Mūzika
Mūzika. Mierinātāja, iepriecinātāja, daudzas, daudzas latviešu tautas dziesmas radušās dziedot, dziedot visos grūtos laikos, daudzas skaistas melodijas tā dziedāja… Lai… trīc visa Tēvu Zeme… Kad es noskatos, kā montreālieši spēlē un dzied savu džezu, tad jātic, ka tur arī notiek kaut kas ļoti, ļoti liels. Skatos un klausos televīzijā šo mūziku un tās spēlētājus, kā viņi pūš, vijolē, sit – šķiet, sit no visa spēka dažādas bungas, zvanīgus trīsstūrus, zvārguļus, palēkdamies, locīdamies… viņi strādā mūzikai, tas darbs dod cilvēkiem mierinājumu, laimi, spēku, to pašu, ko mazliet mierīgākie mūziķi klasiskās mūzikas zālēs. To pašu, ko es ar savām neveiklībām, atkārtojot Mocarta sonātas. Daudzās, daudzās latviešu tautas dziesmu melodijās, tajās var dzirdēt latviešu glābšanos mūzikā dzīves grūtajā laikā zem svešu tautu varas, viss ietverts skaņās un ritmā, mūzika mierinātāja un sēri ielīgsmotāja – bērns, kas beidz raudāt, klausoties aizmieg, bet jaunais un spēcīgais dzied prieku un sāk deju. Mūzikas mierinājums ir liels… līdz savam mēram lietu notikumus tas nevar mainīt, var tikai cilvēka spēku pret šiem notikumiem. Dažreiz tas ir daudz. Cilvēks dzīvo no notikuma uz notikumu… labākai, vieglākai pārejai no viena uz citu, mūzika bieži ir labs tilts, dod jaunas domas aizmiršanos, spēku. To dod arī citas mākslas – mūzika ir PEWGLSUDIGGTGAKA [sic – kaut kā pirksti bijuši uz nepareiziem taustiņiem] saprotama lāgi gudrajam un ne tik gudram. Tā nerunā ar vārdiem, tā līst kā lietus lāsēm, kā saule. Mūzikā tāpat kā literatūrā mēs satiekam cilvēka domas, un ko vairāk par to mēs varētu šeit atrast!
