Piektdiena – 28 febr. 1969
Es varu braukt uz Eiropu! Mani aicina ciemos un maksā ceļu. Es varu lidot!
Tas viss ir – lieliski!
Biju Melburnā (ar autobusu). Tur – skumīgi, gaida beigas. Un – man arī jāsaprot, ka kaut kas ir aizgājis, aizlaists garām? Mana rakstīšana nokavēta? Varbūt.
Sarmas pēd. dzejas – tulkojumi mani neinteresē.
Tāpat tas citiem var būt ar manu dzeju. Nav ilgi vairs būts kontaktā ar lasītāju. Lasītājs un es – apgulušies. Manam lasītājam tomēr vajadzētu būt turpat kur es. Varbūt tikai es guļu, apgulusies, ne lasīšanā, bet varbūt rakstīšanā.
Viss liekas paputējis.
Varbūt būtu labi braukt – varbūt – atdzīvotos?
Kas? Tā valoda kas citiem, tiem lasītājiem vajadzīga?
Nezinu kāda tā?
Tikai savu pašu varu meklēt un atrast vairāk tur braucot.
Nakts tinās ap atradumu
Ka dzija ap kamolu
Ietina kamolā, ieglabāja siltumu
Neļāva izpētīt – iznīcināt
Noslēpa gaismai
Ieliekot gaismu tā vidū
Ietinot kā pumpuru
Vēlākai uzplaukšanai.
Nakts turēja pavedienu
Siltās, tumšās rokās.
Nakts neļāva tam notrūkt
Veda atpakaļ, neatlaida
Neatdeva dienai izdzert{izdzēst?}
Aizslaucīt.
Svētdienas vakars.
Meži, caur kuriem autobuss Gāja visu nakti, Nolaižas nu dienās ka mākoņi Ar zili zaļganu tuvošanos Un attālināšanos. Kad meži bij prom Nakts rīta puses klusumā Viens cilvēks gāja, Pameta man nakts miglas ķēdi To autobuss nepārrāva. –––––––––––––––––––- Kas lika Tev tā Man labu darīt Ka sasēja tas saitēm Kā saknēm saaudzinot?
