1969 Wollongong
1 janv. 1969
Jaunā gada diena – 11.45 p.m.
Tā tad gandrīz jau – otra sākas.
Biju pie Zariņiem. Neinteresanti. Nejutos labi savā īsā kleitā, tomēr – par īsu, nevar apsēsties. Atveda Grauds, kopā ar Lučiem. Viss gāja te smalki – (kafija etc.) bet iedauzījās – Bills. Un kā muļķe ielaidu iekšā – ne par šo ne to. Luči – gaisā, pārbrīnījušies par kompāniju! Viņi aizgāja tad atnāca uz brīdi Rejs.
5. janv. 1969.
Taisi otru pantu tādā pat ritmā:
Zaļum jūras Jūras zilumu Logā krēslas stundu ienes It kā nekā nemanot trokšņo cikades Viņām zaļu lapu jūra Vēji šūpo zaru viļņus
10 janvāris.
Dzidra un Diana – guļ.
Ārā lietains rīts. Skaidrojas.
Vakar te bija Rejs un visāda mess!
Pārlasīju Rosevillā teikto. Tur esmu sākusi dzīvot – domāt, teikt.
Te šogad – vāji dzīvoju – tas ir dzīvoju un nekvotēju to.
Aiz loga uz verandas malas blakus kolonnai sēž piecementētā varde. Šorīt viņas sēdēšana ļoti svarīga, ļoti dzīva – naidiska. Laikam viņa tomēr jūt lielu valgumu uz savas cementa muguras. Uzmetusi nopietnu kupri!
Piektdien.
Bija Gailīte, teica ka – tas krupis! Haha! Krupītis ne varde! Krupītis ir laimes nesējs.
Jūs atnācāt Ar rozēm un vīnu (Un saldmaizēm un gaļas podiem) Es sagaidīju Jūs Ar kafiju un jūru (Un siļķēm, krējumu un desu ripām) Un mēs ēdām un dzērām.
Svētdienas vakars. Rāms!
Naktīs vienmēr negulēšana, Dzidras nākšana, iešana.
Biju jūrā no 11 a.m. – 3 p.m. Gulēju, skatījos skolu sportos, brīnišķīgi kā mazie zēni metas viļņos – īsti water babies! Beidzot es arī izveldzējos.
Tagad pie Dz. kāds fotogrāfs Leo un kāds mīlētājs Claivs (?) un man šodien it kā pagājuša gada rūpes noņemtas… Es pirmo reiz tā drošāk (pēc Reja tā vēl nedrošāk to jutu) jūtu ka es varētu aizbraukt arī citur padzīvot – un pirmo reizi jūtu – man jādomā par savu dzīvi, par kaut ko savu ar ko manas dienas pildīt. Šo gadu tur bija tikai Dz. lietas. Nu – lai nu kā – bet H. es ceru viņa ir atbrīvojusies. Un tad lietas lai kādas – ir atkal veselas.
Un man gribās kaut kur iet. Bet nav kur iet. Tik gara iela uz jūru. Un tuksnešainā (lai arī skaistā) smilts gar jūru. Un vientuļais, (lai arī lieliskais) jūras lauks. Man nav nekur to zaļo labības lauku un pļavu un mežu un svētdienas ceļu, un nav to māju ar radiem un draugiem un prieku.
Draugi atbrauca un nepratu nekā no tā laba iztaisīt. Jūtos vientuļāka pēc tam. Bet brīvības izjūta nu ir. Un es gribētu kaut kur doties? Uz Newcastli? – varētu. Bet jādomā par braucienu uz Melburnu! Jāsagatavojas! Jāatpūšas. Jāuzpošas. Varbūt derētu aizbraukt vispirms uz Newcastli? Derētu.
Bet ne pie Dianas vai Svirskas – hotelī vislabāk pie jūras. Tas derētu!
Pie jūras guļot pierodu pie smilts, pie smiltī pazušanas, pie izgarošanas.
Mazie jaunie sacensās skriešanā un peldēšana. Viņu bij bariem. Visskaistāk bija skatīties kā viņi pa baram metās ūdenī un pazuda viļņos un atradās, vienmēr viņu galvas izpeldēja pret jauno vilni.
Un spēļu bij pilns krasts. Meta lielas un mazas bumbas. Vismazie lēkāja un skrēja. Bet kāds liels varens un skaists vīrs gulēja smiltīs izstiepies un kluss un likās viņš jau guļ zārkā. Jau sastindzis, jau pārvērties akmenī. Varbūt viņš mēģināja kā bus gulēt beigtam?
