11 dec. 1968.
Vasara šogad nenāk no zemes zaļas
Nenāk no debesīm saules celtām.
No cilvēku sirds cīņām
No pieticīgo maiguma
Tā beidzot atraisījusies
Kā zieds zara galā
Nu zied, vasara un iet
Ceļmalas svētīdama.
Svētdiena pirms ziemas svētkiem {22. 12. 68}
Iztīrīju savu kaktu Un svētki tūdaļ sāk Ienākt domās! Bez sagaidīšanas Nav saņemšanas!
Ziemassvētku vakars 1968.
Pirmo reizi mūžā šai vakarā esmu pilnīgi viena.
Tak jau pati to izvēlējos – varēju braukt uz Windzoru, tad vēl nezin kur – ne braukt es gribēju un tādēļ esmu te. Iededzu sveces uz brīdi (kad biju jau ilgi nospēlējusies) un spēlēju ziemsv. dziesmas. Laikam par vēlu. Viss bij tikai skumji. Un bij jādomā par māmiņu. Par seno seno ziemsvētku laiku, kad tēvs mācīja Jūs bērniņi nāciet un es dziedāju par Betlemi.
Šogad tik paklausīgi deg sveces Deg par cilvēku sāpēm Un negrib atmirdzēt priekā Un vairāk jūt nāvi kā dzimšanu. Kur domām griezties Kur saņemt prieku Kur svinēt prieku svētkus? No gaismas un laimes mājām Ir visi aizgājuši Un vārti ir aizvērušies. Viss ko Tu atradi Bij kaps svešā malā Pēc grūtām ciešanām, māt. Tavs lauks ko mīlēji Atstāts atmatā Puķes nomītas salā. Svešās jūrās rotājas Tavas jaunības saule Bet kam to sveicināt?
––––––––––––––––––––––––––––––
{no date}
Šai ielā kādu vakaru spēlēja un teica runas viselegantākā pestīšanas armija kādu man nācis redzēt.
Orķestris bija nogrupējies ielas malā, kur no ielejas uznāk maza sānu ieliņa, kas vakaros gandrīz netiek lietota. Orķestris bija krietni liels, spožiem instrumentiem un lieliskām uniformām. Tie bija vienīga, nesteidzīgi labi audzināta publika. Draudzīgi, smaidīgi un ne skaļi viņi sakārtojās spēlei, ieslēdza skaļruni un runātāji un dziedātāji izdalīja lapiņas garām gājējiem, kuru bija maz. Kas tad iet? Visi jau brauc mašīnās.
Sirms slaids vīrs viens laipni sveicinot pienesa man lapiņas, kaut ko līdzīgu avīzei ar pestīšanas ziņām. Es arī laipni teicu, ka nebūs jau laika izlasīt.
„O, nu kad Jūs apsēžaties pie tējas…” –
Pie tējas? Tā bija zīme – cik komfortabla ir viņu mācība.
Tiešām! Cik labi [..ti] un apmierināti bija visi šie cilvēki – ar jauni, jaunā paaudze.
Kāds ļoti jauns cilvēks teica kaut kādu vēsti skaļrunī. Tad atdeva to jaunai meitenei.
Ļoti gracioza un smalka tā bija, ar elegantu kapi – uzpletni, kas bija nedaudz īsāka kā viņas gandrīz minī svārciņš un cimdi un koķetā cepurīte. Viņa drošāk kā jaun cilv. noteica savu teicamo ielai, kur gandrīz neviens nebija.
Tad viņi spēlēja.
Nu – viņu spēlēšana visiem ir zināma. Solistam dziedātājam bija ļoti simpatisks baritons un gandrīz īsts aizkustinājums bij viņa dziedāšanā. Tas gan nav īstā pest. arm. stilā, bet cilvēks ir tikai cilvēks un ja viņam ir laba balss dziedāšana viņam var būt tuva.
Tad atkal bij kāda runa kas tik lieliski izteica šīs viņu ticības un Dieva žēlastības komfortu. Tas bija petrolejas streika laikā un runātājs teica, ka šai viņu lietā streika neērtības nevarētu būt, pie Dieva vienmēr var nākt – Nē, ne gluži tā pie Dieva – bet iestāties ticīgajos – varētu katrā laikā, nebūtu nekad tāds stāvoklis, kāds atnāk un saka – es gribu būt ticīgais – un tam atbildētu – šodien nevar, ir streiks.
Cik labi un viegli ka ir tāda iestāde. Bez sarežģījumiem. Bez nepatikšanām un problēmām. Iestājas ticīgajos un – viss kārtībā.
––––––––––––––––––––––-
Gaisi ir pilni puķu Un visvairāk ir rudzu puķu Arī citas visas juku jukām –––––––––––––––––––––––––- Jūra un debesis savienojās Meždegu dūmos Un dienas izgarojumu miglā Atstāja iezīmētas (malā) lejā egles Kā pirmās klases burtnīcas lapā. Bet tad tur slaids balts kuģis Cēli un eleganti slīdēja, iebrauca vidū Zemes, zemes un debesu sfairā Un mēs zinājām urdīgā priekā Nav nekas miglā aizgājis gulēt. –––––––––––––––––––––––––––––- Kādā nelielā veikaliņā//bodītē Tur pārdeva medu Pielēja Tavos tukšos trauciņos Liepu ziedu, āboliņa medu. Viršu medus bij brūns Āboliņa, caurspīdīgs Liepu iedzeltwns –––––––––––––––––––––––––––––- Dūmakainās debesīs Pavasara krāsainas svītras ir maigas. Kuģis ieslēpies miglā Kā Tu, Tas apaugs ar gliemežiem Ja nekustēsies. Bet viņš kustēsies Pats savā nodabā Tas izcels savus enkurus Ievilks ķēdes, sazināsies Ar saviem dzīvības katliem Un pulsējošām mašīnām Un kad Tu otrreiz paskatīsies Tas ielīdīs jau horizontā. Tu apaugsi ar gliemežiem Ja nekustēsies. Uzņem kursu Ej taisni Tavas nopūtas Sadzirdu miglā, haha! ––––––––––––––––––––––––- Ak šīs mīlīgās novakares vaboles Holdenes, vanes un mini Morises Zilas, zaļas, dzeltenas pa vienai Sarkanas, pa divām baltas Mazas kļūst indīgas lapsenes Citcitā ieķeroties iespiedzoties. Asfalts silts vakara saulē Kā mīlnieku promenādei Jūs Holdenes vanes vien vairs promenējiet Mīlnieki Jūsos ieķērušies, ieslēpušies Kā gliemeži ar savām mājiņām Ar Jums cauri nakti kustas. Pie jūras rindā sastājušās Šīs cilvēku gliemežnīcas Kur viņi pārojas visu nakti Jūra dun savu senseno dunoņu Viņas mitrā elpa un tukšums Dzīvas plaušas pielej ar spēku Kas vajadzīgs bij Jūsu senčiem Ne Jums kas silti ieslēpušies. ––––––––––––––––––––––––– Sirds vai lūzt no bēdām Kas viņu liec, viņa to zina ne es Savos darbos ar asinīm skriedama Brīvdienas neņemdama No dienas pirmās. Ne visas savas cīņas tā man atklāj Un neziņā es tai piedāvāju jūru Un apsēstās pilsētas ielas Un kādus tālus nākamības laikus.
––––––––––––––––––––––––––––-
Sirds apvidū ir atkal sāpe iemetusies.
–––––––––––––––––––––––––––-
{Nāve bija ieradusies pirms laika un lai nogaidītu neapdomājoties iesēdās jaunās sievietes sejā.….Laima….
*****} [Nāve bija ieradusies in Unpublished texts]
Kur mājas? Kur šis ķermenis un gars būs mierā un strādās? Kas viņam jāstrādā? Kāpēc viņam jārunā par sevi? Kāpēc jāapzinās ik brīdis? Jādod norēķini? Kas jādara? Nogurums no svešuma, no nebūšanas mājās visu darbību izslēdz. Un – mājās viņš arī nebūs mājās un sauks pēc svešuma. Skatīsies atkal šurp. Bet ir tik karsts un sutīgs un neiespējami tālu no visa – ka es nevaru arī skriet un meklēt cilvēkus, kas te kaut kur ir un ko es gribu.
Un mati ir izbalinājušies un izmazgāti un ir sirmi un balti. Kādēļ tā vajadzēja skriet šurp bez jēgas? Lai atbrīvotu Dz. Lai izmantotu laika ceļu. Bij jau labi. Apciemoju D. kundzi. Bet tagad ir diezgan. Ja nebūtu tik grūt te to satiksmi meklēt (vai buss tik nav pie durvīm?) vajadzētu kaut uz Mayfieldu aizbraukt. Bet – kā to darīt tagad – Dienā vajadzēja un nebij spēka.
Rum + orange
1 daļa Lemon Hart rums
1 daļ. Orang sula
+ soda ūdens citr. šķēle, ledus
In becher glass (ja ir)
––––––––––––––––-
2 daļ Wermuth dry
1 daļ Siscaliqkur
+ ledus un soda ūdens
––––––––––
1 daļ Vermuth dry
1 daļ Aperatīvo Rossi
2 daļas Gin sakrata
+ citron šķēle
Ledus – sekts
[27. 12. 68. – return of Apollo 8]
Šovakar atgriezušies No zvaigznēm trīs astronauti Vai katrs tie savu zvaigzni Dziļumos satikuši? Vai sadraudzējušies tie Ar kaut ko jaunu tur Vai sevī citas patiesības Atraduši? Dzīvāki vai nedzīvāki Tie atnākuši No mūžības durvīm Pie kurām stāvējuši? Dievpalīgu tiem sūtam Lai zemes puķes Tiem prieku atkal nes. –––––––––––- Gaisma mirdz balta No svecēm svētku mieram Augstos lukturos spraustām Tāpat kā patiesās mājās//Ieslēdzot īstās mājās. Gaisma mirdz balta No svecēm lukturos spraustām Svētku mieru no svecēm Augstos lukturos spraustām Bet nepietiek ar to nepietiek Galdauts klāts skuju Un sniegpārslu rakstā Šī auduma siltums Kā mātes tuvums stājas Bet nepietiek ar to nepietiek Gaisma mirdz balta No klusas un spožas spuldzes Svētku mieru atgādinot Bet nepietiek ar to nepietiek. –––––––––––– Nezinu ko Tu saņemsi Bet manas rokas ir pilnas No smagām devām ko Tev sniedzu Ik brīdi, jo viņas sāp No nešanas, glabāšanas. Tev jāņem, lai tās atbrīvotu No devu svara ko Tev nesu. Ja Tevis ceļā nav Ir jūrai jāņem.