Oktobris 1968 (Ķikure/Kikure)

27 okt. 1963{8?}

Nav nekur vairs kur atspiesties
Brīdi paieties – zem rokas.
Visi ceļi, kāpnes, durvis un dārzi
Bez sētām, bez margām, bez ‘treliņiem’
Un nav neviena elkoņa
Nevienas rokas.
Kad ejot ejot un stājoties nelīdz vairs
Noguruma svaru atlaist uz vienas,
Uz otras kājas,
Būtu jāsēžas tieši uz ielas.
Tā bērni sēžas un brēc
Kad mātēm vairs nespēj līdzi iet
– Bet tās tad uzbrūk kā īsta nediena:
„Kāpēc? Kas nu? Ko Tu gan domā?”
Neko, neko, neko es nedomāju.
Es apsēžos – lai domātu.

–––––––––––––––––––––––

27.X.

Nu arī Tevī es pievīlos.
Tā tad pievīlos sevī.
Jo Tevi izvēlējos ar sevi.
Skaista diena, skaista novakare,
Bet Tu atņēmi man, arī to –
Jo lai nepieviltos
Es visu dienu gaidīju Tevi
Un neņēmu neko
Noraidīju visu no agra rīta
Līdz vēlai pēcpusdienai.
Tu esi man parādā šo dienu.
Kā Tu to domā atlīdzināt? –
Es nekad vairs nerādīšos
Tavā tuvumā – Tu teiksi.
Un tas būtu labi, pavisam lieliski labi.
Bet kāds man labums no tāda laba?
Man vajag pievilties
Man vajag gaidīt
Man vajag zaudēt dienu.

––––––––––––––––––––––––––

27.X.

Mans laiks ir aizkritis
Aiz lielās dzīves krāsns
Iekritis aiz ēzes uguns
Man to vairs neatrast.
Dienu maigumu ir pārvērtis
Kāds vējš no ledus kalniem.
Tāds vējš spēj dzēst
Bet dzīvību tam neuzpūst.
Mans laiks ir aizvēries
Un kāds ir aizgājis
Ar visām atslēgām.
Bet kas to nezina
Tas piesēžas un tērzē
It kā sēdētu mēs vidū
Tūkstoš mūžībām.

–––––––––––––––––––––

Nu es zinu
Velti klausīties
Vairs stīgās
Kur vēl maldas
Aizsapņojusies koncertants.
Miegā runā
Un no sienām
Atbalss lec.

–––––––––––––––––-

Es neticu
Ka nav vairs brīnumu.
Varbūt nav brīnumu
Bet tam kas ticu ir
Ka galoda tā cieta guļ
Uz lauku plauktiem.
Prāts atrod to
Un izbrīnījies pacilā
Un apjūsmo tās cietumu.

{sketch of abstract square with other sqares forming cross in it – like a scarf or possibly a table cloth}

27.X.

Nu arī Tevī es pievīlos, tā tad pievīlos sevī, jo Tevi es izvēlējos ar sevi. Skaista diena, skaista novakare, bet Tu atņēmi man arī to — jo lai nepieviltos, es visu dienu gaidīju Tevi un neņēmu neko, noraidīju visu no agra rīta līdz vēlai pēcpusdienai. Tu esi man parādā šo dienu. Kā Tu to domā atlīdzināt? “Es nekad vairs nerādīšos Tavā tuvumā,” Tu teiksi. Un tas būtu labi, pavisam lieliski labi. Bet kāds man labums no tāda laba? Man vajag pievilties, man vajag gaidīt, man vajag pazaudēt dienu.

Nav vairs brīnumu
Bet tas, kam ticu ir
Kā galoda tā cieta guļ
Uz laiku palodām
Uz esamības plauktiem.
Prāts atrod to
Un izbrīnījies cilā
Satausta tās cietumu
Ka galoda tik stingra, vieda
Tas iekrīt šaubu vidū
Tā uzpeld noliegumā
Un apliecina bez skaļuma
Nepaticamā īstumu.

–––––––––––––––––––––

Laiks rit
Kā mazas neraudātas asaras
Šai dūmakainā novakarē.
Laiks aizslīd
Kā smaidi nesmaidīti.
Nekas nav noticis
Ne raudāts ir ne smiets
Kā pārgudrelis
Zinātnieks šis laiks
Nacionālā vidē
Mūsu laimi ieprojicējis.

Kopā veido vienu dzeju {note to indicate all or part of following}

Gaisā ko es ieelpoju,
Apkārtnē kur acis vēras,
Zeme kuru soļiem skaru,
Atrodu es vienu veidu.

Nav, lai gan viss sagatavots būšanai

Tik lietas smaida šonakt
Apstarotas gaidīšanas gaismas
Viņas sasniegušas to
Kas neatnāca
Pavadījušas to, kas neciemojās.
Lietas smaida
Savas svētdienas klusumā.

28.X.

Šorīt ir tā it kā mēs būtu bērni
Kas tikko izlasījuši skaistu pasaku
Nakts sapņi un vakardien piedzīvotais
Ar dūmu un kafijas smaržu
Ar miegu un atpūtu kopā salijuši
Šo dienu ievada ar mieru
Kas līdzīgs dārzam kurā puķes zied
Un koki veido ceļus un ejas ēnainas
Bez bēdām kas aizstiepjas
Caur zariem līdz horizontiem.
Bet diena atveras ar asu skaidrumu
Un puķes sāk vīst no cīņas.
Domas vārīgākās un cerības
Lai aizver pār saviem sirds ziedlapas kausiem
Lai sedzas un sargājas
Un velti nakts sapņu un nojautu spēks
Lai taupās un neizgaro.

–––––––––––––––––––––-

Caur bīstamiem un skumjiem apkārtceļiem
Mēs atkal satiekamies
Kā pasauls ceļojumos projām dodoties
Mēs kopā nonākam
Un mierā stāvam
It kā mēs koki būtu
Vienā vietā ar saknēm ietvērušies
Un vienos vējos ar mieru šalktu
Ik projām iešana
Ir tuvāk atnākšana
Ik noliegums
Ir atzīšanas pierādījums.
Mēs divas lelles
Leļļu teātrī
Pie viena spēlētāja rokas
Līdz izbeigs tas
Mūsu lomas
Līdz atraisījies ir kāds diegs
Un gandrīz to nepamanot
Tu klanies, dejo, smaidi viens.

–––––––––––––-

Ceturtdiena 31 oktobris 1968 10 a.m.

Dylon Thomas
Domas par dzeju.
I miss your kindness, my dear.
(uz iepriekš. lap. puses)
Tieši tā dzejas problēma – vārds un kā tas lai skan un dzīvo kopā ar otru vārdu ir Dylon Thomas vēstule, ko šodien lasu:
„All I can say might be interpreted as even remotely constructive is that you must endeavour to feel and weight the shape, sound, content of each word in relation to the shape, sound, content etc. of the words surrounding it.

It isn’t only the meaning of the words that must develop harmonically, each sillable adding to the single existence of the next, but it is that, which also informs the words with their own particular life: the noise, that is, that they make in the air and the ear, the contours in which they lie on the page and the mind, their colours and density!

„…the juxtaposition of a vague word and a particular word is, to me nearly always satisfactory.”
„I can never make anything much of a phrase as – the measureless depth of fears – (!!)
I like in poems to be told why or how this ‘depth’ is full of fears, and even exactly what the ‘depth’ is?
Such a line as ‘the untellable deep squid-crowded sea’ would, in spite of its impromptu silliness, mean more to me.”
„It is, of course, far easier to point out, what one disagrees with, than it is to comment sensibly upon what one finds good.” (about criticism)
„…the words to be exact, to be just.”

Par atsevišķu poēmu izsakoties viņš piezīmē: „(But pieces VI + VII) because the words are objects, make an immediate impact, ‘yes’ one says ‘this is what it is about; he is looking through windows at the rooms, I can understand I think his grief’ etc.

And I think the rithms of all the pieces could be tautened; but that tautening will emerge itself as each word is valued according to its individual life.”
Ritms ‘stiprināsies’ ja vārdi būs izmeklēti lai tie ‘dzīvo katrs savu īsto dzīvi.’
„The best craftmanship always leaves holes and gaps in the works of the poem, so that something that is not in the poem can creep, crawl, flash or thunder in.” Dyl. Thomas.
The joy and function of poetry is, and was, the celebration of man which is also the celebration of God.
Its generally accepted that language not only expresses thought but also affects it!
Example the Welsh did not, in large measure, still do not think exactly like the English.

Es zinu daudz mūžvecas labas lietas
Ir tagad vārdos skaļos, ne visai tīros sauktas
Ar zīmēm vispārējām apkārtas
Sarindotas plauktos sasniedzamos viegli
Tā apstrādātas, ka klausoties šo dienu valodā
Ir gandrīz jānovēršas no lietām
Mūžvecām labām tām
Un kādēļ nē, varētu ar – vien
– ko vietā likt, ko ņemt un atrast
No šo dienu piedāvāta:
Prieks, brīve, individuāls, nieks,
Atkal prieks, komforts, ērtība un nieks
Viss iespējams, viss sniedzams
Aizliedzams tik tas kas smagāk ceļams
Prieks, brīve, komforts, nieks.
Es netieku vaļā no tā kas
Vienmēr tam visam seko – nieks
Un atgriežos pie lietām
Mūžvecām ar cietām vecām
Neiespējamā, meklētā, sijātā
Kritizētā, aizliedzamā
Un citādām čaulām un garozām.
sept/oct 1968

Tur, kādā mazā bodītē,
(starp Coles un Woolwortha lielajiem veikaliem,
tieši blakām kādam fotogrāfam)
pārdeva medu,
pielēja tavus tukšos trauciņus,
āboliņa medu, jellowbox medu, liepziedu...
Viršu medus bija brūns,
āboliņa -- tīrs, caurspīdīgs,
Liepu --
iedzeltens, zeltains.


---------------

Jūra dun savu dunoņu,
viņas mitrā elpa un tālums
dzīvas plaušas pielej ar spēku,
kas dārgs bij jūsu senčiem
ne jums vairs, kas silti ieslēpušies,
maigās gliemežnīcās, Holdenēs, MiniMorisēs.


-----------------

Sirds vai lūzt no bēdām!
Kas viņu liec, viņa to zina, ne es,
savos darbos ar asinīm skriedama,
brīvdienas neņemdama no pirmās dienas.
Ne visas savas cīņas tā man atklāj
un neziņā es tai piedāvāju jūru,
viegluma apsēstās pilsētas ielas,
un kādus tālus nākamības laikus.


---------------

Šovakar atgriezušies no zvaigznēm trīs astronauti,
vai katrs tie tur savu zvaigzni dziļumos atraduši?
Vai sadraudzējušies tie ar kaut ko jaunu?
Vai sevī citas patiesības atraduši?
Dzīvāki vai nedzīvāki tie atnākuši no mūžības durvīm,
pie kurām stāvējuši?
Dievpalīgu tiem sūtam,
un lai zemes puķes tiem prieku atkal nes.


-----------

Gaisma mirdz balta no svecēm
svētku mieram augstos lukturos spraustām,
kā patiesās mājās, kā labās, īstenās mājās,

gaisma mirdz balta, svētku mieram
no svecēm augstos lukturos spraustām.
Bet nepietiek, ar to nepietiek.

Galdauts klāts skuju un sniegpārslu rakstā,
šī auduma siltums kā mātes tuvums stājas.
Bet nepietiek, ar to nepietiek.

Gaisma mirdz balta no klusas un spožas spuldzes
svētku mieru dodot, atgādinot.
Bet nepietiek, ar to nepietiek.


---------------

Nezinu ko Tu ņemsi,
bet manas rokas ir pilnas no smagām devām
ko Tev sniedzu ik brīdi,
jo viņas sāp no nešanas, glabāšanas,
Tev jāņem lai tās atbrīvotu
no devu smaguma ko Tev nesu.
Ja Tevis ceļā nav, ir jūrai jāņem.


27. okt. 1968.

Nav nekur vairs kur atspiesties,
brīdi paieties zem rokas...
Visi ceļi, kāpnes, durvis, dārzi --
bez sētām, bez margām, bez treliņiem,
un nav neviena elkoņa, nevienas rokas.
Kad ejot un stājoties nelīdz vairs tas,
svaru atlaist uz vienas kājas, uz otras,
būtu jāsēžas tieši uz ielas,
kā bērni sēžas, kad mātēm vairs nespēj līdzi iet,
bet tās tad tiem uzbrūk kā īsta nediena:
“Kāpēc? Ko nu? Ko tu gan domā?”
Neko, neko es nedomāju --
es apsēžos -- lai domātu.


---------------------

Lietas smaida šonakt
apstarotas gaidīšanas gaismās.
Viņas sasniegušas to, kas neatnāca,
pavadījušas to,
kas neciemojās.
Lietas smaida
savas svētdienas klusumā.


-------------------

28. okt.

Jūra, tava atklāšanās
sirdī nu ierakstīta
ar ūdeņu un staru zīmēm,
tavs skaistums debesīs atsizdamies
uz zemi nolīst,
tava gudrība, gliemežvākā iezīmēta,
cilvēka rokā atrodas --
dzīvības šūpulis saulstaros iekārts.


[no date]
Trešdiena. 6am

Saule. Viegla atsacīšanās no spēlēm un liela dzīvot griba un cerība ticība nākotnei! Lieli vārdi! Bet vēl ir, vēl ir diena!
Jāiet nopirkt kleitai drēbe un jāuzšuj ko iet uz latviešiem. Pāris dienās uzšūšu sedziņu — to pašu es varu izdarīt uz kleitas. Dz. palīdzēs izgriezt un sašūt. Domāju offwhite ar tumšāku izvilkuma rakstu kaut kur un varbūt pogām! Varbūt — bez pogām!

[no date]

…bet drīz viņš nāca atpakaļ, bet es neskatījos.
Viņu melno kaķi ķērusi kāda mašīna. Tas atnācis dārzā un nomiris. Meitenes aprakušas, puķes uzliktas. Tagad man nāk prātā, tā kaķu un suņu sprāgšana Summerhillā — Te ir kādi traki cilvēki, kas tā ņemas.
Tā ir traka spēle, paļaut vaļu iedomām… Tā var izdomāt tieši to no kā baidās — un laikam tikai to