[Nāve bija ieradusies]
Nāve bija ieradusies pirms sava laika. Un, laiku kavējot, bija neapdomājoties iesēdusies jaunās sievietes sejā. Tur to tūlīt pamanīja katrs, kas ieradās Laimas kundzi apmeklēt.
Tie bija bez sevišķām rūpēm nākuši apjautāties, kā viņa pārcietusi operāciju un vai varēs tanī un tanī svētdienā un tanī un tanī sestdienā tur un tur ierasties un tur un tur piedalīties. Un tāpat, tikai mazliet piespiestākā bezrūpībā, runāja par šo un to un pēdējiem notikumiem. Taču, mājās ejot, tiem neizgāja no prāta tas, ko viņi bija redzējuši kundzes sejā, un ziņas drīzi izplatījās ar vēstulītēm, tālruņa sarunām un klusinātām balsīm: “Ar Laimu nav labi…”
Laima bija labs cilvēks, kas savu pieticīgo uzmanības un mīlestības daļu no citiem nebija izspiedusi ar varu. Varbūt paši to neapzinoties, tie bija ļoti bijuši aizņemti, dalot savu lielāko uzmanību tiem, kas pēc tās pieprasa un ar kuriem citādi nevar tikt galā. Tagad viņi pamodās un Laimas pastāvīgo, tuvo draugu pulciņam nāca klāt krietns pulks mazāk pazīstamu draugu. Laima sāka saņemt vēstules, grāmatas, puķes, pašdarinātas greznuma un piemiņas lietiņas un daudz personīgu apmeklējumu. Istaba, kur Laima gulēja, sāka pildīties cilvēku labām domām, ziediem un dāvanām. Vēl nebija pienācis nāves laiks, un Nāve sāka šaubīties, vai vispār te vēl bija viņas laiks tuvu?
Viņa nobaidīja katru apmeklētāju, tā ienākšanas brīdī parādīdamās Laimas sejā, bet pēc tam atkāpās un sēdēja uz palodzes.
Priekškars nobālēja vēl baltāks un drebēja, un cilvēki domāja par ziemu un atcerējās savu bērnību. Un – savu nāvi. Tā vēl nebija šai istabā. Nesēdēja uz šīs palodzes. Bet kas zina, cik tuvu tā bija? Viņa nāca uz katru no tiem, un nu katrs no tiem sadzirdēja savas nāves soļus.
Iekšēji ieraudoties, viņi, sēdot pie Laimas, jutās tomēr no kaut kā atbrīvoti. Nāve ir smaga. Briesmīgi smaga. Nāve briesmīgi nospiež… Bet dzīve arī ir smaga. Dzīve arī nospiež. Un viņi juta, ka kaut kā – viņi vilka savu dzīvi smagāk, nekā to vajadzētu. Ko viņi vispār darīja? Vai viņi dzīvoja? Vai tikai skrēja un vilka visu savai nāvei pretī?
Kad gan kāds no tiem bija sarunās tā apklusis un skatījies loga priekškara baltumā, atcerēdamies savu bērnu dienu jaukumus, kā tagad? Kad kāds no tiem bija tā izjutis laiku plūstam un ieklausījies lapu žūžošanā aiz loga?
Un, kad kāds no tiem bija tā no visas sirds domājis: “Laima, kaut es mazliet varētu atvieglināt tavas grūtās stundas!” Aizkustināti un apjukuši viņi juta, ka tagad te, ar Nāvi kopā vienā istabā, viņi dzīvoja labāk, intensīvāk kā ārā, savos ceļos un mājās, un cīņās, un panākumos. Vai tā tas nevarētu būt arvienu, viņi domāja, ka tā varētu domāt par otru, darīt kaut ko otra labā? Jo tagad, tagad bija par vēlu.
Nāve tā nedomāja, ka bija kas par vēlu. Viņa gaidīja, un cilvēki varēja nest puķes un savas labās domas. Laima to visu varēja saņemt īsi, koncentrēti, to, ko dzīve vērtē labu – palīdzību, puķes, labas domas, mīlestību, draudzību, maigumu… Pēc tā viņa citos apstākļos ietu gadiem caur dzīvi, lai draugi atnestu tik daudz maiguma.
Tie būtu reti un labi notikumu, kas izklaidus gadītos Laimas dzīvē, tagad viņa to visu varēja saņemt īsā laikā. Nāve nejutās darām pārestību. Cilvēki tikai bija tādi – citādi. Visiem viņiem tuvojās tas pats, viņi to zināja un redzēja, bet viņi skrēja caur savām dienām pēc kaut kā, it kā nezinot pēc kā, lai to noķertu, skrēja, samīdami savas stundas, savu dzīvi. Laiks, viņu ierobežotais laiks, viņiem derēja tikai ar mūžības ilūzijas piedevu, bez tās viņi apjuka, zaudēja galvas un izdzisa pirms sava laika. Bija beigti, pirms viņa ieradās.
Nāve pasēdēja vēl mazliet ilgāku laiku Laimas istabā, tad ņēma viņu sev līdz, kā tas viņai bija likts.
