Svētdiena 12 p.m. {2. 6. 68}
Tieši.
Varbūt – ļoti daudz zaudēts. Varbūt izkulsimies.
Man vajadzīgs miers un sava darba turpinājums. Viss ir apstājies.
Nejauši uzskatīju pagājuša
gada gliemežvākus – kā
saulainās balsīs tie ierunājās
uz mani ar maigajām
krāsām –-
Kā uzvarēt?
Trešdiena 9 a.m. {5. 6. 68}
Kaut kur šai gaismā
Vēsā maigā ziemas gaismā,
Kaut kur šai gaismā
Atradīsies mana daļa.
Tā nevarētu nebūt.
Kā nevarētu es to neredzēt
Šai gaismā.
Tai cauri ieskatīties vai
Līdz pirmai dienai varu
Tai cauri atspīd
Visas manas stundas.
Kaut kur šai gaismā
Atradīsies mana tā daļa
Vēl neatrastā.
Jau pateicību par
viņas atklāšanos
Izjūtu.
Sestdiena {8. 6. 68}
11 p.m.
Dz. aizgāja uz balli – ļoti ‘dāmīga’ ar ‘blind date’.
Nu redzēs kā būs gājis –
Kaut kā viņa turas.
Šovakar spēlēju – klusi, ar kluso pedali un tikai pirkstu galiem – šie no lejas atkal klapē – šausmīgi cilvēki! Bērns pašiem bļauj pa naktīm kā briesmas. Kā var būt tik ‘uzbāzīgi’ ar savu miera prasīšanu – I hate it.
Vakar bijām ‘teātra izrādē’. ‘Musicals’ – Raibums. Bet bij labi – apģērbties un iet.
I hate this life here. I cannot start to live here.
Svētdienas rīts {9. 6. 68}
Vēss, kluss ziemīgs rīts.
Sastingums manī nekūst – es neredzu ko – lielu darīt un pie mazuma nav dūšas ķerties. Bet cita ceļa laikam nav – rakties pa mazumu – rakties caur mazumu. Es nevaru – nevaru uzsākt.
11 a.m. Dz. vēl guļ.
Izlasīju 4 grām. par Vinc. v. Goghu.
Es nīkstu.
Un droši vien es guļu kā ‘log’s’ uz Dz. dzīvi. Izņemot to – ka es praktiski palīdzu ar māju un ēdienu un – jā arī garīgi. Bet – mēs esam par daudz vieni un saspiesti kopā ar šo vientulību. Un ziema vēl tik sākas ar savu – sastingumu. Jā – nekur tā nesalst kā Austrālijā. Un sevišķi te – north coastā!!
Man būtu kādu brīdi Dz. jāatbrīvo no manis. Bet kur iet – lai tanī pat laikā sevi arī atbrīvotu bet neapkrautu ar kādu citu. Ja būtu nauda – vienkārši padzīvotu kādu nedēļu teiksim Newcastlē, vai Sidnejā – bet naudas nav.
Piekalts pie vienas vietas vienmēr.
Pirmd. – Holideja. {10. 5. 68}
Viss ir ļoti labi un jauki. Dz. vakar uzgleznoja Wilija portretu no foto. Iznāca dzīva patīkama bilde. Ierāmēja. Vakarā aizgāja uz shopu un atnāca 11{?} p.m. mājā – which is marvelous! Šodien gleznot tikko sāka kaut ko – vakar izkārām arī koridorā bildes – māja izskatās pavisam citādi.
Bet man – pēkšņi sāp ‘krusti’ un es cita nezinu kādēļ varētu būt – tikai varbūt heateri un gas krāsnes siltums – vakar šur tur sildījos – un no tā nāk saaukstēšanās.
Guļu mazliet gultā. Ārā ne tik auksta un ne tik vējaina diena – varētu kur iet. Bet – nevar paiet.
9.15 p.m. Dz. – kof. shopā. Kur citur? Nu – redzēs jas ar Willija bildi būs bijis.
Esmu stīva un visa apakšdaļa sāpīga un nekustināma – Nezinu kas tas var būt?
Nav nekā. Nevaru nekā ‘radīt’. Ievācu vienīgo sīko ienākošas dienas ražu – ziemas vēsumu kas ir reāls, saldē kaulus un atnes atmiņas, kas ieaužas šinī laikā un – tas ir kaut kāds ieguvums, reālisma īstenības apliecinājums.
Stīvums iet līdz pat plecam –
Wollongongā
13 jūnijs, 1968. g. ceturtdiena.
8 p.m.
Šodien iestādīju duci kliņģerīšu, (varbūt tikai 11, jo stādu pirku kādā mazā ‘privātā’ puķu veikalā un kā zināms mazie privātie veikali tā nīkst un badojas, ka nav brīnums ka 12 vietā iepako 11 stādiņus. Woolworthā un pie Coles – protams dažreiz var dabūt duča vietā vai pusotra. Man tas ir svarīgi jo man arvien no jauna tas nāk priekšā – ka man ir jāstāda puķes. Arī salāti. Puķes es tagad iestādīju (un vēl vajadzēs stādīt trīs reiz tik) – (zemes laukumiņā kas kalpo ļaužu piemēslošanas kārei.) šķiet tā, ka es nolieku puķes tur, kā aicinājumu – nu nākat, sviežat tām virsū savus atkritumus!…
Es vēl neesmu vienojusies ar šo ielu. Es jūtu ka es to nīstu. Kaut kur zem visa (zem vienaldzības, saprātības, laipnības) guļ šis naids. Liekas liels kā lauva, kā zemes trīce zem šīs ielas. Bet tā tas nav. Viņš ir nespēcīgs. Viņš nav ne kā kurmis kas var no savas pazemes uzcelt čupiņu smilšu uz tīras takas. Uz šīs ielas. Vai es viņu neiemīlētu? Vai būs parastais garais ceļš: „Bij nabags vergs to klinti iemīlēju, Pie kuras sāpēs piekalts bij…?”
Lai būtu sāpes, kaut kam vajag būt pirms tām.
Ja tā nebūs – ar naidu, kas noslēpies, ielu nevarēs iemīlēt.
Bet tā – liekas gluži tā, vēl nekad nav noticis.
Šoreiz ir diezgan savādi – šķiet gandrīz tā, ka tā nav joku spēle…
Tuvojas gandrīz Šekspīrian’ai to be or not to be – būt vai nebūt.
Šodien mana mugura sāp mazāk, bet no ilgā staigājiena pa ielu – vējš un aukstums ir sakodis lielus. Labā kāja deg kā ugunīs. Pretīga nerimtīga degšana. Kas mani ir sagrābis? Manas aukstās dušas – cauru ziemu? Bet pagājušo ziemu es izgāju cauri un peldējos 3-4 mēneši, nē varbūt 5-6. Varbūt šī ir – flū.
Caurvējš te ir. Pastāvīgs ‘vilcējs’ zem durvīm, logiem. Nedrīkst ne brīdi apsēsties. Visu ziemu – nedrīkst apsēsties.
Dz. ir pārgurusi.
Lasīju tikko kādu apceri par Camu – L’etranger.
Un domāju – vai mums nav neviena nopietna darba te – Austrālijā? Viss ir – skanīgi zvani un zvanīgi zvārguļi –
Jāaizvelk priekškars vēl ciešāk – lai ne gaismiņa neiespīd no tām sabiedrības lampām.
Bet izolācijā nevar strādāt. Un man jāslēdz līgums ar šo ielu. Jāatrod dzīve viņā. Kā tas iespējams? Viņa ir tik briesmīgi necilvēciska ka gandrīz jādomā vienīgais būtu – ir jāpaliek par ielas staiguļi – lai atrastu dzīvi šai apkārtnē.
Piektdiena 14. jūnijs, 1968. 10 a.m.
Vai šī ir tā diena, kad naktī Jaša bija, sauca pie upes un aizbēga visi, arī Jānis, šķūnī, mežā un es braucu uz Ļaudonu?
Bet ceriņi ziedēja, varbūt bij pārziedējuši, bij silta vasara. Māmiņai bij tik grūti, visgrūtāk – tikai ciest un nespēt neko, neko, ne pat soli spert kaut kur aktīvi darboties –
Vakar domāju vakarā par māmiņu – kā es viņu nobendēju, ar savu dzīvi.
Un neko es nevaru darīt vairs.
Neko nevarēju arī toreiz. Biju kāda neprātīga, izmisuša, nocietināta, ļaunas atmaksas pilna prāta gūstekne. Reiz biju sākusi iet ar viņu – vairs nebij glābiņa līdz beigām – pēc divdesmit gadiem kad atbrīvojos, pusē nederīga. Ko es vēl tagad varu darīt? Tikai palīdzēt meitenēm. Darīt tām labu, ko nevarēju savai mātei. Bet varbūt sīkumus darīt – ir maz darīt? Varbūt vairāk jādara savs darbs lai es pati kas būtu un tā meitenēm vairāk palīdzētu?
Viss, viss jādara. Lielais ir sīkais darbs.
Bet esmu sanīkusi.
Piecēlos labi atpūtusies, bet kamēr sasteidzu brokastis – sāka sāpēt galva un jutos sabrukusi.
Šī virtuve mani bendē. Bez logu ala. Es ciešu viņā pat nedomājot par to. Man patiesi dzīvot vēl būtu iespējams tikai laukos, vai tādā brīvā ‘pilī’, kā bij Rosevillas dzīvoklis. Te es cīnos lai varētu dzīvot.
Mana istaba jau puslīdz ir iegūta.
Un tāds – lielisks dzīvoklis! Kā es varu to nemīlēt? Es jau mīlu. Tikai noguris, pusslims un – ierobežots (nevar spēlēt) nevar neko stipri mīlēt.
8 p.m. Dz. aizgāja gulēt tūlīt pēc vakariņām. Pēc viņas sejas spriežot – viņa ir labi izklaidējusies pēc skolas (viņa atnāca ½ 6 – vairāk kā stundu vēlāk. Šopi taisās ciet agrāk.) Varbūt redzējusi patīkamus džemperus – viņa esot skatījusi džemperi pirkt, vai vilnu adīšanai.
Lasu kādu apceri par L’Etranger – vēl otrreiz. Varbūt būs jālasa vēl un vēl.
Savādi – Camu filozofija ir arī manējā – lai gan to īsti vārdos sauktu, varu izprast tikai ar citu palīdzību. Bet es dzīvoju un jūtu un vadu savu dzīvi – pēc šīs filozofijas. Un ir grūti to izturēt. Un citu klātbūtnē es jūtu – savu – etranger’ību. Un neieredzu sabiedrību viņu doktriīnu dēļ un viņu pieņemto formu melības dēļ, kas man neliekas kā pilnvērtīga dzīve.
Dz. (arī Inese) ir uz apmēram tā paša ceļa. Strikt individuāla patiesības meklēšana un vērtēšana.
Dz. vēl spēju analizēt cilvēkus.
Es to sen neuzdrošinos. Varbūt nekad īsti neesmu uzdrošinājusies. Jo patiesība (droša) ir tikai tā, ko Tu vari redzēt, turēt ‘taustīt’. Un katrs gadījiens (cilvēks) ir individuāls, vienreizējs. (kā Sarma saka). Man vēl vairāk jālasa Camu. Citas filozofijas nav, pie kā turēties.
Christiānisma (humānisma) atliekas un absurdā vērtēšana.
Kristiānisma ‘iedzimtā grēka’ izjūta sveša.
Tāpat sveša, nepieņemama šīs dzīves atmešana un ilgošanās pēc nākamās ‘dzīves pēc nāves’.
Taisni kā Camu to rādījis – nomirt ‘nevainīgam’ – saskaņā ar visu ko darījis, ar visu šo dzīvi – ne atmest to slieksni pārkāpjot – bet to kā augstāko (vienīgo iespējamo) uzdevumu nest līdz pēd. mirklim.
Mana māmiņa ir bijusi uz šī paša ceļa. Viņai nebija reliģijas kas palīdz, tikai daba, pagāniskās dzīves skaistums un tās atzīšana.
10 p.m.
… Un tomēr šī filozofija dzīves pamatā var būt tikai tad – ja tā balstās uz kristiānisma – humanitāti.
Citādi – tā sabiedrības dzīvi padarīs par – mess!
Un mēs būsim tur kur mēs bijām dziļos pagānisma laikos – tuvu dzīvniekiem, vai ļaunāk, daudz ļaunāk – dzīvniekus regulē daba. Cilvēkam jāregulē sevi ar savu prātu.
Un – ir jāzina kāds likums un tam jāklausa un nevar palaisties nekādu dēmentu spēkam.
Sestdiena 12 naktī. {15. 6. 68}
Ruta bij te. No lejas atkal dauzīja lai nespēlē – Ruta jau nu asi spēlē – bet tomēr, tā ir neiedomājama lieta. 8. 15 p.m.
Dz. – mocās ar savām lietām. Runa par strādāšanu skolai – un netiek ne brīdi pie tā.
No Sarmas vēstule. Viņš visu atstājot uz manis ar tām vēstulēm, bet neraksta vai sūtīs manas šūrp lai varu pārrakstīt. Kaut jel kaut ko varētu ātrāk sakārtot. Varbūt tad ko citu arī.
Vārdi nobēguši gar malām Vēro ko es darīšu tukšumā Kuru no tiem saukšu? Nevaru saukt Nevaru ņemt Nevar viņi man palīdzēt. Klusuma jūra murmina Gar malām visapkārt Zilu tumsu mezdama Sevī vien skanēdama. Nāk tai pāri Nāk kāds svētais? Savā gaismā – manā gaismā Zelta [...] Atnāk tik līdz jūras malai Klusums aizsedz Klusums aiznes Klusums aizliedz Iznākt krastā. Ja es sauktu Ja es ņemtu Vārdus pelēkos kā skaidas Tiltu mestu, laimes [...] Es domāju tos mazos trauslos Kā zvīņas, kā mākoņu maliņas Šais [..]jās ir jūras šūpošanās Debesu at[..]dums, auklēšana. Ak, Jums nav ne jausmas Ja prasiet – ko ar tiem iesākt? Jūs domājiet kakla rotas Šķīvjus bilžu logatus. Nē – tās nav no jūras atvienojamas lietas Tās skalojas viļņu un krasta Vēju un saules saskārienā Tās ir kā sapņu zvīņas, jau teicu, Kā nobirzušas mākoņu maliņas. Tām rokām brīdi uzlasāmas Kas mūžam ņemt un dot Un meklēt, atrast vēlās Atrastas tās atkal Atrodamas. Tās tad ir kas ieduras tik tur ir tik tur Tās labi izskatās tik jūrā Kur vējš un smiltis un jūra.
19. jūnijs – 10 a.m.
No Zariņa vēstule kas mani tā sanervozē – ka es trīcu:
Ja sērijā mani dzejoļi neieietu (par vēlu vai kas) tad izdotu tādā sējumā (tik mazā skaitā 3. šķiras ārējā apdarē! Ha!) tepat un nesūtot uz ārzemēm (kāda vella pēc man te tas vajadzīgs?) varētu atgūt izdevumus!
Vakarā 6.30.
Aizrakstīju Zariņam – varbūt es esmu pūce un ķēms! Es biju dusmīga un teicu ka tāds izdevums mani neinteresē. Un tas ir taisnība – tomēr taisnība! Lai tad esmu pūce. Z. kam visa viņa grāmatu piramīda balstās uz manas pirmās – vajadzētu gan labāk saprast ko es mazākais viņa labā vēl varētu panākt ja viņš laikā un kaut cik pretimnākoši izkārtotu nākošo izdevumu. Bet viņš, par ko viņš domā? Droši vien par savu kabatu. No viņa aldziņas tāda mašīna nerastos – O.K.
Man jādabū cits izdevējs – tas ir jāizdod pašai. Ja būtu ar burtiem tik vienkārši – izdotu kādā angļus spiestuvē.
Iela rūc un ārdās Gaudo, iekviecas Šņāc, dreb, līgojas. Es skatīju Domié Tāpēc šie trokšņi tik ķēmīgi. Man vajadzēja skatīt Klee Un iela elpotu, dzīvotu Šalktu mutuļotu Kā elektrizēta aktivizēta.
Šai ielā, kā visās ielās, visur pasaulē, staigā resnā sieva un ēd. Riekstus, kūkas, saldumus, stāv pie delikatešu loga, pie saldumu loga. Stāv vakarā, iet vakarā uz vienu otru pusi, gar kino, gar kafejnīcu, piestājas, domā, iet tālāk un attin satīto vīstokli – ēd. Apēd visu to kā nav. Aiz vientulības. Un šai ielā, kā visās ielās un varbūt vēl vairāk, ir vīrs, kas meimuro, kas iet taisni un nevar noiet, kas raugās platām acīm un nevar redzēt, kas runā ar sevi kas meklē vēl otru vēl trešu krogu. Dzer, izdzer savu pēdējo dienu. Aiz vientulības. Varbūt viņi nakti gulēs vienā gultā. Nogulēs, nosmacēs viens otru, aiz vientulības. Aiz savas vientulības.
Vienu dienu zivju veikalā – zivju kafejnīcā bij izcēlies uguns grēks. Dūmi nāca pa otrā stāva logiem un spiedās, mutuļoja no kafejnīcas durvīm – vēl nebij varbūt nekas liels. Liesmas neredzēja un neviens nekliedza. Tikai otrā pusē ielai no kroga bij iznākuši visi dzērāju, pret krogus sienu un stenderēm atspiedušies tie ziņkāri un izbrīnā un it kā mosdamies mirkšķināja un plēta platas acis un skatījās uz dūmiem (kas vēstīja uguns grēku) viņiem jau nekas nebija jādara. Viņi nebij uguns dzēsēji, bet viņi bij savādi atdzīvojušies, viņi skatījās ielā, iznākuši no kroga. Šķita viņos brīdi bija cerība – ka viņu vajadzēs. Kaut kas notiks, kur viņi varēs ko darīt. Nē – viņu nevajadzēja. Viņi varēja iet krogū atpakaļ.
Ir ziemas vidus bet iela ir pilna mini svārkiem. Ir ļoti skaisti. Ir cilvēcīgi. Ir par daudz un ir par maz – arī cilvēcīgi.
Piekt. 21. jūnijs.
Maiga diena. Bet es esmu nokāvusies ar darbiem – mazgāju veļu ar jauno mašīnu. Un taisni tā – ne viņa mazgāja – bet es ar to pulējos mazgāt.
Paskatoties uz rokām – top slikta dūša. Dzīslas sapampušas, kauliņi arī –
Pavisam traki izskatās! Tā mašīna jādod prom! Varbūt var ‘ietraidīt’.
Uch!
Un – tā ir visa diena. Iepirkšanās. Vakariņas. Mājas piekopšana. Mazliet gludināšana. Pāris vēstulēm tagad izlieku garumzīmes. Es kaujos ar darbu! Kā tas bij, ka Mayfieldā es slinkoju, kaut gan gāju iepirkties un vedu Dz. vakariņas. Te – man nav atpūtas ne brīva, īsta laika. Es nevaru saprast.
Varbūt man trūkst – mierīgas apkārtnes. Es nevaru šo ielu mīlēt. Mayfieldā iela bij garlaicīgāka vēl – bet kāds maigums bij un miers. Te zāģē kā nelabais un visapkārt ir kāds ciets, akmenīgs naidīgums. Varbūt tikai vienaldzība? – Nē – naids. Spēlēt nedrīkst – kaut tie cilvēki ietu uz savu māju un nāktu citi. Kādi citi? Kas paši trokšņo un spēlē. Robins Parn. Place’ā varēja čīkstināt savu vijoli cik gribēja.
Man te nav miera. Tikai Dzidra. Un Dzidra nav laimīga. Lai arī viņa varbūt domā ka ir. Vai grib būt. Vai mēģina būt. Nu – biju jau slima – varbūt kļūs dzīve labāka kad būs laiks siltāks.
Bijām vakar teātrī – savā ziņā dumjš teātris. Tādu ‘pārspēlēšanos’ sen nebiju redzējusi. Viņš mani absolūti nepārliecināja. Kaut kas hiperpatosīgs! Un – tā luga? Šādi spēlēta – nekas derīgs.
Rītu Jāņi!
Atkal nē. Lai gan pat apģērbties varētu apmēram. Bet – nogurusi esmu. Dz. negribās atstāt. Naudas nav – – –
Dzidra (ja nebūtu tik pārmocīta darbā) būtu jāvelk uz Sidneju.
Kad viņa izbeigs to Pig Allei?
22. jūn. 1968.
7 p.m. biju (oction sales) – oktionā. Nopirku skapi + 2 krēslus. Neko ļoti labi – bet nekas.
Un es nevaru nomierināties – vecās mēbeles – 3 šķūņi un pagalms – tās varbūt savādi iespaidoja.
Un šodien ir līgošana Sidnejā. Birst. k. aicināja un es pa pusei domāju – bet esmu paslima vēl – pārgurusi no negulētām naktīm un domām.
Vai nevarētu rakstīt par tām mēbelēm”
Varbūt varētu?
Svētdiena 23. jūnijs.
Līgo vakars!
Izgāju pastaigāt – uzgāju te kādā pakalnā. Redzēju zāli zem soļiem. Tas mazliet iepriecināja. Bet esmu jau tik dziļi aprakta – ka tas vairs mani nevar pamodināt pilnīgi. Agrāk es atcerējos visu – ar visām dzīvības sajūtām visu – redzot zāli zem soļiem. Tagad es nemēģināju. Ko tas līdz. Esmu ļoti piekususi.
Gribētu vēl saņemties. Bailes par Dz. Kā viņa izkārtos. Kā viss izveidosies? Kādu pattern viņas dzīve pieņems? Viņa ir ļoti nogurusi.
Es nedrīkstu viņu atstāt un kaut kur aizbraukt. Viņa ir bāla un nedabū izgulēties. Tagad atkal – pirmd. skola un šodien svētd. vakarā ir ‘out’.
Jāņi. Nojausti, tik nojausti – nekad nav dzīvoti īsti, tik būts viņos tomēr.
Otrdiena 25. jūnijs.
Jāņi garām! Ne jau pirmo reiz – bez mazākās Jāņu izskaņas. Pati vainīga. Domāju braukt uz Sidn. Bet – es nedrīkstu. Es nedrīkstu vēl braukt – līdz Dz. nostabilizējas.
Rītu atvedīs skapi – tad būs kārtīgākas istabas.
Šodien jaunas plates (vakar apmainīja) mūzika kaut ko jauku, dārgu, skaistu atnes. Nezinu kas tas ir? Kāda izjūta tikai. Varbūt arī cerība tur klāt. Šorīt pēc brokast. aizmigu un nogulēju – tā varbūt zīme ka es jūtos kaut ko uzvarējusi! – līdzi uzvarējusi – līdzi – cauri izgājusi – varbūt būs mierīgāks laiks.
Gāju iepirkties un – jutos brīdi stiprāka.
Bet – tas ka nespēju neko rakstīt tas nospiež.
Tikko es apjaušu – es to nejūtot esmu aizgājusi no – publicēšanās. Tas ko šad un tad – par gadiem reizi uzrakstu – nav nekas.
Patreiz es domāju kādu stāstu – par secondhand furniture shopu. Bet – es kaut kā nevaru iedomāties to uzrakstīt – (un nerakstu arī). Tā domu spēle būtu interesantāk rakstīt.
H. bij te. Varbūt Dz. to uzvar.
Trešdiena {26. 6. 68} 6 p.m.
Mēbelēm jānāk, bet vēl nav.
No Andra vēstule. Tas precēsies.
Apakšstāva ļaudis 3 dienas prom – un es jūtos brīva – spēlēt un arī klausīties rekordplayeri.
Un – es piesēdos un aizgūtnēm sāku rakstīt par lietoto mēbeļu veikalu. Aprakstam tur lieliska viela. Es tikai varbūt par patētiski ņemu. Mierīgāk būtu iespaidīgāk.
Galvenais – man patīk rakstīt – es jūtu ka es tur varu dzīvot. Vēl ir apraksti kas tanī stāstā ieietu – un nu pārējais – cilvēki – jāiestāda. Varbūt!
Ceturtdiena {27. 6. 68} 2 p.m.
Pēc aukstas nakts, silta diena.
… Kas līdz ar putām izklājas
uz smiltīm ar ūdeni un debesīm.
Izgāju pirmo reiz ar Dz. dāvātām biksēm – bij labi (zem mēteļa), būs jāgādā kāda jaka klāt. Izskatās samērā ļoti labi. Iejaucu baltmaizīti – raugs vēl bij un Dz. ļoti garšo.
Gāju garām gar oktion – un tur (pilns ļaužu) mani pazina. Bet es nevarēju tāda bezgaisa ļaužu biezumā tur palikt. Varbūt būtu kas ko nopirkt – bet vīriešu lietas – jostas 3 par 1.32 dzirdēju solam. Bet kādas jostas? Bij kastiņās pakotas – tā tad labas. Tikai izskatījās gaišas, bet nev. jau redzēt. Tas – viss – nekas.
Neesmu rakstījusi šodien. Tikai Inesei vēstuli. Šodien, pēc aukstas nakts, silta diena.
Pēc ziemas saule sašūpojās Kolonnu bars sašūpojas Pie pilsētas nama durvīm.
Sestdiena {29. 6. 68} 11.30 p.m.
Rich. te. Dz. izkrāso lielo istabu. Iznāk diezgan kakī.
No In + Laim kartiņa no Moskava. With love from Russia.
Tur jūra jautā Ar zivīm un gliemežvākiem Ar smiltīm un ūdens glāstiem Kas dažu nakti siltas Līdz puspilsētai iekšā Ar akmeni atbild Ar sauli un jutekļiem Saknēm un smaržām Ar zaļumu segdamies Par godu ūdeņu zilumiem Tur debesis rotājot Iemērcas līmeņos Un līmeņi bezbēdīgi Uzgriežas debesīs. Tur cilvēki staigā Ar savām sāpēm kā spārniem Ar ko pretī kaijām izlidot Simts jūdzes var nostaigāt Un nekad neatgriezties Jo smiltis un ūdeņi Visas pēdas izlīdzina Kā altārus jaunus ceļus klājot Ar smiltīm kā viļņiem Putām un gliemežvākiem Tur jūras un zemes Robežas sašūpojās. ––––––––––––––––––- Tuvāk nākot var just jau ūdens smaržu Vējš pieskarās sejai kā ar maigām delnām Kā ar bērnu draiskulīgām rokām Un tad jau var ievilkt krūtīs īstu jūrzāļu garšu. Bet kad atveras viss plašums Tad nezini vairs ko darīt, Vai par putnu, ķērcošu kaiju palikt Vai mazākais kādu tukšu gliemežvāku Ko jūra skalo un skalo Šūpo un šūpo Auklē un auklē Maļ un maļ Samaļ un pārmaļ Un kas zin – No jauna salej un izlej Kā kādu zvanu Kurā visas viņas balsis un svilpes skan. Bet kad Tu ieraugi zvejnieku ar tarbu Vai marsa spīrfishermeni Šo zemūdens strēlnieku – kā no marsa Tad mierīgi nosēdies uz klints Un kājas ūdenī pamērcēdams domā Ak, ir jau ļoti labi tā, kā tas ir.
Svētdienas rīts {30. 6. 68}
Varbūt labs. Skaisti jau ir – saulains, skaidrs auksts un kluss – izņemot nemitīgās mašīnas, kas spolē un spolē, auž un auž, šņāc un šņāc, kā jūra, vilnis pēc viļņa.
Tukšs, kluss rīts. Nezini kustēt vai nē.
Man nav kur iziet.
Man nav svētd. rītā iespējams paspēlēt.
Man nav nekā – tik nakts – ļoti jauks un labs – un te man vajadzētu strādāt!
Taisīt dzejas, stāstus, romānus!
Kādēļ?
No kā? Kam?
Un tad – man būtu tad kā man nav. Nekā man vairāk nebūtu.
Tāpat – kā Sarmam. Haha.
Šai laikā (šai dienā?) uzrakstīts dzejolis “Tuvāk nākot var just jau ūdens garšu…” Iespiests dzej. grāmatā “Dienas un gadi”, zem virsraksta “Jūra”, 56. lap. p..