Septembris 1968 (Ķikure/Kikure)

7 sept. 1968.

Sestd. 10 p.m. Dzidrai Bills + Bernijs + vīns + ļoti stipra record playera mūsika. Kaut kā jau viņa turās.

Newcastlē, pie Dz.

… Kur mājas? Kad šis ķermenis un gars būs mierā — un strādās? Kas viņam jāstrādā? Kāpēc viņam jārunā par sevi? Kāpēc jāapzinās ik brīdis? Jādod norēķini? Kas jārada? Nogurums no svešuma, no nebūšanas mājās, visu darbību izslēdz. Un — mājās viņš arī nebūs mājās, un sauks pēc svešuma. Skatīsies atkal šurp.
… Bet ir tik karsts un sutīgs un neiespējami tālu no visa, ka es nevaru arī skriet un meklēt cilvēkus, kas te kaut kur ir, un ko es gribētu.
Biju Newcastlē vairāk kā nedēļu. Ko es tur meklēju? Vakardienu?
Vakardienu! Ha ha.
To nevar atrast.

Es gandrīz atradu. T. saņēma roku – pateicās par karti un turēja roku. (Svirsk. klātbūtnē) turēja, turēja, man nebij jēgas saspiest kā pienākas, bet kaut kā viņš mani iespaidoja ar to – un tomēr viņš slēpjas – slēpjas no Sv. un citādi jau nevar. Viņš no tās atkarīgs. (Dz. domā ka viņa gluži pustraka savās izdarībās) un tad citā vakarā viņš pēkšņi no otrpus ielas atleca uz mani, kur nācu mājās – bet – man bij bailes un es skrēju tas ir steidzos uz māju – un aizbēgu. Tikai pagriezties atpakaļ, uz brīdi un paņemt brīdi – bet kaut kā es it kā gatavoju tikai ‘visu dzīvi’ – haha, vai ‘mūžību’. Un kad es biju aizbēgusi – nāca nožēla. Bet pret iedzimtību maz ko var līdzēt – un tā nu bēgusi un aizbēgusi. Nu aizbraucot – es atstāju mazu zīmīti –
Vai Sv. to redzēja? Viņai acis un deguns kā medību sunim. Varbūt redzēja, varbūt nē.

Citus vakarus es nevarēju tur palikt un satikt – bet tanī vakarā, kad viņš noķēra mani uz ielas es varēju visu. Bet es nejutos smalka diezgan – nebiju tā īsti to gaidījusi – nekas jau man nekaitēja. Otrā vakarā es sapucējos – un aizskrēju prom no mājas – kad pārnācu viņš bij prom. Bet varbūt mazākais Sv. nu tic ka – es esmu nekaitīga. Jeb nē? Ko viņa arī domā un dara – kas to zina. Varbūt ne viņa pati.

[.]elnu kundze pametusi vīru. Tas mokās elles ugunīs. Viņš lūdzās noskūpstīt un es ātri ļāvu lai tas notiek. Viņš skrēja pēc tam atpakaļ… Tā man vajadzēja ar T izdarīt. Viņš manī kaut ko vairāk radījis, tas viņa nopelns.
Galva sāp. Jāiet gulēt.
Kas ar Mrs. Freiju?

Viņa piezvanīja un tas izklausījās nesaprotami un – bargi. Kas – slimība? Kāda? Viņa atkal atkārtoja ka dotu manā mājā Daci, ja es būtu Sidnejā un Dace tur studētu. Es gribētu arī to. Bet ko nopelnītu? Dzīvoklis būtu pietiekami. Dzīvoklis – istaba kur varu spēlēt klavieres. Jāpadomā par to.
Ja Dzidra arī ietu uz Sidneju. Bet Dz. ar Daci nezin vai sapasēs. Ar Dz. grūti kas sapasēs.

No In. vēstule. Viņa jau strādā. Būšot laikam boring. Es jau no tā baidījos. Kā viņi varēs nodzīvot svešā miestā. Lielpilsētā citādi. Nu cerēsim ka būs labi. Austra būs tuvumā.

No viņas debess puses
Kāds sauciens nāk
No jauna nāk un nāk.
Tas dreb tur
Līgojas kā vējā puķe
Kā nakts ka mākons
Satumst gaidot ilgi
Un uzplaukst
Uzliesmo no jauna
Kā rēta asiņaina
No jauna atveras.
Ne solis ejams te
Bez viņa [...] nav
Bez viņa ēnas nav
Bez viņa gaismas nav.

––––––––––––––––––

Tumst vakars krāsodamies
Ar maigiem pustoņiem
Būs naktī lietus
Debess dienvidu malā
Pietūkst smaga
Un lēni pāri klājas
Pār visu dienu gaismas uzsūkdama
Un pārvērsdamās
Melni zilā
Kā izbēgot zem viņas svara
Sārtzelta gaismas
Uz mūriem nogulstas
Uz sētām krīt
Un pieplok zemei
Kā aizbēgot
Zūd otrā debess pusē.

––––––––––––––––

Šai garām aiziešanai
Bij kāds piepildījums
Kāds liecinājums tam
Ka kaut kur dzīve tā,
Kas atmirdz iedomā
Kā vilnis tālā jūrā
Ir izkāpusi
No nebūtības līmeņa
Un mirkli ziedējusi,
Ir gaismās laistījusies,
Pirms nogrimusi
Savā pirmsākumā.
Šai garām aiziešanā
Bij sveiciens negūstāmam
Kas nolaižas pie mums,
Kas aizskar mūs
Ar savu nebūtību
Kā daiļums stiprākais,
Ar savu valdonību
Mums ceļa zīmes liek
Un iegūto ar neiegūto 
Kā sverot izlīdzina.

–––––––––––––––––––

Es gribu nolikt visu
Kas ceļams, glābjams,
Visu kas vākts un krāts,
Es gribu nolikt to
Un atstāt mājās
Kur viss kas vajadzīgs
Nevajadzīgs kā manta svarīgā
Ka pierādījums lietišķais
Par mūsu esību
Par mūsu tiešumu un īstenību
Neapstrīdams stāv.
Es gribu nolikt visu
Un ielā iziet
Šai (nemīlētā) svešā ielā iet
Un brīdi viņā būt
Kā puķe, zāle zemē ir
Kā dūmi gaisā ir
Kā lietus lāse
Un kā jūra ir.

––––––––––––––

Lai ar to gūtu
Lai justu (gūtu?) pierādījumu par savu esību
Lai ar viņu liecinātu par manu esību.

––––––––––––––––––––––––
Gudrības grāmatas skumjas tapušas
Ar sēru apvilkušās
Pelni ieēdas pirkstos
Kad paņem tās rokās.

Ārā silts lietus līst
Meždegu dūmi klejo
No kalniem ielā novēlušies.
Maigs lietus, rūgtenos dūmos
Gaiss – neparasts kokteils
Izgudrēm samaisīts
Šai zemē pavasars.
Jūra, pacēlusies pāri pilsētai
Pār jumtiem pakāpusies
Salīst ar debesīm
Kā krāsā tā matērijā.
Debesis piesūkušās
Zemu noliekušās
Krīt lāsēs atpakaļ
Zemes kausā.
Šai zemē pavasars.

–––––––––––––––––––––––-

Pasaule ir laba diezgan
Ja nāvi paņem pie rokas
Sēdina blakām sev krēslā
Lūdz pasērst un paciemoties:
„Nu gan jau aiziesim, gan.”
Ir pasaule visa tad ciems
Kurā pabūt kur pakavēties.
Vai ciemu kāds pēlis
Vai nicinājis pārlieku
Kas gan nav atradis
– Īsas palikšanas prieku?
Kas gan nav cepis
Rausi labāku tam 
Ratus spodrinājis
Un bēro mazgājis, jūdzis
Tik ciemam
Īsam paciemošanās priekam
... gan jau aiziesim, gan....

––––––––––––––––––––––

Svešiniekam to nemēģini stāstīt

Svešiniekam nestāsti
Nemeklē vārdus
Kas šo dzērienu nav dzēris
No tā slavēšanas tam nereibs.
Ar kādu kas jau reibis
Jau noreibis no nezin kā
Tam vari teikt:
Ielās šovakar līst
Maigs mīlīgs lietus
Šai vakarā pēc karstas dienas
Un meždegu dūmi klīst
No kalnu mežiem
Nonākuši
Gaiss ir mīksts rūgtensalds
Izgudrēm samaisīts
Gaiss ir pavasara kokteils

Gaiss ir dzerams
Mīksts rūgtensalds
Gaiss ir pavasara
Izgudrēm samaisīts kokteils

–––––––––––––––––––––––-

Svešiniekam nestāsti
Nemeklē vārdus
Kas to nav dzēris
No slavēšanas vien nereibs.
Kādam kas reibis,
Reibis jau nezin kā,
Tam ej un saki:
Ielās līst šovakar
Maigs, zaļgans, kluss lietus
Klīst meždegu dūmi
Dūmi no kalnu mežiem
Gaiss ir dzerams
Gaiss ir mīksts rūgtensalds
No degšanas un dzešanas
Samaisīts kokteils.

––––––––––––––––––––––––
Nav nekā. Ceļš tukšs.
Nav nekā. Tik ir ceļš.
Nezini arī – kam būtu jābūt
Šai ceļā?
Vēlēšanās ceļ iedomas
Kam būtu jābūt.

–––––––––––––––––-

Acīs tas bij
Kas?
Tas pazibēja uzreiz.
Tas.
Pie malas to nobīdīja
It kā tā nebūtu.
To neievēroja.
Iešķīlās gaismā spilgtā
Tas
Kā magnētiskais loks
Ielenca.

–––––––––––––––––

Nav nekā. Tik ceļš.
Tik mūsu iešana.
Nav nekā
Tik meklēšana
Tomēr vienmēr meklēšana
Tāpat kā iešana
Vienmēr iešana.
Vai ir atrašana? 
Nav zināms.
Bet ir meklēšana
Ir un ir, tāpat kā iešana
Līdz apstājas
Līdz ir jāapstājas,
Līdz izbeidzas iešana
Un nav nekā...

–––––––––––––––––

Kāds pieliecās un teica
„Vai Jūs atceraties mani?
Vai jūs atceraties...?”
„Jā, es atceros
Es atceros Jūs.”
Bet kas ir tas?
Ko nozīmē tas?
Un kas būs?

–––––––––––––––––-

Vējš svaidās, sitas
Sviež durvīs skaņas
Kas ir ka mūzika
Un skaņas, kas nav kā mūzika,
Sviež atmiņas
Un svešas ziņas
Zinātas un nezinātas ziņas,
Sviež tumsu, krēslu
Sviež pus tumsu
Kas kā upe
Vienu brīdi un otru
„Es iešu prom.”
„Kad?” „Kad!” „Kad.”
Un atplūst kā upe
Caurredzama tumsa
Caurjūtama tumsa
Tumsa kas gaismā aust
„Tu mani atceries?”
„Es atceros Tevi.”
Vai tas ir viss?
Un cik tas ir?
Cik ir daudz?
Un cik ir maz?
Vai daudz ir vairāk?
Vai maz ir tikpat?

Daudz ir vairāk kā maz
Visur, kur vējš svaidās,
Pie visām durvīm
Kur vējš sviež skaņas,
Sauli, mēnesi.
Daudz nav vairāk kā maz
Tuvojoties durvīm
Kur vējš nesviež
Ne skaņas
Ne sauli, ne mēnesi:
Maz ir tik pat kā daudz
Tam kas tuvojas durvīm.
Bet – Tu visu laiku 
Visu savu laiku
Tuvojies tām durvīm?
Kad maz top tikpat 
Kā daudz?
Kad Tu esi to izsvēris.

–––––––––––––––––––––-
Ar zemi slēpjas tas
Debess jūra un puķes
Reiz tās vaļā vērsies
Visā debesu lieliskumā.

–––––––––––––––––––––––––

Gar jūru ejot
Smiltis gurkst kā sniegs
Tāla skaņa sevi pieteic
Zem vēja karsta
Zem tādas saules
Kas ziemai rada nav
Jo jūras šalkšanā
Ir dienvidu vasaras
Reibīgs vilinājums
Bet līcī tālā
Atkal baltas putas šķīst
Un mirdz kā sniegs:
Ziema sevi pieteic
No malas tālākas
Tomēr, tomēr, ir ziema
Arī mūžīgā vasarā.

–––––––––––––––––––

Ir bula laiks
Kad saule aizmākusies
Ir zemes ziedu dūmos smacīgos
No vēlēšanām smagos
Spēka nemērīta pilnos gaisos
Vējš neauļo
Bet paceļas un plok
Kā spārniem negribīgiem
Putns zaros biezos. 
Birst ziedlapas
Kā zemei sadrebot
Kā trīsām izejot caur dārziem
No pārāk saspringtas gaidīšanas
Bezmēra izšķiešanās kārojot
Un bīstoties un vilcināties ilgojoties
Un pat balsij lūpas nepaverot
Dzird cilvēks vārdus slapstamies:
„Kaut celtos vējš, kaut celtos vējš...”

––––––––––––––––––––––––––––––––––
Kā varētu es aizmigt
Un nogulēt šīs minūtes
Kā bites kas zaros dūc
Ziedos neredzamos
Ziedos neaizsniedzamos
Pret debesīm
Kas izkūp.
Kā varētu tās pazaudēt
Nejūtot tās kā
Šalcošas lietus straumes
Pār ceļiem aizputojot.
Lai izsmeļ mani
Viņu aizritēšana bez vēsts
Lai nokausē viņu dūkšana
Lai visas viņas aiziet
Zem manām acīm.

–––––––––––––––––

Par mani domā kāds//Tu?
Un viņa domāšana
Kā dzīvs asins ieplūst
Un vecās ielās, mājās
Šī domāšana
No zemes izaug
Un līst no debesīm.
Ar mašīnām to ieved pilsētā
Ar gunīm ielās iededz
Visdziļā naktī tā
Kā nomods nolaižas
Uz aizmigušiem plakstiem.

––––––––––––––––––––––––––––––

Nemiers bij sācies naktī, varbūt miegā, kā vējš uz rīta pusi. Viņš turpinājās divas diennaktis. Atmeta šurp un aizmeta vārdus, acu izteiksmi, lūpu izteiksmi, kustības, krāsas, saraušanās, atplaukšanu, spēju drosmi kas uzvird ar acu pagriezienu, balsi kas dzirdēta kaut kad ļoti sen un ir kaut kādā veidā rada ar apziņu, ka kaut kas notiek, ka kaut ko Tu sāc veidot, radīt, kaut kas no nekā sāk augt zem īstenības, no kaut kā, kas citreiz pazustu bez vēsts, sāk veidoties kā sakne zemē, apslēpta, vēl neizkāpusi dzine, lietu norise, kaut kas saskaras, saliedējas, kā kādas mašīnas daļas, lai kādu brīdi tās varbūt sāktu strādāt, no saknēm izaugtu virspusē koks, īstenība.

Nemiers šūpoja, svaidīja domas, ne vēl domas tik domu pirmsākumu, domu sēklas, domu sastāvdaļas, svaidīja un vēla kā vējš viļņus, skaloja, apskaloja nobirumus, atrada viņos kaut ko nesabirstošu, kā cietus, krāsainus oļus, skaloja un skaloja tos, izmetot visu laiku tos krastā, kā viļņi izmet. Kaut kas bija neizjaucams, kaut kas izpeldēja domu viļņu galotnēs.

Nemiers ārdījās divas diennaktis un izklājās kā dzidrs ūdens caur kuru mirdzēja nesamaļamais, kā krāsaini akmeņi un varbūt zivis un gliemežvāki un ūdens liliju saknes. Liliju saknes.

No rīta es izmazgāju matus un gāju uz pastu un gāju tālāk. Un ļaužu vidū uz ielas pēkšņi jau tuvu pretī nāca viņš. Viņa sejas izteiksme bija apbrīnojama, nopietna, caurgaismota no viņa acīm, kas bija uzmanīgas un raudzījās tieši un viņa redzokļi mazliet pagriezās uz manu pusi, bet noturējās taisni.

Es gribēju tuvoties vai saukt sveicienu, bet viņa sejā bija tāda poēzija, ko bija žēl izjaukt, aizskārt. Viņā bija skumīga nopietnība un vēlēšanās un aizsargāšanās.
Es atskatījos kā viņš aizgāja mazliet noslīkušiem pleciem un šaurāks kā man bija atmiņā, trauslāks.
Es gāju tālāk. Un pirku grāmatas. Un nācu pēc ilgāka laika atpakaļ. Bet ielā bija tikai citi cilvēki.

Un vakarā es pēkšņi atkal izgāju uz ielas un gāju garām visiem veikaliem kas vēl bija atvērti. Varbūt līdz jūrai – es domāju. Tad es pamanīju stāvu kas man atgādināja to, uz ko es atskatījos no rīta un kas no manis attālinājās, ielā nebija neviena cita. Es pagriezu galvu sāņus, bet tūlīt es skatījos taisni uz viņu un nu viņš bija jau tuvu un smaidīja, bija klāt un noliecās un sniedza man divas grāmatas.
„Jūs tās nesāt man?”
„Jā.”

Es gandrīz tad griezos atpakaļ un gandrīz aicināju viņu lai nāk līdz tā, kā viņš būtu nācis ja nebūtu mani saticis. Bet manā aicinājumā bija vilcināšanās. Viņš atbilda manam aicinājumam ar kustību nākt un uztvēra manu vilcināšanos un teica – ka varbūt nē.

Jā es domāju, varbūt nē. Šodien. Tas jau bija noticis. Mēs bijām nākuši, gājuši un satikušies. Bet Jūs atnāksiet otrreiz.
Jā es atnākšu.

Un es pagāju uz to pusi uz kuru biju gājusi. Bet es negāju līdz jūrai, tas būtu bijis par tālu. Viņš bija teicis – ka viņam ir kāda sēde. Varbūt tā nebija svarīga un mēs varējām iet līdz jūrai.

Bet tas būtu par tālu, par daudz. Mēs bijām jau satikušies. Es iegāju kādā veikalā kas vēl bija vaļā un viņš aizgāja. Es nopirku pēc ilgas gudrošanas ļoti vienkāršus un saldus biskvītus. Vai tas nebija muļķīgi neiet uz jūru. Tikai tagad man tas nāk prātā. Tas bij muļķīgi. Kāpēc es nogriezos un iegāju veikalā? Es domāju – mēs bijām jau satikušies.
Šodien mēs bijām jau satikušies. Un viņam bija sēde. Bet – viņam droši vien nebija sēde.

Un tagad paliek rokā tikai vājš pavediens – es atnākšu. Pēc visa tā, ka kāds vilnis mani pacēla ar savu spēku un rādīja ka kaut kas notiek ārpus manis, ka es eju bet ne tikai es eju, man nāk pretī. Un es bēgu no šī spēka tādēļ, ka es paļāvos šim spēkam. Bet nu man rokās ir tikai vājš pavediens. Man viņš jātin ātri. Lai kaut kas to nepārrauj.

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––

Un tad bij kāda diena, kad atkal viena tauta kliedza. Iekliedzās un mēs visi zinājām ka viņai ir grūti. Ka viņai ļoti ilgi ir bijis grūti un tagad tai ir visgrūtāk, tai atņem cerības.

Mēs neko nezinājām. Šī iela par to nezināja nekā, neviens nezināja nekā. Es gāju vakarā uz jūras pusi un sirds pa ielu vilkās līdz, atsizdamās pret trotuāru.

Es nezinu ko īsti es sagaidīju ceļā? Nāca pretī trīs jaunas meitenes grūstīdamies un smiedamās un es zināju, ka neviens nezina nekā. Pasaule nav pilna ar vienādiem cilvēkiem. Ir tādi un citādi cilvēki. Ir laimīgi un tie kas nav tādi. Jeb ir nelaimīgie un tie kas nav tādi. Es gāju tālāk līdz kādai baznīcai, kam galvenās ieejas durvis ved tieši uz ielu. Tur parasti stāv tie, kas pret kaut ko protestē. Protestē piem. pret karu Vjetnamā. Pret sūtīšanu uz karu Vjetnamā.

Pie baznīcas bija pulciņš ļaužu. Es tos sāku vērot. Viņi arī vēroja. Viņi vēroja baznīcas durvis pa kurām ārā nāca jaunlaulātie.

Šī iela ir ļoti tālu no tās tautas ciešanām, varbūt no visām pasaules ciešanām. Tai ir savas šādas un tādas ciešanas. Es gāju uz jūru. Jūra ir tukša tā ka tā vienmēr.

Kādās durvīs starp divi skatlogiem stāvēja divi plecīgi un lēni vīri un paklusu un pagausi veda kādas valodas.

Man liekas – tie runāja par to, ka viena tauta kliedz. Visa tauta. Tie varbūt bij no turienes, vai bija kaimiņi. Šī iela ir tālu no pasaules.
Viņa pati ir pasaule.

––––––––––––––––––––––––––––––––––––

Kādēļ mašīnu ugunis ir tik spožas? Viņas slīd ielā kā ziemsvētku sveces un izdzēš ziemsvētku sveču spožumu. Un ko mēs lai liekam sveču spožuma vietā? – Mašīnu spožumu. Mašīnu mirdzošās sveces. Sarkanas pret kalnu, baltas no kalna lejup. Un melnā naktī līdz debesīm ir krāsaini logi.
Bet tā tas ir katru nakti, katru dienu. Un katru nakti, ikdienas nevar būt ziemassvētki.

–––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

Vakaros es aizgāju līdz jūrai un sēdēju solā zem egles. Mākoņi un nakts un jūra bija satinušies kopā, atbalstījušies mazliet uz zemes malas sola priekšā un egles zaros kas bija puskaili virs galvas. Mākoņi un jūra kustējās, grima tumsā un parādījās klusās gaismās kas kaut kur izkūņojās mākoņu vālos. Zils, visāds tumšs zilums un zaļganums un pelēkums, mitrs no nakts elpas kustējās jūrā un mākoņos un liela laipnība bij jūtama no egles puskailiem melniem zariem aiz kuriem dusēja nezināmas gaismas akas.

Es sēdēju un ciemojos pie rudeņiem un ziemas, pie ziemsvētkiem un pēc ziemsvētku laika, pie laika kad debesis kustās un zeme tinās, spolējas ka vērpete cauri gariem dienas cēlieniem, rīta un vakara cēlieniem, sniegiem putot, koku zariem šalcot, spolējas saules zeltam sijājoties tik ļoti sijājoties ka visas tāles ir skatam aizsijātas, spolējas cauri ziemai.

Es sēdēju un ciemojos pie sievām, pie cilvēkiem kas bija nemainīgi, kurus es nebiju redzējusi ne piedzimstam ne uzaugam – tikai dzīvojam. Vilma bij vienmēr jauna meitene ar bedrītēm vaigos un tumšām bārkstīm ap acīm, zilām. Batradziene bij vienmēr ne veca ne jauna ar saules raibumotu seju un platu neatvērtu smaidu.

Un tagad Tu būsi tur vidū uz jūras un mākoņu malas, kad Tu būsi Tu būsi vistiešākais, visbīstamākais, kas parādās visspilgtāk un izdziest visspējāk un sasāpina. Vai aplaimo, aplaimo visu, solu un egli un saber visas ielu ugunis apkārt ka ogles, kā smieklus.

––––––––––––––––––––––––––––

Manis vairs nav
Bet Tu mani ieraudzīji.
Zvaigzne izdziest
Mēs viņu vēl redzam
– vēl dažus gaismas gadus.
Tu redzi mani
Manos gaismas gados.
(Varbūt mēnesi jau
Dzīvojam – izdziestam
Savos gaismas gados.)

Manos gaismas gados
Kad es eju pāri par visu
Kas man bijis un kas kārots
Es izstiepju rokas 
Un saku – ņem, ņem visu
Ko Tu redzi
Ir tikai tas, ko Tu redzi
Un ja Tu redzi to
Un vēlies – ņem to.
Tā ir gaisma, kas
Skrien atrāvusies no
Sava pirmsākuma
No sava avota
Un avota vairs nav
Tas ir izdedzis sauss
Un aizvēries.
Kā straumē Tu tver
Gaismu kas skrien
Kā straumē.
Tu tver acīm
Kas ir gaismas un
Straumju avoti
Aizmirsti, ko es saku
Mērc rokas ūdenī
Jūrā lietū
Un jūti valgās straumes
Un lāses ar maigu dzīvību pilnas
Un – neskumsti
Iededz ugunis
Šķirsti grāmatas 
Un noglaudi drēbes ar delnu
Aizslēdz māju naktī
Un ej uz jūru.

Tu vari spēlēties
Ar gaismas strēli
Kas atrāvusies
No bākas aizslīd
Pār jūru.
– Tā nav nekas 
Un tā ir daudz.

––––––––––––––––

Liels ir laiks
Šis ātrais ātrais laiks
Ir liels kā kalns
Pulksteņa cirvis to cērt un cērt.
Sīks ir cirvis
Un kalns ir liels.
Šis ātrais laiks
Ir visapkārt kā jūra
Pulksteņa airis 
Tur airē un airē.
Cirtējs un airētājs
Nezin ne gala ne malas.

Un pēkšņi balss sauca
Steidzies nekavējies
Negaidi, neklausies ne cirvju
Cirtienos
Ne airu klaudzienos
Steidzies un neklausies
Kā vējš drāzies
Nu atrauj visas durvis.

––––––––––––––––––-

Līdz šim man nebij Tevis
Un es mīlēju Tevi bez bailēm
Nu tikko Tu atsaucies
Es uztrūkstos miegā
Vai Tu man vēl esi?
Vai es nepazaudēju Tevi
Jau šai mirklī?

–––––––––––––––––––––––

Ik pēc brīža
Kā pulkstenis, kas ceturtdaļ stundas zvana,
Sirds izsit dažus sitienus
Kas citu vidū ir kā pauzes, kā fermate.
Jāatceras – kas notiek,
Kas šķetinās, dziest vai iedegās Tavā pusē.
Jūra tik ir, kā zilmelna čūska izstiepusies
Pilsētas malā
Debess tik ir, kristālus spīdinādama
Iela tik ir kā mūžīgā vērpēja nospaļojusies
Bez vārda aiz savu ratu dūkšanas 
Vai viņa salocīs savu
Skrējienu kārtas 
Un aicinās?

––––––––––––––––––––-

Pavasara rīts nu ir kā vīns
Kā šampanietis, kā mūsu akas ūdens!

Ak akas, akas aizbirušās
Kas atraks Jūs,
Kas iznesīs uz pleciem
Dūnas nogulušās?

Caurspīdīgās lapas vējā
Zaļas zaļas gaiši trizuļojot rotaļājās.

Zaļās upmalas pļavas
Svešus ledus turot
Melni izvagojas
Kā pleci lieksies līdzinot?

Kā rokas celsies
Jaunas sētas siet?

––––––––––––––––––––––-

Vējā, pilsēta, svētdiena, jūra
Bērni, suņi, lēcieni, rejas
Zemē, debesis, ūdens, buras
Gan atliektas galvas smejas.
Nebēdā.

–––––––––––––––––––––––––

Kas ir kas mani tur 
Un velk un nolaidībā
Neskaidrībā, nemierā
Un raibumā visu
Sajauc, neļauj garam 
Skaidrās vien domās 
Ietērpties, kā drānās
Gludās, neirdošās
Tas Tu mans mīļais,
Šis pasaules ķermenis
Ar zemes putekļiem.
Ziediem un citiem niekiem
Tieksmēm un sīkiem priekiem
Visur līdzi nāc
Tas Tu, kas mani atraisi
Uz ikdienību – tas labais Tu.

––––––––––––––––––––––––––

Ceļos rītā un zinu
Jūra ir tuvu
Bet pilsēta gulusies vidū
Starp mani un jūru.
Pilsēta ir skaļa un netīra
Tikai pāri jumtiem
Pāri tās jumtiem redzu jūru
Tur spožu un tīru.
Jumti ņem gaismu 
Spožumu ņem no jūras
Uz sienām, logos, balkonos
Atspīd kaijas.
Ar kaiju bariem baltiem
Ar skatiem pār mirdzošu pilsētu
Es aizsniedzu jūru.
Vējš saule un kaijas pār jumtiem
To panes manām acīm pretī.
Bet manas rokas ir tukšas
Man jāiet caur netīru pilsētu
Caur briesmīgiem trokšņiem uz klusumu.
Vai es gribu iet uz jūru?

–––––––––––––––––––––––-

Ja nav ko teikt – klusē
Bet spiež, neteiktais akmenī sacietē
Mētājas visapkārt un pāri
Nevar izbēgt tā smagumu.

––––––––––––––––––––––––––––
Kaut kur ir
Viena maza dzīva ogle –
Izkaisītos ielu pelnos –

–––––––––––––––––––––––

Tas ir vēl ar daudz lapām
Cieši sasedzies
Kā marta saulē pumpurs
Nedrīkst vēl atvērties.

Drebi bailēs un gaidi
Vai viņš augs
Pieņemsies, veidies, vērsies
Vai kritīs bez vērts sniegos.

Ne to sildīt, ne neievērot.

––––––––––––––––––-

Mums jāmaldas laikiem cauri
Jāmirst un jāpiedzimst
Gudras nogaidīšanas nav
Ne slēpšanās, palikšanas
Bez jauna nav nekur atgriešanās.
No kapiem neko nerok ārā
No kapiem tik izaugt var.
Mums jādzīvo laikiem cauri
Caur jauno jāizaug.

––––––––––––––––––-

Pieturies pie akmeņiem dažreiz
Lai Tu neaizslīdi
Lai Tu turies kopā
Lai atceries, nojaut, zini
Atbalsties, pakavējies.
Saules miers, klusums
Nāk Tavā rokā
Un tāla dunēšana
Pieliec akmenim roku
Lai ar sevi Tu tiecies
Pamodinot
Akmens savu spēku dod.
Pieliec akmenim roku
Lai ar sevi Tu tiecies.

––––––––––––––––––-

Nemiers mierā ieplūst

Jūra ieslēpjas miglā
Saplūst ar dūmakām
Ko kalni noveļ no sevis
Pēc liesmu auklēšanām

Ik soli tas pulsē
Neatstājās, līdz iet
Nesvied, aizmet to,
Jūrā, akmeņos
Tevi atradīs atkal 
Ik soli tas līdz nāk

––––––––––––––––––––

Nakts debesīs iekāpj
Pulks apgaismotu logu
Ar joni iedegas
Un tumsā šūpojas
Zeltsārtā, zilā jaucas
Zīmējot četrstūrus, rindas,
Precīzas debesskrāpju sejas,
Un tad pa vienam tie dziest
Kā zvaigznēm atsaucoties
Maigi izretinās
Pēc viņu paraugiem
Vai greizos ratus meklē
Sietiņu, lielo lāci,
Zem dienvidus krasta stāvot
Jeb kādā logā
Ir Tava vakara zvaigzne,
Rīta zvaigzne?

––––––––––––––––––––

Šodien tur nevaru iet vairs
Šī māja jāaizmirst
Ar klusumu un gaismām
Šīs pilsētas sirds.
Bet gaisi ir pilni puķu
Un visvairāk ir rudzu puķu
Un citu visu juku jukām
Liekas pat ķērbulu jaukums
Kā zāļu dienā ap birzi
Saulē elpo visapkārt
Visvīstošākais no visiem
Kas jau līkst
Līdz to paceļ rokas
Bet vainagā tos var ievīt
Lai līkst pār reibušām acīm
Lai aizver to plakstus
Kam redzēt sapņus
Jo sapņu ir pilni gaisi
Pilni vissavādas laimes.

––––––––––––––––––––––

...atstāja iezīmētas krastmalā
Egles kā pirmskolnieka burtnīcas lapā

–––––––––––––––––––––––––––––––

Jūrā, kas pilsētu grezno,
Jūrā,

————————-

Sestdien 12. sept. 8 p.m. [1968?]

Skrēju pa ielu labā sajūtā.
Šodien izgāju sēdēt uz ver. gribēju redzēt D. Vakar piekt. — neredzēju, lai gan vēroju. Un pa nedēļu — liekas nebija.

Un — sēdot tā — kāds buss no pilsētas puses pabrauca un es domāju D. — bet gandrīz ne pēc izskata, bet pēc kaut kādas sajūtas to pazinu, un šī sajūta bija kā pēkšņa, bezgala skumīga ziņa no viņa — pilna maiguma un sāpju.
Es to neizdomāju — es to pēkšņi jutu, sapratu — kāda galvas kustība — cik ļoti viņš gribētu labu, cik ļoti pāri tam nodarīts…
Muļķības es teicu — bet tā bij tik pēkšņa, liela patiesība. Un vēl otrreiz viņš brauca — palēnināja gaitu — varbūt kādas mašīnas dēļ — un durvis bija vaļā un viņa galva mazliet pagriezās kad bij garām — un man ir jāsaprot, ka tur nav naida ne nicinājuma, drīzāk ciešanas par manu ignoranci —

Toreiz — kad braucām uz kuģi — Dz. + Cl. es, K — mašīnas apstājās Wiljams Str.? pirms Elizabeth Str. uz lielā stūra — blakus mūsu maš. manā pusē stāvēja cieši blakus liela, skaista mašīna — jaunais cilvēks kas viņā sēdēja viens, bija pagriezis galvu prom — un viņa profils man lika ticēt ka tas ir Terrijs — Es skatījos ļoti cieši, lai pagrieztu viņa seju, lai redzētu, pārliecinātos un redzētu — Es skatījos ļoti intensīvi, lai gan tas bij tik ļoti tuvu, es nekautrējos — un tad viņš pagrieza galvu — mūsu sejas bija pretī — viņa acis momentā uztvēra mani, nepagriezās nost, nepasmaidīja — tikai kaut kāds siltums pārplūda sejai un acis dzēra.

Tad mēs abi atlaidāmies no lielās intensitātes — viņš pārlaida skatu citiem iekšā sēdētājiem — tieši tā — kā pārbaudot — ar ko Tu esi? Pret gaismu viņa acis izskatījās pelēkākas, nekā man atmiņā — bet — skats un intensitāte — ar kādu viņš, tāpat kā es ņēma šo momentu — liek domāt ka tas bija Terrijs — lai gan 7 gadi vidū — nekad mēs tik tuvu viens otra seju neesam skatījuši.

Mašīnas sāka kustēties — viņām bij jābrauc uz priekšu — mūsu rinda sekoja mazliet vēlāk — mēs viņa mašīnai pabraucām garām — bet es vairs neuzdrošinājos skatīties — lai kaut ko nesapostītu. Lielajā pilsētā, kā jūrā, pēc 7 gadiem mēs atkal vienu momentu esam saistīti kopā — tāpat kā toreiz nākošā ielā — kur pagājām viens otram garām. Kaut kas lielāks ir viņā arī bijis tas pārdzīvojums ar to Šopēna valša svilpošanu — to es zināju — un tomēr. Vēl lielāks tas bijis — tāpat kā man, viņam nebija laika pasmaidīt —

Ir lietas par kurām nevar otram cilvēkam pastāstīt lai kā arī nepūlētos. Tāpat kā aklam nevar pateikt kāda ir debess. Un kāda ir elle, man gribās teikt. Par debesīm varbūt varēti ko iegalvot, patīkamām lietām mūsu fantāzija atraisās. Bet elle? Teikt kādam — es biju ārā no šīs pasaules, redzēju viņu kā aploku, tādu ar sētu apkārt, kādā lopi ganās.

Šis aploks silts un zaļš. Cits viss melns. Nav ne Dieva troņa ne mākoņu ar eņģeļiem. Nav arī velna un elles — bet šis melnais tukšums apkārt aplokam ir tas pats. Un man vajadzētu ko kājas nes, mesties atpakaļ aplokā. Bet man ir pacietības ķēdes jākaļ un sevi jāvelk tur iekšā. Jāmānās. Vai es negribu tur iet? Oh, kā nu ne, kā nu ne. Bet melnais tukšums ir tuvu tai vietai kur iet mana taka, uz kuru iet… Aplokā nevar skraidīt no viena gala uz otru — tam jāiet mierīgi cauri. Un ka esi izgājis — tas jāatstāj. Haha.

Muļķības — ar kurām nav vērts laiku kavēt, katrs teiks, kam to stāstīs. Ne gluži katrs. Ir jau citi arī ieraudzījuši šo aploku, kurā tie atrodas. Ne visi. Bet daži. Nekas nenotiek vienam pašam. Ko mēs redzam, zinām, pie kādām atziņām nākam, tas ļoti mazā mērā ir mūsu privāt īpašums un vienreizējs.

Ir labi aizmirst aploku, tas ir to, ka tas ir ar mums, kur dzīvojam. Ir jāliek rokas pāri acīm un jāsaka — es te gribu būt, man te ir labi. Nedrīkst beigt, pirms beigām. Jo beigās tu vēl vari ieraudzīt to, ko tagad neredzi, tāpat kā citi tavu aploku. Tiem ir plašums. Tiem ir otrādi — zaļš, saulains plašums tiem pieder un ir liels, bezgalīgs gandrīz, tomēr tikai gandrīz — ir kaut kas vēl aiz tā.

Kad es biju pavisam tālu, augstu ārā no šī aploka un brīžam noraudzījos uz to, brīžam gāju viņā nesot melno tukšumu sevī — es biju satikusi mazo pārvaldnieku. Es viņu tā sāku saukt, lai gan viņš nebija ne tik mazs, ne pārvaldnieks. Viņš bija viena šīs pilsētas lielā veikala vadītājs. Ļoti reāls cilvēks. Reāls savā amatā savā izskatā. Mana sirds ir vienmēr bijusi jūtīga pret kalsniem un slaidiem vīriem. Šis nebija ne kalsns ne slaids un man par to ir prieks — viņš lika man iemīlēt kaut ko, ko es nekad vēl nebiju iemīlējusi, un vienmēr domāju, kādēļ pasaule ir tik pilna nemīlamiem vīriem, vīriem kas nevar iekvēlināt likt ilgoties, pilna tādiem pazemiem, patukliem vīriem…

Viņi var iededzināt. Haha. Gars, tikai gars ir tas kas pavēl. Personība. Tagad es ticu — ka nav tādas (gandrīz nav) miesas formas ko nevar kaislīgi iemīlēt. Ja viens gars to pavēl. Un varbūt nav tādas miesas formas, ko gara trūkums, stulbums, nevar padarīt nebaudāmu. Ņemiet mazo taksometra šoferi K. Kamēr viņš neplēš muti vaļā, viņš atstāj gluži pieņemamu vīrieša iespaidu. Bet — sāks viņš savu sakāmo un smejamo, vai pat noskaņošanos vien ir jāaizgriežas lai nebūtu jācieš ši šausmīgā deformēšana ko viņš izdara ikatram savam vaibstam.
Domas par K seks.
Tomēr viņš ir tikai pa pusei idiots. Un tādi mēs esam visi.

Un lidināties ārā, pāri šim aplokam, šai dzīvei, kas sarāvusies tik maza melnajā izplatījumā kā sērkociņu kastīte, es visvairāk brīnījos par to, kā cilvēki zinot savu likteni, tik daudz padarījuši? Uzcēluši šo pasauli tik skaistu? Strādājuši un strādājuši! Un vai tas nav skaisti, vai tas nav apbrīnojami, ka pasaule ir viņu izbūvēta, uzcelta, un kas viss nav sakrāts? Un vai kas labāks būtu, vai vispār kas būtu, ja mēs spraustu tikai puķes matos, visos mūsu matos, un staigātu basām kājām, un…. Vai tā būtu labāk? Ak, labāk, vai — kas ir tas spēks, kas ir licis viņiem, cilvēkiem, līdz šim darīt vairāk par puķu spraušanu matos? Viens baskājis, bārdains kā ezis, kas nesprauž puķes matos, bet nomestus cigarešu galus savā ežam līdzīgā pelēko spurainā sejā, ir šai pilsētā, sēž uz vienām kāpnēm uz otrām. Ejot savas bezgalīgi vientuļos gājienus te kā uz Marsa starp svešiem tik vien, jūtoties kā starp marsiešiem, man dažreiz ir nācis prātā pēkšņi apsēsties viņam blakus. Un teikt — “Es zinu ko Tu domā. Es domāju tāpat. Tu domā — nav vērts. Un — nav vērts.” Bet tālāk, tālāk es nenoturētos un teiktu: “Bet padomā, kā te izskatīsies, kad visi apsēdīsies? Tu eji dienvidus gulēt mazajā sānielas rožu parkā. Bet — tur nebūs rožu, nebūs šo saulē silto akmens kāpņu, un gludā ielas bruģa pa kuru pakšķ sieviešu kāju sandales…” Šis cilvēks esot tapis par ezi sievietes dēļ, man teica. Un ticams, viņa acis no pelēkajām sejas spurām pusslepen pavada sievietes ar gluži zinīgu vērtētāju skatu.
Nebūs nevienas rozes ne gludā trotuāra pa kuru tik viegli iet kājas, es domāju, un nesēstos ežainajam vecim blakus.

Lai gan sirds bieži ir tik pilna, ka tā gribētos. Dzīvot starp marsiešiem. Lai kā arī pūlētos, nevar kļūt tiem tuvu. Tā ir manas personīgās dzīves daļa, ne kāda kopēja lieta ar citiem. Septiņos gados esmu dzīvojusi tikpat daudz vietās. Tas tā ir iznācis kaut kādu ģimenes saišu dēļ. Visu ko es paspēju — ir iemīlēt kādu koku, kādu ielas līkumu, kādu kolonu parkā, spuldžu rindu vakarā un jūru. Cilvēki atveras lēnām, jo tiem ar vienpusēju mīlestību nepietiek, kā ielas akmeņiem, no tiem man jāgaida pretmīlestība un līdz kaut kas atgadās man ir jāaizceļo. Bez tam te — vienmēr gadās kļūdas — ko laiks varētu labot, bet man ir jāaizceļo. Protams — tanī faktā ir arī daudz šarma. Viena no lielām izjūtām ir cietais svešums, kas saņem jaunā vietā un tu zini, šis ielas akmens, šis mazais stūris, vai kas cits tukšs un svešs — tev ir jāiemīlē, viņš tev ir jāpielej ar tavu dzīvo sirdi, lai tu varētu dzīvot.

Un tu sāc to darīt. Vispirms ap to vijas tavs izmisums un tas ir labs sākums. Kur tu noliec savas sāpes, tā vieta tev kļūst tuva. Pamazām. Tāpat tas ir ar cilvēkiem. Apdomā — tās izplānotās vizītes [..] piemērotās ģimenēs ir tik neauglīgas. Liekas tev nekā nevajag — ne laipnu vārdu, ne tējas ne televīzijas, pat ne paņemšanu līdz uz pikniku. Tev vajag sava ceļa. Un tu ej. Un dažreiz tas ir smagi. Un šīs reizes ir bīstamas. Un dažreiz tev ir viegli un šīs reizes ir bīstamas. Šīs reizēs tu iemaldies tur, kur tev nebūtu jāiemaldas. Bet varbūt — tās ir vienīgās reizes kad tu esi dzīvs uzņemt dzīvi, kad tu esi auglīgs pilnības sēklai.

Bibliotēka ir šīs pilsētas sirds. Nu — varbūt tas man tikai tā liekas. Bet — vai tas tā nav? Viņa atrodas baltajā pilsētas namā, galv. ielas pusē, kur aug milzīga zaļa egle. Varētu teikt — ka sirds ir viss šīs pilsētas nams ar visām viņa skaistām oficēm — zālēm un istabām. Bet visas šīs zāles vakaros kļūst tumšas, maigi gaiši blāzmo tikai bibl. logi un 2 stikla durvis kas ved uz ielu.

Un vakaros kad tur ieiet, tur ir kā zem ūdens nogrimušā pilī — pēc veikalu burzmas, pēc ielas negantīgās skriešanas un trokšņiem, tur miers liekas absolūts, kāds pusbalsī teikts vārds, grāmatu lapas pāršķiršanas vieglā skaņa gaismu mierīgā spulgošana — regulētais gaiss, ja ārā auksts, te iekšā tīkami silts, ja ārā karsts, te tīkami vēss.

V. ir laba bibliotēka. Var atrast labas grāmatas. Glītas meitenes bibliotekāres un divi jauni cilvēki. Vienā sejā kust pastāvīgi silts smaids, liekas ka šai sejā smaids ir jāaptur, kad tā runā ar cilvēkiem, kur citās sejās smaids ir jāievelk. Otra jauna cilvēka seju varētu saukt tādu, bet — viņš neievelk savā sejā smaidu, kā tas ir parasts, viņa seja ir kā maska. Tīra, kā vaskā izgriezta. Kad viņš paņem apmeklētāja kartiņu lai tās numuru pierakstītu izvēl. grāmatā — redzot viņa grāmatai pievērsto seju ir jādomā — cik ilga laika tas ir ņēmis kamēr tā kļuvusi tik klusa, tīra, nekustīga — liekas viņš to spoguļa priekšā ir dresējis, mazgājis, pulējis, iesvaidījis, iehipnotizējis šai mierā, bet droši vien tas bija pavisam citādi.

Reiz, karstā dienā, man gadās viņu redzēt veikalā iepērkamies, tas ir — iepērkas viņa sieva vai māte, grūt to ir pateikt kādas to radu saites acis ātri acis uzmetot, viņa ir enerģiskām kustībām, ne ļoti jauna. Lai nu kas viņas [..] enerģiskās kustības ir viņa liktenis: viņa cilā bundžas sniedzas ņem liek, kā slīdošas lentas apkalpē, viņš stāv piekārts pie trollera kurā mantas iet iekšā un ārā. Un viņa stāvēšanā is acumirklī redzams viņa posts. Viņa seja ir sāpīgi savilkta kā lutinātam bet ļoti rātam vienu vārdu sakot, kā dresētam bērnam. Tanī ir tādas mokas ka otrreiz nedrīkst paskatīties. Bez tam viņš ir īsās biksītēs un redzēt vīrieti pirmo īsās biksēs, kad pirms tas redzēts rūpīgi ģērbies, vienmēr ir mazs pārsteigums. Dažreiz atklājas atlēts, dažreiz nospalvojis radījums, dažreiz bērns ar kājām ielocītām uz iekšu vai āru. Šoreiz ir bērns ar kājām mazliet izlocītām uz āru, citos apstākļos jātnieka eleganta stāja, kā daudzās vecu augstmaņu portretās, kur kāju līnijas papildina pātaga, spieķis vai bise — bet te trollers ar bundžām, daudz ļaunāk kā bērnu ratiņi, kur mazākais ir kāda kustība dzīvība te it nekā tāda. Bezizejas stāvoklis, ja nevar pat darboties ar bundžu cilāšanu, kas acīmredzot šai gadījienā bija sievietes daļa.
Bibliotēkā viņš tomēr ir brīvs. Tikai, ļoti izplānotais apģērbs un apdomīgais miers sejā un kustības rada rafinētas personas iespaidu.

 [sept 1968?]

Sāk līt. Caur miegu, miglu, mākoņu skaistumu un dzīves bezcerību,
sāk līt.
Es kavējos ar gariem aizgājušiem grāmatās, garās sarunās un īsās:
“Kur esi tu?”
“Es -- biju.”
Es kavējos vēl šeit ar dzīvajiem, viņu balsis dzirdu un jūtu -- sāk līt.
Asaras sāk līt.
Ir diena izredzēta zālēm puķēm un dzīvajiem,
kas...raudāt var!

7.9.68

[this piece is missing the date — placed at end of 1968 in blog]
[Šai ielā kādu vakaru spēlēja un teica runas viselegantākā Pestīšanas Armija….]
—————
“Gudrības grāmatās skumjas tapušas”, “Svešiniekam nestāsti” — iesp. “Austrālijas Latvietī”.
“Daudz ir vairāk kā maz” — iesp. “Austrālijas Latvietī”.

Nav nekā. Ceļš tik ir.
Nav nekā. Ceļš ir tukšs.
Nezini arī -- kam būtu jābūt šai ceļā?
Vēlēšanās ceļ iedomas
kam būtu jābūt.