Pikadilli veikala vad. sejā. Jo viņš skrien pretī. Bet viņš skrien veikala dēļ. Un – bibliotēkā? Tam nav veikala vajadzības. Vai tas ir secret agents?
Slimnīca, tās pretējā māja, pilsēta, jūra – guļ mierā kā ezerā.
Tāpat es raudzījos Maifieldas ielā. Nav palikusi ne skripata no tā. Ne no Toma etc.
Arī ne no Woclouse apkārtnes.
Jeb varbūt mazliet no rozēm dārzā. Un – no Warrena? Nekā daudz.
No Necastles beacha, no Nobby beacha – ir palicis skaistums.
Un – kaut kas no Hermaņa – no tā, ka viņš nebija nekāds ‘uguņu sakūrējs’ – bet bij reāls. Warrens arī bij reāls. Hermans tikai mazliet nesenāks.
Viss ir – tukšums.

Tikai nakts nāk mierīga, maiga. Viens labums ir guļot slimam – ielā nav jāskrien un jājūt skriešanas tukšums! Ielu un iešanu viņā var iedomāties kā notikumu. Un – tas galu galā – tāds ir –
Nakts ārā sākas neizsakāmi maigi zila. Aiz tumšiem koku cekuliem spīd kāda zaļa reklāmas gaisma un dod nakts panorāmai tādu burvīgu sapņainu nozīmību, saturu, kaut ko kas ir, kas slēpjas aiz šiem kokiem, šīs gaismas spožumā ar nakts zilumu kopā. Aiz pilsētas lampām ir jūra. Bet to nevar redzēt. Jūra un debesis ir kopā vēl galīgi nesatumsušās nakts zilumā. Pretslimnīcas mājas kontūras vēl labi redzamas un visi logi vēl nav iedegušies – Slimnīca kā parasti – iegulusi debesīs ar savu mūru masām un logu gaismām.

Te Tu esi mana pasaule.
Es Tevi ņemu ar acīm diendienā, tūkstoš gaismu maiņās.
Tu esi mana dzīve.
Vējš sāk celties.
Patīkami dzirdēt vēju istabā sēžot.
Pie manis ir Prusts.
Bij arī Zenta Mauriņa. Bet viņa ir afektēta, kā tāds apgaismots mācītājs klāsta svētīgas gudrības. Ir jau pareizi vārdi arī. Bet – šī poza un auglīgā valodība apaļos teikumos.

Kāds buss iet un es viņu tomēr mīlu. Par visu postu ko tas nesis – es tomēr jūtu ko skaistu viņu iešanā, lai arī tas nepieder man. Lai arī tas nav bijis tāds, kā to redzēju, tas nav bijis arī tik ļauns, kā tas mani postīja.
Viss ir pārpratums – nepilnība un visa šī kroplība ir tomēr mana dzīve.

Kāds dzērājs, kāds homosexuals, kāda muļļā sieva u.tt. nav laimīgāki, vērtīgāki, labāki. Ir viss labi ar mani, kā ir – tikai – ka ko ir tik vēlu – tas ir skumji, skumji sāpīgi – neiedomājami sāpīgi, un bij labi – to neapzināties. Un būtu labi – to aizmirst. Vienalga ar ko – ar shopkeeperi vai bibliotekāru, vai nakts skaistumu. Es mēģināju un mēģināšu vēl – ar veco Graudu – bet liekas – tas man nepalīdzēs. Ja viņš mazākais būtu brīvs. Bet – viņā ir kāda šausmīga viduvējība. Kāda dzeja, bez dzejas.

Nu man tikai ienāk prātā – ka Hermanis patiesībā bija inteliģents, viņa skaistuma izjūta par bērnību runājot bij lieliska, bez tā piesavinātā manierisma un sekluma, kas Graudam. Lūk – tādēļ es viņu atceros. Varbūt man vajadzētu viņu meklēt? Bet – arī viņš man ir par jaunu…

8 p.m. Cl. iztaisīja garšīgas vakariņas (steaks gan paciets) – kartup. broad beans (frozen) onions un fried steak. Krāsas labas. Glāze alus arī – un tas bij crisp.

Tālāk – tik liela ir mana vajadzība ‘apmierināties’, ja tikai D dotu kaut mazāko zīmi, ka viņš arī ir ‘apmulsis’ – es skrietu atkal. Sark. buss mani vēl arvien iespaido un ik brīdi es zaudēju jēgu arī pret D. Man patiesi tuvumā, taustāmā tuvumā vajadzētu redzēt, ka viņš ir tik muļķis, kā viņš vakar izskatījās (ja tas tā izskatījās) lai es tam ticētu un novērstos. Mazākā gara gaismas kripata man to darītu labu diezgan.
Prusts sāk aizraut.

Sestdiena 7 a.m. 4 apr. 70.

Izlasīju tikko kādu Prusta Terrible sketch: ‘Sentiment of a Parricide.’

Vai es varu braukt uz Erinu? Šie domā ka vajadzētu. Bet mana mugura nav kārtībā, lai gan labāk es jūtos un varbūt – es varu? Te arī būs grūti. Nevarēšu nogulēt. Bet es varētu mēģināt rakstīt piezīmes par Spāniju ko vakar iesāku – beidzot man būtu jāsāk. Un Prusts (izņemot pēdējo lasīto) ietekmē labi, atver dvēseli… Ja es braucu prom – atkal reiz es tieku izrauta no tā kad jau pieķeros un sāku šīs piezīmes. Burtiski – man nekad nav bijis miera tās iesākt.

Sēdot mugura jūtīga un galva arī iesāpas. Ko darīt?
Ja Ineses vēstules nebūs – es jutīšos miserable. Bet – piezīmes es varbūt turpinātu. Tikai mierā to var un kad šie prom – man nebūtu nekas cits jādomā.
Ko darīt?
Braukt man negribās. Bet – ja būtu vesela – gribētos arī.

9.30. Šie prom.
Es piecēlos – jutos tagad vai vesela – bet pēc 10 minūtēm, tikko varu ierāpties gultā – sāp atkal – jāguļ mierīgi.

12 a.m. – atkal izkāpu no gultas. Atkal jutos labi – apmēram kamēr ieēdu (!) – paņēmu pastu (tikai Clivam!) un gribēju paspēlēt – bet galva sāk sāpēt, ja arī mugursāpju varētu panest. Jāguļ
Žēl – ka nav vēstules no Inese!
Grūti izdzīvot bez nekā. Jāraksta.

Jāmirst – kad citi dzīvo un arī agrāk tāpat – nebij dzīves, kad citi dzīvoja. Bet – skaisti tomēr. Man laikam ir paaugstināta temp. tikko gribu staigāt. Uch! Es gribu būt vesela! Cik labi bij Newcastlē. Tomēr – garīgi šis palīdz! Es pieķeros dzīvei. Tai pašai – atliekai. Un labi ka vakar redzēju D – tādu nepievilcīgu, kaut kā nabagu. Tagad – nav sāpju kad s. b. iet garām. Briesmīgi trūkst Ineses vēstules.

Es sāku domāt – man vajadzētu rīkoties kā Dz. Sameklēt kādu ‘manā ratā’ – un laisties ceļojumā. Varbūt kāds būtu kas vēlētos manu kompāniju. Gr. sāk izrādīt tādu vēlēšanos – bet vinš ir piesiets un savā ziņā nabags.

2 p.m. Es atkal staigāju. Jūtos labāk.

7 p.m. Izgāju vēl reiz – ieēst. Un tur (visu dienu turējos braši – laimīgi) labo pankūku ar sviestu vēl ziežot (pēc Cliva modes… ) uz reizi nāvīgais tukšums piestājas, viss nevajadzīgs, nožēlojams kumoss neiet mutē – kā es izturēšu? – Tagad tikai prom uz dienu – viņu te nav… Bet tad! – kā es izturēšu!
Tikko izlasu Prustā, ko atklāju ceļojumā, lielā mākslā ir maigums un patiesība.

10 p.m.

Šodien jūtos apmierināta, ka spēju pacietīgi noliekties un nest – slimību. Un – ka slimība ir un ka tā dos galu… Traki cik tālu esmu.

{no date}
3 p.m.

Biju šopīt. Te, pret slimnīcu, pacēlu acis uz s. b. – un vai nu garāmbraucošo mašīnu – tas tutināja un smaidīja un māja – un tas izskatījās kā man. Tas nevarētu būt – ‘čīrs’ par manu ignorējošo izturēšanos pret s. b. – visu laiku – nelietoju? Varbūt nebij. Būtu patīkami ja būtu – tas varēja būt tas resnais D līdzinieks.
In. vēst. nav.
Vārīšu kāp. zupu – nezin kas iznāks!

7-8 p.m.

Dz. guļ uz dīvāna. Bāla, nogurusi – galīgi ādainu seju viņa ir. Lai paguļas. Cl. uz futbolu.
Kāpostus zupā vārīju. Funny. Pārēdos anyway. ‘Melnais’ uznāk un noiet un uznāk un uznāk.
Un cīņas gars ar to nolādēto D. arī uznāk. Idiots! Šīsdienas busa taure (man, vai nē, vienalga) tomēr mazliet uzmundrināja nenokārt degunu. Nav dūšas neko darīt.
Ar bērniem klav. st. bij O.K. Jāspēlē 4 rocīgi ar viņiem. Vēl daži bērni, kas nāktu no rīta – būtu labi!

Viss izdzerts top
Pat mīlestībā
Kas nesavtīga,
Pelnus jūti
Vis tuvais dārgais
Nāvi sevī nes
Tāpat kā Tu.
Tik gars
Kas atklājies
Kas darbā iemiesojies
Dzīvo
Un viņa spēku ņem

Gandrīz 11 p.m.

Jau gultā – pie loga.
Biju aizmigusi savā istabā lasot (kad Dz. gulēja te) – nogulēju kādu stundu – sapnī redzēju b. dr. fancy apģērbā.
Man jānokrītas savarā! Līdz kāzām. Tas būs grūt – bet jāmēģina. Esmu uzbarojusies – jāiet ārā.

Piektdiena, 10 aprīlis 1970.
6 a.m.

Tā tad šodien Laim. vārda {dzimšanas} diena. 10. martā bij Jašam – aizmirsu. Visu aizmirstu. Domāju par sevi un tas ir grūt.
Gars jādzen ārā, lai ‘iet pa priekšu ķermenim’, kā agrāk tas bija – lai aizmirst savu mirstīgo čaulu un ir brīvs un laimīgs.
Nogulēju šo nakti pie vaļā loga – aizmigu pirms to aiztaisīju. Galvā mazliet ‘sapūtis’.
Tomēr – kaut varētu izbraukāt uz dziedāšanu – kā vienā – tā grūt.
Dažreiz domāju – ka tik nu šis laiks būs pāri (kamēr šie te vēl) tad sākšu saņemties, dzīvot… Muļķīgi – šis labākais vēl laiks – jāprot dzīvot.
Newcastlē tāpat bij laiks, kas slīdēja no pirkstiem kā smilts, kā ūdens – mēs to izbaudījām ar krāšņu katru dienu.
To jau mēģinu. Bet Clivs man tomēr svešķermenis. Lai kā es pūlos pieņemt, lai kā viņš man nedara ļauna, bet labu – kaut kā es nejūtu viņu savu – bet svešu, kas – jāpieņem, jāpacieš.
Andris dzīvoja Rosevillā un man bij prieks no tā, lai arī ja tas būtu Dz. dzīve – es bažītos un bēdātos – tur svešākā lieta bij katolisms, cilvēks pats, lai vārgs par daudz – tuvs.

Piektdiena – pirmā (vai otrā, jo pag. reiz biju slima) piekt. kad nejūtu – D ir apkārt. Domāju par zivju pirkšanu un bibliotēkā iešanu – lai runātu ar kādu – par Francijas pilīm.
Bet ja es atceros D – ir apkārt – es varētu atkal to sākt just – mazākais – nekādas bijības nav. Zinu ka tā būtu visaklākā fantāzija – ja es sāktu atrast atkal tur pieturas punktu. Viņa fizionomija (uz ielas) tik ļoti atklāja ‘gara neklātieni’, ka es atraisījos no savas fantāzijas. Bet – mazliet bailes vēl ir, ka mani kāda profila līnija neapmāj.
Tādēļ – necel acu vēl.

Jūra mākonī ielīda. Tikai pret eglēm paver gaismas plankumiņu un sala guļ miglā, galīgi iegrimusi, maza līnija.
Līdz kāzām man jāattaukojas!
Šodien varbūt jāpērk zivis.
Rīts mākoņiem pierakstīts – bāla zelta pasaule aiz kaim. mājas, maigums, senlaicība – kur iet, kur būt, kur palikt, kam pietverties?
Cilvēku – tikai vienu vienīgu cilvēku man vajadzētu.
Rutai arī. Haha.

7 p.m. Atnesu zuti – nelāga lieta tomēr – tīrīju, mocījos, rāvu ādu nost etc. Un tomēr – tauks…
Turp ejot bankā Picad. arc. tuvumā, ieskatījos (kas man lika tur skatīties?) un kāds stāvēja – man šķita D. Tikai citāds – vecāku seju. Varbūt bija – varbūt nē. Kā likts – viņš skatījās man pretī.
Iegāju bibliotēkā.

Apstājos pie kartotēka tanī pusē. Meklēju C (castle) atnācu šinī pusē – sāku meklēt. Bālais nostājas sāk meklēt man pretī… Es paceļu acis – pazudis? – Nē – tālāk pa kreisi. Nav mirklis garām – viņš nostājas man blakus un meklē kartotēkā… Es biju domājusi pie izdevības sākt ar viņu sarunu, prasīt ko man dažreiz vajaga – es pagriezos „May I ask you – do you know if there are some books about the castles of France?” –
Viņš protams bij laipns un pakalpīgs. Teica lai meklē – ‘deskritptionās’ – pats meklēja, un ieveda grāmatu nodalījumos parādīja – kur tās grāmatas – par Franciju.
„No šejienes līdz šejienei…”

Tad es paskatījos uz augšu viņa sejā un uzticīgi un mierīgi un ļoti maz – pasmaidīju – un viņš skatījās lejā uz mani un tikpat maz un tikpat charming pasmaidīja uz mani. Nezināju, ka viņš var tā smaidīt – bez īsta muskuļu savilkuma smaidā – ar izteiksmi vien, kā ar gaismu. Šie smaidi ir skaisti, kad tā smaida – Warrens arī tā smaidīja. Visi varbūt tā spēj smaidīt, tikai kad tie to dara, kādam ir šis smaids jāredz, jāuztver.
Viņa apstāšanās te, tur, un blakām – ir kā putna laišanās uz izsētu graudu sauju…

Vēst. no Sarmas. Kārto Saulītes dzejas. Nav no Ineses. Terribly hard to wait…
Šodien Queene gāja pa Crown str. un es – neaizgāju skatīties. Nebija vēlēšanās – nepainteresējos kad – viņa iet. Varbūt būtu gājusi ja tās stunda urdītu iet. Citādi – kaut kā pretīga visa tā lieta par tuvi….

12. aprīlis svētdiena

7.30 a.m. Rīts mierīgs – aizčalo kāds vilciens. Dzedra pūsma kustina zarus. Nogulēju (otru nakti) pie vaļēja loga. Krustos kāds stīvums – bet eju arī (mazākais front side) zem aukstas dušas.

Vakar spēlējām kārtis kad šie atnāca no futbola. Es biju bijusi mājās visu dienu (izņemot no rīta, kad skrēju nodot šo telegrammu Klausam, kad viņi šodien brauks uz dinner – nenodevu, jo pasts slēgts jau 11 a.m. Šie nebrauks). Es lasīju un atzīmēju par Franciju – par Marseilles izcelšanos – rašanos.

Tad šie gāja uz kino. Es paliku – izgāju pie vārtiem tikai noskatīties kā viņi aiziet – un Dz. pēkšņi cilpo atpakaļ – „Nāc Tu ar” „Tev jānāk!” „Ātri” … „Es gribu šoreiz.” Un paņēmu jaku, tāpat ar veco zilo kostīmu un blūzīti zilrūtaino, kā biju – tā aizgāju. 2 western’s – silly, bet uzņēmumi nekas, liekas Spānijā taisītas baltas bezjumtu mājas – Itālijā tādas neredzēju. Patika skatīties inscenējumu. Fabula – (Amerikā domāta) pārāk traka – tikai pa trīs (mazāk nekad) nokrīt no varoņa rokas pēdējā momentā, kad sekundi iepriekš vēl viņa ierocis ‘zem pončo’ un roka nolaista gar sāniem… absolūti silly. Bet – that’s the way! Nav redzēta arī muļķīgāka kino nama valde kā šim – nupat šie skatīja 2 ‘carry on’ vienā vakarā un tagad 2 western. Bet cilvēkiem nav kur iet un jāiet vien ir to pašu skatīties.

Mani moka depresija. Bet varbūt ka viņas raksturs ir vairāk pamatots, ne tik neatvairāmi fatāls. Un liekas – var redzēt arī – kas būtu vajadzīgs lai no tā izbēgtu. Tas ir – šī depresija – ir skumjas, bēdas, raizēšanās vairāk, nekā slims izmisums. Piem. ja es varētu iekrāt naudu un ceļot – es domāju – es justos labāk. Kad esmu kopā ar ļaudīm – ir labi. Tā tad arī draugi, vai draugs – līdzētu. Bij laiks, kad es to neredzēju – tāpat filma mani vairs nenospiež, es varu visu atkal skatīt, gandrīz visu, vēl tādi ļoti ieslēgti skati (dažās istabās piem) liekas smacējoši – Citādi es varu jau ņemt visu pretī – līķus un zārkus un kapus – kā tas bija šinīs 2 western’ās. Nobriedušas sejas patīk labāk, kā mīkstās, pārāk jaunās un sabrucis vecums vairs nerauj tādas rētas vaļā dvēselē. Tā tad izveseļojos, tikai ļoti pašai jāpalīdz. Jāstrādā arī – jāpiespiežas arī spēlēt – pareizi – izmantojot ņemto laiku.

Rakstu to – lai šīs lietas sevī iedzītu. Bail tomēr no tā, kā būs kad šie aizbrauks. Graudam šis bijis brīvais weekends un laiks skaists – bet – nevaru vēl viņu ‘sagremot’ – ja mazākais viņam būtu mašīna – tad jā, bet tā – tādu visu dienu paliekošo ciemiņu – to es nevarētu atļauties un nezin ko ar to iesākt. Viņš gan teica – taisīt izbraukumu uz to parku?! Sāku jau reiz rakstīt vēstuli – varbūt vajadzēja pabeigt un aizsūtīt? Cilvēka man vajag, bet – bet – bet.

Pulkstens stāv. Varbūt 10 – 11 a.m. Dzidra sāka rakstīt Inesei vēstuli (Clives guļ – viņam miegs labs…) ka viņa būs Dz. Mitchell. Un – tad piecēlās no galdiņa aizgāja iepirkties (baconu un sieru) kaut ko labu izgatavot svētdienas brokastīs… Viņai jūtas strādā – viss tomēr liktenīgs. Un tomēr – nav viss kā būtu jābūt…

Es sāku pārspēlēt kas būs jāspēlē Rudzata kundzei – un spēlējot austr. ‘kāzu’ dziesmas (love songs or what) I love you truly – mani pēkšņi aizskāra – un man bij jādomā ar maigumu un lielisku jūtu pasauli par to D. kādu es redzēju un iztēloju. Un tomēr – kāda daļa no tā dzīvoja – viņā kaut kas tāds bija – un varbūt kaut ko viņā arī atmodināja – tikai nepareizi viss, dzīves īstenības dēļ, nepareizi.
Cik skaistas bij tās izjūtas un tik pretīgā veidā tām jāiznīkst!

Ap 4.30 p.m.

Aizgāju uz jūru – jo šie nekur neiet. Skaists – mierīgs. S. b. kādi gāja garām – bet neatceros cik un kā. Atpakaļ nākot skatījos travel aģenta logā (durvīs) kad s. b. nāca – es nepagriezos, bet intereses dēļ – paskatījos atspīdumā – tas bijs D – cēls, kā briesmas! Un tālāk ejot es zināju ka es varētu sākt no gala, un tad es būtu vesela un izskatītos jauna… Pie jūras izejot es kaut ko par D iedomājos, tādā labvēlīgā garā, un arī es jutu kā zaļu zaru koku izaugam sev cauri vai, it kā es būtu koks, novītis, kas pēkšņi dzer veldzi un tā iziet caur visiem zariem un tie ceļas un dzīvo…

Redzēju veco jūrnieku. Viņš aizkliboja garām. Es paskatījos uz viņu, bet viņš mani neatcerējās. Viņa seja nodegusi un viņš gluži žirgti ar abām kājām aizgāja uz to pašu pirmo solu, kur agrāk, tas ir toreiz, viņš sēdēja.

Tās notis kas jāgatavo Rudzata kdzei šausmīgas, izņemot to vienu I love you truly, kas ir klavierēm – ir tikai pavadījumi. Nezinu ko iesākt. Kā parasti – uzņemies kaut ko un tas ir – kā nelaime.

Brīnišķīgi mierīga novakare. Kādēļ man jājūt tā pret kādu neesošu būtni? Vai es nevarētu just to pret Graudu? – Tak laikam kaut kas ar mani ir nelāgi. Jā – bet es drīzāk pret to klibo angli varētu just ko, nekā pret Gr. Ja varētu sarunāt (viņš jau raustīja valodu) – es varbūt būtu aizgājusi pie viņa –

Kāds ārkārtīgi spožs buss aizgāja kā stādamies gar logu – tas ir aiz dārza – no šejienes lielā istabā jau neko nevar redzēt.
What was it all? Was I alone guilty?

Pēc vakariņām.

Te nu bija – domāt par D, gandrīz ‘laimīgi’ iedomāties to stāvokli kas bija – illūzijās – un tagad apjaušot īstenību – sirds lūzt desperat’ā depresijā. Un tomēr – kaut kur mans ceļš ir tuvāk tai D lietai, nekā kad noliegtu pilnīgi tā esamību –

13. aprīlis 1970.
Pirmdiena, 9 a.m.

Šie prom. Māja netīra. Man sāp mugura, jo vakar tepat uz dīvāna pie vaļēja loga un durvīm sēdēju par plāni ģērbusies – pirms gulēt ieš. (liku kārtis) jutu – ka salst tādā veidā, ka var mugurai kaitēt – bet bija šīs dienas bijis labi ar visu auksto dušu – un nelikos zinis.

Tā tad – jāuzmanās tieši no tā – sēdēšanas caurvējā kur vēsi. Duša auksta – tas O.K. Bet ilga, lēna salšana nekustoties – tā ir kaitīga. Tagad jūtos diezgan vāji. Rītu negribētu braukt uz dzied. Vispār – nekad – tikai uz kult. dienām būt kopā, kompānijā. Haha.

Šodienas cerība – Ines vēstule.
Smagas domas citādi. D atkal atgriež zaudētās dzīves žēlabas… Bailes no tā – cik tuvu iznīcībai un – absolūto nespēju atrast saturu – cilvēku. Jo – es dzīvoju kā marsiešu vidū – te nav un nekur nav.
Bet kaut kur jau ir.

Nezin kas notiek tanī mūzikas grupā kas droši vien darbojas tāpat kā literārā grupa?
Jāapjautājas bibliotēkā. Visur – droši vien tādas pašas ledijas kā es. Un tas ir viss.

Lasu par Franciju – daudz ziņu iegūstu, ko vajadzēja tad zināt, kad braucu. Bet es jau lasīju – pat ar visām piezīmēm – par Parīzi. Pat tās atstāju mājās …
10.15. Nomazgāju traukus un plīti… Stīva esmu diezgan – bet lokos…

11 a.m. Ineses vēstules nav.
Apbira asaras.
Kaut kartiņa būtu – kā agrāk arvien bija – lai zinātu kā iet.
Kā es dzīvošu bērnus pazaudējot svešumā! Pati vainīga. Kāda es tur biju? Un tomēr – tikai pēc tā pārpratuma ar to Feder Bett! Uch!

Otrdiena 10 a.m. {14. 4. 70}

Cl. guļ. līdz pusd. šodien. Es mazgāju matus.
Pabeidzu violet. lakatiņam bārkstis likt. Paņēmu grām. par Franciju – un pēkšņi žņaudz tāds nemiers – darīt, darīt, iegūt, panākt vēl ko. Bet ko?
Dziedāt neiešu – jo sāp mugura vēl
Un te – ko es te varu panākt? Vecā dziesma! Kur lai es atrodu sabiedrību? Vienīgais cilvēks Dzidra – ar ko es patiesi te varu dalīt domas. Cl. ir O.K., kā cilvēks kas te maisās apkārt – bet reti kāds vārds ir dziļāk nozīmīgs ko runājam – viņa pasaules redzējums ir citāds.

Vai tiešām dzīve man tik vien var dot, kā nepatikšanas, pazemojumus un beidzot kā consolation – vecā Grauda uzmanību? Kurš saistīts (un tāds paliks) pie ģimenes bez līdzekļiem un vēlēšanās mazliet tālāk pakustēt – un dumjš ‘savā gudrā veidā’.

Vai tiešām es nebūtu nopelnījusi kāda cilvēka tuvumu? Vientulība nāk virsū. Dz. būs prom. Kā tas būs – nestādos priekšā. Varbūt izcīnīšu. Bet – tas viss ir nekrietni no apstākļiem – tā pamest dzīvu cilvēku, kas visu dzīvi ir cīnījies kaut ko iemācīties, zināt, saprast – lai būtu cienīgs otra cilvēka.

Ir gājis kā pa laipu – ka tik neaizskar ko iekārotu bet ‘nepareizu’ jo jāglabā viss vienam labākam. Te nu ir. Pataisīts, izsludināts gandrīz par nenormālu. Pamests.
I hate.
I hate Australian societey, way of life, etc.

2.30 In. vēst. nav.

Aizgāju šopīt. Cl. vēl gulēja. Atnācu – viņš piecēlies, teicās būt uz vakariņām – lai gan Dz. teica nebūs.
Izmazgāju Dz. kleitu un Cl. sporta bikses.
Ēdu. Spēlēju – gammas. Tās nogurdina. Aizrakstīju Graudam vēstuli – ne šo ne to.
Lasīšu tālāk franč. grām. Mierā stāvot ‘nav miera’. Lai arī – nieki vien ko daru.

5.30 p.m.

Vakariņas iztaisīju – paēdināju (buchers pie papershopa) iedeva labu frying steaku – rēķināja (gudroja) 60c. lb. un 2 gabaliņi – 45. Paēda apmēram visi. Bet tas ir par maz. Tomēr – ļoti labs, mīksts. Tas man jāpērk vienmēr.
Garijam un Pat’ai – meita.
Tikko atnāca – vīrs nokusis no laimes.

Nezinu kādēļ jūtos mazliet vairāk iekšā īstajā dzīvē – lai arī nemiers dedzina un tramda – jūtos atkal vairāk savā vietā – dzīvē, ne nāvē. Tikai – velti tā jāpavada, grūti jānocīna vientulībā. Kā man tas nenāca prātā – ka kaut kā jānodrošinās pret to? Illūzijas bij tik sedzošas. Īstenībā tāpat kā tagad, neko nevar satvert, ieraudzīt… Tā tas aiziet.

Šodien pēc kārtīgas matu sataisīšanas un mugursāpju beigšanas (vairs nav neko jūtamas) izskatos arī labāk. Varu – sevi pazīt.
Šodien citi dziedās – nezinu kas man ar to būs – un palieku otru reizi mājās…

10.30 trešdiena {15. 4. 70}

Saule. Steiga. Skaista diena. Cīņa – pēdējā cīņa noturēties. Kāda tā kuro reizi: arī izlikšanās ka viss kārtībā… Nedrīkstu iet skatīties pastu – ja atkal no In. nav…

Vakar slikti gulēju – pāri vieniem naktī nevarēju aizmigt, lai gan laikā viss te beidzās: Garijs bij, runāja par savu baby… Dzīve. Dzīve – tāda kā es to nekad īsti nebiju izjutusi: nāves caur grauzta, – Garijs patausta matus – taisās zem pinkām pliks pakausis – that’s that… Varonību! Saņemties. Dzīvot – ‘ar to’… Lasu vēl par Franciju: tikai kapi, pelni, atliekas u.tt. No tā viss sastāv – no tā kas bijis. Tas kas ir – kas notiek – ir tikai birstošs burbulis viļņa galotnē kas nemitīgi veļas. Un tomēr – ir savs laiks! Savs laiks ko iet. Tādēļ ienīstu tos – gudros kas pieskaras šim laikam ar ‘palīdzīgi’ nāvējošu roku.

Paspēlēju Bachu. Tas patiesi jāstudē – tas ir manos spēkos pareizi izpildīt.
Jāiet pirkt – wedding march – tai Rudzatei. Katrs uzdevums ko uzņemas – smags.
Šī nedēļa beidzot ‘kā nedēļa’! nav saraustīta lupatās ar braukšanu uz Sidneju. Neticu, ka es to spēšu. Varbūt, kad būšu viena. Tagad vēl viss – šurum burum!

Tu kā vidus laiku eņģelis
Baznīcas durvīs iecirsts
Nekustīgs, muļķīgs un skaists
(Manā atmiņā palicis)
Pārpratis visu un pārprasts
Ikdienas niecīgs
Mūžības vaiņagu nes
Pielūgsmē kronēts
Par prieku dvēselei. 
Par nāvi man beidzot biji
Jo dvēsele sveša šai dienai
Pēc miesas nāvīgiem grēkiem
Un nedarbiem aizdomīgiem.
Cītīgas iestādes meklē
Un prasa ko sapņo?
Tā nevar. Ko skaties?
Tā nevar. Ko gaidi?
Tas nevar būt labi.
Kā jūras dievs pasmags un mēms
Ar jūras krāsām acīs
Ar noslēpumu
Kas neko neslēpj
Bet neatminēts nogrimst
Tu manā atmiņā paliec.
Visas sāpes gribu jūrā sabērt
Kaijām izkaisīt vējos
Lai jūra pie manis sapņos
Ar Tavām acīm atnāk 
Un es Tev pamāju viegli
Lai arī Tu nesaproti
Un aizgriezies savā ceļā
Jo daudz Tu nesaproti
Tikai mierīgi projām aizej.

Drīz būs 5 p.m.

Šie neviens vēl nav mājās.
Domāju par Freija kundzes vēstuli ko saņēmu. Tā bij laba. Cilvēku, draugu balss – rūpējas un vēlās manis. Man tā bezgala vajag. Un es domāju – es varbūt labprāt pārceltos uz Newcastli un tas varbūt nebūtu slikti. Ar Freijiem satikties būtu svētīgi – vienmēr garīga dzīvība un arī fiziska kustība – auto braucien, jūra.

Tad kino, teātris – maz, bet tomēr, izstādes, maz – bet vairāk kā te, bibliotēka? Varbūt te siltāka, pazīstamāka, bet – droši vien vairāk tur, jeb tas pats.

Kā citādi? Ceļš uz Sidneju – ne nepatīkamāks kā te. No dziedāšanas jāatsakās un tas O.K. tuvu arī kādreiz ciemos uz veciem Hazenfusiem – kas nav nekas, bet te nav pat to. Luči? Rudzāte? Jā – pāris klav. skolnieces te. Bet šausmīgā vientulība mīlētajā ielā un jūrā. Un domājot – ka es varētu tikt tur un man būtu iespēja izkustēties no šejienes – es jūtos gandrīz laimīga par to, jo man no kaut kā te ir bailes. Tikai jūra kļūst vēl mīļāka un viss skaistāks – un tas ir labi tā just atvadoties – ja tas nāktu ka no šejienes jāatvadās.

Visa mana mīlestība pret šo vietu bij koncentrēta zilā gaisā un sarkanā busā. Zilais gaiss būs arī tur, un sarkanais buss ir miris, viņa spoks mani tur nesāpinās. Un – varbūt būtu labi no viņa atbrīvoties.

Viss kas te man pieejams – ir jūra, briesmīgā Crown Str. – un bibliotēka – kas neko nesola. Newcastlē vēl mazliet arī citi latvieši. Mazliet illuzionāras atmiņas un cerība satikt Hermani, kam te būtu nozīme, bet varbūt tur es atrodu ko piemērotāku, jeb ieeju ar Freijiem sabiedrībā kur vajag ko piemērotāku. Bet kas to dotu? Tas atkal tas pats jautāj. kas te – bez atbildes…

5.30 p.m. Šie pārnāca. Vakariņas taisīs Clivs, būs 2 viesi, Garijs un tas jaunais Āfrikas pilsonis.
Runāju ar šiem par Freija domām par manu dzīvošanu – viņi ļoti tam piekrīt, ka eju citur. Un taisnība. Ja varētu kaut cik piemēroti nogruntēties. 17 dollaru man nekad nebūtu jāmaksā.
Un – mantas var pie manis ņemt tikai man vajadzīgās – citu nostorēt Wyongā.
Tā tad klavieres (?) gultu, skapīti, grām. plauktu, kas izjaucams un desku un kādus krēslus. Fine!
Tad es varu arī tanī Sidnejas istabā… Bet man liekas ka es Sidneja nevarēšu dzīvot… Tad labāk Newcastlē – tur jūra un cilvēki. Sidn. cilvēki svešāki un jaunus nav ko cerēt vieglāk atrast, kad būšu tur.

Newcastle ir labākā vieta no visām. Te jau es traks varu palikt – D man būs vienīgais dzīvais cilvēks – un, viņš nav man dzīvs cilvēks!
Es neesmu līdz saknei to padomājusi – varbūt mana cerība bij, ja kāds te dzīvoklī dzīvotu – es justos labāk un tad kaut kur iet – uz jogu, vai mūz. grupu, vai liter. grupu – bet – viss tuksnesis. Un viltus saule D.
Kā tagad tā silda, kad esmu jau ceļa jūtīs…
Uz Newcastli es gandrīz vēlos iet. Klavieres – problemātiskāka lieta – bet jāņem līdz, ja ir kur likt un citādā vietā arī nevarētu iet, izņemot – jau ar klavierēm. Svirskas māja?
Nē. Es gribētu arī no tām vecām lietām turēties nostāk. Pašai savu lielāku ist. ar virtuvi – būtu visideālāk. Vai ½ virtuvi. Klavieres – tur? Kas gribēs troksni? – Bet varbūt kaut kur!!!

8 p.m.

Bijām uz brīdi apskatīt Pat + Garija baby. Baby kā baby – glīts, O.K. Slimnīca spīd vien tīra. Puķes, gulēšana, bailes, uztraukumā, sāpēšanā, puķes – un mūžīgā dzīvībā.
Es domāju – kas man vēl tur atliek, kāda gulēšana? Ak, vienmēr jau klāt arī tas, ar ko man draud cīņa.

Tevi zaudējot es dzeju atgūšu
Pāraugs viss ar piedošanas sūnu
Būs maigs un labdabīgs ar maziem ziediem
Kas uzziedēs vēl atmiņās par dienām
Kas rūgtas bij kā nāves pieskāriens
Pasmaidīšu un paiešos
Pa ceļiem tāliem tuviem
Bet te vairs neatgriezīšos
Jo atgriešanās nav.

ceturtdiena 16. apr. 1970. 7 a.m.

Vakar bija laba partija. Siers ar biskvītiem gāja lieliski. Tāpat kafija tika slavēta – tikai šis perkolātors par mazu! Un kafijas maz ¼ lb. (pietrūka). Bet tās bij garas sarunas. Siers tā ar biskvītiem saldā ēdiena vietā ir lielisks, tikai varbūt sviestu ar vajaga – ja kāds grib un siers varbūt jāgriež – ne tik kubiskiem gabaliņiem, bet mazliet plānākiem – lielākiem – uzlikšanai uz biskvīta. Tomēr viņi ‘managija’ allwright. Kafija gij vakar pirkta – American blend. Tā ir tomēr, mana favorite...

Un zinot – ka ir iespēja iet uz Newcastli un iekārtoties (cerams) maksāt iespējas robežās – tas mani atdod manam agrākam optimismam.

Galvenais – atraisīties no šīs ‘dead place’, aizmirst un mazliet, kaut illuzionāri – atgriezties pie reiz iegūtām vietām. Lai arī tās vietas būs tukšākas, kā toreiz ar Dzidru jaunu un pašu jaunāku – tomēr tagad dzīvošana pie Freijiem, itkā pierādīja – ka kaut kas tanī visā ir tāds – kas pārdzīvo pārmaiņas, kaut kas, kas paliek. Te – protams tas ir vēl svaigāks – jūra etc. Bet te ir tā ‘pārprašanās’ lieta tik smaga klāt, tik mānīga un grūta – un neviena drauga, tur draugi ir! Tā tad jācīnās – jāizkārtojas un jāiet tur.

Tad nu gan – es tur arī nogruntēšos un tikai gadījienā ja In + L. manis Sidn. vajadzētu – es nāktu tur atpakaļ. Jo – citādi – svešums atkal, vēl vēlāk – man jāizdzīvo. Tai ziņā gudrākais būt – tagad iet uz Sidneju un iedzīvoties tur. Bet – gandrīz baida šī doma. Atrast draugus? Austru? Citus – Crīma kdzi, Freimaņus? – taisnība – kaut ko varētu iesākt. Bet nejūtos izaugusi tam. Nejūtos personība, to uzsākt. Jūtos starp tiem – palīdzības meklētāja, ne devēja. Un tas ir nelāgi, tupēt savā kaktā un gudrot, kas glābs no depresijas. Lai gan – tas pats – visur.

Bet viena lieta ir tā – mēs satiekamies ar draugiem, vai meklējam tos, teiksim zināmās dienās, svētdienās. Katru dienu katrs savā darbā (jā bet vakari, teātri, koncerti….?) Un svētdienās Sidn. aizsniedzama.
Jā – pavāji, pavāji gan.
Varbūt tā istaba pie Daces apvienotu draugus Freijus un Sidneju?
Bet jūra? Maigums apkārtnē? No kā lai elpo? – Nu tie koncerti, vakari, cilvēki kuri jāatrod?…
Problēmas, problēmas.
Man nav spēka atkal iemīlēt svešumu. Ja Inese + Laim tur būtu – tad ir citādi. Mazliet citādi. Cik viņi vēl mani gribēs redzēt?

5 p.m.

Nodevu pēdējo klav. stundu – pa notij, pa notij – klibu, klabu – turoties, skaitot – ar jauno, kas neprot iet – tad atvēru logu – vējš jūra! Es būtu varējusi mesties kā aizturēts putns spārnos tur uz jūru, uz nezin ko… Bet – noturies, paliec – tukšumā uz vietas, lai jaunie skrien – vai tie, kas neprot iet, un ko Tu nogurdams vadi – un Tavs spēks un iet varēšana rautu Tevi kā putnu uz jūru. Bet Tu nedrīksti – nav Tev dots kur iet ––––

Sities tik kā pie stikla
Pie grāmatas, pie gaidīšanas
Pie atteikšanās, pie palīdzēšanas
Citiem... Kā uz nažiem jākrīt!

Tas ir taisni tas, ko tā amerikāniete man teica – „nu kad Tu sāc kaut ko saprast, un Tu esi apguvis kas un kā jādara, nu – viss ir cauri un Tev jāatkāpjas jo Tu esi vecs…”
Ak viņa bij toreiz tur, kur es tagad esmu!
Bet to pašu teica MikelAndž ar 90 un milzu padarīto darbu.

Uta atnāca.
Piedāvāju 1 čopu – tas ir mūsu vakariņu daļu, tas O.K. Bet Dz. ieskrūvēja tumšu (gan krāsainu) lampu, jo stāvlampā tā izdega, uzlika bļaurīgu mūziku, Utas tuvums man atgādināja vecos laikus – un man bij nejaukas vakariņas.

Mani nožņaudz te – mani gadu pēc gada nožņaudz – un es to nezināju un ja arī zinātu – kas var līdzēt?
Man tad nāk prātā cilvēks, no Adelaides, ko satiku lidmašīnā – tādu kaut ko satikt? Bet kur? Un bez tam – tā vētra kas gribēja mani iznest caur logu uz jūru – tā ir aizkavētā sendienu vētra – un kā to klusināt?

Piektdiena 17. apr. 70.
Apm. 1 p.m.

Biju shopīt – līdz D. Jon – pēc medus tur. Te pie pirmā sh. kāds b. apst. es tomēr iemetu aci – tas varēja būt D, ar galvu sāņš pa labi uz ielu.
Šorīt sāpēja mugura. Tomēr līdu zem aukstas dušas. Tagad ejot domāju – netikšu mājā, jau nelabi palika – bet pamazām saņēmos un it kā labāk.
Man laikam ir temp. jo svīst un plecā arī ķeras.
In. vēst. nav!
Varbūt šī man ir tomēr – kind of flū – kaulos, pēc saaukstēšanās tā nāca. Bet ej nu zini.
O, life, life! Cik savāda tā pārmainījusies! Kā lai saņemos! Vaidu un mētājos te – kuļos no dienas dienā.
Viss kā bez plāna. Tā Rudzāte arī uzkrita – nevajadzēja ielaisties – kā jau parasti – nes nu, ko tās savā bezdarbībā sadomā – vienmēr klāt kaut kas bezgaumīgs – kā tā ratiņa dziesma, ratiņa dziesma.

Vecais Grauds—saka lai brauc uz Sidneju – tad ies uz to parku. Ja viens (mazākais viens) būtu 20 g.v. – tad jā. Bet tā – viņš par lēti grib ko dabūt – vēl es nevaru – jo tas nav tas, ja jau tas 20 gadīgais Newcastlē nebij tas, tad no šī vecā nav ko cerēt.

Vakariņas (ungāru gulašs, vīns, sīpoli, zaļie pipari – steaks, visādas saknes – kartup. + garlic, cayenna pipari) paēstas – tējas krūze karsta, vēderā spiež – dzīve bez sāls, mēness pār slimnīcu, jūra apgulusies aiz pilsētas nekaunīgām lampām, busi vēl iet, ir piektdiena (te viņš aizrūc kā no pašas elles) krusti sāp, bet vairs pārāk daudz svīst no tējas, kājas stilbā velk reimatisms jo droši vien – ir vēl temp. un šie ir pirmie rudens zobi gaisā – lai gan ir mierīgs ārā un maigs – Nē, es negribu veco Graudu un ja nē, tad nē, ja jācieš vienai jācieš – tad jācieš decent – tāpat kā agrāk bij nolemts.
Busi skrien kā rēkdami ērzeļi.

Sestdiena 18 apr. 70.

5.30 p.m. šie aizbrauca uz Sidneju, abi laimīgi un ar mani mīļi. Arī es (kopš zinu, ka varēšu pamest Wollongongu, nebūs te vienai jācīnās ar tukšumu un ļauno ielu) – esmu kā atguvusies. Jūtos labi arī viena un gribu strādāt. Nebraucu protams uz Sidneju kur Grauds teicās gaidīt (pēc kādām bērēm) un iet uz parku. Es to nevarētu. Šodien arī pirmā diena atkal, kad mugura ir labāka. Negāju zem aukstas dušas un neesmu bijusi arī uz ielas. Laikam neiešu arī. Varētu iet bibliotēkā – meklēt kaut ko par Newcastles iespējām avīzē. Bet – neiešu. Jātiek uz ceļa ar veselību kaut cik.

Un tad – jādomā – kā ko prātīgu atrast Newcastlē. No Sidnejas bail. Šejiene liekas mīļāka un izlīdzinātākas visas nelaimes – kad zinu iešu prom! Viss piedots tiek šķiroties. Kas man citur gaida? Vienalga – Te nav nekā! Tik naidīgums. Citur – kaut illūziju noturēt kaut kā un pārdzīvot. Varbūt – strādāt ko? Pelnīt? Varbūt Freiji gribētu mani par cooku? Ja būtu tā istaba lielāka! Varbūt arī tai mazā varētu to galdu citu? Mazāku? Un tad – abas ar Freiju mesties uz kārtīgi regulāri drusku – klavieres, tad lasīšanu – īsti educatīties. Tikai – es neko nevarētu cerēt sev vēl kādu cilvēku dabūt? –

Pulkstens kaļ krustus
Sit naglas manā zārkā
Mēness skumji nobālis mēms
Slīd logā aicinot ārā –
Aizbēgt aiz vārtiem
Kur pulksteņa sitieni neķer
Kur sudraba naglas izbirst
Skrienot pa lielceļiem.

Tikko ar Tevi izlīgstu
Tu nāvīgas ilgas man sūti.

Pirmdiena 12.30 p.m. 20 aprīlis.

(Svētdiena pazudusi – lasīju, biju gultā – veseļoju muguru, mazliet spēlēju – šie prom. Atbrauca vakarā – tomēr aizgājām uz kino, filmas neielīksmoja – pārbagātas – …)
Šorīt atnāca Rudzata kundze – biju nobijusies, jo to ratiņa dziesmu nācās turpat uz vietas ‘aranžēt’ nebiju to paspējusi izdarīt. Un kā par brīnumu – izdevās.
Vispār iespēlējums – izdevās. Izņemot savādo skaņu basnotīm – tās drīzāk skan kā orķestris, nekā klavieres.

R. kundze bij tiešām sajūsmā, es arī brīnijos – spēlējums visumā labs – spēcīgs bet teikumu beigas vienmēr laimīgi nointonētas. Tas – tautas dziesmām (1. brūtei) 2. brūtei – Wagners, Mendelsohns, I love you truly – pietiekami labs, bet ne tik labs izpildījums, beigās Mendelsohnam pasteidzināts ritms – un visumā – visumā ne tik graciozi, bet arī pietiekami labi, katrā ziņā – experta pieeja.

Tagad trešais – jazi – atlikts uz rītu. Žēl, ka nav bijis laika sagatavot – te es gandrīz varētu paspīdēt!
Jāņem vieglie, ko zinu – nav no svara ķēpāties ar tiem, ko nezinu. Viens grūts tomēr ir labs – un vienīgais ar tiem ‘īstiem trakiem akordiem’. Jāmēģina. Biju no 9-12 darbā tā iekšā, ka aizmirsās mugursāpes, svīšana un jušanās zudušam – pēkšņi vesels un apmierināts. Necerēju, ka tāda maza lieta tik uzlabo gara stāvokli, ka to ko dienām malis pats sev – vari ielikt droši atklātā darbā. Otrai brūtei visumā mūzika iznāca – pasmagā ritmā, lēna un I love you – nevajadzīgi atkārtota 3 reiz.

Vēstules laikam nebūs – jau 12 un vēl nav! Nevaru saprast – nevar par to nemaz domāt. Varbūt viņi nevar vēl neko noteikt izdomāt ko var izdarīt ko nē – un tādēļ neraksta. Droši vien braukšana uz Eiropu būs gandrīz ārpus iespējas – un tomēr – varbūt par to grib vēl domāt.

Otrdiena 21. apr. 1970.
10.30 a.m.

Tikko aizgāja Rudzata kundze. Iespēlēju jazu – bet slikti, ļoti slikti. Vispirms – visus no tiem gabaliem labi nezinu – un otrkārt, jāspēlē pārāk stipri. Varbūt tas nebij pareizi – varbūt stiprumu viņi varētu dabūt no automāta? Žēl – nevienu es īsti neiespēlēju – varbūt pēdējo ritma ziņā – bet – visi pārkliegti – anyway. Man maksās 5 dol.
Un – man jāmācās šīs lietas tālāk – varbūt ar mieru rokās – es jau tagad varētu spēlēt, bet šī miera man nebij!
Jāmēģina, jāvingrinās spēlēt cauri gabalus bez kļūdām – es vienmēr laboju, kad tik ienāk prātā un tā nepierod pie disciplīnas – savaldīties lasīt notis – noturēties – kad tas vajadzīgs bez atlaišanas!
So – you see – practice.

Trešdiena 22. apr. 1970.
10 a.m.

Practisēju Meheganu – nopietnāk, ar visiem jaza akordiem etc.

Vakar Cl. teica – lai daru kaut ko dzīvokļa lietā. Varbūt uz Newcastli. Negulēju līdz 3 naktī domājot… Bail te palikt. Bet ja es saņemtos – nekur man labāk nebūtu, naudas ziņā un darba, sava darba ziņā – mesties vēl reiz nopietni – klavierēs un rakstīšanā. Saņemties. Zinu cik tas būs grūt. Kam pieķerties? No kā dzīvot? Bet iet par kalponi – (ja pie Freijiem?) vajadzētu tikpat daudz saņemties, ja negribētu zaudēt – rakstīš. un spēlēšanu. Laiku pavadītu varbūt raibāk, varbūt pat naudu ietaupītu – bet nonāktu tomēr atkal – kalpa lomā.
Biju domājusi – prom no šejienes!
Taisnība! Bail ir šī tukšuma!
Bet – sava daļa miera arī te.

Kur citur ar pārpekelēšanos – izkaisīšanos vēl vairāk, kā jau tas ir – kur citur es nokļūtu? Viena es būšu arī ja dabūtu ist. Newcastlē – trakākais – klav. nevarēs tur stiept – un te tās ir un mūz. st. iesāktas – lai cik maz. Nezinu, nezinu. Nauda tāpat izies pārceļoties – un kad In. nāks – atkal – atceļoties.

Draugu nav. Te gandrīz arī tāpat cik Newcastlē. Freija kundze jāatvieto ar Rudzāta kundzi. To nevar īsti izdarīt – bet kaut ko aizpildītu arī Rudzāta kundze. Kaut kādu cilvēka tuvumu un mazu praktisku palīdzību. Bibliotēka te ir. Mēģināt vēl reiz ciest vienai savu vientulību.

Ielīst pie Svirska kundzes (ja tas iespējams)? – Tāpat – zaudēts daudz laika. Te es noturētu kaut kādu – dignity – paliktu pati sava. Saņemtos – paaicinātu reiz rokdarbnieces? Tas nu gan absurds – bet … Jā – un no dziedāšanas esmu atraisījusies ar saslimšanu.

Mana slimība gandrīz kā lejas dāmai – arī vēders, gremošana jūt un – ik no vēja pūsmas uz kājām viss sākas no jauna…
Ineses vēst. nav, un tas vairs nav ne normāli, ne saprotami. Owful.–––-

11.30 Diena iet uz priekšu un man ir bailes – vai es te varēšu izturēt? Vai man pietiks spirita spēka? Es nezinu. Man ir bailes. To es zinu. Ka tāpat kā tagad – mēnešiem nenāks vēstules – Tu varēsi beigties nost – Tu nezini kā tiem klājas un Tu nezini kas Tevi sagaida. Tikai te – te apkārt nav nekā – nekā, nekā.
7 p.m. Vakariņas paēstas – svīstu no nezin kāda uztraukuma.
Bail no vientulības. Bet – varbūt! Patreiz slimīgais pamazām izzūd – paliek tikai vecu vecās dzīves ilgas un vēlēšanās dzīvot. Un – tad jau nekas pārāk ļauns nevar būt.

Gāju shopīt – viol. blūz. brūnie svārki veca vilnas (šūtā) vestīte – jutos O.K. un likās – tas bij D. kas pabrauca garām pie pasta, otrā pusē. Varbūt nebija. Bet – vienalga. Ja es palieku viena, es nepanesīšu viņa braukāšanu! Un pēkšņi man liekas, man tiesības uz viņu! Lasu par Francijas gadsimtu karaļiem, ļaudīm – nekur nekad nav gadi rēķināti – viss atļauts un arī dzīvē izvests. Kāda vella dēļ te mani liek uz sārta – par neko? Es gribētu nospēlēt īsti ko – un man neko nevarētu padarīt! Ja mazliet par vēlu – tik daudz cik zaudēju šai bezjēgu afērā –
Kur rimties? Ja Gr. būtu brīvāks vai gudrāks – bet kaut kā – neder. –

10.15 p.m.

Davids ienāca. Šie jau uz gultu. Ko viņš bij nācis?
Cl. krekšķina. Man uz brīdi bij labs gara stāvoklis. Davids man patīk. Kā, varbūt vēl pazīstamāks, kā Čess, kā īsts latv. puisis viņš liekas. Un Cl. ir un ir svešs un grūti saprast ka viņš ir tas … Es visa nosvīdu tagad, it kā kaut ko varētu mainīt, kaut ko labāku drošāku, laimīgāku atrast – no šīs neuzticības un bailēm vaļā tikt – Savādi, ka Davids te tai vakarā teica: „Oh I love you dearly, Dzid…” Un tad Clivam „I love you too”. Un tad – „you ar not married yet.”

Ceturtdiena 23. apr. 1970.
8.30 am. Lietus līst

Dz. paliks mājas. Man bij jāskrien uz ielas ziņot – un tas mani sakaitina – tas mīkstpēdiņš nevar būt gatavs un to izdarīt? Kā viņa ar tādu baby kulsies pa Eiropu? Money – vienīgais, kas viņu var glābt – bet money viņam nebūt tā noturas kā vajadzētu! Bet – mana redzēšana visu melnā te – neko nelīdz. Un galvenais – es nezinu vai tādā manā domāšanā ir kaut cik objektivitātes. –-

Piecēlos vesela. Uz ielas lietū salu minūtes desmit – bet varbūt tas nekaitēs. Sāpes mugurā vakar nomierinājās un naktī un šorīt viss bij O.K. Tagad kreisā pusē jūt – tā tas man iet. Es varētu justies slims un vārtīties un glabāties tikai kādu brīdi – bet ja kas ilgāk stiepjams – tad man jālied savā istabā un nav jānāk ārā – lai notiek, kas notiek, tad man nebūs jāskrien uz ielas lietū – bet kamēr es kustu apkārt – neviens nedomā, ka man vajadzētu aiztaupīt. –

9.30 pm. Cl. aizgāja uz kādu liter. grupu. Mēs ar Dz. mājas. Uzlika dažas plates. Tagad – Rachmaņinova 2. koncertu (tas man saistās ar Warrenu un labo laiku tur un arī ar Dzidru dzīvojot te pirmā laikā). Dz. atnāca – kur es te uz dīvāna lasu – un ‘izknibināja’ man muguru – neko nevarēja atrast – bet patīkami svīst. Un šī knibināšanās un pazīstamā, mīlētā mūzika varbūt nozīmē vislielāko tuvību, kā kādas sarunās izteiktas un apgalvotas lietas. Tanī – pagātne, labās dienas ietvertas vēl šinī brīdī, kurā ir tik daudz šķiršanās, aiziešanas. Tik daudz iznīcības – Un šis pakavēšanās brīdis, bez vārdiem ar tādu bērnības, jaunības laiku klāt – ir liels. Nāk asaras virsū. Un es nezinu nekā, ko es viņai labu varētu ceļā dot, vai teikt, vai mācīt, vai sargāt, vai stiprināt, vai brīdināt… Neko es nezinu teikt – tikai – dzīve, lielā, notikumu pilnā – neatgriežamā – ir klāt. Un Dz. iet viņā. Un – kaut kā – lielas šaubas ir – par to, kāds viņas ceļš, viņas ziedēšanai un augļu nešanai domātais laiks? Starp citu – saprotu tagad vairāk Warren toreizējās šim brīdim līdzīgās izjūtas. Viņš domāja, staigāja pa dārzu, cilāja Tēva lietas – jāšķiras bij no Tēva mājas, no jaunības dienām – viņš tik dziļi to izjuta un kaut kā mani ņēma sev līdz šinīs sajūtās.

Melancholiska šī mūzika ar to jaunības – brīvības aizvēršanos. Kādēļ es nevaru Cl. īsti pieņemt? Viņš ir kā vāks kaut kam nezināmam. Kad to nocels – kas tur būs iekšā? Varbūt labs. Kā pietrūkst? Kāda – gaisa. Bet kāda? Davidā, Česā vairāk tā bij, kā Cl. nav. Cl. ir, (liekas) labs, bet viņš ir tik ‘fleshy’ – Little animal. Absolūt kontrast to Dzidras Andrim…

Ineses vēstule atnāca šodien!!! Aizsūtīju tūlīt arī viņai, gan ļoti tukšu vēstuli, nezin kādēļ… Jāraksta būs atkal drīz – jo viņi atkal taisīsies ceļā.

Piektdiena 8 am. 24. apr. 1970.

Saule nāk šodien. Vakar lija. Drēbes jāmazgā būtu. Visi kakti netīri.
Kāds rīta miers saulē pār pilsētas jumtiem, bet iela krāc un šņāc un rūc u.tt. Modos ar lielu karstu sirds sāpēšanu – bet – tas ar prātu jāaizdzen, un tagad jau to mazliet var izdarīt. Tik daudz būtu ko darīt līdz ziemsvētkiem, ka ne minūti nevarētu mierā sēdēt – ja tik varēs norīt ‘nosea’ un rakstīt, spēlēt – pat zīmēt varētu – Wollongongu. Un adīt un šūt – un lasīt. Ak! – varbūt kaut ko arī izvedīšu! Pārrakstīju Sarmas vēstules. Izkopu dārzu. Gāju garo ceļu staigāt uz Čatswoodu! Saņemšos – līdz ziemsvētkiem. Tikai līdz ziemsvētkiem – nebēdāšos par daudz! Tagad tāda nekārtība apkārt, ka nav spēka ķerties klāt. Tie divi tikai jauc un pietaisa visus kaktus. Ja būšu viena, tad mazākais arvien varēšu ķerties pie lietas. Deķi būtu visi jāmazgā. Bet – mašīnas nav. Tāpat cita veļa – grūti ir visu ar rokām vien….

4.30 p.m. ‘Melnais mākonis’ mocīja visu dienu. Aizgāju (aizbr. vienu daļu ar Cl.) pēc zivīm. Viss O.K. tur jāgaida – netaisa vaļā – salu un lādējos. Tā vienmēr man tagad iznāk – salšana. Mājās nākot galīgi noguru. Bāls un izspūris ka riebjās un galvenais – bez spēka. Biju pavisam bez jēgas. Un mājās – drīz vien ierodas Rudz. kundze – uzspēlējusi virsū – citu mūziku – aiz pārskatīšanās (?). spēlēju no jauna – citādi mazliet. Droši vien viņi gribēja ko citu tur iespraust – un neizdevās – Tas arī pavairoja slikto gar. st. jo – tomēr nespēju nenervozēt. Vienu gabalu nospēlē labi – otrs jau pa gaisu. Bet – tas pa lielākai daļai tādēļ ka otrs dīdās apkārt un tas ir – it kā boss… No tā jātiek vaļā – bet – visa diena nekam nederīga.

Mazgāju drēbes mazliet un matus. Nav ko lasīt šinīs franču grāmatās ko paņēmu. Jūtos – destroied ––-
6.30. Spēlēju. Nelabums nepāriet.
Pārgāja. Un atnāca atpakaļ. Mazais meitēns pieteicās uz stundu, kurā vakar neieradās (mazgājis matus…) domāju – un vēl būs pazemojuma daļa klāt – jo mazais netiek uz priekšu un domāju ka viņam spēlēšana apnikusi. Bet iznāca laba stunda – viņam patika un viņš gandrīz ir iemācījies pieklājīgu gabaliņu. Maigi, uzmanīgi, saprotoši ar viņiem jālaipojas – tad kaut kā iet uz priekšu. Jā – es pēc tam atdzīvojos – un sabruku atkal.

Pati spēlēju vecos 7 gr. gabalus – tie tagad nogulējušies un iet ļoti labi – tikai jāuzspodrina. Un tad? – Kam to vajaga? Nekur nevienam. Gribēju iestāties kādā mūziķu klubā – varbūt kaut kur derētu mana pavadīšana, ja ne cits… Kaut kas taču varētu derēt.

Šie domā iet uz kino, bet Cl. vēl nav pārnācis no skwosh + beer. Dzidr. nogurusi iegāja gultā. Es spēlēju – varbūt viņu netraucēju. Kur lai es lieku savas dzīves atliekas?

Es nedrīkstu it nemaz maigāk iedomāties par D. Šodien piekt. esmu jau visus pazemojumus aizmirsusi un arī to – ka viņš ir svešs, tik svešs ka es to nepazītu, ja viņš ienāktu istabā – (tikai acis es pazītu) un ja es domāju labi par viņu – izlīdzinoši – tā es gāžos izmisumā – jo manis nav. Un es nevaru visu laiku nīst. Un es nevaru atzīties par pelnu čupiņu.

Sestdiena 26. apr. 70. 12.30 a.m.{p.m.}

Diena tik skaista ka ‘sirds pa kaklu kāpj ārā’.
Dz. tikai tagad piecēlās. Cl. vēl guļ. Es izgāju ap 10 – šopīt. Bet anzac day’s gājiens. ‘Asti’ noķēru aiz Waters stūra – lielā daļa jau laikam bija prom, jo neticami ka tik vien gājēju būtu. Uz otra ielas stūra liekas stāvēja Mt. Kemblas driveris – basām kājām!
Nu – brīvdiena, saule.
Viņš palūrēja tūlīt – visi mani tur pazīst. Ech! Cīnīšos iet taisni. Etc.

Lasi. ‘Discovering the Camargue’ austrāliete Monica Krippner to raksta. Līdz šim – pirmais sākums – patīk lasīt. Un tā otra sieviete neatceros vārda – kas rakstīja par Provence – nebij man nemaz lasāma! Nevarēju uzņemt ne teikuma – vairāk reiz velti izmēģinājos, kaut kas tik nedzīvs – ka nedod absolūti nekādas iztēles – runā par brīnišķiem skatiem, gaisu, sauli, krāsām – un viss ir vienāds, plakans kā ziepju gabals.
Cik stilam ir ārkārtīgi liela nozīme!

Visādi skautiņi un zaldātiņi staigā pa ielu – vēl tagad tik laikam nāk mājā no parādes gājiena.
Jūra ļoti zila, (cieta krāsa) kuģi, laiviņa viena, ātra. Skaista diena! Kā to iegūt? Nekur kur iet. Ja es mācētu braukt un nopirktu Cliva mašīnu ko viņš domā pārdos par 35 dolāri!

Svētdiena. 27. apr. 1970.
10 p.m.

Vakar bij Ruta te – ar savu milzīgo iesākto gandrīz gatavo pončo. Manuprāt neglīts. Es tikko biju sākusi Dzidras pončo. Nezinu kas man iznāks. Ruta varbūt ņems kādu (pasūtīs) sedziņu, vienkārša ar izvilkumu rotātu. Viņai patika arī haeshena place mati, tas dzeltenais – vakar vakarā vienu, šorīt otru no tiem tūlīt pabeidzu – viens jau bija – nu 3 tādi. Bet vai viņa, vai cits kāds to pirks? – Un ko es ar tiem varētu nopelnīt? – Tur daudz jāstrādā, daudz ļaužu jāatrod – daudz arī jāprasa – lai ko dabūtut. Bet – kaut kas lai ‘izdzīvotu’ – jādara.

Šodien (pēcpusdienā) jūtos drūmi. Vienai te būs traki. Un ja piesienas ar tiem klav. skolēniem – tad es nekur nevaru arī izbraukt – piem. uz Newcastli –
Linda (klav. skolniece) nāks atkal spēlēt. Māte bijusi slima. Labi. Tā man labākā – vieglāka skolniece.
Cl. šodien bij prom (visādās izpriecās) mēs ar Dz. šuvām, mazg. traukus, ēdām, tīrījām viņas istabu – neko daudz nerunājām – bet tik labi bij būt 2 vien. Tas ir man.
Garijs ar Pat un mazo ienāca uz brīdi. Pat vēl ļoti bāla. Mazais nieks liekas O.K.

Vilnis lēnam griežas apkārt – Pat, Diana kas bij Dzidras teka biedrenes – jau ar bērniem. Un Dz. šodien palīdzot šūt balto brūtes kleitu – pirmo reiz tā dziļāk izjutu atkal – to kas notiek kas neatgriežami notiek. Mana meitene Dzidra, jaunā, mīļā skaistā Dzidra – ar ko te sākām Wollongongā dzīvot – (cerību pilni par skaistu dzīvi)

{seems page(s) missing}

tam turēšos pretī kad būšu viena – un nebūs nekā? Absolūti nekā. Varbūt labi bij braukt dziedāt – es tomēr aizmirsu, nodarbojos ar citu – bet es fiziski nespēju to izvest tālāk.

‘Jāpaļaujas uz Dievu’ – es tikko izjutu. Ja nav nekā vairs ko pats vēl varētu darīt – (viss ir izmēģināts) tad varbūt – jāpaļaujas – es izjutu to ar mieru. Bet – es zinu cik maz tā paļaušanās var līdzēt. Bet – kārpīšanās arī – neko. Varbūt – iet uz mūzikas termu? Un pašai sludināt mūz. stundas – etc.
Muguras sāpes ir pārgājušas – bet galva šodien sāpēja – un salst un reimatisms visur [..].

Pirmdiena 28 apr 70.

11 p.m. Šie gultā! Karlu + girli es aizraidīju – Haha! Sāku īsti tamb. pončo. Būs laikam fabulous! [Left: Dzidra in finished poncho in England]

Un laikam mana slimība uzvarēta – šorīt jutu spēku kustēties, kā sen to nebiju jutusi. Ķēros – iztīrījua šo istabu – tad gan sviedri plūda, bet nokusums tomēr bij – normāls un mugursāpes nesākās.

Tagad – līdz vakaram jūtos labi. Tikai bērni (klav. sk.) neatnesa naudu – būs jāprasa un tas nepatīk. Vajadzēja tūlīt ieminēties – kā parasti – neatvēru muti. Cik labi tīrā istabā. Tīrs jau būs – tikai tukšs. Ja katru dienu tā kā šodien – tad varēšu dzīvot – fiziski un garīgi. Man arī vajadzēs pončo. Noderētu jau pončo droši vien nesvīst bet ir silti tāpat kā zem lakata.
Vēst. no Austras (Hartiem) un Birstiņas.

5.30 p.m. otrdiena 29 apr. 70

Vakars. Vēss. Krāsains!
Jūra bij violeta, iesarkana, mākoņi zili un sārti sarkani un pēkšņi tur vidū gandrīz balta mākoņu figura – cilvēks ar suni (vai aitu vai ko!) tas bij burvīgi – pilnīgi parādība! Kā tas senos laikos būtu teikts – es piegāju pie loga un to ievēroju – un pasaucu Dz. un Cl atnāca. Viņi skūpstījās un bij abi ļoti skaisti. Visa ieleja – kā plauksta krāsu – kā šūpulis – jūra ar kuģiem – un parādība.

Savādi – es laikam ienācu no otras istabas, vai no āra kur iznesu atrkit. spaini – un biju pilna ar labvēlību D. jo kāds b. gāja garām – it kā ar viņu un es nevarēju citādi – jau visu pēcpusdienu – kā būt labvēlīga – Un tad šī krāsainā pasaule ar mirdzošo parādību bij tik skaista – es domāju – viena šī mirkļa dēļ – var ciest visu. Neizsakāma (un neizskaidrojama) dzīvība ir šai dienā un sevišķi šai novakarē. Rīt svētd. ned. vidū. Mazliet rudenīgs! Skaists.