[Māja mūža lietošanā]
(Variation on “Šai rītā”)
Linards rītos tagad modās ar to mierīgo sajūtu, ka viņam nekur nebija jāsteidzas, vienalga, lai tas būtu svētdienas vai darbdienas rīts, un tūlīt sāka just mazliet smago domu, ka viņš nezināja – ko tālāk ar savu dzīvi darīt. Viņš bija šķīries no sievas, pametis darbu, varēja teikt arī – ņēmis nenoteikti ilgu atvaļinājumu un atbraucis no zemes dienvidus puslodes uz ziemeļu puslodi pie studiju biedra, jaunības drauga, kas, viņam to neatklājot, bija slimojis ar vēzi, bijis te jau pēdējā savas slimības stadijā un pēc pāris mēnešu tīkamas ciemošanās ar savu viesi – bij miris. Aizgājis ātri, pēkšņi, pavisam, atstājis Linardam mūža lietošanā māju, mašīnu, grāmatas, visu, pat līdz ar līdzšinējo mājas apkopēju un ēdienu gatavotāju, pavecu ķīnieti, kas dzīvoja tā sauktā garāžiņā, divtelpu mājelē aiz garāžas. Arī mūža lietošanā viņai un apkopšanas darbam viņam. Atis aiziedams bija gandrīz kā atstājis savu dzīvot tālāk Linardam. Tikai – Ata dzīvē nebija nekas tālāk dzīvojams. Tas ir – citam. Pašam Atim – tas būtu citādi. Mazākais, tā likās, par to domājot – cik nepareizi ātri, par agru, nelaikā un neloģiski, pretdabīgi Atis bija pēkšņi izrauts no savas dzīves. Linards būtu varbūt varējis stāties pat Ata vietā tā darbā. Viņi abi bija studējuši botāniku. Atis te bija strādājis kādā mazā pētīšanas institūtā pie universitātes. Linarda pamestais darbs otrā pusē bija bijis skolā.
Gāja dienas, mēneši – jau pusgads drīzi apkārt, bet Linards vēl nespēja atrast savu vietu, jēgu, ceļu, kas viņam tālāk ejams. Ata darbā jau bija stājies cits. Gan pieņemts kā pagaidu darbinieks, bet varbūt jau iesakņojies kā ilggadīgs. Nu – tas labi, Linardam mazāk, ko domāt. Bet tomēr – ko tālāk? Kādēļ tālāk, ja dzīve kādam var notrūkt tik nereāli kā Atim? Līdz pensijas lai vēl vairāk kā desmit gadi, bet maizes darbs pēkšņi (varbūt ne gluži pēkšņi, pirmā tā nevajadzības doma bija radusies jau pēc šķiršanās no sievas) šķita lieks. Tagad gandrīz pilnīgi lieks. Ata nelielā, jaukā māja bija izmaksāta, aprūpēta uz gadiem nepieciešamai tās atjaunošanai ar Ata atstāto naudu. Linardam pat nebija jārūpējas par to, kaut ko atceroties, nenokavējot termiņu vai tamlīdzīgi – viss gāja automātiski kādas iestādes vadīts, izdarīts, apmaksāts. Tāpat kā vecā ķīniete lika pusdienas galdā, kad vien viņš to vēlējās. Nu – bija jādod nauda produktiem. Bet tas bij maz. Viņa paša iekrātais mierīgi gādāja par to. Viņš nebija izlietojis pat vēl Ata laika piepildīto dzērienu skapi. Viņi viens kā otrs bija tikai tādi svētdienas dzērāji. Linarda ciemošanās laikā, pāris mēnešus, kamēr Atis bija dzīvs (un nebij pat atzinies savā slimībā), viņi šad tad pasēdēja, šo to iemaisot, bet maz, ļoti maz, salīdzinot ar to, cik lielu vērību dzērieniem, pastāvīgajiem iemaisījumiem glāzēs vienmēr te piegrieza citur, visur te sabiedrībā. Pāris mēneši bija aizslīdējuši kā nemanot, mazos izbraucienos, tuvākas un tālākas apkārtnes izrādīšanā, apskatīšanā, skaistos nesteidzīgos klejojumos, Linardam satiekot ziemeļu dabu pēc vairāk kā divdesmit gadiem. Ko Linards līdz pat beigām nebija zinājis, sapratis: ka Atim tā bija bijusi atvadīšanās. Gandrīz neticami, cik netraucēti priecīgs, kopīgs bija bijis viņu prieks. Tas ir – bija šķitis viņu prieks.
Ata māja bija mazā piejūras pilsētiņas nomalē – vienā pusē desmit minūtes ceļš uz jūru, otrā pusē tikai dažas minūtes uz – mežu, un neliela, mūžīgi plūstoša upe aiz logiem. Tas svarīgi zināt to – mūžīgi plūdēja straume. Austrālijā tādas nelielas upes vasarā kļuva sausas. Tas bija apstāklis, kas Linardu bija turējis vēsā attālumā no turienes upēm. Jūra tikai. Jā – jūra, protams. Ziemeļu jūra bija skumīga, drūma parādība salīdzinājumā ar to jūru. Bet ar katru nodzīvotu, noklejotu dienu, ar katru laika un gada laika maiņu viss te kļuva tuvāks, ieveda kaut kur atpakaļ, varbūt pagātnē. Tikai ļoti pelēkā, tukšā – bez pagātnes cilvēkiem. Varbūt arī bez – pagātnē bijušā sevis paša…
[Šai rītā]
(Variation on “Māja mūža lietošanā”)
Šai rītā viņš pamodās kā parasti, kā cilvēks mostas – pēkšņi nāk pie apziņas, sāk izstiept rokas ārā no segām, paver acis un vēl aizver, un atkal atver. Mēģina redzēt, cik gaišs jau ir, cik varētu būt pulkstenis.
Jaunarājs pamodās tāpat kā arvien, kad bija gulējis. Pēdējā laikā viņš diezgan kāvās ar bezmiegu vakaros, un, ja pēc pusnakts bija beidzot iemidzis, tad rīta mošanās bija laba. Viņš bija gulējis šonakt un modās kā parasti, tikai uz brīdi viņa skatā kaut kas mazliet neparasts – viņa acī, liekas, tas bija viņa acī, viņa acīs – nevarētu teikt, jo tas bija vienā acī – kā mazā ovālā spogulī atmirdzēja spilgta, pilnīga meža aina. Kā gredzena akmenī iefotografēta… Ar sūnām vidū, ceļiem, zariem, stumbriem, tik pilnīga, ka viņš varētu pateikt, kura vieta tā bija no viņa meža ceļa, jeb varbūt nevarētu pateikt to, jo ainā bija visa ciešākais, visa sakopojums. Viņš bija tik priecīgi pārsteigts, it kā maza brīnuma skarts, ka viņš nemēģināja ainu uzšķilt otrreiz. Tās arī būtu veltas pūles – aina bija iefotografēta kaut kur viņā, par ko viņam nebija nekādas teikšanas. Gandrīz tā, it kā zemapziņa, apziņai pēkšņi ienākot, nebūtu uzreiz spējusi savākt savas lietas. Viņa apziņa bija notvērusi mirkli no tām.
Jaunarājs gulēja brīdi mierīgi tālāk, lai netraucētu brīnumu un arī, lai apsvērtu savu prieku par to – kas viss, viņam neapzinoties, bija viņā. Varbūt daudz, ļoti daudz kas, par ko viņš nekā nezināja. Tūkstoši mazas satītas lentas ar visu. Tieši šo mežu, šo viņa acī (laikam viņa acī, tas šķita esam acī un acs to radīja viņa saprašanā, kas varēja būt kaut kur tālāk viņa galvā, ja viņš to pareizi spēja apsvērt un ja tas bija svarīgi) iefotografēto mežu viņš nu jau pusgadu vai ik pārdienas ļoti intensīvi sevī bija iesūcis – raudzījies, raudzījies, dzēris ar acīm to, iedams tur cauri, stādamies, stāvēdams, nedomājot, cik ilgi.
Tas bija ziemeļpuslodes mežs, ko viņš divdesmit gadus nebija skatījis. Tas bija viņa dzimtās zemes meža tuvākais radinieks – krāšņāks, mazliet maigākā klimatā spēcīgāk audzis, bet tas pats. Šis mežs varbūt pat bija mēģinājis viņu apburt, ja tā varētu teikt, jeb viņš pats bija mēģinājis ļauties apburties no šī meža.
Jaunarājs lēnām, mazliet uzmanīgāk kā citreiz, sāka celties, ģērbties, mazgāties dienai mazliet uzmanīgāk, it kā lai netraucētu tos dārgumus, kas, kā ticams, bija viņa. Viņam arī nekur nebija jāsteidzas. Varbūt viņš pat īsti nebija drošs, vai bija svētdiena vai darbdiena. Viņam tagad tas bija diezgan viss viens. Viņš bija šķīries no sievas. Pametis darbu, varbūt varēja teikt – ņēmis nenoteikta laika atvaļinājumu un no zemes dienvidus puslodes atbraucis pie drauga uz ziemeļu puslodi. Un te pēc pāris skaistiem, labiem mēnešiem draugs bija atklājis, ka tas slimo ar vēzi un – miris. Aizgājis tik pēkšņi un pilnīgi, ka Jaunarājs vēl pēc pusgada nevarēja to aptvert un nu kaut kā absolūti nezināja, ko pats ar savu dzīvi tālāk iesākt. Viņa dzīve nekādā ciešā veidā nebija saistīta ar šī gandrīz aizmirstā jaunības paziņas, gandrīz tikai paziņas, nē, varbūt drauga, viņa māsas skolas biedra dzīvi. Viņš pēc nedaudz mēnešiem, negaidot nemaz šo tagad nodzīvoto pusgadu, būtu jādomā atgriezies – mājās. Ja tā var teikt. Varbūt tā nevarēja teikt – jo māju viņam otrā pusē tur vairs nebija. Māju viņš atstāja sievai. Pie sievas viņš nebūtu atgriezies. Bet varbūt darbā. Varbūt agrākā dzīvē. Būtu izciemojies pie drauga. Izskatījis, izpētījis, redzējis šīs zemes īpatnības, tās pašas dzīves likmes un būšanas kā citur, un atgriezies mazāk vai vairāk vecās pēdās. Bet Kārļa aiziešana, tik nesaprotama, pēkšņa, negaidīta, pilnīga aiziešana, savā ziņā tik absurda, tik pretēja dabas likumiem, bija viņu izsviedusi ārā no katras loģikas, no tā, kas ir dzīve, ka tai normāli jārit uz priekšu, lai kas arī gadītos, šķiršanās no sievas, darba pamešana, vai cits kas.
