[Jaunais cilvēks]
Jaunais cilvēks, modernais cilvēks, tu sevi labprātīgi nododi viduvēja prāta (labākā gadījienā viduvēja, bet varbūt arī zem viduvēja, tā tad bezprāta) vadībai: Tu valkā modernas drēbes, kā tev to diktē pašreizējā mode. Tas tā ir bijis jau sen, un tas savukārt ir arī interesanti – tu dzīvo, eji savā laika iezīmē. Un tev vēl ir atstāta arī maza izvēles brīvība, dažu krāsu, dažu materiālu izvēle. Lai gan tu vairs to daudz neizmanto. Tu paļaujies uz to, ko tev ieteic veikala apkalpotāji. Tie, bez šaubām, zin modes likumus labāk nekā tu. Tu iznāc no veikala šabloniskāks, bet nevainojamāks, kā kad tu būtu paļāvies tikai uz savu paša spriedumu, cik tev tā vēl ir atlicis. Jā, tomēr – ir tas arī bīstami. Tas patiesi ir bīstami. Tas sadrupina pēdējās tavas pašnoteikšanās atliekas. Uz sevi tu sen vairs neesi nevienā vietā, ne lietā paļāvies… Tu gribi precēties? Labi… Ir tas tev vēl par agru. Vēl jauns. Izglītība nenobeigta. Pasaule neredzēta… Jā, protams, tu ilgāk nevari ar to meiteni tā dzīvot, viņa atkal, tāpat kā divi iepriekšējās, stumj un velk tevi uz precībām… laulībām… Nē… jā… apmēram tā – uz legalizētām saistībām. Tev apnicis karot ar vecākiem, vieniem un otriem. Tu dari, rīkojies – būs laulības. Tu dari smalki, pareizi. Sāc zvanīt pa tālruni – visur, uz visiem, darīšanām, būšanām… Puķes līgavai?… Par cik? Ir par tik, par tik un vēl par tik un tik dolāriem, līgavas buķetes, sievas mātei… paša mātei…
Tu pieprasi – par tik.
Zvani tālāk dēļ kāzu mielasta.
Par cik? Ir par tik, par tik, par…
Tu pasūtini – par tik…
Zvani tālāk… Un dienas laikā viss ir nokārtots. Tu un tava izredzētā… tava… tava… varat iet caur šo izdarību. Tev nav jārūpējas – kā tas būs? Būs jau ģenerālmēģinājums, to izvadīs tie, kam tu samaksāsi, iemācīs, kā tev jāiet, kā jāstāv. Jājūt?…
Kādas būs puķes? Kādi ēdieni, dzērieni? – Būs tādi, kā tas ir pieņemts.
Buķetes sagatavo ļaudis, kam nav mazāk gaumes kā logu dekorētājiem, veikalu dekorētājiem, māju košuma dārza ierīkotājiem…
Ko tu zini no puķēm? Katra puķu šķirne ir nozīmēta savā vietā, cita ir kāzām, cita bērēm, cita uz galda, pie krūts… Viss ir priekšā rakstīts.
Kāds tavā ģimenē saslimst? Tev nebūs no tā jācieš. Zvani pa tālruni… Gadās neārstējama lieta? Gadās… Zvani pa tālruni – apbedīšanas birojam. Zārki – par tik, par tik… Šī lieta jau zināma, tev nekas nav jāizvēlas, jāapsver – zini tikai teikt – par cik? Vienmēr kāds prāts strādā tavā vietā, un uz to tu vari paļauties. Uz visu tu vari paļauties. Apbedīšanas birojs strādā tavā vietā. Tu aizbrauc, noklausies brīdi un aizej. Vēl pēc pāris gadu dekādēm šī lieta sarausies vēl īsāka: saslimst kāds – zvani slimnīcai. Neatveseļošanās, miršanas gadījums – saņemsi karti ar izziņu – miris tad un tad. Krematizēts tad un tad… No taviem pleciem novelts viss – izņemot, zināms, naudas pelnīšanu. Tas tev kaut kā vēl jāprot. Citādi tu esi bez bēdām, tu ēd, valkā, brauc – ko tev liek. Piezvani un pasūtini. Un kā citādi tu varētu pastāvēt? Vēl par tām pašām puķēm. Ko tu zini par puķēm? Vai tu varētu ieiet puķu veikalā, apskatīties, redzēt, zināt, saprast, kas tev patīk, ko tu gribētu ņemt, dot? Vai tu drīkstētu izvēlēties – teikt – šīs te un tās tur un tās kopā vēl un tur ar tiem zariem. Tā. Ne par daudz… Vai tik daudz tu vēl varētu? Nē. Tu nevarētu. Ko tu zini par puķēm? Viņi zina. Viņi tev uztaisīs buķeti – sasprādzēs ziedu pie zieda – baltu, sarkanu, baltu, sarkanu, ja vēlies – dzeltenu, violetu, dzeltenu, violetu… Trīsstūra kompozīcija, skatāmu no vienas puses. Nevītīs trīs dienas. Nostindzinātas… Puķes vīst. Pēc dažām stundām vīst. Tāds viņu likums. Tādas viņas virs zemes radītas. Vīst un smaržo. Nolīkst pār siltām rokām… To tu nevari atļauties, tā neviens tagad nedara. Tu – klausies, ko saka. Ko saka TV, ko raksta lielākais pilsētas laikraksts, ko ziņo radio. Visi saka to pašu. Viss ir saskaņots. Visu ziņo apmēram viens un tas pats prāts… Zināms – ir vēl izņēmumi, izņēmumu ļaudis. Bet pie tiem tu nepiederi. Tik augstu tu nekļūsi un atpakaļ tu negribi iet. Būtu arī neprāts. Tavs ceļš ir standartizēts. Ej bez rūpēm. Izņemot naudas rūpes, zināms…
Pauls domāja, zākājās. Gāja pa meža ceļu turp un atpakaļ, atplestām acīm raugoties meža krāšņumā, to neredzot un pa pusei tomēr to redzot, līdz viņa domāšana tam kļuva pretīga, šķita sekla, neīsta, tikai ālēšanās, un viņa maņas atgriezās viņā atkal kā kādu laiku izslēgtā aparātā, viņš ieelpoja smaržas, zemes un koku, redzēja atkal ceļu zem soļiem, stājās un raudzījās koku nebeidzamajā, neizsmeļamajā slaidumā, dzīvīgumā, viņa augšanā, dzīvošanā. Meža lielajā pārvarīgajā dzīvē, kurā viņš bija un nebija iekšā, ko viņš varēja un tomēr nevarēja pilnīgi iegūt.
Ak nē… Ak jā… Nu, tas bija tikai mežs.
