1971     Wollongong

1. janvāris 1971.

Rīts.
Diezgan izgulējies pēc jauna gada gaidīšanas.
Skaidrs miers ārā.
Arī manī.
Jādodas drīz mājup.
Mazs gandarījums, kas nav atzīstams, jo noved Lucis kundzes sfērā, ko es neatzītu.
Skaidrs rīts. Jāpatur –
Skaidrs rīts.
Laimes izlietas vakar –
Man kāda dzeja – par vasaras vēju atšķīrās – vējš, kurā labi rakstīt dzejas. Tā tad tikai vējš un dzeja.
Varbūt pietiek, varbūt jācīnās atrast vairāk.
Pēcpusdiena.
Bijām staigāt aiz Redhead pie jūras. Saule, vējš. Seja svilst. Mati nodeguši. Rītu jābrauc mājās.
Nakts. Braukšu rīt 1.45. p.m. Lai būtu ar draugiem – ir jāaug. Un augt var vienatnē.

Es nepazīstu sevis
Ar draugiem tiekoties
Noslēpts kļūst mans es
Kas pārāk savrūps bijis.

2 janvāris 1971. 7 am

Ļoti maz gulēju. Nevarēju aizmigt domājot par to, ka šodien braukšu – mājās. Uz Crown str. Uz jūru. Uz sevi vien. Uz savu brīvo dzīvi. Uz savām illūzijām. Uz savu slinkošanu – sapņošanu – spēlēšanu – lasīšanu – rakstīšanu – uz vēstulēm no bērniem – uz to visu kopā, kas brīžam būs tik rūgts un brīžam salds – (ja šo vārdu var nopietni lietot).
Un tagad – varbūt tā ir tikai bēgšana no vienas cerības otrā – bet lai kas.
Jāraksta, mazliet sevi jāattaisno un no ārpasaules nekas daudz nenāks. Te bija gari svētki. Pa pusei svētki. Viss – svētki un ikdiena ir tikai pa pusei – tikai pusē dzīvota – otra puse ir nedzīvotā.

1.45 p.m. Vilcienā.

Laimīgi atvadījušies. Šķiršanās, mūžīgā šķiršanās. Bet arī tikšanās, vēl tikšanās.

Tikšanās priekā
Sirds kā aizturētu 
Skrējienu tur
Grūtumu dzīvu
Valdīšanās nemieru karstu jūt
Kā aulekšojiens
Stepē tā būs
Tikšanās.

4.30 Sidnejā. Centrālē. Sēdu un gaidu Wollong. vilcienu. Jāņem lēnais – lētāk iznāks.
Koferis smags no kādiem ciemkukuļiem (peači un biskvīti) – un nezin vai nebūs jāņem taxi. Nevarēšu līdz mājai aiznest ar labu – ārā mest neko nevar.
Gribās jau tikt mājās. Kādam cilvēkam te ir ‘ļoti skaistas’ acis. Kāds gaišs, ‘sweet’ skats. Visumā ārkārtīgi prasta publika – briesmīgi necivilizēti ģērbušies un izlaidīgu, izvaļīgu stāju.
5.40.p.m. Vilcienā uz Wollongongu. Bērni ar soft drinkiem visapkārt.

Apm 9.30

Mājās. Gulbergi + Freimaņi te bijuši 2. svētkos! Žēl!
Vēstules no Dzidras, Austras, Sarmas, Mumford. Dianas.
Visas labas vēstules. Dzidra tā priecājas par sniegu!

Svētdiena 3. janv. 1971.
10.30 p.m.

Tulkoju Godo! Viegls darbs, tikai jāgudro dažās vietās kā izteikties un nezinu dažu vārdu extra īsto nozīmi.
Izskaloju un ierullēju matus. Savus gaišos – matiņus.
Nepiezvanīju nekur. Nevarēja ‘centrāle’ man sameklēt numuru – es nolamājos lai mācās valodas, ne visai gudri tā darīt!
Keith uz 5 min. bij te.
Lietus ar krusu bij mazliet.
Pie tulkošanas man vajadzētu Inesi – viņa zina franču vārdu un teikumu īsto nokrāsu.

Pirmd. apm. 12. 4 janv. 1971.

Biju bankā, bibliotēkā, pastā un mazliet ko nopirkt (1 gurķi, 7 banānus…)
„…Sirds sāp, uz kalniem pravieši kāp, un zvaigznes vēro”… Rainis!

Sirds ir briesmīga
Nevar nomirt
Negrib un negrib
Spītu ievelk sejā
Dzen soļus
Neiet nevienā kompromisā
Nepiekāpjas
Nejēdz atteikties no savām 
               Prasībām.
Sirds ir stipra.
Tik klusām noraud
Bet ne bieži
Pat pārāk reti. 
Šie brīži jāgaida kā rasa
Kā lietus gāze
Kas lauku atdzīvina.
Bet debess un zemes 
Krāsām tā uzsmaida, 
Bēdas redz,
Vēl arvien ir augstsirdīga
Nelabojama
Lai arī nobijusies
Nobijusies kā diegs...

–––––––––––––––

Manām acīm klapes uzliktas
Kā tramīgam zirgam
Un tā iet ir grūt.
Savu ceļu atrodu
Eju, nāku
Bet šis ceļš nav ceļš vairs.
Ceļi ved pasaulē, saulē
Mans ceļš ved akmenī pelēkā.
Jo acīm manām
Prāts klapes uzlicis
Kā zirgam tramīgam.
Noņem tās
Paganoties
Zaļā aplokā
Uzliekot galvu uz sētas
Ceļu pavērojot.
Manām acīm klapes uzliktas
Kā zirgam tramīgam
Mani soļi skan cietā akmenī
Es neklūpu –
Es mirstu.

7 p.m. izgāju pirmīt, ‘dārzā’ – izravēju visas vecās puķes un nezāles, un noslaucīju celiņu. Un kamēr mazliet spēlēju – lietus, mazliet ir lijis. Viss svaigs un zaļš ārā un tīrs manā dārziņā. Jāiestāda šis tas tukšās vietās. Zaļumi labi saauguši – tukšu vietu vairs maz. Un podu puķes jāpārstāda, lai ir labas un saņēmušās augšanai – kad bērni pārbrauks. Liellapainā (mājas svētība) pārplēsusi podu ar sakņu spēku – sen jāpārstāda:

Zils vakars
Zaļš lauks
Miers jūrā
Un debesīs.
Kur mājas man rast?
Ko mājās saukt?
Šī Tava pilsēta
Sapņu pilsēta.
Kluss vakars
Zils vakars
Miers spulgo lampās.
Kur mieru man rast?
Ko šinī mierā glabāt?

Otrdiena 5. janv. 1971.
Ap 9 am.

Pastā nekā.
Lietus bijis naktī, un vēl no rīta. Dārziņš izravēts dod atpūtu acij. Krūmi, koki, nektorāns aiz loga aug acīmredzot, aizstiepj zarus priekšā ielai – vēl tikai ļoti mazs brīvs laukumiņš skatam palicis –

aizaug, viss aizaug
          ar sūnu
          var teikt.

Tīrs rīts, lietū nomazgāts.
Maigumā auklēti zari, iela 
               debesis
Jūra spulgo zem
Mākoņiem, zem lietiem.
Kas nāks?
Tas, ko negribu?
Kādēļ vienmēr tas nāk?
Tas neatlaižas?
Tas, ko gribu slēpjas,
               pazūd, neatnāk.
Vai tas pazustu
Atnākdams?

Lasu André Mauroi –
Illusions. Nekas jauns vai neatrasts.
Gaidu vēst. no Ineses!
Un no Dzidras!
Vakar bij no Kliva! Nu jau atkal gaidu.
Vakars.
Vējš, lietus, maigums, grēks. Kā dzeja?
Nosūtīju atvainoš. zīmi par nevēlēšanu. Mrs. Welleher (no lejas) parakstīja.
Viņa arī iedeva kāda joba sludinājumu. 2 bērni un bebis pēc skolas – jāuzmana 1 ned. uz 3 ned. jeb katrā 3. ned. Anyway – tāds jobs būtu labs. Aizrakstīju vēstuli. Varbūt kas iznāk.
Tulkoju Godo.
Bet – vajaga vārdnīcas.
Un ja pieturas tikai pie franču versijas – iznāk mazumazliet citāds dažās vietās. Nevajadzētu bez aprunāšanās tulkot – tāpat būs jāpārstrādā – bet varbūt tomēr zudumā darbs neies. Un – galu galā – pat tā, kā es tagad pārtulkoju – būtu labs diezgan uzvešanai.

Kāds garām braukdams ļoti asi aizgrieza galvu? Ar – nepatiku, kā es no jugoslāva? Nezinu. Nezinu. Tie pelēkie mati man kož un dur galvā. Tomēr – nejūtos labi, Newcastlē to tā nemanīju.
Spēlēju – pavirši.
D. moka. Nevaru ticēt ‘nekam’. –

Trešdiena 7.30 am. 6. janv. 1971.

Ziedu atkal tumšāku krāsu matos – nevarēju samierināties ar ļaužu bailīgiem skatiem, kas krita uz manu bālgano galvu – daži novērsās bailēs, citi nepazina… Nu – tik traki nebija. Bet – nav tas ko gribu. Tagad arī nebūs. Saule uz jūras, ne zilums bet pienīgs pelēkums mākoņos – pats sevi te piekalis pie vientulības staba un nīkstu. Bet ko – veco Graudu! Ja viņš nebūtu dumjš – es to būtu paturējusi, bet šī gara viduvējība! Ja Indulis nodzītu bārzdu – tad diezin kā būtu, izsalcis viņš nabags tāpat ar visu proviantu, tā kā tanī ziņā nav lielas starpības, vai esi viens vai divi, tā kā nav, pēc tā mēs nīkstam visi. Tas kas ir – tas nav tas.

Saule, sidrabaina jūra! Es gribētu ceļot prom pa jūru, pār jūru un meklēt, skatīties gleznas ar jūru. Lai gan – tur arī nav tas, jo tas kas ir, tas nav viss tas… Dufi Dufi.
10 a.m. Pastā nekā. Grūti pieņemt. Grūti vispār šodien.

Domāju – netaisīšu logu vaļā uz ielu – turēšu aizklātu. Un – jūtos cietuma. Bet tā ir illūzija – ja atverot logu neesmu cietumā. Mati tumšāki – bet ne labāki. Nevaru atrast jauku neuzkrītošu toni – vai nepareizi, jeb sirmi – tā vien iznāk. Tikai Vācijā to īso brīdi bij jauki.

Raudu par to, kā vecums sāk izķēmot. Es tā turējos šai izķēmošanai pretī – bet tagad – kaut kā visa seja dabū to uzpampuma izteiksmi – puffed features – un – I hate it. –

8 p.m. Biju pēc zivīm (Cliev ierosinājums viņa vēstulē). Bija vējš ar smiltīm un vējš ar jūras mitrumu. Ļoti skaisti. Tikai – nezini ko ar to darīt. Paņēmu arī grapfruitus tirgū un atstiepu mājās. Mocīga diena. Nav kur pieķerties. Cits būtu – nav dzīvu cilvēku. Nav viena. Kauna lieta tā nodzīvot dzīvi. Kauna lieta.

Kad atbraucu no Newc. tad kādu brīdi likās visās šīs Wollongongas būšanas – kā milzīgs greizais spogulis – it kā viss galīgi nepareizi – un arī nevajadzīgi. Bet tur – tā dzīve Newc. arī bij tikai illūzija. Ķerties tur klāt kaut kam? Nekā laba. – Nu šis Godo tulkojums ir glābiņš – lai gan – es jau varētu reiz sākt ko rakstīt pati. Bet vieglāk varbūt ir – ka ir šis tulkojums.

Mani apstākļi te ir nedabīgi – absolūti viena. Bet – tikpat viena esmu ‘cilvēkos’ – man tas jāsaprot, tos cilvēkos kur es biju es atpūtos – savā ziņā, bet – kaut kā tā ir tikai arī illūzija. Kas man atliek? – Jāuzraksta kaut kas! Kaut es varētu to izdarīt, bērniem par labu.

Ceturt. – 7. janv. 1971.

Rītu In. + Laim. vedding day? Vai nē? Nevaru atcerēties. Viņi izbrauca 8. bet svētīja uz kuģa. Vai tas nebija 16? Traki, kā izgājis no prāta. Kāpēc es domāju – 8. janv? What a mother!
Biju izņēmu no baknas $10! Tas arī traki! Kā es dzīvošu? Tas beby jobs nerādās. Pat arī nerādās. Ja šie maksātu par tulkošanu – bet tas var tāpat būt tikai – brīdim. Tomēr!

Istaba iemīļota tagad – nezinu kā es bez tās varētu rakstīt? Verandā ierīkoties? Vasaru karsts – ziemu auksts – bet tur varbūt dažreiz būtu tīri labi. Ieklāt kādu grīdsegu, (kas jāpērk) un ielikt tur desku un krēslu. Ielikt vienu caurredzamu logu. Kam? Lai var redzēt – ko? Visu. Debesis. Ielu. Nosūtīju Freij. un Idai vēstules. Jokojos Freiju vēstulē visādi un aizmirsu pateikties!
Vai In. neizbrauca 2. vai 3. janv.? Tā gan varbūt bija. Dzidra tikko vēl bija atceļā no kult. dien. Adelaidē.
Tīra, zila debess. Vējains, mazliet un saule. Skaista diena.

Rudz. kundze neatnāca. Vēl nav sākusi spēlēt – kas tur vispār tālāk būs. Viņai žēl to $1.50. Un – tā tas ir, žēl ir atdot katru centu. Viņa diezgan taupīga – un kā nē – pati ārpus mājas nepelna. Varbūt ar rokdarbiem kaut ko.
Man – jāada, jātamborē. Kas? Čības? Kam? Sarmam vajadzētu, bet viņam droši vien kādas kamieļvilnas. Lai gan šādas viņam derētu, bet grūtāk uzvilkt. Bērnu kleitiņas? Oh dear! Es nevaru neko ātri iztaisīt. Pītas grāmatzīmes? Kam? Pītas jostas? – Kam?

Piekt. 8 janv. 1971

In + Laim kāzu diena. Liekas 5 gadi. Gaidu vēstuli no viņiem, man vajadzēja agrāk atcerēties – Pašai savas nedienas, mūžīgas klusas ēdas…
Tulkoju Godo. Pamazām.
Lasu (pavirši) Beatriz, Balsaka.
Vakars – daži teikumi (mazliet) pārtulkoti. Iet lēnām.
Pastā nekā.

No rīta skatījos uzmanīgi – kāds pagrieza galvu braucot – bet neredzēju vai tas bija D. Kā tā var braukt? Biju pastā – 8.1. nosūt. vēst. māsai, kart. In + Laim.
Piecos vakarā, atkal sēd. un tulk. Pacēlu skatu kad D brauca un skatījās šurp. Viņš dara mani traku! Es nezinu ko iesākt. Varbūt tas galā nomierinās? Bet vai viņš to tādēļ dara?

No rīta piecēlos nelabā omā. Mazgāju šo to – kļuva labāk. Vienmēr vajag kaut ko kārtot, kas jākārto – tak kļūst labāk uz brīdi. Izmazgāju un iekrāsoju, mazliet atkal matus. Šī krāsa saulē izbāl vienā dienā. Varbūt Gulb. atbrauks. Man vajadzētu šo to noskaidrot par tulkošanu. Līdz febr. sākumam vajagot. Vēl – 3 nedēļas. Varēs jau. Bet – tad arī tas vien aizņem laiku. Un jāpalasa. Un D. Un nemiers – un visi sīkumi kas jādara – jāšuj – atkal stāv nedarīti. Tā – viņiem man šo laiku – 1 mēnesi vai maz 3 nedēļas vajadzētu – samaksāt. Tad justos normāli.

Nežēlīgi skaista diena bij ārā – vējš no jūras, pilns springtima un saule, saule kā vienmēr.
Lasu Balzaku – tikai lai redzētu – kā viņš raksta. Par daudz – kā iedomājas! Tagad izsver daudz uzmanīgāk katru lietu ko saka. Un tad šīs asaras kas tur nolīst! Es nu gan esmu patreiz tādā stāvoklī, kad asara iespiežas acīs šad un tad – bet nekad cilvēku klātbūtnē. Un tad – nomiršana no bēdām. Tagad liekas – panes vairāk arī bēdas. Sieviete kurai nogalina vīru un brāli (jeb vīra brāli) bet kurai paliek 2g. veca meitiņa, tagad no bēdām, man liekas, nemirst. Nedomāju, ka Balsaks te ko pārspīlē – tādas pašas lietas ir citu rakstnieku darbos – tanī laikā, sevišķi jau tās asaras – jauni cilvēki tās uzber uz sievietes rokas ko noskūpsta tāpat ne aiz šā ne tā! Jā raudāšana nav visai modē vairs. Debora Kerr – ļoti labi prata raudāt filmā – tikai pielīst acis ar asarām – Oh, es esmu cieta kā krams – cilvēku priekšā. Un tomēr – par citu bēdām runājot, vai par dzīvi vispār, vai par kaut ko ļoti skaistu – kā pie mazās Justīnes – tad gadās man arī šīs ‘valgās acis’. Galu galā – kā sev atļauj, tā dažas lietas noris.
Ko tas D domā? Nav dūšas iekāpt reiz viņa busā.

9.1.71. 8 am.

Visburvīgākais siena laika rīts! Karsts. Mierīgs. Mazliet migla tālumā uz jūras – tik vien lai vieglā miglā saplūdinātu jūras un debesu līniju (mājās uz bērziem un gaišām ganu ceļu kārtīm vibrē gaiss…)
Un pār mani brīdi nolaidās tāla atmiņa, īstenības atspulga, no Tava skata, nolaidās pār mani silta maiga debess, kā jaunības dienās, kad aiz šīm mīlestības debesīm dusēja visas laimīgās nākotnes cerības.

Ak Dievs debesī, Dievs nežēlīgais aukstās debesīs, cik šīs mīlestības debesis bij siltas šai rītā un cik skaistas bija jaunības dienas – visas zem šīm debesīm. Es runāju, bet viņu skaistums guļ vārdos nenotverts pār mani. Sēdēju lielā istabā pie loga, jūtot dienu silstam, jutu šorīt atkal kādu galvu pagriežamies šurp un tas aizskāra maigi, kā šis rīts.

Es gribu iesēt augļu kociņu sēklas. Kāds stāds ir izaudzis un to lejas vīrs grib ņemt līdz uz savu farmu, kā kaut ko ļoti vērtīgu. Reiz jau par to domāju un aizmirsu – ka es te varētu ieaudzēt augļu kociņu stādus nākamajām bērnu mājām. Un šī doma – bij arī silta un auglīga, kā šis rīts. Atgādināja kaut ko tālu.
Un pēkšņi es apzinājos – Tu piedalies manā spēlē. Kādēļ? Varbūt vientuļi, tomēr vientuļi ir būt cilvēkos kā jūrā kas iet pāri un prom.

Varbūt Tev manis kļuvis žēl, un Tu gribi būt maigs, labdarīgs cik tas Tev nekā nemaksā. Varbūt Tu beidzot juti pateicību par tādu dievināšanu. Bet visās šinīs varbūtībās ir tomēr viena īstenība iekšā – Tu saskati kaut ko pievilcīgu manī. Daudz tas nav. Tas varbūt pavisam maz. Dažas dienas atpakaļ es apstājos uz ielas, es novēroju maigi veco, klibo jūrnieku, cik burvīgi tīrs un jauki saģērbies viņš vienmēr ir un cik pacietīgi, kaut kā svētlaimīgi, iet uz savām divām kūjām. Es pēkšņi domāju – atgādināt viņam, ka mēs runājāmies, un ielūgt viņu uz tasi kafijas. Bet tad – es atcerējos viņa izsalkumu un domāju – tas beigsies nelāgi, tas tomēr nebūs labi. Un es aizgāju garām. Ko domā mans D? Kas to lai zina! Bet, tālu, sen aizmirstu dzīves siltumu viņš man pārsedza šorīt. Ak, un tā tas bija arī tanī dienā pēc mūsu saskatīšanās spogulī – es staigāju kā sapnī, kā ielenkta no senu dienu neaizmirstuļu ziliem grāvjiem un rudzu puķu siltās smaržas rudzu lauku malās. Atcerējos visu šo aizmirsto puķu maigumu un laimi.
– Tagad atkal.
Tā ir briesmīga maldīšanās.
Savādā kārtā viņš man tieši uzbur visu to sen aprakto laimes un jaunības izjūtu. Bet viņš nevar pārmainīt mani.

Vakar es lasīju, kā katru vakaru, zem lampas lielajā istabā. Kājas parasti uz mazā galdiņa. Un es ievēroju nejauši paskatoties ārā, tumsā, gaismās – ka kādā logā grozās (liekās) kaili vīrieši – varbūt tur vannas istaba, vai cita istaba, kur dzīvo kā vēlas, bez tam – viņus var redzēt tikai līdz krūtīm, galvu, plecus, mazliet krūtis – nu, es nekad neinteresējos, kas notiek tur pāri lielās mājas logos, jo es gribu lai viņi neinteresējas par mani – man patīk neaizsegts logs ar nakti viņā – jā nu es te to otrā stāvā un laukumu un dārzu priekšā, to varu atļauties – pāri tās mājas logi ir tik tāli, ka vajaga ziņkārīgi okšķerēt un ņemt tālskatu, lai kaut ko īsti saskatītu. Bet – man šoreiz šie 2, vairāk viens, cilvēka tēls, tomēr bija kaut kā jāredz, traucēja, uzbāzās, varbūt – man jāsedz logs tomēr ar kaut ko ciet? Manu istabu viņi varbūt var redzēt daudz labāk. Lai gan es nekā ļauna nedaru – Tomēr! Man liekas ka es kādreiz esmu staigājusi un apsēdusies tur nakts kreklā – lai gan tas ir tikpat apsedzošs kā vasaras kleita – tomēr – varbūt kāds ir juties traucēts. Man likās – logā būtu noritējusi itkā maza izrādīšanās. Bet varbūt, ka tā nebija. Atskanēja arī tā pati pavārgā svilpošana ko es dažreiz biju ievērojusi un pat apskatījusies pēc tās – jo domāju, ka tā nāk no lejas, kāds staigā pa dārzu vai laukumu – tagad domāju – tā varēja būt no loga un logs varēja būt vaļā.
Nu – tas protams – mani netraucē – bet viena lieta –

Es domāju ja tas būtu D un nāktu tādā veidā, kails (kaut tikai līdz vidum) kails un omulīgs savā kailumā, smags, nosvīdis, spalvains, īsts, reāls vīrietis!… Un tad es jutu – cik tālu no īstenības ir manas ‘kaislīgās’ vēlēšanās! Es taču zinu kas un kāds vīrietis ir – 20 gadus. Bet tas ko es jūtu un vēlos no D. – tas nav tas – smagums, sviedri, kailums, omulība.

Kas tad tas ir? Maigums un uguns. Arī tas pats vīrieša smagais nosvīdušais ķermenis – bet ja tāds tas dažbrīd – pat darbā tādu es to jutu – tad bezgala maiguma pilns un ne – kārdinošs ar to. Kārdinošs, ja tā grib teikt, bet būtu jāsaka pārvarīgs, ar kaut ko citu, kaut kā citādi, ne izrādoties, bet ar sevi skatu aizsedzot. Un kaut kā es domāju – varbūt es neatjaušu ko es vēlos, ko es meklēju. Un īstenība iznīcinātu pirmā reālā brīdī visu, un tas nebūtu pareizi, bet tas tā varētu notikt.

Es jau pieņemu, ka tas tā ir noticis – ka viņš ir tikai tas pats, ko es tur redzu logā – ķermenis ar savām omulīgām, smagām iekārēm un to piepildījumu. Tāda ir dzīve. Es aizmigu, aizgāju gulēt gandrīz padevusies šai ‘nākšanai pie prāta’ – ka tā nav, ko es jūtu.
Bet šorīt – vasaras rīts, galvas mājiens, skaidrums un gaisma un zaļums dārzā un kaut kāds neaprakstāms otra cilvēka siltums – sagriež visu atkal agrākā un vēl maigākā jūtu panorāmā.
(Es lasu Balzaku un tas laikam ir mani noskaņojis – netaupīgākai vārdu lietošanai) haha!
Nav nekā pastā – un tas ir really sad!

Vakars. Karsta diena. Gribēju nupat 8 p.m. aiziet staigāšanas dēļ – aiziet uz bibliotēku – gāju dušā – āvos (zeķes nevar taisni uzvilkt) – izeju uz ielas – smirdīga vētra, auksts vējš no Port Kemblas – netīrs, nejauks gaiss. Nācu atpakaļ. Te istabās vēl sutīgs. Jau pa radio teica – pēcpusd. aukstus vējus un thunderstorms. Tās vēl nav. Varbūt naktī.
Šausmīgi slikts gara stāvoklis. Busi bij tukši, cik redzēju. Jutos pievilta, pamesta. Un diena tik nežēlīgi skaista un pats vesels – un jānīkst pēc cilvēkiem – un cilvēku kā jūra. Raudu aiz dusmām.

10. I. 71. 6.30 am.

Jau mati izmazgāti, iekrāsoti. –
Lasu Balsaku, kur runa iet par laulības lietām, jaunām sirdīm – tur viņš O.K. Mums jāmācās kontrolēt greizsirdība lai būtu laimīgi. Īpašuma sajūta jāiznīcina. Ņem to – kas Tev pieder – nekāro un nekauc pēc tā ko otrs Tev atņem, tas tikai sākumā tā izskatās, ka atņem. Ja Tu neliksies par to ne zinis – kaut kas nāks atpakaļ. – Nu – tā nu tas gluži nav – bet apmēram. Lielākā nelaime ir domāt – tas tikai man pieder, viss šis cilvēks un tā paliks – cilvēks mainās – nenosēdies uz mūžīga īpašuma. Mainies pats arī. Šausmīgi. Bet nekauc – ja nāk sāņu lēcieni. Arī nav taisnība. Un – tomēr.
Pelēcīgs, piemācies rīts.
Bet rīts arvien ir laimīgs – saulē vai mākoņos.

9 p.m.

2 p.m. atbrauca Gulbergi un Freimaņi. Bija ļoti labi. Kliedzām runājām. Ne pusi no visa ko gribās neizrunājām, bet daudz pietiekami.
Man jau $10 rokā un tas man tik ļoti ļoti ļoti vajadzīgs. Nopelnīšu tur cerams ap 40-50 dolāru. Un tad – viss cits, man vakars jārīkojot – lai būtu nauda grāmatai.

11.20 p.m.

Viena no nedaudzajām reizēm, kad latvieši patiesi iepriecināja un deva kādu cerību, kādu pamatu zem kājām kaut tik daudz – kā apstāties. Un viss kopā (kas izvest būs grūtāk) deva tādu labu, veselu, pilnu sajūtu – piepildīja mani ar dzīvi. Un tad, kad viņi aizbrauca, vēlāk – gāju pastaigāt. Bija skaisti mākoņi (vakara krāsainā debess kad gaismas gail par katru spožāku krāsu un padara nespožās krāsas spožas) un es paskatījos pirmajā mākonī – un jutu, bet šī mākoņa skaistumu – tur es nevaru atrast – lai iegūtu šī mākoņa skaistumu – to ko viņš man saka – man jāmeklē tas citur, man jāmeklē tas turpat, tai nelaimīgā vietā kur līdz šim – pie D. Tas ir – tagad ‘tas mākons’ ir tur pie D.

Bet – tas var mainīties. Viņš var atrasties (te zust) arī tur pie kāda, bet tas nav nekur šais manās nodarbībās (kas it kā glaimīgāk kā citreiz paveras) tas nav tur – tas ir cilvēkā, otrā cilvēkā, kas Tev vajadzīgs, kas ir jāmeklē.

Bet – tas, kas man paveras piemērotā darbā un savu spēju izmantošanā, tas dara mani tik daudz veselāku – ka arī D lieta un mākons nezaudējot neko no sava skaistuma – kļūst tuvāks, pieejamāks, īstenāks. Man uz to tiesības. Tas nav tik aizliegts.
Labi.
Jāiet gulēt. Vēls. Vēl tulkoju. Būs ātri jātulko – jāpiespiežas vairāk, lai dzejas arī var kārtot. Neguļu vēl – aiz labsajūtas.

Lita izskatījās ļoti veca un stīva un nevarīga – bet dramatiski skaista! Veca – bet neizķēmota. Viņa varbūt izskatījās labāk kā šad tad nesen agrāk. Es nezinu kādēļ? Kad viņa runāja – stipri – tad gan mazliet drausmi. – Bet cienījami. Dignity! No mugurpuses savā vieglā tērpā, bezpapēžu kurpēs un ar stīvo gaitu – viņa izskatījās kā lelle.

11.I.7. Pirmd.

Gan ar pamošanos bet nogulēju līdz 8 ½! Vakar pēc 12 vēl nevarēju aizmigt. Šorīt – piemācies, 10.30 un pasta kaste tukša, varbūt vēl nāks. Bet parasti viņš ir agrs! – No abām pusēm gaidu! Jā – viņš nāk. Bet…? Tikai no A Zariņa. Kas?

Ielūgums uz sanāksmi – partiju. Luce lasīs (kādu rakstn. dien, atsauktu) referātu. Krādziņš – par kult. dien. un literāro sarīkojumu Brisbenā.
Interesanti. Man liekas es nesaņēmu nekādu uzaicinājumu tur piedalīties. Būšot – rakstn. parāde – tā lasīju. Bet varbūt ielūgums bija – tikai caur avīzi.
Oh! Manu gaidīto vēstuļu nav!

24. ir tas – kad man salūgti viesi no Newcastles un Sidnejas –
Te nu bija! Nu – nekas. Ja mani viesi brauks – no Zariņa izpalikšu – nekā pārāk interesanta tur nebūs. Varbūt šāds tāds raibums – varētu jau. Reti jau kaut kas ir kur iet un vasaras laiciņš! Nu – redzēs ko mani viesi teiks? Ja nebūtu no divām pusēm, tad varētu atlikt – bet – ar 2 vietām grūtāk izkārtoties. 2 p.m. biju nosūtīt Dz. vēstuli – nopirku eļļu, sviestu etc.

Augšā nākot D (pēc otra b.) pabrauca garām, deguns taisni uz priekšu. Bet ilgi uguņoja – tas vienmēr man liekas kā mājiens un tas tā droši vien nav. – Tulkoju lēnām. Varētu jau ātri – un tas varbūt būtu labāk. Ja D pavīd garām bez zīmes no viņa vai no manas puses – uz kādu laiku iestājas grūts nemiers. Kaut kas nospiests, kā zem akmeņiem un par to jādomā un katra doma un darbs ir zem šiem akmeņiem, nekas neraisās. Tādēļ nav dzejas. Viss noslodzīts, nedzīvs, sastindzis. Dzer un dzer kafiju.

6 p.m.

Krēslas stunda mīļā
Maiga mierina
Rītu sola 
Runā mierā
Cīņas izbeigt liek –

––––––––––––––––––––––––

Muļķīgas klišejas!

Es raugos pelēcīgā maigā gaismā
Ko novakarē
Ielā sijājas

––––––––––––––––––

Pelēcīga gaisma
Maigi sedzas tumšāka
Pamazām
Zaļums mierīgs šūpojas
Zaros – tukšums
Paliek kā čūskulēns
Nobēgdams no ielas 
Pret dārza pusi –

– Tā ir! Ha

––––––––––-

Aizliedzu maigumu Tev
Pamest ar sejas pagriezienu
Ar skatu, soli steidzīgāku
Un iztukšoju šo dienu
Apgāžu tās dzīvo trauku.
Atliek nu drebēt un lūgt
Lūgt rītu atnākam
Atliek mirt vienu 
Diennakti man un Tev.
Dzirdi nožēlas, jūti
Gaidi, nāc rīt!

–––––––––––––-

Tomēr tāds skaistums dzīvot, būt te, just to visu – redzēt šo krūmu aiz loga augam – viņš ir jau aizsedzis manu skatu uz ielu gar slimnīcu – pilnīgi nosedzis, vairs neredzu zilo kalnu grēdu ielas rūkumu un mašīnas nākot un ejot. – Vairs tikai mazs laukums brīvs, kur redzēt lielās ielas daļu – tikai mazuliet. Arī uz slimnīcas pusi krūmi aizklāj arvien vairāk ciešāk visu. Verandā jau var sākt justies pavisam paglābts un iesprostots. Tāpat te. Bet zaļums tik mīksts zaros. Šovakar viss peld kā maigā ūdenī, krēslas stunda ilga un lēna, mierīga.

Tomēr ir labi just griežamies caur sirdi šīs vēlmes, nepiepildāmās prasības. Ir labi just, zināt arī to, ka lai ne tas cilvēks, lai ne tās jūtas – kaut kas ir pieskāries pierej, kāds dzīvs cits cilvēks tur pielicis rokas, lūpas, vārdus, viegli garām slīdoši kā tauriņa iešana zaros – bet – nekas nav mērojams kas nozīmīgs – ar liels un mazs, ilgs un īss.

Pār grāmatas lapu, kur lasu, pārskrien kāda tik sīka dzīvība, ka es to redzu tikai kā vismazāko punktiņu – insekts? Ha – gudrais lielais cilvēks, Tu to saki un domā to esam izmērījis.
Manās rokās plūst šī iela, zaļais krūms, gaismas un daži cilvēki, daži cilvēki kādreiz domā, iedomā par mani. Redz mani. Un es redzu viņus. –-

Otrdiena 12. janv 1971.

10 am. Vēl pasta nav – jeb vēstuļu nav. Gaidu. Gaidu. Godo!
Tulkoju Godo. Izņemot Lukija runu – pirmais cēliens pārtulkots. Bet – jālabo. Jāgudro labākā valoda. Lai gan – ko tur var izgudrot. Jāļaujas aizmirstai valodas pašplūsmai un tā jālieto, jātīra.
Domājot par to ka Gailīte Lija nāks un varbūt runās par reliģiju (te, 1. cēlienā, beigās Godo – ir tāpat kā viscaur šī – vakara, dzīves vakara problēma. Vispār – dzīves).
Atziņa – var rīt ko grib, tik nevajag aizrīties. Un aizrīties var tikpat labi ar kaulu kā gaļu. Nav svarīgi ko rij, cik rij, kā rij, ka tikai to sagremo. Nesaslimst. Pārstrādā. Iztīra no sevis. Vai izmanto un iet tālāk. – – Iet – tālāk.
Nerij visu no gala atkal.
Kustās uz priekšu.
Kā? Kāpēc?
Ar visiem spēkiem.
Tādēļ, ka citādi nevar. Tādēļ ka tā tas domāts.
Who knows?!!

––––––––––––––-

Sēdēju ārā, ar kājām rīta saulē un tulkoju. Karsta diena. Nogurums, iet uz jūru. Veļa jāmazgā – pulvera nav. Gaidu pastu vēl. Varbūt vēl nav bijis. Krūms aug kā neprātīgs.

Trešd. 4 pm. 13. janv. 1971.

Piemācies. Nav vēstuļu.
Naktī ods atmodināja un karstums (kāda pārpūle – aizgāju 12 gulēt) neļāva gulēt. Tomēr visu dienu pārrakstu 1. ainu no Godo. Lieks darbs. Vajadzēja tīrāk, lēnāk rakstīt un uz 1 puses papīram – nebūtu jāpārraksta. Tikai sākumā bij jālabo – tagad tālāk tulkojums apmēram jāatstāj tas pats, kas rakstīts. Nu dažos sīkumos var izteikties citādi. Esmu jau mazliet iestrādājusies – varu labāk saprast kas teikts un arī kas aiz tā teikts?
Patreiz fiziski nogurstu – spēlēju intensīvi etīdes kādu ½.
Aiznesu Inesei + Laim. vēstuli.

Saņēmu telegr. – Lija rītu nebūs (bet katrā ziņā šovasar…) Labi ar ka rītu nav – esmu nogurusi. Tik ilgi naktī nevar tulkot. Jāguļ. Kad tikšu 1. ainai cauri – tad iešu lēnām. Interese, patika tomēr nezūd, tikai fiziski nogurstu – varbūt negulētās nakts dēļ. Lietus varbūt nāks! Cik labi ir strādāt piemērotu darbu, kas nav mocošs un par ko maksā!
Es tādu darbu ļoti ļoti reti visā savā mūžā – esmu darījusi.
Skolotājas amats nebija piemērots – tas ir ne tik ilgi. Kādu laiku jau bij labi. Bet – nepiemērotas lietas arī – un visu laiku – tas nav īstais dzīves uzdevums. Visu laiku – doubble dutī – jūtams, arī darāms.

Un trimdā – izņemot kādu brīdi faktorijā pie ‘gurtēm’ – un varbūt – (ar V. simpātijām palīdzot) pie Mooriem. Citur – mūžīgās nepareizības. Un – citi, daudzi – tā normāli dzīvo, labi pelna pieņemami vieglā darbā. Ak jā, kādu laiku pie Read. D. arī bij labi, lai gan tur bij jāievingrinās daudzās, jaunās lietās. Ak – cik savāda, nenormāla dzīve.
8. pm. Nogurums! Negulēts. Jāiet tūlīt gulēt. Sāku tulkot 2. cēlienu. Būs ko ņemties! Bet laika jau diezgan. Pa vidu – jākārto dzejoļi – jāmeklē (jāpārfotografē arī ) skices! –

Ceturtdiena 14. janv. 1971.
10.30 a.m.

Cēlos agri. Gulēju diezgan. Biju siltā vannā, aukstās ikdienas dušas vietā. Tulkoju jau mazliet. Dažā vietā netieku uz priekšu īsto – izteiksmi meklējot.
Pastā nekā. Tik no Ineses adīšanas grāmatiņas, ko viņa jau teica izsūtījusi. Tās labas – bet nav ziņu kā viņiem iet? Un – nekā no Dz + Cl.

Varbūt visi busy? Rudz. k. nenāk uz stundu. Tā stunda man ar neko nepatīk – es kaut kā nevaru viņus pakustināt, savus skolēnus – neredzu, cik īsti viņi progresē. R.k. jau progresēja diezgan, pirms kad atnāca bija ļoti vārga spēlēšana, bet tagad – apstājas. Ārā diena virpuļo.

Tev te, vecenīt, daži labi dzejoļi galu galā – pāris dienas atpakaļ! Kur ir gāzts ārā – exatly kas grauž – tad ir O.K.
Pat nerādās.
Kā Estragonam – neviens nenāk, neviens neiet, nekas nenotiek…
Ko mēs darīsim? Neko. Jāgaida Godo!
Un Godo atlaiž ziņu – Mēs ieplēšam mutes, prasām kāda viņam bārda etc.
‘Feins’ jau ir tas Beckets! Smalks puisis. Bet glābiņa viņā ari nekāda nav. Nekādas atbildes! Nekādas Godo atnākšanas. Un – kā lai gaida vien. Jāsāk – kārties. Jācilā zābaks jo var just ka tas spiež. Jā – neviens nenāk, nekas nenotiek… Ja ir kāda izrāde, kaut kāds Pozzo un Lukijs – tad zābaks aizmirstās…
Skatos logā – reiz pa visu dienu varbūt drīkstētu arī paskatīties – tāpat viņi domā, ka skatās visu laiku, ja reizi pieķer.
Kas tur ko redzēt? (Tikko aizdrāzās neredzēts…) Nezinu! Dzīvība.

Krūms dārzā
Zaļš koks man rāda
Zīmes dod
Aug, kuplo, aizaug manu logu
Manu ceļu uz ko?
Aizsedz?
No kā pasargā?
Zīmes dod.
Ja nekustēšos
Viņš savas saknes laidīs
Manā logā manā ceļā
Manī
Ja nekustēšos.

–––––––––––––––––-

Jāaiziet pēc zivīm?

–––––––––––––-

Jāredz silts vaigs
Pagriežamies
Siltumu glabājot
Varbūt man.
Jājūt dzīvs skats
Pārslīdot.
Puķes saules tiecās.
Jāiet, jāpašķir zari,
Saknes kas aizaug
Kas saaug
Apkārt, pāri
Caur caurim.

5 p.m.

Iznācu verandā. Par vēlu? Varbūt taisni šinī momentā gāja garām buss ar milzīgu mātīti durvīs! Ha! Un tad man vienmēr liekas – visi to spēlē! Tas nevar būt! Ir jau arī vēls. Varēju agrāk iznākt. Tulkoju un tulkoju – vienmēr jāsēž uz sīkumiem, bet tāda varbūt ir tulkošana, nevar atrast vārdu! Kaut mazākais vārdnīcās viņi būtu iekšā! Vējš. Kļūst nemierīgs. – Jāiet iekšā!

.

Vai vēl reiz noliekties līdz zemei Tavā ceļā
Un gaidīt dzīvību vai putekļus?

15 janv. 1971 Piektdiena, kaut kas pirms 7 a.m.

Ods (viens, divi, trīs vai vairāki) uzmodināja mani 3 reizes. Roka sakosta nelabi niezēja. Nāca uz rīta pusi. Gaiss smacīgs. Es paņēmu gultas drēbes un atnācu gulēt lielā istabā. Labi atpūtos. Tur gaiss mazāk mainās, tanī istabā un tā palma, tādās maigās naktīs kā nekur, kad vēja nav, redzams padod odus augšā no zemes!
Vairāk reizes esmu domājusi – būtu jānāk te gulēt, te labāks un vairāk gaisa. Bet baidos neaizmigt no satiksmes trokšņiem. Būs tomēr varbūt jāmēģina te gulēt, bieži tur es nevaru atpūsties.

Un veranda būtu jāiztaisa man par rakstām istabu un otra istaba jāizīrē! Kaut kur man rakstīšanas stūrīti vajaga – un tur varbūt būtu labi! Arī labi saistīta ar šo istabu. Tikai – vai āra durvi atstāt lietojamu? Ja to nelieto – telpa kļūtu daudz lielāka! Un – vajadzības jau īsti nav lietot – tikai tā var savienot šīs telpas ar āru?! – Kad apskatās – būtu omulīga istabiņa ja durvis aizbarikadē – bet atkal – ja reiz grib atnākt un iziet verandas stūrītī – ja otra istaba izīrēta – verandā iešana pa otrām durvīm nebūs vairs tik parocīga. O.K. ja varētu nopirkt grīdsegu no somiem. Kādu priekškaru sameklēt – un tas viss!
Lieti nāk pār jūru.

Cik labi ka man ir darbs ko darīt, kas man patīk un par ko man maksā! Šo teikumu es varētu atkārtot katru ‘mīļu brīdi’. Bet – tas darbs būs ilgāks kā tā maksa. Vai ja – nāktu tūlīt otrs tāds darbs!

Tik pelēcīgus slimnīcas mūrus nekad nebiju redzējusi, kā šo brīd. Arvien tur laistījās pāri krāsainas sarkanīgas, zeltainas vakara gaismas, kad to vēroju – tagad lieti nāk un pāri visam klājas kāds palsums, sevišķi uz slim. mūriem, ja es redzu tikai tos un debesis un kādu pelēku telefona stabu (jo es guļu uz dīvāna un lasu Sartr. Nousea – ) Slimnīcas mūri atgādina vecu pagrabā ziemu pavadījušu burkānu, kas izmests saulē, izbālējis vēl un aprīļa salnās sasalis zvīņojas bālganām zvīņām.
Savādi skaists šis skats.

Vai D mani nekad nav mazliet… vai es nekad viņam neesmu mazliet patikusi? Es jau nevaru prasīt, kā es sāku – vai viņš mani mazliet mīlējis. Lieli cilvēki, pieauguši, ap 25 – un tālāk – vairs nemīl. Tā tikai bērni dara. Nepieaugušās meitenes, iekāro un saka – es mīlu. Mīl kaut ko citu. Mīl vecākus, bērnus. Varbūt vēl šo to.
Apmācas vispāri. Jāatvelk atkal ‘venetian blind’, ko brīdi novilku lejā, jo brīdi – bija saule un traucēja lasīt.
Es lieku lielas cerības uz šo dienu.
Vēstules!
Un varbūt kādu garām slīdošu maigumu, kas skārtu kā vīstoša siena smarža, kā krītošas puķes, kas pārvēršas sienā. Tā viena ir no skaistākām pārvērtībām.

Es ceru daudz no šīs dienas
Vēstules pienāks
Pastkastītē gulēs
Manu acu un roku gaidot, 
Kas tās mīļos, apmīļos.
Puķes, puķes kaut kur kļūs mestas
Varbūt no gaisa kritīs,
Nedaudz, kaut kā 
Tas tā gadīsies
Un sienā pārvērtīsies,
Pēc siena smaržos
Tā viena no skaistākām 
Pārvērtībām
Viena no retām 
Pārvērtībām kas skaista. 
Kritīs puķes un sienā 
Pārvērtīsies. 
Pie Tevis ir, kā tikko pļautā
Āboliņa vāļā,
Kāda balss man saka 
Kāda balss man teica.
Kādai tas jāteic vēl
Jo man nepietika
Āboliņa tikko pļautā.

8.30. a.m. Līst. Visa pasaule ir sīkā, miglainā lietutiņā.
Lietutiņš? Kas tagad tā vairs runā? Ne te. Varbūt mājās ir vēl maija lietutiņš!
Lasu Sartru! Visa lielo, daudzu mazākais, rakstn. gudrība – ir viņu ielaišanās neizmērojamos sīkumos, detaļu izgaismošana – Tā dara Prusts, tā Sartrs, Frischs etc. Tur var atrast pasauli kas ir tik pat bagāta kā dzīve ar lietām + viņa, rakstnieka prāts (gars, dvēsele – kā gribat). Ir daži arī citādi – ‘sīkumi’ izslēgti, izmeklēti tikai ‘lielumi’. Beckets ir kaut kāds jauns kombinējums – neizteicami sīkumi ņemt nedaudz tikai, tas ir mazās devās – un no šīm tējkarotītēm speciālo sīkumu, izveidots lielums – jeb pareizāk, viņš liek mums to izveidot, nojaust, redzēt, iedomāties un šim lielumam nav robežu – Funny, funny…

Sartre saka to pašu ko es esmu teikusi un dzīvojusi – Tu redzi momentu ejam, kas ir tik dārgs – un Tu necel ne pirkstu lai to paturētu, veidotu kaut ko no tā. Tu redzi pat to izšķīstam, zaudējam to formu kāda tam īstenībā būtu jāpieņem (no factiem) bet kas ņem citādu no factu pārpratumiem, nepareizas to interpretācijas – un Tu nedari neko, lai glabātu kaut šo deformāciju – visu to bezgalīgajā aizrautībā just, redzēt, – kā tas viss notiek? Kā dzīve to maļ, samaļ? Itkā tas būtu tik svēts, neaizskarams spēks ko Tu labi zini, viņš ir iznīcinošs. Viņš gremo un norij. Bet – kaut kā, tā liekas, nē varbūt arī liekas, bet kaut kā tā fascinē – tas viss – ar savu radīšanas un iznīcināšanas nepārtraukto, mūžīgo, vareno darbību.

Kas nejūt šo fascinējumu – kas vienkārši to neredzot nerespektē to – tas ķer momentu – veido savu dzīvi! Tas ir prātīgi! Tas rada jaunu – savu paša spēku, varbūt paralelu tai absurdai darbībai, tas rada savu pasauli, ņem to. Ir bagāts? Kas zin? Viņš noteikti – zaudē to otru pasauli! Viņš paliek – savu spēju robežās, viņš neuzklausa savu sabiedroto vai ienaidnieku, kas nu tas kuro reizi ir – lielo nonvēršāmo malēju –
4.30 p.m. Uz ielas tikko bij parastais troksnis, ar visu nobeigumu:
Zzzzziiiīīīī – klakt!
Viena mašīna ‘iebumpij’ otrā. Nezin kur gadījusies kur nē – (varbūt tā bij tā dzinēja) liela balta ambulances mašīna acumirklī turpat – izlec apskata – nekas prom vedams, ielec aizbrauc. Pāris jauni cilvēki loka galvas zem mašīnas vienas, zem otras, tausta, skraida apkārt – viens vecis stāv šinīpus ielai pie busstopa – rokas uz muguras. Kāda ledija stāv otrpus ielai – (gaida liftu varbūt) lasa avīzi.
C’est come ca!
Kā jau arvien.

Diena sāk norietēt
Nu es iziešu ārā
Redzēt ka viss jau prom
Patiesi
Prom
Pārziedējis.
Agrāk es nevarēju iznākt?
Nē, nevarēju.

6 p.m. Uzvedos kā muļķe – raudāju, jau gandrīz uz ielas sāku. Un te mājās īsti norāvu. Bet – nevar izturēt! Šīs skaistās dienas – tagad jau gadi! Aiziet tikai vientulībā! Kas viss nevarētu notikt – ja būtu cilvēks. Ja – būtu cilvēki apkārt. Bet tas man nepalīdzēs – lai gan arī tagad asaras sanāk acīs.

Tulkoju. Un kamēr to daru, es neko citu nevaru darīt – tikai spēlēt, arī citādi – krāmēties pa dzeju, pa to laiku kad tulkoju – ir par daudz. Varbūt nedēļas laikā tikšu galā. Es ceru agrāk – bet Lūcija runa būs grūta un tad tā dziesma par to suni arī vēl.

9.30. Miegs nāca jau stundu pirms, bet kaut kā nedrīkst tik agri iet gulēt – 4 jau tad grib celties augšā. Rīti ir skaisti – un elektr. arī nav jādedzina – bet tad dienā jāguļ.
Man tagad sabiedrība – Vladimirs un Estragons – divi jefiņi – cilvēki – ēnas.

Sestdiena 5.30 am. 16. janv. 1971.

5 augšā. Bet pagulējusi, nekas labi. Te – ‘viesistabā’.
Te man jātaisās uz dzīvi: te + verandā. Un istaba – jā mītnieks jāmeklē.
Jūra šorīt bij kā maigākais gliemežvāks.
Saule uzleca, tik tiešām uzleca debesīs: te bij uz jūras līmeņa – te jau augšā prom!
10.30 Aizgāju 6.15 uz jūru. Nebij ne laba saule, ne laba peldēšana, ne varēju gulēt. Pārnesu (pārvedu) zivis, tomātus, plūmes – Nav pastā nekā. Raudu –––––––––

12 noon, or so.

Tikko – Uz ko D grieza savu galvu? Paldies par manu ‘normālību’? atbraucu ar to svētdienas dūšīgo middle gaišo.
Tomēr – varbūt mazliet labāk – ja pažēlo!
2.30. Pērkons. Lietus. Tā jau no rīta spriedu: ja neiešu agri uz jūru – kas zin kāds būs laiks vēlāk. Labi darīju izejot agri, lai arī stipra saule nebij, lai arī daudz nepeldējos – mazliet no visa bija.
Tagad līst – ne pārāk mežonīgi. Smaržo zeme. Sēdēju verandā. D. aizbrauca us kalnu, luļķīti ieliekot – atbrauca tikko nesen pirms lietus. Es biju uz Greek shop – atnesu onions, washing powd. un – bad – a chokolate! Aizmirsu cukuru. Maigi līst. Labi līst. Varbūt drīz būs pāri, lai gan nomācās visapkārt. Landlords ir uzpļāvis visu dārzu šorīt – tādēļ tik ļoti smaržo zeme.

Eju ārā, nāku iekšā – Skaisti ir un mazliet baida pērk. spērieni. Lai gan tas vienalga laikam – vai esi iekšā vai ārā. – Labi, ka biju jūrā. Būtu žēl ka nebiju. Divi izjāja garām te uz zirgiem pa ietvi – tagad atgriežas lēnām, salijuši – skriet pērkon laikā nedrīkst. Sidnejā bijis kāds pērkona negadījums nesen ar zēniem parkā – lielus šokus dabūjuši.
Skaisti.

Tādēļ – ka Tu esi dzīvs un atmiņas par īstāku, īsto dzīvi – kas reiz sākas, atnes pērkona grāvieni un lietus smarža, cik dzīvi atnesa atmiņā māmiņas balsi, vārdus, seju, kustības, smaidu, gaidīšanu, lietus svētīšanu.

7 p.m. Lietus pāri. Debesis pusskaidras. Bez vēja, maigs. Maigas krāsas.
Mazliet spēlēju – ļoti maz šodien. Arī tulkots maz. Reiz par visām reizēm – noslēp interesi par D. no citu acīm – un tad redzi kas notiek.
Tagad kaut cik labs sākums, jaunā gadā. Iznācu verandā. Lai gan vairs – ne ilgi, vakars būs virsū. Skatos uz jūru, šoreiz no stūra nav vēja, kur parasti gar mājas sienu velk. –

Tulkoju te. Pēkšņi vēl pašas satumšanas tuvumā – daži burvīgi, sārti mākoņi (saplūkāti) zilo vidū – aiz mājas otrpus ielai. Māja neizsakāmi maiga uz šīm ‘sugary’ debesīm.
Neizsakāmi maigas krāsas. Spožums iekšējs sevī – mainās zūd – krāsas, krāsas! Jau pāri – zils, bālgans un skumjš. Kā smaids bij debesīs – un pazuda. Krāsains, spožs sevī, caurspīdīgs.

Ļaujies smaidam
Ko Tev debess uzsmaida
Dienai ejot
Krāsainam, smaidam
Kas zūd.

Rītu būtu jāaiziet uz kino – Mikel Cane kādā droši vien muļķīgā filmā – bet kas zina! –

Svētdiena 9.30 am. 18. janvār. 1971.

Rīts pamazām iesilst, kļūst gaišāks – no miglas ārā. Spēlēju mazliet. Lasīju jau no 5 a.m. Sartru.
Tagad uzliku jauko MISA CRIOLLA plati. Un līdz asarām iegribās man manu bērnu! Dz. bij pēdējā te ar sevi, savu silto dzīvo ķermeni, balsi, jokiem, maigumu, nogurumu, cīņu –

Inese noslēpusies sevī, no nejaukās mammas kas tik daudz gribēja, tik maz prieka tur aiznesta deva! – Oh dear! Cik muļķe es gan dažreiz tur biju un nesaprotamās bailēs par In. laimi, veselību. Ak, skaisti bij tik daudz reizes tomēr. Un kļūdu – nesaprašanās tik daudz – Bet tā tas ir tā tas ir – kaut es reiz vēl varētu nokļūt līdz viņu sirdīm I + L!

Pabeidzu Sartre Nausee. Dažas lapas vidū vēl jāpārlasa.
Savādi – tik daudz līdzības ar to, kas man bijis jāpārdzīvo – šī eksistences baismīgā izjūta. Pilnīgi izslēgtība no cilvēces, ne tik vien cilvēkiem. Tad gadu atpakaļ – pilnīga izkrišana arī no eksistences, ko te nevar teikt, bet varbūt – tas ir tā sirdsapziņas zaudēšana. Nē tā nav sirdsapziņa – tā – nu vienalga, izslīdēšana ārā no visa – kad Tu kārpies kā pa tukšu kasti gribēdams viņā iejusties, ieraudzīt atkal to kas tur bija jo tā ir Tava vienīgā vieta kur Tu vari būt, Tava nepabeigta dzīve, lai arī liekas – Tu vairs neesi spējīgs vēl reiz kļūt par cilvēku un redzēt ka šī kaste nav kaste – bet dzīve etc.

Un tad gala slēdziens – varbūt tikai izmisis meklējiens pēc tā – bet vai tad man jāpazūd? Vai tas nav nekas ka es reiz dzīvoju? Vai tas ka es tagad esmu izsists no tā – iznīcina visu sākto un nebūs turpmākā – (ja nevarēšu ielīst atpakaļ) – Jā – tad es nācu pie tā paša slēdziena – ka kaut kas ko es daru un ko es darīju segs visu šo tukšumu, kaut kā vēl iespējams ko glābt. Varbūt man pašai to vairs aktīvi nedarot, vai nevarot darīt – mani tomēr apliecinās – glābs kāds mans dzejolis, stāsts vai zīmējums.

Tālāk – visi nevar dzejot etc. Kas notiks ar tiem? Kas notiek ar tiem? Tie kas nepamostas – ir nevainīgi. Tiem nav jādara nekas. (Svētīgi tie garā nabagi, jo tie Dievu redzēs! ) Bībele.
Jā. Tad tie – kas sāk pamosties – visi nevar dzejot? – Vajag būt un ir kādi mazāki, ne mazāki, parastāki apliecinājumi – kaut kādi darbi, darbiņi, vārdi, kāds smaids, etc. Kaut kas – pasviests otrai dvēselei. Jo kas tad cits ir dzeja, grāmata, dziesma? Tikai – daļa no sevis – pamesta otra dzīvei. Un tā – tur slēpjas dzīves jēga, skaistums etc.

Mēs ar Dzidru cik daudz reiz arī līdzīgi šo to runājām un pienācām pie tā – kādēļ tik grūt, tik stipri jācīnās un tik daudz jādara, jāmēģina darīt, kur otrs tiek glābts ar mazumu? – Tas ir drausmi – Bet iznāca ka tas proporcionāli mūsu saprašanai – Jo vairāk mēs apjēdzam, jo lielākai jābūt lietai ko mēs veicam.
Mums jālaužas uz deguna krītot izdarīt visu to ko spējam.

Un laikam nav iespējams teikt – es jau pabeidzu – es atpūtīšos tagad! Nav nekādas atpūšanās. Ja Tevī vēl ir kaut viena daļa nesapuvusi – tai ir jādzīvo, tai ir jādzen zaļš asns, tai ir jāstrādā un jāuzvar!? Kas? Jāuzvar – nevarība, negribēšana, bailes, gļēvums.
Varbūt tur ir tas ko te Gulbergs atkārtoja – pašnāvība nav attaisnojama.

Ak Dievs, kā es savu māmiņu dzinu pazušanā. Bet viņa jau uzvarēja. Tās svešās sievietes, ar kurām viņa slimnīcā bija kopā pāris dienas, raudāja viņu pieminot. „I loved her” „Ich hatte sie lieb” „Es viņu mīlēju” viena teica.

Tikai es būtu varējusi palīdzēt viņai, būtu varējusi nelauzt viņu tik ļoti – bet mani pašu lauza un es nekā cita neredzēju, nejutu, nesapratu. Tāpat kā vēl arvien.

9.30 p.m. Krietni patulkoju. Ir gan vēl daudz ko pārstrādāt – bet tā kā bez uzmetuma nevar izveidot, atstāju daudz telpas, lai nav jāpārraksta.
Tā tad – vakars. Tāpat kā šiem, gaidīšana uz Godo galā. Rīt – gaidīšu uz pastu!

Pirmdiena 19.{18} janv. 9.30

Apmācies.
Pasts vai nav vēl nācis? Vai viņa nav?
Izmazgāju sakopu matus. (augšā no 5)
Izlasīju Latvijas dzeju krājumiņu par mīlestību.
Salīdzinot (tūlīt tālāk lasot) savas dzejas – var daudz labāk vērtēt:
Ļoti daudz viduvējības tanīs piezīmēs, ko vakar atradu un kas ir atstātas apmēram kā viduvējas – nesūtītas nekur.
Daudz, par daudz jūtu, mīkstuma – mūžīgā nīkšana.

Pirmd. Nakts – apm. 1. am otrd, tā tad 20. janv.?

Sāku meklēties pa saviem ‘rakstu krājumiem’ pēc lugas (Šķūnī) uzmetuma. Gan jau atradīšu.
Kas tur ir sarakstīts!!!
Kas tur ir labu lietu!
Kāds liesmains spēks, salīdzinot ar šodienu, ir manī bijis. Visas grāmatas (vai simts tur ir) ir atkal jāpārskata – jo izmeklētie, tas ir agrāk izmeklētie dzejoļi, nemaz nav labākie – un tie ar ‘nerv’ iekšā, ir bieži pamesti. Tagad es uzdrošinos (ja nedrošāk rakstīt) tad drošāk izņemt uzrakstīto lietošanai. Tikai – viss tas ir iesākts, nepabeigts pabeigšanai – vai man vēl pietiks laika un spēka!

Dzeju varbūt neko nevar – ‘pabeigt’. Mana dzeja ir īsa jūtu dzeja, kas tur ir ir, nav nekādi episki gari gabali. Bet tomēr! Un kas ar prozu? Tādi dzirkstīgi gabali iesākti – nepabeigti. Tagad es – domāju, jūtu ko citu. Tagad grūt man tos nobeigt. Kas mani atrāvis tos nobeigt? – Nemiers un mūžīgais trūkums, visādi darbi – nepareizi un pārcelšanās no vietas uz vietu.
Ak – kā es esmu apklususi!! Un – liekas tāds lērums tur sarakstīts!…

Atnāca man šodien boarderi, ielūdza svētdien uz pusdienām – tā tad 3 lietas tagad šinī svētdienā – citreiz mēnešiem nevienas: 1) Zariņa partija (jāzaudē). 2) Freiji – jāgaida te. 3) Boarderu – vakariņas – arī jāzaudē ja Freiji būs te.
Pulkstens nāk ½ 2 – jāiet gulēt.

Otrdiena 10.30 p.m. 21.{19} 1. 71.

Ne no Dz. Ne no In. – nav vēst. Nedomāju daudz par to, bet kaut kur iekšā arī nedomājot kaut kas domājas. Rītu! Varbūt rītu.
Bij vēstule no Gulbergiem! Jau šis tas gatavs manam vakaram – zāle būs 22 . augustā. Koris, dziedātājs, pavadītāja – viss ierosināts! Tikai jākustas man pašai.

Vairs ko tulkot 5 lap.p. un Lukija runa, un dziesma. Bet iet labi!
Un tad būs gan jāuzmet tā luga – Cilv. Šķūnī! Iesākumu atradu – un vairāk jau nav! Iesākums nekas, labs, bet es domāju – mazliet īsāk jāraksta, vairāk jāizdomā. Tomēr cik dārgas tagad tādas piezīmes! Ko es tagad par tām strādnieku sarunām varētu teikt? Neko! Cik dead – tomēr esmu. Nu – varbūt domāju, zinu ko citu. Bet visi vecie darbi, kas iesākti – pārsteidz ar to, cik ļoti es visu esmu aizmirsusi!

Lita Gulberga uzrakstījusi paldies par ‘jūras gājienu’ tas ir manu stāstu. Kaut kā es ticu – ka šinī stāstelī ir atkal – svaigums! Drosme. Un tā jāiet tālāk! Labi ka no Šķūņa ir sākums. Tā mīlestības lieta var vēl kaut kā iztaisīties arī no vēlākiem piedzīvojumiem kaut ko pieliekot, bet daži sīkumi par strādniekiem – tādus man vairs nekur kur atrast.

Ja tik es skaidri zinātu – ko īsti rādīt? Tomēr – karaktērus. Es vēl neprotu tikai idejas parādīt. Mazākais viens ‘karakters’ tur būs – Saimnieks, sauktais. Un no tā šis tas tur ir uzrakstīts. Nu tā sieva – tikai sieva. Un tāpat tas viņas iekārotais. Un tad – tā bojā iešana – tā labi jāizdomā.

Deviņas šķirtas dāmas pazīstot Sarma – tā tad tādu sievu kā Šķūnī ir uz katra soļa. Un ko viņas dabū savā brīvībā? – tukšus svārkus ar ko padejot. To es gribētu iztaisīt – deju ar strādnieka atstātajiem svārkiem – Tāpat dejoju es, tā daudzas! Bet – dzīve ar to, kas bijis tā kā nevēlies, (vai paša vai otra vainas, vai kāda likuma dēļ) Ar to nevar dzīvot. Bidija arī! Neboisa! Kreišmane etc. Etc.
Nabaga Mrs. Auls!

Trešdiena 20. I. 71
7 a.m.

Kaut kur man ir sagājis dēlī datums – man nav jaunā kalendāra. Pēc Zariņa vēstules (un arī pēc mana agrākā rēķina) tagad vajag būt 20. 1. O.K.
Te nu es atkal esmu – pēdējais gājiens jātulko no Godo – tikai vēl lapas pēdējās – vidū Luk. runa, un Vlad. dziesma – un tulkojot jāuzmana pastnieks.
Līst, līst, vējš!
Man negribās degunu ārā bāzt. Nav ko vilkt virsū. Mēteļa vajaga. Manas mīļās labās bikses pagalam, tik ļoti to trūkst!
Lejas ļaudis no holidejām mājās – kas tās par holidejām lietus, un lietus! Man iznāca labas Newcastlē!!

Vakaram nākot
Domas grib silti saritināties.
Putns galvu bāž zem spārna
Suns ritenī saritinājies
Kamolā siltāk
Kad nakts nāk
Gurdums nāk.
Taisns ceļš ved sasniegumos
Bet tā ejot var nosalt. 
Domas saritināties
Kamolā vīties
Kā upes atvarā vilks
Sapņojot
Aplī griezties
Ritenī vīties.

Vakars 9,30

Krāmējos pa vecām dien. grām. Redzu – cik tās nevērtīgas! Ja nevar kādu labu domu pateikt – visi tie dati un ‘piezīmes’ nekam īsti neder. Jāraksta pavisam citādi. Piem – tas nav jāraksta, ko es tikko rakstu.
Dz. prot skaisti rakstīt dien. gr. tāds stils. Man nav nekā. Šķebina lielāko daļu visas vecās dien. grāmatas, viss labais viņās pazūd nevērtīgā plūdos.

21. janv. 1971.

Liekas 21. janv. bija māmiņas dzimš. diena 1885.
Pastu gaidot ‘sirds sakāpusi kaklā’, varētu arī teikt ka ‘skraidu uz augšu uz leju’, ja tā ir sirds kas rada savādu iespaidu iekšā. Vējš. Lietus piestājis. Bet vai uz brīdi. Zaļais krūms – nektorāns šinī vienā vasarā grib aizaugt visu skatu uz ielu. Veranda patiesībā, ar to kļūst lietojamāka, nav tik atklāta, putekļu un trokšņu arī būs mazāk, un viens stūris vēl paliek kur redzēt ielu, ja tiešām tik ļoti vajaga. Mana dzīve (pārskatot dienas grāmatu plūdus un vārdu plūdus viņās) liekas kā īsti pali, bez krastiem un bez jēgas. Būtu labāk bijis visu un visu likt stāstos un sūtīt prom. Bet es tikai vaimanāju un spēlējos, atpūšos savā muldēšanā un tā un vairāk man nekā nav. Un tas ko var citi savilkt kopā – kā manu dzīvi – ir tikai simtā daļa no manis, ja ne tik. Bet – vai man vajaga šīs gala summas? Varbūt vajaga. Un tas vēl jādara. Jāskaita viss kopā.
Vēstuļu nav!

Palavs raksta – atteicas no priekšnieces amata un vispār jebkāda cita amata rokdarbnieču kopā, bet paliks kā kopas darbiniece. Man tas pa prātam tai ziņā, ka es tāda pa pusei vainīga jūtos – ‘sēdējusi tur pie vairākiem galdiņiem’, pati netaisos viņas ielūgt. Tagad tā lieta – pajukusi arī tur. Pag. gadā viena puspriekšniece, tas ir sekretāre aizgāja, šogad priekšn. Nu bij jau ļoti ilgi viņa turējusi to lietu – droši vien nogurst arī. Bet es jūtos atbildīga iet tur vai nē, etc. Tikai viņas priekšā. Nāks jauna valdība – lai rīkojas ar jauniem likumiem.

2 p.m. Piezvanīju Teach. Coll. ka te istaba. Redzēsim.
3.30 Pašreiz tulkoju (izrakstu visus nezināmos vārdus no Lukija runas). Un atnāca landlords pēc naudas – un – kaut kā es satraucos un nevaru strādāt – tik briesmīgi kaut kā vajag, cilvēku, cilvēku – bet ne pasaules – tuvinieku…
10 p.m. Gudroju – tas ir ar kādu ceturtdaļu no tā ko saucu par savu apziņu vai prātu, par savas lugas rakstīšanu. Izlasīju 2 Sartra lugas – awful tēmas. Spīdzināšana. Nedomāju ka labas lugas. Kaut kas manī maļas, vai mani maļ – un es ceru ka kaut kas birs labs ārā un droši vien tas ir slinkums kas mani maļ – un nekas labs tas nebūs kas birs. Varbūt asaras. Jau bija. Kļuva labāk un atkal sliktāk.
Bet miegs nāk.
Nē – es redzu nekam nav nozīmes ko es te rakstu.
Ja šais sēnalās arī pazibētu pa domai vai kaut kam – tad tas ir tikpat kā zemē izkaisīts – neviens to man nemeklēs te, un man neatdos. What to do? Rakstīt stāstu.

{22. 1. 71?}

4 p.m. Kāds buss brauca lēnām un tādēļ skatījos – un tas likās D. un mazliet iesāņš šurp. Jocīgi.
Man kaut kas tā kož acīs – apkārt, ka taisni svilina – un nekā nevar redzēt.
6 p.m. visu dienu lasīju savu 1960g. ‘grāmatu’, izrakstīju 6 dzejoļus un lasīju mēģinot izvilkt no tā stāstu. Lasīju ļoti intensīvi. Jo negribēju kavēt laiku. Kreņķējos ka viss tas tik ‘messy’ – labas vietas un visas vājās vaimanas tur klāt – (kas tādas tādēļ lai spētu tanīs atpūsties).

Un savādi, man pēkšņi sāka sāpēt acis, ārpusē koda, it kā pipari sabērti, un tad uztūka sarkans deguns – tagad karsts vēl, lai gan mazgāju aukstā ūdenī – vai mani šis laiks, kurā nogrimu – tik ļoti iespaido ka izsauc to pašu – alerģiju. Tas būtu bīstami. Bet ceru – tas būs bijis varbūt no green peppera, ko ieēdu un kas bija neticami stiprs. Parasti tie tādi nav. Šis jau vakar koda rīklē – un šodien vēl trakāk. Bet vēl puse jāēd! Haha!

Sestd. 23. janv 1971.

8 am Pārstādīju 2 puķes – abas rožziedīgās, kuru vienu reiz dabūju izlozē no vienu dārzniec. Noslaucīju ist. priekšu. Apmācies, vairāk kā vakar varēja domāt. Tā tad – ciemiņu nebūs un tas O.K. Es nevaru vairs iedomāties dzīvot te kopā ar kādu svešu – īrnieku! Bet – kā lai iztiek? Zeķes šodien jāpērk. Un tā visu laiku! Ņemt, meklēt baby sitting? Būtu labāk kā īrnieks? Nezinu.

Pastā – tikai gas bill. Pret ziemas $20 – tagad tikai $6 – Te nu ir tie borderi! Cik daudz vairāk notērē gāzi. Nu es gan arī dedzināju mazliet sildītāju. O.K.
Ne ziņas galiņa – vai tad Kanādā arī streiko? Kā pasaule tā var uzvesties!

Man riebjas lasīt savas dienas grāmatas – mūžīgā ‘sirds un dvēseles’ ‘jūtas’ ‘ciešanas’ etc. etc. Bet pa vidu – kādreiz kaut kas labs. Tā jūsmošana par dabu arī tas pats – ‘juteļošana’ – meklēšana pēc kādas baudas prieka. Bet kā citādi? Action? Ko Tu vari izaktīt? Ka Tev visas iekšas griežas otrādi pēc vienkāršas ‘love actionas’ I beg you pardon!

Svētdiena 12 pusd.l. 24. I. 71.

Lasīju 1961 grāmatu. Ļoti skaista. Daudz skaistu sīkumu, un dzeju, un domu – un pēkšņi pēc liter. vakara satiekot latviešus kur mēmums un kādas dāmas ‘Es apbrīnoju Jūsu drosmi’
par tikko iespiesto Kaimiņu
ir
nosists gara stāvoklis un
viss radošais gars
iesists atkal zemē.

Tā nupat, es gandrīz jau nožēloju, ka neesmu pie Zariņiem pie latv. šodien – bet kas var galvot, ka nebūtu tas pats? Kāds pateiktu kaut ko dzēlīgu, vai šo ne to – un viss tas, ko patreiz atkal esmu saņēmusies darīt – būtu zem smaguma un varbūt neiznesams. Sargies, sargies! Bet pie tā es arī nācu lasot: man vajaga viena dzīva cilvēka, un nekāda cilvēka vien, man vajaga vīrieša – vēl tagad. Lai es varētu kļūt mierīga un strādāt. Mierā vien nevar. Bet nemierā vien arī nē.

Pirmdiena 25. janv. 1971.

8 p.m. Man liekas Lukija runa nu apmēram pārtulkota! Tulkoju no franču, liekas tur ir īsāka kā angļu val.!
No rīta izgāju uz kalnu pusi paiet paskriet pakustēties – jo gaiss bij ap 7 am – neizsakāms! Tāds galu galā – visu dienu.

Lejas madāma meklē dzīvokli vecākiem – es atkal gudroju ņemt? Bet rēķinu vai – nenotērēt to $150, ar ko es ceru iztikt līdz manam vakaram – un šai laikā tiešām rakstīt! Es tomēr esmu sākusi – un tikai tādēļ, ka esmu brīva te. Pa Justīnes laiku nevarēju neko! Mazliet dzejas kārtoju kādu dienu kad Boarderi bij – tā tad – brīvību. Un ja es uzrakstu lugu – to es izdarīšu mazākais puslīdz labu – tad to dažas reizes uzvedīs un man mazliet samaksās. Un – vakara ienākums būs lielāks – ja tas būs labāks! Lai notiek! Tad nu dzīvot taupīgi! Beidzot – neēst tik daudz! Un strādāt.

Tagad – šo nedēļ Godo jāizkārto, jau līdz piektdienai. Svētdiena jau lai man pašai. Un tad – tā Cilvēki Šķūnī luga jau gandrīz uzmesta – domās. Tur nekādu garu pātaru nebūs.
Labi ka Lukija runu piespiedos! Vēl – tikai jāsaver viss kopā labāk! Nē – man te nevar būt tie vecie labie priekšzīmīgie ļaudis! Tad man beigas.

Nopirku 2 mulets – vāru tagad arvien tās īsā virā ar sīp. un tom. un citronu beigās – un tā ir sātīgs labs ēdiens.

{from the next notebook, which continues Feb. 3}:

25. janvārī, 1971.

Ir pirmdiena, pussaule pēc nedēļas lietus, ļoti vasarīgs, gaiss, pie jūras kā piens.
Ir pasta streika laiks
Nav vēstuļu.
Vakar biju vakariņās pie saviem bijušiem īrniekiem. Šodien biju bankā, samaksāju gāzi, aizgāju norpirku 2 zivis (maletes), pasēdēju pie jūras… Ida tai laikā bijusi te (caurbraucot, viņa saka), būšot te varbūt trešdien.
Šai grāmatā centīšos nepļāpāt pārāk gari.
Kaklā stāv kāds kumoss ko nevar norīt – sašutums, ka es šī veselā, dzīvā sieva tik maz dzīvoju.
Tulkoju Becketa ‘En Attendant Godot’.

Otrdiena 26. janv. 1971.

8.30 am. Piemācis. Mazliet nospiedoši dūmīgums, miglīgums. Bet dārzā mājīgs, senlaicīgs. Lielais bumbēris zilizaļš – tik stiprs kā izkalts – gatavo atkal savus rūgtos augļus – kam? Zem tā zālē graciozi izkaisīti kādi dzelteni ziedi. Varbūt atgādināja pienenes, neapzinīgi – un es lasīju šinī tumšzaļā, gaišzaļā, dzeltenā – cik ļoti man vajaga tā, kas nojausts un nav bijis – bet tas nav tur, kur es te tam pakaļ skraidu. Un tas nav tur, kad pie manis te atbrauca nu teiksim Grauds – bet kur tas ir? Tas man aizgājis garām. Laimīgs, miers, maigums, visa apliecinājums ar saprašanos.
Krāsas, dzīves krāsas.
Kaut Ida rītu atbrauktu.
Rejs – nogriezis bārdu – piebraucis ar savu drycleening mašīnu pie bučeriem, tikko – Noteikti labāk izskatās.

6 p.m. Ilgi gudroju – iet peldēties vai nē. Beidzot aizgāju – viegli bij noiet atnākt. Tieši Crown Str. galā vakar un šodien ir peldvieta. Uznāca saule, kad tur biju, pasauļojos un tā izpeldējos, kā vēl nekad šogad, tik silts ūdens bij un patīkami viļņi. Un – tas viss.

Un neesmu neko padarījusi. Pēcpusd. smags gaiss, it kā pērkona tuvums. Kad? – jāpiespiežas nobeigt Godo – runa kā nepatīk tulkot, tā visu sabojā. Bet nu jau tā – O.K. Bet nelabums paliek. Kādēļ? It kā šī runa būtu mans ražojums un – pavājš? Par Cilv. Šķūnī es lēnām domāju. Rodas klāt viena otra maza situācija, teikums – un pagaidām varbūt vēl jābriedē tā – lai es skaidrāk zinu, ko es gribu teikt, kad sākšu rakstīt. Viela, zināms, kā Anšl. Eglītis saka – cīņa ar vielu dod iznākumu – bet jāpārredz tā viela vispirms.

Trešdiena 27. janv. 8.30.

Ļoti silts. Nevarēju gulēt droši vien tukšuma dēļ. Izmazgāju veļu. Jāuzvāra tikai – atstāju svaigā ūdenī – izvēdināties!
9 am Izkāru veļu. Pastā apmēram nekā.
2.15. Karsts. Veļa izžuvusi. Vecie dvieļi – izbālējuši, noskranduši. Bet dārzā brīdi pastāvēt veļu noņemt – labi. Brīdis gaismas, miera.
Gars izžuvis kā lapa saulē. Ne dzīvības zīmes. Tikai alka, kā skudra, kā cits mazs kukainītis zem šīs lapas nebeidz kustēties.
Ida nebrauc. Gribētu ar viņu uz jūru aizbraukt, vai citur.
Kakls priekšā apdedzis vakar, viss pumpās – liekas tas sauļošanās krēms man izsauc šo nelabo apdegumu un jūras ūdens tad saēd un ir galīgi mess.
Luga stāv kā vezums. Piegrūžu roku pie viena stūra, pie otra – liekas – kustēsie ies – bet nekustās arī nekas. Aizvest varētu tik mazu daļu – un visa krava pazustu – nezinu kā to sagrābt un tai pavēlēt?
Biju šo to pirkt – (kaut kas jāēd).

Iegāju bibliotēkā paskatīties avīzē – 4000 pasta bags vakar 26. janv. sākuši ‘mouvīties’ 3 p.m. Līdz šejienei vēl nekas nav šodien atmouvījies! Varbūt rītu. Jāiet pēc zivīm! Zivs zupas ir vislabākais ēdiens, kā es atrodu – nomierina ēstgribu un nepiebaro pārlieku.

8 am. 28 janv. Ceturt. 1971.

Grāmatu diena agrāk, brīvā Latvijā – grāmatu dāvināšanas diena. Laikam Kārļa diena. Arī Spodris! (kalendārā) Nezin vai Lucim nav Kārlis – būtu jāapciemo. Bet – kad un ko un kā? Jāgaida pasts! Rudzate varbūt. Ida varbūt. Nu ciemos – ir jāiet vēlāk, ja iet.

Ļoti karsts rīts. Vējš būs vēlāk – rīts mierīgs. Ļoti silts. Mati ruļļos. Sapnī redzēju govis, veselu ganāmpulku – vairāk tādas gaišas. Es kaut kur gāju pa ceļu un viņas bija gājušas man iepriekš, it kā es tās ganītu. Tad es gāju tām cauri – jo domāju – viņas aiziet par tālu no mājām (nezinu kādām) man jāatstāj viņas, jāiet tālāk savs ceļš. Govis! Vakar dien. gr. lasīju par savu govi. Ak, dienas!

Pastā – nekā! Rudz – liekas arī nenāks.
9 am Kāds karstums! Kāds siltums! Vējš atkal piestājis, kas it kā sāka šūpot peacha krūmu. Šis krūms aizaug manu logu. Skatu ar ceļu gar slimn. – ar tel. stabiem kalnu grēdu, ko pag. gadā vēl zīmēju – vairs nevar redzēt, viss nosegts.

Žāvēju matus ruļļos – ejot ārā uz pasta kast. apsienu sark. lakatiņu. Izdevās apsiet ļoti eleganti. Izskrēju otrriez – un man liekas ka D. pabrīnījās. Liekas. Liekas. Liekas ka es te sēžu. Cik karsta skaista diena. Ko tā Ida nebrauc, kad solās! Un tomēr! Pēc brīža te pienāku, padomājot par to mirkli, kad likās tā bija D seja, kas pagriezās – Tad jāatzīst – kaislība, vai nu kas tas arī ir – ir tomēr skaista. Šis mirklis kas liek skatīt otru cilvēku skaistu, kā tēlu M. galerijā un tik siltu, dzīvu, ka tā dzīvība ir jūtama, ak nejūtama ne dzīvība – Tu nezini nekā – tikai esi pārņemts kāda spēka kas ir svētība – nē salti muldēt, varbūt tas nav nekas. A bitch in heat – Eksiperī teica – bet viņš neteica arī ko citu?

5 p.m. Izlasīju 1959-60 dienas grāmatu. Raudāju lasot. Un tagad to nobeidzot. Tik šausmīgi grūta dzīve, fiziski jāsabrūk no darba un galvenais – no otra stulbās valdīšanas, nomākšanas – neiedomājami. 10 vistas tīrītas, aukstie ūdeņi, pirksti sāp – atkal jātīra olas ar slapju lupatu, viss bez gala bez malas – govs jāslauc, viss tikai sīkums pa vidu citiem darbiem. Un neko ar apdomu – pēc paša prāta – visu pa galvu pa kaklu – pēc nežēlīgas, neizdomātas, varmācīgas otra pavēles.

Briesmīga dzīve. Un briesmīga jūtu kvēle pret K. – kas liekas glābiņš – un nav, nevar būt tāds. Maz labu dzejoļu tur. Labāki daži prozas graudi – bet ne daudz, viss mokās – un nobeidzas grāmata tomēr ar vārdiem: „dari, dari kaut ko, kamēr esi dzīvs – dari ko labu. Dari tam ko mīli”…

Te nu es esmu tai – brīvībā. Un cita nebrīvība ir kaklā un es cīnos un nīkstu! Cik maz gan man ir reālas jēgas dzīvot. Kur ar lai viņa rastos? Bērnu dienās Tēvs atņemts, nedrošībā viss iemests. Tad apprecēts nepiemērots cilvēks u.tt. u.tt.
Bet – „dari dari kaut ko labu, kamēr vēl esi dzīvs.”
„Ko?” – jāspiež ārā tie paši raksti. Sirds arī ‘zied’ visam labam – bet kur to likt? Tāpat kā agrāk – mest ielas malā?

10 pm

Savāda satikšanās ar sevi pēc 10-12 gadiem! Man daudz palīdzēja – šī nelaimīgā sieviete, kuru es tomēr apskaužu – un domāju – ja es būtu viņas vietā, varbūt es ko spētu viņai palīdzēt.
Varbūt arī nē.
Bet viņa man kaut ko palīdzēja – ar saviem pēdējiem vārdiem – „dari vēl kaut ko labu”. Un man bailes un kauns no sevis, kādu viņa mani redzētu un vai es viņu nesāpinātu? Un vai es nevarētu labāka būt un labāka izskatīties un laimīgāka būt, lai es kaut cik attaisnotu viņas ciešanas. Es nezinu – es nevaru daudz. Bet varbūt mazliet vairāk, kopš es satiku atkal viņu – Jā, es raudāju, vairāk reizes…

29. janv. 1971. Piektd.

7 am. Līst. Tā tad gaidot uz Idu nokavēju 2 skaistas beach days! Varbūt nekad vairs nebūs arī peldvieta tur – nekad nebij bijusi… Ak – tā tas ir! Nekad necel ne pirksta otra dēļ! Kādēļ rēķināties ar to – kas nav zināms? Ja atbrauc – lai pagaida, vai meklē – pēc zivīm arī vakar tādēļ neaizgāju – nopirku tā vietā kidneys – owful! Šodien līst! Man nav ko vilkt virsū lietainā vasarā. Ziemā vēl kaut ko sameklētu. Nu – jānopūšas un jāpieņem. Idas nebraukšanas dēļ, šovasar jau 3 dienas notupu par velti. Jau reiz vienu svētdienu tā pazaudēju – nebij vēl mācības diezgan! Pati vainīga vakar! Jau ieliku peldkostīmu somā un gāju uz jūru – un iepirkos un atgriezos atpakaļ – : Neļaujies un nerēķinies ne ar ko.

8 am. Tikko viena sieviete (ar lietus sargu – jo mazliet līst) gāja pa ielu garām no kalna puses (b. acumirklī pagāja no jūras garām) un sāka skatīties iekšā, pagāja dažus soļus atpakaļ – to have a good look – un tad mani ieraudzīja, es sākumā biju kājās, vairāk pa labi, noskatījos uz b. Neko nesaredzot un tūlīt nāca tā sieviete un es apsēdos, viņai ko redzēt! Kāda interese te būt kādam? Jauna, ar blondiem gariem, ne visai kārtīgiem matiem (bet lietus). Vai vēl – teātris? Vai sagadīšanās – ja no b. būtu kāda pārāk dzīva interese bijusi? Sapnī redzēju sevi – mazu, tādu kā esmu, diezgan O.K. ‘urķīgu’ creature. Bet man liekas es redzēju, ka mana nakts krekla mežģīne bija netīra. Tas jau – murgs. Vai kādam es vēl te traucēju? Tikko jau biju atvilkusi venetian blind – negribēju vēl to darīt, bet domāju – jādzīvo normāli.

8 p.m. Bij vēstule un karte no Ineses. Vēst no Idas – varbūt rītu būs. Vest no Līksmas Ķirpes – mani darbi viņai esot derīgi, svarīgi, vajadzīgi. Apsveic aktīvo dalību avīzē. Cik varu saprast Dēliņš ir ielicis arī atkal kādu dzejoli. Jāuzraksta ātri – Tikiņmāte – labi izcelti, ja ne pārspīlēti, briesmīgo nadzību tamborēt.

Es aizliedzu sev paskatīties kaut reizi šodien – un tas ir necilvēcīgi. Bet mana seja loga atspīdumā, ko redzu galvu paceļot no lasīšanas, arī ir necilvēcīga. Un – tā tad… Var iziet no prāta!

Telegramma pēcpusdienā – ka pirmdien ap pusd. laiku īsā vizītē būs Freimanis (vai abi?) un Gulbergs (vai abi?) O.K. man būs gandrīz gatavs Godo!

5 p.m. Ida atbrauca (ap 12), tūlīt aizbraucām peldēties. Beachs bij slēgts, iegājām tāpat, viļņi stipri, es neko nepriecājos, bet ūdens silts – pacīnījāmies. Paņēmu Kroska 4 breadrolls jo nebij maizes mājās – dzērām kafiju (īsto, not to bad) toasted breadrolls ar sviestu, sieru, baby clams (smoked very good). Ida domā brauktu uz Maruya valey blackberrijās uz veekendu un ņemt mani līdz. About 3 weeks time. Good!

10.30 pm. Grūti būs atkal norimt un gulēt. Izlasīju Anuilli vienu no viņa noir gabaliem, (lugu). Un domāju par Līksmas vēstuli un manu iespiesto stāstu. Žēl – ka es viņu nemēģināju pārstrādāt – tas jau bija tikai galvenos vilcienos uzmetums, kad es to uzrakstīju – es zināju ka nav izteikts vārdos viss kas justs – daudz daudz vairāk satrauktu jūtu bija jāsaka – bet tai brīdī – vairāk nevarēju kad to gabaliņu izlasīju vēlāk – laikam pēc gada – likās, ļoti labs un gatavs – tā es to neko daudz nepapildinot pārrakstīju un nosūtīju. Un tagad – es īsti nezinu – varbūt ka vajadzēja dažas lietas akcentēt, bet varbūt ka nevajadzēja – stilam vajag būt nepārspīlētam – pateikts viss ir – norādīts uz visu ir – pateikts varbūt nav. Kas būs šo lietu zinātājs – tas zinās, kam tās svešas tas tā kā tā neizlasīs ja arī vairāk izteiks. Tomēr – varbūt varēja, mazākais rakstot es domāju – ka varēja smalkāk akcentēt, bet – nu es to neizdarīju. Bet – kā jau teicu – viss tur ir iekšā, tikai krietni noslēpts – satrauktā tramdītā dvēsele vai gars vai kā nu ar to nesauktu, skriešana uz jūru – netīrā iela tīrā jūra – nerunāšana ar cilvēku otra sola galā – nojaušana, kādēļ viņa roka nāk tuvu, kad sāk runāt skriešana bez pasaules redzēšanas vairāk kā kil. gandrīz līdz otrai peldvietai, stāvēšana ūdens malā, skudras ievērošana, Dieva iedomāšanās – pieminēšana – bet es neeju ūdeni izteiktais teikums – labi tiem kas nomirst pirms tie apgulstas – skriešana atpakaļ – bērna raudāšanas iemeslu uzsvērums – kaijas skaistums ‘ja to tā var saukt’ viņas rakstura, ēdiena izvēles apraksts – neskatīšanās uz veco, kad tas nāk garām, rokas iegrūšana Maksa sānā ‘kā pagadās’, negracioza pretīiešana. Interesanti ko Līksma varētu par šo stāstu teikt? Viņa saka – varētu runāt par to. –

Svētdiena 1 vai 31 ? janv. vai febr. 1971. {31 janv.}

Apm 3 pm. Šausmīga nakts, kad nevarēju aizmigt. Es nevaru gulēt pēd. laikā.
Diena vēl trakāka – tumšs un līst visu dienu. Un man sāp galva. Pūlos nekustēties. Lasu Anuilli Euridice! Šausmīgi ‘touch’y – Daudz ārkārtīgi lirisku vietu un parastie melnumi. Ineses vēstule nav nosūtīta un man nepatīk ka es viņai rakstīju atkal par skolotājas darba panešanu. Ko es tur maisos! Es nekā nezinu. Pati nekā neprotu un nevaru!
Diena – neticama – līst, līst un tumšs un migla – Ne tāds tīrs skaidrs spēcīgs lietus – līst dažreiz ka ūdens vien gāžas, bet viss kā smaga neizlejamā miglas mākonī.
Bet ja nesāpētu galva – O.K.

10.30 vai 11.30 p.m.

Ods krīt virsū. Nevajadzēja ar gaismu te gulēt.
Lietus piles
rit lēnu ritmu