Ikdiena (Ķikure/Kikure)

Ikdiena

Vakar gaidīju ārsta uzgaidāmā istabā. Mazu puiku tur māte ar lielām pūlēm iestiepa pie ārsta – tik ļoti viņš turējās pretī, tad kliedza tur iekšā kā nelabais. Ārsta balss kļuva nepacietīga. Viņš pavēra durvis un pamāja kopējai, lai iet palīgā. Par visiem tie puiku laikam savaldīja, jo troksnis pierima. Varbūt tikai kāda injekcija, patreiz bērnus potēja pret visādām varbūtējām kaitēm. Kad kopēja pēc brīža iznāca, viņa, durvis aizvērdama, smaidīja. Viņa bija cēla, ar sirmiem matiem.

Varbūt tā dievi smaida, kad mēs kliedzam savas dzīves lielajās nelaimēs, kas kādu, mums nesaprotamu likumu dēļ, laikam ir vajadzīgas, ir jāpacieš.

Man ārsts teica – tikai muskuļu sāpes – bet, ja gribat, varam pārbaudīt ar rentgenu… Nē, es negribēju pārbaudīt. Gan jau kādreiz stieps iekšā tāpat kā mazo puiku, ja vajadzēs, lieki nav tādiem notikumiem jāuzbāžas.

Es braucu mājās un man, kā arvien, to negribējās darīt. (Arī to ne.) Es klīdu apkārt – mazākais ar acīm caur autobusa logu.

Autobusā iekāpa vecīgs vīrelis ar kupri un smaidu sejā. Pirms viņa autobusā ielēca viņa suns. Mazs ņerga ar izspiestām acīm kā pogām. Vīrelis smaidīja visiem – šo acu dēļ. Kā spole suns noripoja lejā un atkal augšā uz sava saimnieka ceļiem. Kāds briļļains kungs iesirmiem matiem, ar mīkstu pakakli un mīkstām lūpām, sāka smaidīt – arī šī suņa dēļ. Viņš pārsēdās tukšajā sēdeklī aiz muguras vīram ar suni, lai pāri tā plecam ar to sirsnīgi parunātos. Laipnais kungs šad tad piegrūda pirkstus suņa mugurai, bet tas to neievēroja. Tas vēlreiz izdrāzās pa autobusa durvīm, skaļi izkāvās ar citu suni, kas bija pavadījis savu saimnieci līdz autobusam, un kā dzīvs spalvu kušķis bija atpakaļ uz vecā ceļiem. Viņi abi nejuta autobusa vadītāja īgno skatienu.

Kungs ar brillēm man atgādināja manu tēva brāli un kādus vecus labus laikus. Manam krusttēvam bija tāda pat mīksta pazode un viņš tāpat laipni smaidīja par visu, staigāja lēnām, ar rokām, saliktām aiz muguras. Mans tēva brālis (viņi bija pusbrāļi, bet arvien apliecināja, ka viņi ir kā brāļi) bija bodnieks. Kad viņš atbrauca ciemos, tad visur stāvēja konfekšu tūtas un rieksti, un biskvīti. Visvairāk tomēr – konfektes. “Bonbongas,” viņš teica, un vārda burtu “g” nevarēja dzirdēt, tas kaut kur iekusa viņa smaidā, kad viņš noliecās pie mums, bērniem. Kādreiz es pārskatījos ar garu, gaišzaļu piparmētras bonbongu – nevarēju saprast, kā tāda briesmīga, kodīga un neēdama lieta nokļuvusi konfekšu vidū. Viņai pie tam bija visskaistākais papīrītis, notīts ar zelta stīpiņu. Bija prieks to izvēlēties – bet tad – šis dedzinošais rūgtums! Es nevarēju viņu ēst un nevarēju ņemt citu, kamēr viņa man bija rokā. Es devos ar viņu ārā – kaut kam vajadzēja gadīties, kas mani no tās godīgi atsvabinātu. Mani ielenca mūsu suņi, un iznāca tā, it kā tie bobongu būtu man atņēmuši… Pēc mazas izjautāšanas un norāšanas es varēju ņemt jaunu. Šis mazais, toreiz lielais un neizprotamais piedzīvojums tagad atausa man atmiņā, dzirdot briļļainā kunga mīksto balsi, kas savā izskatā un manierēs bija kā mana tēva brālis.

Es vēroju viņus, abus vīrus, priecājāmies par suni, un man šķita – ka viņiem ir tā dzīves realitāte, kas man bij kādreiz bijusi, kad tēva brālis ciemojās, kad viss bija lēns un labs un tuvu pie zemes. Varbūt tiem bija tā, varbūt nē. Man arī tā tomēr bija, tikai es plēsos ārā no tās. Šis ņerga šunelis man neatraisīja maigas jūtas. Pāris suņu bija man manā mājā tagad, bet ko tie man līdzēja? Tomēr es izkāpu no autobusa mierīgāk kā tanī iekāpu, citu samierināta miera skārta.

Leave a Reply