1968
Roseville
.
.
.
2.1.68.
In + Laim. Aizbrauca ar ‘Himalaya’ uz Angliju. No 9 – ½ 12 uz kuģa.
Pēc tam – vicināšana. Tagad tukšums. Nemiers. Un – vēlēšanās kaut ko vēl – padarīt.
.
.
12 janv. 1968. Piekt. 11 p.m.
Absolūts klusums – vārds nenāk ne domas galiņš.
Kā sterilizēts viss.
Nogaidu. Gaidu.
Svētīti lai tie kropļie, mazie cilvēki, kas dažreiz gadījušies ceļā un šķituši lieli un vareni – varbūt viņi tomēr bijuši lieli!
13 janv. Sest. 4 p.m.
Kūka krāsnī. Ar Dzidru taisām kopīgu cooking šad un tad. Lietus. Dauzām klavieres. Nekas netiek darīts.
Laikam ‘pāri’ es neko nevaru vilkt. Tikai absolūtā vientulībā kaut ko var rakstīt. Newcastle mazliet rēgojas acīs, kad par to nemaz nedomā.
Redzēju T sapnī.
It kā gribēja braukt man līdz – un piegāja pie Sv. vai atļaus. Nē – kaut kā tā atļaujas prasīšana ir reizē – neatļauja.
Līst.
…. Tur Jugoslāvijā bij tādas mazas dzeltenas plūmes, no tām brandvīnu taisīja, desmit mārciņas par pudeli maksātu, cik labs bija, skaidrs, tīrs un stiprs, kad iedzer, ne pateikt nevar kāds, jaunu dzīvību iedzer. Bet tās plūmes dzeltenas, mazas apaļas, kad ienācās koks pilns kā pielijis, tikai augļi viss koks kā no zelta, mirdz.
Bija arī zilas plūmes. Saldas. Kad papurina koku nolīst kā lietus, pilna zāle. Māte tās lika mīklā, vārīja klimpas, tad apcepa sviestā, apkaisīja ar cukuru un kanēli.
Āboli, visi caurspīdīgi, daži milzīgi, daži sārti līdz serdej. Es puika no rītiem gāju lasīt pilnus klēpjus, liec zemē, lai atkal citus un smaržīgi. Mums simts kilometrus apkārtnē nebij ne koku ne akmeņu, tik noarta zeme, melna zeme, rudzi, kvieši. Melones kaudzēs tirgū. Piesit kura labi skan, kura visgatavāka – saka lai izgriež gabalu nogaršot. Nes mājās. Tikko var aptvert. Es raudāšu šonakt.
11 p.m. Līst.
Dzidra kino. Drīz nāks mājā. Spēlēju jaz’u.
Atkal pārstādīja.
Augšana apstājusies uz laiku
Pirms pierod ar akmeņiem
Ar vējiem, straumēm sadzīvot.
Pirms pierod.
Pirms atrod no kuras puses
Saule atnāk, vai nenāk
Un pakrēslī jāstīdz.
Pārstādīja.
Augšana apstājusies.
–––––––––––––––––-
Caur rindām šīm
Kur izjūtas un domas
Vārdos stājas –
Kā ūdens kaskādes
Jo patreiz līst...
Kā ceļi, kā tālruņa vadi –
Kā zemūdens
Vadu kābeles
Jo patreiz līst,
Caur vārdu rindām šīm
Kā ganāmpulkiem
Kur maigi jēri klīst
Un dreb jo patreiz līst
Pie zaļās mājas vārtiem
Pie durvīm logiem eju
Un pieklauvēju
Ar vēju
Jo patreiz līst.
Un pieklauvēju
Ar Frederika prelūdes lietus pilieniem
Ar Mehegana {?} vēja brāzieniem
Un eņģu un koku čīkstieniem
Ar sirds prelūdes
Smejīgiem guldzieniem
Jo patreiz līst.
Pa rindām šīm
Kā zemūdens vadu kābelēm
Jo patreiz līst
Uz zaļo māju eju.
Un atrodu tur
Lasīšanā nogrimušu seju
Kas acis neuzceļ
Tik piebilst mierā
„Man patīk kad līst.”
{no date}
12 pusd. Laikā.
Strādāju dārzā pa lietu – pēc traka.
Bet – daudz iztīrīju.
Puķes jau pēc mēneša varētu ziedēt.
Kur – zemenes?
Vēl šausmīgi daudz zāļu zem kokiem – visur.
Nemaz nezinu kur vairāk būtu jātīra. Un kā tīru turēt.
Bet – jāmēģina, tas lai ir man sporta un staigāšanas vietā – locīties pa dārzu – dažreiz. Citādi neizmērojams slinkums.
11 p.m.
Nogurums un slinkums un sirds apziņas ēdas – ka neko nepadaru. Un šausmīga negriba – ‘taisīt’ dzejas. Tikai bungojam abas ar Dz. klavieres.
Līst. Galva sāp. Dzidrai arī. Esam kā maisā.
Varbūt ka mūzika bija mana labākā pasaule. Bet – kas zina. Nu – jā, pavadījumi vai ensambļa spēle būtu mana Ha – ‘ja būtu sarkana blūze’.
Es tikai trakoju ar to spēlēšanu. Vēlāk varbūt pāries.
Līst. Galva sāp. Un nevaru iet arī gulēt no sirdsapziņas kāviņiem, ka neko ‘neradu’.
Izlasīju Austr. dzejas kritiku. Kaut ko prasa – it kā lai katram sava forma. Tā tas varbūt ir. Lai ir skopi vārdos etc. Lai – mēģina – ikdienas valodu, runas veidu likt pamatā jaunai dzejas formai.
Just like me – tikai man nav nekāda liela labā dzeja.
Esmu dzejniece pēc dabas ne pēc profesijas.
Patreiz būtu ko teikt bet nav ‘nogatavojies’ – jeb nav tas dzinēja spēks tuvumā kas izdzen vārdus ārā.
Ne jūras ne mīlestības tik lietus dienām naktīm kā vāks pār galvu kārts: Radi, radi pats savu gaismu, telpu, pasauli. Liec savai dienai spīdēt kad līst.
Ceturt. 10 p.m. 18 janv. Šie iebrauc Durbanā (?)
Pasta streiks. Kā maisā.
Dz. nogurusi. Nobijusies. Vakar bijām Ensemble teātr. Generation – smējāmies. Dz. patika. Es jau domāju.
Nogurums arī man. Dz. nogurdina sevi un citus. Es apmēram tāda pat. Rokas dārzā cieš.
Mazgāju visu verandu.
Paspēlēt tad nevaru.
Nezinu – ko darīt ko atstāt?
Nabaga Dzidrulis – Albūrijā. Īsteni – nesaprotu to. Ka atkal tik nejēdzīga šķiršanās. Izīrēt visu šo māju un braukt līdz? Bet tā var tik izrunāties – ne izdarīties. Nauda – atkal nauda – Nav un nav. –
Laiku pa laikam
Kā uznāk viesuļvētras
Lietavas sausums
Uznāk domas
Par lietām izlemtām
Uznāk domas
It kā tās neizlemtas.
Un viss kas miris bij
Šķiet dzīvs
Jeb viss kas šķita miris
Dzīvo.
Kas tālu atstāts bij
Ir tuvu klāt.
Nav izbēgšanas.
–––––––––––––––––––––––-
Šķiršanās izmocīts gars
Savu pamestību
Ka mieru gaida
Viss atņemts vienmēr tiek.
Ak, vai sagaidīšanos
Prieks piepildīt var
Šo mūžīgo
Gaidīšanu,
Un sasalšanu
Atkausēt var?
Ja pamet
Jaunai sasalšanai.
[One of 14 sketches of Dzidra playing piano – one per page. See Art section.]
Neklausies uz durvīm, sienām
Nepalaidies uz
Dienām nākamām
Ja ne citu, izkaujies
Ar savām domām
Pazemīgām.
Svētdiena. 21 janv. 1968.
Džo dzimš diena un blackberijas gatavas
Birst. k. bij te.
Pavadīju uz staciju. Vasara.
Burvīga vasaras. Grēks būt vienam.
Bet daudzi grēko.
Un neziedos grēkus Neatdos vasaru Aizvērs debesis Kā zibošus gliemežvākus. Vasara, maigo zaļumu Jūra Dārzi ziedus izmet kā putas Maigo zaļumu jūra Krastus meklē uz mākoņu Laukiem uz mākoņu kalniem Tūkstošjūdžu vientulīgu ieraugot. Vasaras maigos zaļumos slēpies Mētājies Izžūsti skumīgā siena smaržā. Grēks ir būt vienam. Lieti savalkās Nomazgās reibumu Aizskalos nemieru Mierīgi puto dārzi ziedos.
Svētīgi jutos nākot no stacijas, ienākot mājā.
Likās – nu ražīga vientulība sāksies, domas uzbrūk no visām pusēm, te pēkšņi aizbēg, pabēg neatnāk, neatklājās – ķermenis savā nemierā tām priekšā stājas – domām? Kādām domām? Skaistuma domam. Skaistums pilns iedomu dzīves cīņām, sauc pāri īstenībai rauties, celt, atvērt, atrast – dzīvi, dzīvi? Kādu dzīvi? Otra cilvēka dzīvi – no kuras tikko bēdzis.—
Tas viss neder nekam, vientulība ir dārga un smaga, derīga un nederīga, kārota un nāvīga. Dzīvot ir kā braukt ar divriteni, kā braukt ar sacīšu ātrumu – ne par tuvu ne par tālu, nepieskārties un nesašķīst, neizrauties prom un neaizlidot nosisties, attīstīt ātrumu balansā. Apnīkot, nogurstot balansa, tuvoties balansa robežai, tuvoties bīstamajam, tuvoties un nepieskārties – attīstīt ātrumu.
Pirmdiena 22. janv. 1968.
7 a.m.
Apmācies. Smags gaiss. Ne tik daudz gaiss – kā dzīve.
Apgriež atkal pēdējo zariņu –
Atstāj pilnu celmu –
Vai dzīs atvases? Kādas? Kur? Ko?
Gausums, smagums tāds –
Ka nedzīs atvases, nedzīs.
Bet niknums tāds – ka jādzen.
Gausums, smagums lielāks.
Niknums neatlaidīgs.
Dzīs vai nedzīs atvases?
–––––––––––––––––––––-
Viņiem vēl ir dvēseles un ilgas
Sapņi un satraukums pēc tā dzenoties.
Mēs dzenamies pēc ātruma paša
Dzenamies aizskriet priekšā
Visam, kur nav nekā – lai
Mēs esam brīvi, lai neviens
Mūs nepanāk, lai mēs
Atbrīvojamies no visa
Lai mums nav ne sapņu
Ne ilgu ne dvēseles
Jo mums nav, lai mums
Nav nekā kam nevarētu
Aizskriet priekšā un
Nostumt pie malas.
8.15 a.m.
Liekas es iemācījos vairāk kā lap.p. jaunu klav. gabalu un tas man darīja labu. Šausmīgais ir tas ka es nevaru nodoties darbam. No – paškritikas vai no uzdevuma smaguma, kas ir – viens un tas pats. Es nespēju strādāt brīvi. Un tam man palīdzētu kāds dzīvs cilvēks šoreiz lielākais trūkums mīlestībā. Draudzībā arī.
12 a.m. Iedevu Andrim atslēgas no istabas!! Un verandas. Un man nav žēl. Tikai varbūt 3 ½ mārc. par maz? Es nevarēšu savu daļu samaksāt? Varbūt būs O.K. Labi ka negāju šopīt – Andr + Krist. atbrauca pirms 12 un saņēma to istabu. Ko Dz. teiks? Zvanīju viņai bet telef. esot out of order. Nabaga Dzi. (Sv. k. teiktu) Viņš tak laikam nav vairs dabūjams un Dz. ir viņam pieķērusies – viņi tak abi visur kā salaulāti ar to Kr. Kur tur Dz. vairs ko var? Traki! Varbūt nevajadzētu viņu te? Varbūt vajadzētu? Traki tomēr? Bet Dz. jau te nebūs. Mamma būšot priecīga Andr. teica. Nu – es jau par Andri nelauzīšu galvu – lai dzīvo kā grib te – bet labi jau viņam te būs.
4.30 p.m. Nerakstu. Spēlēju un jūtos nelabi ka nerakstu. Karsts, grūts laiks. Bet – varbūt – jauks! Jauks, silts, mīlīgs, pērkons paducināja. Bet nekur nav kur iet – un nevar iet – varbūt Dz piezvana. Zvanīju bet telef. esot bojāts. Ļoti nospiedošs gara stāv. + laiks. Laiks tomēr labs. Nedrīkstu plēsties pa dārzu roku dēļ un tas ir nepatīkami. Spēlēju un tas ir – maznozīmīgi.
7.30 p.m. Spēlēts.
Dz. nepiezvana. ‘Sāp sirds’ – ka Dz. dārgums te dzīvos un liekas – tik ļoti – ar citu. Varbūt – tad man labāk bij ņemt svešu teacheri vai ko, kas varētu Dz. iznākt kompānija. Bet – redzi tā nu atkal iznāca. Kā pērkons no zilām debesīm. Un – es jutos pat ļoti happy – un tagad – nezinu vai jājūtas happy vai nē.
Tomēr it kā ‘more relaxing’ ar šo pazīstamo – un latvieši – mīļie latvieši!!
Nezinu kur likties.
Jāmeklē rokā dzejas un tas ir tik šausmīgi – ka viņas ir noslēpušās izkaisītas piezīmēs. Bet nekur citur viņas negrib augt, kā sēnes, tik – noslēpušās lapās. Jāizguļas un rītu jāraksta un jākopj māja.
Šausmīgi ir tā iet un iet tikai likteņa valgā – kā liek, tā soļo – un neko no tā kas īsti būtu svarīgs – nevar pats izlemt un grozīt. Agrāk, sen agrāk, itkā varēja. Bet tikai – itkā.
Otrd. 23. janv. 1968.
Spēlēju. Vēdinu un kopju dzīvokli. Labs un liels. Tikai nu labākā daļa piederēs citiem. Bet – tā vien ir jābūt. Varbūt būs labi. Vecais atbrauks un palīdzēs man sēņu kastes ierīkot. To vajadzētu. Te taisni sēņu audzētava zem kokiem! Kaut pašiem un kādam draugam (kas kaut ko dotu pretī – augļus vai vīnu vai vistas, vai olas) lai pietiek. To nu varētu ja enerģija. Jeb labāk klavieru stundas? Sēnes more eksiting and relaxing. Bet naudu? Naudas ne te ne tur. Klav. st. vairāk – jo es jau neprastu sēnes pārdot. Bet – kas zina. Nezin vai drīkst te bites turēt? Tā es varētu justies priecīgs – bites, sēnes – nieki! Nekas neiznāks! Nu – redzēs. Varbūt.
Gars nemīl sētas, sienas, Robežas un drošību. Gars cīņas grib un spārnu Uz kuriem saulei dusēt Un lietiem līt Uz kuriem zibens gaismai Šķelties baltās ugunīs Akmeņus skaldīt. Gars nemīl valgā iet Bet ciest un valdīt.
12 a.m. Dz. nezvana. Biju pēc avīzes kurā esot – sēņu audzēšana – bet tās avīzes tur vēl nav. Phū! Grūt panest Dz. ‘nebūšanu klāt’. Grūt panest Dz. prombūtni – pareizi sakot. Strādātu dārzā kā traks, apgrieztu visu otrādi – ja rokas neciestu! O weh!
4 p.m. Mazgāju, slauku – rokas pastāvīgi kādā zaņķī. Nevaru iedzīvoties ––-
Nevaru nekur iet – ne varētu arī paiet – varbūt varētu ja ietu – neeju – vai Dz. nepiezvanīs.
Saule. Pirmo reiz tā Dzidruļa bilde uz kamīna izskatās krāsaina. Saule iedevusi tai krāsas.
Pāri 6 p.m. Dz nezvana. Mācos spēlēt aiz nemiera – mācos un mācos un no vakar pēcpusdienas iemāc. 1 etīdi, vienu gabalu un pa pusei 1 sonātu – visiem trim – melnais un galv. mācīšanas darbs padarīts – tas ir ļoti daudz 3 7. grāda gabali nepilnās 2 dienās. Bet ko ar to darīt? Vajadzētu audzēt sēnes. Tas viss.
6.30 Dz. piezvanīja. Izkliedzāmies par Andri.
10 p.m. Ja tik daudz un mierīgi spēlē – tad beidzot – spēlē – citādi – trako.
Bet trakot vajag tikai kad prot spēlēt.
Trešd. 24. janv.
Pēd. diena kad varētu šiem nosūtīt vēstuli vēl pirms Londonas – nekā, tie trakie turpina muļķoties.
1.30. Dz. nezvana. Varbūt būs te. Cik A. viss labi – istaba tik laba – viss bez bēdām – Dz vēl viss jāmeklē, jābrauc tas gaisa gabals, etc. Bet – tā tas ir. Vajadzētu kādas mazas esejas rakstīt un – nobeigt un sakārtot.
3 p.m. ziņas nav no Dz. Varbūt drīz būs pati.
Šausmīgi karsta diena. Šī māja gan laba! Liela, savrupa, kā pilī – kur neviens nemaisās pa kājām – lieliska.
Un kur būs Dz? Bet – A. būs te un tas viņai dos labāku gara stāv. lai arī – ko tas dzīvei var palīdzēt? Jā – kas zin? Kas zin? Ja uztur gara stāvokli tad var strādāt – un ja var strādāt – kaut kas labs dzīvei rodas.
Dz. būs priecīga vest mājā darbus un tas ir svarīgākais! Un varbūt pat – krāt naudu, tas arī svarīgi, tikai – jāprot kur un ka krāt.
Atņem visu ko mīli –
Kā dzīvot atkal?
Jāiemīl tas ko nemīli
Tas vienīgais ceļš, kā palikt dzīvam. Tā es mēģināju iemīlēt Newcastli. Un kad tas bij izdarīts – prom, ej prom. Mēģini iemīlēt ko citu.
Šo māju un dārzu nav grūt iemīlēt – bet cilvēku? Cilvēku te nav? Kur atrast to? Kur meklēt?
7 p.m.
Saule iespraukusies
Caur vakara mākoni
Ar labvakaru teikt
Pār pīteņa krēslu
Un vaska svecēm
Bērza svečturī
Pārlec uz baltās sienas
Izrotaļāties
Kā meitene maza
Uz ietnes klona
Ar dzeltenu krītu
Velk krustus un lēkā
Uz vienas kājas
Uz abām, apkārt
Un atkal uz vienas
Uz vienas, uz vienas
Uz vienas, uz abām
Un apkārt
Un prom aiz mākoņa
Pār jūru aizvizināties.
Meitene ari pāri jūru
Zelta rakstus ielā
Izdzēsusi.
Vaska sveces dedzinu
Bērzu lukturos
Smieklus klausos
Iesprakstamies
Gaidu atgriežamies.
25. janv. 1968.
6 p.m.
Pēc lietus gāzes
Sviedrus slauku
Un raugos debesīs // Vai nu karstums atelpu dos?
Kur atmirdz zili lauki.
Kāds putns ar slapjiem spārniem
Pie loga nolaižas
Un ierunājas jautri.
Sen aizmirsusies
Tava valoda
Tava dziesma
Upes līčos
Kur ziedi līp pie kājām
Maiguma pasaulē
Lido, lido uz mājām.
Šausmīgi sutīgs. Tiešām dzīvību izvāra no kauliem.
Skumjas žņaudzās apkārt.
Kur Dz būs?
Vai es varētu pasniegt klav. stundas?
Vai es nevarētu pārvarēt riebumu pret to lietu?
Kā Inese ‘koučīja un koučīja’!
Piektd. 26. janv. 1967{8}
11 p.m.
Dz. vieta Warrelā netālu aiz Wolongongas.
Viss šovakar skaists – kas? Mehegana kādā prelūdē skaistas pasāžas.
Gribēju Dzidr. sakārtot nopirktā koka šķīvī gliemežvākus – un izrādās – vai katru es no tiem pazīstu, atceros – un visiem tiem nāk līdz tās dienas kas bij ļoti skaistas! Ļoti ļoti skaistas.
Toms un Džosé un Dz un saule un jūra.
Jūra atklājas. Zeme arī cilvēki arī.
Lakatiņu tamborēju un tamborēju. Sēdēt un sēdēt nav labs darbs. Tad labāk sēnes jāgādā. Šūšanu un tamborēšanu likšu pie malas – kājas pampst no sēdēšanas, acis sāp un ‘paliek tumšas’ (tik ne izskatā) mugura un sirds sāk sāpēt. Man jākustas. Pietiek cik pie klavierēm sēdu. Darbs ar ko pelnīt – jāmeklē citāds. Tamborēt var pa minūtēm, ne pa stundām. Lai gan – iekarst un gribās, nē tas neder.
Cik labi nu viss sāk rādīties ka Dz. būs tuvu!
Vēl nevar ne atgūties no tās saspiestās izjūtas – ka viņa būs Albūrijā.
Tagad – pavisam citādi. Viņa brauks šurp, es braukšu tur – uz jūru kādreiz.
Cik skaisti bij gliemežvāki ko saliku uz Dz. šķīvja! Dz. nopirktais šķīvis gliemežvākiem labāks – vajag garšu – to ņēmu tādēļ ka tas dzeltens kā smilts – bet mans ir tumšs – kā netīra smilts…
Nu zied –
Krāsās – jūras, mākoņu
Krastu krāsās.
To krāsu daudz
Jo jūrai vētru, vēju, vēsmiņu
Un miera daudz
Un mākoņiem zelta un sudraba
Rožu un damasta
Un krastiem pilsētu
Un kuģu daudz.
Bet pilsētās un kuģiem
Ielu un visa tur daudz
Bet ceļos cilvēki
Zem spuldzēm kā
Gliemežvākiem.
Nevaru aizmest ne vienu
Nevienu no
Saviem gliemežvākiem!
Sarmas stils – iet, mans lido! Lai kas tur ir manās vēstulēs – lai tur nav gudrību – tur būs stils un grācija, (sievišķība) lai iet – pasaulē.
Šī dien. gr. lapa tika rakstīta sirsnīgi un patiesi – bet tad es jutu – tur kaut kā ir par daudz un kaut kā trūkst. Jūtu par daudz – pozas par maz. Es to nelaidu nekur ārā, kā daudzas līdzīgas lapas. Tagad es domāju – tur ar visu to (ka tur kaut kā par maz un kaut kā par daudz) tur tomēr ir kas lielisks – ko tik reti tagad atrast.
Dzīvība tur ir, anglis teiktu sweetnes un tas būtu labi teikts, latvietis nevarēs teikt – saldums, varbūt varētu teikt dzīvības saldums, augļa saldums, augļa salduma mums vajag. Dzīvības salduma. Nē – tas protams skan muļķīgi. Mums vajag sirds salduma sirds – dzīvības. Tā – nu aptuveni ir teikts īstais vārds – mums vajag sirds dzīvības.
Tas ir apmēram tas ko apzinīgi mēģina noslēpt un iznīcināt jo baidās, neuzticas tās spēkam, neuzticas – savam spēkam. Gribēdami būt liela stila slēpjas aiz cinisma. Cinisms (vieglākā veidā – vienaldzība) patiesībā ir kaut kas beigts ir nāve, no kā nekas neuzdīgst.
Lai arī cik vientiesīgi tas kādreiz ir un nemoderni – nemondēni, varētu teikt, sirds dzīvība ir vērtība un cinisms ir tukšums. Par to mēs reiz ar Dzidru spriedām – es teicu viņai – „lai cik grūti tas ir un lai ir jācieš – neatsakies no sirds dzīvā jūtīguma, tas ir vienīgais augšanas spēks tevī. Neļaujies maldināties no cinisma aristokrātisma, neizlieto to sev kā bruņas un neiznīcini sevi ar viņu…”
Dz. man dzīvi atsaucās un piekrita ar lielāku izpratni nekā es to varēju sagaidīt.
„Jā,” viņa teica. „Cinisms ir kaut kas beigts. Tas neko nevar dot ne radīt un tas daudz ja ir – izkārtne nevarībai, vājumam.” Dz. šo izkārtni bij visspēcīgākā veidā redzējusi pie jaunā J.
„Es klausījos kā viņš runāja te reiz pie manis un pēc laika man viņš taisni riebās kā tāds nevērtīgas dzīras pods kurā pašā nav nekā un kas laista pusmēslus uz visu kam pieskaras, it kā ar to viņš visu varētu padarīt par savu īpašumu, visam stāvēt pāri, un patiesībā viņš nevar nekā iegūt jo nav spējīgs aptvert kas tas ir ko viņš izsmej.” – Nu – viņš piem izskatās tik labi, ka viņš var iegūt vai visas meitenes – bet to viņš neredz ka tādā meitenē kura viņam notic ir vairāk vērtības kā viņā, jo šai muļķa meitenē ir vēl šī mīlēšanas spēja – un tā ir ar mieru uzņemties dzīvi – viņā tā nav.
Sv. k. es neesmu piedevusi to, ka viņa spēlēja šo vienaldzīgo un …
Paguru – nevaru turpināt.
Sestd. 27 janv. 11 p.m.
Dzidra ‘izvietota’.
Mājās pārlasīju daļu Sarm. vēstuļu – un pēc apm. viņa 10 vēst. izlasīju kādu savu seno dien. gr. lapu (tā varētu būt līdzīga manām vēstulēm) un – tā mani ‘apbūra un aizrāva un iedvesmoja’.
Svētd. 28.
2.15 p.m.
Iela aiz dārza stūra strādā kā mašīna. Varbūt ka kāda dēļu zāģējamā mašīna – aiz lapotnes nevar redzēt, tik dzird kaut ko gandrīz ritmiski un neritmiski ātri piešļūcam – visu laiku, kaut kas ieskanas, ieklaudzas, iekaucas, bet šļūkšanas troksnis šūpojas ritmiski visu laiku, no tāluma maļ vilciena iešana. Ir tik lieliski, ka dārza koki no šīs ielas, no šīs pasaules mašīnas, sargā, nejūt ne daudz smakas ne putekļu, vējā un saulē vizuļo zari, bet mašīna aiz tiem strādā. Lai viņa strādā.
Ir labi ka viņa strādā un šis lielais klusais dzīvoklis ir kā pils, lielāko tiesu te staigāju viena.
Šorīt (naktī maz gulēju domājot par Dz) domāju ka man jābrauc tūlīt atkal uz Dz. un jāaizved viņai te palikušās drēbes. Domāju viņa nevarēs iztikt un tas viņu traucēs. Viņa palika tur nogurusi un pārbaidīta. Otra zīm. skol. tur esot trešo gadu un jau no pirmā laika veltīgi plēšoties tikt prom. Tas Dz. sabaidīja. Skola jauna 3 gads. Skolēni no industriālā apgabala – no tērauda liet. un kalnraktuvēm – pamesti nekopti bērni, grūti valdāmi.
Bet jūra. Un Dz. pie jūras atpūšas. Smeļ dzīvību. Bērni visur būs grūti valdāmi.
Viņa pēd. vārdos teica – „gribētu braukt atp. pie Tevis šīs divi dienas atpūsties, ne te šo cilvēku vidū” jo viņa palika pansijā, bet gribēja būt savā dzīvoklī, kādu tur protams nezin kad varēs sameklēt. Dz. bij patiesi izmocīta un man bij bailes – ka viņa mocīsies tālāk šīs 2 diennaktis pirms skolas sākuma, pirms darbības uzsākšanas un tas tagad jau vilcies nedēļas – nezinot kur un kā?
Bet es nevarēju Dz saukt mājā. Tomēr – jāpierod, jāuzsāk, jāatpūšas – tur. Atcerējos In. kādu momentu, varbūt varu teikt to momentu – kad mēs šķīrāmies. Tik tuvu vairs nekad neesam bijušas. Viņai nekad manis vairs tik ļoti nav vajadzējis. Bet viņa manā vietā lika draugus. Un tā ir dzīve. Tāpat tagad – Dz. jāiet prom no manis. Tik ilgi mēs esam kopā. Paliksim arī kopā – bet tomēr, tomēr jāiet tālāk arvien tālāk, tomēr tālāk.
Viņa teiks „jā, māmī” tā vietā ka tagad „ak, māmī”.
Bērnam grūt. Bet bērnam jātop par pieaugušu.
Bet šorīt es biju gatava skriet un palīdzēt kaut sīkumu. Un varbūt palīdzēt arī ļoti daudz.
Piezvanīju. Viņa uzsākusi sadraudzēties ar cilv.
Viņa teica „Gribēju no paša rīta iet uz jūru. Palikt tur visu dienu. Ko darītu tur – domātu par cilvēkiem. Bet – cilvēki te mājā, pakojas, kravājas viens tur, viens citur – visi lielā steigā – domāju – palīdzēšu viņiem. Un jūtos labi. Vēlāk iešu uz jūru.” Labi. Tā tas ir. Tas ir tas. Un tas ir labi.
Man atkrīt brauciens, kas pēc negulētās nakts prasītu piepūli.
Labi. Un tik labi ka viņas dēļ prāts var būt mierīgs.
Un tālāk – tomēr mazs dūriens – nevajag, tevis nevajag. […]dzejams, pārvarams sāpējiens – esi brīvs. Vari iet. Nu – jā es varu iet. Kur? Daudz kur. Vienmēr gribu brīvību. Vienmēr par maz. Bet te atbrīvojas kāda vieta, kāds spēks – kas domāts dzīvībai, tuvumam, kaut kam neatvietojamam.
Kas tas? Ko likt vietā? Tas kaut kā nevar būt ne Skarlati, ne Mehegans, ne dzejas ne sēnes. Tam jābūt dzīvam, cilvēkam kam manis vajag un kura man vajag.
Atceros José, ar viņa dzeltenām plūmēm.
4.30 Iznācu mazliet dārzā, saulē. Sen vajadzēja. Pinos kā vista pa pakulām pa istabām un domām. Vienmēr kaut ko aizmirstu un nokavēju. Jo domām jābūt gandrīz kā tai ielas mašīnai nepārtrauktām. Savādā kārtā tām jārit arī tad, kad tās – nerit. Kad tās ir klusas. Iela jau arī nevar būt noslēgta kad varbūt neviens nebrauc.
Jā – Džosé.
Kad viņu pēdējo reiz nejauši satiku jūrmalā (un par manu atrašanos tur viņam vēlāk radās nepareizi uzskati) man gribējās viņa uzticības, tuvuma, jo viņš jau kļuva aizdomīgs.
„Stāstiet par visu to”
„Ko?”
„Nu – par plūmēm un kā tās izskatījās?”
„Mazas apaļas” viņš tūlīt ļoti strauji uzsāka, „tādas” viņš rādīja ar saliektiem pirkstiem. Viņš tik bij gatavs iegrimt savā pasaulē ar dzeltenā zeltā mirkstošo mīlīgo plūmju koku. Es gribēju būt tur līdz. Bet liekas – viņš man šoreiz neuzticējās, viņš pieliecās un ielūkojās taisni sejā. Laikam gribēja pārliecināties – vai man tiešām vajaga šo stāstu – šo plūmju koku un visu. Man vajadzēja, bet tikai tad ja viņš var visu uzburt. Viņš nevarēja iegrimt stāstīšanā pavisam. Viņš bij aizdomīgs.
Neizklīdināju viņa aizdomas. Lai gan tām nebija pamata un es varēju izstāstīt kāpēc nenoliku tanī dienā noteiktu satikšanos ar viņu – tādēļ ka nezināju kurā laikā būšu brīva no pakošanās ceļam. Nu es jau biju iedevusi savu jauno telef. numuru viņam iemācīties – jo mums nebija papīra un zīmuļa tur. Viņš bij to iemācījies bet viņš bij kļuvis domīgs par to – ka es sēdu jūrmalā kur agrāk satikāmies, neaicinot viņu tur nākt. Tā bij ar Džosé. Un es ļāvu lai tā ir. Man laikam nepatīk aizdomīgi cilvēki. Varbūt tāpēc ka pati esmu briesmīgi aizdomīga dažreiz – tad kad nevajag. Džosé nemaz nemeklēja saviem stāstiem klausītāja, tas ir – apzinīgi nemeklēja. Apzinīgi viņš meklēja ko citu. Bet pamatā tai meklēšanai bij tas – līdzgaitnieks stāsts. Lieta kļuva nopietna. Un – visvairāk ir bailes atrast to ko meklē galu galā.
Grib sevi piemānīt ar kaut ko, vai arī dažreiz, varbūt daudzreiz. Viņš sākumā teica „Jūs liekat man justies jaunam.” „Brauksim uz Newzēlandi… Un kad Jūs mani, vai es Jūs piekrāpšu – smiesimies. Tikai smiesimies.” Tur laikam bija visa Džosé atslēga. Viņš bija cietis. Viņš to vairāk negribēja. Bet kaut ko gribēja. Nākošā brīdī šis kaut kas bija daudz – bija kaut kas ko piekrāpjot atkal nevarēs smieties. Muļķīgi, bēdīgi. Nevar iegūt kaut ko kā trūkst un ko brīdi paturot un tad zaudējot varētu smieties, tikai smieties. Vienmēr tas pats. Vienmēr jāmaksā. Es, ne Džosé – negribam maksāt, varbūt nespējam vairs maksāt. Tas mūs izputinātu. Vienmēr tas pats. Ar T. tas pats.
Dž. stāsti bij skaisti.
Tanī vakarā viņš runāja un runāja – uz sola sēdot parkā pie busa piestātnes. Apēda savu hamburgeri un stāstīja. Es klausījos, bet ne pārāk ierosinoši, varbūt tomēr. Es redzēju viņa notēloto zemi ļoti skaidri un ieprasījos savus īsos jautājienus īstā vietā. Taisni tik daudz – lai viņš justu – ka es dzirdu un sekoju.
„Neviena akmeņa, tikai melna, mīksta zeme, lauki vien jūdzēm tālu.”
„Bet rudeņos šī mīkstā zeme ļoti mīksta?” Es mazliet pasmīnēju, labvēlīgi un zinoši pasmīnēju.
„O, ļoti mīksta.” Viņš nevarēja novaldīt jautru smaidu. „Dubļi līdz ceļiem.”
Jā jā, tā bij tā zeme. Viņa zeme kur viņš bijis līdz 15 gadiem, kur bijusi viņa vecā māte, kas runājusi ar viņu par politiku un māte, kas cepusi plūmes klimpās. Un miesnieks nācis kaut cūkas. „Un ko darīja ar asinīm?”
„Taisīja desas ar baconu, žāv. speķi un rīsiem. O tās ilgi nestāvēja. Tās apēda ātri…”
Es zinu. Ar rīsiem. Vai putraimiem – maza starpība.
Dažus gadus pēc kārtas mans brālēns nāca rudens vakaros uz putraimu desu maltīti, ar ceptām žāvētu speķa šķēlēm, skābiem gurķiem un brūkleņu ievārījumu. Viņš bij kārs, labs ēdējs. Vīrietim jābūt labam ēdējam. Brālēns bij lielisks. Viņš bija smalks un manierīgs tai pat laikā ka ēda daudz un taisīja jokus. Pēc tam mazliet spēlēja vijoli. Bet spēles nobeidzās ar to ka viņš to izjauca teikdams „man nav telēna.” Tas mani briesmīgi – nogrūda no mākoņiem gandrīz nokaitināja. Man ar nav – es kliedzu.
„Tev ir talants. Bet man nav telēna. Tev nevajag telēna.”
„Vajag gan” – es gandrīz raudāju. Tas jau bij cinisms. Un tomēr – viņam bij taisnība. Lieta grozās uz telēnu. Viņam un man bij svarīgi telēni. Dzīvei bij svarīgi telēni. Es vēl gribēju palikt mākoņos.
Laikam vēl arvien gribu. Jāiztiek bez telēna – es domāju. Brālēns arī laikam tā domāja, pat mēģināja – bet tēvs nebija priecīgs. Brālēns nodibināja mazu džes’a bandu – un spēlēja šur tur. Bija jautri un skaisti arī – bet tomēr tā bija niekošanās. Mājās tēvs sitās nost ar darbiem. Jaukais, jaukais onkulis Brencis.
Es ātrumā to izdomāju sāņus, kamēr Džosé aprakstīja citādus gaļas ēdienus un desas ko māte gatavoja. Gaļas sieru viņi nožāvējuši. Mums nežāvēja. Mums lika vār. olas arī iekšā. Viņi nelika. Viņi taisīja cik iespējams lielu izdīrāta cūkas galvā (mums arī) novārīja, nospieda zem sloga un nožāvēja, tad grieza šķēlēs. Viņa pieliekamais ir pilns ar labumiem un viņa māte rīkojas atrotītām piedurknēm. Džosé – Jesups (kā AustroUngārijas karalis Karlis Josefs) skraida tur kā karalis.
„Es nesaku mēs bijām nezin kādi bagātnieki” bet tā bija. Šie labumi, paštaisītie, kas – periodiem uznāca kā pilnības kalni un citreiz citi un tos varēja izjust izdzīvot, to bija pilna māja, pilna dzīve – viņu smaržas, garšas, labuma. Te aiziet veikalā paņem katru dienu ko vajag, visu. Ko vajag. Un tam nav nekāda lieluma. Ievārījumi. Lielā milzīgā misiņa bļoda ārā, sētā uz pagalma pavārda apmaisāmais, karote, garā garā misiņa kātā. Pieej lēnam apmaisi un māte lej burkas un burkas…
„Es šovakar raudāšu.” Es it kā nezinu kāpēc Džosé to saka. Varbūt viņu ir piemānījusi kāda sieviete.
Džosé labais buržu strādnieks, ar stiprām, sastrādātām rokām. Vai viņš liks tās pie acīm un slaucīs asaras? Man kļūst it kā baigi.
„Viņa atgriezīsies, nebūs jāraud.”
Džosé iesmejas īsi aizlauzti.
Tad mēs ejam uz autobusu.
No turienes man līdz
Trīs riekšas gliemežvāku
Nu viņus izbārstot
Redzu – pazīstu to ikvienu
Tie visi nes tās dienas
Tie taurē, skan un zied. //dzied
Pirmd. 29. Janv. 12.45 p.m.
Gaidu And. ierodamies.
Galva sāp un nelabums nāk virsū – domāju tas no karstā mitrā laika. Šodien atkal apmācies. Nav tik ļoti silts – bet kā aiztaisa kādu logu – jāsmok nost.
Domāju A. klātbūtne netraucēs.
Tikai naudas trūkums vēl arvien liekas nebūs uzvarēts.
Gan jau.
Jūras trūkst. Kā var pierast pie laba! Ha!
Mrs. Smith stāvēja ar mazu maziņu piena krūzīti pēc piena pie manām durvīm. Viņa – gaida manu īrnieku – the young man – ierodamies. Visu laiku to piemin. Man pat 2 vajadzējis ņemt… Viņa laikam ir ‘mazliet’ zaudējusi tiesā pret mājas saimnieku. Viņai īre pielikta un viņa iet tiesā.
Un kad prasīju – kā izgāja?
„Ne visai labi, ne slikti.”
Tā tas – ne visai labi. Nu negriezīs mauriņu – lai aug, jo varbūt pēc gada mūs izliek no mājas – tā viņa teica.
Te nu bij ‘protected war widow’!
Visas tiesības reiz novecojās un izsīkst.
Tāpat laikam arī pienākumi. Visi kaimiņi griež mauriņus ka rūc vien. Mēs ieaugsim zālē!!
10.15 p.m.
Andr. atbrauca ar vilc. nostiepies pakas no stacijas – jo takši jau te reti. Kārtojamies un krāmējamies. Esmu pavisam piekususi.
Mans salmu paklājs tanī istabā ‘nepass’ – neiet zem durvīm un tā nekas neiznāk. Hm? Kur lai šo bāž un par ko lai nopērk kādu citu? Kaut ko tur vajag. Istabiņa būs O.K.
Nevarēju paprasīt vairāk naudu, tikai teicu – ja būs lieli rēķini šim būs jāpalīdz. Gan iztiksim. Viņš jau taupīgs un uzmanīgs ar visu liekas būs. Man kaut kur varbūt kāda mārciņa ienāks kādreiz – tak solās grāmatu drukāt. Un – tad jau kaut kas būs. Nezin vai Dzidra guļ vai –‘buras’ par rītdienu.
0trdiena {30. 1. 68} 10.30 p.m.
Sēžu ‘savā’ ist. maza un – kā baraka. Jāliek priekškari – jākar kas pie sienas etc.
Skapis virtuvi ‘pārvalda’ un padara to par kādu strādnieku istabu, vai virtuvi – dzīvojamo istabu…
Fridžs ir pavisam sašutis. Man bij jāiesmejas par viņu! Fridžs bij lielākais virtuvē un balts un valdīja par visu balto. Tagad tumšais skapis valda – un protams – ir out of place.
Bet – kur viņu likt?
Koridorā? Gandrīz. Bet – Hm? To varētu varbūt un to mazo skapīti – ja citādi neiet – es varu te iekšā likt. Jāpadomā vēl.
Vispār to skapi nekur nav kur likt.
Bet viņā iekšā ir jāliek…
Apm. 11.30 a.m. {31. 1. 68}
Ārā sēdu. Saule lied virsū. Gaidu pastu. Pirmo nakti gulēju mazā istabā – gaisa nav, bet klusums un gulēju labi. Šodien nekur nav gaisa. Andr. jāgādā elektrība istabā – points. Tik karsts ka negribās nekur iet – kaut ieskrūvējamais štepselis būtu jādabū.
Kaut kā māja tāda ‘normāla’ sarāvusies un normālā nav iespējams nenormāli strādāt – kaut kā dzejošana nevarētu acumirklī uznākt – jo domāts ir tikai par skapjiem, gultām, veļas mašīnām, spilveniem, palagiem, kaktiem un sienām – tāds crowdy viss kļuvis no dezertētas pils (ar 1 cilv. ienākšanu) viss pārvēršas apdzīvotā cilvēka migā. Jādara ko var lai uzvarētu lietas.
Mani viņas ātri var noēst – jo es klausos uz viņu dusmīgo uzbāzību. Vakar jāsmejas bij – cik fridž bij dusmīgs un bēdīgs par tumšo skapi. Tagad tas negantais skapis sakoķetē ar ‘mājas svētības’ puķu podu – un rada savu pasauli – fridžam jāpiekāpjas, ja skapim izdodas uzvarēt, un jāļauj tam uzvarēt – jo kur to velnu lai citur liek?