Jāstāv vai jāskrien (Ķikure/Kikure)

Jāstāv vai jāskrien?

Viņš ir te, pāris soļus attālu – un man nav zināms, kas man jādara – jāskrien vai jāstāv? Un nekad tas nebūs zināms. Un pie tam – lietus līst. Viss ir slapjš. Tādās reizēs piedāvā kaut ko labu dzeramu, kafiju, vīnu? Kafiju vai vīnu? Visu, visu – tikai nezini, kā? Nekad to nezināsi. Un pēc dažām minūtēm viņš vairs nebūs te. Bet viņš? Viņš arī nezina, vai jāskrien vai jāstāv? Ja viens vai otrs no mums to zinātu – tad būtu viss vienkārši. Un izplēnētu – vienkārši. Nē – vispirms degtu un sildītu, bet tagad – salsi mūžīgi. Bet sveicienu viņš redzēja. Kā viņš to varēja ieraudzīt neskatoties? Izskatoties tik aizņemts, tik nopietns, tik vienaldzīgs? Ne skriet, ne stāvēt. Tik ardievoties.

Divi reizes viņš ir atgriezies. Trešo reizi – vai ir trešā reize? Pasakās arvien ir. Un tā ir īstā reize. Divas pirmās ir neīstas. Vai dzīve ir pasaka? Jā, dzīve ir pasaka. Dzīve ir skaistākā, briesmīgākā pasaka. Kas nolika tur to maizes gabalu šorīt? Putniem? Vāverei, kuru es baroju ar riekstiem? Un saslaucīja druskas? Jeb putni tās savāca?

Meklē izdzisušas pēdas. Auklē savu sāpi. Aijā to un sargā, nepazaudē savu dārgāko.

Tas viss ir zūdošs. Tas viss tiek atņemts. Mirklis vairāk vai mazāk – viss kļūst aizskalots. Līdz kaulam tev noplēš visu. Un tomēr – šis brīnums, šī vinnētā loterija, ka vienu brīdi tu dzīvo. Tādēļ tev būtu jādzīvo, cik vien labi tu to vari. Un tu to mēģini, dari un nezini, kad tev rokās krīt auglis negaidīts. Kad gaidītais kļūst atņemts neiedots.

Leave a Reply