Lauku un mežu cilvēks
Lauku un mežu cilvēkam nekas nestājas ceļā – viņš staigā no lauka pļavā, no meža tīrumā. Un kādreiz domā par jūru, domā par kalniem.
Šis lauku, mežu, laukmalu, ežiņu cilvēks, ko jūra varētu darīt, lai tā viņu nekaitinātu, ka viņa tā guļ – uz puspasaules? Jūra varētu pašķirties, kā mežs pašķiras un padod vietu laukam, un lauks pašķiras un padod vietu mežam. Jūra tā nevar. Nē, tad viņa zaudētu savu suverenitāti, valdonību, kas balstās viņas absolūtā nepiekāpībā.
Ja tā, tad – varētu prasīt, lai zeme piekāpjas, lai pašķiras jūrai? Nē, tā tikai zivs to varētu vēlēties. Cilvēks ir no zemes mājām. Viņš mēro visu ar sevi. Viņš prasa sadarbību ar viņa valstību.
Protams, cilvēks tikai kādos sava vājuma brīžos prasa, lai jūra pašķirtos. Jūra ir tas, pēc kā viņš ilgojas – stiprums, pastāvība, neizmaināmā īstenība. Jūra ir viņam, ko apbrīnot, ar ko spēkoties. Tikai dažreiz, tikai (vājais no tiem) vājuma brīžos tas kliedz – kādēļ tu aizņem puspasaules!
Redzot jūru pirmo reizi, lauku un meža cilvēks domā – “Viņa ir kā kalns, kā zils kalns, un es cerēju, ka tā būs kā tālākais tālums, kurā projām varēs skatīties un skatīties, redzēt un redzēt…” Jā, nu tā ir viņa paša vaina, ja viņš tā nevar redzēt.
Izspēkojies ar jūru (vai tikai domājot, ka to paveicis), mežu un lauku cilvēks meklē kalnus. Tie pilni ilūziju – to līkumotās takās var kāpt pusi dienas (lauku cilvēks laiku mēro ar pusi dienas – par cēlienu viņš to sauc – pusi dienas, un tas viņa dienās ir ilgs laiks, cēliens saules var izžāvēt divi cēlieni pļauta siena), var kāpt visu cēlienu un skatīties no augstumiem lejā, iedomāties, ka tu turies tur spārnos kā putns, ka tu raugies kā Dievs uz visu lejā, ka tu esi visspēcīgs. Bet cēliens ir galā, un tev jākāpj lejā pirms tumsas. Jākāpj lejā pāri daudziem mazākiem kalniem, kas, augšā kāpjot, kā nemanīti bijuši ceļā, jākāpj lejā, ja gribi tikt atpakaļ savā būdā. Jākāpj pacietīgi. Tā kāpdams augšā lejā, vari mazliet iemīlēt šos kalnus, vari ūhināt, dziedāt, saukt, un atbildes nāk visapkārt no tuvu un tālu.
Nē, ne atbildes – nāk atpakaļ tava paša sauciens. Jo ilgāk sauksi, jo tas, ko dzirdēsi atpakaļ no tāluma nākam, kļūs kā mēdīšanās… Uzmanīgi kāp, rāpo lejā! Kalnu varenība ir cieta, spītīga, ietiepīga. Tā neatkāpsies. Tā gremdēs tevi, aprīs tevi savās ielejās.
Lauku un mežu cilvēks grib uzvarēt tā, lai tas varētu iet no meža saulpilnā klajumā, tad atkal meža ēnā apsēsties.
Vai lauku un mežu cilvēks ir tik valdonīgs, tik liels, tik suverēns? Nē, viņš tikai nav pieradis pretinieku.
Un pilsēta, kāda tam rādās pilsēta?
O, pilsēta ir kā kalni un jūra kopā, labirints, no kura nav ceļa ārā.
