Kad esi viens (Ķikure/Kikure)

Kad esi viens

Lietas sāk tuvoties cilvēkam tikai tad, kad tas ir pilnīgi viens. Kad diena iet galā. Kad tuvojas nakts un cilvēks ir tik viens, ka viņam nav nolikts nekāds tikšanās, atnākšanas vai piezvanīšanas laiks. Laiks rit brīvi, bez aizsprostiem. Laiks tad rit savādāk, ne kā straume upē, bet izplūst apkārt kā jūra. Kā jūra šūpodamies iet laiks. Viņš šūpojas ap cilvēku.

Lietu tuvošanās dažreiz notiek pēkšņi. Tikko durvis ir aizvērušās aiz pēdējā aizgājēja, lietas sāk starot, sāk sildīt, sāk drūzmēties draudzīgi… Lietas neuzbrūk: viņas vienmēr paliek savās vietās. Viņas tuvojas ar savu starošanu. Gleznas arī kļūst siltākas, dzīvākas, brīnumainas. Nu, bet gleznas nav lietas, tās māj un silda cilvēku arī tad, kad tas nav pilnīgi viens. Bet lietas: durvis, galdi, lampas, gleznu logati, skapji, viņiem ir kas ko teikt vienatnē. Vārdos to ne arvien var sadzirdēt un izprast, bet viņu labvēlīgā valoda ir jūtama, manāma.

Protams, ja vienatne kļūst vientulība, pamestība, ja tā kļūst sāpīga, ja cilvēks sāk ciest, tad lietas nevar tuvoties cilvēkam, jo cilvēks tās noraida, vaino tās par savu nelaimi, izgāž pat savas dusmas uz tām. Labāk par tādiem brīžiem nedomāt, nerunāt draudzības brīdī par lietām. Tomēr – kad citad par to runāt? Kad vientulība moca, tad nevar runāt. Tāpat nevar runāt, kad citi cilvēki liedz savrupību…

Apaļā lampa pie griestiem blāzmo pavisam neredzēti šobrīd. Kā liela, apaļa baltzelta ogle. Balta zelta nav. Šai lampai patreiz ir. Uz griestiem tā met maigas gaismiņas apli, mazliet ovālu, vēl daudz lielāku kā viņa pati – iezilganu, iezaļganu, iesārti bālganu, kā milzu gliemežnīcas iekšpusi, to viegli izliekto bļodu, kur gliemeža maigā, vārā miesa gulējusi, pirms…

Ienāca cilvēks.

Leave a Reply