1968     Wollongong

Pirmdienas vakars {1. 7. 68} 8.30

Pēkšņi es gribēju saukt „māt, māmiņ”
Tagad, pēc 20 gadiem, kad viņas vairs nav.
Ko darīja mana dvēsele dienas darbu vidū astsāta viena?
Kur biju aizgājusi
Ka sāpēja atgriezties.

Otrdien rīts {2. 7. 68} 8.45 a.m.

Ik rītus dūšīgs zellis pret manu logu
Ienes miesniek veikalā pus cūku
Un vērsi, teļu, aitas cit pēc citas
Lai tā ar Dieva palīgu pēc paša izvēles iz[..]
Ar bekonu vai desu ikkatrs var dienu sākt.
Tad piebrauc maizniek zēns vēl otrs un treš
Holdena utilīšos krāsās dažādās un rakstos
Un drāšu kurvīšos, vai tāpat plikām rokām
Iznes maizes kukuļiem pie visām durvīm
Baltus, brūnus, veselus, sašķēlētus
Pītus, stieptus, liektus, apkaisītus...
Un tad jau pastnieks nosvilpj
Klusāk, stiprāk, īsāk, garāk
Varbūt kā pagadās, bet varbūt mazliet
Arī pēc tās devas ko katrā
Vēstuļkastē ielaidis:
Pa retam īstu vēstuli
Šos lēšu, paziņojumu, atgādinājumu plūdos
(Kas atgriežami pēc dienām septiņām
Ja meklētais nav mājās...)
Ķīmiskais tīrītājs vēl piestāj
Un glīti salocītas steidz pienest
Bikses, ja kāds vēl palicis bez tām.
Par viņu gādāts ir – piens,
Krējums ieradies jau rīta tumsā –
Nav kur skriet
Bet mašīnas
Lūk iet un iet
Pa labi kreisi šaudās
Kā bezdelīgas, kā simtiņš atspoles
Lai auž, lai auž
Lai auž šos pieninieka
Miesnieka, maiznieka
Pastnieka ceļus
Lai nekas nesamežģās
Un pārāk nesarežģās
Jo ko mēs sāksim
Ja kāds no tiem sāks streikot
Kā Amerikā, nedod Dievs,
Ar atkritumu mucām...

1.30 p.m.

Iesēju redīsus. Sastādīju 5 sīpolus. Vecenes garām iedamas nolūr uz manu ‘sakņu dārzu’ – at the front door!! Bet tur bij piecas pēdas garas nezāles un suņu izkasītas bedres – kādēļ nevarētu būt godīgs sakņu dārzs? Neviens jau ar nav tam pretojies, un puķes būs pa vidu – kliņģerītes. Vēl kaut ko vajadzētu ziedošu!? Lai aizsedz saknes – tas ir lietderīgos stādus – salātus, pētersīļus, sīpolus, redīsus un – varbūt dilles. Bet tās te neviens nepazīst – tās varēs stādīt – kā puķes!

3 p.m.

Sarma savās vēstulēs bieži piemin ‘cilvēku badu’ – un domā par to, lai no tā neciestu. Es arvien pieņemu, ka es no tā nekad neciešu, bet patiesībā – taisni no tā es ciešu un – nomirstu šai badā. Un tomēr – tie cilvēki kuri it kā ir aizsniedzami, teiksim caur latv. sabiedrību man it kā neder. Nu kaut vai to Bērziņ kundzi – nē, es to nevarēju sagremot un necienīgā kārtā viņu izspļāvu. Svirskis kundzi es tomēr paturēju – bet mums kaut kā citādi (to mīļo vīriešu dēļ) sagāja viss dēlī, kaut gan es viņu labprāt šad tad redzētu un redzu, kad izdevība – bet tomēr – mazliet vairāk atklātības ir vajadzīgs lai tāda ‘cilvēku satikšana’ ko līdzētu. Labāk un pavisam labi jau bij ar Freijiem. Bet kā tos aizsniegt? Nu viņi varbūt atbraukšot – Māra raksta. Bet – tas vairs nav gluži tas – lai nebūtu cilvēku bads ir jādzīvo tuvu cilvēkiem. Nu tā lūk nav. Un tikko kur kāds cilvēku vidus mazliet atrasts – pārcelšanās… tā es te nīkstu, pilnīgi nīkstu šo laiku un man nav ticības ka te Wollongongā es kādus cilvēkus atradīšu – latv. te nav – un ar citiem nevar satikties. Varētu ar kādu – bet tas ir grūt un tas, jā tas ir vienkārši – grūt.
Ko lai daru – nezinu!

{Iela nošņācas. Iela iegaudojas. Ielā kaut kas nosprakst kā durvīs kad saspiestu tukšu alus pudeli.
Kā tā var alus pudeli saspiest, Annija domā….
*****} [Par dzērāju (uzmetums) in Unpublished texts]

Trešdiena {3. 7. 68} 2.30 p.m.

Biju pilsētā. Domāju par to ūtrupi. Un par kādu, kas tur ielauzies. Sabiedrības doma, ne gods — sabiedrības doma ir viņa gods. Kamēr sabiedrība tic viņa godam, tikmēr tāds gods viņam ir. Kā viņa beidz ticēt — tā nav. Bet šī svarīgā lieta, sabiedrības doma, kurā sakņojas tik liela vērtība kā cilvēka gods, ir pati tik nestabila lieta…

Ielauzījies. Vai tā tādu sauc? Kāds kas kaut kur ielauzies. (Mēs visi kaut kur ielaužamies…)
Ielauzies. Sliktākais galu galā tas, ka viņš ielauzies vecu lietu tirgotavā, tā tad kaut kas sakarā ar jūtām, kaut kas nosodāms, neuzticama lieta, viņā ir kaut kas neaprēķināms, nederīgs. Ja viņš būtu ielauzies, teiksim, bankā — to viņam piedotu, saprastu, nosmīnētu gandrīz ar tādu kā atzinību. Būtu viņam izdevies, kas zin, kas no viņa būtu iznācis! Naudīgs vīrs! Bet tā, vecu lietu tirgotavā, kā ar kādu vainu, kādu kaislību.

Ceturtd. {4. 7. 68} 6 p.m.

Dz. pārāk pārgurusi – sūdzas par sāpēm plecā, galvā, griezīgām – tik bāla ka bailes skatīties. Vēl rītdiena – tad veekends – bet ko tas daudz līdz – parasti atpūtas nav tāpat.

Svētd. {7. 7. 68} 12 a.m.

Šī skaņa, no kurienes tā nāk
Tik varena, it kā tā aicinātu
Kara pulkus karaļu parādēm
It kā tā aicinātu cīņām.

Šī skaņa, kur tā dzirdēta,
Tik maiga it kā tā sauktu
No dārziem vasaras saulainiem
Tik vārti to jāatrod

Ceturtdiena 11 jūlijs 1 p.m.

“Pār pilsētu nu citas debesis”, iespiests Austrālija latviešu nedēļas avīzē “Austrālijas Latvietis”.

Pār pilsētu nu citas debesis
Visa pasaule viļņo zīdaini zila
Viegla tik caurspīdīga
Ka nevar vairs zināt kas 
Nākošā brīdī notiks vai ieraudzīsi.
Varbūt pie šīs dienas izkrāsošanas
Ir piekļuvis vecais labais Düfī.
Tad jāiet uz jūru
Tur būs maigi brīnumi
Sievietes putni un tauriņi
Viļņi varavīksnas kuģi
Vesels orķestris muzicētāju
Puķu pušķi un daudz dejotāju kāju.
Bet atļauts būs braukt
Arī ar divriteni, bakstīties uz priekšu ar spieķi
Vai stāvēt uz vietas nedarot nekā.
Tikai iekšā zem jumtiem 
Vairs palikt nevar
Visi vāki ir jānoceļ
Debesis krīt lejā pa gabalam vien
Pār visām galvām plīvo spārni.

Svētdiena {14. 7. 68} 4 p.m.

Dz. taisa zelta masku ko iet uz balli.
Record players zāģē Strausa valšus bez stājas.

Ārā tik auksts, un vējains
Ka tā ir likteņa labvēlība
Ja dienu var pavadīt istabā
Pagulšņājot un pašķirstot impresionistus
Ar viņu sievietēm, rozēm, mājām, gaismām
Maigumu kas līst kā
Varavīkšņains vasaras svētdienas lietus
Satikties ar sava paša
Aizgājušām dienām
Nojautām cerībām
Just, dzirdēt pa istabām
Pārstaigājam senu
Krustmāšu un krustēvu soļus
Ar saulsargiem bonbongām
Un zirgu un putekļu smaržu
No lielceļiem un droškām vaļējām
Un svaigumu no vīksnu meža elpas
Sasegt pār galvu ko siltu
Un iemigt sapņos.

Mrs. Dr. McCormic ?
Belamby
Near Corrimal
Laipna skotiete, kas mani atveda no auction sales (kas nenotika).

{Mājā sieva zilās biksēs un dzeltenā džemperī uzmanīgi krāmējas pa saviem tualetes piederumiem spoguļa priekšā, …. Henleja kundze ….
*****} [Henleja kundze in Unpublished texts]

Sestdiena {20. 7. 68} 4.30 p.m.

Klusums – visu nedēļu neeju pie klavierēm un mokos. Bet es to vairs negribētu piedzīvot ka viņi dauza griestus. Kaut kas tik pretīgs kā briesmīgs kumoss kaklā. Hate. Es to tiešām nīstu šo ērmību cilvēka izskatā. Un – hate šo stāvokli, ka ar viņiem mums jārēķinās. Jūtos ar vārdu sakot – riebīgi.

Šīs dienas kā klintis
Kur ūdens skalojās
Skalojās manas domas
Atbildi neatrasdamas
Melnu viļņu griešanos jūtu
Nezinu kur jāiet būtu
Ko ar sauli darīt
Ko ar lietu un vēju.
Klints nospiež dzīvu zemi
Ūdens izguļ
Un roka nespēj bērt
Graudus mirdzošai sējai
Pret naidu naidu liekot
Dzīvība nomirst
Nomirst ja nespēj sitienam
Otru vaigu griezt.

15 {?} jūl. 1968.

Vēstule no Austras!
Viņi tikušies Ļeniņgradā –

{Un rudeņos, tas bij tik skaisti, kad lika dubult logus….
*****} [included in Kā plūsti Aiiekste? section XII]

Ar omulību pie oglēm krāsnīs
Ar valodām, kamoliem, grāmatām
Ar visādiem siltiem ziemas ēdieniem
Un izsalušiem āboliem.

Mēs tīrījām, vācām, mazgājām
Ātri vēl noklīsterētās lietas,
Krēslus, galdus, šķēres.

Siltumu, mīļumu, jaukumu
Jau spiedās mums apkārt
Oglēm krāsnīs, 
Ar kamoliem, grāmatām un runām
Stāstiem nostāstiem smiekliem
Ar gariem draudzīgiem kopīgiem
Vakariem.

Un tā līdz tām priecīgām pavasara dienām kad dubultlogi būs jāņem ārā.

––––––––––

Kas kopā ar putām
Ūdeni debesīm
Uzlīst uz
Smiltīm.

––––––––––––-

Nekliedz.
Ļauj dziesmai izskanēt
Klausies.
Atbalsīm sasaucoties
Balsīm sazvanoties
Kā stundas skanot iet
Neplosi
Ļauj viņai noziedēt
Saproti
Caur tumsām izlaužoties
Gaismas vienu dienu sien.

Neguli. 
              Etc.
Nekliedz.

Ļauj izskanēt šim – gājienam
Dziesmai, mūzikai, vārdu miriādei ?
Klausies
Kā atbalsīm zvanot
Stundas iet
Citcitai piesitoties kā vīna
Glāzes, kā ķēdes ?
Neplosi
Ļauj visam noziedēt
Nomierināties kā ūdeņiem caur
Tumsām izlaužoties
Gaismas vēl vienu dienu sies.

––––––––––––––––––––––––-

Celtu akmeņus lai tiktu tur, es teicu. Bet zinu labi – nav nekādu akmeņu ko celt. Un ja būtu, es neceltu, jo tas ietu par ilgu. Akmeņi, kas kaut cik ir akmeņi, nav paceļami. Viņi ir iesēdušies zemē, vai jūrā, vai nav vēl atlūzuši no klints. Bet tāda tīruma vairs nav no kura ir jānolasa akmeņi lai to iztaisītu par labu tīrumu.

Visi tīrumi jau ir iztīrīti, kultivēti, var braukt līdz kalniem, bet tur arī nav tīrumu ko tīrīt. Var ielīst kalnu alās un dzīvot, kā to sākuši darīt amerikāņi. Kādēļ nē? Lai paslēptos no mantām, mēbelēm, ledusskapjiem un plastika lietām, var iet pie akmeņiem alās. Uz akmeņa var pierast gulēt ātrāk nekā domā tie, kas mocās uz mīkstiem matračiem. Bet visumā – bez matračiem un ledusskapjiem ilgi nevar dzīvot. Jeb tad ir jāpierod arī pie mušām.

Kāds krāsai zilums liels
Pār pilsētas jumtiem ceļo
Kad valgos
Kā akmens zem straumes guli
Ļauj viņiem tur mieru.

Nocel akmeņus no krasta klints ārā
Atļauj viņiem tur lielā miera.
Kaut kur arī akmeņiem jāguļ.
Tie nevar to darīt tīrumā
Tur arkliem ceļš jādod.
Jācilājas no sāniem uz sāniem 
Un nevar tie gulēt celtnēs iemūrēti.
No cilvēku elpas tiem jāsilst
No cilvēku sirds pukstiem akmeņiem jādreb.
Tādēļ gadsimtiem cauri
Tie nevar ceļā gulēt
Tur jāsabirst mirdzošu putekļu pārslās
Jādejo saules dejas
Un vēja dejas.
Prieka dejas un nāves dejas
Ne vulkānā tie var gulēt
Tur tiem jāpārvārās
Un laiku pa laikam
Uz noplicinātas zemes
Kā nāvei un dzīvībai jāuzvemjas.
Bet jūras krastā var gulēt
Tie ūdens nomodam līdzās
Kur viļņi un debess
Tur vakti pienāk un aiziet masti
Aukstas zivis un siltas sievietes pieguļ.
Zīmes akmeņu miegā iespiežas
Garām aiziedamas.
Ļauj akmeņiem izgulēties robežas krastā.

–––––––––––––––––––-

Lieti nāk ...
Varbūt ka maigas lietus piles
Kā bērnu dienu prieks
Mums sejā līs mūs mazgās
Un jaunas domas dīgs.
Zels, atzaļos pēc lietus
Krāsains uzziedēs dzīvais lauks
Ar jaunu maigumu un mīlestību
Atvērtās delnās noliks 
Kupli zari, dāvanas
Ar spirgtām lāsēm.
Varbūt ka līs mums sejās
Saulains lietus
Ar sēklām auglīgām
Ražu, ražu nāksim
Rokās atplēstās
Pār elkoņiem smagu
Ražu noguldīsim.
Ir debess pilna ienākusies
Līs, līs.

–––––––––––––––

Uz jūras līst
Un sausā krastā
Vaj’g atsaukties un kliegt un dziedāt
Lai vairāk līst.
Uz jūras līst.
Zem soļiem krastā
Jūt zemi maigi šūpojamies.
Pret debesīm ir jāpaceļas
Un jālido kur jūrā līst
Ar vilni krastā jāatsitas
Ir jādejo – 
Uz jūras līst.

–––––––––––-

Bij jūra pāri pilsētai
Šai naktī pakāpusies

Pār pilsētas jumtiem jūra
Bij, noraudzījās šai rītā
Un debess bij uzvilkta būra
Kuru aicināja
Pār pilsētas jumtiem rītā
Pār sarkaniem jumtiem jūra
Laistījās zila šai rītā.

Vienā debess malā bij būra
Pats kuģis krastā citā
Kur šūpojās zila jūrā
Kad pāri jumtiem jūra
Sauca doties prom šai rītā.

–––––––––––––––––––––

Klusums norij dienas
Norij naktis
Sviežu tās viņa atplēstā rīklē
Vienu pēc otras. 
Tik iela iegaudojas, ierēcas
Salecas – dusmās vai priekā?
Nē – tikai savā gājienā
Savā liktenī
Tādā pat kā es ar manu klusumu.
Varētu dziedāt un svilpot
Lai klusums aizver savu rīkli
Bet ir pārvarīga vēlēšanās
Noskatīties šo izrādi –
Pēdējais cēliens?
Pēdējais cēliens viss beigts
Viss miris lai rādītu
Nāves varenību?
Kā citādi varētu tēlot
Kā nospēlēt lielās beigas?
Bet nē – es vēl iesvilpšos
Un pārvērtīšu vēl visu komēdijā
Joku spēlē, spēlē, spēlē
Dulbultspēlē
Pāri lielajām beigām
Lai izrādās mazie kundziņi.

Ik solī tās pulsē, neatstājas, visur līdzi iet,
nosvied, aizmet to jūrā, akmeņos...
Tevi atradīs atkal, ik solī tās līdzi nāk.