[Henleja kundze]
Mazā sieva zilās nātna biksēs un dzeltenā džemperī uzmanīgi krāmējās pa saviem tualetes piederumiem spoguļa priekšā, uzmanīgi, lai nenomestu kādu tūbiņu vai podiņu un mazais nepamostos. Viņš vairs negribēja gulēt. Bet viņa gribēja, lai viņš guļ. Viņai bija jāiziet mazliet ārā. Nezin, kur varētu iet? Nekur. Tālu jau nevarēja iet. Tepat pie autobusa piestātnes vien un līdz vēstuļu kastītei.
Henleja kundze! – Henleja kundze! Nu tas neko lielu vairs nedeva. Cik tad viņa dabūja to dzirdēt? Cik tad viņi beigu beigās izgāja, lai to dzirdētu. Henleja kundze!
Henleja kundze nokrāsoja lūpas pilnīgi baltas, nē, iepelēkas, bet uz sejas tās izskatījās baltas. Pa vidu uzrasināja matiem vēl un vēl, vienreiz, otrreiz, trešreiz liesmīgu matu laku. Uzacis nekrāsoja, tikai skropstis, bet pavisam gaišas. Nu viņa – kā statuete. Marmora statuete. Kā galviņa skulptūrā. Marmora galviņa. Viņa nesaņēma ciet noziestās lūpas, atstāja pusviru, bet ne smaidā. Marmora galviņai nebija jāsmaida.
Īstenību sakot, viņa neizskatījās gluži pēc marmora, marmors ir caurspīdīgāks. Viņa izskatījās diezgan krītaina un eļļaina, kā ģipša atlējums, bet viņa to nezināja. Bet nekas, ja arī zinātu. Kaut kur jau gan tad varēja būt rakstīts – “Sievietē”, “Sievietes Dienā” vai “Sievietes Pasaulē”,– ka taisni tā vajaga izskatīties kā ģipša atlējumam. Ne no kā nebija jābīstas, bija jāizskatās tieši pēc sevis, jāuzsver visas savas īpašības…
Rītu sākās šausmīga nedēļa, kad Ronim bija nakts maiņas darbs. Tad viņš praktiski bija nelietojams cauri visas 24 stundas. No rīta, kad atnāca, tad gribēja gulēt, pusdienas laikā kaut kur pamētājās un vakarā, pirms iešanas uz darbu, gribēja atkal gulēt.
Un dažreiz viņš nenāca mājā un gribēja palikt pie draugiem.
Bet tā jau nu tas nebūs.
Henleja kundze pavaibstīja muti – tā bija pietiekami izlocīta un iespaidīga, pietiekami vampīrīga. Velns, kādēļ tas Ronis tā dzinās pēc saviem draugiem? Vai tur nebija kāda?… Henleja kundze ļoti nicīgi savilka muti, bet neaiztaisīja to vēl arvienu, ar balti krāsotām lūpām mute nekad nav jāaiztaisa, vispār reti kad jāaiztaisa arī, ja tumšāki krāsota. Kodiena gatavībai vienmēr ir jābūt jūtamai mutē. Gatavībai jābūt jūtamai. Lai tu esi neizsīkstoša.
Mazais nepamodās. Jaunā, jauniņā Henleja kundze varēja iziet brīdi uz ielas.
Bet viņš negulēs, brēks, kad Ronis pārnāks. Bet tikai brīdi paieties ielā uz vienu, uz otru pusi. Autobusi piestāj vienā pusē ielai un otrā pusē. Cilvēki izkāpj. Vairāk jau tikai sievietes, sievas ar iepirkumiem. Bet iela tomēr plaša, viss jauns arvienu. Un viņai gribētos noiet līdz lielajam pašapkalpes veikalam, kur viņa līdz kāzām strādāja. Vēl nesen. Uzpucējusies viņa bija diezgan, bet tad vajadzētu ko izmeklētu pirkt, lai viņi iesaucas – “Henleja, kundze, lūk, šo… Henleja kundze…”
Tas ielas stūris ar to veikalu bija par tālu. Mazais atmodīsies un cels jumtu nost. Bez tam kaut kā sevišķa pirkšanai viņai nebija naudas. Viņi krāja.
Viņa griezās atpakaļ, pacietīgi nesa savu izkrāsoto statuetes sejiņu atkal mājās, tikai paspēja uzsmaidīt kādam autobusa vadītājam. Uz šīs līnijas vajadzēja braukt labi pazīstamajam Hektoram. Savādi, ka tas, kam viņa uzsmaidīja, bija cits, nepazīstams. Autobuss jau bija paspējis piestāt un aiziet, kad viņa nonāca pie saviem vārtiņiem. Un Rons arī drīz būs mājās. Mazajam būs atkal jāmaina visas drēbītes.