Maestro (Ķikure/Kikure)

Maestro

Tas bija marta mēnesī, kad pilsētā bija daudz koncertu. Pianists Rubins raudzījās pa logu žilbinoši baltos jumtos un pa pusei klausījās sonātu, ko spēlēja viņam aiz muguras. Sonāta bija Mocarta, un to spēlēja Rubina labākā skolniece. Sonāta skanēja nepiespiestā ritmā dzidri un tīri, tikai vēl par lēnu, soļoja par lēnu, bet tā to vajadzēja iesākt. Ātrums tad nāks pats no sevis.

Kaut kur kūstoša sniega apstarota saule silti aizskāra Rubina seju. Bija viena no viņa pēdējām mūzikas stundām institūtā, un viņš jutās mazliet noguris. Vakarā viņam bija koncerts. Bija jāpavada dziedātāja. Nekas ievērojams, bagāta minoritātu dāma. Bet pietiekami liela, lai viņš spodrinātu tālāk savu laba pavadītāja slavu.

Grupetto skanēja tīri, tikai vēl pasmagi… Retas lāses krita no jumta, zibēdamas gar logu, iela lejā skanēja. Viņam nebūtu jāklausās garais adagio līdz galam. Stunda kā parasti bija labi sagatavota. Viņš bija jau noklausījies gammas, etīdi, Bachu. Bet viņš bija mazliet miegains kļuvis, un ritms viņu atpūtināja. Viņš cieta stundas, kur tā trūka, nevarēja ieaudzināt. Atkal to skāra rūpes par koncertu – viņa nošu pāršķīrējs bija saslimis…

Adagio beidzās. Rubins atgriezās no loga un tuvojās skolniecei. Viņš gāja taisni, mierīgi, gandrīz kādu pusmilimetru vairāk atgāzies kā salīcis, kas ir jau slavenu izpildošo mākslinieku gaita, pretēji tai, kādā, ar pieri vai pat pakausi gaisu šķeldami, skrien gleznotāji. Bet sievietes mira abu šo gaitu dēļ.

Rubins apstājās meitenei aiz muguras, atbrīvoja savu labu roku, ierastā kustībā pastiepjot grupetto no adagio, ko meitene bija beigusi spēlēt. Viņa pirksti noburbuļoja vienu divas taktis, noklusēja dažas, tad atkal kādām pieskārās viegli kā vēsma. Meitene bez vārda tās uzsūca sevī.

Tad viņa sāka Šūberta Impromptu. Rubins dzirdēja, kā viņa atdzīvojas. Viņa nebija Mocarta, ar visu viņas ritmu. Ko viņai dot pavasara eksāmenos? Šūmaņa arabeskas? Šo pašu Šūbertu? Šogad viņš pārspēs Metija klasi, cik te nu bija, ko pārspēt. Labākie skolnieki viens pēc otra aizgāja uz valsts konservatoriju. Pāri flīģelim Rubins raudzījās meitenē, klausījās ieinteresēts, kā iebrāzmojas spēks skaņās, pieklusa un sākās no jauna, neizsīkdams.  Meitene pacēla acis uz viņu, un dažas taktis kļuva tukšas, bet nenotrūka. Viņa bija drošāka, nemulsa tik ļoti kā vai visas citas. Rubins atspiedās dziļāk flīģelī un turpināja vērot spēlētāju.

“Labi, labi. Es atkārtoju. Jums ritms ir asinīs iedzimis… ” Tad atģidies, viņš izmeta roku gaisā un paskatījās rokas pulkstenī: “Tas neiet! Jau vairāk kā trīsceturtdaļas stundas. Jūs ņemat man triju citu laiku…” Bet viņa balss bija vēlīga, un smaids iemetās arī acīs. Šis smaids jau nedēļām sekoja meitenei, atspīdēja tai no ielas akmeņiem. Nelaida celties no Bacha invencijām, līdz tās atskanēja savās savītās melodijās, beidzot izkārtojās.

Rubins pasteidzās nobeigt stundu. Kad meitene gāja jau uz durvīm, viņam iekrita kas prātā.

“Acumirkli,” viņš sauca, un viņa apstājās ātri, it kā viņa visu laiku dzīvotu šī sauciena gaidās.

“Vai jūs man nevarētu darīt kādu pakalpojumu?” Viņa smaids atkal bija viņa acīs un hipnotizēja.

Meitene skatījās droši, bet juta, ka asiņu vilnis šāvās augšā no sirds. Briesmīgi… Bet tas neiegāzās sejā, apstājās uz kakla zem blūzes apkaklītes. Un dega tumšsarkanos plankumos, viņa zināja. Viņa vairs nevarēja vilkt nevienu apģērbu ar vaļēju kakla izgriezumu, nākot uz stundu: plankumi uz kakla sāka degt agri pirms stundas, kad seja vēl bija pavisam mierīga.

“Man ir saslimis nošu pāršķīrējs. Un man jāpavada koncertā šovakar. Vai jūs varētu darīt man pakalpojumu – pāršķirt man notis? Melngalvju namā, pusastoņos? Jums tas nesagādās pūles. Notis jau lasāt, vai ne?” Viņš smējās, atliekdams galvu, nenovērsdams skatu no meitenes sejas.

Viņa klausījās viņa smieklos.

“Un es Jums pamāšu ar galvu, protams. Jūs varēsit?”

Protams viņa varēs. Lai arī tas būtu cik grūt. Bet tas nebūs grūt, tas… Viņa paskatījās uz savu apģērbu. Viņš teica ka tas nav svarīgi, ko viņa uzvelk, tāpat baltā blūzē vai ko tumšu. Viņš teica, kad ierasties, kur atrast mākslinieku istabu.

“Jūs neaizmirsīsit? Pusastoņos…” Viņš kā tincinot piemiedza acis. Meitene apreibusi aizvēra durvis.

Gaitenī viņai pieklupa vairākas jaunas sievietes, citas Rubina skolnieces. Ap viņa durvīm tām arvien bija ilgas sarunas.

“Kāds viņš ir? Dagni, vai labā omā?” Lielā, gaišā Valda pieķērās Dagnes piedurknei, “man tūlīt jāiet… Es nevaru… Es nevaru…”

“Ar viņu viņš nav sliktā omā,” Egles kundze nozīmīgi teica, viņas balss bija mazliet spalga un viņas zilās acīs uzgriezās baltumi kā nemierīgam zirgam, kad to satver pie pavadas. Viņa smējās un smējās, viņa bija vecākā no visām un zināja savas valšķības un koķetēriju, bet viņa bija vāja mūzikā, tikai droša ar savu uzstāšanos. Bet jaunā Valda juka vai ārā. Viņas seja zem linbaltās matu kodaļas bija visa aveņu sarkana, arī kakls, ausis, piere. Gaišās acis ik brīdi vērās ciet. Viņas rokas svīda, viņa ņurcīja kabatas lakatiņu delnās visu laiku, un tas neko nelīdzēja.

“Tik tālu es nedrīkstu nonākt…” Dagne domāja, bez līdzjūtības atskatīdamās uz Valdu. Arī Valda nelikās nekādā ziņā sāncense Maestro sirdij, viņai nemaz nebija ritma izjūtas.

“Vai jums visām vēl stunda?” viņa izbrīnīta jautāja Nanijai, kas nāca no āra durvīm.

“Tikai Valdai. Mēs ar Egli no dziedāšanas stundas.”

Nanija bija Dagnes draudzene savā ziņā. Jaunas sievietes, kas domā par vienu vīrieti, arvien ir draudzīgas, jūt ziņkāri viena pret otru, pat maigumu, savstarpējā cīņa ir apslēpta dziļi zem tās. Dagne neteica neko par vakaru. Tur nebija ko teikt.

Vakarā kāds apkalpotājs ielaida Dagni vēl tukšā Melngalvju nama mākslinieku istabā. Tā bija liela, pompozi mirdzoša telpa. Spoguļi un gleznas, spoguļi un spuldzes, krāsas un zelts. Telpa Dagnei šķita ākstīga, neatbilstoša savam uzdevumam. Bet varbūt tas tā likās tādēļ, ka viņa pati vēl jutās sveša tam uzdevumam, kam viņa tik cītīgi gatavojās, ne šovakar nošu pāršķiršanai, bet kādreiz skatuvei pilnam, spēlēšanai, izrādēm.

Viņa gaidīja nepacietīgi. Nolika savu mēteli uz krēsla, citur nebija kur to likt. Aiz sienas pamazām sāka čalot pūlis. Durvis vērās, un Dagne saspringa tām pretī. Bet tas nebija viņš. Ienāca divi dāmas. Viņas bija krāsainas un mirdzošas, viņas iederējās telpā. Viņas apslīdēja zālei ar graciozām kāju, roku, galvu kustībām. Viņas neredzēja Dagni. Tā arī ir māka, kas jāpiesavinās – neredzēt, uzlūkot un neredzēt. Dagne jutās nelāgi maza. Līdz viņa pamanīja, ka neredzēšanas māka nav pilnīga – viņas skatījās slepeni. Viņas apstājās pie spoguļa netālu no Dagnes.

“Vēl nav…” viena teica.

Otra pārvilka sejai pūdera slotiņas glāstu: “Cik maiga es šovakar izskatos…”

Sievietes gaidīja brīdi, tad izslīdēja no zāles ar parfīma vilni.

Protams, visas sievietes domāja par viņu. Gaidīja uz viņu. Simtiem sievietes smaržīgā zīdā nāca, gaidīja viņu. Noglāstīja sejas ar pūdera slotiņām, un ilgas un sava pašapziņa dvesa – cik maiga es šovakar izskatos… Kas bija viņa? Tikai viņa labākā skolniece. Tas nebija nekas. Viņa nebija viņam sieviete. Varbūt viņa nebija viņam pat persona, tikai simbols – labākā skolniece. Bet iemīl pat lietas, kas ir labas… Vai viņš to neredz mazuliet vairāk… kā, cik maiga es šovakar… Dagne sviedās pie spoguļa. Bija pārsteigta par savu attēla krāsu, un zelta lāsmas viņas melna samta kleitiņas sargātā jaunā sejā vizēja kā perlamutrs, un acis atsaucās melnam samtam, tam līdzinoties…. Viņa atrāvās no spoguļa jo durvis atkal vērās.

Tagad bija viņš. Frakā. Fraka ir radīta, lai rādītu karali.

Dziedātāja nometa kažoku un vizēja zīdā. Bet tā bija drukna matrona, paplūdušu seju. Viņa izņēma milzīgu zīda ziedu no somas un lika to sev pie viduča. Mēģināja augstāk, zemāk, griezās pie sava pianista pēc padoma. Rubins laistījās smaidos kā arvien un apgalvoja, ka tā tiešām izskatās labi, ļoti labi, bet viņa uzacis parāvās uz augšu un ātri un slepeni viņš piemiedza vienu aci uz Dagni.

Tad viņa sēdēja viņam blakām un šķīra notis. Tikko viņa novērsa acis no tām, lai paskatītos uz viņa rokām, notis aizskrēja tik ātri, ka tikai viņa galvas pamājiens glāba pāršķiršanu. Bet lapas neaizlidoja nepareizi. Ar visu savu mulsumu Dagne tās savaldīja labi. Saņēma no viņa acīm smaida zīmi un aizmirsa sievietes zālē.

Vēlāk bija tomēr nemierā ar sevi, mala visus notikušos sīkumus sevī un nevarēja aizmigt. Bet bija apsolījusies viņam pēc divi dienām pāršķirt notis citā koncertā, ar citu dziedātāju.

Tas bija konsevatorijas zālē. Tur nebija zelta spoguļu, bija klusinātas gaismas un tuvums. Dziedātāja bija kā mazs, daiļš putns, pelēkzilā zīdā kā balodis. Starpbrīžos viņa dudināja ap savu pavadītāju, apreibusi pati no savas dziesmas. Tas bija viņas pirmais koncerts. Pēc kādas nodziedātas piedevas viņa palecās uz augšu un noskūpstīja Rubina ausi:

“Maestro, vai es būšu liela dziedātāja? Vai es būšu?”

Acumirklī kā virpuļvējš iemetās viņos. Dagni tas aizslaucīja prom. Bet maestro atbildēja skopāk, kā varēja gaidīt:

“Ja būsit laba meitene, ļoti daudz strādāsit, tad būsit…”

Ienāca kāds resnītis un laimīgu seju un izplestām rokām tuvojās dziedātājai.

“Tu nedrīkstēji vēl nākt,” viņa rājās, bet viņi krita viens otra skavās un skūpstījās. Tas bija viņas, mazās dziedātājas, nepacietīgais vīrs.

Dagne atgriezās kā no tāluma – stāvēja atkal turpat, kur viņas maestro, drīkstēja pacelt acis uz viņu, jo – viņa nebija zaudējusi mazai dziedātājai par labu. Viņš stāvēja cēls un mierīgs. Paraustīja plecus par pāri, kas skūpstījās, un viegli smaidīja uz Dagni.

Viņš teica viņai kaut ko un nevarēja saklausīt viņas atbildi, pūlis zālē šalca, viņš pielieca galvu viņai tuvu, un viņa auss gandrīz skāra viņas lūpas. Viņa karsti pulsējošie deniņi bija turpat pie viņas acīm. Viņa dzirdēja tā balsi, bet pazaudēja vārdu jēgu. Viņa juta tikai viņa dzīvo siltumu kā raujošu straumi.

Viņa stāvēja sastingusi. Viņš pieliecās viņai otrreiz un teica:

“Pēc trim dienām man tepat ir koncerts. Tad jūs dzirdēsit kaut ko retu. Brīnišķīga dziedātāja. Viņa jums jādzird. Es ceru, es neapgrūtinu jūs par daudz.”

Un vēlreiz viņš pielieca viņai savu galvu, stāstot klusināti, lai līdz mazajai dziedātājai neaizskanētu vārdi, kas tik ļoti slavināja kādu citu. Arī Dagnei tie aizlidoja garām, viņa juta tikai melni baltas frakas un melnsamta kleitiņas un baltas mežģīņu apkaklītes tuvumu. Velti sev atgādināt iepriekš izlemto – ka frakai īsts tuvums tikai ar krāsainu zīdu. Krāsainu zīdu… Viņa jums jādzird.

Protams. Ar prieku. Katrā ziņā… Bet viņa jutās kā uz laipas, kas kļuva šaurāka bailēs, kad rokas sāk tvarstīt lietas, viņai bija jāvalda savas rokas.

Naktī viņa lēca gultā sēdus – nē, es to nevaru. Es nevaru vairāk…

Divi naktis viņa negulēja, bet seja nepārstāja kvēlot. Visur tai tuvojās viņa dedzinošie deniņi. Un to nebija. Bet – tie būs. Un ja tie būs… Un ja tie nebūs… Nebija nekā cita. Pat savās gammās viņa nevarēja vairs paglābties. Bija jāiet uz stundu. Viņa steidzās un vilcinājās reizē. Kā varēs viņu satikt? Kā varēs vēl tikai brīdi to nesatikt?

Tad vienā mirklī viņa saslējās tam visam pretī – sāka mest mazajā ceļa somā savas etīdes, sonātas, Bachu. Sasēja šlēpes. Ja varēs tramvajā pabraukt garām zināmai viņa pieturas vietai, ja viņa neizkāps, tad projām. Varbūt uz Cēsīm pie savas vecās mūzikas skolotājas. Vai uz mājām, kas arī bija pietiekami tālu, un mazākais uz divi nedēļām.

Tramvajā viņa pieleca kājās par vēlu, viņa bija jau garām pieturas vietai, kur jāizkāpj, ejot uz stundu, pati stunda arī bija jau garām. Kļuva vieglāk. Varēja domāt par vilcieniem, kas priekšpusdienā būs dabūjami ērti.

Pēc divi nedēļām Dagne atgriezās. Ielās un parkos bija kusis un salis, un pavasaris pietuvojies. Laiks aiztecējis bez viņas. Bet maestro bija savā vietā un skolnieces ap viņu. Visi kopā pārsprieda pavasara eksāmenus. Dagnes draudzenes vēroja viņas pavasara saules skarto seju un bija ziņkāras: “Kur jūs bijāt?” “Vai slimojāt?” “Jūs tā neizskatāties…”

Dagne ļāva minēt un neteica neko.

Viņa sastapa maestro acis, kas brīdi bija domīgas, tad viņi uzsmaidīja reizē, it kā domājot brīdi par vienu un to pašu. Tad viņi nekavējoši atšķīra vaļā notis, ko viņš bija izmeklējis viņas eksāmenam.

Leave a Reply