Kad to saku, raudu.
Tas nesākās uz reiz. Jeb – sākās? Kad tas notika nav zināms, jeb ir? Ir kāds brīdis. Tu teici: “Izturi! Skaties uz mani.”
Un es skatījos Tavā sejā tuvu. Pacēlu roku, it kā to noglāstot no pieres pār vaigu, bet nepieskāros. Tas bija tikai jautrs, īss mirklis. Tas skāra. Jā, tas skāra. Savādāk. Kādēļ es izjutu pēkšņi maigumu pret Tavu nosvīdušo seju? Sviedru lāses ritēja no Tavas pieres. Tas bija tikai joks, šie vārdi par izturēšanu. Sviedri lija no karstā jūnija laika un intensīvās garīgās aktivitātes mūsu referātos, diskusijās, kas sekoja stundu pēc stundas. Tas bija tikai joks, šis grūtums. Bet negaidot, savādā kārtā, kaut kas izraisīja līdz ar manu žestu – glāstu, kas nepieskārās – kādu kārota maiguma gaismu.
Tas palika īsti nereģistrēts, tas it kā nemainīja neko mūsu attiecībās. Jeb mainīja, varbūt kaut kas auga pamazām. Kas? Kāda uguns, kas postītu? Ne mūs. Ne mani un Tevi. Jeb tomēr. Jo tas postītu. Tas postītu – kādu trešo. Bet es neredzēju uguni. Nejutu to. Tevī. Ne sevī.
Kādu dienu Tev bija tumšs apģērbs, kas bija nepiemērots karstajam laikam, bet piemērots Tava vīrišķīgā cēluma akcentēšanai. Kā dēļ Tu greznojies? Es domāju. Vai tas bija manis dēļ? Es to nezināju. Es tomēr domāju, kā dēļ Tu greznojies. Tas neskāra mani. Varbūt tas skāra, Tavs –auguma cēlums.
Es rakos Tavā vaigā. Redzēju Tavas acis. Redzēju Tavu smaidu, apsvēru Tavus vārdus. Tavi vārdi un drīzāk Tavu kustību pagurums kā spraigums mani aizkustināja. Es Tevi atzinu. Es Tevi neiekāroju. Jeb iekāroju? Nē. Tas – iekārošana, īstāk – kādas īpašuma iegūšanas jūtas, bija vēl noslēptas manī, man pašai nezināmas. Vai tomēr – jau zināmas. Tieši iepriekšējā dienā pirms Tavas atzīšanas es nezin kā, automātiski, neapzinīgi kaut ko izsakot, rakstīju te – vai jau būtu tagad laiks to teikt? Man šķita, es spēlējos ar vārdiem. Nē, es nespēlējos. Vārdi spēlējās, izsakot manas vēl nedomātās domas.
Jā, un vēl pirms tam – es kādu rītu ievēroju Tavu pārakmeņojušos seju. Tu gāji garām kokains, mēms, sastindzis. Domāju – varbūt esmu Tevi aizvainojusi ar kaut ko. Jā, patiesi es varbūt arī biju bijusi kokaina, neatplaukdama sveiciena smaidā.
Tu biji tur autoritāte – es nedrīkstēju pieļaut kādam pārpratumam ieviesties starp mums. Izdevīgā brīdī es pratu, ko es parasti neprotu – pieiet Tev un pajautāt: “Nogurums, neapmierinātība, vai pat – dusmas, niknums par kaut ko?” “Nē. Nē.”
“?”
“Jārāda tāds, lai nesaprastu…” Jeb Tu teici – “lai saprastu.” Un es nesapratu, kas un ko. Bet Tavā sejā ieviesās smaids, un Tu man pateicies par maniem vārdiem, par manu jautājienu. Tas mani nomierināja, lai arī es nesapratu Tavu paskaidrojumu. Varbūt tagad es saprotu. Tad, ja tad viss ir bijis, kā Tu teici vēlāk, tagad, kā Tu atzinies. Kā es iekšēji, pašai to neapzinoties biju – atzinusies, rakstot, ko es pati vēl īsti neizpratu, kādēļ to daru. Vai būtu tagad laiks to teikt?
Nakts atraisa
Un aizsedz.
Vārdi sarecē
Kā asins jaunā rētā.
Vai klusēt –
Būtu teikt?
Kas viss tas? No Tevis? No manis?
“Daļa no mūžīgās dzejas”…
No Tevis neatvadījos
durvis palika vaļā
un rozes var iekšā ārā augt
putni var atlidot
uz spārniem nesot ziņas
ja Tu to izlasīt proti
tur nav jau nekas jauns lasāms
tas vien – mūžīgais.
Tomēr reiz, tik reizi vien teikts tā
mazs, tuvs, tuvs Tu.
Paldies par šo dāvanu. Un viss? Ko es skūpstīju Tava vaiga vietā?
Skūpstīju labo, ne ļauno.
Ko es piekrāpu?
Es nepiekrāpu. Tu biji izvēlējies šo ceļu, ko es gāju. Vai Tu kādu piekrāpi? Vai Tu piekrāpi sevi? Mani? Mazliet? Vai te nebija tikai mazliet? Tikai viens saulains?
Protams – viens. Kurš no mums trijiem bija bailīgais.
No Tevis neatvadījos durvis palika vaļā
Zari lai iekšā ārā aug
un putni lido
un ja nu kādu ligzdu ievij
ilgi tad daudz vieglu sprārnu izspurdz.
No Tevis neatvadījos un tas
augs, jo tā spēks ir atzīts
tā bīstoties.
