Decembris 1972 (Ķikure/Kikure)

26. nov.{1. dec.} piektdiena.

Šie mājās. Bet – kaut kas – upside down!
Man bij sirds nekārtīga (ļoti) vienu nakti. Un – viss no kāda satraukuma. Tagad tikko viņi mājā – trouble iet vaļā. Dzid. grib mājās būt, Clives – ārā, cilvēkos. Dz. arī varētu būt mazliet more social. Kaut kur taču ir jāiet – cilvēkos. Šoreiz – viņa ir tā kas ir neloģiska. Negrib saprast. Un tas ir – bīstami. Oh, kā dzīve ir grūti dzīvojama. Kā viņas jēga laikam ir – pašam sevi iznīcināt, neatlaidīgi, pamazām.

3 a.m. Tā tad jau sestdiena. Neesmu gulējusi. Sirds strādā tik nekārtīgi ka nevaru iemigt. Arī tabletes nelīdz. Dzidra!! Kaut kas Dz. dzīvē ir nelabi. Kaut kas ir pavisam nelabi. Bet kas? Vai man jāmirst, lai viņa atjēgtos un būtu laimīga, ka dzīve ir tikai tāda kā tā ir? Ja tas varētu līdzēt? Vai es to varētu? Bet – jā, es negribu to darīt. Noteikti nē. Bet ja tas līdzētu – ja viņa tad būtu laimīga – kas zin, es būtu ar mieru. Ak, es to saku tikai zinot, ka mana māmiņa aizgāja bojā manas nelaimīgās dzīves dēļ. Un zinot, vēlāk, cik nevajadzīgi bij viņai tā ciest, cik maz, cik absolūti neko tas negrozīja notikumus – un – tas tomēr beidzot kaut ko grozīja, tas deva man spēku neņemt visu tik ļoti pie sirds un – izturēt.

Es tikko gandrīz gribēju – kliegt, un atcerējos, ka viņa naktī sāka kliegt un pēc pāris dienām slimnīcā viņai bija trieka un tad beigas. Mūsu – Jāņa (toreiz vēl saucamies vārdos) un manu cīņu cēļ. Man jābūt uzmanīgai – bet es jau nekā nevaru palīdzēt – domas par Dzidru man uzdzen tādas bailes (par to – kā viņai ies) ka mana sirds lec un taisa tādus kūleņus, ka es nevaru aizmigt. Šonakt vēl sliktāk kā pag. nakti – es gribētu būt prom, nebūt pie viņas – un es zinu, ka es to nevaru, ka es gribu palikt un man jāpaliek. Bet – kā viss būs? Es nezināju, ka mana sirds ir tik vāja. Ko lai es daru?

4. nosit baznīcas tornī. Sirds sāp, ne tikai kūleņo. Un man bailes no rīta – no satikšanās ar Dz. no runāšanas un no mana uzdevuma – palīdzēt viņai. Kaut kas būtu jāpalīdz. Kas viņu tā salauzis? Gars man būtu drošs cīnīties, bet pret šo fizisko sirds lietu es nevaru cīnīties. Man vajadzīgas zāles vai – jāiet prom – lai es derētu man vajaga spēka. Man nav nekāds padoms sameklēts, kad mēs atkal kādreiz sāksim sarunas ar Dzid. Bet kaut kam vajadzētu būt, man ko teikt. Vai neko nevar iekrāt otra ceļam? Nevar. Un viņi ir jauni un stipri un cīņa viņiem ir vajadzīga – šīs krāces viņu braucienā. Lai iztur vai jūk.

Pirmo reiz viņi abi kaut cik šovakar izskatījās labi – atspirguši, ar sārtumu sejās – bet jau Dzidra – ar savu neēšanu un badošanos pieteicās – kā slimi!! Skatās tos deģenerētos augļos (visi tie arī nav tādi) – un nezina ko grib. Mixed up!

Svētdien 3. dec. 1972. 11.30 pm.

Ēdām vakariņās carry. Labs. Dz. spēlē par traku neatlaidīgi. Kaut nu beidzot gleznotu. Tā es maisos iekšā – nelaimes putns. Vakar šie partijā. Liekas labi.

Pie pusnakts.

Palasīju pag. gad. dien. grām. – novembri. Skaisti domāts, dzīvots, strādāts – arī strādāts. Jāsāk arī te.
Dažubrīd jūtos šausmīgi.
Kad šodien rekordplayers spēlēja kādu vecu gabalu – viss Crown str. dzīvokļa gars un gaiss nāca pāri. Un – nelaime likās viss tas kas ir tagad. Jāstrādā. Varbūt ir vēl mazliet ceļa.

Pirmdiena 4. decembris.

Lietus. Tomēr ārā staigājot ir labāk kā iekšā. Biju pašopīt – taisīju pusd. (Dzid + man) steaku + salāti, banāni + kafija.
Nosūtīju vēstuli Inesei un Laimonim.
Pārrakstīju kādu mazu dzejoli. Lasu dien. grām. – tas viss kopā ir skaists, bet vai mazie izņemtie no tā ārā, dzejoļi, var ko dot? Un viss? – Tas derētu tikai – ja es būtu ‘liela’ ar kaut ko citu kļuvusi. Tomēr – skaisti tur justs. Un kā Sarma reiz rakstīja – „katra vakardiena ir labāka kā šodiena.” Tas sāk īstenoties vecuma nojautas dēļ. Citādi?!! Kas nekaitētu tērēt laiku – te, laisties tad uz Kanādu!! Tomēr – jādzīvo tā, itk ā šīs nojautas (un īstenās vecuma tuvošanās) nebūtu – jādzīvo – priecīgi. Ar tādu filozofiju arī nevar dzīvot. Ir jābūt kaut kam uz ko skatīties šodien labprātāk, kā vakardienā. Tas – ir skatīties. Dzīvot var tikai šodienu.
Bet sirds nav laba. Lasu dien. grām. ka tā arī tur dažreiz nav bijusi laba – Tikai kad ir labi, tad aizmirst to – un kā palīdzēt? Es jau lutinos diezgan.

Jau 10 pm.

Jāiet gulēt. Lasīju vēl (un dzejas pārrakstīju) dien. gr. Cik saulains tur viss – cik pilns gaismas arī – kad nav nekādu cerību – tur tagad liekas vēl saulains – un tomēr – beigas tam tur bij jau klāt – kaut kam bija jāmainās, ja es tur vēl gribētu palikt. Bet – kas varēja mainīties? Draudzība ar Laimdotu? Ko tā varētu mainīt? Mazliet palīdzēt. Jā – mazliet palīdzēt. Jāsaņemas. Jāpārraksta cik var. Jāraksta jauns kas. Un jāgādā par savu veselību un izskatu tāpat kā cīnījos tur.

Kāds spēks, pazīts, zināts – dzīvotspēks
Sadreb, iziet cauri caur visu (ko saucu sevi?)
Iziet kā zibens gaisma, ātra, negaidīta
Kā stars, kā skaņa izskan cauri
Un – izraujies no bailēm neziņas – Dzīvs! Dzīvs!
Tālu visapkārt un pretī ar sevi atveries – dzīvot spēks!
Delnu izstiepju un saku – Dzer. Dzer!
Vaigu pievēršu un saku, sildies! Sasildies!

5. dec. otrdiena. 10 am.

Šie vēl guļ. – Cl. strād. vēlu. Lietus smidzina (kā jau dienām).
Vakar Dz. mazgāja veļu. Kā jau domāju – Nopirktā veļas mašīnīte – tāds krāms vien ir, – vieglāk jau kā ar rokām ir – bet tik daudz darba ar rokām jāpieliek – jāpielej, jācilā un jācilā slapjie gabali no vienas vietas otrā. Bet – labi ka tāda.
Tad Dz. cepa Xmas kūku. Lielu un – visu labu iekšā. Liekas būs laba. Stāv uz galda izgāzta uz režģa un gaida icing.

Es biju 2 reiz līdz šopiem (vienr. tepat) pirku veļas uzkaramo krāmu. Te nekas nežūst ārā – miglā var turēt drēbes izžautas visu nedēļu – nekas nemainīsies. Visa veļa jāžāvē iekšā, izņemot to, cik nu tas ‘izgriezējs’ var kaut cik apžāvēt. Bet – kaut kā viss darbojas – tikai man dažreiz jābēg no virtuves prom kur tiek tik smagi no mitrā pirts gaisa ka paliek slikti. Tā viņi te – dzīvo! Tāds klimats un veļu mazgā virtuvēs. Šī māja – 6 gadi veca, bet mazgājamo telpu nav! Tāpat nav te apkārtējās mājās, ne bija pie Anijas un Allena. Neticami, ka nav mazgātuves! Garāža ir. Jāizbūvē būtu uz dārziņa pusi mazgātuve – bet kas nu to var izdarīt. Un – vai ‘governments’ tādu piebūvēšanu atļauj?
Anglija daudzos veidos – vecmodīgāka. Bet dažuviet ši vecmodība skaista un glabājama – vecas ieliņas, baznīcas, namiņi… Pirms ziemsvētkiem cilvēki un laiks un dzīve pati – griežas gaišāk, priecīgāk, pavisam – vesela…

Ceturtdiena, 7. dec. 1972.
Pāri 10 vakarā.

Šiem lejā bij smaga (Cliva barga balss), tad gara (Dzidras) runāšana, cik sāpīgi ir dzirdēt cīņas. Briesmīgās smagās liktenīgās cilvēku cīņas. Varbūt – viss par labu vien? Varbūt – viss šķobās un gāžas? Un kā kurš tad var izglābties? Es šo laiku dzīvoju tādā mierā – savā ziņā mierā, bez otra cilvēka aktīvas pretestības, bez otra cilvēka aktīvas iespējas grozīt, izlemt manus ceļus. Es pati biju noteicēja par savām dienām. Un tikai neapzinīgi ilgojos būt iekša tanī – jo tikko otrs klāt, tā cīņa un kauja (par ko?) iet vaļā.
Kādēļ man ienāca prātā ‘papa’ smaids, kad es redzēju (lejā noejot uz brīdi) mierīgajā (tad) – Cliva sejā smaidu? Kungs Dievs stāvi viņiem klāt!

Dzidra bij šodien uz (Brentwood?) uz oktion, kur mēs vakar bijām apskatīt kādas mēbeles būs tanī oktion. Dz. nebij neko dabūjusi ko gribēja. Viss – kaut kā nav iznācis kā gribēja. Bet – kaut ko ir nopirkusi – galdu virtuvei, dažus krēslus. What’s going on? Cik briesmīga ir laulības dzīve! Kas viss tādā nav jāiet cauri! Un arvien un cik daudz visur un vienmēr. Kaut ko tur ‘principos’ vajadzētu atlaist mainīt – un tad varbūt būtu vieglāk. Bet – liekas modernā dzīve to dara – un tāpat nekas nav labāk.
What’s with me? Kur man jāpaliek? Kas ar mani tālāk? Vai nebij labāk turēt borderus un krāt un ‘taisīt’ dzīvi, kā Zariņš to bij kaut kā domājis, teikdams – „uzcelt savu dzīvi’. Bet – es esmu saukta dzīvot pie bērnu uzceltās dzīves.

Piektdiena 8 dec. 9.30 pm.

Up and down. Visu laiku šiem arī – smiles un frownes. Tā tam laikam jābūt.

Svētdiena 10 dec (?) 1972.

11 pm. Vakar viesi. Cepu kliņģeri. OK. Visa cita būšana – nekas.
Nīkstu. Naktīs vēlu. Dienās maz iets staigāt etc.
Pirmais vakars kad – pavisam ‘aizmirsta’ jutos. Visam savi labi iemesli – bet man trūkst elpas. Un es zinu arī – cik tur bija grūt dažreiz – vērt dzīvokļa durvis un iet – staigāt – mūžīgā tukšumā! Atceries!! Bet – bij arī labi. Un labi bij mosties ar jūru! Un arī vakaros bij labi. Bet – dažreiz bij vientuļi. Ko lai es daru? Man jāraksta. Atkal ar rakstīšanu vēl jāmēģina kaut kur pieslieties. Kur? Turpat vecā vietā – Austrālijā. Kā? – tikai ar rakstiem – pagaidām. 3 mazi dzejoļi aizsūtīti. Uz svētkiem būs vēl ‘Nagare’! kā lai es uzrakstu? Jāraksta.

15. dec. Piektdiena.

Visu dienu bijām pa veikaliem, krāsu un skaņu jūklis un prieks. Šopijām foodu. Dzidra nopirka krāsas – ko gleznot ziemsvētku kartiņas. Tās – viņa iztaisa mazas glezniņas. Kas tikai tās prot novērtēt. 21 krāsas tūbiņas, vajadzēja samaksāt 3 mārc. un vecā dāma – (biju gatavot un ēst vakariņas just now ) – jā tā, norēķināja tikai £1.80. Dzidrai jau pag. reizē viņa 20 zīmuļu vietā saskaitīja 19 – tā mēs šoreiz pieņēmām, ka tā ir tāda ‘pretīnākšana’ un happy steidzāmies prom…

Svētku dziesmiņa –

     Ar svētku dziesmu pie tevis iet mans gars (Or what?)    
     Un ceļu meklējot maldas:
     Sauc jūras un ūdeņi, klintis un ceļi
     Gaisma ar tumsu nomainās
     Laimes un skaistuma salas
     Sveicinot zūd un rādās.
     Ar svētku vēsti, pie tevis iet mans gars
     Un nemaldīgi atrod stājas.

Debesis augstas, zeme tālu līdz horizontam
Vakara klusumā ar akmeņiem un jēriem man rādās, kur tu mani gaidīji
Kur es tevi gaidīju, ejot un nākot mājas.

17. dec. svētdiena. 9 pm.

Dzid. un Clivs pie Misheles. Viņi piezvanīja. Ejot ļoti labi, ļoti labs weekends. Un man te uzreiz – gaiss nav tik mitrs, migla tik bieza, kāpnes tik stāvas. Izcepu šodien 2 kukulīši maizes (plāceņa). Gludināju veļu mazliet, biju vannā, mazgāju matus. Spēlēju.

18. dec. pirmdiena. 5 pm.

Šodien visu dienu laiks – zirņu zupa. Bet – burtiski.
Dzid visu laiku raksta ziemsvētku kartes, es visu laiku eju uz pastu un sūtu tās prom! Mēģinu nosūtīt Cliva paku, reģistrētu, un pat pastā neviens nezina – kādai tai pakai jāizskatās – par to past. of. domas dalās – anyway, ir nosūtīta.

25. dec. 1972 pirmie ziemsvētki.

Mūzika. Dāvināšana. Ciemiņi.
Mazliet saule logā. Dz. taisa ziemsvētku pusdienas. Cl. un viņa māsa, ciemos no Austrālijas un Julie, viņas draudzenes ir dzīvojamā istabā. Es atšķīru Karolīnei dāvāto (no Cl.) dzeju grāmatu. Norakstu te vienu dzeju.

As the mist leaves no scar
On the dark green hill
So my body leaves no scar
On you, nor ever will.

When wind and hawk encounter
What remains to keep?
So you and I encounter
Then turn, then fall to sleep.

As many nights endure
Without a moon or star,
So will we endure
When one is gone far.               Leonard Cohen.

Arī citas dzejas tik liriskas.

Oh, green hills,
Dark, green hills...

Vakar bija jauks ziemsvētku vakars – tikai mēs trīs. Cl. taisīja vakariņas (roast beef and veg.) bija ļoti labs sarkanvīns.
Šodien Dz. cep vistas, būs tradic. Xmas pudding un droši vien arī kāds vīns. Pēcpusdienā visi brauks uz Hertfordu – pie Any & Allen, Rozemary & David.
Bērni man uzdāvināja J. Austen’as kopotos rakstus! Būs ko lasīt, man vajaga patreiz lai – nomierinātos, samierinātos.
Ne zīmes no Austrālijas draugiem. Savādi, ka Freiji nav rakstījuši (laikā, mazākais). Anyway – do not look back – tas viss. Bet es mazliet domāju back. Savādi. Savādi.

Aizvakar bijām Londonā uz teātri. Laba komēdija, tīri laba… Kad smējās pa visu zāli – Ha… Ha… Ha… – pēc katra ha, konvulsīvi garš starpbrīdis! Braucot turp (mašīnā) nevarēju sevi piespiest priecāties par Angliju. Braukt tur – neparasti, ka braukšana, kas pati par sevi man vienmēr uzlaboja gara stāvokli – atstāja mani bez prieka, pat bez dzīvības izjūtas, tikai tad, kad iedomājos, ka braucu kaut kur Austrālijā – kaut kā mazākais dzīvība atgriezās. Austrālija tā iesēdusies visā esībā. Izstaigāju Wollongongu – miers tur būtu, atpūta uz kādu laiku – es te nevaru atpūsties – (nav saules, nav pat fiziski vien plašuma – lai arī – tas nav galvenais) – ja varētu atpūsties – ieejot mājās, vecajā dzīvoklī – bet paliekot – būtu arvien sliktāk – vientulība vērstos pamestībā.

Jāpūlas kaut ko te rakstīt un kaut ko dzīvot. Bet Londona bija skaista. Ļaudis lielajās ielās, logi, ugunis, kustība, dzīve, iešana un pastāšanās, ne tikai skriešana. Bet starp ļoti labi ģērbtajiem un laimīgiem (jādomā) – pamesti, nelaimīgi, izdiluši, nodiluši. Ielās, dažuviet stāv divi trīs, sarunājās labi ģērbti ļaudis. Man paskaidroja – ka tie tirgojās – galveno kārt ar – drugs, protams arī sex.

26. dec. Otrie ziemsvētki.

Pēdējā laikā viss gājis ļoti saulaini. Bet – laikam vajaga arvien par kaut ko kauties un cīnīties, mierīgi vienmēr nevar iet, vai arī – tikai vājie izvēlas šo ceļu.
Nothing special – bet O.K.
Vakar Any uzaicināja mani palikt kādu nedēļu pie viņiem pavasara pusē. Dz. gandrīz nepieklājīgi izteica – ka tas, lai es rokos pa dārzu! Patīkami saņemt uzaicinājumu ciemoties. Mani pievelk tur plašais pļavu lauks. Anyway – tas labi, ja kaut kur kur palikt dažas dienas, cik tas tur apmierina manas vēlēšanās – does not matter – labi ka esi tik daudz derīgs – ka cilvēki tevi pieņem. Arī Julie mani akceptē! OK.

Jātaupa veselība. Es te uzvedos neiespējami – katru nakti līdz 2 am augšā! Izskatos – 10 gadu vecāka kā Wollongongā. Bet – ko lai dara? Kā lai iemācos dzīvot?
Pēcpusdiena. Mierīgs ārā. Apmācas. Tumšs. Ēdam saldumus. Spēlējam kārtis. Lasām, īsti ziemeļu zemes ziemsvētki.

29. dec. 1972 Piekt. Pēcpusd—vakars.

Dzidrai – colds. Saaukstējusies. Vakar šiem bāršanās – asa. Es pārbijusies sataisīju Dz. vēl vairāk nepatikšanu un sev arī. Jūtos bēdīgi garīgi, fiziski. Bija ilgāka nakts… Vakar atbrauca – Ballentines, Davids. Tīkami viņu redzēt, tomēr.
Vakars. Dz. gultā. Neēd un nedzer neko – tik šokolādi un mandarīnus ko atnesa Clives. Labi.
Cl. + Dav. Bal. aizbrauca uz darbu.
Es atnesu zivis vakariņām.
Skumji. Migla.
Austrālijā esot jau karsts. Kā vajag. Sidorenko kundze cietusi no tā – redzēt vīru ar citu. Savādi – cik ilgi tas iet. Visiem…

Novembris 1972 (Ķikure/Kikure)

11 novembris. Sestdiena.

Vakar bijām (visi trīs) un nopirkām klavieres, vecas un labas. Liekas – ļoti labs pirkums. Pēc mazā sludinājuma veikaliņa logā, ko izlikām. Dzidra burvīgi nospēlēja Clair de lune. Neticami maigs pieskāriens. Es – uzdrāzu no Bacha un chromatisko gammu. Tā – iet tīri, bet trilleros varbūt kauliņi nebūs tik veikli – jāpierod. Tomēr – nejuta nevienādumu. Ļoti labi – no privātas mājas, par 35 mārciņām (par 70 dollaru var nopirkt lietojamas klavieres!). Šķita – ka tiem cilvēkiem nav žēl atdot labu vecu instrumentu. Divi veci cilvēki – neviens nespēlējot. Man atsūtīja pension 59 mārc. (25 pensi) kas izklausās ka būs apmēram 10 mārc. nedēļā – Tā pati Austrāl. pension, jeb es pēdējā laikā jau saņēmu vairāk? Nevaru atcerēties – pieaugumi nāca tik bieži. Nevaru – nomierināties. Nevaru īsti atrast – kā dzīvot? What am I doing here? „Bye, bye, blackbird”. Bye, bye, dreams…

Tuvu pie 12 naktī. Dzērām vīnu pie vakariņām (ēdām franču stila beef un kūku) sākām smieties un jokoties, spēlējām vēl scrabble, vēl tea and coffee. Un tagad jāiet gulēt. Parīt – nāks klavieres. Gribās spēlēt, bet nav atrisinājums nekam.

              Nav arī nekāda gala
              Ne atrisinājuma nekam
Tā labāk – lai viss plūst,
Kāda gala kam vajaga?
Keiptaun un Tenerife
Kape un Tenerife
Bij skaistas sarkanas neļķes
Pinokio, spēlēsim vēl, Pinokio.

16. novembris 8.30 a.m.

Vakar salna. Šorīt lietutiņš. Maigi pelēka pilsēta bija vakar, aizmiglotas, aizsarmotas ielas.
Šodien pirmais regulārais čeks – due 16. nov. liekas – viena trūkst – bet I don’t know.

17. nov. piektd.

Apm. 9 am. Pēc vannas atpakaļ gultā. Pinokio jātēlo – bez bailēm. Te sāk domas mosties!

… Viņu ceļi, viņu īstais ejamais loks, veda viens otram garām. Viņi dzīvoja garāmejot, tas deva visdziļāko maigumu viņu saskarsmei. Pat tad, kad viņi apstājās plecu, pie pleca, apgūlās sānu pie sāna, ar kopā sakļautiem vaigiem – viņi gāja viens otram garām, viņu skati raudzījās viens otram garām, kad viņu acis nevarēja šķirties… Pinokio stāvēja pie kuģa malas, atspiedies baltajā treliņā, noraudzījās kā viņa aizgāja baltās holandiešu koka kurpēs. Viņš palika pie nokāpjamā tiltiņa, augšā, nesperot vēl soli lejā kāpt, meklējot viņas tumšo smalko stāvu ievijamies steidzīgos somu nokrautos ceļotājos. Viņš pienāca, kad viņa atņēma rokas no durvju kliņķa aizejot. Viņi iesitās viens otram krūtīs, satvērās un atvainojās. Viņš nesa viņai kafijas tasi, rīta kafiju, bet viņa spēlēja gammas. Nepārtraukti. Viņa roka bija mitra un kā bez dzīvības, kad viņa satvēra to cieši. Viņš uzlasīja papīra strēmelītes nobirušas pie viņas kājām un apsēdās uz kāpnēm, kas bija viņas ceļā…

18. nov. sestdiena.

Visi laimīgi šorīt – dzied, svilpo, rīkojas pa māju.
Vakar Dzidra ziedoja 3-4 stundas lai no lētas, ne sevišķi delikātas zivs gabala, izgatavotu lieliskas vakariņas. Tās viņai izdevās – bet gandrīz ‘kaklā spriežas kumoss’ par to domājot – kur viņa iztērē spēku, laiku, savu dzīvi, savas rociņas mērcējot ūdeņos, beržot pannas un pannas… Šorīt kasa nost veco krāsu no vannas istabas sienām. Kad tas būs padarīts, tad – krāsošana, kad vannas istaba gatava, tad – varbūt mazliet atvilks elpu – bet viņa jau nerimsies – tūlīt virtuve jāpārvērš, kāpnes, dzīvojamā istaba, studija. Bet – dzīvot jādzīvo, lai – well, lai dzīvotu, bet viņai jāglezno, lai dzīvotu.
Es – slinkoju. Vakar iesāku mēģināt stāstu par ‘bērnu killīšanu’ ielās un cit. sabiedrisk. vietās, kur bērni tiek vilkti līdz. Bet – nevaru ‘iemīlēt darbu’ – kaut kā – viss pretīgs, no visa gribētu bēgt. Jūtos – iespiesta, lai arī tik brīvi man te ir – biju pieradusi ‘izplēsties’ pa visu Crown str. līdz jūrai, līdz kalniem. Domāju – iedomājos – ka tie man pieder.

19. nov. svētdiena.

Dzērves un rudeņi
Ceļi un ūdeņi
Kaut kas jaucās un pinās...
Kamolus atritina
Putni vadoņi
Droši kāsi
Kas pirmie sasaucās.
Lieti un āboli
Ecēti tīrumi –
Liecies pie zemes, liecies.
Jūrmala garā,
Ne staru ne dzintara
Bet ziemas saule
Zemu iedama 
Maigus ziemsvētkus sola.

11 p.m. Šie pārnāca no puba. Dz. visu dienu skrāpēja vannas istabu, logu etc. Clivs aizbrauca uz Any & Allan, Rozemary & David. Vakarā Dz. un Kl. aizgāja uz pubu. Mēs ar Dz. vakariņās pirms tam cepām kartupeļu pankūkas, liekot klāt pusi burkānu. Ļoti labas.

20. nov. pirmdiena. 10 am.

Gatavoju un aizlīmēju vēstuli – Nosūtu Dēliņa kungam 3 lirikas (dzejolīšus).

22. nov. trešdiena.

Rīts. Nokārtoju virtuvi, paēdu. Šie vēl guļ. Gandrīz aizsūtīju prom kādu paku vedēju, ar – pasūtītu paku. Labi ka Clives nonāca vēl laikā lejā. Par to – nelāgs gara stāvoklis. Es te dauzos no sienas sienā. Man te ‘nav elpas’. To jau es zināju skatoties savā ‘logu pasaulē’. Es zināju, ka tur – Crown streetā, es biju izplētusies līdz jūrai, pilsētas jumtos, golfa lauka zaļumā, jūras krastā, debesīs un jūrā. Te – skats caur logu nav tik ļauns, tikai mājas pārāk intensīvi raugās man pretī. Tur vēl tā nebija. Bet varbūt drīz būtu – kādu māju tur cēla jau tuvu, un tomēr, es, mani logi viņai teica: „ko Tu skaties manī?” Te pretmājas logi saka manam logam – „ko tu skaties uz mums?” Bet – šie logi ir skatījušies cits citā jau visu laiku, man par to nav jādomā… Šodien atvedīs klavieres. Tur, kad pirkām tās, Dzidra ļoti labi, ļoti smalki un vāri un kā vajag nospēlēja Debissi Clair de Lune. Ļoti maigs piesitiens, viņa pieskārās kā ar putna spārniem. Es tikai uzdrāzu no Bacha chromatisko gammu. Un te – skanēs sienām cauri… Te ir citpiecitas sienas savienotas terasmājās, trīs stāvi katrai, mazs dārziņš aizmugurē katrai, daļa ielas priekšā un garāža. Labi. Skraidīšanai pa kāpnēm – jāpierod.
Kaut tā grāmatas lieta būtu nost no kakla – bet nav nemaz vēl sākta virzīt caur to ‘tapšanu’ – kur es tik maz varēšu palīdzēt un viss iznāks pēc citu gaumes.

25. nov. sestdiena. 4.30 pm.

Vakar Dz. un Cl. aizbrauca uz 1 nedēļu holidejās.
Biju tirgū (lielajā hallē) sapirku zaļumus. Šodien arī – maizi un vīnu! (ko nevaru attaisīt. Haha.)
Saņēmu 2 pirmās vēstules no Austrālijas. Abas no Kellerheriem – tie atsūta manu past tur – Jaša vēstule un čeks par 2 ned. (kā jau rēķināju). Tā – man ziemsvētkiem dāvana. Bet kaut kas ļoti rūgts ir dzīvē iemeties un – nezinu, vai un kā tas atstāsies?
Man trūkst Austrālijas saules, gaisa, tālumu un dzīves vasaras illūziju. Tas tas galvenais. Kā vēl to sadabūt? Vairāk varu ‘orientēties’ sevī, kamēr šie prom – bet neko nevaru izdomāt. Šodien sliktāk kā vakar.
Ārā – auksta migla. Vakar bija rudens saule.
Jaša raksta ka Zigurds Latvijā cietis kādā rūpniecības negadījumā – apdedzis, liekas smagi. Bet kas īsti? Nelaime? Viņam kāzas bija pie durvīm. Bēdīgi.
Ko es smilkstu? Slinkums spiež nost. Spēlēju, baidos trokšņot. Droši vien skan cauri – vai būs jābrauc uz Inesi lai beidzot reiz tiktu vaļā no šīs mūžīgās sajūtas – ka kādu traucē ar savu spēli?
Vakar spēle gāja burvīgi – šodien rokas kā sapītas. Sāp mazliet galva. Laikam – tas laika iespaids.
Šiem gan arī – nagi lai salst!
Par to čeku – es varētu atļauties kādu outfitu? Ziemas mēteli? ‘Kažociņu’?

26. nov. svētdiena.

Migla. Smirdīga. Kāds teica – kā zirņu zupa. Patiesi. Gaiss gluži pelēks un biezs. Izgāju staigāt ½ stundu. Nevaru pierast.
Dusmojos, ka nevaru izkārtot grāmatas lietu, aizbraucot runāju par to ar Eglīša kungu. Pēkšņi – man liekas nav nekā diezgan ne stāstu, ne naudas.
Motto: ‘un atkal viņš nonāca cietumā…’
Spēlēju, burtoju Bachu. Darba tur!!

Kalni neuzkāpti visapkārt stāv
Vārti slēgti
Lēni, simts atslēgām vaļā slēdzami
Verami
Neizieti, neuzkāpti.
Vai labāk tā – 
Ja visi tie izstaigāti
Kā tūristu ceļi zīmēm apzīmogoti?

Oktobris 1972 (Ķikure/Kikure)

2. oktobris. Capetownā.

For a while, – on top of the world!!…
Vakar atradu kādu tikpat entuziastu kalnā skrējēju kā es pati – kāda jauna sieviete bij partnere iet un braukt, negaidot rītdienas kopīgo kalnā braucienu. Bija ļoti skaisti augšā. Mūžības miers un dzidrums! Un kāds baigs dziļums lejā, kur ūdeņi, klintis, akmeņi gulēja kādā tumsā, rāvās pilnā stingumā. Elle lejā, debess vieglums, maiga gaisa elpa – augšā, un tālumi, mazas takas viršainos krūmos, akmeņainas bet sausas takas – kas aizved kaut kur, kur nevar aiziet.

Šodien autobusa izbrauciens vērtīgs. Labs šoferis, inteliģents un kas mīl Captown! Izvadāja riņķī apkārt! Burvīgs laiks. Pavasars. Ozoli tikko saplaukuši, priedes, zāles, puķes. – Eiropas un Austrālijas daba kopā. Brīnumaini kalni – gan tuksnešainas kalnu galotnes, bet kalnu piekājes kā paradīze – ziedos un zaļumā [right].

Pinokio – esmu pateicīga arī tam, {viņa} uzmanība dod savu daļu, lai ko viņš redz, viss mani pagodina. Tas man palīdzēja baudīt Captownm’u tik labi, kā šodien. Bet arī vakar kalnā bij labi, bet šodien vairāk dzīvības. Ko lai realizē? Lai gan tas ir – ārpus reālā, tā vērtība tādēļ nav mazāka, drīzāk otrādi. Dzīvība.


6.30 p.m. Braucam prom no Capetownas. Pasakains skats atstājot krastu – kalni sakoncentrējas, pilsēta lejā, pie tiem un jūra iesedz to visapkārt, dzīvā lielā zeme aizpeld kā sala. Žēl ka es neskicēju.

{Text in English at front of new notebook}

I loved my father more then my mother, when I was a very little girle. Later, when I had only my mother left, I loved doubble.

May be I adored my father so much because he was not at home all the time, as mother was. He worked on the field, he went out of the house for his duties as a mer. He went and – returned. It was always the pain of loosing and the joy of meeting again him. But may be, it was just his love for me and his almost frightening stricktness and his demands for my behaviour. I respected him till almost a fright, but only almost – I never was frightened to run to him with open armes.

I remember, I played with little peaces of all kinds of materials, the left overs what I could have of the dress materials, what my mother was making or her, and for me: aprons, blouses, summer dresses.

Thouse little colourful peaces of materials were wonders, the patterns were speaking of strange, unknown world, to me, there was a tabaco brown material with many pointed lines! But there between the buttons, what I had, may be not quite in my possesion, but with which I was allowed to play, there was a button from my fathers suit, a small button not green not brown, not grey, with tiny relyef lines. I put my little plump palm on it and kept it very quiet, feeling some holiness, some life – my father mouving on the path behind the door, may be coming home…

In summer noons, where my father came home from field, from haymaking, really clover farming, he was all wet from the heat, sweting, exousted, so exousted that he could not go to the table for lunch, nor go to the river for a swimm, (may be it was then, when he poured a bucket of water over his head at our well) and streched out in the bed. I knew, that I had not to disturb him now with myself. But I crept behind him near the wall in the bed, very, very quietly, streched out very straight, so as not to touch him, kept so silent as even not to breath and lay there as long as it could be endured, it was very hard to lay so straight, so absolute motionless, to keep all my limbs, my life so quiet, but I did it, tried to do in a kind of sacrifice for him, in love and adoration, only to move nearer to him my nose, or my finger to feel his swet wettened shirt, his body steeming hot and the little dry leaves and clover buds smelling strong all over his cloth and hair.

There, on the same bed, when he had relaxed sufficient to move and to speek again, I had to repeat to him the verse, what I always was tought. Sometimes I had a new one for him, what my mother had tought me since he was away, and it was then a marvell to have his joy for it, even when it was not yet recited perfectly. I did not realise then, that a great deal of his joy for it, came from my dificulties to pronounce clearly all the words, my speech was not ready yet, I was about 2 years only.

Later, when grown up, I read in his bookkeeping books on the last pages whither all the songs I could recite at age of 2, and ‘second edition’ at age or 2 ½. One or two there were in Russian, of what I did not understand even so much, as from the latvian. I remember me at his knees when he was sitting on the bedsid ready to go, reciting thouse Russian words I could not pronounce at all, and it made him laugh loud and press me in his hands of joy, when at last it went aproximetly, and then we were going to present the thing to mother.

Songs I learned also sitting on my grand fathers knee and – riding. But there it was a careless, peacful plain and happy, sometime a little dreamy event.

All thouse songs were strange words too. Some very sad, even strangely dramatic to the state of hurting, or frightening, the images, what the poems told, vere to powerful, often misunderstood, or overtaking, usually the sad things, what had to pass in the poem, did not pass, and ruled with strange frightful power all over the poem.
That was, when I was a little girl.

I do not feel, that much is changed. It’s changed superficially, it’s changed also inwardly. But thou the changes are not forever, and are not consequent there are feelings, situations, facts of life, where there are no changes. I am the little girl and would like to touch your back, warm from work, tired, but I have to be absolutely quiet. It’s three years now since I love you like that. You know it. And yet – you don’t. You need me, and yet you don’t. You are married. I was married. In my dreams I never remember it. I always dream, i never have been married. I would have to. It’s getting late. Then I wake up and think, yes – I have to get married once in this life, I have to… And then slowly I remember – I was. For 20 years. I have young, grownup children. Yes – I have children. I never dream, that I should have children. I have them. Now I am out of my marrige. I tore away. But I dreamt the same, when I was there, with him. I lay near him and dreamt, I have to get married once…

We lived normally. Exept for quarrelling, exept for my terrible suffering being a possetion of another person, for having nothing my own, not a minute of time, not a thing, not even the children. I never owned children. I never felt – this child is mine. That’s good. That what was good in that marriage. I never, from the first moment, as I gave birth to my first child, I never had the feeling I have, I ovn a child. I was immensely happy having given life to a child. No it was not that – that I have given life, it was that I was permitted to give the life. I was permitted to have a child in the house I lived, I was permitted to live for him, to care for him as much as I could. From the first moment children were some untuchable, little persons of they own, in my eyes only, of course, and that’s how they grew up my friends. We discussed things.

In my marriage I was deprived of everything. It was a crime, that I loved my mother, that I could have a privat thought, that I could thought something by myself. To love the children it was not permitted. To explain a mariage – it’s useless. I even cannot explain to myself, why I never felt married. Mostly of the bases of a mariage I went through. But it’s a sticky thaw {?}, when I get cought in it, I cannot get rid of it. I have to speak some silly untruthful things, to finish it off. To stop it in disgust with myself that I don’t know to say, to know better.

Yes, it was how I started to feel about your back, when I realised, I really am in love with you. I loved your back. I thought tenderly about it, warm and tired in your work you are a bus driver and here in this country, the summers are so terribly hot, you are sweting in your crowded bus, tied at the place, just sitting and turning your bus weel, and watching the trafic, and listening to the bell to stop the bus, and answer the questions. Every work is hard, that’s what makes the difference between a work and a play.

What made me think so tenderly about your back, might be, the possibility for me to see only your back and to poor on it mky disgust sometimes, my anger, for our misunderstandings, to durt my hateful glances in it, and then to feel sorry, ashamed, to look at it mildly and to beg it for the forgiveness. You were tied there at your seat. (And at your mariage, I realised it only later). You could not turn and speak to me. You could lift your eyes and find me in the mirror, and that’s what started it all, and that’s what throw us in painful flames and in delightful flames and never gave a solution, an aswer, it gave new life again, it gave complications. We had to avoid the mirours as much as we could, and yet it was the only way to meet.

Angry, I hated your back, and tenderly begged its forgiveness. I am glad you gave me that thing – to love again a back of a man. When I was married (after all, I was, for nearly 20 years) sometimes my husband asked me to scrub his back, when he was in a bath. Then, it was, when I thought of a crime. I only did not know how. I looked at the living, compact mass, that kept me in prison, that pressed me like iron and stones, that was stronger then all gates, and swords and guns – only living, disgusting, strong, fat, flesh. I was frightened sometimes to put my eyes fully on it, frightened to hate so terribly and to feel so hoplesly dominated by it, only that phisical, pitiless strength, what kept me a slave. If only I had the power, I thought, by a miracle, had the power in my bare hands to start a fight like men start the fights among themselves, without a weapon, just hand to hand, person to person. But I had it not, I had to obey, to slave, to go to peaces. My life had to be ruined by that strength of that compact disgusting back. May be it was quite a good built man’s back. It was. May be it even had a tenderness for me. I newer knew it. I felt only it’s pitiless power. Sometimes in contrary, I let my eyes on it, to feel that immense hatred, to drink my forces out of it, may be once to get rid of it.

Between thouse two extremities how I loved my father’s and how I hated my husband’s back – came you. I never was married, but may be, because of that, because of loving your back, having eyed it tenderly and passionately, I am not left quite out of the life.


ORSOVA

3. oktobris, 1972. 11 am.

Cīnos. Uz visas līnijas – cīnos: ar flu, ar galda biedriem, ar pati sevi, savu neizmācīto temperamentu un iznīcību. Dažu dien iet labāk, dažu – grūti. Vakar biju augstu!
Domāju vēl par atstāto Capetownu. Tā apbūra, tik skaista pilsēta. Tik bagāta bijusi sen jau. Pilsēta ar vēsturi. Bet kad redz vienu otru uzrakstu – ‘For white men only’, vai ‘For no white men only’ – tad visa tā senceltā godība, piemēram pirmā ģenerālgubernatora muiža, ar skaistajām zālēm, mēbelēm, traukiem, Vermeera gaismām uz maigas akmens plākšņu grīdas no smalkrūšu logiem ut.t. ut.t. ar milzīgām vīna mucām pagrabos ar ozoliem, rozēm, vīna laukiem un kalniem apkārt patosa pilnas dekorācijas pēc… tad viss tas saplok un zaudē spožumu un kaut kas visā kļūst pretīgs, nebaudāms. Bet – vakar es priecājos par to pilsētu, jutu dzīvi uzdāvinātu atkal, redzot, atrodot to visu. Kur es eju, kurp dodos? Kas es esmu? Man būtu jāsmaida un jādod, bet es nesmaidu un vēlos ņemt. Ko? To, kas pagājis garām.

Un aizbraucot vēl un vēl nevarēju beigt skatīties – Capetown bija tik skaista, ka to nevarētu sapnī izdomāt. Šie kalni mani savaldzināja un mūsu šoferis, ekskursijas vadītājs runāja lietišķi un ar lielu mīlestību pret šo pilsētu, tas laikam iedrošināja nodoties tās apbrīnošanai:
Kalni – pašā vidū – Tablemountain, pa labi no tā (no jūras skatoties) Lions Head kalns, un Signal Hill – mazliet mazāks blakām, pa kreisi – Devils Head, vārdi vien jau ir vesela teika.
Liekas nekur neesmu redzējusi tik muzikālas kalnu līnijas, tik grandiozas un tik sargājošas, sadraudzīgas ar pilsētu.

Kad vakarā milzīgais (bet nekādā ziņā sniegotais, bet galda gludais) Tablemountains apsedzās ar vieglu pūkainu mākoņu segu, tas izskatījās tik mājīgi un maigi, it kā dzīvojot savu dzīvi viņš atdarinātu cilvēku izdarības. Arī no rīta šī sega bija vēl tam pāri, mazliet izpurināta gar malām un tāpat kā vakarā – ‘galvas gals’ brīvs no tās… Mēs atstājām ostu 5 p.m. Pāri kalnam, jau kādu stundu pirms tam, veidojās kāds mākonis, izstieptāks un pelēki spožāks kā citi. Es gaidīju un domāju ar nožēlu – kalns nepaspēs apsegties pirms mēs atstāsim ostu, bet viņš paspēja – pēkšņi, tieši pirms kuģa kustēšanās, mākons bija tam jau pārklājies, tā mala viegli sedzās pāri. Savādi ka es to visu laiku uzmanīju – bet neredzēju – kā tas notika? Mākons bija vēl virs tā, tad pēkšņi tas sedza gludo kalna virsu un tad mēs braucām. Kalni ap pilsētu šķita sagrupējās ciešāk, vislabākā, nobeigtākā skulptūrā, pilsēta pašā lejā, kā baltas krelles. Varbūt kādās pārromantiskas Boklina bildes ir mēģināts tvert kaut kas tāds, bet žēl, ka tas nāk prātā un ievaino šo skatu. Es tad iegāju kādā bārā un iedzēru vienu – ‘pim’ mūsu tradicionālo aizceļošanas dzērienu. (Tikko bij ‘burvīgs’ klavieru mūzikas teikums skaļrunī – un tūlīt to pārtrauca. Kādēļ neiedomāties lietas sev?)

Vakardienas piezīmes no lapas:
Nevarētu iedomāties, ka tā var apburt viena pilsēta! Nezinu, vai varētu tur justies labi dzīvojot, bet kaut kas lielisks, kāds noslēpums ir viņā, kaut kas, ja to iegūtu, atrastu, saprastu, tas dzīvi darītu tur skaistu, ja ne, paliktu tur svešinieks tāpat kā Wollongongā. Arī tur bij kas lielisks dabā, var teikt – kāds noslēpums, bet ja to neatver, tas neatveras, tu palieci ārpusē. Mani ieveda šai pilsētā tās skaistums (kalnu skaistums) bet klāt tam nāca illūzija par personīgo ieguvumu, kādu vērtību sevī, kas vēl piesaista cilvēkus, lai arī – nedod tos. Dod tik mirkli iedomas kas it kā gribētu kristalizēties īstenībā, bet man nav spēka tam palīdzēt notikt.
Sidneja, to atstājot naktī apgaismotu, arī bija ļoti skaista, nāca prātā Chambord pils, apgaismota naktī, izrādei.

Šim kalnam, Tablemountin, par godu (ko es iemīlēju) es sapirku ‘akmeņus’ Tiger’s eye – Tīģera acs. Man patika tā vārds, ij akmens tādēļ, ka man liekas – kalns skatās ar to uz mani. (Gribētu Laimonam iztaisīt aproču pogas liekot Tīģera aci kaut kādā palatviskā ietvarā.)
Rokas sprādzi, ko nopirku no šī akmeņa, vienkāršā salikumā (ne zelta) es nevaru tagad attaisīt un noņemt. Jāvalkā. Haha.

Cik labi bij īsu brīdi baudīt kādu luksusa pieskaņu dzīvē. Kādu lutinātāju motīvu. Tā man trūcis dzīvē. Bet bērnībā pie tā mani pieradināja – mazliet. Ne par daudz. Cīņa vien mani nomāc un iznīcina. Mazliet palutināšanas mani tā atdzīvinātu, dotu man manu krāsu. Pinokio – man to deva vakardienai. Es gribētu, kaut es prastu pareizi, graciozi par to pateikties. Bet – nav ko domāt grozīt mana rakstura temperamenta plūsmi – kas tur nāk, nāk ārā. Tas jāpieņem.
Tā bij skaista diena. Ko darīt, lai to kaut kā paturētu?

Rakstīt? Spēlēt? To esmu darījusi bez stājas. Bet kaut kam ir jānāk man palīgā, kaut kas varētu atsvabināt mani no manas nedrošības, tad tikai es spētu pārvērsties tanī, kas es esmu. Tagad es neesmu tas, kas esmu – es nevaru būt tā, es nevaru atdot, uzziedēt nekur – ne spēlē, ne attiecībās ar cilvēkiem – es esmu un palieku – wild – meženis un tikai pa retam kaut kur kādreiz pamirdz kāds zieds, kas kādreiz spēj atvērties – bet cik maz tas iepriecina – cik nedaudzi, vai ne viens, to nepamana un neiegūst no tā….

Nevienā ostā nav bijis tik traks burkšķis, kā Capetownā, kad kuģis to atstāja, kuģis, vilcieni, ļaudis, svilpšana, braukšana, taurēšana, smiekli, kliegšana, runāšana, mūzika, lietu un smagumu krišana un sviešana, ķēžu žvadzināšana etcetc. Tas viss kā dzīvs traks murskulis griezās kā atvars dzīvs, krāsains kvēpdams un putekļains tieši krastā, līdz kuģim, jo pilsētu no ostas šķir tikai dažas vilcienu sliedes, iela, laukumi viss apdzīvots kuģa aiziešanas brīdī ar visu dienvidzemes spēku.
Muiža ko redzējām bij pirmā governora Great Constancia muiža.

{same sketch redone, slightly more detail in front building – glass front division lines}

Māja, pretī, netālu no ostas, formās un krāsās bij brīnišķīgi pieskaņota kalnam.
Un nu kuģis brauc mierīgi un es domāju – par sniegu, jo man liekas es braucu uz zemēm kur būs sniegs, viļņi jau vēsta to ar savu baltumu.

4. oktobris.

Mana dzimšanas diena. Nekā prātīga šodien kuģa programmā. Nupat (vēlāk kā parasti) mazliet spēlēju. Mēģināju black etīdi – negāja tomēr neko labi – no bailēm – atsevišķi labā roka taisa labi – bet bailes, zemais sēdeklis un practise trūkums. Bachs – vienīgais ko var labāk. Mazliet no Šūmaņa arabeskas – tomēr kas ir absolūti ielikts rokā – ar to vēl ko iesākt. Tā tad viss ir – drill – pamatā.
Vakar bij – ‘old time musical hall’ dzied. spēles uzvedums performija – staffs. Bij – nekas. Nav tik viegli neko izdarīt, visiem tas darbs – daži droši, kam labāka balss, materiāls.

Tā tad – tikai lasīšana šodien. Kaut kā smagi iet pie tā kumēdiņu taisītāja galda. Why I have so bad a luck?? Taisni smieklīgi. No visa šī pulka – pie galda kur viens vecs nomirst un otrs ir idiots. Protams nelietojamu ir te lielākais procents – bet mazākais pieklājīgu uzvešanos. Do not complain. Take it.

Vakar, kad drūzmējāmies lai tiktu izrādē, pienāca jocīgais vecais, izbijušais jūrnieks, idiots ar tējkanniņu. Viņš rādīja man savu ieejas karti un prasīja ko tas nozīmē – Es teicu, ka tā ieejas, karte izrādē, tikai ‘bez tās tējkannas’. Man nevajadzēja to piezīmēt. Sievas saka viņš esot nekaunīgs arī, ne tikai plānprātiņš. Viņš staigā ar savu tējkanniņu un krūzīti visu laiku un smēķē un dzer savu tēju, ārā, iekšā, uz kāpnēm, kur kuro reiz viņam gadās apstāties. Varbūt – šī tējkanna ir kāda neatsavināma daļa no viņa, kaut kas, kas viņu balnasē dzīvotspējai. Man bij it kā jāaizstāvas, bet tomēr – laikam es ar to uzbruku, ne aizstāvējos. Ja es nebūtu dzirdējusi par to – rude – es būtu laipnāk izturējusies. Bailes mani iznīcina. Visur sāku aizstāvēties.

Man tagad gribās vairāk spēlēt. Kārtīgi paraut. Tomēr Bachu var spēlēt labi – tīri, viegli, ‘inteliģenti’. Bet lai performītu – 4 hours the minimum, the real amount 8 – that’s all the day through. Bet man vienmēr liekas, ka pie mana drill – es maz progresēju, tās ir bailes – kas bremzē, arī ikdienas dabīgā, mierīgā, mācīšanās gaitā, sekmes ir vājas baiļu dēļ. Tomēr – Bachs mani ir kaut cik uzlabojis. Zini, cik Tev gadu šodien??? Nezinu. Varētu būt kādi 40.

Pēcpusd. Jūra mierīga, ar maziem vilnīšiem. Debess piemākusies, mitrs, bet ne karsts ne auksts. Veseļojos, ārā nepatīk ilgi sēdēt. Pie galda – nejūtos labi. Būtu vēlējusies izmaksāt pa glāzei vīna saviem galda biedriem – bet neticu ka tas izdotos labi. Varbūt. – Bet viss ačgārni – viens nomirst, otrs idiots, kundze ar savu draudzeni dažreiz pienāk pie galda dažreiz nē. No visa šī pulka – man tāda izputējusi ikdienas dzīve maltīšu laikā, kur citiem tas gandrīz vai izprieca. Bet – žēlošanās nav vietā. Jāprot visu vērst par labu. Kādu brīdi ar mani runāja kāds holandietis, tāds mazliet ‘dzīvs’ vecis. Varbūt kaut kas tāds mani varētu uzlikt uz pareizā ceļa. Bet tas nenāk, nekur, nekad, un es klīstu kaut kur tukšumā. Bet, bet, „but an affaire only in the thought, still is a great thing,” vai tā apmēram kāds teicis. Varbūt šīs dzīvības zīmes, pāri no kuģa, no Pinokio, Captownā, un šorīt, kā sarunas undercurrent – ir tomēr kaut kas.

Kas ir skaistums Capetownas kalnu līnijās? To nevar ne naudā pārvērst, ne apēst – un tas ir divi lietas, kas cilvēkiem skaitās – kaut kas, īstais saturs, pamats, ieguvums – vai kalnu līniju skaistums tādēļ nav nekas? Es gribētu spēlēt. Te. Tagad. Kāda dāma jau nāca apsēsties un klausīties, kad es tur spēlēju – viņai es būtu spēlējusi labprāt. Varbūt tādi ir lielākā daļā – vienkārši – paklausīties. Bet man baida tie, kas nebauda mūziku, ja tā nav profesionāli izpildīta un noteikt, vai tā ir, vai nav, tie var tikai pēc spēles nekļūdīga veikluma un redzamas virtuozitātes – kaut vai tos arpēdžijos lirlir lir lir! kā astes katra termiņa galā, kur vien tās var pielikt, pat Freija kundze tautas dziesmas spēlējot centās beigu akordus pārvērst šais lirlir lir lir!

5 p.m. Vecais ar teapotu – Nu – tik ļoti idiots viņš arī nav, šodien, kad tur netālu nosēdās kāda jauna, ļoti labi izmodelēta, ļoti minisvārcīga un ļoti jauna meita, sēdot viņa bij diezgan daring – viņš pār savu tējas krūzīti novēroja viņu tikpat ilgi un lietpratīgi, kā visi citi.

9 pm. Pēc vakariņām. Parastā ākstīšanās pie galda. Bet – tās 2 dāmas liekas sāk enjoīt tā kompāniju – after all – veselīgs vecis un ja kaut cik pievalda – tām abām īsti pa matam. Te, bibliotēkā, Alise – mana kabin colēga – ar viru, un 2 viņa cab. vīrs + sieva. Varētu – vīnu pasūtīt visiem – bet viņiem uz galdiņa veļas žūksnis un veļas pulveris. Dievs stāvi klāt! Un smalki ļaudis – angliete, kas brauc pie bērn. Anglijā. Būs vien jāiet gulēt. Labi, ka tiem saviem galda ‘biedriem’ neko neteicu. Uzvilku tomēr dzelt. pantsuitu – pēc citu acīm redzu, ka tas man piestāv! Bet – what to do with that? Tigereyes rokas sprādze izmeklēti labi piestāv šim pantsuitam. But – what to do with that? Es gribētu vienu semidry sherry vai vermutu. Te, bibliotēkā. Bet man negribās to pašai nest no lejas, no launža – kā tā sieva te viena ir uznesusi? Man ir arī te mazliet auksti. Jāiet lejā. Jāiet gulēt? Es tomēr – pasūtīju to glass of semidry sherry. Viņš tomēr atnesa – dry – un – vēl labāk. More – smārt un varbūt arī veselīgāk. No pirmā malka jau siltums izgāja cauri. Labs. Tā tad – dear kids – te es esmu viens kā kociņš un laikam nosodīts arī uz to – ja neņem kādu veci, pirmo kas ielā piesitas klāt – basta, paliec viens! Es palaižu garām arī katru izdevību kur varētu kāda kompānija būt – just no smiles, un tā tas turpinās. Un es nevaru sevi iedresēt citādu. Un te dažiem pāriem kuriem esmu sākusi smaidīt – sāku piegurt to darīt. No point.

Pinokio parādījās dienā te pie papīriem 2 reizes – un nu ir galīgi pazudis, ne reizi nav redzēts. Varbūt izpētījis skaitļus? Un tas varētu būt viss labums no pārsteiguma? Man gribētos spēlēt.
Pinokio parādījās kaut kur aiz durvīm, labi noskatījās un – pazuda. Kādēļ viņš noskatījās? Es arī noskatījos – bet pasmaidīju – nē laikam pasmaidīju un nenolaidu galvu – un tad viņš nenāca viss šurp, kā vajadzētu, bet pazuda durvīs. Smaids nebij pareizs, tā tad. Man patika kā viņš skatījās. Velns parāvis visus večus un atraitņus kam vajagot manas palīdzības. Velns ir nevainīgs, kādai grāmatai te ir nosaukums. Labs nosaukums, un varbūt derētu izlasīt un pamācīties no tā.

Man patika Tavs skats
Caur briļļu un durvju stikliem
Kas viss nerod labvēlību
Kas viss kādreiz nenāk godā
Kļūst ielogots kā mākslas darbs
Muzejā liekams.
Man patika Tavs gājiens
Kā šachā šķietami vienkāršs
Bet gudrs, varbūt līdz viltībai
Izdomāts, aplēsts.
Man jānogaida mierā
Tas mednieka drošākais manevrs
Vainīgais atgriežas
Uz nozieguma vietu
Apliecināt savu nevainību.

Mēs plūstam straumē, ar straumi
Plūstam, ilgi, tālu,
Tik tālu, cik vien var iet,
Ja vēl tālāk – ceļš atpakaļ nāktu.

Hm, tas vaiters laikam paņēma manu 50 pens. par 20 pens. Dārgs dzēriens! Varbūt arī viņš – nāks atpakaļ – bet maz ticams. Ak tu sesks. Es gribētu lai Pinokio paskatās vēl reiz durvīs – tikai – tādēļ, ka tas labi izskatījās, tādēļ, ka man patika to vērot. Kādēļ viņš mani pin tīklos? Viņš pat neredzēja mani. Tur taisni tagad ir tukšums, neviens nestaigā, kur viņš staigāja – būtu laiks nākt – bet viņš ir aizgājis dejot. Es gribētu arī to redzēt, kā viņš dejo. Tikai to, kā viņš peldas, varbūt nebūtu daudz ko redzēt – viņš jau ir Pinokio.

Pinokio pienāca kad slēdzu savas kabīnes durvis – Happy birthday – Paskatījos viņā īsti aukstu skatu – meklējies pa papīriem vai? Viņš pasniedza vēstuli, kas bija pienākusi pāris dienas agrāk bet uz konverta Dz. bija uzrakstījusi – lūdzu nodot tikai 4. oktobrī. Man bija jāgroza mans smaids un sejas izteiksme, jāgriež par labu kas vēl iespējams – Pinokio bija staigājis šo vēstuli kabatā visu priekšpusdienu mani meklējot. Viņam pieder manas slepenas simpātijas un ne vienam citam. Bet – tām jābūt (cik tas iespējams) slepenām, tikai naivas sievietes sāk ievērot kuģa apkalpi. Tas pareizi – bet varbūt nenaivas, uzsāk spēli ar tiem. Un tie te, visi pēc kārtas, kuriem tas vajadzīgs – ir nokrāsojuši matus, paskatot tuvāk to tumšums ir otrais un trešais krāsas klājuma, kā remontētai mājai. Teikt – steigā remontētai. Pinokio melnums matos ir īsti anglisks, jo jāatzīst – īsti melnu angļu ir varbūt vairāk, kā īsti blondo, tas ir ja par angli dēvē katru kas staigā Anglijas robežās. Pinokio ir šarmants ar visu to ka viņa seja ir kā putnu biedēklim, kad viņš reiz piemiedza vienu aci tas bija tik slābani, ka atgādināja aizmigušu vardi, kas pēkšņi smagi paceļ vienu lielu, pelēku mazliet sakrunkojušos acu vāku. Tas bija tā, ka es labāk būtu jutusies to neredzējusi. Taču – jau vainīga es – Kādēļ es skatījos? Gadījās tā. Es nevaru tūlīt novērsties ja paceļu acis pretī. O.K. man ir nejauks ‘synes’ kreisā vaigā. Headcolds tagad.

7 p.m. Atpūtos Kabinē. Tas ir – pūtos. Bet te ir bibliotēkā pēkšņi – karst. Varbūt kļūs siltāks. Neaizgāju uz kino. Nekas nenotiek, kā Godo. Bet – mēs braucam. Mēs braucam pāri Atlantijas Okeānam. Tā tas laikam ir. Vēl 6 dienas. Jau 3. diena nobraukta.

Izgāju ārā (tumšs) mazliet – ūdens puto, mēs braucam, mēs braucam visu laiku. Varētu tur stāvēt un skatīties – bet tur vēsums iet cauri – un tā muļķīgā flū – ņem atkal. D – ir aizmirsts. Viņš jau tur laikam bija iznīcināts. Tikai – es to mēģināju noturēt. Kaut nebūtu tik vēlu, kaut nebūtu tik vēlu – vēl spēlētu, mācītos un dzītu uz priekšu to, kādus gadus. Un – lai ir vēlu – tāpat tas jādara.

Kuģa pasažieru manāģerija:

1) Vecītis ar teapotu – izspūris, krāmīgi apģērbies, bet sweet face, laikam zobu trūkums, seju saspiež īsu un dažreiz dod (no profila) tādu Donalduck smaidu lūpās – citādi – gandrīz Gary Coopera vaibsti. Staigā visur ar savu teapot un krūzīti, tik cigaretes smēķē, sēž un dzer savu tēju – uz deka ārā, iekšā, visur. Citi domā – ka nav visi mājās. Neliekas ka būtu.

2) Vecis, kas klibo un svilpo. Liels, smags, mazliet atgādina Sandru – kad sēž tad klusē, lai arī mūzika spēlē, bet kā ceļas iet, tā vienmēr svilpo un klibošana iznāk kā palēciens dejas soļi. ‘Krīt uz nerviem’. Bet – nelaime tā ir, viņa klibošanu varbūt viņš citādi nav varējis panest.

3) Viena milzīgi resna sieva. Tik resnu vēl nebiju redzējusi – vēders priekšā nokāries kā milzīgs maiss, citādi – galva vēl pajauna un stingra.

4) Jauns, ļoti, ļoti izskatīgs cilvēks, gandrīz zēns, ar 3 maziem bērniem un ļoti klibu sievu, reiz viņa bij minī, tad varēja redzēt, ka tās labā kāja ir īsāka un tieva un stīva. Ļoti kroplīga gaita. Pati, ne visai izskatīga. Vīrs – liekas atradis savā situācijā varoņa atspulgu – viņš varbūt tanī var atrast arvien jaunu patmīlības apmierinājumu – izcilo stāvokli – un patiešām – būt laimīgs. Cilvēku dzīves jau sagrauj vienmuļība un apstākļu trūkums izcelties, būt kādreiz ievērības centrā. Viņa jaunā sejā vienmēr staro – svaigums, pašapziņa, apmierinātība, mīlīgums.

5) Melnmatainais jaunais cilvēks, kas atgādināja meža cūku. Melni mati, melni lieli ‘backeni’, vaiga bārzda kas iesniedzas uz lūpu pusi, kā tas ir modē – ļoti biezas uzacis, acis kaut kur ieslēpušās kā krūmos un gail! Kad viņš reiz bij strīpainā kreklā, un varēja labi redzēt mazliet uzkūkušo muguru – līdzība iezīmējās vēl vairāk. Viņš laikam nokāpa Durbanā.

6) Trakais vācietis ‘Krauskopf’ – esot viņa vārds, rādīja pasi, tā tad pareizi. Tāds Krauskop viņš arī ir – sirmu sprogu kronis ap galvu, galvvidus pliks, seja apaļa un resna kā sivēnam ar sivēna acīm, strupu deguneli, platu muti. Esot 67 g.v. Vienmēr sākumā rādīja un stāstīja par saviem zobiem – kas esot vēl visi. Brīnījās – kā varot ēst ābolu, gaļu – ar liekiem zobiem. (Pats nevar iekost steakā ne pat porkčopā) Izrādīdamies sākumā cirta zobus ābolā ar visu spēku – šņaks! Un ēda tālāk kā pig. Tagad ieliek sviestu (dažreiz arī sieru) apaļajā maizītē, tad saspiež to, uzklapē ar dūri – un ēd, kož un plēš. Vispār viņš nevar izturēties normāli, vienmēr lādē kaut ko – ēdienu, galdautu etc. Sākumā bļāva un trakoja uz vaiteri. Tas mana nelaime – sēdēt ar to idiotu blakām. Nu jau visi pieraduši. Kā par nelaimi sākumā holandiešu dēļ, atklāju, ka runāju vāciski. Nu – jāklausās tā lielā überalles valoda. Un tomēr – viņā ir tik daudz spēka un enerģijas, ka žēl, ka tas viss jāatmet, ka to nevar pieņemt viņa stulbuma un agresivitātes dēļ.

7) 2 meitenes – dvīņi, ģērbjas absolūti vienādi. Tās – nice. Vakar ‘horseraicā’ man atdeva sēdekli un atnesa biļetes.

8) 2 mazi sīki cilvēciņi, kā tādas vieglas vistiņas un gailīša kombinācija – angļi, kas pēc 4 gadiem Austrālijā – don’t like it – un brauc atpakaļ uz Angliju – viņu sīkums, izdēdējušās smaidīgās vecās sejiņas ir – interesantas. Citi angļi ir citādi. Viena angliete nomira bus tour’ā Captownnā.

9) Viena ungāriete – no ārpuses nav ko ievērot, bet kā ver muti runāšanai viņa ir tik dumja, kādu es tomēr neesmu redzējusi cilvēku, kas tomēr runā un nav idiots, tikai dumb, bet runā it kā būtu par pilnu ņemama.

10) Garā meitene ar sarkano seju un brillēm, ar ko es gāju Capetown kalnā. Tā liekas inteliģenta – bet savrupe. Tad – mani arī droši vien var ieskaitīt šai menāģerijā – bet kāda es esmu? Kas man par sērgu? Neviens ar mani arī nedraudzējas. Bij tā

11) Kanādiete, ar ko kopā gaidījām satikšanos ‘Melburnā’ – Tā bij draudzīga un viņa mani saistīja ar savu dzīvumu un canadian akcentu – Mēs spēlējām pāris reizes kartes. Bet jutu – ka viņa mazliet no manis baidās, varbūt par gudri izrunājos. Viņa bij veca, neglīta sieviete – bet tāda smaidīga drosme visiem tuvoties viņu darīja siltu, pievilcīgu, labdarīgu.

12) Pirmais stuarts, (spriežot pēc zīmēm) Pinokio – tievs, garš, stīvs, īsts Pinokio ar dabīgi garenu seju un garu degunu. Ļoti elegants un savādi arī – siltumu, vai mazākais ne atbaidību, izstarojošs.

13) Divi, varbūt brāļi, stuarti.

Sēžot bibliotēkā, kas ir arī mūsu lielā atpūtas telpa, ir labi skatīties pāri plašajai telpai otras kuģa sienas logos. Telpa ir laba veca stila, ar pulēta koka plauktiem sienām, logiem, dažām slaidām vidus kolonām, un ja jūrā ir iepriekšējās dienas viļņu atliekas, vai ar jaunas vētras gatavošanās – tad tā ļoti maigi ceļas un grimst skatam aiz logiem. Dažbrīd pat nejūt kuģa kustību, tik redz šo dzīvo zilo ūdens masu ceļamies, gandrīz aizsedzam vairāk kā pus loga, tad nogrimstam, pazūdam zem tā. Un – dziļums zem mums 2 kilometru. Divi ar pus kilometra. Vai trīs arī? Laikam.

5 okt. 1972.

All black. Uzplīties? Tas ir tas vārds. Pāris soļus jau tā iznāca. Caur tāliem logiem, stikliem.

Caur tāliem logiem, stikliem, 
vārtiem durvīm, pusviru, divviru 
kas paveras, slēdzas, 
Gaisma, acis vai putni
dūjas vai vanagi lido?
Atlido, aizlido. 
Rožu, dadžu sēklas spārngalos atnes –
Dārzus izaudzē, aizaudzē.
Smiltīs vējš – spārnus pāri tiem bārsta
Izbārsta, aizslauka
Kopā saslauka un nebeidz un stāsta.

Jūtos izpērta. Pie galda tas tēviņš – es viņu nekā nevaru uzvarēt, ja jāpaliek viņa tuvumā. Anyway – vis vienalga. Just – cary on.
Mana tigereye rokas sprādze tīri jauka un laba uz rokas.
Viss ierūsējis, kas būtu derējis.


Varbūt ja papūlētos. Cilvēki sāk pazust man apkārt – baidās, ka es to ‘uztveršu’. Heavens cik skaista sieviete izgāja cauri. Tā – tiešām bija skaista – arī apģērbs un gaita, gaita!! Kas ir tik reti. Nebiju to redzējusi – varbūt no 1. Klases.

Jūras šūpošanās logos tā pati ikdienas – neapnīk, tas ir ritms kam gars atsaucās ar prieku, ar līdzdarbošanos. Redzot cilvēku cīņu ar savu likteni, tās saraujas, kļūst mazas, ja nevar līdzēt. Un nevar ne sev, kur vēl citiem. Vecis, kas klibo un svilpo, liels, smags, atgādina mazliet Sandru, uzdveš sēras, kā līdzvainības sajūtu. Kad viņš sēž, tas klusē, ja ar mūzika kaut kur spēlē, viņš klusē, bet ka ceļas iet, tūdaļ svilpo un viņa klibošana tad sakās kā palēciens dejas solī. Menuets kas viņam jāuzņemas ikreiz, ka ceļas iet, lai noveltu no sevis citu skatus, lai piespiestu sevi iet, kustēties tam visam cauri. Taču – kāda tam liela nozīme, viena kāja kliba vai nē. Tas bija kāda aizmirsta romāna varonis, kas teica (un to lasot es pirmo reiz to apsvēru, sākumā ļoti pārsteigta, tad pārliecināta par tā patiesību) viņš teica – „ko karš man var izdarīt? Noraut kādu kāju vai roku…” Karš var izdarīt tomēr vairāk, bet viena kliba kāja – patiesi nedrīkstētu būt liela lieta. To arī tas jaunais, ļoti izskatīgais cilvēks, gandrīz zēns, ar trim maziem bērniem un ļoti klibo sievu, varētu teikt – pierāda. Viņa jaunā sejā vienmēr staro svaigums, pašapziņa, apmierinātība, mīlīgums. Bet mēs novērotāji jau esam aizdomīgi – viņš varbūt savā situācijā atradis varoņa atspulgu, rod arvien jaunu patmīlības apmierinājumu ar savu izcilo stāvokli – būt uzmanības centrā, just šo ļaužu apbrīnu uz sevis – lūk, cilvēks ar plāšu vērienu, stiprais, labais. Jā cilvēku dzīves jau sagrauj vienmuļība, apstākļu trūkums izcelties.

Tu skumjas man uzsūtīji, Pinokio
Ar savu stingumu, tievumu
Pazuzdams pasaku pils labirintos –
Mans princis bij spēcīgs un resns
Skumīgas spēles ar tevi tik spēlēt,
Salūstošais, trauslais, kā ledus lāsteka, Pinokio.
Tomēr – tevī atspīdēja pavasara silti stari, kūstošā lāsteka
– nu tu krīti un lūzti
Un es tevi pazaudēju, Pinokio...

Capetownā. Varbūt – labi izvēlēts laiks. Bet man gadījās būt citā autobusā. Viena nāve šai braucienā, manā tuvumā – pietiek. Slaidā meitene ar sarkano seju, ar ko kopā kāpām Tablemountainā, atradusi kompanjonu kādā jaunā, izskatīgā vīrietī. Viņai sejā kāda ādas kaite, ko viņa nezina kā ārstēt, ļoti sarkana āda, mazliet nevienādi plankumi – viņa diezgan cieš no tā. Labi ka atradusi kādu kas uz to neskatās ka traucējumu. Viņi šķiet saprotas ļoti labi, arvien turas kopā. Es pazaudēju mazliet viņas tuvumu ejot kuģa dzīves izdarībās. Bet – jūtos labi viena. Daudz pavadu laika bibliotēkā, lasu, rakstu vēstules, rakstu šīs piezīmes un skatos jūrā aiz logiem.

7. oktobris. 1972. 10 a.m.

Silts. Mitrs. Ap 8 a.m. pārbraucām Ekvatoru. Svinības, parastās kuģa izdarības ekvatoru pārbraucot – būs pēcpusdienā, pie peldbaseina. Ja es nebūtu viena – varētu kaut kur priecāties, bet es esmu īsts sēdētājs maiss.

Pinokio ir perfekts, šodien un vakar – baltā. ‘Dēmoniskāks’ savā pārlieku tievā elegancē viņš tomēr ir melnajā. Dzīvāks, siltāks, baltajā. Bet neikdienišķais ir arvien spēcīgāks par visu – tā tad melnajā viņš ir neatvairāms. Ko viņš šorīt launžā manevrēja – who knows? Viņš tomēr lielisks savā darbā – uzmana visus kaktus, izliekas neko neredzam bet redz visu un vairāk par to, tas ir to, ko mēs domājam – viņš neredz un sniedz palīdzību (ar savu suģestējošo pārādīšanos, skatīšanos etc) viņiem, kas izskatās lonely. Tā vajaga.

Galda biedrs (Krauskopfs) šorīt apgalvoja, ka ‘breadrolls’ saucās tikai garenās maizītes, ne apaļās, ko mēs dabūjam brokastīs, katru rītu, un ka ‘scones’ ir jāizrunā bez ‘s’ – cones. Es teicu, ka neesmu par to dzirdējusi. Jā, tā tas esot. Nāca apkalpotājs un viņš prasa savas – cones. Apkalpotājs nevar saprast. Jārāda atkal galda karte, „A, scones”, tas lasa un atnes prasīto. Vecim bij mute ciet uz kādu brīdi – ātri vien atbrīvoja man ceļu, lai tik laižas prom. Ir gan viņš despots un idiots. Kā pa miglu. Ko redz citiem pasniedzam, pukojas uz vaiteri, ka tas nenes un nepiedāvā tam nekā, bet izlasīt un saprast – to nevar. Nu labi, ja nevar – tad lēnām – bet nē. Bet tas jau neko negroza – cones ir cones! Un tā tam jāpaliek.
Saule mazumazliet sāk parādīties, bet man nav dūšas vēl nezin kur iet. Varbūt būs jākāpj tomēr augšā.

8. oktobris, svētdiena, 9.30 a.m.

Miers, maigs silts gaiss. Izgāju savā jūrmalas svārkā staigāt ‘gar jūru’, bija brīvs sporta laukums, sviedu gumijas riņķus kādu pusstundu.
Patreiz ziņo – brauksim caur lielu lietu – būs jāiet skatīties.
Vakar Neptūna svētki bija trokšņaini. Tādi tie laikam uz kuģa atkārtojas ik reizes. Bet braucējiem, kas brauc ekvatoram pāri pirmo reiz – tas liels notikums. Spiedāmies divos stāvos ap peldbaseinu, lai tiktu tuvāk, redzētu labāk. Stāvam un gaidām grūstīdamies un pacietīgi, kaut saule vai acis dedzina ārā. Tad sākas izrāde – pie peldbaseina ir Neptūna tronis, kur tas savā jūrzāļu kostīmā, ar zinamo savu valdnieka simbolu – trīsžuburu dakšu, apsēžas savu uzticamo galminieku vidū. Netāl no tā, ar baltu palagu klāts galds, ap to gaida 4-5 balti tērpti dakteri-šlakteri, lieliem dunčiem rokās, daži vēl tos uztrīdami. Sākas Neptūna ļaužu – mūsu pārbaude. Uzticības vīri pa divi metas pūlī, izķer vainīgos un vienu pēc otra ved pie Neptūna, lasa apsūdzības rakstus. Vainīgais lūdzas, taisnojas, visvairāk spārdās un spiedz. Nekas nelīdz, reti kāds izbēg un reti kādai daiļavai izdodas pielūgties, to nosēdina uz Neptūna ceļiem, bet ne ilgi, drīz arī tai ir grēki piemetušies un prom uz dakteru galdu. Tur katru stiepj galā, tin palagos, un griež, operē tā, ka sarkanas sulas šķīst uz visām pusēm. Ja vainīgais ir vīriešu kārtas – pa gaisu lielos lokos sviestas krīt izoperētās iekšas – desu virtenes un dzeltenas garenas un apaļas maizītes (’cones’…) Ja vainīga sieviete – pa gaisu lido līdzi desām sārtas apaļaas lelles – babydolls. Pūlis auro un aplaudē. Vainīgo izoperēto sašūpo palagā un izgāž ar lielu plīkšķi peldbaseinā! Smiekli, spiegšana, plunčošanās, bēgšana. Dakteri slauka nažus – lūdzu nākošais. Un tad drīz ir regulārie ievērojamie kuģa dzīves notikumi kur var atpūsties, stiprināties, parādīties vakara tērpos, atvilkt elpu citiem vakara priekiem, dejošanai, sabiedriskām spēlēm, kino, vai citai izrādei, iedzeršanai – vai ja patīk visa novērošanai un beidzot ja nekas nepatīk – var garlaikoties.

Es vakar vakarā biju uz ‘English Pub’ improvizāciju. Biju dzelt. p.suit. dzēru pims. Redzēju kā Pinokio izzvejo girl. Noskatās – tāpat kā es to jau zinu – un iziet ārā un viņa izlec pakaļ kā vāverīte. Jāzina man bij šī game. Bet – too late. Tikai – viņš nedomāja tā. Ko es varu darīt ar sevi? Nosodītais D un viņa banda, kas mani iedzina šīs bailēs.

Pamanīju Pinokio uz trepēm. Tagad viņš nemeklē. Tā tad meklējis. Varbūt tikai jokot. Viss ir jokošana. Es gribētu iet un sviest riņķus, bet laikam ir ļoti vējains.
Solītais lietus nekādu lielu izrādi nedeva. Nobraucām tam iesāņš. Tomēr ārā slapjš tagad un mitrs vējš.

Bija solīta – rīta serenāde – no vietējā ‘orķestra’ – bet nebija. Tā vietā sāka tālāko progr. – slides no Newseeland, rādīja un stāstīja kāds ‘newaustr.’ tas ir kāds neanglis, heavens! viņa angļu valoda ierobežojās ar pāris vārdu variācijām: „Tis is butiful. Tis, you can see is veru noce” „Tis reallu butiful” „Tis – I fishing, very butiful, good, really butiful” „Tis is you see”. Etc etc. Es domāju labākais ko tur varēja – bij sākt smieties pilnā kaklā, slides vājas, tur ilgi, izskaidro just poor – bet kaut ko jau varēja gūt, bet man uznāca smieklu klepus, un es atstāju zāli, nācu nopirkt klepus bonbons.
„Tis is hot water. Very nice. Tis is really butiful. Tis is hot air hot air, comin of earth. You can see – tis is butiful” „Very nice”.

9. oktobris, pirmdiena.

Lunchtime. Jāiet augšā – šodien balles zālē bufetlunch. Nu – redzēs kā tur būs? Laiks silts. No rīta sviedu riņķus, pievienojās vēlāk austrālietis, tas vieninieks. Jāiet katru rītu sviest – ķermenim tieši gribās kustēties.

2 p.m. Pusdienas (lunch) bija labas. Ļoti labi salāti, gandrīz žēl, ka liku tik taupīgi. Bet bija diezgan, diezgan visa. Arī Pinokio staigāja visu uzmanot. Un kā tas nāk kā nē, nevar atrast veidu, kā vienkārši paskatīties. Abi it kā izvairās – un negrib to darīt. Bez brillēm šorīt. I like him, laikam tādēļ vien – ka nevar iztikt neko ‘nelaikījis’… And I like our winewaiter – he is very handsome, nice to look at. – (Tis butiful) and I like our tablewaiter – poor, not too bright and ko Krauskopjs nodzenā: „Tis is cold. Bring back. I said – herring, not fish. Bring it back. You don’t know, fish or herring?”

Nu jā, bet Pinokio – I like diferently. Viņš ir dīvaina parādība, neglīts, elegants, vienmēr gadās tuvumā, bet neuzbāzīgs, nevar saprast dažreiz – kā viņš gadās blakām un ko viņš gaida, jo – viņš neko negaida un viņam tikai gadās būt blakām.

Kādēļ man sāk patikt kāds cilvēks – kaut es tam kādreiz īsti nāktu uz pēdām. Nevaru pateikt pat – kad tas sākas. Bet pēkšņi tas ir tā, un tam nav izskaidrojuma, ne attaisnojuma, ne pamata. Tas tikai tā ir, un viss cits ko ar prātu varētu pieņemt, apsvērt ir tikai aizvietojums, tas kaut kas neaizvietojamais ir pie tās, vienas personas. Ar prātu varbūt varētu to izaudzināt, kas to aizvietotu, varbūt pat pāraugtu, bet tas pirmais ir kaut kas, kas ir ienācis negribot, nemeklējot kā spēks pats par sevi. Ja tas būtu uz tāda pamata – ka vienmēr vienmēr jābūt, tad nebūtu tukšu periodu, bet tādi ir, vai arī šī ienākšana būtu regulāra. Bet tas arī tā nav. Tie apmeklētāji, šie ‘izredzētie’ ienāk bez kādas sevis pieteikšanas, bez sagatavošanās, bez kādām saistībām ar likumiem. Viņi savstarpēji nenes nekādu fizisku ne garīgu līdzību. Varbūt kādu apslēptu, kas neatklājas apzināti. Lai cik viss tas var būt nepareizi, var sāpēt (un tā tas parasti ir) tas tomēr vienmēr ir – krāšņi, skaisti. Tas ir – dzīvot, just dzīves garšu, varu, būt padots un cīnīties ar to. I bring the torch for you.

10. oktobris.

Vēsāks, nogulēju ilgi. Neaizgāju ne uz sportu, ne spēlēšanu. Uz sportu – nebūtu labi, auksts un vējš, un ja no rīta iet tur, tad mati visai dienai sapostīti. Bukiju – all day tour Lisbonei. Nezinu vai vajadzēja tik ilgi! Izmainīju atkal 10 dolārus. Vakar nodzēru un nospēlēju Bingo 1 dolāru! Bet – Laimons lika priecāties! Un es tad šad tad palaižu tādu brīvību kad daru tieši tā, kā patīk un nedomā. Šorīt Pinokio rīko savus ļaudis mūsu koridoros, balts un stalts. Matter of fact stingrs goodmornings un es nepaspēju smaidīt – un laikam jau to tad arī nevajadzēja. Man tā smaidīšana iet tā pastīvi.

Jūra mazliet nemierīgāka. Vakar pēc Lunch’a lielajā zālē, sēdēju ar ‘sarakano meiteni’ – un abas runājām garas labas runas. Viņa aizgāja vēl otrreiz pēc saldā ēdiena. Paliku – jo bij ko skatīties vēl, kā novāc svētkus. Tur bij pat – vesela pusvērša cepetis! Bet nezin vai tas tika griezts. Varbūt bij – dekorācija, jo tur bij arī tādi ‘putni’ kas izskatījās kā dekorācija. Nebij laika par to brīnīties. Tur – nevarēja apkārt skatīties un smaidīt. Bet vēlāk, kāpnēs spontāni to izlīdzināju – nezin which first? Savādi. Gribētu izpētīt vaibstus. What is it? Nupat atceros, ka vakardienu esmu pierakstījusi, nav vajadzības atkārtot. Inesei jānopērk kāda smarža. Bet kāda? Kā apkārtne iespaido cilvēka izskatu – kaut kur plašā telpā, pulkā, Pinokio izskatās sīks – šorīt šaurajā koridorā, ļoti liels un brašs.

Mums piebiedrojās kāda kundze, veca sieva kļuvusi vēl vecāka no kreņķiem, un sāka stāstīt savas nelaimes uz kuģa. (Kas viss kādam negadās.) Viņa ir divvietīgā kabīnē, laikam B. deck. Tā tad – ļoti labi apstākļi. Bet – viņas kabīnes biedrenei nākot, tas ir – nācis katru nakti – kāds vīrietis. Tie tā ņēmušies, ka viņa nedabūjusi gulēt dienām. Tā nu ir – tikko tos vecos liek pa visu kuģi kopā ar jauniem, tā žēlošanās iet vaļā. Sūdzējusies oficē. Dabūjusi citu kabīni. Bet jaunā sieviete kas labprātīgi ieņēmusi viņas vietu, tagad – arī negribot tur palikt ar to ‘girl+man’. Office noskaitusies – kā liekot jaunos vien kopā, tā žēlošanās, kā jaunos ar vecajiem kopā – tikpat daudz žēlošanās. Mēs ne viena ne otra negribējām ziedoties un iet vēl reiz mainīt tās apburtā kabīnēs piedzīvotāju. Smieklīga lieta – bet nopietna. Tā sieviete teicās, esot galīgi izvārgusi, un cerējusi labu braucienu uz kuģa. Mēs savā kabīnē cits citu netraucējam. Kāda jauna sieviete – lielāko daļu nakšu vairs iekšā neguļ, bet savu partneri mūsu kabīnē neved. Katrs mēģina kaut ko no sava brauciena izsist.

Nezin, ko es teiktu. Kādas naktis – nekas. Bet visu laiku varētu būt nelāgi, tas ir – ja nevarētu aizmigt. Es te, kad aizmiegu, guļu ļoti cieši. Nedzirdu kad citi nāk mājās.
Jūra mierīga. Vējš tikai matiem spējīgs kaitēt, un vēl tik liels lai celtu viļņus. Tomēr – tik gluži mierīga gaita vairs nav.
Pēc brokastīm. Crue – drilling. Kaut kā katrs tā solis, ko redzu, iezīmējas, nepazūd, ir kaut kas.

Lasu Georga Simenons ‘when I was old’ – nav nekā laba bibliotēkā, ko atrodu mazliet saistošu, to lasu.
Simenons saka: tas ir – jautā un atbild: „Kas notiek ar maniem vārdiem kurus – iespiež? Tie nepazūd. Tie formējas kopā, rada leģendu.” „Hitlers runādams par žīdiem, nonāca līdz to iznīcināšanai” viņš tālāk saka.

De Golls runādams par franču lieluma – kur tas to noved. Etc.
Tad iznāk – ka leģenda, ko vārdi veido, darbojas arī atpakaļ uz paša darbību, ne tikai uz citiem? Jā, protams uz pašu arī. Tie rada ap personu kaut ko, ko arī šī pati persona nevar iznīcināt, vai arī tikai – ar pūlēm. Bet ja radītais spēks labs – tas nav jānīcina, tas nes uz priekšu, uz labu. Tādu leģendu, var radīt – ne tikai iespiests vārds.

Jā, kad Klauverts, ar apdomu, vai bez apdoma, gribēja ‘ielikt mani nebijušajos’, es jutu (kas man agrāk nekad nebija nācis prātā) ka mani vairs nevar iznīcināt. Par labu vai ne tik labu, kaut kad ir sācis dzīvot no tā kas teikts un – dzīvo tālāk. Jāliek klāt tam. Jādod vairāk. Tas protams. Man jājautā – Kas – paliek? Kas nepazūd? Kam ir tas spēks – dzīvot? Atbilde tur?
„Ja ik viens tik zemē sētu, vienu graudu veselu, kas gan izskaitīt tad spētu, zelta kviešu krājumu.
Bet kas lielīdamies pārdod, ved uz tirgu pelavas, tas kā palus vējam ārdot zūd no ļaužu piemiņas.”
Laikam – viss. Ja teikts kas labs – tas ir ilgākdzīvotājs. Bet – kas ir labs to teicējs var apsvērt tikai aptuveni. Īstais spēka lielums ir nezināms. Vai tas vienmēr kādreiz atklājas? Un kāda daļa tā radītājam ar šī spēka tālāko dzīvi, vistālāko? Ja tam neticētu kā kaut kam vēlamam – nebūtu ne lielu tiltu, ne mākslas.
Jā – viss, es domāju nedzīvo.
Bet ja Simenons salīdzinājumā ņem Hitleri un viņa žīdus? Vai tas bij – vesels grauds, ko tas sēja? Jā vesels vai nē – Hitlers to ņēma nopietni.
Ir tikai viegli garām plūstoši vārdi patreiz kā jūra aiz logiem.

Gads gadā vēroju pa savu logu
Kā jūra tālumā viļņo zila, balta
Viļņo kā rudzu lauks, man šķita.
Un es sēdos dziļāk logā
Lai vērotu ciešāk, tuvāk
Kā jūra viļņo.
Tagad tā diendienā plūst apkārt logos,
Plūst man apkārt, zem manis,
Šūpo mani diendienā un naktī
Dun zem manis ar saviem dziļumiem
Ar diendienu un nakšu tāliem krastiem –
Vai jūra viļņo kā rudzu lauks
Vai rudzu lauks viļņo kā jūra,
Viļņo, zied baltiem ziediem?

Jūrnieki (virsnieki, lieli un mazi) ir iekrāsoti melniem matiem te, visvairāk gluži melniem un safrizēti, gludi, moderni, tikai mazliet ‘iebakinēti’ – es domāju tikai ar nedaudz ieaudzinātām vaiga bārzdām – lai mode nekliedz. Nevar noteikt to vecumu, pavirši vērojot visi jauni. Visi iesaistīti vēl citos pienākumos ne tikai savos jūrnieku darbos tieši, bet arī netieši – būt saistīgai dekorācijai pievilcīgam kuģa dzīves elementam, spožumam. Protams – kā tas izskatītos – nosirmojuši, vecīgi, nolietoti jūrnieki? Eleganti, tas ir laikā. Robusti un prasti – neder, nav šīs dienas stila, Pinokio – paraugeksemplārs.

7 p.m. Patreiz zvana pirmā galda vakariņas, man pēc stundas, kas būs ļoti ātri. Liela miegainība māc visu dienu. Ir miglains, savīstījies, pavēss laiks.
Vācietis atkal slims, tomēr ieradās pusdienās – izrāda savu stīvumu, vaibstās un tupstas… Tad piesēdies pie galda atplēš apaļo maizīti, izrauj vidu, spaida un mīca pirkstos, vaibstās, dod man arī pataustīt, (es kā muļķe arī pataustu…) un skaidro cik neizcepts vidus, tad vēl samīca un ar grimasi – plaukt – nosviež uz šķīvja. Netīkama izrāde. Velna vācietis. Bet viņš – varētu teikt – labs, lāga vācietis, smaidīgs, pats sava humora pilns bet galu galā sastāv tikai no šīs uzpūstās izrādīšanās. Spēlējot lielumu, kura nav. Varbūt vienkāršos apstākļos viņš būtu lāga cilvēks. – Kā es un tu un viņš un visi citi… – Bet varbūt nē – tāpat būtu vienmēr kaut kas jāārda izrādot savu lielumu, kura nav.

Bessy (Ida, otrais vārds) mūsu kabīnē – veca, gara sieva, sprogaina galva un vaibsti manuprāt rāda kādu nēģera piemaisījumu, vai citu – melno klātieni. Eleganta diezgan, jocīgu valodu, jocīgu uzvešanos. Tagad paslima. Vakar bija pie daktera. Runā par sevi visu laiku. Šorīt pazaudējusi brilles. Katrs no mums kaut ko pazaudē. Šī nu tomēr nevar atrast (citi beidzot atrod…) savu džemperi un šorīt – brilles. Visi līdzjūtīgi – „vai nav atvilknē?” „Nav.” „Vai nav rīta kleitas kabatā”.
„Es nekad nelieku kabatā…”
„Vai nav zem spilvena?”
„Es nekad nelieku zem spilvena.”
„Vai nav somiņā?”
„Kad es lasu, es nekad nelieku somiņā.” etc. etc.

Tagad pēcpusdienā, viņa satiek pie durvīm Rodrigo, mūsu slaveno kabīnstuartu, stāsta tam lēni un pamatīgi un žēlodamies. Tas tāds pats un tāpat mīksti un žēlīgi un pamatīgi:
Viņa: „Es pazaudēju savas brilles. Es nevaru redzēt bez brillēm.”
Viņš: „Kur jūs pazaudējāt savas brilles?” etc.
Mēs visi liekas – pieņemam kādu līdzību ar – the Ship of Fools –

Alice (no blakus kabīnes) ar savu veco (abi pāri septiņdesmitiem) staigā kā mīlas pāris. Ja nav kopā, tad viņš vai viņa, kaut kur stāv un gaida un par to stāsta un runā garām gājējiem: …„Nezin kur viņa palika? Jāpagaida man te. Viņa teicās iet uz kabīni, bet ne tūlīt, vēl apiet tur apkārt…” Alice stāstīja cik nepatikšanas gadījieni viņai bijis ar otru līdzīgo pāri, ar ko tie draudzējas un staigā kopā: Jā tas otrs vīrs, pienācis, kur viņa ar Georgu sēdējuši, un nosēdies viņai uz ceļiem. Nu – jokodamies, bet Georgs bijis vēlāk tik sapīcis!… tā tas neiet, tā viņas vaina, ja tas notiek… Ko var, ko nevar vēl viņi septiņdesmit gadinieki nav izlīguši!
Neticami. Pat tur (kur tad ir tā robeža? Pie manis ar vēl nav…) viss iet tāpat.

Vakar vēlu izgāju ārā – tur kāds vecs pāris stāv – es nemaz neievērotu – viņš atvelk steidzīgi savu roku no šās ap vidu pie krūtīm – Es apsēdos tālāk. Šie tūlīt pazuda iekšā. Versailles!

Kuģis un jūra visus pievar, ieved komplikācijās. Bet jūrniekiem, jāturas, mazākais dienā, ļoti – uz līnijas. Vecais (bet tikpat melni krāsotais) stuarts, kas stāv pie ēdamzāles (mūsu – ir divas ēdamzāles) durvīm un raida apkārt dedzīgus skatus, ieskatoties viņa sejā tuvāk, nejauši kāpnēs satiekoties, šķiet tur atspīd jau kāds ārprāts, no šīs mūžīgās pozas, no iešanas un stāvēšanas savā baltā tērpā, ar savu stāvokļa mūžīgo apkārt nēsāšanu, iespaida atstāšanu uz publiku. Kaut kur zem tā, šī lielā, neatlaidīgā uzdevuma varbūt ir īstais cilvēks – pats, un tas varbūt dažreiz gribētu apzināti, vai neapzināti kaut ko – dzīvot. Varbūt simpātijas, vai antipātijas – bet tas viss tūlīt jāieliek prasītā formā. Tā – kur jārāda tikai forma vien, kur gribētu rādīties īstā jūtu pasaule pastāvīgā maiņā, tās varētu būt sajaucējas lietas vienkāršai galvai. Lielais, izskatīgais jaunais vecākais viņa stuarts, ko es domāju esam austrālieti, vēl staro ārā jaunības svaiguma un spēka un ir dabīgs un jauks. Divi sīkie, izbālējušie zēni, kas izskatās kā brāļi, ir jau pilnīgi ēnas, mazasinīgi un beigti – tikai baltais formas tērps, bet liekas, iekšējais cilvēks, vēl nenāk konfliktā ar šo formu, tai vēl ir patīkami kalpot ar bērna sajūsmu par savu svarīgumu. Ak tā ir interesanta pasaule, kur es neko lielu nespēju ieskatīties, tikai minēt. Šīs lietas, dzīves prasības, kā tās mēdz saukt, ir protams visur, bet te uz kuģa, kur katrā braucienā mainās ļaudis, visa vairāk kā mēnesi ilgā pasaule ir un tad nāk cita, tas var nolietot šos cilvēkus vairāk kā jebkur citur. Bet – vienmuļība arī dara to pašu, nolieto, iznīcina.

Es nezinu, vai mani gripa atkal neķer ciet – kur šis šausmīgais vārgums? Šīs pāris lap.p. rakstīšana jau mani noveda sviedros. Es gribētu ēst kārtīgas vakariņas. Es – neko lielu neēdu – un vairs nevaru ieēst. Bet liekas, tā ir laba barība, ko ēdu.

Vai Pinokio nogāja garām? Kā viņš nes savu lomu? Viņa acīs arī ir tas – pusārprāts. Jeb tā ir angļu iezīme? Šī forma ir ‘dabīga’, un no tās šad un tad izplūst sirsnība, kā no trauka, kam pieklājīgi, uzmanīgi mazliet noceļ vāku un lej, un aiztaisa atkal? Jā, tas var būt tā, un citi ko pazinu agrāk, ir bijušas krūzes bez vākiem, kurās dzēriens guldz, puto, laistās, smaržo (kā kuram…) un var cerēt, paredzēt, zināt, ka dzēriens tur ir un to dabūs, ja prasīs vai – tā tur nav un to nedabūs. Bet angļu (?) krūze ir ar vāku, ciet, tā stāv, un tu nezini vai tanī kas ir vai nav. Liekas, nekā tur nav un nedabūs neko, bet pēkšņi redzi – vāks paceļas un pieklājīgi tiek ieliets dzēriens, un vāks aizveras un nezini vai un cik un kas tas bijis. Nieki. Tā tikai viens vai otrs izdēdējušais baltsvārcis no diviem līdzīgajiem stuartiem, ielej kafiju vai tēju , kad prasa…

Jā, tomēr, es sāku ‘iedziļināties’ un izprast kā tas te dzīvojas, bet mans ceļojums drīz būs galā. Varbūt visvairāk atklājas šinīs 9 dienās, kas nepārtraukti pavadītas tikai uz jūras. Ostās, kur apstājas un iziet, pārmaina cilvēkus atpakaļ uz normālajiem – ierastajiem apstākļiem, tie zaudē savas īpašību galējības, kurās tie nonāk atstāti dienām un dienām vieni jūrā.

11. oktobris, 9 p.m.

Šorīt, 7 a.m. atstājām Tenerifu. Skaista sala. Tomēr – skaista. (Šorīt piecēlos agri un 7.30 gāju spēlēt. Bet nebij nemaz enerģijas. Mēģināju – Little Donky – bet tik lēnā tempo, ka tas neder. Mēģināju – Black etūde – ar katru roku atsevišķi, tad mazākais iet – gludi, bet kopā viss jūrā, šūpošanās, vajadzīga technika šim gabalam – nē, par komplicētu. Varbūt būtu varējusi spēlēt Bachu – bet to nepaņēmu līdz. Vaina varbūt tikai tā – ka nebija spridzīgs gara stāvoklis.) Bet tad bij jāiet – kuģis jau stājās. Man vēl bij virsū dzeltenais jūrmalas tērps, kas ir diezgan ‘paknapa’ – apstiepts dvieļu drēbes gabals. Arī vēlāk līdz brokastīm un brokastīs arī. P. mani tādu ‘neredzēja’. Laikam tomēr neizskatījos ‘smart’ – es parasti ostās uzpucējos. Visi tā it kā dara un es to sāku, tā sakot uz savu ierosmi. Brokastīs ejot biju blakām mūsu kaimiņu galda meitenēm. Liekas viņas apsprieda manas kocenes – bet par kleitu laikam bija – „tāda jau viņa nevar iet…” (bustūrā) otra – „kas tam vainas?” Tas vēl vairāk mani lika – apkopties. Izmēģināju melnsvītraino – neder! Cirtu virsū balto ar brūno izšuvumu + soma + tiger eye rokas sprādze – perfekti. Arī baltās kocenes piestāv – tās to lietu novirza dienas tērpā un – tā es gāju pēc pasta, vienreiz un otreiz, jo vēl gaidīju Ineses vēstuli – nebij. Tur nāca Pinokio. Bet par tālu lai ievērotu. Nogāju bibliotēkā rakstīju vēl abām meitām – vēstuli un karti – tad cēlos un gāju lejā – un tur mani redzēja. Laikam izskatījos ok. Bēl mazliet par resnu, lai gan esmu noņēmusies ½ stonu. Vajadzētu visu stonu – tad būtu ff!

Autobusa izbrauciens bija ļoti labs, Tenerifē – kalniņā. Vulkāns tās vidū. No 16. ga. simta vairs nav darbojies. Bet – kas zin?… Pagājušā gadā kādā citā salā (no pudura) kāds gājis vaļā! Tenerife – lielākā no Kanāriju pudura salām. No ostas Santa Krūz, kur piestājām ar kuģi, ar autobusu devāmies uz La Lagūna – universitātes pilsēta. Tad tālāk uz vecāko pilsētu (pilsētiņu…) un banānu un vīna plantācijām. Pilsētiņa – La Oratava – kā viņi izrunā, izklausās – Luratava. – Mūsu atuobusa pavadoņa angļu valoda (viņš vietējais) – pasakaina! Skaista un tīra skan ar pavisam citu izrunu un akcentiem, labi jāseko lai atšifrētu kaut kā – pareizi izrunātus vārdus. Es uzsūcu to balsienu pa balsienam – ‘butiifulii’ – (beautiful), ‘temperaačura’ – uzsvars uz a, ra. Un ‘interinačual’ uzsvars uz otro i un pirmo a, vārdā. Bet atskaitot šīs un tālāk arī citu vārdu īpatnējas izrunas, viņa angļu valoda bija droša un viņš to lietoja bez stostīšanās, brīva izteiksme, tikai bija labi jāseko, lai nepazaudētu jēgu brīnišķīgajā akcentu savādībā. Viņš neteica ari – ‘has’, bet ‘haas’ un tā viscaur. Ja gribēja sekot viņa teiktā jēgai, tad bija jāatsakās paturēt prātā un iemācīties runāt viņa akcentā. Viņa valoda lieliski piestāvēja autobusa līkumošanai pa šaurajiem ceļiem, priecīgā braucienā zaļā zemē – kā putna čivināšana…

La Lagūna – Tenerifes un visu Kanārijas salu universitāte. Izskatījās mazliet jocīga celtne – rūtaina un svītraina, un itkā uz gāšanos no šīm krustotām logu un sienu līnijām. Tālāk caur vīna laukiem un kalniem un banānu plantācijām uz veco La Oratavu ar šaurām ieliņām. Ceļš visu laiku, (izņemot vienu daļu pie La Lagūna’s) tikai divpusīgs un šaurs, un La Oratavā pārgāja vienā ielā, tas ir – jāgriež ceļš lai tiktu garām. Vispār ceļi, pat autobāns, ļoti šauri. Ceļa malās visu laiku koki un mūra sētas, kas ietver banānu laukus un vīna dārzus. Koki gar ceļmalām dažādi – priedes, egles, visādas kļavas un resni eikalipti, līdzīgi un tomēr citādi kā Austrālijā, tāpat ‘savītiem’ stumbriem, bet koki zemāki un stumbri resnāki.

Šie apaudzētie ceļi skaisti braukšanai, bet kājniekiem nav pat kur pēdu likt. Tas savādi, jo viņi tomēr – ‘staigātāju’ tauta, bet iemītu celiņu gar ceļmalām nav varbūt tādēļ, ka vecais, vēl šaurākais braucamais ceļš līdz ar ceļmalām pārliets ar cementu – darvu, vai kas nu tā ir par ceļa būves masu. Redz dažus ēzelīšus ar nastām, kādai sievietei ļoti pilns liels kurvis uz galvas – kā viņa tur varēja noiet pa šauro ceļa malu. Liekas tikai pieskāršanās viņas kurvim un – visa manta būtu zemē. Bet – it kā pietiek visiem vietas, brauc ātri, iet lielie autobusi – tie moderni, būvēti tūristiem, labiem sēdekļiem, ļoti lieliem logiem un aizvelkamiem priekškariem, ja kāds sāk ciest no saules. Es iekļuvu pirmā solā, bija laba redzēšana. Arī Lisbonē jātaisās agrāk ārā. Te varēja vietas ieņemt jau agrāk – tas ir sēdēt tās vietās.

Pēc La Oratavas braucām uz Puerta de la Kruz – tūristu centrs, hoteļi, hoteļi un ķēmīģākais izbūvētais peldēšanas laukums (ēra). Izbūvēts no daudz baseiniem, no akmeņiem ar baltiem soliem kāpnēm, kāpnītēm, visādām mazām vietiņām un stūrīšiem, kolonnām, kā tādas vaļējas katakombas. Bet brīvā jūrā (turpat blakām) nevar peldēties – melnas smiltis. Patiesi tikai melnas smiltis un melni lipīgi akmeņi. Bija redzami daži nemierīgie, kas bija paklejojuši smiltīs, guļam saulē peldbaseinu baltā daļā – ar melnām pēdām. Gids teica, ka otrā salas pusē esot tīra smilts un laba jūrmala. Kādēļ te peldu vietu centrs – nezinu. Jādomā – laba klimata dēļ – te viss aug un zaļo. Banānu koki – neticami koši, tumši zilgan zaļi. Milzīgi banānu ķekari – tie sverot līdz 25 kilogrami. Vīnogas arī varēja redzēt – tumšās. Patreiz – vīna noņemšana, redzēja lasītājus.

Bija patīkami braukt pa šaurajiem skaisti apaugušiem, apmūrētiem ceļiem – tuvības, mājības izjūta. Kalni visgarām, terases ar vīna un banāna lauciņiem, izņemot La Oratava dziļo ieleju – viss terasēs. Un – neticami noplukušas mazas, mūra mājeles. Kā tur dzīvo? Liekas ļoti primitīvi, tur nevarētu būt vietas vannas istabām un visādām istabām… Viena, divas telpas mājā, tas viss. Bijām kādā tūristu centrā – tur tautiski izģērbtas meitenes strādāja pie liela galda (trīs no katras puses) pie linu galdauta – milzīgs izgriezts ‘izvilkuma’ darbs uzstiepts stingri. ‘Zvaigznīšu’ raksts un ‘vīriņu’ raksts – ļoti plaši un smalki izstrādāts. Tas Tenerifes – tautiskais rokdarbs. Ļoti līdzīgs latviskajam izvilkuma darbam.

Dažādu krāsu drēbes gabali tērpiem ar izšuvumu pāri – no galvas līdz kājām. Kritu kārdināšanā – nopirku vienu Inesei – krēma krāsā, ar mazliet tumšāku gandrīz tādu pašu krāsu izvilkumu. Nebij laika ilgi izvēlēties musturi. Ņēmu ātri 3 ½ mārc. nav tik briesmīgi dārgi. Un – man jāved dāvanas no viņu pašu dotās naudas.

Jūra no kalniem lejā raugoties, bija neticami krāsaina, ar tālu, augstu horizontu – visa kā rožaini zils gliemežvāks. Visi mākoņi, debesis atspīd gandrīz vai bengāliskās krāsās. Kalni un zeme – tumši, un neticami, ka tas gaisīgais, mirdzošais zvīļojošais ūdens skalojas krastā pār melnu, burtiski melnu smilti un akmeņiem. Mazliet lietus uzrasināja, pār kalnu galiem rāpās mākoņi, bet lejā jūra vizuļoja krāsās. Varbūt – ja mēs būtu izbraukuši stundu agrāk, krāsas būtu vēl rožainākas – jo vēl bij tad vairāk saules, vēlāk pa daļai apmācās. Skaisti bija. Bet vai es gribētu tur dzīvot? Bagāto apvidū noteikti – nē. Kaut kur pie ‘zemniekiem’ – jā, kādu mēnesi, vīnogu laikā. Tas viss.

Inese neatrakstīja. Ceru, ka būs kaut kas parīt Lisbonē. Gribās zināt kā iet ar medībām, kā jaunā mājā. Dzidra vēl nezin kad ies jaunā mājā. Gandrīz – nav cerību, ka tas nedēļas laikā varētu notikt. Bet varbūt. Visi kaut kur priecājas. Tikai veči te. Ak – sodība, ka dzīvam jābūt noraktam. Kaut kas mani ir sabojājis – dzīvi apracis, nolādētie izmēģinātāji, analītiķi vai velns zin kas? Ko rītu ģērbt? Parīt Lisbonē, ja silts, šo pašu, bet rītu? Viss jāpadomā.
Tas par šodienu viss.
Santa Krūz pilsēta izskatījās tieši tā, kā mazi bērni zīmē pilsētas un kalnus aiz tām. Pavisam tuvu, kricel, kracel, zigu zagu lieli kalni pie pašas pilsētas, kā otra pilsēta, kaut kā nebēdīgi, priecīgi, lieliski, jautri.

12. oktobris.

Jautras brokastis. Saule. Jūra tumša – mazliet šūpo kuģi (iedzēru sealeg tableti…) Pinokio staigā balts caur mūsu ēdamzāli – visa laba vēstnesis. He is a darling. Germans atkal stīvs – vakar skrēja krastā un bij vesels. Es – kaut cik vaļā ar rīkles žņaudzēju un klepus – ja tik tie smēķētāji nesēstos tik tuvu.
Pūlējos ēst maz – jogurt + ricebubbles, ola, orange juice, koffée (no sugar, no bread).

Kanāriju citā salā – Lauzarote – vulkāni sākuši darboties 1730. gadā, ¼ daļa no visas salas sprāgusi gaisā nerimuši 6 gadus. Tagad sala gandrīz bez kokiem, tās lielums 13 reiz 36 mailes. Bet visa nepieder Spānijai. Sala daudz – neapaugusi, jo lietus ļoti maz. Zemnieki izlieto vulkānu pelnus, lavu – zemes mēslošanai, liek pa 3 pēdas dziļu kārtu, un kā kurais stāds to prasa. Vīna stādus audzē zemē izraktās un mazliet apmūrētās bedrēs, lai slēptu stādus no vēja un lieto pelnus, kas uzsūc un uzglabā lietus ūdeni un rasu. Tādi stādi dodot līdz 100 mārciņas ogu. Uz salas vairāk kā 200 vulkāni, to krāteru lielums no 4 mailes līdz rokām aptverams. – Zeme, melni pelni. Lava uztur arī ziemas ūdeni, un tā – tā ir galvenais zemnieku dzīvot spējas avots. (Tas pats sitis, tas pats žēlo.) Vietējie bijuši (un ir ja vel kāds palicis dzīvs) gari un blondi. Izcelsme – nenoskaidrota, 1405 (15. ga. simtenī) eiropieši ieņem salas. Vietējie – Gaunches, nav pazinuši metālu, akmeņa laika kultūra. Bet viņiem bijusi sava sociāla iekārta – mūmizēja mirušos, kā ēģiptieši.

Bibliotēkā, pēc vakariņām. Esmu uzposusies dzeltenajā bikšu kostīmā, viegls lins labs šim klimatam, izšuvums un viss kā nākas – bet Krauskopfs ir iznīcinājis manī pēdējo jautrību. Šī mūžīgā muļķības apkarošana pie galda beidzot ir izsmēlusi pavisam. Un Pinokio arī nav redzēts. Šodien vienu Scrabble spēlēju (bez skaitļiem) ar kādu jaunu cilv. kas sēdēja pretī bibliotēkā. Es tomēr visus gājienus izvedu. Varbūt es jau mazliet varu spēlēt.

Šodien – kostīmu balle. Arī ēdamzāle dekorēta ar ‘flagām’. Gan ne mūsu stūris. Nezin vai mēs visi tur tādi idioti? Tur gan sēž Austrālijas meitenes performītājas. Vispār – kaut kā šis brauciens man nav bijis labvēlīgs un es neesmu bijusi diezgan stipra kaut ko sev izkarot. Šodien ir sarūgtinājums par neizdevībām un tāds, ka tas skar jau fiziski – nav gaismas sejā.
Rītu – Lisbonē 7 stundu bus tours. Ok.

Pie galda tā jāturas, kā – skolotājai, citādi viņš sāk trakot un nonāk tādā rupjā skaļumā, ka nevienam vairs tas nav tīkami, pat pie apkārtējiem galdiem no mūsu ālēšanās. Blakus galda nopietnais sarkanmatis, atsūtīja man glāzi vīna, līdz ar viņa galda biedriem. Bet – man no tā nekāda prieka neiznāca. Ģermans sāka ālēties, sāka badīt ar pirkstu (pāri galdam) vecai holandietei krūtīs, un saukt kaut ko, ko viņa nevarēja saprast. Viņš – izsmēja nokritušas ēdiena druskas uz viņas – tas viņai gadās biežāk kā vajadzētu, bet taisni tādēļ, būtu jābūt delikātam, ja viņš vispār gribētu to aizrādīt, ne tā kliegt un brēkt un sacelt visu apkārtni kājās, gāzties ar pirkstu virsū. Viņa – noskaitās ne pa jokam! Tad šis bija kluss kādu brīdi. Un – savādi – viņš bija izbrīnījies. Viņš it kā nolūdzās – kāpēc viņa dusmojoties. Viņš tā nedomājis. Tur visa viņa vaina, ka viņš nedomā. Bet tas neizlīdzina, ja ir tāds muļķis, ka nekā nedomā, tad būtu jāuzvedas mazliet klusāk, bet viņš ne brīdi nevar sēdēt nebūdams uzmanības centrā, lai kā tā dabūta. Pusdienās viņam gadījās pārskatīties pasūtot, atnestais viņam negaršoja, sāk brēkt un rīstīties pēc pirmā kumosa – tik sālīts, ka viņš vai uz vietas būs beigts. Aizsūtīja ēdienu atpakaļ. Knaibīja atkal maizi un ‘zāģēja’ otrreiz pasūtīto – akniņas, izrādīdams cik tās cietas. Viss esot – rubbish un rubbish… Kad beidzot visi sāka šim uzvilkt, viņš mēģināja laipnoties, kļuva ‘amizierīgs’ pa savai modei – nelaidīšot mani ārā, kad es jau sen biju paēdusi un gribēju atstāt galdu, grasījās necelties, nedod ceļu. „Rubbish” es teicu „tagad es eju.” Viņš noved nepacietībā un beidzot viņa stilā.

Šodien, kostīmu balle. Bet – neiešu arī ne skatītājos. Dažas vecenītes ļoti uzpucējušās! Viena ar baltiem matiem, melnā baltpunktotā (mazas punktes) garā kleitā ar baltu špici ap augstu kaklu – ļoti labi izskatījās. Tad tā poliete vai kas viņa ir – kas visu laiku ir tāda stīva labdzimtība un ģērbjas ‘piemēroti’ – tā bij melnā viscaur, ar kādām rotām augšā un uz labā ceļa liela, gaišsarkana puķe, roze vai kas, uzsprausta. Ļoti skaisti, tiešām – bet pati, dzīvais mironis. Viena veca bij garā, viscaur melni un krāsaini, lielām strīpām šķērsstrīpotā kleitā, garā, – kā katerpillers. Jā – vecenes arī pacēlušās. Es savā dzeltenā nemaz neskaitos. Nav jau vakara tērps. Bet – kas tas īsti man ir, to es arī nezinu. Kockteil – varbūt. Man ir līdz balles tērps – melnais, ar sarkani oderēto ‘šļici’ mugurā (reiz dejots ļoti nopietni ar piekrišanu un piedevām) – būtu jau uz to modi kā vajaga – tikai pārāk – svinīga – bet šoreiz neredzu nekādu iespēju ne vajadzību – ballei. Kāda velna es tur līstu – vēl viens dzīvais mironis. Ja vēl tāds neesmu, tad tāds izskatos. Varbūt – tuvas brauciena beigas, noskaņo citādi. Bez tam – nav neviena ar ko es gribētu dejot pat ja kāds gribētu ar mani dejot, kostīmu ballē, karsti un svīstot un – reāli … {ne?} veselīgi un labi.

Kāds izgāja ārkārtīgi lielā meksikāņu cepurē – visādi sajozies un izkrāsojies. Kā tāds velns ies kopā ar – vakar kleitām? Kāda meitene – eņģeļa galviņu, baltā īsā kleitiņā – špice ap vidu un ap kaklu un špicu piedurknītes – bet tādu labi embroidered špici – un baltas zeķes ar ziedu musturiem līdz augšai uz sāna – un kādas milzīgu koka zoli sandales – ļoti labi. Tur droši vien ir milzīgi daudz to daiļumu ko redzēt. Bet – redzēt vien – es neiešu. Lai gan – varbūt kādu labu ideju arī ieraudzītu. Anyway – man uzkrāva par daudz smagumu. Un es – sabruku. O.K. Es neredzu nevienu kā dēļ būtu jasaņemas. My last chance! To be alone and to find, to choose something. Nothing doing! Es varu tikai, tik cik varu. Man vajadzēja tomēr vairāk padomāt par piem. drēbēm. Zināju jau to. Bet kaut kā – neņēmu to nopietni. Tagad – šis un tas. Dažreiz O.K. dažreiz nē. Un tas nedod neko – bet – te nav arī ‘ko dot’. Man tomēr nav skaidrs Pinokio? Bada laikā velns mušas rij? Vai – tā dzimšanas diena? Gandrīz varbūt tā. I don’t want to! Let me stay, please, let me stay! –
Varbūt, varbūt vairāk ir jāsaka tas ‘please’. Varbūt – ir jālūdz, sirsnīgāk jāgaida.

Bet – es nevaru, ja es redzu kaut ko, ko vēlos, tad es vēlos tik ļoti, ka es aizmirstu teikt un nevaru izteikt – lūdzu. Tas ir kā bērnam, kas jūt tādas situācijas nepareizību – ačgārnību, kur nopietnā lietā, lietā – būt vai nebūt, ir jāliek iekšā vieglā ikdienas pieklājības, laipnības forma. Kad – vairs nav ne laipnības, ne formas ir tikai vēlēšanās vien. –

Jaunieši iet – nošuvuši jeanes – audekla bikses ar puķēm, tas ir – ‘izbrudierējuši’. Sarkanā meitene vēl steidz uzšūt pēdējos ziedus, no augšas līdz lejai. Šis pasākums, šī – mode, jautra. Kāds jaunietis uzšuvis ziedus tikai uz bikšu ceļgaliem, tas ir – ap ceļiem. Sweet. Taisni neticami – jauni cilvēki, audekla bikses – un izšūti krāsaini ziedi. Tas, kā varētu būt žēl, ir tas ka manā jaunībā, tādi ziedi nebija atļauti, izdomāti, mums to vienmēr bij par maz – mēs neko – nedrīkstējām. Te nu ir. Vajadzēja brist pļavā no rīta pēc balles nakts lai ziedi lipa ap ceļiem. Tik daudz jau kādreiz atļāvās arī. Un diezgan – diezgan vēlāk neliekas nekad un nekas.

Aspazija: „Vij rozes ap galvu
Lai valda prieks, viss iznirst, viss zūd, viss dzīvē ir viens –
Vij rozes ap galvu un aizmirsti
Vai esi, vai būsi vai dzīvoji
Tik smejies un smejies un aiznesties ļauj
Kur straume tevi uz atvaru rauj!”

Jā – dzejolis jau bij iemācīts, tik – ne kā to – dzīvot.
Un tie, kas ir bez gala tā darījuši – tā dara sev galu, pirms tas vēl ir pietuvojies.
Nav zināms – kā jādzīvo. Nepūlies teorizēt. Varbūt tomēr, varbūt vairāk – lūgt un ‘atveities’{?} un saraidīt{?}.
Kāda skaistule te arī sēž kaktā šodien. Te nu bij.
Un kāds ‘pārītis’ tikko izgāja cauri un kad es redzu to tanī pārošanās karstumā – tad mani tas nemaz neiejūsmo. Man laikam patīk šī – noskatīšanās, kā dzīve aizrit un arī tas – ja kāds, kā Pinokio, noskatās, kā prasot – vai tā vajadzētu? Vai nebūtu kā labāk?
Augšā lec ka rīb vien. Un kaut kā šis dejošanas ritms virs grieztiem, skan tik robusti, kaili, neaicinoši, asi un gandrīz neritmiski, stampājoši.

Un ar Pinokio nevarētu dejot tur, masku ballē, tas būtu pareizi, bet ne svīstot piebāztajā zālē, kaut kur pāri kuģim, uz ūdens, uz kuģa dekiem pa kāpnēm augšā lejā, jo Pinokio ir koka lelle, jauka lelle. Kaut kur, kaut kam viņš ir arī cilvēks, tas arī jāatzīst.

Vēstule no Dzidras – mīļais bērns, kā viņa nobēdājusies un cieš no tā, ka tik ilgi jādzīvo pie citiem, nevar tikt savā mājā, tagad vēl es nāku tur virsū… Labi ka jūra mierīga. Labi ka Dz. un Cl. būs pretī. Labi ka viņiem camping car – kur iekravāt manas kastes. Ak, rītu – tikšanās! (Šodien šķiršanās…)

14. oktobris. Sestdiena.

Pēcpusdiena. Vis tas padarīts: nodota uzglabāšanai lielā bagāža, iemainīta vēl nauda, un gandrīz izdota: pudele konjaka Henessy, odekolons ‘Je reviens’, matu spray un samaksāta vieta autobusa izbraucienam. Tomēr.
Pin. melnā. Tomēr – 2 reiz tievāks melnā.

Kādai dāmai, kas gribēja pirkt veļas pulv. es piedāvāju atdot savu – kur es to likšu? Tik labprāt atdotu Dzidrai – bet kā? Taisni riebjas jau, šī tērēšanās ar šo pulvera kārbu (plastika, shopa bagā) es gāju bibliotēkā apkārt meklēt to dāmu. P. varbūt domāja, ka es drāžos tam virsū. Sasveicinājāmies garām ejot. Es staigāju, apsēdos, gaidīju – skatījos. Protams – arī uz P. viņš neparasti uzsāka kādu sarunu ar neglīto kungu. Gribēja iet kur, pagriezās atpakaļ pret to kungu un runājot ar to – vienkārši, pakasīja dibenu. Just like that, kā to bieži kāds izdara. Bet tas bij – ko es ieraudzīju un pēkšņi domāju – izlikšanās. Un – viņš tur varēja ālēties – un viņš itkā darīja, sataisīja, tālskatu no rokām un skatījās jūrā – ko viņš runāja, es nezinu, bet šī skatīšanās arī bij kā uz skatuves. Un es biju jau paspējusi uzlikt ‘skolotājas ģīmi’. Un tā tas palika. Viņš vēl tur pēc brīža bij atgriezies, no otras puses. Un tad es runāju ar kādiem, kas nosēdās man priekšā uz saplīsušā sola. Un P gāja garām – bet es to ‘neredzēju’ un tūlīt es stāvēju ārā pie bankas rindas un runājos ar garo austrālieti – viņam B tour, man A. (Es savu vēlāk pārmainīju uz B, tas iešot uz kādu faktory) Un tur P. uzvedās nesaprotami – viņš tur līņāja apkārt un lasīja no zemes strīmer galus un papīrus un bij te un tur noliecies pie pap. kurvja un, tad viņš bij apsēdies uz pēdējām kāpnēm, kas ved uz ballroom!!!

Es neticēju sav. acīm un neskatījos, ko viņš tur darīja. Tas atgādināja tādu – rāpošanu, pilnīgi out of control kādā nožēlā. Bet es nevarēju skatīties (tagad man liekas, ka tas uzraksts (PO loverly and O) arī varēja būt viņa, tik puicisks viņš bija. Es vēl kaut kur redzēju, vairs nezin kur.

Varbūt šī dzīve var novest tādās jau insane frivolities. Bet kādēļ? Vakar ostā, no rīta – viņš bij pie borta kad es tur ienācu – apstājās kur citur. Vēlāk es runāju ar 2 vec. dām. un viņš pienāca pieslēja tur pie krēslu čupas pie mūsu kājām vienu gangway zīmi. Viena dāma teica a good morning, (sir?) Bet viņš nedzirdēja vai izlikās nedzirdam. Ienāca otrreiz un nolika vēl vienu zīmi. Tad tās dāmas tā jocīgāk noskatījās un sāka doties prom. Es arī. Man tas kaut ko atgādina no tām trakām faktorijas dienām. Ja kāds ir tikai nelietis, nekāda elegance to neglābj. Manī viss pārvērtās. Bet es protams drīz atradīšu iemeslu labvēlībai – es jau sasitu kādu zilu māla krūzi ar kādiem rakstiem, tad it kā plauktā izstādīju divas sasistās daļas un kaut kas bija sagatavots, vai apsolīts kādam labam notikumam. Kādam, kur – to neatceros. Liekas – nezināju arī tad.

Tas, ja es ko iztulkoju sev un P par P sliktu – iznīcināja to, kas varbūt bij slikts (?) manī. Bet es gribētu, ja es gribētu piedot, tādēļ – lai viņš nebūtu iznīcināts. Muļķe. Viņš nekad nav iznīcināts, viņš sevi tur par eņģeli, un nekādas vainas arī viņam nav. Taisnība ir viņa pusē, galu galā. Aiz visa tā neslēpjas ‘nekas tik labs’, kā es to sevī iztēlojos. Manī nav nekā tik laba – jo man jāredz īstenība. Un īstenība patiesi ir tā, ko viņš ‘nosauca rupjā vārdā’. Tas nav tā. Un tomēr ir. To, kā ir, bija – to nevar formulēt, nevar izkrāsot tik gaiši, kā es to gribētu. Viņam tomēr – taisnība. Tikai es ar savu tālskatu – skatos ne tikai uz viņu – es skatos uz visu pasauli un stāvu tālāk un tālāk ārā no viņas. Un tomēr – jā tomēr – es nezinu, kā ir – tomēr.

Lasu Simenonu – viņš esot beļģis. Neatceros neko lasījusi agrāk no beļģu rakstniekiem. Simenons (tās ir viņa piezīmes) stiepj gari visu, raksta par savām rakstīšanas problēmām, par savu seksa dzīvi, tas ir seksa kāri un vēlmes, mazāk arī izdarības, kas gandrīz neticamas, pie viņa citādās atturības.

Pēcpusdiena kļūst miegaina. Filma esot laba. Jāiet uz to. Ēst gribās – pusdiena ‘negaršoja’, (kā Krauskopfam?) un uz pēcpusdienas kafiju un kūkām, es nekad neeju. Heavens, kā var būt tik tievs, kā Pinokio?

15. okt. 1972. Svētdiena.

Viss iet o.k. vairs nav lielu slimošanu man, citiem, kas sākumā līksmoja, tagad jāslimo. Dažiem laikam ļoti nopietni. Katram jāiet šīm klizmām cauri.
Es sāku jau sajust tikšanās brīdi! Visam būtu jākārtojas labi. Parunājos ar kādu kalpotāju – slimnīcas kopēju, vai tamlīdz. Esmu viņu šad tad redzējusi kopā ar slimiem. Viņa strādājot uz kuģa. Orsova ‘sailīšot’ uz Vancouver ap 7. janv. Tagad pēc 3 dienām – uz Indiju (?). Tad uz Canary salām – vai otrādi. Un laikam vēl viens tour, tad holiday, tad – Vancouv. Varbūt man būs jau jābrauc – bet varbūt vēl nē.

Uz beigām visi kļūst laipnāki, runīgāki. Visas nebūšanas aizmirstas, tikai trakais Ģermans vakar cēla rokas gaisā un kliedza paldies Dievam ka tiks no kuģa nost un burzīja maizīti un nicināja visu. Blondais no otra galda nenocietās un apsauca – „Keep quiet!” Bet Ģermani jau nekas nevar apturēt, tikai man pielietotā absolūtā klusēšana dod viņam mazāk izdevības ārdīties, bet tikko runā kādu vārdu ar viņu, tā viņš explodē ar visām muļķībām, tā ka to vairs nekas nevar apturēt. Redzēs, kas būs šorīt. Tīri interesanti. Cita jau nekā vairs man nav – tas ir bijis visu laiku un tas ir viss. Bet vienmēr klusēt un viebties tas pārvērš, nobendē seju.

Pēcpusd. No rīta iegāju kuģa baznīcā – garlaicīga būšana, lūgšanas skaita sēdot, dziesmas dzied kājās stāvot, lasa kaut ko no svētiem rakstiem vienu pēc otra un vēlreiz no gala, sākumā visam kāda sweet salon musik un beigās Šopēna polonēze, bet tas bij labākais no visa. Uz durvīm (stikla) – uzlikta zīme – ‘baznīca’, bet no kāpnēm steigā pie tām apstājas blonda jaunava, skatās durvīs un lietojot tās kā spoguli, sukā savus garos matus, ilgi un pamatīgi. Tad iziet tālāk uz klāja, vējš izjauc matus, tā ienāk atpakaļ – sukājas atkal – cilvēku takts trūkums ir neizmērojams, un neizdomājams. Bērni arī atstāti bez uzraudzības drāžas kāpnēs apkārt, kliedz rupjības melnajiem apkalpotājiem – (You, Monkey, you), tāpat tie trako kino laikā, skraida baznīcā – bet – kaklu laikam neviens vēl nav nolauzis. Un baznīcā šķiet – neviens arī neklausās kas tiek runāts, un tie kapteiņi nedomā pacelt savas balsis un teikt kaut ko interesantāku. Kāda bēda, lai lūdz katrs ko un kā grib, pietiek ar marša dziesmu ‘Onward Christian soldiers, marching as on war…’ Tālāk neatceros. Tā – viss iespējamais uz kuģa apmēram izmēģināts. Tas ir – manās iespējās un gribēšanās.

Tas dzeltenais, garmatainais, šaurdeguni meitēns, izkrāsotām acīm kas tur sukājās, otrreiz kad tas sāka, tas bij tomēr ārkārtīgi mērkaķīgi, man gandrīz bij prāts gāzt ar to bībelīti logā – un atvainoties tad par ‘aizskārtām jūtām’ ja būtu jādod paskaidrojumi. Bet tam būtu vajadzējis lielākam bībelniekam būt, lielākam ticētājam.

Pie galda ne brokastīs, ne pusdienas laikā nekas sevišķs no Ģermana puses nenāca. Viena otra dumība mazākā mērā – manis izmēdīšana (apmēram) izstiepties lepni, tad pārliecoties pāri – ko es tomēr nepieņēmu ar smaidu. Pietika jau dots to arī, par sīkākiem grēkiem un tāpat sarunu dēļ.

‘When I was old’ – (George Simenon) ir diezgan interesanta grāmata. Bet kind of phony arī, lai gan viņš it kā visu laiku ir pret, un karo taisni pret to – izlikšanos, pozu, etc. Bet viņā – tomēr ir poza, tas ‘priekšvārds’ visvairāk to izsaka. Jo – tas, kas ir īstenība šī vecuma tuvošanās izjūta pirms 60 un kaut kāda bravurīga noslēpšanās no tā pēc 60 – to viņš grib ieslēgt kā kaut ko nenozīmīgu un personīgu, viņam vien esošu. Bet – tas jau nekas. Kas un kāds viņš ir vai nav – tas nekrīt svarā, viss ko es meklēju ir viņa pieredze, gudrība un stils, ja tāds viņam ir. Stils ir mazliet šķidrs. Bet varbūt tikai mazliet – tas ir ar viņa atkārtošanos, par ko viņš arī atkārtoti atvainojas.

16. oktobris. 1972.

Pēdējais vakars uz kuģa. Jūra mierīga. Mans colds pāri. Spiež tikai doma – kā es savu ceļu atradīšu jaunajos apstākļos? Kā es spēšu iet – kur man jāiet? Biju vakariņās viena. Šodien pusdienā (visi kaut kur pazuduši) jaunā austrāliete no blakus galda pienāca sēdēt ar mani, izmaksāja divas (!) glāzes vīna, kaut kam mēs uzdzērām, jo palikām sēdot pie otras glāzes.

Sapakojos kā pa mākoņiem. Tikko nākot no kabīnes (pēc vakar.) ieskrēju Pinokio krūtī, kā saka. Nezinu, kādēļ es pagriezos uz to pusi, parasti es kāpju pa otru pusi. Pēkšņi viņš soli iepriekš kāpj lejā – uzskatīju – bet viņš neredzēja, tik viņa roka piedūrās ar pirkstu galiem, pussekundi, ne 100 daļ sekundes man pie muguras, kad viņš sasita plaukstas uz melno apkalp.: „No, come on! Luggage room first.” Viņa balss bij pavēloša – bet tikai matter of fact – kas jādara, tas jādara, gandrīz – biedriski var teikt, un kaut kā simpātiska. Melnais – apaļais, kas stāv mūsu kāpnēs dažreiz parādījās tur gar mani viņš gāja lejā. Heavens – kā es tikšu pāri šīm krīzēm, kas nebeidz uznākt, tikko no vienas ārā – otrā iekšā. Un tomēr – kādēļ man no tās vienas nebij izejas 3 gadi? Bij jau – kad aizbraucu prom. Un iekritu atkal, kad atgriezos. Tā ir cīņa. Agonija. Vai visiem tā iet? ‘Kaislību Dievs visiem nepiešķir’, kāds teicis. Tā tad tā ir – izņēmuma dāvana. Es jau to zinu. To tā arī vērtēju. Un tomēr where does that lead? How long? Simtreiz es esmu teikusi – tas ir neatkarīgi no manis, ka es iekrītu uz tiem, kuri ‘nav pareizi’. Es skrienu, meklēju un gribu un nevaru ‘iekrist’, nezin kā gribētu sevi apmānīt, vienalga cik un kā – tikai kaut kur – piemērotāk. Bet šīs reizes nāk – ārā no manis, it kā tās būtu kādos avotos manī slēptas. Un arvien šīs straumes.

Tikko (bibliotēkā) ienāca tas glītu figūru jaunais cilvēks, kas ir sarkansejainās meitenes draugs. Liekas ļoti sirsnīgs. Mīlestība neskatās uz tik lieliem trūkumiem!

Vēstule no Dzidras. Mīļais bērns – tā nobēdājies (pumpas!) par to, ka jādzīvo tik ilgi pie citiem un vēl es nāku virsū. Patiesi – viņiem vajadzēja palikt – kādā camping plac’ā, kādā karavānē, nevis tā mocīties. Clivs to varbūt nejūt – iet darbā un viņam mājā nav jāgrozās. Nu ceru – ka es neapgrūtināšu – bet izklaidēšu. Ņemšu viņu out!

Savādi – tad! Pēc šīm 5 grūtām nedēļām un – arī labām! Ja tā flū nebūtu, ja jūras slimība nesagrābtu, ja kabīnē nebūtu tik daudz, tik cieši, neērti etc. es būtu biežāk gājusi spēlēt – kā es to sāku – bet… Viss ir vienmēr tik tā, kā var izdarīt. Tagad liekas – varēju labāk. Daudz ko – labāk varēju sagatavoties braucienam. Pāris blūzes – nav vērts runāt. Ja vēl braukšu – tad. Bet – „draugs kur laimīgs esi bijis – otrreiz neatgriezies vairs…”
Lasu to Simenon’u. Liekas jocīgs dažā vietā. Liekas – lielās ar savu sexu! Pie tā, cik viņš citādi ‘atturīgs’, ko viņš pieraksta sev – liekas neticams.

Biju autobusa izbraucienā Haagā, apstājāmies pie tās pašas ‘vismazākās mājiņas’ ielā, kuru toreiz gājām skatīties ar Ini un Laim. Veda arī uz toreiz redzēto – Holandi miniatūrā. Tādi – nieki. Un daudz vietās kaut kas nāca prātā. Pilsēta – nekas, pilsēta laba, bet lauki šoreiz šķita vienmuļi bez gala, tas tā pēc Tenerifes kalnājiem (un Austrālijas ziliem kalniem…) Man vajaga kalnu! Pieradusi esmu.
Es gribu spēlēt. Dz. jādabū klavieres un jādrillē Bachs. Tagad – rokas tuvu ‘pietiekamām spējām’. Maz spēlēju pēdējā laikā. Ļoti maz. Ar trako rokdarbu strādāšanu.

Simenona metode romānu rakstot esot – ‘zibeņmodē’ – no rīta līdz vakaram un tad nedēļas laikā romāns gatavs. Grūti, bet labi, ja var izturēt. Es nevarētu no rīta līdz vakaram. Bet kaut kā arī man – ir šī metode un tā arī jāturpina. Kad rauj tad rauj. Dzeju jau tikai tā var rakstīt (manuprāt), arī stāstiem – tā labāk.

Kad padomā – Ģermans un es – sēdējām pie viena galda un gribējām vienu un to pašu – priecāties, justies labi un arī – izspēlēt šo stāvokli, lai arī tie esam mēs, tās tomēr īsa laika lomas. Mēs tās gribējām izbaudīt, bet katrs to pratām un iedomājamies tik savādāk, tik pretēji spēlējamas, ka nonācām mūžīgā naidā un izjaucām viens otram prieku par visu. Jocīgi.

Bet mūsu galda apkalpotājs, lēnais, nodzītais dumiķis būtu palicis bez dzeramnaudas, ja es neapžēlotos – ieliku konvertā divas mārciņas, vecā holandiete atstāja 50 sant. citi bija pazuduši, lepnais visa nicinātājs, atstāja galdu steidzīgi pirms ka paspētu kāds no viņa ko gaidīt. Citu galdu apkalpotāji dabūja 5-8 mārciņas. Brīnišķīgā sagadīšanās mūsu galds un mūsu apkalpotājs.

Un bija – ļoti skaists brauciens, izciestas jūras slimības, flu, kakla sāpes, viss ļaunais vienmēr nogājis pie malas labā un priecīgā priekšā. Ne gluži visiem, bet dažiem, gan retiem, tas nemaz netika tuvumā rādījies. Tomēr jūras slimi bija savā reizē visi, gandrīz visi. Bet tā ir maza nelaime un pieder pie lietas.

Skaista bija Keiptauna (Capetown) un skaista bija Tenerife. Un – labi ka Inese man pieteica, un no vārnīja un pavēlēja – uzbraukt Captownas Tablemauntainā [right]. Es būtu varbūt to izdarījusi – bet otrā diena ar visu pulku, izbraucienā, bet es uzsteidzos jau iepriekšējā vakarā, (ar Sarkano meiteni) un tā bija vieta, kas jāredz vienam, lēnām, tas bija gandrīz kā pieiet ļoti tuvu Āfrikas apslēptai dzīvei – mežonība un mežonības maigums, kas mums jau ir sveši ikdienā. Tenerife neko nezaudēja braucot pulkā, varbūt pat ieguve no iedzimtā čivināšanas – „Butifuli, Tenperačura…”

17. oktobris.

Anglijā pie Dz. un Cl. viņu apmešanās vietā – Hertfordā pie Anny and Allen, Dav + Rosemarie mājā. Grūti te Dzidrai gaidīt tik ilgi uz savu māju, iespiestai ar visu mantību mazā istabiņā. Lai arī Anny and Allen – brīnišķīgi draugi, un ārā arī nav tikai pilsēta – bet tāls skats pāri ielejai ar pļāvām, upīti, smilgām puķēm. Viņiem arī liels sakņu dārzs. Ļoti – laucinieciski, nē tas nav īsti labs izteiciens, – īsti lauki, ne arī. Daudz – no laukiem…

Brauciens no Southamptonas – ap 100 kilometri, skaista, rudens krāsu Anglija. Clives vairākkārt atgādināja – beautiful autumn – bet es vēl nevarēju atjēgties no satikšanās ar Dzidru, no vērošanas, no jautājumiem un domām. – Viņi bija gaidījuši jau no 7 a.m. Es gaidīju tik vēlāk. Dz. izskatījās neparasta. Clives – klusāks? Rudens rīta vēsumā. Kuģa atstāšana vienmēr iet tik ilgi. Pie immigr. (ballroom verandā) garas rindas. P. gāja caur halli, 2 no manis rindai cauri. Liekas viņš visus redz un izrādās, tas ir izturas, it kā neredz. No rīta jau – gāju gar ārpusi tur garām. Viņš ir gan ārkārtīgi elegants, savā ārkārtīgā tievumā tomēr perfekts. Viņš izgāja, kad es gāju pie galdiņa. Man laipni piešķīra gadu uzturēšanos Anglijā. Tad, kad es nācu pa otrām durvīm zālē – viņš nāca atpakaļ, satiku tūlīt aiz durvīm – smaidīju, teicu goodby and thank you – un viņš vai jau pirms tam sniedza roku – mitru slābanu, viņš galīgi bāls nostrādājies un noballējies – un tad es spiedu tikai mazliet stingrāk tos slābos pirkstus un teicu „you were… charming”. Bij jāsaka kāds kompliments – es domāju tas raksturo viņu ļoti labi – viņš prot būt un ir charming – turpat apstājas pie bērniem, visu parīko lēnām – kad lielas rindas un pulks gaidīja – es sēdēju kuģa malā – viņš nāca. Es aizgriezos – varbūt viņš redzēja – varbūt nē. Viņš izgāja cauri iekšā, tad atkal iznāca un nogāja lejā uz custom house. Varbūt kādu meklēja. Un – tad vēl pēc laba laika es tiku ārā un caur visu.
Anglija te no Southamptonas ļoti skaista – rudens krāsās.

Vakarā – ļoti labas vakariņas, tikai kūku gandrīz nevajadzēja tik daudz. Bet – tā nav vaina. Dzidra ir nogurusi no šīs dzīvošanas citu mājā. Kaut nu ātrāk būtu savā. Man jāpalīdz buildīt up atkal vairāk pašapziņa. Kaut kā viss ir viņu mazliet nogurdinājis – savā mājā un pie painting nāks relaxation. Te es palieku blakus mājā – pie Rozemarijas un Davida. Visi mīļi, jauni cilvēki, bez rūpēm – kas un kā. Tikai Dz. un Cl. noilgojušies kļūt savā mājā. Varbūt – pēc nedēļas.

Nāk prāta, nē ne prātā –
Kuģa šūpošanās dzīvo visu laiku vēl ķermenī, sevišķi kad apklust runas, kad paliek viens mierā – tad šūpo kā īstenībā. Un Pinokio – žēl ka es tomēr slēpos pēdējo reiz redzot. Un labi, ka neslēpos atvadoties. Sorry – to forget everything. Es te tomēr mēģināšu uz tām vecajām klavierēm. Bachu varbūt var.

18. oktobris. Trešdiena. 12 noon.

Izgulējos, sildītājs ieslēgts, vanna, tase kafijas – tad gāju uz Dzidru otrā mājā. Norunājām 2 stundas pie brokastīm. Manī – nemiers vārās ārā vārdos. Patiesībā tās ir novērotās ‘idejas’ kas jāliek rakstos, ko es runāju ārā. Nu – jāpietur. Jo galva sāk pašai sāpēt. Kā es apklustu un esmu viena, tā kuģa šūpošanās dzīvo ķermenī un Pinokio prātā. Heavens, how to stop? Not to, as long as possible! Net wahr?

Iesim vēlāk staigāt, pāri ielejai pļavai. Rudens, koki, zari, zāles, tāla debess pār zaļo laukumu, tāli līdz otram uzkalnam, kur kaut kur atkal sākas pilsēta. Rudens ārā. Vēss. Apmācies. Te pļavas var redzēt, krūmus. Neticami.

Kas ir šīs dzeltenbrūnās lapas, ceļos, zaros
Kas ir šis stāvs šī seja, kas visam pāri pretī nāk un nāk
Vējš zarus šūpo, kāds vilnis šūpo vēl kas sen jau prom
Kā zvaigzne savu gaismu sūta
Vēl tumsas dziļumos, kad pati izdzisusi.

No kuģa piezīmēm, kas izkaisītās lapās.
… Tad es apjaudu, ka mums visiem, visiem ir bailes citam no cita. Mēs esam kā dzīvnieki mežā. (Varbūt tie ir drošāki?) Apbruņojušies ar savām drēbēm, izturēšanos, noslēpušies un reizē izstādījušies cik labi varēdami. Ejam, stāvam apsēžamies, viebjamies, smaidam, uzmanām, vērojam, izliekamies neredzam un redzam, liekam vērā kā citi, kā cits kurš kurais apģērbies, kā izturas, kā izskatās. Tas mums dod paļāvību, iedrošina, vai uztrauc, rada mazvērtības sajūtu. Mēs atslābstam mierā, pašapziņā, vai ievelkamies sevī, kļūstam neredzamāki. Viss lielais pūlis kāro cits cita, baidās cits cita, ir aizsargāšanās stāvoklī un ir atvēries draudzībai un mīlestībai – un tas mainās ik mirkli, un mainās katrā citādi. Rodas simpātijas – paļāvīgas, apsveiktas ar prieku. Rodas simpātijas – neizskaidrojamas, neuzticamas, slepenas. Rodas antipātijas – noteiktas, galējas, un rodas antipātijas neizskaidrojamas slēptas. Notiek tuvošanās ar smaidiem, skatiem, pakalpojumiem, tuvāk virzīšanos, atrašanos. Veidojas, mijas un mainās neskaitāmas nianses izjūtās un izpausmē vai to noslēpšanā. Visiem viens mērķis – justies labi, baudīt, priecāties, iegūt un dot, pat dot, bet viss norisinās kā taustoties. Cilvēki ir kā kādi enerģijas, savādu pašneapzinātu spēku pilni ķermeņi, kas šo spēku dzīti kustās – liekas uz kādu kārtību, vienotību, bet šo pašu spēku dzīti un šiem spēkiem pretī nolikti, nezina savu kustību, savu ceļu iznākumu.

11 pm. Atnācu gulēt. Vēl – tikai nākošnedēļ būšot dzīvoklis?! Vai būs. Es būtu ar mieru braukt redzēt. Un – arī mazliet uzstāties, ja tas ko līdzētu. Bet – vai tur ir viss tā, ka var uzstāties? Visi dokumenti clear and proper? Nolīgts un parakstīts. Man nelabi paliek. Any sure ir very, very nice. Bet – Dzidrai reiz jāsāk dzīvot normāli.

Ceturtdiena, 18{19}. oktobris. 8 p.m.

Nevaram nekur tikt vēl prom. Jāiet pacietīgi. Dzidra ir nogurusi. Ir bijusi cauri daudz grūtākām lietām, kā tas no tāluma izskatījās. Man jābūt vēl uzmanīgākai katrā vārdā un katrā solī, un ja tad var, tad var dzīvot te, ja ne – wrong, ja te jādzīvo.

20. okt. piekt.

Vēl gultā. Visa māja vēl klusa. Neviens neceļas. Es gribētu iet mazgāties. Te nav – dušu?!! Pēc Austrālijas tas liekas neiespējami. Šodien jāmazgā drēbes. Gars top dumpīgs. Kaut kas jādara. Man pašai un Dzidrai arī. Dzid ir īsti savā black periodā fiziski un garīgi. Kā ne, mazajā istabiņā uz grīdas, ar Clive zeķēm un zābakiem visapkārt. Un pie Anijas virtuvē, un pie Anijas galda. Un tad – visgrūtākais ir viņu aizskārt un vilkt ārā no tā. Viņa bojā savus matus tinot tos bizīšu galos ar gumiju. Pašas bizītes arī par ciešu sapītas. Bet – neduries tur klāt – tūlīt būs nelabi! Bet viņai vajaga pavisam cita, nekā tā, kur viņa ieslēpjas. Vēl jaunajā māja nebūs arī vēl tūlīt atpūtas, visa trūks – būs jāsaraujas, jāknapinās, jāpietiek – Mazākais – telpa būs.
Kāds pieceļas un skraida. Laikam aizgulējušies. Man nav puklsteņa. Davids ies uz darbu.

21. oktobris. Sestdiena.

Mani sāk nospiest visa šī situācija. Labi ka trešdien, katrā ziņā mēs tikšot – jaunajā mājā. Tur nebūs šo lauku apkārt kur staigāt. Bet ko mums dod šīs tukšās pļavas – tikai atpūtu savilktiem nerviem un man – tikšanos ar ziemeļ puslodes zālēm, smilgām, rudeni. Bet – jā bet kas? Nu – jāmēģina būs kāda ‘normāla dzīve’. Jāiet savā istabā un jāmēģina rakstīt. Kā? No kā? Cietumā. Bez ‘savas pasaules’ izņemot Dzidru, kurai mans tuvums sagādā vairāk rūpju kā labuma? Well – we will see. O, Pinokio! Cik savāda ir dzīve, vai kas tas nu man vēl ir. Es sāku gandrīz baidīties nopietni, kā varēšu ietilpināt sevi Dz. un Cl. dzīvē. Bet tā mess kas man Wollongongā bija? Un kas man tūlīt būtu kļuvusi vēl lielāka, tikko landlords būtu pacēlis dzīvokļa īres naudu. I had no luck!

Laikam otrdiena {24.10.72}

Vēl gultā. Vakar strādājām dārzā – rakām, grābām, nesām, tīrījām. Dzid. cepa maizi. Ceturtdien (laikam) – iesim prom, uz jauno māju, otrā pilsētiņā – Čelmsfordā. Vakar Clives atbrauca ar jaunpirkto van, ‘smuks’.
Lasu – mūzikas vēsturi. Jāatzīmē dažas lietas, kas arvien aizmirstās.

Clavicord – Klavieru līdzīgs instruments, stīgas, no kauliņu piesitiena aizskar metāla gabaliņi – skaņa mainās no pirkstu turēšanas, ‘vibrēšanas’ uz kauliņiem, jo tangent neatlec atpakaļ, bet paliek uz stīgām skaņas laikā.
Harpsicord – līdzīgs skatā, (2 keyboards) stīgas, pēc kauliņu piesišanas rausta (‘plūkā’) speciālas bultiņas. Skaņa mainās (lielumā) no pedāļa lietošanas (tie aizskar stīgas vairāk, vai mazāk) No ped. liet. – ja stigas tie liek raustīt metāla vai ādas ierīcēm.
Virginals – jau ārā no modes 1650.
Virginals un spinet – abi maziņi, vienkāršāki kā divi pirmie (Calvicord un Harpsicord).
Organ – ērģeles – visvecākais instr. – jau pirms Kristus.
Vijole – 4 stīgas – ge, de, a, c.
Viola – lielāka kā vijole (arī zem zoda spēl.) ce, ge, de, a. Abiem instrumentiem šīs notis – vijoļu atslēga.
Violoncello – spēlē sēdot, basa atslēga – ce, ge, de, a
Bass – spēlē stāvot – basa atslēga – e, a, de, ge
Katrā simf. orķestrī – dažas violas, daudz vijoļu, dažas violončello, bass.
Woodwinds, pūšamie instr. – koka, vai kādreiz tā – flauta, oboja, klarnete, bassoon
Pūšami instr. misiņa – French horn, trompete, trombona, tūba.


Trešdiena {25.10.72}

Vakars. Tikko pamēģināju klavieres – par daudz kauliņu neskan – bet skaņa patīkama un kauliņi kas labi – darbojas pareizi, viegli. Kaut kas mums ar Dzidru jādabū!
Smagi strādājam dārzā. Kakls mazliet sāk sāpēt haha. Izspūris un vecs. Bet kad nomazgājas, uzvelk citas drēbes, pieiet pie vecajām Rosemarijas klavierēm – tad cilvēcīgāks izskats atgriežas – atdzīvojas viss, un ieeji – vecā pasaulē. Mazākais – izjūtā.
Tā tad – tas jādara. Jāgādā lai tas iespējams. Es gudroju par braukšanu ar kuģi atkal. Labākā kajītē un ar tabletēm iepriekš – es būtu daudz labāks kuģotājs.
Tikko domāju – vai no ‘kuģa drēbēm’ ko uzvilku? – nē – no mūzikas ko paplinkšķināju – visa apgriezās otrādi, es atbūros atpakaļ pie Pinokio, jūras kustības. Te – es jau arī kustējos – dārzā! Pastaigā pa pļavu? Nē. Tas nepietiek. Arī kuģa kakla sāpes saķēra – te nu bij!

Piektdiena. 4 p.m. {27.10.72}

Mews Court – Chelmsford. Vakar atbraucām. Vakarā bērni bij burvīgi!! Ēdām – fish and chips un dzērām baltvīnu (French). Šodien pienāca lielā bagāža. Dēļ atslēgām sarāvāmies ar Dzid. uztraukumā nevarot atcerēties – kur liktas. Beidzot – viss atradies un kārtībā. Pakas vaļā. Pienācis viss samērā labi. Viena ‘kājiņa’ figūriņas nolūzusi – tas viss.
Vēl vairāk vajadzēja visu bāzt pa starpām. Viss derīgs kas atnācis. Aizgāju nopirkt mince – vakariņām. Ārā patīkams, mierīgs rudens laiks. Te apkārtne – simpātiska pilsētiņa.

Vakar, vēl pie Rosemarijas, kamēr šie brauca kaut kur vēl ar mašīnu – jauno – es iegāju spēlēt. Spēlēju Bacha invenciju – ko spēlēju uz kuģa – jutu vēl atkal kuģa līgošanos!! Viscauri, un tā bij jau izgājusi no prāta un ķermeņa. Bet spēlējot to – atkal tā atgriezās nezinot, tā jūtu to.

Te – tuvumā veca baznīca ar kapsētu, veci pieminekļi, celiņš iet cauri. Sen vairs to (kapus) nelieto. Man istaba ar logu pret dārziņiem un tālāk – pelēka mūra mājas. Vienā logā vakar dega uguns līdz 12 naktī. (varbūt vēl ilgāk). Tas izskatījās jauki – viens apgaismots logs, īsts logs, īsta māja, veclaicīga mūra māja, gaišs logs vēl vēlu naktī. Un kaut kur no baznīcas torņa skanēja 2 sitieni ar ‘ierūsējušu’ jauku skaņu.
Šī apkārtne man liek iedomāties vēl vēlāku rudeni un ziemu. Vēsta man to atnākšanu, ko es tik ilgi neesmu redzējusi.
Cik ilgi varēs un vajadzēs dzīvot – nezinu. Vai būs labi tas man un viņiem – to redzēs?
Esmu nervoza diezgan. Un Dz. arī. Un abi to negribam – bet iznāk pēkšņi sadurties un tad nāk ārā necerētas asas vārdu straumes – varbūt par kaut ko pavisam citu, nekā par to kas tās izsauc. Par to – ka gribētos vairāk – kā? Mazāk – kā? Laimes. Savaldīšanās – nesašamas{?}.
12 naktī. Tikko nozvanīja sērais pulkstenis. Pazaudēju pusstundu pie pašiansa – domājot par Pinokio.
Te – kāds arvien uzbrauc uz akmeņiem. Kādēļ? Vai kaut kur arvien ir kā pene{?}? Kaut kur arvien ir – jālabo ceļš?

Dzid rādīja savas abstraktās mazās skices. – „Absolūti brīnišķīgas”… Bet – ne lielās. Tomēr – lielās abstraktās liekas pilnīgākas, kā lielās figurālās – kaut kā – te par daudz lielas taisītas. It kā – eļļā, mazās tās šķita pilnasinīgākas. Mazās abstraktās mani patiešām skāra dziļi. Kaut kas tā saviļņo – un to nevar nekā izdzīvot, tāds iekšējs prieks, sākums kaut kam? Es pēc tam, kad rekorders spēlēja baznīcas mūziku – latīņu, pārdzīvoju kaut ko nekad gluži tik skaisti izjustu: atcerējos, redzēju – kuģa notikumus caur šīs mūzikas un Dz. zīmējumu gaismu – viss pēkšņi it kā izkārtojās, sadalījās, izgaismojās, iezīmējās, atrada jēgu, piepildījumu, nozīmi (manis pašas pārdzīvojumi (pēdējie) izkārtojās, izgaismojās, atrada jēgu un – veidu, kā to izlikt atkal ārā. Man likās jau atrasta gatava kompozīcija). Kaut kas to pārtrauca, un tas vairs neturpinājās, bet liekas – galvenais jau bij izkārtojies. Kā es, kā Pinokio, kā mazās sagadīšanās, brīži, gājieni – mijās, bija, pastāvēja kā krāsa un zīmējums visam cauri. Man likās – gatava kompozīcija.

Šodien Dz. atkal daudz sliktāk, vēder sāpes pēc pastāvīgās staipīšanās. Es sagatavoju vakariņas. Atnesu malto gaļu jau dienā. Izcepu kukulīti + 3 kart. + tomāti + vārīti burk + brussel sprouts. Bij O.K. (vidū – pajēls. Cepa 38 min. bet 2 ½ mārc. gaļas kukulis)

Kafiju dzērām (Dz. nogāja lejā pēc zīm. + plašu mūz. bij nomazgājusi traukus un sag. kafiju un olīvām (grauzd. maiz + sēnes) un tur Dz. ar sāpēm vēderā un neziņu whats all about – gribēja vairāk līdzjūtības un Cl. droši vien gribēja vairāk – sev, sav. univ. darbam uzmanību, jo viņš gribēja runāt par to un viņš netika ‘pie vārda’. Arī viņš cieš no savām vēdersāpēm – un strādā un pašaizliedzīgi domā par to lai Dz. var strādāt gleznošanā. Viss tas nav tik vienkārši. Man vienmēr notiekošā acumirklī – simp. un līdzjūtība nosveras uz Dz. Vēlāk – tad ieraugu arī otru pusi – Cliva pusi. Jāuzmanās. Nav nebūt tik viegli.

Skaisti bija redzēt tīri abstraktā zīmējumā savus notikumus. Visa kuģa dzīves reālajām – jāliek cauri Pinokio pusreālitāte.
Ja es (ne 1. pers.) rakstītu par kuģa dzīvi – un visam tam, ko jau ikdienā piezīmēju lietojamu – liktu cauri Pinokio romantiku.
Bet – Manas mūzikas vietā likt ko citu. Sportu? Kas derētu labāk. Droši vien sports. Mūzika – būtu neticama. Mūzika derētu varbūt vācu publikai. Tomēr arī šveicietis Mk. Frischs lietotu mūziku. Bet – vai tai ir pamats? Vai tā bija pamats kaut kam?

28. oktobris, sestdiena. 4 p.m.

Šiem viesi (Evalds un viņa meitene) dzērām labu kafiju + garšīgie Scotch traditional biscuits. Bija liela kāre pēc īstās (+ cindriņi{?}, laba!) kafijas un arī pēc kā salda.
No rīta visi bijām šopīt. Šie nopirka vacoom cleaneri un pilnu kurvi – food’a.
Skaista, mierīga saulaina diena. Bet – esmu diezgan nogurusi. Nemāku pierast pie līdzdzīvošanas viņu straujai, jaunai dzīvei, kur – noskaņas mainās.
Vakar iztaisīju vakariņas, šorīt brokastis un pusdienas – nav nekas tur ilgi darāms.
Vakar atkal līdz 12 p.m. Tupēju uz grīdas un liku kārtis – viens lai labi būtu. Tagad – savā istabā, miegs nāk un nemiers dīda.
Klavieru vajag!
Vēl daudz ko ‘iekrāmētos’, citādi – arī jāraksta ‘ar ātro’ par kuģi, ja var. Un ja nerakstīs – tad droši – nevarēs – tā tad – jāmēģina.
Pus 12 naktī. Visi priecīgi un mīļi. Dz. krāmējas – kārto virtuvi. Es vingrinājos Scrabble. Made ‘party one’ vienā gājienā izlietojot šim vārdam visus 7 burtus. Sāku atcerēties vairāk vārdu.

Diena aiziedama naktī, 
Tur maigā skāvienā –
Šķirsta krāsainā bilžu grāmatā
Un neatlaiž – 
Ak, spēles, spēles, rotaļas
Ak, nopietnība lielā,
Viss izgaist vienādi.

Pirmdiena

Vakar – lielā viesu diena: Any + Alan, Nik, Rosmary + Dave.
7 am. Sāku kustēties pa virtuvi. Bet – ko? Visur – vai tā vajaga, vai nē?
Jūtos iespiests nezināmā.

Otrdiena

8 am. Vārīju brokastis. Dz. vēļ guļ. Cl. drīz ies uz darbu. Vakar bijām 2 reiz pilsētā – veļu mazgāt, tad elektr + gas + shopping round.

Septembris 1972 (Ķikure/Kikure)

[2.9.1972

Photo: At airport, Inese & Laimons leaving for Canada. L to R: Inese, Erna, Mrs. Birstiņš]

.

.

.

12. septembris, 1972. 10 pm.

Uz kuģa, Orsova. Esmu gultā. Esmu savā – kojā un kuģis līgojas – ir labi, bet traucē gulēt.
Nelāga lieta ka – nesatiku Wollongongas dāmas, kas bija ieradušās pavadīt. Tas tā iznāca ar to šampanieša pudeli un ar meklēšanu – kur noslēpties un to dzert. Bija Birstiņkundze [above], Sunnijs [left], vēl kāds. Kad visi bija prom nogāju kajītē – atradu tur ziedus un dāvanas no viņām – gaidījušas D decka lounģ’ā. Nepatikšanas uz laiku laikiem…

13. sept.

Augšā jau no 5 a.m. Gulēju tā pavārgi, bet not too bad. Biju zem dušas. Uzdrāzos augšā kad viss vēl tukšs. Melnajam prasīju vai var spēlēt – ballroomā, no rītiem var. Spēlēju gammas – vāji. Bet rītu ņemšu notis un spēlēšu mierīgi. Lai iznāk ‘quirs’ vai kas. Tagad galva dulla. Naktī kuģis diezgan stipri līgojās. Tagad – OK.

Vakar jutos šausmīgi, ka nesatiku dāmas.
Vakar te viss nepatika – šorīt – sāku iejusties. ‘Šausmīgi’, ka neviens viņu nevarēja atrast, šīs dāmas. Es arī vēl tagad nezinu – kurš kurš deks – te ir tiešām – liela pasaule. Viņas tomēr ir atnākušas vēlāk kā mēs. Anyway – forget it.
Būs labi un – ļoti labi.
Šķīros no Wollongongas kā ar nazi nogriezts, if you know what I mean.

Nogurusi nokaitināta par mantu pievācējiem, sekondhand shopa ļaužu neatnākšanu, tas ir atnākšanu stundu, pusstundu pirms man jānoslēdz durvis. Tas darīts tā, lai visu kas dzīvoklī paliek, tie varētu dabūt – par velti. Iedeva man 25 dolāri – un es biju laimīga, ka viņi iztīrīs mantas prom – saliekamā gulta, krēsli, spilveni, visādi katli, pannas, elektriskās krūzes, matrači, grāmatplaukti – vāzītes un krūzītes – visa triju ģimeņu atstātā ikdiena. Lejas dzīvokļa saimnieks – ņēma ko varēja sev, grāmatas spoguļus, veselus koferus visādu āmuru, urķu, krāsu, sareņu etc etc. Labi – ka tiku no visa vaļā, tas viss. Žēl lielās dubult gultas jauno matraci – Never mind… Klavieres Palings pārvedīs līdz ar saviem sūtījumiem. Ko viņš kādreiz darot – uz Vancouveru.
Viss tas vēl ieēdies sistēmā, vēl nevar atelpot no šīs – izraušanas grūtībām…

Jutu naidīgumu pret sevi no visas skaistās pasaules (izņemot Laimu un viņas māju, kur atvadoties pavadīju pāris dienas, un mēs staigājām pa kalnu ceļiem un pilsētiņu un jūrmalu) jā – pie viņas ir skaists kalna gals kur sapņot vecajā mājā. Tāpat kā man bij Wyongā – apkārtnes skaistums, kas uztur dzīvu, bet patiesi – neko nepiepilda. Nu – viņa mazākais var palikt tur, kad kļuvusi brīva – man bij jāiet prom, lai dabūtu brīvību. Bet – arī viņu tur mocīs tukšums, ja negadīsies laime kaut ko satikt un ievest tai mājā. Un tas ka es varu ceļot uz Kanādu – man šķita (un vēl šķiet) tik lieliski.
Vai es izkārpīšos ārā no ‘mūžīgās romantikas’ vai kritīšu atkal kādā lietā nelietā atpakaļ?

Sēdu ‘launģā’ un gaidu brokastis. Dažas ģimenes sāk parādīties ar bērniem – Man būs agras visas ēdienreizes. Piederos droši vien – darba rūķīgā tautā. Kuras ēdienreizes katrs izvēlas tas ļoti iezīmīgs viņa raksturam, dzīves veidam, attiecībām pret dzīves vērtībām etc etc…

14. sept. 7 a.m.

Vakar – biju ne pārāk smagi – jūras slima. Šorīt labāk. Kuģis laikam jau ostā. Kuģis šīs dienās ir šūpojis – uz vella paraušanu. Visi slimi. Vīrieši smēķē nejauki stiprus cigārus. Viena cigāra dūms kādreiz – brīnum labs ieelpot, bet kad no katra stūra, pat ārā uz kuģa deka – visur nāk virsū šie rūgtumi, kopā ar nelāgo gara stāvokli kas nāk no katra slimā pasažiera – un gandrīz visi ir slimi – tad cigārs tikai pavairo nelabuma sajūtu. Mēs braucam gar Austrālijas piekrasti – un te bieži rudeņos esot tādas vētras. Uz kuģa ir arī kāds flu bacilis. Īsts kaujas lauks. Kāda jauna sieviete, teica ka viņa jau zvanījusi – no pirmās lielās ostas – ņemšot lidmašīnu. Kāds vecāks vīrs žēlojās atdarīt tiem kas viņu te ievilinājuši. Kuģa apkalpe sola labākas dienas, kad tiksim atklātā okeānā. Es pārāk nevaru sūdzēties. Jākustas apkārt, nav jāsēž un jādomā par ‘griešanas’ sajūtu, kas dažreiz uznāk. Carry on, sailor.
Melburnas ostā – biju satikt Cliva radus. Viņi bija ilgi zvanījuši, meklējuši velti, vēlāk atradāmies – nekādas vēlēšanās man nebija tur iet. Apdāvināja ar lielu puķu pušķi.

23. sept. 1972.

Indijas okeānā, laimīgi jau 4. dienu zēģelējam! Jūtos ar katru dienu labāk (garīgi un fiziski). Problēmas tomēr neatstājas – pie galda ieradās ļoti nepatīkams tips – vācietis, īsts pig – bļaustās, grūstās, liek uz šķīvja savas lietas, bļauj uz apkalpotājiem tā, ka riebjas. Šodien es ‘sapūtos’, no rīta. Pusdienā viņš nebija – ja viņš nenāks, būs atkal nepatīkami – es tas faspots! Bet tiešām riebjas kamēr viņš tur ālējas. Un taču labs foods un visi laimīgi – un es pats ar vācisko runāšanu ielikta vāciešu – cūku kompānijā – pilnīgi degradējoši. Žēl, ka sākumā nezinot kāds viņš, ierunājos viņam līdz vāciski. Viņš ir kāds – izrādīšanās mānijas tips. Un galda biedri nemainīsies visu ceļojuma laiku – 5 nedēļas!
Un – zilais vilnas džemperītis nav atrodams, laikam to (izmazgāju) aizmirsu pie Laimas. Man nav ko vilkt.

Jūra tomēr apbrīnojama lieta un tie ļaudis, jūrnieki, tas pat kapteinis Cooks (pret ko man nekādas lielas simpātijas nav – ierāpies ar savu atrašanu, ko cits jau bijis atradis, tikai nepiesavinājis…) tomēr arī tas – apbrīnojams un apbrīnojami ir kā viņi kuģojuši, ar saviem kuģeļiem, ar savas pārtikas apgādēm, higiēniskiem apstākļiem un visu. Bez zināšanas kurp īsti dodas. Te mums – kā atpūtas namā, kūrortā. –
Man – pagātne nogriezta, ne prātā nenāk.

Pag. nakts sapnis – sievietes balss runāja radiofonā te, ārzemēs, latviski, diezgan stipra apm. Latgales izloksnē – bet droši un ilgi, tekstā ieklausījos apmēram… „Mazs, mazs sirms zirdziņš, mazs mazs sirmītis (iet)” un otrā pusē zvaigznes un zvaigznes. Un es domāju tagad – tas mūsu kuģis. Tik izrauts, ar visām saknēm – esmu. Kad koferī ieraugu sīko drazu, kas tur līdz iemesta – koka gabaliņi, pulkstenis, diegi etc. Tad it kā apjēdzu, kas notiek – ceļoju kaut kur prom no visa.

Te, vakar es spilgti izjutu, mēs dzīvojam un spēlējam aristokrātus. Pārspēlējamies arī, kā mūsu galda biedrs – vācietis. Nekas ko darīt, apkalpoti, ar labu ēdienu (neskaitāmas tea un koffee stundas) – Balles, izrādes, spēles, bibliotēka (tā nu gan plāna izvēles ziņā), krodziņi, peldbaseini, mierīgi galdiņi bibliotēkā, ar rakstāmlietām – kur sēdēt un rakstīt. Pagaidām – tikai vēstules. Garlaikošanās un nespēks ko nopietni darīt! Lieliski. Tā kā es mazāk pie tā pieradis – es varbūt vairāk kā citi – neko nedaru un nekur nepatīk piedalīties.

24. sept.

Indian Ocien’ā pēc vakariņām. Hurray – man vairs negaršo kūkas! Parunājos ar kādu Australian girl (young wife) viņa ieteica to kūku ņemt vakariņās saldā – bet es esmu ‘izaugusi’ no tām. Uz brīdi. Tai austrālietei cousins aprecējis latvieti – esot ar very elegant features – es viņai atgādinot kādu rumānieti. Cik man labāk patīk parunāties ar jaunu sievieti, kā ar vecu. Liekas – tās vecās visu un visu uztver – ‘pa savai modei’. Lai gan – ko šī girle man pateica ko vecās nepasaka.

Indijas okeānā, (dziļums te divi, divi ar pus kilometra)
Jūra kā tinte šodien
Vakar bij sudrabs un zīds, zilas lamas{?} un kristāla lauki.
Ēdam slimojam dzeram, spēlējam aristokrātus, cik un kā kurš mākam –
Liels bars pieaugušu un pavecu bērnu – Dieva bērnu.
Melnie – strādā
Gandrīz kā kapteiņa Kuka laikā
Vai varbūt – pēc Kuka laikā.
Melnie strādā un neizskatās kā bērni ne aristokrāti
Izskatās klusi un skaisti.
Indijas okeānā
Ne gala ne malas.
„Mēs esam pasaulei pašā augšā” mazs puika laimīgi sauc, likdams pieri pie kuģa reiliņa
Aiz kura jūra laistās tālos mākoņos laizdamās…

25. sept. Pirmdiena. 8 am.

Izmazgāju matus.
Es nekur nepiederu. Kas ar mani notiks?
Vecais holandietis (pie galda pretī, ar sievu) naktī, 3 am – nomiris. Tāda ir dzīve. Jau vakar man šķita – kad viņš jau trešo dienu nebija pie galda, visi trako, iet uz balli – viens mirst. Varbūt vairāki. Citi – tuvu tam. Visi. Un tomēr mēs dzīvojam, ceļam tiltus, mājas, savas dzīves.
Te ir kāda sieviete, ļoti veca, baltiem izspūrušiem matiem – viņas viena kāja ir burtiski, kā bluķis, 3-4 kāju resnumā, bezveidīga. Viņa – iet ar to kaut kā.
Ir viens liels smags vecs vīrs, mazliet atgādina Sandru – tam kaut kas ir ar kājām – viņš ir klibs un stīvs, iet tikai maziem solīšiem – bet ka viņš ceļas no krēsla lai ietu – tad viņš vienmēr svilpo, it kā savu grūto klibumu par prieka soli maskēdams.
Ir viena jauna dāma, kas ļoti izskatās kā Milosas Venera.

26. sept. Otrdiena?

Liekas, varētu būt jau kāda vēlāka diena nedēļā… Vakar apbedījām holandieti. Arī es aizgāju, uz deka, ko jau dienā sagatavoja un noslēdza. Izvadītājos bija tikai holandieši un kādi friends – lakatos satītas platas sieviešu figūras, kā latviešu laukos – sen tādas neredzētas – platas visas, lieli vīri. Izskatījās ļoti skumīgi. Noreene, hostese, mani aizturēja – no kurienes? – teicu – galda biedre. Tad – ļāva ieiet. Un tagad viņa bija mīļā. Citādi – es viņu neieredzēju, tas ir, viņa man bij nesimpātiska pēc tās uzbļaušanas ka 10 pens. ir 20 centi. Pinokio ar tumšām brillēm, stāvēja durvīs kā ielaidējs, deva kādu lapiņu ar vārdiem. Bija tik tumšs, ka neko nesaredzēju, aiz lieliem vīriem, kā tur viss bija un kā to ielaida un kas runāja. Un – kas tur jāredz. Kaut kas mazliet noklaudzēja, un viņu pārlaida pār bortu.

Skumīga un izirusi un nepatīkama (no vācieša, resnā, izspūrušā piggy) mana sabiedrība pie galda. Sevišķi tas slavenais visa nicinātājs un knipu sitējs uz apkalpotāju, bet neprot pasūtīt, ne pareizi izlasīt ne izrunāt menu, galda karti. Bļauj lai tas skraida, gaida lai pasniedz nepasūtītas lietas. Viņš droši vien spēlē lielmani, iedomātu varenību, atradis, ka tagad beidzot reize to izmēģināt – un jūtas tā labi. Nejūt, ka visi nogriež acis, aizver ausis. Un nabaga melnais apkalpotājs, tik tiešām nav nezin cik izdarīgs un veikls, un nebūtu vērts uz to svilpt un lamāties.

Šorīt mitrs. Klavierēm necilājas jau viens kauliņš – nevarēju paspēlēt. Kakls iekarsis. Mūžīgo smēķētāju dūmi visur sāk taisīt alerģisku. Nupat jauns skuķis nosēžas blakām bibliotēkā – pirmais ir – cigarete. Bet tas vēl nekas pret veču cigāriem, lai gan man normālos apstākļos cigāru dūmi patīk.
Kaut kā tiksim – galā, domāju.

28. sept. Durbinā. 10 a.m.

Skaists mierīgs rīts. Skaista osta. Man nav pastā nekā.
Esmu – izpumpējies. Kakls sāp mazāk, bet spēka nav, karstumi un aukstumi ņem – un klepus. I hate it. Bet – jāsaņemas un jāpaciešas. Faktiski – varētu spēlēt augšā, varbūt būtu mierīgi, bet negribās ziņkāres apkārt. I don’t feel well at all.

29. sept. 3 p.m.

Braucām uz Port Elizabeth – krastu var redzēt siltā miglā un mākoņos. Cīnos ar – flu, iekaisis kakls un klepus. Vecā īriete ļoti slima, flu esot – skrējis ausī, viņa nevar dzirdēt ne vārda. Kas viss nenotiek??
Redzēju jocīgāko un arī briesmīgāko sapni, kāds krievs gribēja mani ‘nokillīt’, bet es tomēr viņu iežēlināju. Varbūt tas ģermans ar savu uzstāšanos pie galda, kur es tik ļoti gribētu justies ērti un brīvi.

30. sept. 7.30 a.m.

Ceļā uz Prt Elizabeti. Flu uzvarēta. Spēlēju kādu pusstundu no rīta, kad viss tur kluss, vēl nevaru īsti pierast pie šūpojošām klavierēm, bet dažu brīdi, kad saskare ar tām nostabilizēta – tas ir quite charming, ka klavieres palīdz ķermeniski izteikt ‘dzīvošanu mūzikā’. Kaut mazākais būtu pareizs sēdeklis, bet 2 krēsli viens uz otra – tāda brūkoša barikāde, un vēl par zemu.

Vakar ģermans atkal taisīja traci un es neizmantoju izdevību griezties pie kaimiņa. Tā – viss manī ir iedzīts zemē ar to manis ‘pārmācīšanu’ Wollongongā. Pinokio iet ar savu rīta kafijas tasi pa otru pusi zālei, lai mani netraucētu spēlē. Tikai bez kafijas tases viņš iet garām tieši. Te rakstot jau sāku atkal svīst – tā ir alerģija. Mazākais uztraukums – pat rakstot – iegāž mani sviedros un nākošā brīdi – aukstumi.

Ak, ja man būtu paļāvība uz to, ko es spēju un varu – es būtu cits cilvēks, priekš sev un citiem. Bet dzīves vientulīgās cīņas ir izpostījušas. Redzēju ‘dad’ sapnī un visu ģimeni un visādās grūtās situācijās – tas nebeidzas – ja kaut kas grūts (elpot pie sienas bezgaisa telpā) sapnis ir klāt par bijušo dzīvi.

Un te ir kāda jauna ģimene – vīrs ļoti izskatīgs, sieva ļoti kliba un neglīta sejā – pretstati šai ziņā, un vēl 2 vai trīs bērni. Cik varonīgs viņš izskatās kad viņš iet – ar savu baru no muguras. Nēsā bērnus uz rokām, smejas, spēlējas. Protams, viņš te nevar citādi, viņš to nedara citādi kā citi, bet viņu iešana, nākšana uzkrīt, tiek ievērota, apbrīnota, modina dzīvu interesi tiek apčukstēta. Tik jauns un skaists?… Un tik kliba, viena kāja īsāka, tieva, taisna un seja arī nekas… etcetcetc. Viņš ir varonis to nemaz negribot. Tas var ilgi, un varbūt pilnīgi piepildīt viņa dzīvi. Tas uztur lomā, apmierina godkāri. Savāda situācija, tas ir savādu to iztaisa ļaudis, ļaužu interese, kā par visu kas ir neikdienišķs. Grūta loma tomēr. Pastāvīga pusapslēpta interese, kā tāds vilnis kas pārslīd sabiedrībai, kad viņi parādās, nevar tomēr būt pilnīgi viņu nepamanīts. Un viņa soļošana, smaidoša seja un solis, ir jau it kā kaujas gatavības pilns. Kā lai nē?

Augusts 1972 (Ķikure/Kikure)

2 augusts. 7 am

Sapnī lasīju lielas zemenes, kā ābolus, noslēpušās zem lapām sausā laukā. Tumšas. Viena ‘ielidoja’ kurvī gaišsarkana – jo lasīju ļoti ātri. Laba zīme. Sapnis jātulko, kā to likums un piedzīvojumi saka.
Modos – viss priekškars sārtā gaismā. Piecēlos skatīties – ērglis! – visa debess – kā atvērti spārni, milzīgs mākoņu putns, kas labvēlīgi (?) atvēris spārnus pret mani, vidū galva un mazs zils avotiņš tīrās debess. Kad sāku to zīmēt, tas zuda tik ātri ka nevarēju neko notvert – un brīdi vidū bij figūra kas rādīja ar roku – man liekas – turp! Ne šurp? bija arī jāskatās tā kustības pārmaiņas. Ārkārtīgi skaisti.

Vakar landlords pasakot – vai Jūs gribat braukt – atmodināja atkal visas šķiršanās sāpes visu pieķeršanos šejienei. Šī jūra un debess gribot negribot ir jāņem nopietni, cik kādu izrādi var ņemt nopietni. Jā, jā – pieķeršanās vietai… Varbūt man jāraksta romāns – par ‘pieķeršanos vietai’ par to – ka dzīvo ar apkārtni.
Pikasso Fransuāzes iedoma, izlikt veco kundzi no viņas mājas – ‘labākā vietā’ (manuprāt) bezsirdība, neizpratne. Es to tik labi aptvēru – kā tas bijis. Pelnīti, ka vecā kundze tos vēlāk ienīdusi!

Un es tagad – es esmu visur te – visur pāri līdz jūrai, un pa ielu līdz jūrai – es esmu te zemē, akmens, lietus lāsēs – un – es piederu arī es piederu šai vietai, kā viņa man – un piederu arī ļaudīm – viņi redz mani dzīvojam, zina, pieņem, es esmu mazs akmentiņš šai krastā – Un vai man nav jāattīsta sevī tas spēks – mīlēt to, kas nepieder, iegūt nebūtot īpašniekam paturēt – aizejot – nezaudēt, paturēt ar mīlestības spēku un iegūt jaunu apkārtni ar to. Izmantot visus savus spēkus, attīstot tos – redzēt, pētīt, atrast jaunu (citas zemes, ļaudis, citu skaistumu) – es jau tik ilgi esmu te – es nu beidzot zinu šejieni. Es varbūt tērēju savu laiku tukšā – staigājot un staigājot un staigājot te – un pat nespējot rakstīt par to – jo it kā – nekas nenotiek, nav ko teikt. Tad celties ārā no tā, lai īsti zinātu kā tas ir un kas tas bij.

3 augusts. 8 a.m. ceturtdiena.

Piemācies. Jūra maiga. Miglā horizonts ar priecīgām mākonīšu galviņām. Daža sīka lietus lāse bijusi naktī. Kuģis atpūšas – tumšs, mierīgs savā plunčošanās pasaulē.
Šie solījās atbraukt. Brendy rolls gatavs fridžā. Cālis atsaldēts.
Māja!! Kā šo māju var sapakot un līdz paņemt?
Šorīt atkal to jūtu – māja, mīļa, laba, mana mierīgā māja – kā kuģim sava pasaule. Kā tas būs?
Iela. Iela arī te pieder.

Un vakardienas zemenes ir bijušas tās, ka viņš tur pret D.J. sēdēja savā busā kā putns un grozīja knābi un aizsmēķēja (viņš tad tiešām izskatās kā putns kas knosās…) un es – skrēju uz bibliotēku, vakariņām kaut ko nopirkusi – es varēju braukt. Bet ja nu mans mērķis (just for fun nolikts) bij bibliotēka, tad nekāda zemes trīce nespēj mani no tā izkustināt. 10 soļus vēlāk es apķēros – bet par vēlu. Kas viņu moca? Tālāk man aiz muguras piesitās kāda mūķene – kad esmu ar D – es vienmēr uztraucos no šīm dāmām. It kā tur būtu sakars.

Debesis un kuģi un jūra ir atkal (kā ikdienu) saaudusies kā gobelēna. Krāsu tikai nedaudz šur tur, zaļš, ne zaļš, spožs zilzaļš plankumiņš kāda kuģa sānā, citādi viss netverams, drīzāk mūzika kā krāsa, tomēr krāsa – zils spožums paveras makonstrēļu plaisās, un lejā uz jumtiem sāk spēlēt zils, zaļš, zils, sarkans violets sīkos kristālos. Kāds palags ceriņkrāsā karājas mierā un brūns ienāk vilciens. Palags ir milzīgs un vilciens ir tikko saredzams.

11 am.

Jūras vējš, jūras vējš
Tālu kuģu gaitas atnes
Krāsas ievizuļo skatā
Aizsauc tur zem mākoņiem
Sludināties jūras laukā.

Piektdiena, 4 augusts.

Tava tūkstoškrāsainā ziluma maigumā
Opāla pasaules cietumā.

Svētdiena, rīts. 6. augusts. 1972.

Pie Freijiem. Citi ceļas, citi vēl guļ.
Vakar no rīta (burvīgs rīts Wollong. un Mils. Pointā) braucu ar vilcienu uz Sidneju. Milsons Pointā bija norunāts satikties un braukt uz Newcastli. Bet Laim. pirms tam vēl mani aizveda pie Austras brokastīs. Tad – braucām. Brauciens pa parasto ceļu. Bez pārsteigumiem. Ar atcerēšanos dzīvi vecās vietās garām braucot.

Mīļa sagaidīšana un uzņemšana, jautras pusdienas pie Freijiem, tad In un Laim aizbrauca uz draugiem (Andy un Peters) un mēs ņēmām atkal priekšā garas runāšanas. Atvadoties aizvedu Fr. kdzei Dzidr. 2 bildītes – mazu zilu + sark. abstrakto skice un sarkanmatainas meitenes galviņu eļļā. Man mīļa šī nelielā ātrā skice. Nezinu, kā tās viņiem patiks – bet man jau patīk viss no Dzidras – un tā es atvedu tādas ‘mīļas’ lietiņas.

Trešdiena, 9 augusts. 10 p.m.

Negaidot ieradās Inese! – atradusi brīvu dienu. Un – man nu vēl viena laba diena te! Viss kārtojas. Rītu vēl jāiet bakas potēt. (Šodien tur pazaudēju 40 min. sava laika, gaidot uz girli, kas bij vēlu).
Noguru šodien – bet citādi, viss ok.
Inī nopirkusi bikses sev sarkanas 6 doll. Un – tādas es domāju, vajadzētu man – aizgājām otrreiz – dabūju melnas par $4! Būs labas ziemai un rudenim tur – Manas melnās – jau plīst, jāsargā ‘svētdienām”.

Es braukšu ar Orsovu – uz Southampton, Angliju, pie Dzidras. Nemaz to nebiju aptvērusi, ka es vēl ilgi nebūšu pie Ineses. Būšu pie Dzidras!! Varbūt līdz ziemsvētkiem, tas ātrākais, kad varēšu ceļot tālāk. Un – būšu Anglijā, tuvu Londonai.
Klavieres sūtīs uz Inesi – sarunās ar Palingu, kur tās pirktas, tie izkārtos pārsūtīšanu.
Ini uzšuj melno musturi uz Merijas kleitas. Viņai tas esot – atpūta. Man sen pietiek šīs šūšanas, bet esmu apsolījusi un netieku ne galā. Mans glābiņš, ka Ini izšuj to melno rakstu. Manām acīm tā tīrā elle! Un otra kleita jāšuj, rīt sākšu.

Ceturtdiena, 10 augusts. 1.30 p.m.

Inese aizbrauca atpakaļ uz Sidneju.
Bakas man iepotētas. Liekas – viss iet labi. Pēc mēneša – šī dzīve te būs izbeigta.
Inese uzšūs rozā kleitai (Merijai) rakstu. Tā – es tikšu varbūt ar tām abām galā. Tikai – kakls tur šķībi izgriezts –
Šorīt cēlos ar galvas sāpēm – spēcīga saulaina laika uznākšana – lai gan tāds apmēram jau bijis.
Jāraksta Dzidrai – ka viss apmēram izlemts braukšanai.

Ceturtdiena, 17 augusts.

Te, kur es gulēt aizeju
              Līdz jūrai
Un iela pie manis atnāk
              Atritinājas
Nakts ar saviem spīdekļiem
Pilsētas ugunis atspīd
Vien otrā spoguļojas
Viss
Ko domātu
Un es 
Samijas, sakrustojas
Naktī peld ar kuģiem
Miegā ar mākoņiem.

––––––––––––––––-

Rit smiltis, rit
Un tevī graužas
Tevi zemei pielīdzināt
– Bet tu tam netici.
Rit smiltis segt
Un noglabāt
Izdzēst pēdas ietas
– Bet tu tam netici.
Rit lietus lāse rit
Un smagi zari smaržo
Drīz ziedēs ceriņi
– Vai tu tam netici?

5 pm.

Tikko uz ielas (iznākot no galerijas kur iegriezos par Dz. bildēm apjautāties) – redzēju brīnišķīgāko varavīksnu savā mūžā. Vēl tikai riezi, Ilūkstē, redzēju līdzīgu, bet ne tik tuvu, ne tik augstu, ne tik spožu, pilnā lokā dubultīga varavīksna – viens gals pilnīgi fosforizē turpat pār māju jumtiem sniedzas ielā. Cilvēki apstājas, smaida cits citam. Kaut zinātu ko debess saka – mani sveicina ceļam, vai aicina palikšanai?

{bus ticket taped to page}

Biju šodien D busā.
Liekas viņa seja bija maigums pats – bet vēlāk spogulī viņš izsargājās raudzīties – kas tas ir un bij un – būs?
Klavieres vēl neaizveda. Rītu. Lija par stipru. Ini un Laim. bija noguruši no daudzām ‘partijām’.

Piektdiena, 5 pm. 18. aug. 1972

Jūra gaiši zila zem rozā debess –
Piens un bērns nav maigāks
Ko ar to iesākt?
Kā to pār brūcēm siet?
Ziedi uz galda, zili violeti
Klusumā izkaisīti.
Aizaug, aizsūno
Viss kas dzīvs sāpēja
Pametams, lieks, nepieminams dus.

––––––––

Kā aicinot viņa sāk skalot 
Maigus viļņus pret krastu
Debesīm violetām segusies
Līstošs sudrabs pati.

Sestdiena, 19 augusts. 9 am

Maigums, mazliet saule. Zīda mākonīši vīstās virs jūras lēnuma.
Bet – mākoņi top smagāki. D. nobrauca garām. Biju verandā. Biju noslaucījusi ‘ist. priekšu’.
Gaidu klav. vedēju – nenāca vakar.
Jāiet šo to nopirkt – ja domā rītam taisīt biezp. kūku.

11.30 pm.

Biju lejas dzīvoklī – baby sitting. Mežonēni. Atdevu Dzidras kastīti (rokdarbs koka, ar spogulīti vāka iekšpusē un – Marlona Brando bildīti) Patsijai. Un tagad es to gribētu atpakaļ. Es pēkšņi ieraudzīju cik tā skaista. Es zināju cik tai ir atmiņu vērtības – Dzidras kastīte gadiem un gadiem ilgi, no pirmām bērnu dienām. Es to nekad nebiju apskatījusi neitrāli – tikai kā – Dzidras kastīti. Dzidra to atmeta pie krāmiem, kas izmetami. Es to paturēju. Un nu Inese to bija nolikusi pie paturamām lietām. Un es – iedevu to Patsijai?? Tad to apskatīju – viņu varētu turēt Dzidras jaunā mājā, tik skaita tā man šķita. Viņai būtu par to prieks tagad ieraugot!?

Varbūt – nederīgs, sāpīgs atpakaļ saucējs prieks? Varbūt labāk to neredzēt? Es nezinu.
Man tās žēl tik ļoti, ka es lejā gudroju, kā to nozagt atpakaļ. Pavisam nelāgi ap sirdi. Man likās tas labi – atdot meitenei. Bet tā? Es nezinu. Es nezinu.
Nieki. Sentimentalitāte. Kas cits ir vērtīgs?
Es šodien – braucu uz Dapto!
Es pārnācu no pilsētas. Tur – es gaidīju D busu. Citi brauca, stāvēja – es stāvēju un gaidīju.
Tad nācu mājās.
Stāvēju pie loga – visa dzīve pēkšņi beigusies ielā – pāri 12 – viss beidzis mutuļot.

Bet saule, skaista diena. Un beidzot – man brīva. Visi pienākumi paveikti. Brīva saulaina diena. Bet – es nemeklēju, neeju pat atvadīties. Viss garām – neizmantots, neizdarīts. Un saule, brīvība, dzīvība – apsmieti manā nevarībā. Biju virtuvē. Mūžīgā kafija! Kāda liela sarkana mašīna vēl griezās uz šo pusi no kalna – Tāpat vien piegāju pie savas vecās istabas loga – un tur – D brauca garām, gandrīz logā iegūlies.
Tas bij tāds aicinājums, ka man bij kaut kas jādara.
Apģērbos no jauna.
Gaidīju busu pretī vecajai dāmai. Tā pienāca pie sētas un es runājos ilgi ar to. Viņa bez makeup izskatījās gluži jauka – bet viņa ir briesmīga, tieši briesmīga kad es to redzu ejam kaut kur nopūderētu un nokrāsotu.

Jā. Mt. Keira nonāca un ļoti ātri uzgāja atpakaļ. Brīnījos – kur D tik ilgi. Bet – kas viņu ceļus zina. Beidzot – pats pēdējais. Es iekāpu, devu 20 cetnu – un jutu ka jāsaka kur, bet es nebiju paskatījusies kur tas iet.
„Augšā uz pastofici”, es teicu.
„Dapto?” viņš teica kā jautājot, kā iesakot.
„jā.”
Un es braucu.
Bet man nebij tās sajūtas, kas dažreiz ar viņu ir bijusi – ka es daru pareizi. Man bij tā svešuma un nepareizības sajūta. Ne tā, kā toreiz, kad tas bērns mūs smīdināja, un es jutu pat noslēpusies aiz citiem, ka tuvums salīst kā silta straume.
Es braucu un domāju – ko darīt? Cik tālu?

Bet tad – es jau gribēju braukt atvadīties no vietām. Es braucu – bet tur – visgarlaicīgākais ceļš. Beidzot es domāju par izkāpšanu. Viņš pagrieza galvu – kā kādu gaidot. Piecēlās jauna meitene, izgāja (bet vai tas bij pirms viņas piecelš. kad D pagrieza galvu?) teica kaut ko viņam, viņš pacēla koķeti galvu pret viņu, viņa noliecās runāja. Man likās viņa bij satvīkusi. Vēl kāds piecēlās stāvēja aiz viņas. Tad arī es – visi izkāpām. Un tad es nācu atpakaļ – tur bij vistaisnākais tukšākais ceļš. Es gribēju dabūt kādu taxi. Bet – nevarēju.

Tad pret kalnu – kāda mašīna apstājas – kāda liela mašīna, ar cilvēkiem un 3 maziem bērniem. Tas atveda mani līdz slimnīcai.
Ja es zinātu kas man jāzina! Es domāju atkal – viss sagatavots. Sākot ar viņa aicinājumu logā.
Bet – tas jel nav iespējams. Vai man jāpamet Dzidras kastīte?
Lai viņu netraucē vecās dienas. Bērnība. Jaunība. Ir tik daudz citu lietu kas to pilnam atgādina. Pareizi.
Bet šī kastīte bij tik ļoti pilna piesūkusies Dzidras. Ap viņu ainas cita citā pāri kas kopā ir Dzidra. Tā Dzidra kas bija.
Vai man jāprot aizmirst? Dzīve ir tā – kas atņem un atņem un atņem – ik dienas. Vai ir kāds spēks, kāda māka saglabāt kaut kā dzīvu to, ko viņa atņem. Viņa jau dot to. Tad atņem. Pārvērš. Dod citu.
Dzidras kastīte taču man dārgāka, kā viss tas ar D. 3 gadi tomēr. Vairāk kā 3 gadi. Tad es vēl biju dzīva, tik droša.
To man D atņēma. Drosmi.
Var būt tikai viena dzīve. Divi ceļi nesaliedējas. Ir jāizvēlas. Un es esmu izvēlējusies. Lai gan man šķiet, ka kādi ārēji apstākļi to dara.
Un es eju tālāk.
Manuprāt – ļoti labs dzejolis no kāda Austrālijas studenta.

If I see you
Roses flow
Leaves chime
Cristalls grow.

If I touch you
Tables turn
Towers lean
Witches burn.

If I leave you
Lenses shiver
Flags fall
All is over.

Nieki. Sentimentalitāte. Visu nevar paturēt.
Es šodien braucu uz – Dapto. Laikam – pēdējais brauciens tur šai pilsētā.

Pirmdiena, 21 augusts 1972.

Šorīt atbraucu no Idas. Svētdienas rītā aizbraucu līdz Hurstwillai – tad visi (Ida, Ini, Laim.) uz pickniku kādā kalna galā (pāri visiem express ceļiem, highwayiem, dzelzceļiem) Bija labi. Picknika lauks, ceļi kur staigāt, ziedošs mežs pilns neredzētu krūmu ziedos – Nekad tā ko nebiju te redzējusi – viss dzeltens, rozā, violets, zaļi pumpuri, dažādas sēklotnes, pākstis, augļi, čiekuri – viss kopā pārbagāts, neticami grezns, smalks, izzīmēts. Diena silta, bez vēja, pastaigai ceļi krustu šķērsu. Šie arī mazliet atpūtās.

Nezin kādēļ Laim. dziļi nopūtās un vēl reiz nopūtās, kad atbrauca man pretī? Varbūt diezgan vārīgs iekšēji. Jābūt vienkāršam, patiesam, labam un neuzbāzīgam ar viņu.
Kanāda tomēr viņam ļoti patīk, kā sāk runāt par to, tā skan priecīgi toņi. Skaisti te ir, Austrālijā, bet viss ļoti ļoti svešs, nedraudzīgs cilvēkam, pats savā pasaulē katrs zieds. Un – plūkt pat tos nedrīkstam. Nav ko medīt. Nav ko sēņot un ogot. Daba nekādas mājas mātes lomu nespēlē, visur jāuzmanās no indīgiem zvēriem, – čūskām, zirnekļiem, pat no krišanas no klintīm, pazušanas mežos, bezgala līdzīgajā ‘bušā’. Viss ko jūti ir mūžīgi bargā dzīves norise – dzīvot, mirt. Skaistas krāsas, augstas debesis, siltums, gaisma un tomēr maz mīļuma. Vienmēr jābūt aizsargāšanās stāvoklī.

Turp braucot apbrīnoju kalnus – dzīvoju savu D. visur. Tad pilsētā – tas sāka atkāpties, bet atgriezās vēlāk atkal. Tā atkal esmu viņa varā. Un es nezinu, kā es no tā atbrīvošos, kā es dzīvošu bez visa šī? Varbūt labi. Nu – kas ar D? Kas tas viss ir? Ja to nedarīšu – tas mani mocīs neiedomājami. Bet kā to izdarīt? Braukt uz jūras pusi? Tikpat gudri, vēl sliktāk. Vairāk pazīstamu.

Trešdiena {23.8.72} 9 p.m.

Ini un Laim. atbrauca – sasaiņoties. (krāmēties, sakrāmēties…) Worijos par Inesi. Viņa tā nocīnījās kā nabags, bet ko var darīt – Laimons nepalīdzēja krāmēties – ir tā, ka viņš tur nekā nevar zināt tanīs visās sīkās lietās, grāmatas, papīri, bildes – tikko iet klāt Laim. Ini sauc – „Tu tur nesajauc…” – un tā viņš nepienāca ne brīdi. Tas nav labi ne no vienas ne otras puses – Laim. nevar pa prātam izdarīt, un arī – nemēģināja. Inese nocīnījās bāla un sviedros. Cik ilgi tā var iet? Kā bebis tur var nākt ja ir zem tāda ‘strain’? Kas vainas? Ja sīkumos vienmēr tā, tad ir – bēdīgi.
Bet – ko es tur varu?
Un man pašai bij tik ļoti grūt šodien. D rādās kā ‘dakteris’ – un tik grūti absolūti no visa šķirties – nu visa. Visa dzīve pārrauta – nekā nezini kā tālāk. Un tā ‘dzīvā saite’ te tik – nedzīva, tik – murgi.
Bet – tā tomēr bij visa turētāja. Kā tālāk?
Bet – izšķirots un saiņots diezgan.

Ja ne mīlestību pašu
Pie rokas
Tad viņas tuvumu
Tu devi jaust man.
Varbūt es Tev arī.
Vai mēs neesam laimīgi
Bijuši?

Ceturtdiena, 24. augusts 1972.

Biju bankā. Biju apskatīt ceļa somas (labākās pie Water’a). Aizgāju līdz jūrai – jaunās klogās – iešana burvīga – tomēr ādas maliņa norīvēja kājas virspusē tulznu (nopirku pie jūras veikaliņā plāksteri – uzlīmēju, atnācu labi). Domāju pie jūras, kā 4 g. atpakaļ te ierados, turpat pie jūras sēdēju un skatījos jūrā, zemē, cilvēkos –
Tomēr – cik nežēlīgi pret mani bijuši šie 4 gadi – visu, tikai ne mazu personīgu laimi, dzīva cilvēka siltumu. Un – esmu izbālējusi to gaidot. Tad smēju, smaidīju visur, visiem droša, priecīga, paļāvīga – kaut ko viņi manī salauzuši – tie pasaules lāpītāji.
Nomest visu un vēl celties – iet. Smaidot vēl. Ja ne te, tad citur.

Šī viļņu šalkšana, smilts, saule, plašums – dzīvības dārzs, kurā man pa lielākai daļai bija statista loma. Un tas – galvenokārt šo – labotāju dēļ. I hate. –
Mūžīgā sentimentalitāte. Tā, kuras man nekad neesot, pēc K. Freimaņa domām. Varbūt savos rakstos es savaldos. Bet te – kā es nīkstu viņā! Kā es stiepjos kā nabaga stāds, gaidu. Savu daļu vajaga…

Otrdiena, 29 augusts. Rīts.

(Lielajā gultā, laba atpūta. Stupid – kādēļ to devu īrniekam, ne sev? Es būtu pavisam citādi jutusies. Stupid, vienmēr stupid.)
Šie brauks pēc mantām šodien. Es braukšu līdz uz ‘slidu’ vakaru pie Austras. Viss iet uz priekšu savu gaitu. Kad notikumi risinās, cilvēks tikai – soļo līdz.
Eglīša skaitļi grām. cenai

Cenas lap. puse (100 exi.) $3

100 l.pp.                                $300
200 exempl.                              $600
Bloku pagat. 80 centi. gab
10 bloki                                 $080
Iesiešana 80 a piece
        200 ex.                          $160
                                         $840
%20 maksā valsts                  -      $168
200 exempl.                              $672

100 ex.                      $300
                               80
                               80
                              460
                         -     83
                             $377 ?

8 am. (Apmēram.) Piemācies. Tikai no paša rīta, kad modos un skatījos Dzidras istabas krāsainajā {logā} (stikli dzelteni un zaļi) – es redzēju brīdi dažas mākoņu daļas krāsojamies sārtas. Un otrā logā palmas zars augstu stāvēja zeltsārti miglaini mākoņainās debesīs, jāpapūlas izteikt – bet kā, to cik mīksti, izplūkāti maigi un tikai ļoti delikāti iekrāsots bij tas rīta brīdis. Tagad – gaidu šos. Pa brīžam mazliet pilina lietus. Kafijas nav – jāiet nopirkt, bet ja nu tas secondhand vecis ierodas? Jā, tie spēlē jokus. Un neviens no viņiem nevar liegt. Vajadzēja likt sludinājumu avīzē – tas maita solījās (tik priecīgi un sološi!) nākt – un es ar to visu liku mierā. Vēl jau varētu – bet jāsēž pašai mājā pats pēdējais laiks. Vajadzēja to agrāk izdarīt. Nu – varbūt tik daudz kā aizvest – to viņi izdarīs. Cik nepatīkami ir būt apgrūtinātam labākos brīžos ar paša pekelēm. Lietu, mantu, visa ‘īpašuma’ šķirošana, saiņošana ir nogurdinājusi. Laimons šai lietā visbrašāk turējās un viņam labākais padoms – taisies vaļā no tā visa un neapkrāmējies arī turpmāk ar to – dārgo mantu. Šī ir lieta, kas jātur prātā, jo parasti pats no sevis tas notiek – ka tu apaudz ar lietām. Tās savairojās it kā pašas no sevis. Vajadzīgas. Nepieciešamas. Un tad – apgrūtina. Labi ka jau nav tās {mantas} tik daudz. Tā viena gulta to borderu dēļ nevajadzīga nopirkta. Bet – nevarēju citādi izgudrot – gribēju te nest lielo – un tā būtu visā bijis labāk. Bet – nevar nekad izdarīt tik gudri, kā ir vislabāk.
I have been pretty silly!
Bet viens pats jūtās tik auksti, tik nosalis dzīvē, ka dara, runā, domā, gaisīgas, muļķīgas, vai labāk ‘mazprātīgas’ lietas lai kaut cik sasildītos.

Pavasara diena
Ar zilganu dūmu filmu
Pār pilsētu noklājas
Kaijas lidinājās
Prom no vasaras, jūras
Maigs gaiss tā uz iekšzemi nes
Kur dārzos ziedu jūra.

Karstuma priekšnojautas
Pievērtām acīm
Cilvēki ielās iet
Dažs paceļ vaigu pret sauli
Un to caur mākoņu plīvuriem tā
Skūpsta kā līgava.

10.30 a.m. Nē, 12 pusdien?!!

Dusmās uz nejaukiem austr. secondhandleriem – būs vieglāk šo zemi atstāt. Lai dzīvo šie laimīgie.
Bet diena top maigāka, siltāka ik brīdi.
Un D brauc autobusā. Kā tas var būt, ka viņš atkal jau darbā? Arī buss ar speciāli zīmīgiem, ieslīpiem logiem. Bet man liekas vairs nav ko saņemt – viss jau trīskārtīgi saņemts.
Burvīgs, zilgans, silts maigs gaiss. Rāma diena.

Jūlijs 1972 (Ķikure/Kikure)

Sestdiena, 1 jūlijs, 8 a.m.

Maršava kundze tūlīt nāks šurp no slimnīcas, kopā ar vīra brāli. Tas rītu ap 3 no rīta, brauks atpakaļ uz Melburnu. Sataisīju viņam gultu Georga bijušā istabā. Auksts. Bet segu un spilvenu tur diezgan. Maršava kundze gulēs bijušā Rossa istabā. Kad jābūt jābūt tā, ka nevaru būt viena te pēdējās dienās… Tomēr owful. Jūtos nevarīga pēc vakardienas virtuves tīrīšanas – nu spīd gan viss tīrs un spožs. Vēl šo istaba jāpiekrāmē – kur In + L. būs – tad jau arī te mājā nebūs ko darīt pirms šie atbrauks. Ja būs spēks – iešu rīt staigāt vai uz Laimu un tad staigāt. Ja ne – tepat iziešu.
Viņi atnāca – iedzērām tēju (apēdām ceļa sviestmaizes) un visi aizgāja gulēt. Viņa varbūt vēl lasa, iedevu tur galda lampiņu. Ceru nesals.
‘Domas, manas domas’ jāsāk uzvilkt ziņģe – jo tās domas, domas tā dara – klejo.

Svētdiena, 2 jūlijs, 6 a.m.

Vēl gultā. Rīts mierīgs un auksts, tāds salnas rīts.

Tur zem mākoņiem pār jūru
Kuģis mani aizvedīs
Bet te mirdzēs krasts dienu dienā
Un tu skatīsi to – dienu dienā
Un te noziedēs tavs mūžs,
Tavas jūras acis lēnām izdegs.
Vēlu laimi, laimi tev
Vēlu laimi dot un ņemt.
Bet mani kuģis aizvedīs
Un tavas acis lēnām izdegs.

––––––––––––––

Dienas, dienas lielas, izredzētas
Kuras agri mostas, klusi lūdz
Kuras gaida ilgi
Un tās atveras kā brīnums
Atplaukst karaliski, aiziet pāri
Gaitā valdonīgā savā.
Raugoties to gaitā
Acis mitras, klusa sirds –
Kaut tai iegailēties
Brīdi viņu gaisma.

–––––––––––––––––––

Mūsu mīlestība tāda
Kādu akmens un marmors mīlē.
Tempļu tēlos cirsts akmens
Mūžības ugunīm izdeg
Gaismās, sāpē un priekā
Kas slāpes neremdina
Un mūžam garām aiziet.
Tikai viens solis
Viens rokas pastiepiens pietrūkst,
Šis attālums, elpas aizsniedzamais
Kā zvaigžņu bezdibenis vērsies
Dreb
Tava un mana
Mazā sirds.

5.30 p.m. Uztaisīju ‘top’ no vecā pinafora – Latv. laika kažoka (pelēkā ‘angļu drēbe’). Cīnījos visu dienu jo – lēni jau man iet šāda šūšana – un aiznesot Dz. vēstuli logos siluets likās perfekts! I am terribly glad! Jo man bij problēm ko vilkt pie biksēm. Ar melno džemperi – elegants, bet sejai derētu kas gaišāks, kāda blūze? We will see.


Domāju un domāju šujot – kā tas būs – aiziet? Un kā tas ir? Šīs bezdzīves, bezsiltuma brīnišķīgais Wollongongas laiks – šis skaistums kas mirdz, izmirdz un zūd, un man nepaliek nekā vairāk, kā būtu noraugoties caur stiklu ziemsvētku skatlogā. Šurp atnākot mani uztrauca kāds mierīgs, maigs vakars, kas bija jāpavada neizlietots – (biju pieradusi satikt Hermani, Newcastlē) dzīvei, es domāju. Un 3 gadus, vairāk – četrus – esmu šķiedējusi un aizmetusi – gadus. Un man te nebūtu ceļa ārā no vientulības – ja ne kāds pagrieziens? Bet – ja tas nav nācis? Tagad tas nāktu? Liekas – viņš solīja, nāca, gribēja – bet vai es tā, kas nezina nesaprot? Vai tas ir dzīves likums pret ko nevar […]? Es nezinu. Un tas moca un mocīs – bet 3 gadi – zaudēti un kas vairs paliek?? Tas ir neprāts kas te ir noticis un notiek. Bet ir zaudēts un zaudēts un kaut kas ir atrasts, un kaut kas kļūs atrasts, lai kur vestu ceļš. Ko man darīt?
Uzrakstīt stāstiņu par 2 mazām meitenēm un bumbu!!
Rakstn. dienām.

Kā sauciens tālos kalnos atsizdamies
Skanīgāks vien kļūst,
Manas domas nomaldīdamās, bīdamās
Drosmīgākas, stiprākas dzīvo.

Man vēlreiz jāiet ar D. No MtKembla uz MtKeira. Seši kilometri (aptuveni). Ceļu līkumi, meži, klāni, strauts ar tik skaidru ūdeni, ka var uzdrīkstēties dzert. Smelt saujās, likt pie lūpām, pierēm. Mazie sānceļi un tāli skati pāri Wollongongai, Port Kembly uz jūru. Cik reizes tur iets? Varbūt ir diezgan iets. Vēl jāiet.

Pirmdiena, 3 jūlijs.

Šie izbrauc no Kanādas. Kartiņa no Ineses, nekā cita, tikai – atbrauks, tad redzēs kur paliks. Gribēju piezvanīt Idai vai Austrai, bet atnāca Laima un neaizgāju.
Pusdienās pie Rudzat kdzes – pieēdāmies pa vecam. Man apgrieza matus – un jūtu ka zaudēju no izskata, bet tos garos nevar savaldīt – pie spoguļa labi, uz ielas nē. Bet – bij labāk. Varbūt vēl reiz jāmēģina audzināt garāki?
Atceries!!! Katls pie Laimas vai Merijas??
Maršava kundze jauka, bet man nav daudz laika par viņu domāt, bet būs o.k.
.. Es tikai negribētu to vienmēr just. Negribētu būt nomodā. Tagad jau 2 gadi es eju ar nāvi klāt un tas, tas nav labi. Es gribētu būt atpakaļ neapziņā. Just dzīves prieku, netraucētu.

Otrdiena, 4. jūlijs. 1972.

Mierīgs rīt. Nelīst. Vakar kļuva it kā siltāks. Piemācies ar priecīgu mākonīšu mežģīnēm tālu uz jūras. Liekas – labs laiks.
Šie lido.
Es nodomāju – jāizcep ‘ogu maize’. Kas ir ir. Varbūt iznāks laba. Jāaizskrien pēc mandelēm – tās aizmirstas, viss cits ir.

Svētdiena, 9. jūlijs, 8.30 pm.

Nu sāpes tādas ir
Ka dzīvi pušu rauj
Nu prieks tāds ir
Ka jaunu dzīvi dod.

Kā izturēt un zināt
Mazā sirds?

Sestdiena, 15 jūlijs.

Nedēļa pagājusi – nav te teikts ne vārds. Savāds, nepareizs smagums – Domas un pārdomas. Žēl dzīves ko īsti nepratu te dzīvot. Bailes – kā es varēšu dzīvot bez ‘savas mājas’? bet – ko es par to zinu – kā būs? Tikai par to – kā bijis. Un – bijis ir tā, ka te iekšā ir patvērums, bet kājas salst un sirds salst un uz ielas ir šausmīga vientulība un viss patiesībā ir slims un nepareizs. Bet es gribu dzīvot. Es gribu ‘būt laimīga’. Šodien nejūtos labi. Vakar biju pēc zivīm un – piekusu, kurpes spieda no ilgā gājiena. Šodien tas atsaucas. Tomēr pārāk ilgi, pret kalnu, ar nesamo – es nevaru iet.
Mierīga diena. Tas ir – vakars. Dienā vienu brīdi pat viesulis sacēlās ielā. Šuju 4. sedziņu – iegareno. 1 ir izšūta četrkantaina un es nezinu – vai visām nebūtu tomēr labāk vienādas? Iegarenas?

Labi, ka mani netraucē nekas un neviens visu dienu. Ja šie būtu atbraukuši – tā cita lieta. Bet šodien arī tiem es būt nekāds prieks. Nogurums, laikam taču no vakardienas. Citas pēdējās dienas jutos labi, pat ar to ka baby sitting dienu paliku vēlu augšā.
Anyway – domāju, domāju – pārlieku un pārcilāju visu kas noticis. Tikai ‘sapņots’ – justas dienas, to krāsas, vēji saule, lieti – noskaņas. Kā var dzīvot tik vientuļi? Jāvar. Ja neprot citādi. Izniekota dzīve, brīvība.

Svētdiena, 16. jūlijs. 1972.

Slims – nezin kas vainas – saaukstējies vai alerģiks pret trako šūšanu kur diegu putekļi lied nāsīs mākoņiem vien. Nedrīkstu vairs tās sedziņas ‘brudierēt’. Bet būtu jāpabeidz – jātiek vaļā. Vakar vakarā bij tāda laba sajūta – ka 5 jau gatavas – ja skaita to vienu, kas nav tik eleganta.

Šie opāli jūrā, debesīs, kalnos
Acis... acis... Šis gludais glodenīgais paradīzes dārza mirdzums
Šis mini, bikini kāju muskulīgais vijīgums
Šis neaizliegšanas svētais mierīgums
To nevar, nedrīkst, nevēlas uzvarēt
Tas nesodītais grēks,
Tas paradīzes negrēks
Melns opāls dārgakmens gluds, glodenīgs
No asa klints par akmens šķautni gulst
Es atvados
Tu paliec mirdzot un satumstot.

Trešdiena, 19 jūlijs 8 am

9.30 Sāku izšūt, tas ir nobeigt 1 sedziņu – un pienāca pusdesmit. Un – arī citas domas.
Vakar biju pie Rudz. kz. uz pusdienām (‘pusdieniņām’), un kalnā uz Bulli un ‘sublime’ (not at all!!) lookoutiem – ļoti skaisti. Burvīgas dienas (kā citādi to lai saka?) Šodien arī. Žēl ka nevar ar Laimu sarunāt – ietu uz kalniem atkal.
Aizvakar biju pie Laimas – pa piekalnes mežiem un ceļiem staigāt. Ietu uz kalniem atkal.

Ceturtdiena, 20 jūlijs 1972

Šie jau divi nedēļas Austrālijā. Lietus ne piles. Laiks skaidrs un silts.
Izmazgāju veļu. Izgludināju.
Pastā nekā. Avīzē – nekā.
Laiks burvīgi skaidrs un silts. Gaidīju Laimu lai ietu uz kalniem – bet pēc veļas steigšanas varbūt par grūti arī būtu.

Pamazām viss tiek nokauts
(Dzīvu nevar atstāt, pamestu)
Pamazām es pārogļojos
Sulas beidz plūst, beidz sāpēt.
Es amputēju,
Izoperēju,
Sterilizēju.
Te atvadīsies
Kāda mūmija.
Vai līdzi viņas linauta krokās
Iebirs vēl kāda dzīva sēkla
Uz zemi, kur to vedīs,
Vai būs to kur sēt?

7 pm. Neesmu bijusi uz iel. šodien. Varbūt no gludināšanas un logu atvēršanas un durvju… galva sāp.
Vai – no bēdām… No bailēm. No – vecuma bailēm. Jutos labi – un atkal parastais ziemas nīkums. Bij labas vakariņas – steaks (sirloin gabaliņš) kartup. salāti. Steaks jāgrillē 2 līdz 2 ½ min katra puse. 1 min. stipra silt. tad lēnāk – tad iznāk labs.

Piektdiena, 21 jūlijs 3 pm.

Biju bankā, izņemt mazliet naudu $20 tikko pietiks – jāmaksā par dzīvokli, par elektrību un iepirkumiem.
Satiku Laimu pie DJ. Dzērām kafiju un parunājām. Viņa priecīga, ka satika mani, var parunāties un nav jānāk šurp augšā. Tāls gājiens diezgan, kas nav pieradis.
Viņa nenāks tagad staigāt.
Merija tomēr šūs kleitu (uz viņu modes parādi) es apsolījos to ‘izbrudierēt’. Redzēs kas tur būs – kādu dolāru nopelnīšu. Nauda – izkūst. Man vajag naudas. Vajadzēs – ceļā dodoties daudz ko jaunu pirkt.

Bij diezgan vējains – liekas kļūst mierīgāks. Būtu jāiet kaut kur. Kur? Uz jūru? Nogurdina kājas ziemas kurpes. Ilgojos koceņu. Vajadzētu pirkt – ziemas kocenes. Šolla – ap 15 dolāri un neglītas, tikai viena parastā offwhite (Sholla) krāsa. Un citas – kas nav ar Sholla izlocījumu zolē – nezin vai attaisnojas. Tās – tikai skaistas.
Gribētos staigāt – kā vasarā. Izmazgāju (un ietonēju) matus – pelēki. Seja nogurusi, lai gan gulēju ilgi. vakar kaut kā saaukstējos gludinot veļu. Mūžīgi – jāsargās.
Braucu mājas ar busu. Sweetijs gadījās. Labi – ka man nebūs vairs tie jāredz un skumji, ka es nedzirdēšu to braucienus, te garām.

Liekas
Es rauju ārā ar saknēm
Un vītinu un izžāvēju visu
Kā nezāles – bet tās ir
Manas vienīgās puķes
Un manas rokas tomēr šai darbā ir saudzīgas
Un šīs nezāles, šīs manas puķes, vēl neiznīkst,
Vai iznīkst ļoti lēnām
Apvīst un dzīvo vēl
Viņu saknes ir dziļas, tām nevar uzticēties
Var nākt kāds dzīvības asns atkal augšā
Vēl tad, kad viss būs patiesi par vēlu...

Un man nav ko rakstīt, ko teikt Dēliņam – man nav stāstu ko varētu sūtīt godīgiem, gudriem, labiem cilvēkiem.
Man ir saplosītas lietas. Un es nezinu – kas man ir, kas man nav. Es nezinu nekā vairs.
Bieži tā, neziņā, pielūgsmē, žēlās, jūtot pamestību un laimi vēl – Kad es paceļu skatu uz jūru, vai debesīm tur pāri, man liekas (es izjūtu to) ka raugos ar D skatu – es raugos, kā viņš, ar viņa acīm. Kādēļ man tā liekas? Es nezinu – vai tad – skumjas bij viņa skatā? Vai tas ir kas mani šīs dienas moka? Ka es jūtu, ka viņš ir piesiets savā ķēdē, kā es savā. Varbūt?
Visi ir. Tikai visi to nejūt. Labāk ir ilgāk to nejust. Un neraustīties. Skriet un lēkāt priecīgi cik tāli to atļauj ķēde.

10.30 p.m.

Divi gadi es guļu šai istabā (un salstu pie loga ziemās) tikai lai būtu tuvāk ielai un jūrai, lai es elpotu tur guļot un mostoties.
Reti tikai apgulstos gultā, guļamistabā.
Kā es atraisīšos?

Sestdiena, 22 jūlijs 8 am

Skaidrs, kluss, vēss, ar viegliem mākoņu plīvuriem.
Jūra mierīga, zila. Tēraudzila?
Pāris mazi kuģi guļ. Vējš paskarbs. Ziemīgs, jauks laiks.
Kā atvadīties?
Atvadīties. – Tad pilnīgi brīvi, sākt atkal. Arī no ‘manas publikas’, maniem lasītājiem un izdevējiem pilnīgi atbrīvoties un ja rakstīt tad bez aizbildniecības, bez ‘pielietošanas iespējām’. Un ja tad bērni palīdzētu ko izdot – tad vēl kaut kas derīgs (nē, nepareizais vārds) kaut kas, kaut kas, būtu –

10 pm.

Biju ‘pie zivīm’, bet par vēlu – jau slēdza. Un labi – atpakaļ nākot iegāju bibliotēkā atpūsties (ar zivīm nevarētu). Biju (sākumā) par siltu saģērbusies – tas visvairāk nogurdina. Un kaut kā – šis gājiens man tagad arvien par grūtu??? Steidzos? Ziemas drēbes? Pašas smagums? Iespējams.
Man ienāca prātā – ar ‘šķiršanās sāpēm’ noņemdamies esmu aizmirsusi kādā ‘house’ā es dzīvoju pirms tam. Te man nebūtu jēdzīga palikšana – ja neatrastu kādu sabiedrību. Un – kur?
Labi, ka es tieku prom.
Lai kā es gribētu palikt. Te man nav kur normāli palikt. Dzīves te nav. Tas ir – te ir – ne dzīvot, ne mirt. D vaina. Pa daļai. Uzkritu uz tādu piesietu ‘holy virgin’ tipu.
Holy cow, what I am saying…

Svētdiena 23 jūlijs 11.30 a.m.

Maiga silta diena. Bez vēja, viegli mākoņi pa pusei sedz, mīkstina sauli.
Šiem labas dienas izbraukties pie visiem draugiem…
Gribēju ģērbties iet – ņemt kādu busu uz vienu vai otru galu braukt ārā. Bet – jāģērbjas tik uzmanīgi un nav piemērotu ejamo kurpju. Un – viena. Atkal viena lai eju – vienkārt, kalnos bailes, otrkārt, kā itkā kauna, kā vainas apziņa – viena. Bez tam – nogurums no vakardienas gājiena? Jeb – no dienu, visu ieto dienu gājiena? Jeb – no veltās mīlestības?
Palieku mājās. Lasu Zooey (Salingera). Biju verandā – saule tur. Liekas – svešas vien sejas uz ielas.

Skaists laiks būtu – pilgrimēt pa jūrmalu un kalniem, bet ir jau tas darīts, ir jau tas darīts un kājas sāp no akmeņiem, ietiem un sāpētu atkal ja ietu. Es – gandrīz – taupu savas kājas. Jā – es to daru. Es izeju ar acīm, domās – jūrmalā un kalnos – bez akmeņiem.
Es zinu – tas nav tas.
Bet tiešām – man nav apavu un man ir nogurums.
Varbūt – mācas uz lietiem? Varbūt.
Varbūt būs žēl, ka vēl un vēl nestaigāju pa visiem akmeņiem, ka nevilku savu ķermeni apkārt, cik tālu vien to spētu, kā to esmu domājusi darīt – viena, viena, kā vienmēr…
Nezinu – varbūt būs žēl.
Varbūt es sāku tupēt uz vietas, kad vēl jāiet. Varbūt.
Es atpūšos. Tupēšanai. Kas nāks…
Es visa esmu gatava šim gājienam, sava ķermeņa apkārt vilkšanai, paklausīgi uzticīgi, uzticīgi kā iejūgts dzīvnieks…
Es tikko valdos neiet.
Es gribētu iet vēl visu dienu no Mt. Kembla uz Mt. Keira, bet man ir bailes vienai – un tikai vienai būtu vislabāk. Laimdotai arī sākas citas darīšanas, ne staigāt apkārt. Taisnība.
Bet – es gribētu iet. Lai gan – 2 reizes tur esmu gājusi – ja – būtu no kā atvadīties. Par vēlu tagad. – Jau visi busi prom. Jau pusdienas laiks.
Varbūt – tur vajadzētu pabraukt ar In + Laim. Tas nav tas – bet kaut kas no tā.

Gadiem ilgi es neko citu neesmu darījusi kā atvadījusies no vietām (kas manus lūgumus pēc dzīves nav pildījušas, tikai mirdzējušas ar savu skaistumu, gatavību tam). Vai tagad es nevarētu uzdrīkstēties – neatvadīties. Tikai aiziet. Tas izskatītos vairāk pēc tā, ka ir kaut kas dzīvots.
Kā mani velk tas kalnu ceļš starp Mt. Kembla un Mt. Keira!…

3 pm. Izgāju – varbūt uz kalniem? Bij ļoti karsts. Un kur pret vēju – lai gan vēja nav – velk cauri. Mazliet piemācies. Varbūt līs. Aizgāju līdz ‘gaisa tiltam’. Burvīgas debesis, kalni zili tālē – skaidrums krāsā – kā kristāls dzidrs viss!

Un – šīs zemes asums pret mani. Es te nīkstu vientulībā. Grūtāk nevar citur būt. Te protams – vēl atliekas, izskaņa no tā – kad vēl biji jauns. Vai – vēl nesi illūziju par to. Un tā vēl varbūt dzīvo dažos cilvēkos, kas redz mani ejot. Bet – varbūt labi ir aiziet, pirms tas viss pārvēršas pelnos. Lai paliek ‘leģenda’ Labi ir aiziet.

Nekur smagāk es nevilkšu savu vientulību, kā te. Protams – viens te ir – šīs zemes saulainība, saule ne saulainība – šīs zemes, ne šo cilvēku, saule – un tās varbūt trūks. Bet – asa ir šī saule. Nekur es nepiederu.

Skaistās debesis – itāļu, migrantu mājas ielas malā kur itāļu ārkārtīgi rupjā sievietes balss brēc kā dzīvnieks uz viņas bērniem. Nupat lejā, aiz dārza, kāda atkal bļāva – iebļāvās, izbļāvās – drausmīgi, briesmīgs, rupjš dzīvnieks. Tur varbūt ir viena ļoti briesmīga – tur bērni tā kauc, ka liekas tie kliedz pēc palīdzības, liekas sauc help, help – liekas būtu jāziņo policijai – bet – varbūt tā vajag būt. Austrālietes arī nav labākas – kā tā, kas raustīja savu bērnu pa Warrawongas shopping centra pastaigas vietu.
Par to jāraksta – Warravongas shop. centr. kliedziens.
Jāraksta.
Es te vairs nevaru rakstīt.
Jūtos pazemota dzīves aizlieguma priekšā, kas man jānes.
Varbūt – jānoslēpjas ģimenē. Esmu diezgan cīnījusies. Varbūt, varbūt. Ardievu muļķību darīšanas pēdējais spēks. –
Bet es esmu pieķērusies šai zemei – te bijis tik daudz cerību – tās dzīvojušas, spoguļojušās pretī no jūras, kalniem, ceļiem, debesīm – no cilvēka kāda – par ko es vēl arvien nezinu – vai tas tomēr nebij mans. Un bij – daudzi bij – bet ceļa nebij.

5 pm. Noskaidrojas pilnīgi – debess – gaiši zils ar dzeltenīgu – uz jūras rozā mākoņi, jūra gluda – pienzila. Miers. Kaut kas krāsās no ziemas, salstošas novakares – bet te maigs.
Pēc visiem prātojumiem un nevajadzīgas šīs pasaules atzīšanas, sagrāba tāda sāpe ķermenī, itkā grieztu kādu iekšēju ‘harikiri’ – tas viņa dēļ. Jāsaka – tumšs top un nezini ceļu. Tagad es saprotu – (reta reize) ko tas nozīmē tapt šķirtam no mīlētā, no savas otras puses. Es to reti varu saprast. Man nav piedzīvojumu. Esmu šķīrusies no cilvēka kas mani mocīja. Un esmu šķīrusies no sapņiem. Tā – gandrīz, gandrīz – cilvēks ir šai sapnī, īsti ir, pie manis te bijis.

Tad, es jau uz to gatavojos – es ‘ne par ko vairs nebēdāšu’, es iešu ‘uz vella paraušanu’. Un te gar logu aiziet tas viens pielūdzējs (Jau atpakaļ no Kvīnslandes?) un es domāju – es varētu sākt ar to. Tikai – neduries man klāt! – Nē. O.K. iesim uz kafejnīcu, iesim out – Tikai – daries, amizē, izmaksā, rādies, ieinteresē. Pat Hermanis to mācēja – lieliski, ļoti labi mācēja – un panāca daudz. Nu – šis ir mīkstāks liekas – te nekā nav. Bet ja D redzētu, es ietu ar to, rādītu to, grieztos ja var, kaut nedaudz. Izkustinātu no simtgadu īpašuma miera.

Pirmdiena 24 jūlijs

Vēl gultā. Skaidrs rīts. Sauli vēl neredz – tikai bāli iedzeltenas debesis. Nopietns. Tāls rīts.
Vakar pēkšņi šuvu vēl vienu sedziņu tik intensīvi, ka dabūju nepieredzētas sirds un galvas sāpes – varbūt no acīm vai salocīšanās – abi kopā. Iegāju ielas istabā un ielas lampas gaismā liku pašiansu (līdz pāri pusnaktij). Sāpe pamazām pārgāja, bet lai arī laiks ir siltāks – nosalu. Tad lai atjēgtos iegāju vannā. Esmu gulējusi labi. Varu dienu sākt.

To veco felleri – runāju, tikai lai taisītu komēdiju – un kādu brīdi – viss liekas nekas un nobīdīts pie malas – viss tas ir D. Viss aizsviests un iznīcināts. – Bet – viss ir atrāpojis atpakaļ – tikai tā fellera lieta – nekas un putekļi un mēsli. Un – es jau tomēr negribu mēslus!

Otrdiena, 25 jūlijs. 8 am

Vakar Ini un Laim. atbrauca un visa diena bija labāka, kā jebkad to varētu iedomāties. Bijām really happy. Tagad šie guļ. Agrita Klauverts guļ ielas istabā – vakar viņa ienāca uz nakts mājām pēc kāda koncerta, viņa brauc apkārt ar kādu operas kompāniju.
Šorīt krietni piemācies, bet pagaidām mākoņi nav smagi.

Sestdiena, 29 jūlijs, 4 p.m.

Apmācies. In un Laim. bija te līdz trešdienas rītam. Divas labas dienas ar wine and dine vakaros. Otrdienā bijām līdz jūrmalai – līdz bākai un zivju tirgam. Pirkām zivis vakariņām (man bija pagādāts riesling’s, iepriekšējā dienā steaks un Laimons gādāja vīnu un semidry sherry).
Trešdienas rītā In un Laim aizbrauca uz Sidneju. (Laim. pie daktera, Ini pie draudzenes).
Inese atbrauca vakarā ar vilcienu. Palika te ceturtdienu un piektdienu, līdz 2.29 pm. – tad ar vilcienu uz Hurstville, uz ‘partiju’ pie Bidijas.
Es biju pie Ainas (kleitas saņemt brudierēt) un uz Annām – pie Rudz. kundzes – ēšana + duma runāšana. Man jau – diezgan no šī pulciņa.

9 p.m.

Atnāca Laima, uzpucējusies jaunā kostīmā ar sarkanu skivī. Ļoti labi izskatā. Slaida, jauka, kaut kā vecmodīga? Bet latviska (kā arvien) – ‘pepper and salt’ gaišais kostīms ļoti izskatīgs ar sarkanu, dzintara pakariņš dod viņas ļoti latvisko izskatu. Varbūt tas, lai arī ļoti sweet – nedod modernu iespaidu. Protams – viņa pati visvairāk. Kas teica, ka dzintars uz sarkana nepiestāv? Tas – kāds ir dzintars un kāds ir sarkanums…

Gaidīju šodien aiz pasta pāriešanu ielai – D brauca garām – pazinu par vēlu lai sveicinātu – ļoti cēlais galvas grozījiens. Un atpakaļ nākot – nevarēju sameklēt. Laikam bij tas, kas panāca te pie slimnīc. piestātnes. Vai – viņam bij brilles uzliktas? Pirmo reizi nebija.
Šī diena – vēl te. Ārā mazliet mitrs, iela slapja, bet nelīst.
Esmu vēl te.
Vēl var redzēt bumbu uz ūdens peldot… Man kau kas jādara. Man vajadzēja darīt jau šodien. Vai rītu vēl varēs? Es atkal būšu aizņemta visu dienu – priekšpusdienā jāgaida ‘kurjers’, pēcpusd. Aina. –

Ceļš no šejienes līdz Vancouver plus to London – 800 dolāri plus something. Un kur vēl kaste un mantu vešana. Tas neiet!
Ak Dievs – es nespēju no šejienes aiziet. Man liekas, ka man kaut kas jādara. Jāmēģina vēl satikt D. Man liekas, ka tas mans uzdevums. Kā to izvest? Spēlēt drošo.
Es esmu vēl te.
Bet – es nebūšu.
Kaut kas mainās tik pārāk spēcīgi. Tik briesmīgi daudz mainās.

Svētdiena, 30 jūlijs. 3 pm

Mantu vedējs un kastu taisītājs – neieradās! Nokavēja man visu priekšpusdienu. Ak tu negals. Varbūt – rītu. Viss iet juku jukām. Māja atkal jāārda nost – tas ir droši. Piemācies. Auksts. Bet nelīst.
Tagad drīz Aina nāks. Esmu kreņķīga – nekas neiet uz priekšu – un neko citu nevar iesākt. Un – cik ilgi nebūs mājī[..] – who knows? Jā, kas zin kā man ies! Bet – jādodas pasaulē un – pie bērniem – tas jau nav pasaulē – es jau tagad esmu viena pasaulē. Tas šausmīgais D te. Citādi es brīvs kā putns. Bet viņš taisa neziņu, šaubas, žēlabas pēc neizdarītā. Un tt. Un tt.
Visi kakti – ārā. Un klavieres? Ko ar tām? Ko un kā? Kā es atkal iemācīšos dzīvot kopā? Jāmācās. Tiešām vajadzētu uzsākt printing business – bet varbūt tad nebūtu laika rakstīt nemaz. Būtu visu laiku – jāprintī. Kā Eglītim. Bet tad beidzot kaut ko uzprintij, ko rakstījis.

Jūnijs 1972 (Ķikure/Kikure)

1972     Wollongong & Orsova to England


ceturtdiena 1 jūnijs, 8 pm

Vienīgs, kaut kas ir šis datums, šī stunda. Es to aizlaižu bezdarbībā – lasu Picasso dzīve – tas ir – dzīve ar Picasso.
Izmazgāju matus šorīt – bij ļoti labi. Izgāju iepirkties jaunajās biksēs (ko vakar atšuvu) un mūžvecajo strīpainajā vilnas džemp. Tas būtu pašā laikā – bet stipri par īsu.
Bikses liekas ļoti labas – siltas un ērtas un vieglas valkāt. Bet – vajaga garāku ‘topu’. Tie droši vien ļoti dārgi pērkot – un common. Kaut varētu pagarināt džemperi.
Šovakar negribēsies staigāt.
Laikam par daudz pieēdu (garlic maizi) 2 reiz biju šopīt – staigāts ir. Noguru arī. Nāk miegs. Varbūt – jāiet gulēt un rītu agri jāizcep kaut kas un jāiet lejā uz to ‘tautu tirgu’ – kur paēdos cepumus. Bet ja neizpirks?
Šodien bij bus streiks – nevienu busu visu dienu – tikai ap Svilnieku māj. movī lawn.
Vakar naktī no 12 biju līdz rītam gulējusi pie vaļā loga. Ja es naktī atveru logu – tikai ‘uz brīdi’ – tad es aizmiegu, ja es neaiztaisu tūlīt. Vienmēr.
Avīzē nekā. Jāraksta. Ātri. Droši. Šķiršanās tik drīzi klāt.
Inese rakstīja – „… tad nebūs vairs laika braukt uz kult. dienām.” –

Un kas tur? 
Tur pelni.
Neaiztiec.
Neatcel vāku.
Runā par citu
Nāc, ej
Skaties, klausies,
Runā, runā.
Un dari.
Rakstu zīmes velc – 
Raksti izraksti, darini
Rotā.

Piektdiena, 2 jūnijs. 2 p.m.

Piecēlos ½ 4 un sāku cept ‘kliņģeri’. Biju apsolījusi dāmām uz viņu cepumu tirdziņu, Townhallē. Šoreiz mans cepums neiznāca tik labs, kā tad, kad dāmas nāca pie manis viņu tradicionālās katras mājas vakariņās. Iznāca ok – bet bij ļoti ‘mīksts’, plūda, kā tas varēja būt ka tik ‘šķīdrs’, jo sviesta bij mazāk kā teikts, tā vietā 2 kar. eļļās – var likt tikai vienu, ja vispār liek. Nu ½ lemons bij diezgan sulīgs – citādi viss ok. Tikai grūti bij savākt un necēlās tik daudz augšā, kā plūda uz malām. Garšīgs tomēr. Neko no tā nevar pelnīt pārdodot par 4 c. slice. Kūka – 35 c. nesamērīgi – bet to kliņģeri neviens nepazīst – prasa – kas tas ir? – Anyway – es vairs te netirgošos – un labi ka man ir šī recepte – izrullēšanai milti jāņem vēl klāt no citas pakas, 2 mārc. jājauc vien – varbūt nebij ļoti ‘sausi milti’. – bet ‘mother’s choice’ ir labākie. Vairāk mand. var likt klāt. Neko jau nenopelnīju – bet iedeva man tā kā nopelnīju ap $1.50 – un dažas kūkas un kliņģ. gabals mājās – O.K.

Bet bija labi celties no rīta pirms četriem un cept – spēlēt dzīvi. Tāds kliņģeris jācep būs Kanādā uz dzimš. un vārda dienām – labāks kā vistreknākās kūkas – jāsaka, ka man tās kūkas neko nevelk. Speķa rauši – ābol. un biezpien maizes tās ok.

Biju ap 5 nopirkt kādu sāļāku kumosu uz dienas kūkām. Gāju meln. biksēs, kas ir labas un strīpainā džemp. kas ir – par īsu. Un te pirms stac. ugun. man liekas D aizgrieza galvu. Un es cerēju – viņš būs atpakaļ – pirms es būšu pie DJ. un kad es gāju DJs durvīs – man liekas tas bij D – kas staipīja kaklu lai mani redzētu un es bēgu un skatījos un skatījos un neredzēju neko. Es nekad vairs neko neredzu – kad skatos uz D. Es pagriežu gan skatu pretī, bet aizliedzu skatam darboties, meklēt, saprast.

Vakars bij neizsakāmi skaists, kad nācu mājās. Wollongonga bija lieliska savās reti redzamās ziemas krāsās – zils ar melnu, sarkanu – kalni, ielas ugunis, dzelzceļa sliedes spīdīgas ar savu kailumu, aukstumu. Mt. Keira un citas augstienes tumši zilas ar sarkan. ugunīm – kaut kas neizsakāmi spēcīgs, dramatisks, pārdrošs, lielisks. Es brīdi kavējos – pagrozījos ielā – gaidīju – un nācu mājās. Asaras man spiedās acīs. Bet ko? Ko es varēju darīt? Cik skaista ir Dzidr. krāsotā lampa. Kaut kas no šī vakara spēka – zils ar sarkanu.

Lasu Picasso dzīvi. Prieks, ka viņš teicis to, ko es izjutu pie Delacroi (starp visiem citiem gleznu klāstiem, bez citu spriedumu klātbūtnes): „That bastard. He is really good.” Es to jutu, redzēju. Pie ‘Revolūcijas’ man bija asaras acīs, un tāpat kā pie viņa citiem darbiem es teicu sev – bet viņš ir labs…!

Ziemas vakars eksplodēja zilā un sarkanā
Mākonis iemetās sarkanā rūsā
Un dzisa
Degdama, blāzmodama, lejā sniegdamās
Iedegdama zemes lampas savā krāsā
Bēga tad iesizdama kalnus un lejas zilā tēraudā
Pāri pārsviezdama, iedurdama dzelzceļa aukstas sliedes,
Izkaisīdama sarkanas dzirkstis.
Bet ielu lampas mēmi turpināja debess blāzmošanu
Izraujot saucienus un iekliegšanos no cilvēku lūpām.
Kad to sirdis sāka kāpt kaklā, ziemas vakarā.

Sestdiena, 3. jūnijs. 8 pm

Kas man šķiroties sāp
Kad jāatstāj šī vieta
(Atkal reiz projām jāiet)
Sāp šīs sienas
Kas mani kā gliemeži sargāja
Kā gliemeži šūpojot
Vētrā un viļņos
Vējš dziedāja pie auss
Te man loga šūpļa dziesmu
Bet lampa bij zila
Ar dažām sārtām rožu lapām
Atmiņām, nojautām?
Sāp šīs sienas
Kurās atspiedos vērojot tālus kuģus
Rītos zem tumšām mākoņu segām
Kad jūra vēl gulēja.
Viņi vizuļoja
It kā jūra būtu apgulusies
Pēc laimes
Savā vakara tērpā
Ar dimanta rotām krūtīs
Itkā jūra savā sapnī būtu aizmirsusies
Kad pilsēta tai blakām jau modās ar bālu gaismu.
Darba vīri ar somām
Jau steidzās vēl tukšās ielās
Tad skolnieki ar savām somām grūstīdamies smējās
Un jūra bij balta tad
Ar vieglu smīnu vispāri
Bet kuģi bij apdzēsuši savas ugunis.

Man ir mazliet bailes pamest šo vietu. Bet caurspīdīga
Ir viņas drošība un sargāšana.

Svētdiena 4. jūnijs. 8 a.m.

Jācep kaut kas. Dāmas nāks dziedāt.

Rītdiena, pievīlēja
Man vienīgā sabiedrotā
Vakardiena sāp, lolo un 
Atvadās.

Pirmdiena, 5 jūnijs, 11.20 p.m.

Biju uz koncertu – amerikāņu pianists Hollanders. Kara gabali! Bungas rūc, etc.
Ienāca Lucis kundze. Oh weh – Meklēju kādu grāmatu viņai – un atradu nelabi noputējušu plauktu. Neslava! Bet – bija gan noputējis! Nezin kopš kādiem laikiem nebiju to skatījusi, lai gan tīru un kopju visu cik spēju. Bet – tagad viss iet kā pa sapņiem.
Jā, bija gan tas plaukst noputējis. To sakot nāk prātā Saroyana vecā māte, kas izlejot vannas ūdeni kurā visa ģimene nomazgājusies, kā priecādamies saka – „Tu redz cik netīrs ūdens!”
Bet – tā tas ir, kad esi – ‘sabiedriska persona’ – par citu – neceltu ne ausi – bet tagad – nu nezin vai varēs nociesties. Un kas tur nu liels – šai 4 istabu dzīvoklī, kur viss vecs – kur visur arī nedzīvo – kāds grāmatu plaukts putekļains. Bet – bij gan noputējis. Laikam kopš atbraucu no Freijiem – nebiju to aizskārusi – un pirms tam arī.

Jā, Luce aizveda pie Maršava slimnīcā (tepat pāri ielai) pēc autokatastrofas. 3 dienas nesamaņā. Lauztas abas kājas, roka, piere sasieta, lūpa sašūta, krūtis salīmētas, otra roka satūkusi, sabadīta. Briesmīgi! Un – lielam vīram nāk asaras, viņš gandrīz neko nevar redzēt, acis miglainas, pats dzeltens. Trakas ir šīs braukšanas nelaimes. (Meitene, kas saderināta ar puisi no Amerikas, Sanfrancisko maza teātra aktieri, arī nelaimes gadījienā cietusi, sagriezta seja, un līgavainis brauc šurp, kāzas pie durvīm… L. Stāsts.)

Kartiņa no Ineses. Viņi te iebrauks 5 jūlija rītā. Viņi pērk 2 stāvu māju, 5 akri zemes un dārzs. Savā ziņā – paradīze, ja tik būs spēks tur palīdzēt. Bet dārzā jau man šis tas padodas, labāk vēl kā šur tur citur (putekļu slaucīšanā! Hehe) –
Rītu te Zariņi piebrauks ejot uz Maršavu.
Jāsataisa lunch, vai mazas vakariņas – stew? Gulash!!

Iegāju pie D – bez stostīšanās. 2 palaidu garām – tad kaut ko vēl nopirku – un gāju tieši un D bij tur.
Apsēdos lai nav tieši pretī – un domāju – absolūti nekas nav. Un tad es ieraudzīju pieri – viņam tiešām ir skaista, augsta piere!…
Un – tad – es jau jutu siltumu kas plūda kā upe. Un – labi, lai – tikai sēdēt, pat neredzēt. – Tad viņš aizsmēķēja ar lielu troksni. Man likās ar lielāku kā parasti, bet varbūt – man gadījās tanī momentā tieši paskatīties – tikai pēdējā brīdī pagriezu galvu, kā parasti uz spoguli – iekritu viņa acīs – viņš zināja ko dara. Bet es nezinu – ko tas nozīmē. Man ir kļuvis mazliet bailes. Kaut kas draudīgs ir viņā, kaut kas var iet vaļā.

Un koncertā es klausījos skaņas un lai ko arī spēlē viss (kas nebij tik – vēss kā Sati –) nesa pie D. Un – grūti iedomāties to, ka viņa nebūs. Viņš visu laiku ir klāt. Viņš apaudzējies kā mežonis. Es nevarēju paskatīties – uz vaigiem lielas apaļas spalvu sprogas gaisā un mati līdz kaklam, gali liecas atpakaļ, kā tiem zēniem, kas te braukā. Pēc traka. Idiots?
Kā es varēšu nodzīvot dārzā? Dārzā labāk kā kādā ielas spraugā. Bet tomēr – kā dzīvot dārzā? Ar sētu apkārt un klusumu vien. Te iela dzīvo un šalc un jūra. Iela, jūra jūra iela.

Otrdiena, 6. jūnijs 1972. 10 p.m.

Zariņi uz brīdi bija te. Man nebij jēgas – ka viņi vakariņas būs paēduši, kādu vīnu vajadzēja paņemt. Kā bij, bij.
Man nāk prātā, ka es citur nekur garīgi neaugu, kā tikai savas ģimenes vidū. Ar Dzidru (ar Clivu pat) un Inī un ar sevi.
Bet es nevaru atcerēties, ka kāds svešinieks latv. vidū – būtu man ko devis … ierosinājis?

Svētdiena. 11 jūnijs, 1972. 8.30 am

Esmu saaukstējusies. Jau trešā diena, nepāriet. Vakar negāju ārā no mājas – citādi visu kā parasti + aukstā duša un matu mazgāšana. Šodien diezgan plāna jušana. Bet ½ 2 jābūt ‘uz strīpas’ – jābrauc pie dāmām mācīties Jāņu dziesmas. Nu ja aizved un atved – … Bet pie Ainas aizveda, atveda – un tur bij tā nejauki siltā istaba….

Vēstule no Dz. Priecājas par sūtīto paku ka perfekt. Viņai manis vajaga – viņa nevar gleznot – un tas nav labi! Un sāk domāt – ka dažiem draugiem viņa nepatīk – un tas pavisam nav labi – viņai nav kur silti piespiesties – izņemot Clivu, kas tomēr ir vīrs, ne māsa vai māte. Viņa tur sāk justies vientuļa. Svešā zemē, svešos ļaudīs. Skaties, skaties to pasauli – tad ka sāksi ar to radīt kaut ko pats. Tikai Cl. tur. Bet ar vīru – ir cīņas stāvoklī, tas arvien tā vairāk vai mazāk, tas normāli un tas vien nogurdina. What to do?
Pārraksts no lapiņas (kaut kad jūnija sākumā rakstīts)

Ko gaidi?
Kaut ko kas garām iet.
Vējš. Saule. Ēnas.
Lapas sāk drebēt, kad vakars tuvu.
Gaiss dzidrāks, mierina.
Vēl gaidi?
Uz mūriem saule atvadās
Svešas rokas siltumu kaut kur aiznes.
Vēl diena neizdziest.
Vēl gaidi.
Un tad kāds nāk. 
Un ir te.
Viss kopā, tuvu. 

Pirmdiena, 12 jūnijs. 1972

Holideja. Es – sick in bed. Kaut kāda flū! Jau 3-4 dienas ‘karstumi ņem’ un mazs klepus. Šodien klepus vairs nav – tik nogurums un bāls kā krīts – vakar jau tāpat biju dziedāt un – gāja nekas – iespēlēja ‘teipā’ un kad atspēlēja tad dzirdējām – vīri jau gan nederētu klāt pie mums visu laiku – bet citi domā citādi – tā tad, OK. Man + Rudz balss altas – ir tīri ‘saliedētas’ un iet labi. Merijai balss dažubrīd dod burvīgas augšējās gaismas. Nedaudzie vīri – tikai rūc un rūc un ir ārā no mums – bet pirmā līgo – ko dziedājām klusi – iet arī tie kopā labi. Varbūt būs ok. Cik patīkami ir ‘taisīt korīti’ – Es jau gribēju – nobijos no Pīlmaņ kundzes taurēšanas – tā laida tā, ka es domāju – es to nevarēšu veidot kopā ar citiem. Bet – vajadzēja darīt – būtu kas izstrādāts.

Zem zilas lampas
Blakus zilai jūrai un zaļai
Šalkdams un iedams, aiziedams
Tevi tuvāk pienes
Un tālāk aiznesīs
Un es tikšanās gaidu
Kad šķiršanās nāk.
Tavas rokas maldas
Dodamas zīmes
Mīļas ziņas,
Vai rūgtas neziņas....

–––––––––––––––––-

Līdz ūdens kritumam vairs tālu nav
Cik ātri dienas saule laivu šūpo.
Tavas rokas tver, vada zīmes dod
Līdz bezdibenim vairs tālu nav.
Kādēļ vēl kavējos to teikt tev?

Otrdiena, 13 jūnijs, 1072. 8 a.m.

Šorīt iegāju guļamistabā (Dzidras). Ieslēdzu gaismu, lai redzētu ģērbties, jo tumšs vēl – un logā bija zaļš rīts. Zaļš maigs rudens rīts.
Jā, ir mazliet piemācies, mierīgs. Rudens. Nebiju ievērojusi, ka pret elektrisko gaismu rīts var būt tik zaļš. Citreiz tas ir zils. To es zinu. Šai logā stikli ir arī daži zaļi un daži dzelteni stikli, nedaudz. – tie palīdzēja rīta zaļuma spēkam un dzidrumam. Skumjas un zūdīšanās lielās laimes tuvumā, ka varēšu ceļot atkal tik tālu. Tik tālu, ka vairs nezini, vai ir vēl kur vai nav mājas – un tas ir baigi. Un es turos pie sava kakta te un pie dr. domājot, ka man tas kaut kas ir, kaut kas mans, mājas, patvērums. Sapnis tikai. Bet kā bez sapņa varēs dzīvot? No tā visvairāk bailes. Bet kur ir sapnis, tur arī mājas rodas.


Trešdiena. 14.6.72. 10 p.m.

Aina – neatnāca. Mīkla vien ir! Man atkal 2 dolāri – pazūd. Sacrebleu. O.K.
Šodien izgāju uz ‘balkona’ – 2 busi nāca – pirmais, apstājās un stāvēja aiz krūmiem. (Traki jocīgi) Otrs aizskrēja garām. Tad šis izlīda no krūmiem un godīgi brauca garām D – ja nemaldos un tad, ja nemaldos, ja nemaldos atskatījās kad bij jau garām. Bet kur šodien D? Vairāk neredzēju.

Aizgāju iepirkties, iemest vēstule, izņemt naudu. Svīdu kā nabags – neticami vājš! Pirmo reiz gāju pa ielu pēc 3 dienām – vai ilgāk. Bet – saģērbusies arī biju silti. Nu vējainākās vietās gandrīz jutu cauri – citur – lija sviedri.
Helena ienāca. Sidorenko zvanījusi – lai apskata – kā man iet. Rītu – neceru, ka varēšu iet uz Sidorenko kdzi. 2 latv. avīzes – tukšas. Un – citu autoru arī nav – o, jā Rozīša (jaunā) dzejolis un Eglīša, Andreja dzejolis. Man sāk gribēties rakstīt. Bet vēl Dzidr. blūzei jāpabeidz raksts. Tad – varbūt.

Jā, un tā es pēkšņi nogrimu ‘saldā sapņu pasaulē’ ka D par mani domā mīļi – jūt ka slimoju – neeju ārā – tikai uz balkona. Un tad – apmetās viss atkal otrādi – gluži tāpat kā pag. gadā. vai vēl sīvāk – brīdī, kad domā – labi – pēkšņi kaut kas parādās – un liekas viņš spokojas. Kā tas tā man var likties? Un kas tas bij, kas manī jaucās? Un vai tas vēl grib jaukties un vai D ir – secret agents? Ko viņš plivinājās ar savām rokām ar un rokām bez gredzena? Jāiet jāuzsmaida – tas viss. Tas man jāizdara.

Nopirku mokasīnus – 6.90 – bet nejūtu ka būtu nezin ko silti. Nav polsterējuma apakšā – uz grīdas – vēsums spiežas zolei cauri.
Nodevu melnās kurpes labot – Aina naudu neatnesa – jāiet būs bankā – tagad 2 nedēļas nav nauda paredzama.

Ceturtdiena 15 jūn. 1972. 3 p.m.

Tukšs pasts. Pabeidzu sūt. Dzidr. iedomāto ‘blūzes priekšplānu’ – izmazgāju, un izmazg. reizē dažas citas drēbītes – tagad žūst – gaidu, kad varēs gludināt – redzēt kāds ir? – kaut varētu tūlīt iedot Dzidr.!! Tomēr – nav jau tik ilgs laiks, kādā var iedot – pāri – visai pasaulei – nav mēnešiem jāceļo, kā gadiem!! tos laikos, kādā šis blūzes stils – apmēram. Miers nav rodams – liekas – un drīz būtu jāraksta – jāmet visas brudierēšanas kaktā! …
Jūtos normāli šodien – flū varbūt beidzies – bet nav dūšas iet ārā – nav arī ko uzvilkt.

Piektdiena. {16.6.72}
5.15 pm

Ko tā jūra gan šodien dara! Stundu atpakaļ (4 pm.) tā bija bengāliska. Kā stiklam gar malu dažreiz saule mirdz varavīksnas krāsās, tā viņa mirdzēja horizontā. Tagad, (5pm) viņa ir vismaigākais pastelis – zils, rozāpelēcīgs! Neticami.
Nu sirds lūzt. Kaut varētu paturēt šīs ‘mājas’. Kaut te būtu vieta kur atgriezties atkal kad vēlās – Dzidr + Cl. es – un In + Laim ciemos – jo tie jau te nejutīs mājas – tik ciemu.
Bet – nevar. Un sirds smaga nezinot – kur atradīs atkal mājas.

Bet – bet – kādas te mājas? Sapnis. Izbijis sapnis. Bet – kaut kur būtu jābūt mājām. Dz. + Cl. te bija. Un es te biju. Un šodien ir piektdiena – apburtā diena, bet es nezinu kas ārā ir vai nav uz ielas – nebiju nekur. Nejutos stipra iet. Un – ko meklēt?

Satumst. Jūra kļūst bālāka. Vakarā, ap 7. – kāds brauks mani pickīt up – un vest uz dziedāšanu.
Vakar lejā ‘baby sitting’ tikai vakarā, kompāniju turēju Patsijai kamēr citi prom. Paliku vēlu. Šodien pēcpusdienā mazliet aizmigu bet nekas īsti neatsvaidzina. Bij lietains, miglains un puslīdz skaidrojas –
6.30 un tagad ir melna tumsa. Šī diena aizgājusi. Tagad es gaidu ‘liftu’ uz dziedāšanu. Kas jādara, tas jādara. Lai gan esmu slimojusi ilgu laiku ar saaukstēšanos, ‘flu’ vai kas tas nu ir, un kas neatstājas – man tomēr jāiet tur. Citādi viss tur var sākt apstāties, bet Jāņi ir tuvu. Kas jādara tas jādara. Es domāju par L. Sidorenko. kundzi – kāds šarms ir viņai, pamazām viņa pārspēj visas dāmas. Nu Merija – varbūt vēl skaitās pārāka, bet tomēr tās skaļums nav tik valdzinošs, kā Laimdotas klusums.

11.30 pm. Dziedāšana negāja labi – Vidiņa ir tāds maiss kas velk un neatšķir neko – visi bij apmēram tādi. Igauniete laba. Bet viņa ir dziedātāja.

Sestdiena. 17 jūnijs. 1972. 10 p.m.

Es mostos –
Ap mani bērzi ir sastājušies
Augsti liecas.
Nē – tikai rīts ir priekškara krokās.
Jūra mākonī atspīd
Un mākons to sūta manā logā.
Zinu tu skaties viņā
Uz krasta stāvot un gaidot.

Sestdiena, 18 jūnijs, 10.30 a.m.

Vakar Helena ienāca (ejot uz Maršavu, slimnīcā). Pie jaunāka un ‘slavenāka, ievērojama’ iet visi, pazīst personīgi, vai nepazīst, iet sava prieka dēļ, pie vecās deviņdesmit vai simtgadīgās vecenītes, es viena aizgāju trīs reizes. (Cik ļoti viņa žēlojās, ka viņu te tur, viņa gribēja tikt mājās, rūpēties par savu pāri par sešdesmit gadus veco dēlu…)
Šodien dziedāš. 12. Mani kāds pickijs. Jāstiepj dienas līdz nākošai sestdienai – jāizcieš.

Saaukstēšana, flu, uzvarēta. Vakar daudz staigāju – lejā iepirkties, līdz bibliotēkai, tad augšā līdz gaisa tiltam un vēlreiz uz bibliotēku – nejutos nogurusi – bet ļoti ilgi gulēju un nebiju izgulējusies – piecēlos ļoti slikti izskatoties – vakarrītā – labi, pēc mājās tupēšanas? Nezinu kas bija? Vēl nav spēku tik daudz? Vai vispār – tik daudz iet man nav vairs pa spēkam? Bet jutos labi ejot – uz bibliotēku vēl gāju tikai tādēļ – ka gribējās vēl staigāt.

Visu laiku ciešu no kādas iekšējas apspiestības, no spēka, ko nav kur likt. Kādēļ man vajadzēja krist uz to D.? To es tagad jūtu. Nožēloju pazaudēto laiku. Bet – nebija cita, kas to aizvietotu. Tas ir traģi-komiski. Varbūt būtu atradusi, nebūtu velti ar viņu nokūlusies. Tagad kamēr viņa tuvums, nekas nemainītos. Un – kamēr man nav sabiedrības kur iet, nekas nekādā gadījienā, nevar mainīties. Pie latviešiem – vienkārši – nav cilvēku, visi sadalīti, un vispār – nav. Un te – arī droši vien nav. Tikai es būtu varējusi krist uz kādu, kas nāktu pretī, liekas tas tumšais – Sweetijs – Newcastlē bij Hermanis. Te tas tumšais degošām acīm – tas bij no citas ‘šķiras’ – par daudz no citas. – Tā tad arī – nav, nav cilvēku, nevaru satikt. Un nedzīvotais, nogurdina, izsūc spēkus, bremzē darboties. Un jāiet prom no šīs dotās, izdevīgi pašas īpašotās dzīves, laika, vietas – viss ir tik satura tā ko vajadzētu, nav.

Un lielu daļu attur tā nepareizi atsietā saite pie D. Un tomēr – labi, labi ka viņš to spēj. Kaut es varētu paciest to – vārtīties no viena pie otra – tad mani kāds ieraudzītu un varbūt atrastos – bet varbūt arī nē. Un es nespēju vārtīties pie viena pie otra.

Tikai kaut par spīti visam, sev, D., liktenim, varētu iztaisīt kādu muļķību pret šo tukšumu protestējot. Vai kāds (Picasso piem.) ko būtu varējis darīt bez viņu Dorām, Therēzēm, Fancuāzēm – ne pīrāgu cepēju sievām. Šis tukšums kurā krīti un krīti.

trešdiena 21 jūnijs

Pastā nekā no bērniem. Liekas ilgi jau. Vakar vēstule no Kreišmanes (brauks uz šo pusi Augustā) – ar bildītēm no kultūras dienām pie Sarmas. Ļoti skaistas. Saulainas. Es – neticami labi.
Šodien vēstule no Ozoliņas – viņa ir arī atsūtījusi Matutes jūsmas pilno vēstuli par mana ‘Kaimiņa’. Bet viņa vēl lasījusi tikai vienu trešo daļu no stāsta. Ozoliņa sūta pa daļām, viņa ir uzņēmīga šai lietā.

Vakar atnāca Rudz. un Aina. Pārdevu melnrakstīto sedziņu par 2 dolāri – labāk kā nekas, tagad skaitu katru santīmu. Tā sedziņa arī man nepatika un nebij citam vajadzīga. Aina vēl domā – lai viņai kaut ko uzšuju. Varētu – ko ātru – Tā es vēl un vēl kavēju un nokavēju savu laiku. Bet pirms Jāņiem, kamēr tur viss būs pāri – es neko citu nevaru iesākt, tik niekošanos.

Vakar iekāpu kādā autobusā – tas laikam bij Sweetijs – nepazinu īsti, bez saules brillēm un tāds ļoti slaids. Un – es tur atkal apzinājos savu muļķīgo sapņošanu. Un vakar no bibliotēkas atveda tas amerikānis (kuru baby sitt. pie Pat), sieva strādā hospitālī. Esmu viņu redzējusi pie Dav. John. Vakar bibliotēkā viņš staigāja skatīja grāmatas, pienāca pie galda kad es sadevu savas. Neko neparunājām braucot – viņi arī brauks uz Angliju. Nezinu – vai pavisam vai ciemos.

Sāp galva. Apmācies, auksts, neesmu bijusi ārā. Tā es iedomājos sevi, kā uz bildītes blakus Sarmam – tā es varētu vēl dzīvot – bet tā tas laikam nav, uz otras nav gluži tā, bet – nekas.
Aina bija – atnesa rokdarbu ko pašūt, nebūs grūts un ilgs – Wolhangings! Apšuvu vienai sedziņai (savai) malu – pāris ir nopirkta drēbe – jāpašuj kaut kas – ko atstāt vai pārdot.
Igaunietes mums mācītā viņu Jāņu dziesma:

Jaon laeb Jaoni – tulele
Minke Jaoni hobune, kaasike!
Silmad siidi tu-ti-des
Lakk on hobe helmetes, kaasike!

—–


Ceturtdiena 22 jūnijs. 11 p.m.

Līst. (Tikai vakarā sāka nupat) Pār jūru nāk vētra. Pērkons un zibens.
Bet man elektriskais sildītājs, ieslēgts un es sēdu uz dīvāna pie loga (šuju sedziņu) – jūtos silti un varu būt gandrīz kopā ar vētru. Ir liela labsajūta – būt vēl te. Būt vēl D. tuvumā… Tas nav prātīgi. Daudzreiz – es ‘mostos’ – es atraisos kaut cik, saprotu, redzu ‘pareizi’ – bet tad atkal – es domāju ar kaut ko citu, ne prātu – un tomēr ir tāds siltums un dzīvība tanī – it kā – vajadzētu šai būt patiesībai. Bet kāda mums patiesība var būt? Bet gan, viss nāks un juks un būs pāri un būs jāpieņem.

Sestdiena, 25 jūnijs.

Šīs pasaules opālā zilā
Man vizuļo tavs sejs –
Un rotas jānoliek,
Mans mīļais,
Jānoliek, ir rīts.

Pirmdiena, 26. jūnijs 8.30 p.m.

Vakar – grūta diena pēc balles.
Vakarā Ida atbrauca un kāda jauna šveiciete līdz. Pacienāju ar smalku tēju un ‘dzeltenmaizi’ no Jāņiem. Labi garšoja. Ida nāca pateikt, ka varu apmesties pie viņas un Ians varēs ņemt brīvu dienu un iet Kanādiešus satikt. Labi. Gaidu ziņas. Ida aizmirsa te savu Suede jaku (zaļgana) – un es ar to šodien pastaigājos – laba gan!! Tādu es gribētu, varbūt ar slēgtāku kaklu.

Šodien jūtos jau stiprāka, atžirgusi – izgāju arī staigāt. Visi Jāņi garām un jūtos atbrīvota no visiem pienākumiem, brīvības izjūta. Uz brīdi jutu labu brīvības izjūtu – tad smagums sariet kā lietus lāse pie lāses. Bet diena skaista…

Visa tā balle izdevās labāk kā cerēts – dziedāšana un ‘tēlošana’ beidzās ēšana un dancošana un – trauku mazgāšana. Aina uztaisījusi dekorācijas labi – bet vakarā gan par tumšām krāsas – dienā, ļoti skaistas. Es rīkojos pa virtuvi visu laiku. Man nebij laba frizūra, to vēl sapostīju ar vaiņagu un jutos ļoti slikti pēc sestdienas 3 kārtējas un neveiksmīgas cepšanās (‘kliņģeris’). Beidzot – velti tik daudz uztraucos un sevi nomocīju – bet tā ar mani ir – Rudzate – kā parasti kaut ko izgudro – lai cepu 2 divreiz tik daudz to porciju – un tas mani piektdien sabeidza… Un līdz ar to – sestdien neatžirgu – mati bij šausmīgā krāsā – un beidzot uz acīm sakrituši – un tad – mammiņa –
Šodien nevaru vēl atžirgt.

Bet – citādi, balle bij laba. Galdi sakārtoti, bufetē viss ok – mans cepums arī – ok! Lai gan no tā nav ienākuma. Bet publikas daudz. Ienākums labs. Merija domāja ka man jāsaņem tie $16 kas bij solīti trauku mazg. un kas neatnāca – jo es visu laiku strādājot. Redzēs. Tie jau man derētu – esmu jau vienmēr nabags – un atkal to jūtu – kā borderu nav – Patiesi bija ļoti jautra balle. Žēl ka tās cepšanas dēļ es tā sanīku – labāk tā vietā būtu aizgājusi tomēr pie friziera. Tā kumelīšu tēja tomēr man matiem neder. Izmazgāju tagad no tās tīrus – cits skats. Tā man iet. Un tomēr – es viņus labi ‘stutēju’ – visus mūsu dāmu pasākumus. Iemācos līdz arī šo to. Bet – kur to vairs izmantošu? Varbūt.

Pastā nekā šodien?!!?
Pašūta ir jau sedziņa – ļoti laba, smalka. Iesāku Ainas rokdarbu. Kaut kas būtu jānopelna. Daudz ko vajadzētu pirkt, kad gribu labi izskatīties uz kuģa!
Vairs viena nedēļa – te vienai. What to do?
11 a.m. Jāsaņemas un jābūt priecīgai. Nav nekā te, kas kļūtu labāks – tik vecāks un nožēlojamāks te kļūšu… Kaut kā neticami – laiks bij par īsu būt – te vienai 2 gadi. Vairāk varēju padarīt! Taisni pēdējo pusgadu (no mana vakara) nekas nav – gājis uz priekšu. Dēliņš apštopēja! Zaudēju prieku strādāt, kad viņš vairs nedrukā. Tā nevar. tagad – brīvs, tagad jāsaņemas –

Dēļ šķiršanās mēs rozes sējam
Dēļ šķiršanās šī stunda zūd (?)
Viss padots vēlam rudnes vējam
Dēļ šķiršanās šī stunda zūd.

Sidorenko pret Laimu ballē izskatījās, izrādījās – briesmīgs. Viņš ir spējīgāks savā ļaunībā kā es domāju. Mental cruelty. Viņš izskatās briesmīgāks kā mans Dzelme izskatījās tādos draudu brīžos (ar to skatīšanos). Dzl. bij normālāks, šis ir velnīgāks, tieši velna skats viņam. Huh.

Trešdiena {28.6.72}

6 am. Vēl gultā – Panika nebeidzas – par šīs dzīves pamešanu – mana gaišā, krāsainā vientuļā dzīve. Nevaru vairs ne kam pieķerties un godīgi ko darīt. Tikai šuju vēl ātri, vēl viens gabals lina bij. Un mokos domās – kā es dzīvošu bez Crown street? Bez šīs dzīvās rūkšanas, kurās es pazīstu vai katru skaņu tagad, kas plūst kustās man blakus te – bet tas ir it kā pāri man un manī – šī ielas kustība – es esmu ar to sakausēta, saaugusi, es dzīvoju ar to kopā.
Vakar es satiku to stiff veco uz ielas. Viņš – vēl mani lovijot – braukšot atkal uz Brisbeni, lai braucot līdz – Tā tad jau gads pagājis kopš viņš te ielā mani satika un sāka izteikt savus komplimentus.

Tad nākot no bibliotēkas un gaidot uz Horden stūra lai aizietu informētos Social Servicē – baltais Kutty stāvēja lepns Crown str. – gaidot pāreju. Es pametu aci – vai nav D? Jā – ar luļķīti mutē nobrauca garām, prom ārā no pils. uz Highway pusi. Es uz to pašu pusi uz Soc. Serv. tad atpakaļ nākot – man negribējās vairs iet uz Crown street. Viņas pievilcība bij zudusi. Viņa savā dzīvībā vairs neturēja manu noslēpumu. Es ļoti mierīgi un savādi, laimīgi sāku soļot pa sānielu, šurp uz kalna pusi. It kā es būtu kopā ar D – jo viņš nav Crown str. bet arī ārā kaut kur. Lejā es gribēju pāriet uz kādu lielāko ielu, bet – sāku iet pa palmu aleju – domāju – pāriešu gar veco, reiz liktenīgo vietu, kur mums bij īsā saruna ar D.
Un tad es iedomājos – varbūt viņa baltais buss tur tagad stāv. Tukšs. Un es iekāpšu un gaidīšu viņu.
Teikšu – es aizceļošu – gribu atvadīties no visa.

Es mierīgi gāju kalnup un – tur stāv baltais buss. Bet – es nekāpu viņā. Es nevaru iemaisīties viņa privātā dzīvē tik tuvu. Ja tur ir viņa pusdienu laiks – tur varbūt ir viņa māja – un ģimene. Es pat nepaskatījos – pārgāju ielai, novilku jaku un apņēmu pleciem – jo bij saule – un atnācu mājās. Pēc labas ½ st. viņš nobrauca te lejā (ar luļķīti). Vai tiešām viņš tur dzīvo? – tik ļoti tuvu man? Un es to nezinu?

Vai tas toreiz, kas grieza dārza sētu – bij viņš? Es viņu nepazinu. Viņš izskatījās tik savāds – domāju cits. Domāju – brālis varētu būt. Varbūt ir brālis. Ko es zinu. Bet šī iešana baltā busa pēdās tik laimīgi un tik nemaldīgi, kā noburta – tā bij nesaprotama. Kā tas var būt? Sagadīšanās?

Ceturtdiena, 29 jūnijs. 1972

1.30 p.m. vakar bij Aina – iedeva $10 – no dāmām – tas ir no vakara par trauku mazgāšanu – jo mazg. neatnāca un es tur visvairāk esot ņēmusies. To jau Merija tur teica, ka tā jādara. Tikai ne 16 – bet 10 – bet o.k.
Man tukšā istabā nākšot Maršava kundze dzīvot kādu nedēļu slimā vīra tuvumā. Nevēlos sabiedrības šai pēdējā brīvā nedēļā. Bet kad es to vēlos? Jādara tas ir, ja viņa te gribēs. Labi, ka man kādreiz to uzspiež. Sakopu visu pirms Jāņiem izmētāto māju, izmazgāju veļu. Stipra vētra – smiltis un papīri iet pa gaisu. Gandrīz nedrīkstēju veļu likt ārā, rāva no rokām. Tomēr salocīju palagus uz pusēm un izliku. Tagad atpūšos, pašuju. Dārzā, lejā ir viss tīrs un zaļš, vētrai nav daudz ko gaisā plēst. Un izžāvēs ātri. Un tagad – labi, ka nekur nav jāiet. Pēdējās dienās sāk norimt tā neklusināmā vajadzība – iet, iet ārā pa ielu, iet un iet.
Mūžīgais nemiers sāk pamazām ieņemt savu vietu…

Sirds strauji sāk pretkaujā skriet
Bet pati tā jau devusi roku šim mieram,
Jau pieskārusies tā akmens delnai,
Kalns un Tu – nu jau gandrīz...
Gandrīz viens un tas pats. 
Sirds salecas pretkaujā vārdiem
Ko pati saka un zina,
Vārdiem kam pati jau klausa.
Acis vēl klīst kā kaijas
Svaidās gaisā pretī tam ceļam
Kas tevi tuvu nesa
Acis vēl nebeigs meklēt
Jūra kad pāri jau segsies.
Pretkaujā saceļas sirds.

Vējainai dienai ir sava īpatna noskaņa, varbūt ļoti intensīva dzīves izjūta un kāda visu pārvarīga padošanās.
Izgāju, ienesu dažus veļas gabalus, un kļuva nāvīgi skumji. Negribās vairs ne pirkstu kustināt. Veļas žāvēšanai ārā, ir savāda, jūtu pilna vara pār mani. Jau no tām dienām, kad māte nesa istabā sasalušus veļas gabalus, nosnigušus ar vieglām sniega pārslām.
Cik maza es sakritīšu bez šīs ielas?
Vēstules nav!

7.30 p.m.

Mēness, milzīgs, zeltains un ģeometrisks laukums (trapece) ar pilsētas ugunīm, un liels melns logs, un priekškara maigums.
Aina teica, Rudz. kundze nākšot, vedīšot mani kalnā mēnesi skatīties. Esot pēdējā laikā kaut kas sevišķs ar mēnesi un R. kdze, viena, gribot to iet skatīties. Braukt kalnā. Varbūt kalnā mēnesis ir mazāks, kā manā logā.


Bet nenāk neviens un es velti negāju iepirkties un paliku te gaidot. Vēl – jāiet – ja nenāk. Vēl varētu paspēt. Mati jāiekrāso – bet kā?

Piektd. 30 jūn. 1 pm.

Vēstule no Dz + Cl.
Clivam aklās zarn. operācija. Īsa vēstule tas ir – ne par ko citu daudz, tikai to troble. Labi ka viņu kamp bijis labs.
Es tīru māju. Lāpos. Jāiet uz pastu.

Maijs 1972 (Ķikure/Kikure)

Pirmdiena, 1 maijs, 1972. 9 a.m.

Saule. Vilku (loterijā dāvātā) puķīte visa ziedos!
Vakar Canberā. Canbera ir ļoti skaista. Ļoti jauna. Vēl pēc gadiem kļūs skaistāka un skaistāka. Bija burvīga rudens, bezvēja saules diena – viss krāsas, tālumi maigi zili, dziļš miers uz kalna noraugoties lejā pilsētā, ūdenī, strūklakā un apkārtējos tālos kalnos.

Mūžība tur netraucēta atdusas
Pār pilsētu, uz tāliem kalnājiem zilganā mierā...

Mūžība tur nekautrējas parādīties
Savā mierpilnā, ilgā snaudā
No zilganām paugurainām tālēm,
Uz kurām tā visapkārt dvašo.
No tālumiem apkārt tā tuvu
Pārliecas pāri, aizskar roku
Kad izbrīnīts, pārsteigts apstādināts
Kalna galā noraugies uz pilsētu lejā.
Mūžība stāv, noliecas pāri ar savu
Smagumu saudzīgi aizskārdama pieri, rokas...
„Šeit un mūžīgi mūžam...”
Jūti tās tuvumu šeit un
Pāri visapkārt
Un viņas neatvēršanās ir arī
Atvēršanās.
Tās svētums
Ir arī tuvums pāri apkārt.

4 p.m. Biju uz weaveriem – šis un tas, bet nekas sevišķs. Tur runāju ar to girl (mumy) – kamēr gandrīz pazaudēju jauno denture. Jāuzmanās!
Bibliotēkā paņēmu Strindbergu – jāpalasa.
Vēstule no Dzidras!!

Nemiers spiežas caur acīm un zobiem
Un tas ir nenoturams pat
Iecērtot plakstus un sakožot zobus,
Brīvības cīnīdamies tas čirkst un švīkst
Kā bremzes kas nevar noturēt,
Aug kā asns caur akmeni.

5 p.m.

Šķiršanās sāk satraukt. Ir taisni bailes – Kā pamest šo maigo realitāti un sapni (var teikt iedomu, ja sapnis ir – klišeja…) kas turas kopā kā kaut kas īsts, dārgs.
Kā es to varēšu aizsviest, aizvietot? Dažubrīd liekas visa laime ir tikt prom – un tomēr viss tā sajaukts. Kā es toreiz arī lauzos atpakaļ. Neprāts. Man jānoslēdz rēķini ar D. Lucis kundze teiktu: „Brīnums, kā jūs nevarat izšķirties…” Protams es varu izšķirties, nav pat jādomā – bet tas nenozīmē, ka kaut kas netop pārrauts. Un tā tas ir vienmēr. Un tā tam jābūt.

2 maijs (otrdiena) 6 p.m.

Vēstule no Dzid. atkal!!
Vēstule no Liepiņas – nekas neiznāk no aizdevuma.
Vēstule no Ozoliņas – līdz tai tās Latvijas latvietes vārdi, kam viņa nosūtījusi ‘Ceļojuma piezīmes’. „…Viņa tiešām brīnišķīgi raksta par Francijas pilsētām. Tāda skaidra cildena vienkāršība kļūst par vislielāko greznumu kopā ar tādu cilvēku, tādu mākslinieci”…
Šodien baby sitting – lejā, bet tikai noiet šad un tad – jo nav tur ko darīt, guļ gultā un dzer limonādi un neko nedrīkst ēst ne celties (galv. sāp. vemšana vakar) rītu droši vien būs o.k.
Ross bija pēc dažām mantām, krekliem. Vēl kāda kaste paliek. Laikam gan viņam negribās maksāt tos $3. Bet man to ļoti vajadzētu.

Cepu kartupeļu pankūkas – cita nekā nebij mājā – 1 ola 2 kartup. + zaļumu sauja no dārza, ½ sīpols, karote piena, 2 kar. kornflour, 1 karote rīvmaizes – redz cik daudz visādu mantu! Eļļā cepu, ēdu ar kafiju, saldu. Bij – very good.

Trešdiena, 3 maijs. 5 p.m.

Maigs laiks.
Pensija pielikta par $2 – labi.
Biju līdz jūrai, līdz zivju ostai pēc zivīm. Bezvēja silts rudens laiks vilināja iet. Atnesu mājās divas dzīvas butes! Nācu juzdamies kā īsts mežonis, zvērs, kas nes mājās dzīvu laupījumu… Kādēļ es ņēmu butes? Jā, tādēļ ka redzēju ka tās būs svaigas, jo virināja mutes. Un tādēļ, ka Laimona mamma tās lielīja. Bet kā tām noplēst ādu, to es nezināju. Nepatīkami bija arī tas, ka viņas vēl mājās bija dzīvas.

Un tad es domāju – tie kam jākauj dzīvs kaut kas ēšanai, vai tirgum, nav nekādi briesmoņi, bet mācās padevību, niecību, pazemību, piekāpšanos likteņa priekšā – zināms – tās nav nekādas labās rakstura īpašības – bet zvērīgas tās nav.

Šai skaistajā dienā neesmu neko padarījusi: staigājusi, skatījusies apkārt, uzrakstījusi Dzidrai atkal vienu vēstuli, izšuvusi pāris rakstiņus sedziņā. Ļoti maz.
Tagad varbūt būs krievu valodas stunda Ainai. Un ar to šī diena galā. Tāda stunda – bojā visu. Man būs jāpierod pie ierobežota laika. Es māku tikai – nosist laiku!

Sēžu verandā – absolūti mierīgi. Jūra dūmakaina. Burvīga diena. Es jutos laba gājēja – vispār it kā atspirgusi uz pāris dienu paplānas dietes. Tā tad – neēd. Pretī māja laikam drīz būs gatava. Tie kas tur patreiz apskata telpas izskatās pēc ungāriem.
Skaistā diena vēl nav galā. Sēdēt iekšā – grēks. Skriet – kur? Sienu vai labību vajadzētu pļaut, ogot vai sēņot rudens laiciņā, mazākais – ganīt govis. Bet tas jau būtu pagrūti – piesiets.
Jaunajai mājai – burvīgs skats uz jūru, vēl tuvāk, vēl plašāk un labāk kā no šejienes.
Pār jūru ir pelēkvioleti zilgans miglas slānis, kā otra jūra, divas vieglas, mīksti saplūdušas kā otu ievilktas krāsu līnijas aiz pilsētas. Saulei noejot tās kļūst bālākas, bālākas, gaiss zeltsārts virs tām.
Iela gaudo, rūc, šņāc, kauc un kaut kas varens, kārots, dārgs darbojās, iet, nāk, ir, zūd – viņā.
Man nav piena kafijai šovakar. A? –
6.30 Vai tiešām Aina šovakar arī nenāks uz stundu un man to – nepaziņos? Tā jau būs – cūcība!
7 pm. Ainas nav. Man nāk prātā – ka viņa ‘taisās uz kāzām’ – bet neatceros, ka viņa būtu teikusi ka 2 stundas viņa nebūs. Čāča viņa tomēr ir.

Ceturt. 4. maijs. 11 am.

Mazg. veļu. Mazg. matus.
Burvīgs laiks.
Avīzē – nekā. Ko tas Dēliņa kgs ir sadomājis – tak sarūgtināts par ‘neredzīgu aci’? O.K. man nav laika tagad par to bēdāties. Jāmeklē patiesībā – jaunas iespējas drukāties arī citur.

Aiz pilsētas tālu jūras pusē 
Viena palma iezīmē tumšu krustu
Uz balta, gara, slaida vilņa
Kas nebeidz sniegties krastā
Kā iekāres apsēsta glāsts.
Kā mīlas maiguma? 

Les Buscher (?) gleznu izstāde galerijā – burv. dab. skati.

Piektdiena, 5. maijs.

Nevaru ilgāk gulēt.

Jāceļas, kaut vēl tik agrs
Jauna diena pie manis nāk
Ko viņa man teiks,
Ka viņu tā gaidu?
Ko viņa nesīs, kas notikt?
Kāda tās debess būs?
Kādi vēji un gaismas šalks?
Vai pasta zēns vēstuli metīs
Man jau agri no rīta?
Kāda ziņa nāks,
Vai skars mani kāds smaids
Kāds būs šīs dienas brīnums –
Stāds ūdens un saules lūgs,
Un maigumu dalīs?
Kam tu pats pietversies,
Ko atradīsi, radīsi, dosi?
Jaunas dienas maigums līst
Visapkārt vērdamies gaismās
Jau tā ir klāt un neapstāsies,
Dari ātri, ko esi solījies.

5 p.m. Pie Idas. Atbraucu ar lēno vilcienu (ātrajā nedabūju sēdvietu. Žēl.). Noguru. Šausmīgi karstā, saulē stāvot sakarsis vagons. Idai vēl citi viesi. Iešu pārgulēt Austras dzīvoklī. Rītu tomēr visi brauksim uz Newcastli (for a ride). Jūtos mazliet out of place, jo es jau te īsti nepiederu. Kur es piederu? Newcastlē it kā mazliet…
Varbūt tomēr sāku nogurt – bet bij šausmīgs vagons.

Žēl bij šķirties no Wollong. un tomēr jāsaprot, jāsaprot! Kādēļ es neeju apkārt jautrāka? Kā viens lai parāda savu jautrību? Es biju. Kā es uzvicināju Sweetijam, kad atbraucu no Kanādas. Bet tad tā lieta ar D mani sakāva. Man vajadzēja otru pantsuit paņemt līdz, ja ir tik silts – bet – ziema tomēr nāk.
Man vēl jānopērk dažas rudens – ziemas drēbes – vienas labas bikses + top. Citādi es jūtos sapīts, ja nav ko uzvilkt.
Savāda diena – ne visai laipna. Lejas madāma neatcerējās samaksāt par bērnu klavieru stundām. Ross – neatnāca samaksāt. Aizmirsu aplikt zāli ap gardēnijām lai pārāk neizkalst. Beidzot, kā parasti – steidzos.

Sāku te atspirgt no trakā brauciena. Pastā nekā. Priecājos satikt Austru. Ida pēc nedēļas braukšot atpakaļ no draudzenes apmeklējuma aiz Newcastles. Viņa mani varēs atvest, vai atbraukšu ar Freija kungu cerams pirmdien.
D man tomēr ir mīkla?
Kādēļ viņš tik ļoti rādīja to bezgredzena roku? Un tad pēkšņi atkal otrādi?


Pie Austras [right]. Vēls. Runājām. Iesim gulēt tagad. Varbūt par ilgu runājam?

Sestdiena, 6. maijs.

Uz sienas rīta stars uzzīmē zelta kaiju,
Baltu kaiju...
Nē, nē, lūdzu ne kaiju!
Kaijas bij jūras krastā,
Marinodriva krastā
Tai saules vietā.

Svētdiena, rīts. 7.5.72.

Pie Freijiem. Kaut kāds smagums – pašas smagums pāri. Baidos būt citiem par smagumu – bet jāmēģina nebūt – jāmēģina smagumus ko uzlieku atsvērt ar kaut ko, dot kaut ko, kā vērts nest to neizbeidzamo smagumu –

Pirmdiena, 8, maijs 5 p.m.

Mazgāju savas drēbes, sadauzīju kādu šampo pudeli – nogāju uz centru, nopirku jaunu vietā. Nosūtīju vēstuli Laimai Sidorenko, lai piezvana Ainai, ka trešdien uz krievu v. stundu nebūšu.
Lasu Anšl. Eglīša ‘Es nepievienojos’.

Trešdiena. {10.5.72}

Apskate par nebūšanu literatūras stilā –
Klišeja – pārāk ilgi vienveidīgi lietots teiciens.
Komerciālais žurnālisms – ‘Nožēlojam ka mūsu pašreizējie apstākļi neļauj mums brīvas rokas’ etc.
Hackney – ‘Burvīga filma’
Žargons – ‘Uzsit gaisā’
Emotive – Muldēšana, bieži arī komerciāla valoda.
Komerc – pieņemtas, komplicētas formas, kas maz izsaka, vai neko.
Žurnālisms – daudzvārdība un klišejas.
Euphenism – mīkstināt, izteikties ‘puķaināk’, piem. ‘aiziet’ ‘mirt’ vietā.
Var tikt lietots arī labā literārā stilā – apzinīgi.
Mūsu pašreizējā literatūrā daudz šī visa. Tas ko dzirdu par savu ‘vienkāršību’ ‘kas kļūst lielākā rota’ – ir šo lietu trūkums. Labi. Varbūt šinī sabiedrībā man tas nepalīdz. Bet par to man maza bēda. Tikai – jāstrādā vēl apzinīgāk. Es to daru, bet paļaujos arī varbūt par daudz uz sevi. Domāju – aiz manis stāv vēl Jānis Āboliņš no ģimnāzijas laikiem.

Viegli nav te ciemoties un es nezinu – kādēļ man vajadzēja izplānot tik garu to lietu – bet bez nedēļas jau ‘normāli’ es netiktu cauri – agrāk te dzīvoju tik ilgi – arī – kāpēc? Aiz savas vientulības, smaguma, vēlēšanās kaut kur piederēt, kaut ko iegūt.

Ceturtdiena. {11.5.72}
Pēcpusdiena. Lietus.

Vakar te bija Steinerta kundze. Mīlīga maza. – Šodien vēss. Savādi – cik mājās jūtos brīva, relaxed, un cik te saspīlēta – itkā sastingusi. Spēlēšana neveicas, domas nedarbojas, lasot stundām ilgi acis ‘noreibst’. Cik – mājās ir citādi. Kā būs – ja aizbraucot es atkal zaudēšu mājas? Steinerte arī par to ieminējās. Es arī par to domāju. Te ir man tukšums – bet sapņi visu izgaismo un piepilda un brīvība dod dzīves illūziju. Aizbraukt uz laiku – tas citādi. Bet izjaukt pēdējo mājas stūrīti? Jā – cik ilgi man viņā var būt mājas? Es jau esmu visu to izdzīvojusi – ko viņā var izdzīvot. Un tomēr, kā es iegūšu savu dzīvi tur? Savu neatkarību? Kā lai es atrodu, radu – savu neatkarību? Savu dzīvi? Ļoti tas saistās ar – materiālo.

Kaut jel to vienu grāmatu izdotu te Sidnejā – tad … jā, kas tad būtu? Nekas. Tas man ne kā neienesīs. Briesmīgi tomēr būt ‘profesionālam’ rakstniekam un nespēt ar to nekā pelnīt. Ačgārni, nepareizi, nožēlojami. Šī tukšā iedoma, ka es te ‘dzīvoju savu dzīvi’ – būs jāpamet. Savādi. Ko es dzīvošu tad?

Kā es dzīvošu bez jūras? Wollongongas? Bez mūsu – mana dzīvokļa? Atpūtas, brīvības izjūtas? Kā es lauzos atpakaļ no Kanādas? Nekas mani vairs neiepriecināja – es gribēju ‘mājās’, Crown streetā. Kas tās par mājām? Saule un illūzijas. Tās vēl nav iznīcinātas.

Paliek? Kas man paliek bez tā, ar ko dzīvot? Vēl pieķeršanās, kādai vietai? Vēl illūzijas? Vēl – nodošanās grāmatām, kādam nopietnam ‘studēšanas’ un radīšanas darbam? Par radīšanu nav ko gudrot bez miera. Kā mieru iegūt? Kaut kas ir bīstams un sajucis? Kaut šī Crown str. būtu paliekama māja, kur var atgriezties. Bet tad es citur nemaz nedomātu iedzīvoties. Taču – varbūt justos labi kādu laiku.

Piektdiena, 12. maijs.

Atkal saule. Es lasu un lasu. Vakar Anšlavu, tagad atkal lasu, pārlasu Hamsūnu ko jau sāku pirmdien. Un – nav nekā cita ko domāt –

Pirmdiena {15.5.72}

Dace Freijs
Cammeray  Sidneja N.S.W. tel ***


Ready to leave. Visur tas pats smagums kam jāatrod spēks kā to iznest.
Saule. Gaidu Idu. Runājam par pasaules politiku un – nav nekā labāka, kā patreiz ir. Es gribu jau būt mājās un vēl kaut ko ‘padarīt’. Ko?
Jāsašuj pačvork sega pēlim.
Jāpērk Nana pastry, jāmēģina Rosebud tea – jādzer.

Otrdiena, 16. maijs. 1972.

Atkal mājās – Wollongongā! Cik viegli te ienākt, šai dzīvoklī!! Tik viegli te staigāt un būt, salīdzinot ar to, kā tas ir svešā mājā, kaut arī – labā ciemā. Kā, kā es varēšu iedzīvoties atkal kaut kur citur??? Man gandrīz bailes pārņem.

Lejas dzīvokļa ļaudis bijuši panikā – kas ar mani noticis? Vajadzēja to karti atrakstīt, kā man jau nāca prātā. Aizmirsu tiem pateikt ka aizbraucu. Parasti to daru. Ziņojuši pat mājas īpašniekam.
Tas ar advokātu atskrēja – tādi smalki uzģērbušies, kā īsti ‘untuchabbles’ filmā. Nāk lai lauztu durvis vaļā un redzētu – ledija kādu nezināmu iemeslu dēļ, varbūt smieklīgas, lielas kaislības dēļ – ieņēmusi sauju miega zāļu guļ beigta, vai arī kāds ļaundaris to nobeidzis. Nē viņi domājuši pirmo gadījienu.
Un man tā jocīgi, gandrīz it kā būtu pievīlis cilvēkus nenomirdams, neiztaisīdams drāmu. It kā zaudējis vērtību būdams dzīvs, kad jau pieņemts par beigtu. Haha. Nav nekāds joks.

Ceturtdiena, 18 maijs, pēcpusdiena.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai – nesaņems uz dzimš. dienu!! Nokavēju par šo ne to.
Lejas ļaudīm nonesu kasti šokolādes par viņu izbailēm manas pazušanas lietā. (Pat Carr jaunkundzei zvanījusi). Vakar no Ainas dāvana par krievu valodas tulkošanu – zeķītes, biksītes, smaržas. Ok.
Šodien – skumji! Skumji!

Pēc skaistās atgriešanās te (no Newcastles) iesāpas paredzamā šķiršanās. Freiju radiniece, apaļā mīlīgā Steinerta kundze, kas dzīvo viena, teica – „Vai nebūs žēl savas dzīves te?” Būs jāpieķeras vēl reiz kādai jaunai vietai. Un – citiem apstākļiem.
Avīzē – nekā.
Brīžam – tik skaista rudens izjūta!
Vēls. Izmazgāju matus. Jūtos pazudusi. Kaut D palīdzētu saņemties. Bet kā? Kaut kas kaut notiktu. Labs kaut kas. Varētu kliegt. Iekšēji es kliedzu visu laiku.

Piektdiena, 19. maijs. 5 p.m.

Vētra nāk no jūras puses. Skaisti! Sirds mētājas kā zivs krastā – jau sen un te mājās pēc Newcastles ļoti smagi. Cerēju redzēt D šodien. Neesmu manījusi. Varbūt ir, varbūt nav. Nolādu un pielūdzu viņu. Asaras riju. Un ienīstu. Un – netieku no vietas.
Tālais skats atļauj redzēt visu tās godību. Jūra zaļa tagad un absolūti mierīga. Kā viņa var būt tik klusa? Visu dienu vējš un auksts. Vētra augstu, varbūt tik ļoti augstu, ka lejā vēl to nejūt. (Klasiskais klusums pirms vētras. Pareizi.)

Krāsas un gaismas mainās ik mirkli. Bet es tās neatcerēšos… Tikai skaistums atkal aizskar mani, un satricina līdz asarām.
Nē, viņš neko netricina – viņš lauž, izloka kā koku, noliec pie zemes un uzrauj debesīs … Vētra laikam aizies sāņus un izklīdīs.
Kas tu biji D?

Jaunceltā brūnā māja liesmo ar saviem ķieģeļiem pret zilo mākoni ar pelēkdzeltenām putām. Kā ziedi. Kā dūmi, kā putas mākoņi aiziet pār slimnīcas milzīgo mūra ēku, kas ir kā klints, kā kuģis.
Nāk jauns vētras mākonis. Auksts, zvērīgi auksts iekšā un ārā. Raudu no tā, cik skaisti ir, cik ļoti un cik briesmīgi tas ir šķirties – un tik ļoti gribēt doties prom. Šķirties netiekoties un tomēr nojaust tikšanos.

Sestdiena 11 pm. 20 maijs 1972.

Biju pie dāmām – netieku vaļā no viņām tagad – Jāņu balle! Bet – varbūt arī – ko tur lai dara – jāpadodas – lai gan ne prātā nav viņu ‘Jāņu vakara’ inscenēšana. Es nemaz neietu –

Svētdiena, 21 maijs. 11 a.m.

Šuju to dvieļa gabalu – nav kaut kas pareizi sakombinēts – bet jācīna tālāk.
Samācies. Ne tik zvērīgi auksts, kā dažas dienas, bet rudenīgs vējš dzied logā.
Domas lodā kā peles turp un atpakaļ. Visu to kas te un – visu un nezināmo to kas tur?
Nezināms te un tur.
Tikai tālāk. Un tālāk. Tālāk arī no tā kas bija vēl gūstams. Iet un iet pie D. – un nesaprot neko? Un labi te ir.
Bet varbūt jādzīvo intensīvāk īstāk – to kas ir. Te es dzīvoju to – kas nav.

Pirmd. 22.V.72. 10.30 pm.

Šorīt piecēlos ar labāku izskatu un omu. Izmazgāju matus (virtuvi, un traukus) gaidīju Sidorenko kdzi. Atnāca vēlāk – bet vēl ēdām pusd. Runājām – izgāju līdz uz pilsētu, jutos ok. Vilnas (rozā) pinaforā.
Vēstule no Jaša. –
– ‘’ – no Keitha –

Ceturtdiena, 25. maijs. 1972.

Sūtīšu paku Dzidrai. (Cheesecloth – blūzei.)
Apmācies. Pa lietus pilei arī. Šodien pastā – nekā. Aina neatnāca. Naudas nav. Bet – tas vairs nebiedē. Tikšu cauri šā ne tā.
Vēl – jāšuj viena sedziņa kas te mētājas. Kad es rakstīšu? Laimonim būtu kardigans jāada. Sarkans!!
4 pm. Nosūtīju paku. Palika vēl 4 oz. Brīvas, ko varētu sūtīt – bet nebij nekas līdz vairāk. Vainīgs tas smārtais jaunais cilvēks – kas man šorīt svēra un aprēķināja – cik oz. vēl varu pielikt. Viņš teica – ar mazo zipbagu – zem 1 mārc. ar lielo (un lielais bij pareizā size) 1 oz. Pāri par mārc. „Jums paliek vēl 9 oz. Nē 11 oz…. 9 oz…” Anyway – vēl var likt klāt. Es jau domāju – ja man tikai 1 oz. no otrās mārc. aizpildīta – man paliek 15 oz. Nē? Bet es – pieņēmu viņa teikto – viņš ir stupid – viņš spellija reiz Cambridge – Carnbridge kad tam prasīju…
Tagad es pieliku šo to un aiznesu un mazais svēra un taisīja paku un 4 oz. vēl pāri – tā tad droši man bij 15 oz. brīvas, būtu pielikusi vēl kādu placematu, aizsūtīju tikai 2 dzeltenos.

Paka izmaksāja     
                  4 dvieļi    1.60
                  Diegi       0.48
                  Sūtīš.      2.40
                  Zipbags     0.25
                              4.73

Nu te nekādu blūzi zem 5 dol. Nevar nopirkt.
Tā nu gan vēl nav blūze, ko nosūtīju – bet ceru, ka Dzidra to sataisīs par blūzi.
Pakā ieliku:
2 neaiztiktus dvieļus
2 ‘izbruderētus’ dvieļus
1 mazo (sark.) krāsaino mustur paraugu
1 maizes kārnīša sedz.
2 dzelt. place mats
1 somu ar melno pattern
2 mājās taisītas aptamb. izvilkuma manšetītes
1 diegu kamol.
1 diegu ficīti
1 adatu!
2 smaržu ‘sample’ kartiņas
2 lupatiņas ar šūš. paraug.
Nu viņai būs ko tur revidierēt.

Piektdiena, 26. maijs, 7 a.m.

Šī ir tā diena
Tā lielā diena
Kad ...
Heut’ kommt der Fritz
Heut’ kommt der Fritz.
Šī ir tā diena
Kas sākas agri,
Kas mostas agri
Lai nepazūd ne stars
Ne skaņa, kas liela brūk
Kā pērkons maigs,
Ne stars
Kas plaukst kā Dievnamā.
Šī ir tā diena
Kas mostas
Zied
Un brūk.

Sestdiena, 8 am. 27.5.72

Vakardiena bija tukša, maza diena. O.K. – ne avīzē kas, ne pastā, ne Crownstreet’ā –
Un šorīt ir kaut kāds prāta mazumiņš salasījies un vairs nav tik ļoti žēl. Notiek tas, kas var notikt un – kas notiek.
Kas nevar notikt (kaut arī varētu!) tas nenotiek – un – muļķīgi ir žēlot. Žēloties – to var. Brēkt uz Dievu. Un protams – var arī rīkoties muļķīgi. Bet labuma no tā nav. Un ja var – tas nav jādara.

Pie ceļmalām
Dzeltenas kaķpēdiņas zied
Un zeme tur
No saules silta
Tur var ar kājām rokām
Un sirdi pieglausties.

Svētdiena 28. maijs, 10 a.m.

Apmācies, diezgan maigs, bez vēja. Varētu iet staigāt, ja būtu godīgs apģērbs – un kur iet?
Oh, ir kur iet – piezvanīt Ainai, vai nāks dziedāt – bet to negribās – apnikušas man tās ‘pekas’, negribu ne redzēt – tas ir – viņas atnāk O.K., bet iet un zvanīt – tas man vienmēr nepatīk.
Iztīrīju māju. Good!

Atnāca Ross un paņēma savu kasti. Pārklausījos – domāju, ka viņš teica, ka viņam tā nauda ir ($3) bet viņš bija teicis – ka nav un pazuda. Muļķīgi viņam trīs dolāru dēļ jākļūst tomēr parādniekam. Ja būtu pareizi dzirdējusi ka nav – būtu teikusi, lai iedod man 1 dolāru – un basta. Bet – nu nepateicu, un – maz ticami ka viņš atnesīs – stupid boy, viņam liekas – diezgan jau maksājis – un maksāja jau arī. Maza lieta. Bet – visur jāmaksā – un – mans dzīvokļa saimnieks nedomā atlaist ne peniņu $102 dolāri sakrāti un jāatdod, kad atnāks. Tas ir nesamērīgi daudz salīdzinot ar citiem maniem izdevumiem. Bet – man ir visa lielā māja un dārziņš un jūra… Tik veca māja, ka Z. kungs un kundze raustīja degunus – iekšēji protams. Taisnība Z. kungam ir – es neprotu ‘iztaisīt dzīvi’ viņš tā laikam to teica.

Domas lodā, lido apkārt, iztausta, izcilā visu. Kādēļ viss tā, kā sāp? Kādēļ nav pilnīgāks viss? Kam ir? Nevienam nav.
Kā ir ar šiem vīriem kura man nav – kuru es pametu (jo man viņa – nebija tāda kā vajadzētu) kam viņi ir? Kam ir labi? Varbūt 1 vai 2 no visām mūsu 8 – sieviešu grupas:
Laima – taisās no sava vaļā cīnoties uz dzīvību un nāvi – viņas vīrs – kompleksu saēsts dzērājs.
Zīda kdze.
– Novīst bāla kaktā, vīrs greizsirdības kompleksos nelaiž to ne soli ārā no mājas. Pats arī neiet.
Rudzatei – vīrs nerunā ar to ne vārda, absolūts jēdzīga kontakta trūkums. Kalpone no kuras kaunas?
Ainai – Nav atbalsta, viņa jau bijusi pilnīgā garīgā sabrukumā, cīnoties par sava darba, radoš. mākslas darba tiesībām. Pildot vīra                           prasības mājas dzīvē – Aina – diezgan stulba un grūti viņai izkulties – lai gan – viņa turas vēl labi, ļoti labi.
Abām māsām Šumskai un Vidviņai – tā šā ne tā salāpīts viss, tā kā var kulties uz priekšu, vīri iemet un tad – grib ‘pieķert ‘citai sievietei – un tas normāli – ok. Bet kaut kā viss ikdienas smagumā.

Šī – kommon vaina – iesprostot dabu nedabiskā mierā – (bet cita ceļa varbūt nav) – nosaukt tās dzīvību, par netīru un ko tā sagrābj savā izsalkumā – uzskatīt, izjust un ņemt kā netīru, bez gaismas.
Franči, laikam tie, kam kādreiz bijusi pareizāka pieeja – (bet – ne jau viegla lieta) Lover’i uzskatīt kā bīstamu, bet ne netīru lietu. Un tas varbūt nesis daudz dzīvēs sāpes, bet arī prieku un skaidrību – vainas kuras cērt, un kas sāp, bet…
Jā, es nevaru pieņemt to, ka cilvēki savas kaislības pazemo. Šo tēmu es ‘risinu’ un nekad nevaru atrisināt – kā būtu, nebūtu.
Tikai, atgriežoties pie dāmām, cik bezgala maz to laimīgo – varbūt Merija. –

Šo tēmu es cilāju – jā, arī šīs dāmas apspriežu – un tas man nepalīdz. Kaut kā – trūkst balansa dzīvei – : vīri dzer, vai turas kopā – dāmas satiekas, ‘taisa sabiedrisko dzīvi’ kas ir tik vienpusīga, mazākais man: Sidnejā siev. rokd. grupā – 30 mīkstas sievas, te – 10 mīkstas sievas. Legacy? – sievas. rokd. un māksl. izstādē – nu tur mazliet vīrieši klāt – bet kas trūkst – tā ir jaukta sabiedrība ar kopēju valodu. Vīri, kas piedalās kaut kur – stāv ārpus sarunu loka ar sievietēm, ‘dzīvo citādos apstākļos’. Kur vienīgi ir vesela dzīve redzēta – tā ir bijusi uz laukiem – kur visi strādā, atpūšas, priecājas, doma, jūt – apmēram līdzīgā plāksnē.

Piezvanīju Ainai (vai nāks te tās dāmas) – neatbild! Nu tā es te karāšos to pēdējo mēnesi – ar tām dāmām??!
Pus 3. Ainai otrreiz zvanīju – viņas būs tad – mazākais zinu kas.
Sagatavoju – garlic loaf – vēl nav likts krāsnī – nezinu, kad īsti viņas būs. Tad to – loaf un smoked oisters un kādu salami šķēlīti – un kafiju.
Esmu – verandā – (rozā siltā pinafor kleitā, un bikses zem tās – patiesi man varbūt derētu melnas bikses pie šī autfita – un būtu silti.

Bumbērim ir dzeltenas un brūnas lapas, sarkanīgas, zaļo vidū – un melni zari spīd cauri – ļoti skaists – visādi viņš izlepojas: balts ziedos gandrīz vai melni zaļš dažreiz, tad ar gaišajiem milzīgiem augļiem tumšo lapu vidū – un nu – krāsains, viegls gandrīz. Brīnišķīgs koks. Un lietus un miglas mākoņi nāk no jūras un gaisma kaut kur tiek cauri un dara visu tik – laimīgu, kā man būs bez visa tā? Bez visa tā – kas nav tomēr mans? Ko es izjūtu, tikai caur kādu neprātīgu iedomu, izjūtu, dzīvi, kas ir un nav. Kas nav un tomēr ir. Un viņas skaistums gulēja arī uz Tavas sejas.
Nav – un tomēr ir.


Varbūt man būtu jāstaigā apkārt ar ‘skečbuku’ – tādu nelielu – bet zīmējams papīrs mani nomāc – nevaru taisīt nekā, uz kāda šāda, vēl varu ko kricelēt.
Nezinu – ‘kur likties’ –
Mazliet līst.
Apnikusi tā dāmu lieta, bet bez tām jau nebūtu labāk – tas pats – bez saknēm vējos karāšanās. –
11 p.m. Dāmas – 3 tikai bija un tīri labi dziedājām. Un tad – sajūsminājāmies – ka iznāks ļoti labi (??!!) un es biju ielikusi krāsnī garlic loaf un tas bij gan sakaltis – bet ļoti garšīgs – neviens neņēma salami, tikai ķēpāja sviestu (margarīnu stikla trauciņā…) klāt un – visām ļoti labi garšoja. Un Laimas Vilnītis bij atsūtījis man pašceptas kūciņas, tas ir – biskvītus – un man bij nopirkti biskvīti – tā, viss iznāca ar uzviju.

Aizdevu brunču drēbi Rudzata kdzei ko sašūt tautas tērpu uz to vakaru. Un – sievieši aizgāja kā spārnos!
Varbūt tā tas ir domāts, vēlēts – cīnīties uz dzīvību un nāvi. Bet – cīnīties. Cīnīties, visvairāk ar sevi pašu, domāt, vērtēt, redzēt ko pats dara. Protams – cik tāl to var. Šai ziņā – katram savas robežas, savs mērs. Un dzīve vienmēr var nolikt negaidītā priekšā un viss jāpārstrādā, jāpārdomā no jauna.

Kn. Lesiņš saka: „Lielās kaislības piedod. No mazajām atsakās. Vidējās apmierina slepeni.” Tas būtu labs ceļš, laba formula kam sekot. Bet mūsu kopā saslaucītā emigrantu sabiedrība tiktāl nemaz nespēj domāt. Viss vienā maisā. Un to dara ne tikai sīkā domāšana, bet dzīve pati – lielās lietas dara mazas, mazas lietas. Basta.
Es nevaru pieņemt nekad to, ka cilvēki savas kaislības pazemo, nogāna. Kaislības ir lielas lietas, labākās lietas dzīvē, bet prasa gudru apiešanos, kā uguns, ūdens un porcelāns…

Aiz loga, lejā, dārzā ir milzīgi liels vecs bumbēru koks. Traks koks. Pavasaros viņš iesedzās ziedos kā sniega kupenās. Tad vasarā kļūst melni zilizaļš no spēka, uz rudeni pēkšņi izkar milzīgus zaļus gaišus, vēlāk dzeltenus augļus ka ķīniešu laternas. Neviens viņa augļus neēd – rūgti sūri. Bet viņš nebēdā par to. Katru gadu sāk visu no jauna. Putni varbūt, un lapsenes to atrod.

Pirmdiena, 29 maijs. 4 p.m.

Izņēmu no bankas atkal $10. Tas iet ka nemana!!
Nekas nav padarīts. Kauns. Vakar dāmas bija te mācījās dziesmu viņu Jāņu vakara sarīkojumam. Laimas dēls (jaunākais, viņai 3…) atsūtījis man pašceptas kūciņas – biskvītus. Šī māksla viņam dzīvē noderēs varbūt vairāk kā kāda algebras formula.
Nosūtīju Dzidrai 2 vēstules. Biju bankā izņemt naudu (ko nodzīvot).
Aiznesu atpakaļ uz bibliotēku Wheatleja dienas grāmatu par Napoleona kara laikiem. Patika. Lasīju ar interesi – kā to klišējiski saka. Paņēmu kaut ko par Spāniju. Lielas izvēles te nav.
Laiks noskaidrojas.
Iesēju mazliet redīsus un dilles! Vēl izaugs, ja augs, ko likt uz maizītes.

6 pm – Gribēju kaut ko ‘priekš sirds’ paspēlēt – atšķīru Šopēna etīdes, bet tagad pieradusi pie Bacha izteicu – „tas tāds plinkšķis, ka negribās klausīties” un cirtu grāmatu ciet. Tad nobijos, tā ir aušošanās, atgriezos, mēģināju revolūcijas etīdi – bet to es nevaru izspēlēt. Un – tā arī jāspēlē stipri, bet man vienmēr tā patīk maigi spēlēta – anyway – kreisā roka neklausa. Varbūt ar vingrināšanos, bet…
Man būs ļoti žēl atstāt šo zili izgleznoto Dzidras lampu. Būtu jāliek somā! Es jau to reiz te teicu…
Kur ir D?
Sirdī velk – vai būs vēl lietus? Vai kafijas par daudz?

Dzeru un nevaru atdzerties
No tavu skatu straumes
Tie gaismās vēršas un ugunīs
Un man slāpst un slāpst no jauna.

Gaspacho – Spāņu vitamīnu mērce – entrée – vai pēc ēdiena, kā tas esot servēts Spānijā

1 lb. Tomatoes
1 clove garlic, big
1 green pepper, big too
1 onion, very big or two {this line crossed out}
1 dessertspoon olive oil
1 dessertspoon of vinegar
2-3 slices of bread (without crust) soaked in water and squeezed.
Grind green pepper (seeded) and garlic (in mortar), onion, add bread, peeled tomatoes, pepper + salt – beat well into a paste slowly adding oil and vinegar – put through sieve if liked –
Then this souce – serve ice cold over diced cucumber, or green pepper (chopped) or chopped hard boiled egg, tiny toasted bread cubes, chopped raw onion.

Revoltillos –

Dice 2-3 potatoes and carrots, chop in fairly large pieces of hardboiled egg, place a little of each on thinly cut braising steak – roll, fasten with sticks (or strings), toss in flour – fry in oil (or fat) with chopped onion, season well, add other desired vegies, pour stock over – stew.

Pupu salāti (Freija)

Mount. Maid – niblets
Donald Duck’s – butter beans
Master Food – red kidney beans
Izjauc eļļā + lemon ar{or?} etiķī + zaļumiņi vai sagriezti sīpoli.

Paella – Party rice

Sauja rīsu per person (one for pot)
Per person
½ lb. Tomatoes (per person)
1 onion large
1-2 red peppers sweet
1 rasher bacon
Meat, fish, or shellfish – how much [..] liked
Saffron, salt, pepper
Oil, for frying
In a big pan
Fry the diced meat in oil with bacon and chopped onion – (for some minutes), put in chopped tomatoes and red pepper in thin strips.
Salt + pepper + pinch of saffron (?). Cook the meat in tomatoes until almost tender, then add cooked meat (if wanted) or fish and water or stock 1 ½ cups for 1 cup of rice, when it starts to boil (better add boiling stock and only so) put in the rice previously fried in oil for few minutes –
Now boil rapidly until liquid absorbed – do not mix, only shake the pan sometimes –
Put in oven to settle – serve at once.
In this case only uncooked meat can be used and only cooked meat – adding it later, to the rice.
Poultry and fish, and all kinds of leftovers including liver and ham – are usually put in ther real ‘arroz a la Valcenciana’.
If only cooked meat is used – better then to cook the rice in stock – (more flavor).

Otrdiena 30 maijs. 1972. 7 p.m.

Vēstule no Dzidras – laba. Tāda maiga un jauka liekas – jo piemin – ka mājas dzīve laba. Ko vairāk! Tas labākais uz kā tad viss var augt…
Nosūtīju vēstuli D. Šķēles kundzei. Vēl daudziem jāraksta, jāatbild. Un tas viss – uzrakstīju, bet nenosūtīju vēl Dzidr.

Sauss šodien. Izgāju līdz pastam, līdz bibliotēkai – gribējās kaut kur iet, staigāt, braukt uz kalnu. Bet – bija jānāk mājā – Rudzate minēja šodien nākt. Nav bijusi. Tā – šī lieta mani tomēr tur kā pavadā – domāju atnāks, tad teikšu lai aizved kaut kur ar savu mašīnu.
Atkal – neko nepadarīju – šausmīga negriba pret visu, kas jādara.
Bibliotēkā paņēmu ‘Life with Picasso’ Fransuase Gilot. Dzidra to izlasījusi, ieteic lasīt. Jālasa arvien kopā, lai var pārrunāt. Gribēju taisīt ‘lace’ viņas blūzei, bet nav jau uz kā. – Jātiek būtu darbdienā uz Sidneju. Jāprasa – vai kāds brauks?

Un ja tu neatnāc,
Tu atnāc visā citā.
Tu parādies man visā citā
Lietās, cilvēkos
Dabas elementos.
Kāds galvas pagrieziens
No sveša pūlī
Man tevi vēsta, 
Kustība, kas ielā plūst
Šķiet daļa tevis,
Maigums no spuldzēm
Kas pēkšņi iedegas
Ir man no tevis.
Ja tu neatnāc
Tu tomēr atnāc.
Kā man aiziet būs?

Trešdiena, 31 maijs. 9 am.

Saule sākas.
Pastā – tikai čeks. Arī labi.
But – in a way, I am terribly happy to leave this bloody country, to leave the way of life people lead here. The country is allright, but something in the habits of the people is disgusting. Something – I even do not know how to tell it – some kind of narrow mindedness – of – masveida domāšana, some limitations, some onesidedness of customs.
And the migrants – they are cultivating something like that too, keeping themselves, thinking backways. ‘Visiem jāierodas garās kleitās.’

Aprīlis 1972 (Ķikure/Kikure)

Lieldienu sestdiena, 1 aprīlis, 1972.

No agra rīta prom ar Idu Maruijā. Labs brauciens!!!

1. Lieldiena, 2 apr. 6 a.m.

Naktī lietus, smags. Tagad skaidrojas.
Vakar bija labs brauciens, vairāk kā 500 kilo. Turp un atpakaļ. Bet es biju sagatavojusies braukt uz to vietu pie Maruijas, kur mēs nakšņojām divas iepriekšējās vasaras – ne tieši pēc to ķobīti blackberiju – un iznāca tā, ka mēs tur neapmetāmies. Tur bij ceļā mala tīrīta, mazliet smilts sagrūstas – Ida domāja – vai ies mašīna tur pāri, Ida piegāja tur pie vārtiem, kas veda zaļajā valstībā no lielceļa. Jau gribēja to atvērt, tad pēkšņi apgriezās – nē, viņa negribot tur palikt, braukšot uz citu ogu lauku. Biju ļoti vīlusies. Biju ilgojusies pēc garā brauciena būt tur zaļajā laukā pie Maruijas. Braucot pēdējos 25 kilometri pa mežiem, pa klinšainajiem Maruijas krastiem, es, biju uzmanīgi vērojusi, gaidījusi tieši to stūri, kā mājās atgriešanos. Un tai brīdī patiesi – viss kļuva gaišs, zeltains no saules kas atraisījās no mākoņiem.
Un pēkšņi nē…
Man kļuva grūts, nevajadzīgs, lieks, žēl katra soļa ko mašīna aizrāva tālāk.

Izkāpjot svešā nemīļā vietā (patiesi putekļains stūris) es mēģināju sevi mācīt: esi prātīga, atraisies no mūžīgām iedomām, iztēlēm. Tai otrā vietā tev nekas nepiederēja, divreizējas atmiņas, pašas iedomas, pieķeršanās tai vietai – bet tomēr, tomēr – tur es satiku Maruijas ūdeņus, skaidrumu, vakara miglu, satiku sevī atmiņās savu jaunību, līdzīgu tam stūrim, daudz, daudz tur bij…

Meklē ko citu. Nepieķeries vienai vietai, nekavējies neizdomā – skaties, atrodi, redzi citu, jaunu atkal!!!
Es mēģināju – bet nebij jau laika un tas stūris ar putekļiem no ceļa kur brauca mašīnas, neļāva pat pasēdēt un atpūsties pēc cīnīšanās ar ogu krūmiem. Ganības tālāk, kur lasījām ogas – ok. Bet tomēr tikai – ļoti reālas govju ganības.

Atpakaļ nākot uz mašīnu, es gandrīz uzkāpu guļošai brūnajai čūskai. Ja nebūtu skatījusies uz zemi, savā apātijā – nezin kā man būtu gājis. Tagad – es gāju galvu nodūrusi, skatījos uz zemi, un soli divi trīs pirms sevis uz celiņa, kas tas bija, kā svaigs dzelten brūns govju plācenis, {sketch of curled up snake} vizuļojošs mazliet, viss te bija sakaltuši, pelēki… ne galva, ne astes, tikai vienādi cieši līkumi cits citā… un tad es zināju, kas tas bija un apstājos pirms solis bija jāsper tam pāri un nākošā mirklī tas sāka kustēties un atritināties un ar ātrumu kas ir zibenīgs, bet mīksts, slīdošs neatvairāms – tā izsliedamās pazuda krūmā.

{sketch of uncurling snake}

Nē, augstāk {another sketch with snake’s head stretching higher} un taisnāk {one more sketch, straighter stretch}. Nē, es nevaru īsti uzmest to – bet anyway – tā apmēram. Liela, gara brūna čūska pusotra jarda? Varbūt vairāk vai mazāk, to es nevaru pateikt. Tieši tad, kad es tur staigāju jau bez bēdām domājot – to čūsku te nemaz nav.

Uz ceļa mums gandrīz bija saduršanās ar citu mašīnu, un es iedomājos – liktenis ir kārs uz Tevi. Un te Maruijas krastā mēs gandrīz nodrāzāmies no klints izvairoties kādas necerētas pretī nācējas mašīnas. Mēs turot ātrumu cik var un pagriešanās daudzumu – cik var – tur tikām garām – ja pieskarās mašīnai mēs lidojam lejā, ja nobraucam par daudz no tās – mēs tāpat lidojam lejā!
Tad es domāju jau nopietnāk – Vai liktenis ļauni spēlējās, es domāju, vai viņam kaut kas padomā?…
Es skatījos uz mašīnām, kas kā pielīzdamas parādījās ceļa līkum stūros… Bet par čūskām – es aizmirsu un tā bij nolikta tik tuvu!…

Vairāk pārbaudījumu liekas – nebija. No klints bluķa kalnu augstiem man nolecot samežģījās kājas koka tupelēs, kur es ābolu ēzdama skrēju – tur es varēju tikai lauzt kāju vai izdauzīt degunu, es noturējos un Ida nošūpoja galvu. Tur nebij tā fatālā tuvuma, bet trīs pirmos gadījienos bija.

Skumjas un prieks maisās – žēlas un bailes pat šo vietu atstāt – sākt vecmāmiņas lomu – te, es varēju spēlēt kādu brīvas sievietes lomu – vāji man tā gāja, bet tomēr – pamazām es kaut kā to sāku – darbā, tagad arī sabiedrībā – pamazām ar dāmām – pamazām, kā bruņu rupucis…
Savādi – Pēc šīs vakardienas ar 500 kilometriem mašīnā, ar mocīšanos karstajās blackberijās, ar vēlu gulēt iešanu jūtos daudz spirgtāk, kā ar mierīgu šūšanu mājās sēžot. Tā tad…! Bet vienmēr nevar skriet…

Un man prātā ienāk kaķpēdiņas
Pulkiem kaķpēdiņas baltas,
Rožainas un asins sārtas, sīkas lāsītes
Uz gludas vecainītes
Upes krastā abpus ceļam
Jaunas priedītes kur sēja vecais mežs.
Nekur nav bijis jautrai dejošanai
Lēkāšanai
Domās staigāšanai, dzīvāks
Paklājs klāts.

2.30 p.m. Viss parastā miglā un līst un līst. Naktī bija stiprs un skaidrs ātrs lietus – šis ir atkal tas ilgais ‘žulga’. Labi, ka mēs braucām vakar – ‘noķērām’ tik labu dienu. Šuju atlikušo linu lupatu – ‘sedziņā’. Un domāju. Who is D? What he thinks he is doing and what is he doing?
I am 100% sure – he plays with the hand and ring. He showed me the hand without the ring – allured me in ‘the hope’, now he specially shows it with the ring – saying – no hope. Haha!

8.45 pm. Līst, līst, līst un līst.
Izcepu cheese (lemon) cake. Varbūt mazliet par daudz lemon, bija ļoti lieli, un vienam ‘lielā puse’, un ļoti sulīgi – bet O.K.
Vienaldzība dziedē un tad atkal uznāk dullums un – tas nav nekāds dullums vien – bet apzināšanās, ka no visa jāatsakās. Kādēļ? Citi vēl neatsakās. Citi atsakās vēl agrāk. Kā kurais.

Otrie Lield. svētki 3 aprīlis, 1972 2.30

Līst. Nepārtraukti.
Georgs taisās prom – aizveda pakas. Pats laikam līdz rītam paliks. Es jutīšos labi, kad būšu viena – vairāk spēlēšu, visur varēs kustēties brīvāk – visus weekendus viņš tomēr mazliet traucē – ne jau daudz – bet šos 3 mēnešus es izplānošu dzīvot patiesi tā, kā man šos 2 gadus vajadzēja dzīvot – nu pa daļai dzīvoju arī: ražīgi un brīvi – iet darīt, rakstīt spēlēt, mazgāt, kārtot visu – un justies laimīgai te.

Uzšuvu šais 2 svētku dienās vēl vienu linu sedziņu – Laimai uzšuvu vienu – to Aina priekš viņas paņēma par 6 dollari – tas tomēr ļoti mēreni. No atlikušās otras drēbes malas, mazliet mazāku, bet skaistu uzšuvu. Varbūt – meitenēm. Varēšu jau vēlāk arī šūt – uz Kanādas lina!! Bet ja nepārdod šos kas sataisīti – nav nekāda vaina. Un tagad? – Jāraksta. Kas trūkst? Varbūt – nekas. Tikai švunka jāsaņem.

Otrdiena, 4 aprīlis (3. Lield.!) 7 am.

Georgs vakar izvācās – māja pieder man vienai! ‘Līdz sirdij’ viss griež, domājot ka tā jāatstāj! Man te bij labi!!!
Līst. Trešo dienu – maisā.
Pēdējie trīs mēneši te būtu tā jāpadzīvo vienai un brīvai, jākārto būs tik daudz lietas arī ar visām, pasēm, atļaujām. Ross savā istabā vēl it kā skaitās īrnieks, lai gan maz te uzturās. Un – nemaksā…

Vislabāk es sāktu atkal ‘izvilkt diegus’ un šūt – ātri un skaistu ko! Labi, ka nav nevienas lupatas mājās. Tas iesāktais krāsainais spilvens mani neiejūsmo – bet lini, nebalināti, parupji, spoži, maigi lini!! Kuros raksts ‘atrodas’ – no diegiem, no darbības ar diegiem, no audumiem un velkiem – raksts ir linu audumā – viņš jāatrod, jāatdzīvina – un tas ir mistiski, skaisti!!

Trešdiena, 5. aprīlis 1972.

9.30. Saule, galva sāp
Gaidu pastu.

Šai saules dienā... lūzt
Lūzt kāds zieds, mans zieds
Šai saules dienā
Lai rēta dzīst, aizdzīst
Šai saules dienā.

Ceturtdiena, 6. aprīlis. 8 p.m.

Pastā – nekā.
Dienas iet kaut kā lēnām. Tas varētu būt labi.
Gara stāvoklis – mainīgs! Visādas izjūtas – jau it kā šķīrusies no šejienes – jau viss atkāpjas, pazūd man – tad atkal – viss vēl ir.
Gribu pamazām visu savest kārtībā: mazgāju ‘sedziņas’ – un gludināju veselas 7! Arī visas drēbes pamazām jāizšķiro – un jātur gatavas. Tāpat citas lietas: mani papīri!!

Vakar uzrakstīju kaut ko par Maruju – šodien nekā. Aizgāja – mazgājot. Biju pieteikties pie zobārsta – rīt 15 pirms 12 – jādabū zobi kārtībā. Patiesi derētu arī vēnas operēt! Bet – tikai ēdu un topu smagāka! Jā – ēdu. Tas varbūt – nav labi. Ross atkal lūdz atlikt trīs maksas. Tas – vairs nav patīkami?…

Biju reiz šopīt – otrreiz uz bibliotēku – piepūlējos nākot – kocenes tādas vaļīgas.
Dzeru vitam. tabletes – izskats – tā puslīdz – tādēļ, ka ēdu, bet smagums?
Rītu uz zobārstu – bet jāraksta!
Vakar Aina neatnāca uz stundu – nav ziņas arī šodien??
Parīt – dāmu vakars, pie Helenas? Jeb – kur? Pie Vidiņ kundzes? Jeb tur mēs bijām? Rossa nemaksāšana mani traucē. Varbūt tas nekas – viņš jau ir tāds – vējains. Nevar piecelties – istaba nekārtīga – bet jauks, citādi. Izmazgāju arī abas garbig bins un jauno noliku verandā – tanī varēs sapakot mantas, kad būs kaut kur jāved…
Šodien – ilgā šopīšana, bet es saēdos sēnes un tupu mājās – varēja aiziet uz gallery – bet esmu piekususi. No kā? Nākšana ar izļodzītām tupelēm. Ok. Palasīšu Evelin Wough (vai arī par viņu) – un taisīšos gulēt.

Piektdiena 7. aprīlis. 1972.

Maigs ārā – mākonīši piesedz sauli un atklāj.
Cauce raksta vēst. Austr. latv. par TV kaitīgumu bērniem. Es varētu pievienoties viņam aprakstot savu pieredzi lejā, kā baby sitteram – bet – vai tas man jādara?? Jādara viss – bet vispirms jādara paša tuvākās lietas.
1.30 p.m. Biju pie dentista. Liks jaunu setu – augšā. Apakšējo – nekad ja nav visi zobi ārā!!! Funny rules!

Lasu par Evelin Wough – šoreiz, kā bieži, man uznāk slikts gara stāvoklis (kaut kas viscauri rotten) ja lasu ne lielie, ne labu, autoru grāmatas. Dažas mani neiespaido – bet dažas es iekšēji nespēju pieņemt. Šī – mani iespaido, kā īsta sieviete ‘tarkšķe’ – lai gan man ļoti interesē lasīt par Evelin Wough – kura grāmatu – The Loved One – tikko ar patiku izlasīju – tomēr šo Frances Donaldsones grāmatu es varu lasīt – tikai pa mazām porcijām!…

5 pm. Izgāju – apsēdos verandā uz brīdi. Ko darīt? Negribu staigāt, bet gribās ārā būt. Tā es – paliku. Otr. b. – D. pabrauc, redzu tikai jau garām – lieliska augstmaņa bilde. Mani sagrāba vecā lieta. Tad garām gāja kāds vecis – neglīts pēc velna – es piespiedu skatīties uz to un atzīt cilvēku – tas man deva līdzsvaru – atgrieza slavētajā ‘īstenībā’! OK. Ļoti tukšs viss. Ārkārtīgi tukšs.

Satiku Laimdotu uz brīdi uz ielas. Rītu – partija nebūs. Nākoš sestdien Sidnejā – uz Piecīšiem – un tur jādomā – kafejnīcā – vakariņas. Biļetes pašiem. Man nav nekāda liela interese par tiem Piecīšiem – Braukt arī nepatīk sestdien. Bet Laimd. aicina mani ar busu līdz uz Kanberu – pēdējā Aprīlī. Izmaksāšot. Hu? To varētu. Uz Sidneju? – ja būtu kas prātīgāks. Tie 5 laikam plātīgi naudas rausēji. Ok – bet, man gandrīz neinteresē. Braukt vēlu naktī.

Sestdiena 7.30 am. 8. aprīlis 1972.

Dienas iet. Mēneši – skrien ātri! Tiešām – jau 4. šī gada mēnesis. Un vēl ‘vakar’ es biju uz Figtree, vēl vakar bij ziemsvētki, kur šogad nebija – vēl vakar es teicu – viņi atbrauks pēc pusgada – tas nav ilgi! nē – nekas vairs nav ilgi. Viss slīd no rokām tik ātri. Vairs 2 mēneši te, 2 ½ – un tad man jau viss mainīsies. Un 2 mēneši – ir putas, dūmi uz Crown street, rasa kas izžūst. Es domāju – man un D. Bet vairs nav – man un D. Tas ir apstājies citādi, pirms es atvadījos tā, kā es domāju tas iznāks – vienu mirkli šorīt, nupat, es domāju: es gribētu – uz Maruyu! Es gribētu tur pie tās mājas, kur mēs šoreiz neapstājāmies. Nabaga cālis!…

Bezgala melancholija
Melancholija

Tava seja atnāk un 
Tai līdz ir kalni un ceļi
Klintis un ūdeņi.
Tava seja atnāk
Un tā ir šīs zemes 
Seja klintis, kalni
Ceļi akmeņi ūdeņi
Saule.
Šī zeme
Klintis akmeņi
Saule.

1.30 p.m. Divi reiz gāju lejā līdz olu veik. un aiznesu, pārdevu visas olu kārbas – tā man ir kabatā 49 cents, citādi Ross nesamaksāja (saimnieks arī paņēma…) un man nebij ne centa. Biju arī bibliotēkā – gājieni man pēdējā laikā ļoti nogurdina. Sirds!? Vai esmu par smagu? Tupeles iznēsātas un moka kājas. Jāpērk jaunas, kocenes. Galerijā iegāju – mūsu kakts likās īsti čābīgs. Velna Rudzatene un visas vecenes – iztaisīja tik labi un tad apkāra ar ‘bark’ un podiņiem un bagiem – nav distinction. Bet – varbūt tāpat nepirktu – tikai labāk izskatītos – tā mūžīgā ‘familiarity’ – tāda bezdeļu silta mājība, viņām jāuztaisa! Un tur nekas nelīdz!

Svētdiena, 9 aprīlis, 8.30 a.m.

Guļu puslīdz labi!
Vakar pēc 2 reiz uz pils. 1) līdz bibliot. 2) līdz olu veikalam, vel 3) reiz līdz zivju ostā – un atpakaļ!!!
Tas ir daudz staigāts. Jūtos O.K. Man tupeles jāpērk jaunas – šīs moka kāju – jeb siksnas jaunas?

Izlasīju Tennesee Wiljam’a ‘The milktrain does not stop here anymore’. Skaists nosaukums. Mūžīgā vecuma problēma. Izņemot dažas jaunas atziņas – viss tas ir viena pretīga mess. To pašu tēmu franči prot tēlot skaistu, ne tik mirstošu.
Tennesee sieviete – rotām apkrāvusies miesa, skaista un derīga kamēr jauna, nožēlojama ubagotāja, kad veca.
Ne tā Moriakam. Veca sieviete tam gudra, pievilcīgāka pat kā jauna ar savu garu, un lai arī jāatsakās, – tā valda, tā aiziet nāvē liela ar savu devumu.
Milzīga starpība.
Beketa – līdzīgāka varbūt ar Tennesse, tikai Beketa māksla spēcīgāka, īpatnāka, lielāka. Bet galā (cilvēka galā) traģika abiem nožēlojama.

Franču sieviete neiznīkst nožēlojami, ne tikai literatūrā, arī dzīvē, tā valda līdz beigām – Balzaka, Napoleona mīļākās… Kāpēc? Jādomā tādēļ, ka viņu skaistums nekad nav bijis tikai fiziskais skaistums un rotas lietas. Viņas sharms ir drošāks ar kaut ko vairāk par to. haha.

Vakar bij ļoti bēdīgs gara stāvoklis – tik dziļi bēdīgs, ka es domāju – no tā vairs nav izejas! Bet šodien – ir atkal tam pāri – Pēc daudz staigāšanas un klejošanas – labs spirgtums kaulos, prieks te būt un prieks taisīties prom. Un kaut kā – izlasot Tennessee nāca prātā franči un kaut kāda jēga, pie kā turēties. Vakar domāju – Tennessee mani nogremdēs līdz ar savu varoni. Gaidīju beigās kādu ‘sevišķu iznākumu’, tā nebija, tikai tā ‘suņa nāve’. Bet es izglābos pie frančiem!!!

1.30 Biju dārzā vairāk kā stundu saulē gulēju – liekas o.k. Izsilu. Domāju jau – atjaunojusies – izeju uz durvīm, bērnu vezums griežas līkumā un aiz prieka kliedz – „neķer rokā”. Nu – iekritu? Pēc atpūtas un lidošanas – kritiens.
Es dārzā guļot priecājos, ka tikšu atkal svešās zemēs – te, atcerējos ko es gaidīju te? Neko – pacietīgi mīlēju šo sauli, ielu, cilvēku, kas nepieder, svešumu, kas sāp… Cik labi tomēr, cil labi – ka mani ņems atkal līdz – pāri jūrai.
Un sāpēs atkal šī jūras stūra zaudējums – šis Marino drive – kas man nepieder un kas tomēr ir mani piecietis, auklējis, sauļojis, iepriecājis. Un solījis – licis sapņot.
Bijušas tur arī labas stundas – bet – viss neizplaucis – zudis – neatrodams…

2.30. vai man sevi jāiesloga strādāt? Rakstīt? Kad ārā saule? Un tukšums priekš manis. Es to zinu. Bet man būtu jāskrien ārā – es atkal iegāju virtuvē un ēdu – lai gan pēc sauļošanās bij tik labi brīdi būt vaļā no ēšanas smaguma. Vientulība. Vai nekas nevar pildīt? Vai nevar būt – priekš manis cilvēks? Kādēļ nevar būt? Mazliet? Kādēļ nevar būt?
Man kauns iet pa Crown street.
Un man negribās iet pa citu ielu.
Būtu jāiet veselības dēļ, kārtējo soli pastaigāt.
Dzīvs pats sevi aprok gadus un gadus.
4 pm. Biju staigāt 1 stundu gar slimnīcu, pa kreisi lejā – apkārt, atpakaļ pa Crown str. Esmu apvēlusies kā tupenis. Jānoņem svars līdz nāk. sest. un jābrauc uz Sidn. Un – varbūt uz Newc. bet atpakaļ jābūt apr. beigās. Tad – varbūt labāk maijā uz Newc. We will see.

Pirmdiena, 10 aprīlis 1 p.m.

Laim. dz. di. – un neko neaizsūtīju. Te nu bij!
Biju sauļoties dārzā – tur bij ok. bet istabā tupot tapa vēsi.
Pastā nekā.
Kad es iemācīšos rakstīt droši?
Lasu Huxley – un – neko nepatīk. Tāds gudrinieks!
Man vajag – virgin’u mākslu!

Liec puķes uz kapa
Par dzīvi lai runātos
Ar smaržām un krāsām
Dzīvību suminot.
Gals visa jauna sākums
Liec vidū puķes
Kas mirstot par dzīvi runā
Ar savām smaržām 
              Un krāsām.

...Visvairāk es mīlēju
(Nebrīnies tik ļoti)
Tavu darba liekto muguru.

Šķiroties vārdu maz,
Šķiroties runā viss
Klusums lūpas, rokas,

Vakardienas atzīme, no jūrmalas:

Kaijas un bērni
Mazs kara veselīts
Ienāk zivju ostā
Apgriežas. Aiziet.
Mēs paliekam vaļā mutēm
Un sēžamies atpakaļ
Savās mašīnās.
Saule un oranžu mizas
Svētdiena jūrmalā.

Trešdiena, 12 aprīlis, 8 a.m.

Saule – neviena mākonīša. Bet ko lielu var iesākt ar sauli vēlā rudenī te, kur saule ir beacham? Nu – skaisti ir arī citādi ņemt sauli.
Vakar saruna virtuvē ar Rosu – viņš ir inteliģents (un izglītots) un no ‘labas ģimenes’, tēvs un vectēvs skolotāji. Viņa vecāki brauks uz Eiropu uz veselu gadu. Just for fun!! Ross var braukt līdz, bet viņš nedomā palikt tik ilgi, grib strādāt un pelnīt naudu.
Runājām par komunismu – viņam ir skaidrs jēdziens un zināšanas par to, kas ir tik retiem.
Priecājos, ka mans atzinīgais Rosa novērtējums (labām, tīkamām manierēm, sarunas veidu ikdienā) nav bijis bez pamata.
Nopirku vilnu ko pieadīt (vai tamb.) džemperi manam pantsuitam – vai tur kas iznāks? Tam vajadzētu jau būt gatavam – tagad īstais laiks tādam – bet man ‘sedziņas un sedziņas’. Haha.

Piektdiena, 15. aprīlis, 4 p.m.

Mans miers
To kuģu miers
Kas man logā guļ
Te pāris dienas
Pirms tālās aiziešanas.
Mans miers – tik kuģu miers
Kam nebeidzas
Lēna šūpošanās,
Nomods par to kas nāks.
Mans miers
Gaismas caurausts
Ātrs caurs miegs
Uz rīta pusi.

Svētdiena, 16. aprīlis. vakars

Tauriņš? Turp atpakaļ lido
Nerod kur sakļaut spārnus.
Sirds domās klīst –
Ziedi tumsā un salā.
Draugu, cilvēku sejas
Balsis, soļi meklē
Pat gurdami negodā slīkstot.
Sejas, sejas
Ļauna krusa
Vai asaras pērtas,
Sejas, sejas
Vai ir vērta
Dēļ laimes tik ļoti ciest?

––––––––––––––––-

Ja pēc kaut kā slāpst
Ir labi
Jo tad negribās mirt
Gribās dzesēt slāpes
Gribās dzert, dzīvot.
Un jūs –
Iemācaties pēc kaut kā slāpt.
Bet – slāpt pēc – kā?

Pirmdiena 17. aprīlis. 5 p.m.

Tik skaista diena, ka jāraud ka esi viens.
Kartiņa no Inī + Laim!!
Eskimo māksla – divi kaut ko velk! [belpw] Burvīgi jocīga kartiņa! Tā viņi abi laikam cīnās.


Otrdiena, 18. aprīlis 1972

Vēstule no Dzidras.
Domā braukt uz Grieķiju brīvdienās.
Cl. labi veicies ar darbu. Dz. šķiet nedroša par to, kas viņai jādara? Viņas maigā inteliģence, vai tā var izturēt visu pretī parastām ārišķīgākām inteliģencēm? Redzams, viņa lasa daudz. Bet viņa lasa citādi, ne lai debatētu, lai piesavinātos domas, lasa lai salīdzinātu savas domas ar otru un augtu atkal tālāk savu ceļu. To viņa vienmēr vārdos nevar izteikt tā, lai iespaidotu tos, kas piesavinās domas. To domas ir definētas. Dz. domas salīdzinājumā ir nedefinētas, ja tā var teikt.
„Last and highest effect of art is charm
No scowling sublimity – even in its best, and most brilliant.” – Goethe.

Piektdiena, 21 aprīlis, 4 p.m.

Saņēmu lielajā istabā to pašu vecīti – īrnieku, un atkal atsacīju, jo Ross grib ņemt abas istabas (par pāris dollāriem nedēļā) vai sarunās savu draugu – mazliet vairāk ned.
Man jau bij nelabs prāts, ka apsolīju tā vecītim – man labāk, kad mazāk kāds mājās.
Biju trešdien pie Laimdotas. Viņa atrakstīja. Tik skaistā vietā viņai gan ir tā māja! Jūra 5 min. lejā turpat! Un skaists beachs!! Saprotu ka viņa turas pie tās mājas…

Aina bij uz stundu – šodien viņas abas ar Rudzati brauc uz ‘Kaleidoskopu’ – es arī varēju – bet man viņu kompānijas garlaiko – un tā kā man pirmdien jābūt pie Idas – labāk braucu svētdien uz Luces referātu – abas reizes būtu par daudz. Redzēt ar ko viņi brauc uz Ameriku – būtu bijis ļoti interesanti – bet kut kā boring un negudri.

Uzdzīvoju – Dabūju par linu sedziņām $9 – noliku bankā $10. (izkārtoju visādus ienākumus un izdevumus.) samaksāju elektrību. Palika vēl 7 dolāri, tā es – uzdzīvoju, nopirku vīnogas, vīnu (!!), šokolādi. Bibliotēkā paņēmu 3 grāmatas – un uzdzīvošu! Gribu atsacīties no kafijas. Kaut cik. Un – sākt dzert? ? Nē. Just for fun. To relax.
Nedēļas nogalē varēs pasvinēt. Jau mazgāju un saloku segas, ko vairs te nelietošu.

6 pm. Uch – tikko sāku uzdzīvot – viss atkal ar kājām gaisā – Ross domā ka jau nākošā nedēļā viņš ies prom, pie draugiem, ne draugi pie viņa!! Haha. Viņš vakar teica lai neņem vecīti – viņš ņems abas istabas, vai vēl draugu klāt – šodien – prom uz draugiem! Rakstīt vecītim atkal – lai nāk?
Vīns reibst. Man liekas ka buchers man ‘uzrēķināja’ vairāk – pie labā buchera [..] – bet jāprasa un jārēķina līdz – citādi – 10-20 centu virsū! Gaļa tur laba.

Sestdiena 22 aprīlis 1.20 p.m.

Georgs naktī atnācis. Palikšot līdz rītam – un cerams, samaksās kādu dolāru. Rītu jābrauc uz Sidneju (Georgs jau noskrēja lejā ar vīnogām – mūžīgais kalp…) – naudas vajadzēs. Sadzērusies vīnu – gulēju labi. Vispār guļu labāk. Varbūt pēc vitamīna kapsulām (30 Mayadek…)

Šorīt pamodos agri – un gribēju tea – uztaisīju, paēdu – tā nevarēs ja vecītis te būs. Bet – tā jāvar. Georgs arī šorīt bij mājā – es to nezināju un dzīvoju kā gribu.
Aizgāju uz jūru – bet apmācās, nedabūju sauļoties nemaz. Lietus nogāza nākot mājā.
Kaut kas skaists un labs jutās šai dienā. Nekas – tikai cerība vēl dzīvot, tas ir – tikai tas ka esi dzīvs.
Skats no beacha nākot augšā uz Crown street bij skaists ar mākoņiem.
{Sketch, very rough, almost abstract – buildings, hill, clouds, street?) Nē, es nevaru uzzīmēt.

Bij kāda dzejas rinda šodien, bet ir pazudusi.
Un pēkšņi es jūtu – tas sūda Georgs traucē mani šodien! Viņš tur dzīvo pa virtuvi – kā pa savu māju – Protams. Bet – viņš traucē mani. Un tas pats būs ar to veci. Tikai Geralds un Ross mani netraucē. Kāpēc? – tie ir inteliģenti un – par mani neliekas zinis! Georgs arī nē – bet viņš ir stupid un traucē mani ar to. Nav ko domāt ka es ko rakstīšu tādā atmosfērā. Labi – tas vecītis te nevar nākt lai es šos 2 mēnešus ko spētu rakstīt.
No kā dzīvošu? Does not matter!!!
Jūtos iesprostota – un tā būs ka tas vecītis te būs. Nevar laist to iekšā. 2 mēneši man jādzīvo vienai. Well – tik daudz man iznāks! Ak tu Ross – vai tas nevarētu palikt.

Caur priekškariem
Caur gurdiem plakstiem
Šīs stundas smagums gulst
Zils, puķu zils vakars
Mainās uz tumsu
Lēni, ilgi tumst,
Tavs skats tumst
Ilgas ardievas sakot
Jūra, zila mūžības jūra
Stāv tuvu.
Bet es tevi guvu
Guvu
Un opāla mirdzumā
Kas mainās
Uz tumsu, uz gaismu
Es ņemu tevi līdz.

–––––––––––––––––

Svina smaga stunda...
Vai nav kaut kas tagad
Smagāks par svinu atrasts
Kas lējies šīs stundas soļos?

Svētdiena, 23. aprīlis. 72.   11 pm.

Pie Idas. Jau gultā. Labi viss. Mājās izgulējos. Krāmējos pa grāmatu plauktu – saujiņu papīru atradu ko var aizmest – viss cits dārgs un paturams… kur to visu liks?
Biju uz Luces referātu – pilns ka lūzt mazā zālītē nesaiet – varbūt 80-100 cilvēku (visu nedzirdēju, debates ne sevišķi interesantas). Dārga kafija pusbrendijs – Irish coffee. To nezināju. Ne katra gaume…
Jutos labi – mati gaiši, bet o.k. ar jauniem zobiem it kā labāk tomēr labāk runāt – tikai troksnī – jabļaustas.

Ļoti skaistas debesis mājās braucot – smalki stari, kā stīgas saduras jūrā, koncentrēti horizontā, it kā tur būtu saule, bet saule ir otrā debess pusē. Pāris reizes esmu te novērojusi šo debesu gaismu spēli, ko Latvijā nekad neredzēju. {sketch of horizon with rays and clouds}

To nevar zīmēt tas puncis pa kreisi – bij ārkārtīgi spoža un īsa (kā saule) varavīksna. Stari, tikko manāmi no mākoņiem un saulstaru spēles. Saule – vēlā pēcpusdienā pretējā debess pusē, nekā stari. Tie šķita duramies tieši jūrā – bet smalki, smalki – kā stīgas!!!
Visskaistākā vieta bija pretī manai Skarborough.
Visas manas ceļojuma piezīmes esot nosūtītas un saņemtas Latvijā, Ozoliņa kundze teica. Tas daudz, ko viņa priekš manis dara!

Un pasaules skaistums 
man arī dāvana no Tevis.
Tevi tencināju visu dienu...

Vispār jā, skaista diena. No rīta domāju – nemaz nebraukšu no mājas prom. Bet – pietika laika visam.

Pirmdiena, 24. aprīlis 3.30 p.m.

Tikko pārnācu – pierijos šo to un kafiju – jo nosalu!
Biju sūtniecībā – divās vietās, tad uz filmu. (Tad nokavēju autobusu, atbraucu ar vilcienu). Un salu gaidot, salu nākot. Canberas braucienam būs jāsavelk silti ‘apakšiņas’. Filma – Elizabete T. un Michal Cane. Neko nepatika. Tailor man tomēr riebjās! Gāju M. Cane’s dēļ. Bet no tā arī nekas liels te nebija. Viņš nav nekāds kaislīgo mīlas scēnu tēlotājs, viņš ir charming kādās charming noty lomās. Te viņš bija tāds raustīts husbands un nedabūja sevi īsti parādīt. Owful tomēr ir mīlestība mazu cilvēku dzīvēs un nelaimīgu – bez bērniem – etc.

Ko gaidu un ņemu no Tevis...
Ko glabāju, nesu Tev?...
Tā siltuma 
Kas saudzē, audzē
Kas dzīvību dod un tur.
Drīz es būšu vecmāmiņa, 
bet es vēl domāšu par Tevi, 
tā, tāpat, kā par sauli domā, 
par kalniem, jūru, ielas trokšņiem un 
putnu lidošanu
es vēl arvien domāšu par Tevi.
Drīz es došos ceļojumā, 
tu man nāksi ceļojumā 
nu atkal līdz, kā jau reiz.

Otrdiena, 25 aprīlis, Anzac Day. 8.30 a.m.

Vakar Brechta ‘Good Woman of Setzuan’ nedeva tādu sajūsmu kā parasti man dod Old Tote. Varbūt tādēļ, ka tikko vakar rītā beidzu lugu lasīt – gandrīz biju to apnikusi, tādā veidā varbūt, kā autors pats apnīkst sava darba kad to beidz. Vajadzēja atstarpes. Bet varbūt pati tā Woman tēlotāja bija sveša ar, vai bez sava sharma.

Spēlēja tas pats aktieris, kas Well’ā, daudzi tie paši. Viens ko es izvēlējos kā inteliģentāko, saistošāko seju apskatot izliktos foto tēlus pirms izrādes bija ļoti jauks mīlas skatos. Lai gan viņš nav īsti ‘mīlētāja tips’ (pagājušā reizē viņam arī bija ‘fiasko’ loma). Bet viņam parādās maigums, jeb – viņam ir maigums, mīļums varētu teikt.

Mājās atkal, 10.30 pm. Bijām pie Čipēniem [left] uz Windzoru, braucām pa ‘trafic jam’ kā Marijas Antuanetes uz Versaļu… Atpakaļ caur Piktonu ceļš tukšs un labs. Gara stāvoklis kā upe pirms ledus iešanas – negrib padoties, turas un turas un tad – gribēs plūst un plūst.

Trešdiena, 26 aprīlis. 1972 9.30 am.

Saule. Iztīrīju dārziņu (tā puslīdz). Ross – ies prom piekt.! Žēl. Ja vecītis nāks – būs jāņem. Rossa istaba lai stāv brīva. Darbnīca abās – tomēr nederētu – ja arī viņi vēl neatstātu saņemtās telpas un nāktu te. No pensijas un krievu stundas man iznāk – 4 dolāri nedēļā. Vajadzētu ar to dzīvot! –

Ross šorīt uzģērbies kā brīnišķīgākais ‘huzārs’ – Nē man iznāca pēc kūlija kurus teātrī saskatījos. Viņam dzeltenas gaišas gaišas bikses, zils mazs bieži nopogāts džemperītis – jaciņa.

Vakars. Aina neatnāca uz stundu! Vecītis nāks Georga istabā. Maksās 7 dol. Ross slaistās kādās nemiera mokās. Viņš bieži liekas, ‘nezin kur likties’. Es arī. Jaunie zobi nedarbojas labi – tas sarūgtināja dienas beigas un Ainas nenākšana. Kaut kas ‘izjucis’. Man jāstrādā – bet ja kāds gaidāms – tad nevar strādāt – diena pagalam. Dusmas uz Ainu. Jau otru reizi. Būtu tad iepriekš paziņojusi. Rosam liekas atnāca ciemiņi – meitenes balss dzird.

Manī – kaut kas sapīts. Nezinu kā kļūt vieglai. Mazliet par smagu – un arī garīgi kaut kas neplūst, bet mētājos pret notikumiem – sīkajiem, kā pret akmeņiem. Ross šonedēļ nevarot samaksāt pat tos 3 dol. ko viņš vēl šonedēļ nav samaksājis. Tas nu ar ir ķēms. Man nav naudas. Ne Aina – ne Ross.

Vēstule no Dzidras. Ļoti laimīga. Beidzot kāds arī tur viņai teicis to pašu, ko es jau sen zinu tikai nevar un nevar viņu pārliecināt, bet tas jau ir jādzird un jādzird – lai arī pats zina un tic, tam tomēr arī netic, ka dari un vari un ir labi darbi, bet atkal un atkal baidās, šaubās… Tāpat kā mīlestībā.

Zilā krāsa ir paļāvība, paļaušanās, lidojums labvēlīgā dziļumā. Es to neteicu domājot par putniem un debesīm, bet skatoties Dzidras apgleznotā griestu lampā, kurā ir daudz dziļi, spoži zilas krāsas. Vienu dienu viņa paskatījās uz balto pergamentam līdzīgo lampas apvalku – un apgleznoja ar maigu abstraktu gleznojumu. Ko viņa aizskar ar savu roku, tas kļūst dzīvs un laimīgs. Esmu domājusi kā šo lampu aizvest līdz. Nav iespēju. Lai arī tā ir viegla. Man vajadzētu cepuru kārbas, Napoleona cepuru kārbu vajadzēja nospert… (Un viņa laiku. Viņš spēja ar to pārvadāties. Es nespēju).

Ceturtd. 27. aprīlis 3.30 p.m.

Ross vācas ārā. Vakar atnāca viņa meitene un viņi dziedāja līdz pusnaktij. Ross iet prom, lai būtu pulkā. Neviens no viņiem (Allens, Keiths, Geralds, Ross) nav mācējis darīt to istabu omulīgu. (Izņemot dumjo Georgu) neviens neprot savu istabu ‘iekārtot’, pārveidot. Viņi gan lika gultu pie otras sienas – tā tad tomēr kaut ko kārtoja. Tagad – ar lielo galdu un gultu – istaba nav neko omulīga – un tur daudz neko nevar darīt. Georgs pusMours, jaunzēlandietis, prot visvairāk apkārtni piemērot, liekt, likt padoties. Rosam jau nebūtu tik bēdīgi, istaba nav ar neko pārkrauta, ja tikai Ross to nepiemētātu visu ar drēbēm un kādreiz sataisītu gultu, tad būtu citādi. Bildes viņš izlika pie sienām, rekordplayers un ģitāra bija, bet viņš sitās nost aiz vientulības – kaut kā laikam te draugiem nepatika nākt. Viņa draugi mājo kaut kur uz otru pusi no universitātes. Neatnāca te vai neviens, tikai pāris reizes dažas meitenes.
Ross ir savāds zēns, izskatīgs, inteliģents diezgan bet slinks, nekārtīgs, kā pazudis visā un straujš, mainīgs, bet ļoti simpātisks. Viņam vajadzētu plašākas mājas un kādu kas pievāc ko viņš piemētā…

Vēl pa daļai šaubos, vai man vajadzēja Mollingera vecītim atteikt to istabu. Naudas vajaga. Bet viņš mani traucēs. Ar savu smēķēšanu, vēdināšanu ne uz āru, bet uz citu telpām un bērnišķīgās literatūras lasīšanu – viņš ir visneinteresantākā persona. Galvenais jau tā mentalitāte. Pārmijot dažus vārdus ar Rosu (par T.V., par komunismu, teātri) redz ka gaisma galvā. No tādas sarunas aiziet vieglu prātu, varbūt pat ierosinoši savam darbam. Georgam bij jāpiemērojas un jāpaliek atstatu sarunās (kas dzīvojot viena man ir nepieciešamas), bet pārāk traucētājs viņš nebija. Bet vecajam Mollingeram ir tādi ‘savi uzskati’ vienīgi un nemainīgi, ka katra saruna prasīs piepūli un atstās ilgas nospiedošas stundas. Pēc tādām vajag ilga laika līdz var ‘noskaidroties’. Jāturas stingri – ārpus viņa cik var. Bet – būs jau nelāgi – ziema nāk, un viņš te būs tas ‘pollution source’.

Negrigribās iztērēt kādu simtu – un tik daudz viņš neienes – faktiski 2 mēn. (8 ned) tā tad – 56 dol. ja paliek līdz Inī brauks. Daudz tas nav – bet… jā tiešām daudz tas nav.
Bet ja to nebūs, iegrābs par dziļu manā ‘kapitālā’ – $500.
Aizrakstīju Liepiņa kdzei un Inī un Dz.

4.30. Tagad man kā nelabums sāk rēgoties tā vecā līdz dzīvošana te, pret to – cik laimīga es justos viena! Varbūt nevajadzēja ņemt viņu iekšā? Kā lai es sevi pārvaru? Nejust viņa klātbūtni? Nav ko domāt par brīvu laimīgu staigāšanu un ‘dziedāšanu’ rītos, vakaros un pusdienā mājās nākot no kaut kurienes…

Bet jāmācās – Un tomēr, atpūtas vietā pirms ceļa, pirms citas dzīves, es jūtu šo pēdējo laiku te sabojātu. Ko lai dara – vēl atteikt? Gribētos! Mūžīgi nebrīvs. Augu dienu viņš iekšā te tup! – Ak – es gribu atteikt. Ņemt to pēdējo laiku te kā domāju brīvu – ar dzeju – ne ar ikdienas smagu prozu. – – Cik tie 56 nozīmēs vēlāk? Zināms – es iztērēšu vairāk. Man paliks 500 vietā – 400 tas ir 450 vietā 400 – vai tā ir tik liela starpība? Bet cik liela tā nebrīvība – kā īsti to var zināt – Nē, tas neiet. Es jau gaidīju viņa aiziešanu dienas skaitot.

6.15. ir vēstule uzrakstīta – ka istabu neizīrē. Tik jānosūta. Es apdomāju – un neņemšu iekšā neko, kas traucētu.
8 pm. Nosūtīju atteikš. vēstuli un jūtos labi – vēl šis tas būs jānokārto, kad Ross pilnīgi izvāksies – un tad varēšu parakstīt!! Tāda sajūta ir – ka varēšu!

10 p.m.

Ross prom. (Atstāja dažas mantiņas, paņems tās, viņš teica, kad atnesīs $3 īres naudu ko palika parādā… ) Jau izmazgāju tās istabas loga aizkarus. Brīva sajūta, ka vecais nebūs. Rossa mazliet žēl – bet ja vien varēs izdomāt, kā šo to pārdot no lietām – tad brīvībā te atpūtīšos un kaut ko padarīšu. Lietas sāk runāt ar mani. Vai viņas to dara? Nāk miegs.

Kas man te pieder?
Kam es te tuvinieks?
Vai iela manus soļus zin?
Vai jutīs manu aiziešanu kāds?
Šī pasaule man apkārt –
Ir mana pasaule, man zināma, man vajadzīga
Es viņai smilšu grauds
Kas ne ko dod ne atņem
No viņas dzīves plūsmes.
Vai piliens jūrai vajadzīgs?

Aijā, šūpo, pašūpo vēl
Jūra, iela, vakars, nakts
Spuldzes, logi, vientuļš mēness
Ātro ratu balsis, vējš.
Viss tas kopā milzīgs kamols
Zināms, ierasts uzticams
Liekas nozīmīgs, viss kopā
Iznāk spēks mans, dzīve
Mana dzīve – ārā apkārt.
Vai tie muldi?
Dzīve manī.
Līdz to nesu. Visur.
Kas, kas no manis paliek te?

Piektdiena. 28. aprīlis 11.30 a.m.

Izglud. un uzliku aizkarus. Iztīrīju grīdu (apgriezu ‘tepiķi’ otrādi) iznesu ārā tukšo grām. pl. – izjaucu, tas ir. Izmazgāju dažas drēbītes, spilvendrānas – Taisos – brīvai padzīvošanai. Latv. avīzē – nekā no manis!? Saule. Jāiziet būtu pastaigāt līdz jūrai, zivīm? – Eikens raksta – ka jāpastaigā. Es to jau gan bagātīgi vien daru.

7.30. Dūša papēžos. Nekā lieliska, skaista, aizraujoša, neprātīga. Laimdota te bijusi kad pēcpusdienā biju pastaigāt uz jūru. Ņems mani līdz (tas ir – viņa dāvā man izbraucienu) uz Kanberu. Laimdota atdzīvojas no savas nedzīves ar vīru.
Dr. Eikens saka – vajagot pakļaiņot. Zvanīju Rutty – par to var tikt autobusā uz Kanberu. Viņiem ejot tikai uz Camden – būs varbūt jābrauc ar taxi uz Figtree – no rīta 7 svēt. neviens buss tur neies. Mērkaķi – nevar pieturēt Wollongongā. un mērkaķi – tie nav Rutty bus. Tā ‘loterijas’ krišana nav gaidāma.
Māja iztīrās un izkārtojas pamazām. Bet smagums tomēr. Nekas nenāk tāds kā sirds kāro –

Novakares bezvēja kausējumā
Kur gaismas, krāsas maigums,
Mēness nobālis izraujas
No jūras vāra sārtās miglas
Un savos ceļos kāpj augšup
(Te vairs tam mīlas dziesmas nedzied
Tik fotografē, raķetes sūta...)
Savādi, ka ir bijis tāds laiks,
Kad jauca šo planētu mīlas lietas (satelitu)
Kā varētu kāds raudzīties mēnesī
Tagad, ka mini ir ielās
Izvaļība, brīvība, ātrums.

Šūpo veco dziesmu, žūžū
Pāri galvām aizšalc viļņi
Piesaulē siltums krājas
Vecā dziesma žūžū.

Sestdiena, 29. aprīlis, 9 a.m.

Saule. Maigs laiks. 
Aizliegta pasaule skaista.
Kas man viņa? Nekas,
Kā zivtiņa ūdens traukā,
Kā zivtiņa akvārijā
Es raugos caur stikliem
Caur stariem, gaismām
Maigi mānīgām ūdens zālēm
Notverta šai vietā.
... Sola, māna, vilina, sauc
Nezini palikt, vai iet
Mierā, miera te nav
Un tomēr, tādas gaišas mājas
Kā zivtiņai akvārijā.

Ja mīļie latvieši izdotu man vienu (to pirmo un ‘pamatīgo’ dzeju grāmatu) es tālāk rakstītu un ar Dzidras zīmējumiem izdotu gaisīgu dzeju grāmatu – tās dzejas, kurās es pati sildos.
Mana Vilku dāvātā puķe (podā) visa vienos ziedosI Otra mazā arī zied.

7 p.m. Ēdu raisin bread – lielos kvantumos, jo tas ir viss, kas man ir mājās ko ēst (apmēram). Brīžam pārņem tāds liels, liels, dziļš prieks, ka būšu pie Ineses! Atkal! Tas viss, ka man bērni, mīļi, tuvi – tas viss nobīdīts tik tālu pie malas – jo jāizdzīvo bez tā un kamēr abas ir apprecējušās – esmu pieņēmusi to – ka neesmu viņām vairs tik tuva, tik nozīmīga – cita, lielāka lieta ieņem viņu dzīvi. Un ar Inī – mani arī tik tālu ārā izslēdza manas pašas uzvešanās ceļojumā – pret tik ļoti labu sākumu – pēkšņi tāds nelabums, ka es domāju – jāpieņem arī tas – ja es vairs netikšu tuva tiem. Varbūt – viss būs ok. Tagad. Un tā, dažubrīd uznāk tāda laimes sajūta, it kā atveras iespēja uz īstu, mīlestības pilnu dzīvi, ar tuvumu.
Tad – šejiene pazūd. Bet ja domā par šejieni – arī tā ir nozīmīga, vēl neesmu galā ar D. Vēl nezinu. Vai ko zināšu vairāk? Tālums dziedē. Bet mani – grūti, ilgi.

Marts 1972 (Ķikure/Kikure)

Trešdiena, 1. marts, 10 a.m.

No Ini – $81 – tas nozīmē viņi izsūtījuši Kanādas $100. Labi bērni. Naudas man te ir diezgan, bet vieglāk, priecīgāk ir… kaut ko nopirkt jaunu, ko vajaga, bet ko var vieglāk un arī labāk atļauties ja tā man apgādā.
Nopirku slip un gurdle. Abu to vajadzēja. Gurdle varēja būt mazāka – bet – varbūt O.K.

Ceturtdiena, 2 marts. 1972.

Latv. avīzē mans dzejolis, ‘Vai te vēl kāds ir?’ iespiests jau otrreiz – viņiem nav manu dzejoļu… man nav radušies jauni. Un avīzē arī ‘Pazaudētās puķes.’ Gluži labs. Plūst valoda, interesantas ainas. OK. Un Klauverta raksts Oh Weh! ‘Divu mākslu laukā’ par mani. Es esot to ‘pastāvīgo rakstītāju’ skaitā. Vai tu traks – tiktāl gan es viņu negribēju dzīt, ka viņam tā jāsaka. Nezin kādēļ viņš to saka. Un – būšot varbūt manu grafiku izstāde, kur viņš to ņēmis – kā viņš visu to var pļurkstēt??

piektdiena 3 marts.

Gaidu kad Georgs ies uz darbu, lai ieskrietu vannā un sāktu dienu.
Vakar biju pie friziera $4. Bet vairāk par apgriešanu (un drusku iekrāsoti – tikai līdz nāk. reizei mazg.) nekas tur nav. Bet bij laba girl, gandrīz visas atkal citas meitenes tur.

Sestdiena, 4. marts.

Vakar – pastā tukšs.
Vakar biju pilsētas namā (dzelt. pant suit) uz Vijas Spoģes lekciju par krāsām. Bija ļoti labi. Un Vija Spoģe!
Tas ir vienreizējs brīnums, kā šī neglītā, asa paveca izskata sieviete spējusi apprecēt jaunu un tik perfekti izskatīgu un īstu, patīkamu vīrieti un kas vēl vairāk brīnums – pati pārvērtusies maigā, jaunā, pievilcīgā meitenē!?!? Es viņā skatījos un skatījos un taustāmi jutu to bezgalīgo varu kāda ir laimei, dzīves labvēlībai, kad tā kādam pasniedz roku kas jau ir bijis vai pazušanai nolemts. Nu – Vija varbūt ar savu personību bija pievilcīgāka nekā tas likās garāmgājēja skatījumā, bet dažreiz viņa tomēr izskatījās īsts neglīta pīlēna karjerwoman – vieninieces paraugs. Un šis miers un maigums kas ir viņas vīra sejā!!
Man viņš mazliet izteiksmē atgādināja Laimonu. Nevarēju aizmigt protams. Bet – sevišķi neuztraucos un nogulēju uz rīta pusi. Šodien jābrauc ar busu uz Ainu – tad pie Rudzates. Ir ļoti vējains un apmācies un pa brīžam birst lietus.

Trešdiena 8 marts. 9.30 p.m.

Lietus, vējš – auksts. Neticami lieti – riebīgi. Liekas vairs nav nekādu gada laiku – ir tikai viena mess –
Somai savai sāku šūt tumši brūns uz cream white.
Vakar pie Ainas uzprovēju kleitu.
Biju badojoties nogurusi, nokreņķējusies matus taisīju $4 – zemē nosviesti – sakrita frizūra čupā – iekrāsojums izzūd, apgriezts gar ausīm à la sunītis –
Nedrīkstu iet pa ielu – burtiski –––

Ceturtdiena, 9 marts. 6 p.m.

Vējš. Dienā skaidrojās – tagad samācies. Bet dienā – ne pārāk auksts. Šuju kleitai rakstu. Viņa ir šuvusi to kleitu – šķērsu gabalam griežot – to negaidīju, izmēģināju rakstu uz somas – gāzu uz kleitas it kā tā – taisni gabalam būtu griezta. Pazaudēju laiku – pārstrādājot – Bet – kā ir tā – arī raksts tad nav kā cerēju – tik viegls un graciozs, bet sevišķi liela starpība nav. Tikai – vai Ainai pašai tā kleita ‘nederēja’ šīs šķērsu grieztās lietas dēļ? Anyway – viņa jau strādāja un ņēmās ap to, lai man iznāktu – es jau neatteiktos nopirkt kārtīgi jaunu drēbi, ja vajaga. Šodien skatīju kleitas pie DJ. Tam nu gan nekā nav. Un ja kāda ir – sērijām! Viena – tāda ikdienas ielas, bij glītās krāsās. Pie Rickī logā ir viena pelēksudrabaina – tas ir pelēks ar baltu – izskatās labi, bet – man? Varbūt par rakstainu? Jāpamēģina. Cena 28. Diezgan traki – bet nevar jau neko lēti dabūt. Tas ir – ja būtu tik auksts ka šī baltā būtu nepiemērota.

Aizsūtīju Inī un Dzid. pa pastkartei – ja viņas neraksta, es savas garās vēstules nevaru nobeigt – jo gaidu un gaidu. Nezin kas nu ir – ka tik ilgi jāgaida??
Freija kdze. atrakstīja, ka šurp nebrauks, lai es braucu tur. Nebūtu arī viņai šeit ko darīt tādā laikā, bet es arī nekur nevēlos braukt.
Freija kdzei patikušas manas ‘puķes’, ‘pazaudētās puķes’ – es protot ‘ievilkt noskaņā’. Ja runā tā ‘no sirds’, tad varbūt ‘ievelk’.
Avīzē tagad mans rakstiņš par Ķikuriem un Ķikuru bildīte. Nezinu – labs vai nē. Plūst valoda labi. Bet – ko es zinu kā tas ir. Dēliņa kungs arvien labi iekārto literāros rakstus. Nu – tas labi. Tikai pie Ķikuru bildītes nav pielikts, ka tie tādi izskatās tagad. Varbūt – to avīze nevar darīt – ‘tagad’ – tagad – nav nekā kopēja etc.
Šūšana mani ir saliekusi vecu – un šis laiks!!

9.30 p.m. Izlasīju 2 reiz pēc kārtas savu ‘Pie Ķikuriem’ – un, raudi ja gribi – tas piestāvēs – skaisti uzrakstīts – viss dzīvo, Aiviekste ‘apmet loku’, akmeņi ‘bāž galvas tuvu ūdens virsmai’ – ‘trešais akmens nāk ārā no ūdens’, ‘medņi un rubeņi sēžas šķūņa šķorē’ – u.tt.
Kuģītis ir ‘pukstoša balta parādība, kas uzsvilpdams griežas pie krasta…’ Vai tas nav skaisti.
Plostnieki, īrnieki, saimnieks, visi parādās vienā īsā mirklī! Burvīgi.
Viens pat ledū ielūzt etc. etc.

Un Dēliņš lieliski salicis ja tik grib to kāds izlasīt: Meilerte (veca kundze) vienā stūrī, (pirmā, augšā) glezno jaunas meitenes portretu – tas pats izteikts tālāk manā tēlojumā – vecā, cienījamā, sirmā māksliniece (Wollongongas vecais āksts…) notēlo jaunību, uzglezno…
Jā, jā. Tā viņš ir domājis – lejā zem tēlojuma Ķikuru bildīte – O.K.

Piektdiena 10. marts. 3 p.m.

Nav vēstuļu no In. un Dz!??
Vēstule no Polfanderu meitas Dainas! tagad Šķēles kundze (jau vecmāmiņa!!!) Viņa ir 12 ja ne 15 gadu jaunāka kā es.
Viņai patikušas manas puķes.

Un pēkšņi skumjas kā smagas ķēdes man apkrīt
Un viss viss kļūst – vēl svešāks.
Tomēr – tas esmu es pati
Viss tas kas svešāds rādās, viss tas...
Un lietas atsmaida skumji
Viss tas...
Mēs visas lietas ap tevi
Mēs esam tu.

Maruijas upes līdzība ar Aivieksti (tīra ūdens, smilšu, miglas maigums) skārusi mani dziļāk kā domāju. Tad šodienas vēstule no Polfanderu Dainas (mazā resnā Dainīte, kas sēdēja uz Polfanderu mājas kāpnītēm…) kas runā par pagātni. Ķikuru bildīte paskatās uz mani no avīzes – viss tas itkā grib iznīcināt to – kas ir te, šeit apkārt, un tas kas ir te, savādā kārtā saka, ka – viņš ir tas pats kas tur, tas pats, kas agrāk bijis…

Es skatos uz loga priekškaru un tas atsmaida – ka viņš ir tas pats logs kas kādreiz bijis tur, ka viņš ir visi tie logi, kas bijuši pie manis. Un es skatos uz durvīm kas ir vaļā uz priekštelpu – un jūtu, tās ir tās pašas durvis – no ‘zāles’ uz ‘porūzi’ (runājot vissenākā dzirdētā valodā) un tālāk uz dārzu. Arī te – tad uz dārzu… Un logi uz upi, uz ūdeni. Arī te – uz jūru, uz ūdeni. Viss ir citādi un viss ir tas pats – logs, durvis, priekškars, dīvāna sega – savādā kārtā tā atgādina tā dīvāna pirmo drēbi, vēlāk to pārvilka ar tumšāk brūnu – pašaustu vilnas drēbi, bet gadu tecējumā tā stūros nodila, izbālēja atkal uz šo zeltaino, gaišo krāsu.

Un tad nāk tas cilvēks, kuru es šodien nesatiku, vakar redzēju. Tas pagrieza galvu un es to negaidīju, kā es to varēju gaidīt.
Kā es to nevarēju gaidīt? kuru es meklēju, ieraudzīju atradu, tādēļ ka viņā ir kāda daļa, kāda esence, ko es pazīstu, kas ir no tā kas ir mans. Kādēļ es šo cilvēku pētīju, tādēļ ka es pamanīju viņā šo esenci, šo – to redzēju. Pazinu.
Tas viss – tas ir mans. Es esmu šīs lietas. Un viņas ir – es. Es viņas taustu, redzu, radu, es ar tām dzīvoju. Tad un tagad – tādēļ viņas ir es. Un es esmu – viņas. Viss viens. Tā ir mana dzīve. Tas viss esmu es. Tas, kas, ar ko, kur, kā es brīdi existēju.

Sestdiena, 11 marts. 7 a.m.

Saule! Kaut kas rīta elpā bij atkal no Aiviekstes malas!
Bet galva sāp un mugura sāp – jau vakar sāpēja galva. Varbūt no šūšanas + pēkšņa laika maiņa. Mugura – no kāju pasaldēšanas – kur? Ārā, brīdi uz krēsla. Tas ir traki, ar to kāju lietu – es vairs tās nedrīkstu laist uz grīdas – visur vējš.
Galva un nelaba dūša… Bet – Vakar pirmo ziedu atvēra mana – ak, kā jel to ļoti smaržīgo, balto puķi sauc? – Ieaudzināju to no maza zariņa… Man gandrīz liekas, ka man ir tas ‘zaļais īkšķis’, vai kā to sauca, kam puķes aug. Man viņas parasti – aug. Tās, pret kurām man kaut kādu iemeslu dēļ ir labvēlība. Izaug un ir skaistas, krāšņas, kā pienākas. Bet parasti – kāds kaķis vai suns man viņas izplēš. Vai arī – man ir jāatstāj tā vieta kur tās ir ieaudzinātas. Tikai tādi – aicinājumi uz deju – bet pati deja izpaliek.
Vai kā sāp galva! Bet tā liekas – tāda laika maiņas sāpe, nelaba līdz vemšanai –
Ko lai es sagatavoju rītam? Vakar aizmirsu Freimanim piezvanīt. Gribēju to izdarīt. Vēl šovakar.

10 p.m. Lasu Williamu Saroyan’u – viņa dzīves stāstos ir aprakstīti Armēņu ēdieni – dažas receptes jāizraksta!
Nupat pēdējās dienās rīkojoties ar vīnogām, atradu ka vīnogas ar maizi – (rupjo Riveta biskvītu) un sieru ir ļoti labas. Viņš arī to saka.
No bērniem nav vēstules un es jūtos tā tukši, sērīgi. ‘Mans vakars’ tiek rīkots. Piezvanīju Freimaņa kungam – liekas, viss iet gludi, tikai Agritas vietā spēlēšot viņas skolotāja? Nu kāpēc tā? Es jau tā priecājos ka viss ar Klauvertiem O.K. Bet – varbūt tam nav tādas nozīmes.
Arī D ilgi neredzēts un viss tik tukšs un kā tas būs? – Kur ir mana māja? Tagad tā ir Wollongonga. Šis dzīvoklis, jūra logā – ko tagad aizbūvē – Mazliet vēl paliek.
Jāiet gulēt. Ir vēss un vējš atkal. Dienā bij saule un karsts. O.K. kā būs būs.

Svētdiena, 12. marts. 1972. 8 a.m.

Maiga, saulaina, ar vieglām, aizplīvurojošām mākoņu pūkām, diena.
Tā tad šī ir viena no manām ‘lielām dienām’! Kā nē! Galu galā, šādus vakarus jau nerīko bieži. Man šis te otrais. Pirmais nāca – tā ātri, šis, otrs – ilgi nerādījās – kļuva atlikts pēc tam kad jau bija gandrīz izsludināts. Varbūt mazliet lēni piepildu ‘uz mani liktās cerības’ vai arī – īsti nepiepildu. Neesmu jau centusies. Bet neesmu arī no sevis atkāpusies – un taisni tagad, man pašai liekas, mazākais prozā, varētu vēl nākt labi darbi. Dzejā? Kaut kas mani apturēja. Tiešām – mani pārsteidza Klauverta nostāja – es sadurstījos, apstājos. Tik ātri mani var nobaidīt? Tas bija tik vispārināti, tik – visas tautas vārdā. (Nu – Sidnejas). Nu – manas vārsmas nekur daudz, vai nemaz – nedeklamē. Tikai personīgās atsauksmes pienāk – patika, patika. Jā – un D nav devis iedvesmas, varbūt? Bet – sitiens bija Klauverts. Man nav vajadzīgā formas un nacionālisma. Nevaru tur līdzēt. Nevajaga, lai kāds klausās, ko tu runā, un tomēr – arī vajaga. Un ja pēkšņi ir jādomā – ka visi aizver ausis – tad negribās runāt. Vai atliek tikai murmināt pie sevis. Un kaut kas, varbūt ceļojuma piezīmes, vairāk ir piegriezis prozai. D., D trūkst man. Bet vai tad nekas nenotika ko atzīmēt? Kad viņu satiku? Notika. Bet neesmu to pārvērtusi dzejā

1972 E. ĶIKURE EVENING

1972. g. 12. martā
Sidnejas latviešu teātris
32 Parnell St., Strathfield.

ERNA ĶIKURE

Mēs esam atbraukuši
Šai pilsētā
Mazs stāsts par pasauli
…………… Kārlis Gulbergs
Referāts —
a. Ievads.
b. Filozofiskais pamats
c. Psīcholoģiskais pamats
d. Ernas Ķikures dzejoļu esence
…………… Kārlis Freimanis
Dzejoļi
Ciemiņi mākoņi
Nepabeigta noktirne
…………… Lita Zemgale
Pie parastā svinību galda (stāsts)
…………… Mirdza Ansule


Starpbrīdis


Aizmirstā zāļu diena
Negaiss
Nemiers
…………… Mirdza Ansule
Vasara
Miegs
…………… Lija Gailīte


Trokšņainā vilcienā. E. Freimaņa kompozīcija
Vakarā. E. Freimaņa kompozīcija (E. Ķikures teksti)
…………… Andris Ruņģis (baritons)
Klavieru pavadījumi – Mrs. K. Fowles


KANTĀTE
E. Freimaņa kompozīcija E. Ķikures teksts.
………… Andris Ruņģis – baritons
………… Colin Forbes — klavieres
………… Sidnejas latviešu biedrības jauktais koris
………… Diriģents Voldemārs Rullis


Skaņu meistars – Osvalds Dombrovskis


Kafijas galds — Daugavas Vanagu Sidnejas nodaļas vanadzes

Labi, ka mani abi boarderi šai weekendā ir prom. Es atveru visas durvis, staigāju, gludinos, mazgājos atpūšos pa visu dzīvokli, ir daudz mierīgāk, labāk. Tiešām atpūšos. Ap 3 pm. Aina piebrauks un aizvedīs mani, bez rūpēm. Mīļi! Cerams, ka viņai būs rezervēta vieta ‘man blakām’ par to.
Savāds miers.

Vakar lasītais W. Saroyana grāmatā – armēņu ēdieni – kāda cilvēku piederība kādai savai, mazai tautai – manī radīja tuvības sajūtu ar autoru, ar to ko viņš saka, es jūtos piederīga viņam – līdzīga ar savu tautu, ar savu līdzīgu tam stāvokli, domāju, atceros vēl vairāk mājas – maizes cepšanu un ēdienus un izdarības ar tiem – tur būtu dučiem lapas puses. Un paraugs, kā uzrakstīt grāmatu – man arī no viņa, jo tā, man jau ir sākts rakstīt – pa nodaļai par dzīves norisēm, ne pēc chronoloģiskās kārtības. Man ir jau – par logu ielikšanu ziemai nākot, par zveju, tagad vispārējs par mājām un domas – to ir neskaitāmi daudz – viss, kas tur bija. Derētu daudz kas. Vienmēr no rakstīšanas atbaidīja it kā vajadzīgā saistība, chronoloģiskā kārtība etc – redzu – tas nav vajadzīgs. Viņam pat ļoti sajaukts tas viss, cik vecs kurā vietā, tas dažreiz pat mulsina – jo katru dzīves norisi viņš apskata atsevišķi un daža stiepjas ilgāku laiku.
Ļoti, ļoti mierīgs rīts. Bet – vēl ir agrs. Vējš sākas vēlāk.
Tikai – bērnu nav klāt, nav atrakstījuši?!

Un nu man bailes par manu kleitu! – viņa nav tāda, kā es to būtu vēlējusies (svārki tagad tik visādi iespējami un blūze – būtu labi!) Viņa ir tik – common. Bet – varbūt būs ok. Visiem jau nekad nebūt pa prātam. Aina – modiste – tomēr to tādu domāja labu – bet, kad citādas nav!!

11.30 p.m. Nu ir viss pāri un es laimīgi esmu atpakaļ mājās. Viss, liekas gāja kā plānots, tā tad labi.
Klauverts mani izveda zālē, priekšā visiem iepazīstināja (es tikai smaidīju) pienāca Gailīša kundze ar rozēm un konvertu un apsveica, un es viņai iedevu ‘buču’. Un apsēdos, un tā es varēju sēdēt visu vakaru un klausīties. Freimaņa referāts bija garš un pamatīgs, ar daudz citātiem – iznāk, ka es esmu īsts šīs zemes dzīves priecīgs slavinātājs. O.K. Tas jau es laikam arī esmu. Gulbergs nolasīja (pirms referāta) 3 dzejoļus. Man patīk kā viņš lasa un man patīk ko viņš izvēlas lasīt. Pēc referāta – dāmas ar dzejoļiem un stāstu – viņas lasa labi. Tad solists un beidzot koris un solists. Koris izklausījās jauki. Tā jau – vairāk Freimaņa (Eižēna) daļa, viņa kompozīcijas. Nabaga koristi bija sarauti kopā vienas dziesmas dēļ.

Bet varbūt visi bija apmierināti, jo publikas bij diezgan, pat teica – daudz, un pat korporeļi esot atnākuši no sava sarīkojuma.
Bija labi. Rozes vēl iedeva Liepiņa kundze. Un vēlāk rozes no Ainas tēva dārza (piebraucām pie Ainas papa nodot kūkas gabalu un tur no dārza dab. rozes). Bija tikai tāda sajūta – ka man būtu bijis jāatrod kaut kur – sākumā, vidū, vai beigās – ‘teikt kādu vārdu’. Bet – kā? Sākumā nav par ko pateikties. Beigās? Beigās bija beigas un tur nebija ko pielikt. Vai par labu vai ļaunu no klausītāju viedokļa – es tiku sveika cauri.

Pienāca apsveikt Anniņa no Vārdaugaliem – Latvijas kaimiņiene. Un vēl daži. Viņi jau ar savu nākšanu – bija mani sveicinājuši, ko vēl? ‘Foijē’ laikam bija Ģenģera izstāde, jo tas laikam bija viņš kas stāvēja un skatījās, kad es diriģentam Rullim [left] pateicos. Tā tad – viss bija ok.
(Mana baltā kleitiņa arī – jo laiks silts.)
Un iznāca brīdis, visa vidū, piespraust K. Freimanim vienu baltu rozi no man dāvātām. To es viņam devu no sirds. Liekas – viņš arī to saņēma no sirds. Viņš ir bijis mans atbalstītājs un arī vislabāk izpratējs kritiķis. Viņš ir priecājies, par dažām manām rindām.

Trešdiena, 15. marts. 3 p.m.

Pirmdien vēstule no Dz. un Cl.
Gara – visādi viņi pūlas, Dz. droši vien darba un visādu dzīves izlemšanas lietu nomākta. Ceru – atlabosies. Viņai vajadzētu kompānijas. Žēl ka viņa pāris stundas dienā, vai mazākais nedēļā – nevar iet kaut kur kopā kursos vai kā, ar ‘līdzīgi domājošiem’ ļaudīm. Bez tā – es nezinu, kā viņa lai noturas. Grāmatas? Mazliet. Mūzika – arī. Bet vajaga kādu pieturas punktu, kas visu to straumi ar kādu dzīve tā gāžas – nobremzēt, iedalīt, apvaldīt. Vajaga kādu nomierinājumu, kādu atbalstu šur tur. Es arī derētu, kaut kur tuvumā. Nu – liekas dabu viņa ir atteikusi un mazu kārtību ievedīs muzeju apmeklēšana – citādi mesties tādā pilnīgā tukšumā pēc tik līdz šim ar darbu ārā, piepildītām dienām – viņa kaut kā varētu zaudēt līdzsvaru savas darbības regulēšanā – prasīt no sevis par daudz rezultātu gleznošanā etc.

Pateicības vēstule, ko nosūtīju Dēliņam tagad liekas muļķīga. Ko darīt? Atsaukt to vidus daļu par Eiž. Freimani? Labāk varbūt būtu. Rakstīt? Skriet uz pastu? Pagaidīt līdz rītam?
Aina šodien neatnāk. Viņa jau teica to. Mašīna būšot garāžā. Esmu saaukstējusies. Galva sāp visu laiku no pirmdienas, kaut arī naktī ilgi gulēju. Rozes novīst. Ko tur var darīt.

Ceturtdiena. 16.III.72. 7.30 am.

Piecēlos izgulējusies, bez galvas sāpēm, arī mugura neko neliek manīt!
Vakar vakarā iekrāsoju matus – tanī pat agrāk (ziemsvētkos uz Freijiem…) mēģinātā krāsā. Tagad atstāju tikai 10 min. teikto 25 vietā – ir labāk, krāsa ir vieglāka. Šī nav ‘tā Vācijas’ labā krāsa, labais gaišais tonis – bet iztikt var. Un mati – ‘turas’. Tā tad – viss puslīdz ok.

Kā trūkst? Sirds mazliet ‘velk’. Varbūt kafiju nevajag.
Kā trūkst? Spēka. D. trūkst. Bērnu trūkst. Dzidra ir sevi nodzinusi līdz beigām atkal – un cik redzams – nav viņai īsti kam tur pieķerties, ko mīlēt – gudro par indoor plant’iem. Nav viņai tur jūras, svaiguma dabā, kalnu, braucienu caur Austrālijas bušiem, laukiem, ceļiem, saules etc. Viņa nevarēs ilgi tā turēties.
Un te?
Te trūks Londonas lieluma izjūtas, mākslas dzīves lieluma tuvuma, muzeju etc. Ko darīt? Jābrauc turp un jābrauc šurp. Ko es varētu palīdzēt?

Kādu spilvenu, kādus rakstus, latviskus aizsūtīt. Tas nav daudz – bet apmēram tikpat kā indoor plants.
Inesei jāraksta dzimš. d. karte!

Piektdiena, 17. marts. 6 p.m.

Pastā – nekā. Tukša diena. D nav redzams. Nobeidzu Ainas spilv. un savu dzelt. ar melno. Nobeidzu balto rokas somiņu (pie kleitas) bet – visi spilv. un somas – vēl bez oderēm. Tās uz maš. rītu pie Ainas – o.k.


Piedalīšos ar saviem izšuvumiem Dienv. Krusta Rokdarbnieču kopas izstādē [Right. Erna not in picture] (Cerējot kaut ko pārdot…) Aizgāju apskatīt izstādes telpas. – Balts viss kā hospitāls – nav tām vecenītēm jēgas. Viņas domā – jo baltāks, jo labāks… Bet telpu būs diezgan. Bet – istabiņa (mūsu) gaiša, neliela, par piepildīšanu nav ko bēdāt – ja ne par daudz tik nebūs to mantiņu.

Pirmdiena, 20 marts. 8.30 p.m.

Vēstule no Dz., viņa priecīga just pavasari, just to dārgumu – spēt atkal atļauties saulei, siltumam. Bēdājās par dad, rakstīšanu tam un tāpat par nerakstīšanu. Es zinu. I know. Dz. vēl nav saņēmusi manu vēst. pēc vakara.
Izlikām rokdarbus – ļoti skaista skate, tiešām – extra nice. Gaumīgi izlikti un skaisti darbiņi. Pārdos vai nē, bet slava latvietēm būs.
Nevaru norimt, atpūsties. Mugurā atkal sapūtis vējš. Kad? Ielā bij auksts vējš – un virtuvē pūta vējš kad vakariņas gatavoju – dienā karsu un svīdu un caurvējš uz kājām. Tas man beidzot jāiemācās, no tā izvairīties. Bet kā?
Vēl 2 somiņām odere jāieliek un varbūt ziperi. Tad būs viss.

Otrdiena, 21 marts, 8 am.

Lietus, vakardienas saule – bij jāatdod izstādei.
Tagad tupi un skaties lietū.
Gribēju teikt –

Viss beidzot nolīdzināts ar zemi.
Vilnis atnesa tikai atspīdumu
No tavu drēbju krāsas un 
– Ir kā radīšana pirmā dienā
Kad balss saka – lai top.
Un top gaisma.

Sestdiena, 25 marts 4 p.m.

Skaidra, vējaina, spirgta diena. Man visu dienu sāp galva. Saaukstēšanās? Nezinu.
Visu laiku pēc m. vakara – es esmu pusslima – dažreiz vairāk dažreiz mazāk. Ēdu – un atļauju sev nopirkt gan augļus, gan sieru un krējumu – bet es tikai topu resnāka, bet visā citā – slimāka un neglītāka un neticami nevarīga – sirds aizkust etc. Es nezinu – kas tik pēkšņi ir noticis? Lai kā – es turējos labi.
Varbūt – šodien šis pēkšņais skaidrais laiks – dažreiz saule man atnes galvas sāpes – bet vakar bij saule. Nelaba dūša – un es nezinu, kā veseļoties.

Šodien rokdarbu izstādes atklāšana – man negribās tur iet. Tā ‘migrant’ būšana, kā bija ielikts avīzē man pēkšņi visu to būšanu apšķebināja un man nav nekāda prieka tur būt ne uzstāties. Negribu vilkt tautas tērpu. Ņieburs būs par šauru. Esmu piebriedusi – par resnu un tik noņēmusies ar galvas sāpēm, ka nevaru tur būt par modeli – un negribu. Viss vienalga.

Un pastā nekā. Tik ilgi nav no Ineses nekā. Tas nospiež. Vakar nogrieza man matus nevērīgi – apcirpa kā pūdeli. Ak, kā viņas gan strādā, tās mīļās austrālietes – ne mazākā līdzdalība ar to personu ar ko patreiz rīkojas – viņām tas liekas nav zināms – ka frizūra ir kaut kas no tās personas – kam piestāv – kāda galva – tā viņām neiespējama lieta. Nu – kādu laiku būs – īsi, par īsiem. Žēl ka – nav arī izmodelēti. Tad tur Newcastlē – mani mazliet paveidoja, tad kādu laiku bij kaut cik izskatīga galva – tagad skaidri jūtu – flop – kā es nīstu šīs frizieres!

Šovakar tur būs dumību diezgan bez manis – mūsu resnās pīles tur grozīsies kā apceļamas muļķes – R. ar savu „evening bags, evening bags…” A. ar saviem apmēriem. L. klusa kā jērs. Tad M. mazliet turēsies. Es, ja būtu ok – mazākais mazliet atstatums. Tagad – vienalga, iešu laikam pantsuitā – auksts, citam.

6 p.m.

Manas galvas sāpes ir mazākas. Ja es nelasītu, varbūt pārietu pavisam. Bet ko lai es daru? Spēlēt nevar – Georgs ir mājās ar savu pļeksterkasti un viņam tā jāklausās un nav jātraucē. Ross ir prom, jo ir nedēļas nogale, un tas ir labi, vecais sēdēja mājās visu laiku.
Es gaidu, kad šis vakars ar atklāšanu būs garām – un tad – es mēģināšu atsacīties no visām šūšanām – un sākt domāt par rakstīšanu. Turpmāk es vairs neko neuzsākšu izšūt. Aizraujas ar kādu idiotisku iedomu, kaut ko iztaisīt – un nomoka sevi, zaudē laiku. Jādomā – es kļūšu veselāka. Ir jau arī tur daļa nervu – gaidu par Inesi ziņas – domāju par D – visu kas jāzaudē. Žēl ka nav bijis vasaras. Varbūt rītu nesāpēs galva. Kā tā var sāpēt visu dienu???

9.30 p.m.

Aizgāju uz atklāšanu. Tur nesāpēja galva. Bija ļoti daudz publikas. Gandrīz bailes metās, ka tās mājeles viss otrais stāvs nenonāk lejā ar visām mantiņām un dzīrotājiem. Pārdevu dzelteno (kliedzošo) spilvenu. Kāda austrāliete gribēja gāzt kaut ko vaļā: … „those Latvians…” bet kāda cita pazina mani un apsauca. Nezinu, kas tur būtu nācis ārā. Rudzate ir bīstama ar savu rupjību – kāds nejauši mazliet uzlēja vīnu viņas servjetēm – čāča un čāča – gāja vaļā. Par daudz bark pictures, tie bērzi ir prasti – bet. Man vajadzēja Dzidras darbus nest uz kādu izstādi – vēlāk? Labi ka viss pāri.

Svētdiena 26 marts. 8.30 p.m.

Skaista diena. Manas galvas sāpes rimušās. Pārgāja no rīta. Biju zem aukstas dušas uz brīdi. Jutos no rīta ļoti izmocīta – acis gluži ‘stiklainas’.
Rīts – burvīgs.
Ap 9 – nobraucu (ar taxi, jo buss nenāca un jutos ‘vārga’) lejā uz jūru. Domāju – grēks tik rāmā saules dienā brīdi nebūt pie jūras. Tur tiešām bij labi (tikai iztraucēja kāds vecis, sieviešu mednieks. Vienkārši – nevar, nedrīkst izskatīties cilvēcīgs – nāk klāt un – galu galā jāsaprot – ja nāk klāt cilvēks, nē vīrietis – tad tas nāk tikai sievieti meklēt). Atpūtos mazliet. Nopirku zivis – taisni tur tai smirdīgā zivju veikalā atpūtos, skatoties cik nadzīgi mazs puika tīrīja zivis! Ar tādu prieku!!!

Nākot nopirku tomātus, sīpolus, citronus – ko ēst ar zivīm. Izvārīju zupu arī – jo – redzu ir jārūpējas pašai par sevi – ar to visādu nekārtīgu ēšanu nevar iet kā nākas. Vai man saaukstēšanās (laikam tomēr arī…) vai tikai sirds nogurums no laika maiņas – es nezinu. Šādas galvas sāpes man gadās. Pamazām atspirgstu. Pēcpusdienā jūtos normāli – bet – neuzdrošinos iet staigāt. Tomēr – vējš un jāsavāc spēki.
Lasu dullo Saroyan’u. daža vieta aizkustina. Viņš saka un izsaka arī šo to. Viņš saka. Es nesaku. Paturu iekšā visu par ilgu.

Mana vēstule avīzē, ko gribēju atsaukt ir pavisam ‘feina’ (Inese lieto šo vārdu… Protams tas nav ‘feini’). Rītu – varbūt pastā kas beidzot būs. Mani nomoca šī gaidīšana.
Šodien tēva nāves diena. Rītu Ineses dzimšanas diena. Nē, kādēļ šodien – 19. martā bij tēva nāves diena. Bet kas bij 26 martā? Tomēr 26. martā 1919 – tā tas taču bija, ja pareizi atceros. Jā. Man skaitļi jūk un danco.
Uzrakstīju vēstuli Šķēles kundzei, bet bez domāšanas, impulsīvi, velnu – man negribās nomocīties ar prātīgi izgudrotajām vēstulēm. Šāvu uz papīra savas domas, tas viss. Lai iet bekot, ja negrib lasīt…

Man ir pie puķēm jāpieturas,
Kad noliecos pēc gliemežvākiem – 

Šis absurdais teiciens nāk atkal prātā – kā pareizs.
D. ir manas puķes, pie kā pieturēties,
In. un Dz. ir vairāk kā puķes, tas ir puķes kas aug zemē, kur puķes var augt.
Pie jūras, kur noliecos pēc gliemežvākiem tādu puķu nav.
Tur ir sapņu puķes.
D. ir tāda puķe.
Cik absurdi tas arī nav – viņš ir tāda, man vajadzīga trausla puķe.
Un es nesen izjutu, ka laikam viņš man nevarētu palīdzēt.
Varētu, ja būtu īstenība. Bet viņš nevar būt īstenība, arī ja viņš gribētu būt.
Un gliemežvāki ir mana dzeja, mana smaidīšana šai dzīvē.

Pirmdiena, 27. marts. 1972. 10.30 p.m.

Ineses dzimš. diena. Esmu domājusi par Inesi – bet ne par šo dienu 30 g. atpakaļ – tikai vēstuli rakstot Dainai Dzintars-Šķēle.
Šodien turos labi. Veļu izmazgāju. Iepirkos. Iesāku šūt sedziņu ko varbūt Laimdota varētu ņemt dāvanai – viņa gribēja manu pirkt. Bet – tā šķība.
Aizgāju vēl līdz galerijai. Jautri izrunājos ar Davis kundzi. Tur vēl necērēti daudz publikas staigā. Kāds jauns cilvēks, kas pētīja poteriju uzsmaidīja un paskatījās uz mani, kad es teicu, ka atklāšanas dienā es domāju, ka mēs ar visu grīdu iesim lejā! Davis kundze piemetināja, ka par to bijusi runa un mājas īpašniece teikusi – māja apdrošināta, o.k. lai iet lejā. Tas nozīmē – izstādei labas sekmes…. D brauc.

Otrdiena, 28. marts. 6 a.m.

Tikko pamodos. Bija skaists sapnis. (Aizmigu nesen, tas ir – 3 reiz pamodos uz rīta pusi). Bija pasaule ar lielceļiem, laukiem, kalniem, bija kāda rudzu lauka mala un pilsētas jaušamas pamales. Bija – pēc lietiem. Ceļi mitri un noplūduši ar jaunu, samtainu zālīti šur tur apauguši. Kaut kur devāmies klejot – citi ļaudis, bērni, pusaudži, In. un Dz. starp tiem, (arī vēl bērni). Neredzēju viņas tieši, tikai jutu, zināju esam apkārt, kā tas īstenībā arī ir ejot pulkā. Tas bija uz ceļa, gar rudzu lauka malu. Tad mēs bijām uz cita ceļa, ļoti taisna, plaša no kalna lejup un atkal pret kalnu, bet ne stāvi kalni tie bija – tikai – noleju un pretkalni. Skrēju basām kājām pa mīksto zāli pakaļ Inesei kas gāja iepriekš, apstāja gaidot mani – bet arī – ne visai skaidri (kā tad kad iet, skatās uz ceļu, zina otru blakām, bet to neuzlūko).

Prasīju viņai – „kur iesim?”
„Kur parasti, līdz viņam galam…” Tas bija itkā uz mūsu zemes ‘viņu galu’ Ķikuros, kur Inese it kā parasti un tagad bija domājusi apmesties ar grāmatu. Smiedamies roku rokā mēs gājām pāri noplūdušai zālei, sekliem dzidriem ūdeņiem. Tur pret kalnu, pa dzelt. smilti Dzidra arī nu bija un vēl kāda draudzene. Inese domāja ka salasīt vajadzētu kādu kurināmo un iekurt uguns kuru, ja ne citu kurināmo, akmeņogles varot dabūt par 7 centi gabalā. Skatījāmies ceļmalā, vai nav kāds kurināmais – bija pamestas kurpes, apavi bet mēs nospriedām, ka tie nelabi dūmos, skaista vieta, atradīsim ko labāku, aiz mums palika kāda jautra sabiedrība, mūsu draugi, kas dziedāja kādu dziesmu ar jautru piedziedājumu – ‘ardievu mīļā saimniece’. Sapnī šī dziesma bij labi pazīstama, tagad īstenībā nevaru tādu atcerēties (bija gan teiciens – un paldies saimniekam par saimnieci – ) Labdarīgs, maigs sapnis. Kas man to sūtīja? Tikko bija papa nāves diena. Bija Ineses dzimšanas diena. Tūlīt būs Lieldienas.

Cik skaists plašumā, krāsās, maigumā, dzīves izjūtā un laimē, pilnībā ar bērniem klāt – bij šis sapnis.
(Paēdu brokastis. Sirds sāpēja – no šūšanas, saliekšanās? Who knows?)
Šis sapnis ietvēra sevī visu manas dzīves skaistāko –
Tas ir neiedomājami, ka tā var būt sapņots viss –:
Mani bērni
Miers viņu vidū
Laimīga sajūta
Nekas netrūkst – ogles gabali ko pacels ceļmalā, vai nopirks par 7 centi
Kaut kur mīļi cilvēki, vēl citi, lai gan no tiem aizejam, bet tie bijuši, varētu vēl tuvāki būt bijuši, tur mazliet tāda maiga nožēla…
Zeme – maiga pēc lietus
Plašums, miers
Ceļi – pastaigai, mīksta zāle kā samts basām kājām, nekas nespiež, nekā nevajag
Ūdens, zaļums – ej, pie bērnu (Inese tā bij) rokas, saņemts, saturēts
Rudzu mala, gar ceļu, taciņa.
Kaut kur pilsēta, it kā Madona kur Inese dzimusi, kur es skolā gāju, laimīgā jaunībā
Kalni, lejas, ceļš
Meža mala, ar smilti, kā te, kā Latvijā
Mantas nomestas – kurpes – kas nevilina ņemt, lai gan tās bij gluži jaunas un kas arī netraucēja kā grabažas un netīrumi
Kaut kas no Ķikuriem, tēva mājām tanī vietā, uz kuru ejam
Bērnu laimīgais darbs – viņi iet tur apmesties, lasīt strādāt savā parastā vietā
Dziesmu vārdi – kādi dzirdēti jaunībā, dziedāti līdz kopā ar vienkāršiem līdzcilvēkiem
Šinīs dziesmas vārdos kaut kas no māmiņas, no vecā laika
Iešana pēc lietus pa ceļu – kā toreiz te Wollongongā, kad es te atbraucu, nolēmām ka es nākšu te ar Dzidru dzīvot—
Viss kaut kā redzami, jūtami, dzirdami savīts kopā.

Kartiņa no Inese – varbūt tur tā sapņa pamats – ja gribu, lai taisos uz Kanādu. Viņi apciemos pirms tam un paliks te 2 mēneši. No 3 jūl. līdz 2 sept. Tad līdzi, vai vēlāk – es varu braukt.
Tikko ieskatos kartiņā ir Baden bei Wien (?) ‘štempele’ – izsūtīta (rakstīta) Kanādā 18. mart. Badenē štemp. 23.3. ar sarkanu tinti pastrīpots Austrālia – Tā kariņa ir aizgājusi uz Austriju!!

Jā – bet tas sapnis ir tas – ka Inese ņem mani pie rokas un mēs ejam… skaists bij sapnis – ja tā – lai notiek.
Un par to – ardievu mīļā saimniece!… un par to, ka palika aiz muguras mīļi cilvēki – par to es vēl ko varu darīt! Šodien mani gan no tās darīšanas aizrāva ‘dāmas’. Gribēju uz Laimdotu – iznāca uz Ainu un līdz vēlam vakaram – pie Luča kg. pie Annas, pie Ainas –

Bet dienā D brauca un es gāju lejā uz puķu veikalu – bet viņš nobrauca, pārbraucot ielu – es stāvēju uz stūra ar papilnām iepirkumu pakām – it kā tikai pāriet ielai un gaidīt pie bibliotēkas busu – un viņš apsviedies bij lejā un tūlīt braucis!!!
Bet es stāvēju vēl pie puķu veikala un gudroju… Un tā tik tiešam ir bijis – ka viņš ir mēģinājis ķert – un es aizbraukšanas skumjās biju gatava ķert viņu un darīt visu – bet iznāca tā ka mēs abi ķērām, tad aizskrējām viens otram garām. Un vēlāk es biju visu dienu prom.

Lucs atkal izgudrojis – lai es rakstu ‘miniatūras’ – Nu tās man patīk rakstīt. Un varbūt iznāk arī. Un – tas ir gaužām tuvu dzejai – tā kā – grūtību to lasīt nav, bet tādēļ dzeja nav mazāka.
Vai tiešām D ķēra mani. Vai tiešām es aizbraukšu! Kā es mīlu Wollongongu un cik vientuļa esmu. Un 3 gadi ir aizsviesti zilā gaisā no mana pēdējā spēka – bet īsākā laikā mīlestību nevar pārbaudīt. Un tagad viņa ir tikai noplakusi, ne pārbaudīta. Nobijusies. Bet – šodien es biju gatava iet un skriet un teikt. Man tas kaut cik jāizdara.

Trešdiena, 8 p.m. 29 marts 1972.

Šīs dienas message – roka, ar riņķi! Kāpēc atkal? Kad to rādīja un cilāja – bez riņķa? Viņš ir bijis holidejās. Vakar varbūt bēdzis. Balss „thank you” – bij 2 oktāvas augšā, pret pagājušās reizes tumšo mierīgo, acis ātrs, tumšs, degošs, ass uzmetiens – pret pagājušās reizes burvīgo mierīgo pretī nākšanu. Viņš aizsmēķēja, kad gāju ārā – tad izlika roku – I don’t know…
Tikko bij atkal aksident uz ielas pretī, kur parasti. Kādu braucēju girli, aiznesa uz hospitāli, rokās sēdus 2 vīri. Nezin cik stipri sasitusies – bijusi lejā zemē, pie sēdekļa – volksvāgenītim stikli apšķīduši visa iela.

Ceturtdiena 30 marts. 4 pm.

Silts.
Pastā nekā. Avīze. Un avīzē no manis nekā. Arī neviena cita dzejas ne stāsta nav. Nebijis – piemērots nekas.
Aizgāju līdz jūrai, atnesu zivis. Tik sauss laiks, ka manās koka tupelēs kāja slīd – tā piekusu kā nabags, varbūt apakš pirksta ir čulgas. Vajadzēja ņemt busu. Bet – D piebrauca tad, kad es atpūtos Picadilli arc. malā – nezin vai viņš pamanīja – es nobijos aizgriezos – es biju pārāk piekusis un izjucis. Tagad 4 pm vēl skaistāks beacha laiks. Bet nu esmu par nogurusi iet. Pusdien laikā bij mazliet vējains.

Būtu kaut kas jānopērk Ainai – rītu tur ciemošos. Satiku Laimdotu D.J. veikalā, tad mēs satikām tur Mednes kundzi, Laimdota mūs iepazīstināja. Tā nopētīja mani un tad ātri un skaļi: „…Ak tā ir viņa. Jā, brīnums, cik daudz var padarīt. Kad strādā. Un protams – kad ir talants.”
Un, tā, kā tai anekdotē „…Še guļ Fricis Bundzenieks… Tais’ nu atkal vāku ciet”. Cik ātri vien iedomājams:
„Mums jāsteidzas, mums jāpērkas…” Un aizdrāzās, viņai bija kāda otra dāma kaut kur līdz, vai turpat, kura nepaspēja ne vārda izteikt. Laimdota – jau nopirkusi dāvanu. Nevajadzēja varbūt atrunāt pirkt to sedziņu? Bet – tā – šķība vidū. Kādreiz jau ievērotu, un tad nejauki. Sedziņa otra, tagad izšūta. Dot Idai?? Ja nav par bieži – tad var dot.
Ar kaut kas ne tā kā vajadzētu. Pārpratumi? Pagurums? Man noņemti visi ordeņi!!!… D. To izdarīja. Kaut ko es nesaprotu. Tā lielā laipnība un rokas rādīšana. O.K. Kas ir ir. Kas tur var būt. Varbūt viņš tāpat redz un jūt to vienu pusi un otru. Neiespējamo.

Naktī pamodos pēc pusnakts. Atvēru visu lielo logu līdz galam vaļā – Tikai ‘uz brīdi’, jo jūras vējš – bet aizmigu ‘kā sists’ kā tas ir parasti zem atvērta loga. Pamodos pēc 4 am, cieši gulējusi, visu aizmirsusi, tikai sirds: peld kā tumša ūdens roze savās skumjās…

Cik tās ir skaistas šīs ne pārlieku lielās mīlas sāpes, kad mīļotais ievaino, ar prātu visu izkārto un aiziet gulēt – nekas nekait, pamostas pēc dziļa miega – sirds viena tumši deg savās sāpēs. Viņa zin labāk – kā ir. Viņa zin. Bet vai tad viņa zina arī to, kad viņa liek iet un iegūt šīs sāpes? Viņa zin, ļoti labi. Tikai apstākļi tai nepalīdz. Vakar viņa zināja kaut ko, ko pēdējās reizes tiekoties tā nejuta – vakar viņa juta – nav labi. Citas pēdējās reizes viņa to nejuta. Vakar juta – Tevi negaida, teica. Citas reizes – bij it kā – gaida. Bet tad – lai maksā ko maksā – viņa grib tieši tā un ne citādi…

8.30 p.m. Silts, karsts, mierīgs, burvīgs vakars – bet sviedri līst pat sēdot. Tomēr – karsts, karsts.
Man iznāca vēlāka šopīšana – bet aizgāju par vēlu – iela bij tukša, lai arī skaista – bet bez D.
Georgs samaksāja gāzi un elektrību un uzdāvināja puķes – pasniedza saka, vai deva, iedeva – nesaka jau puķes uzdāvina? Iedeva $20. Labi. Tik jau – nu varbūt droši vien vairāk – tas maksās, bet – vieglāk man būs samaksāt.
Svētku tuvums un svētku rīkošanās. Un tad arī – svētku sajūta mājās.

Lielā piektdiena, 31 marts. 9.30 a.m.

Pārtīrīju (ne gluži pamatīgi) šo, lielo istabu, (vakar vakarā virtuvi) padzēru savu rīta kafiju ar crosbuniem – Pie Dav. Johna – tie ļoti garšīgi.
Saule, miers, puķes.
Burvīgi. Tikai – varbūt es esmu mazliet slinka, es dzeru un dzeru šo laimi – dzīvot, kad fiziski nekas nesāp, jau gadiem ilgi, nekas nopietni nekaiš, ne operāciju, ne kaulu laušanas, es atzīstu šo likteņa labvēlību (vai Dieva gādību) un baudu to ar pateicību – dzeru šo dzīvi kā vīnu, kā skaidru ūdeni, kā mūziku.

Un pārpratumi ar D un sasāpēšana ar to – tam var būt tikai viena atbilde, tā sārtā puķe kas zied logā. Lai zied. Cinisma, spīta, dusmu, viltībiņu ir diezgan visapkārt, lai ir mazliet no tā maiguma, ko Līksma Ķirpe bija ieraudzījusi – maigums un dzīves prieks un izsalkums pēc tā vēl un vēl. Kā citādi var atspēkot visu sīko, patmīlīgo, neticību, visa niecību, praktiskumu, aprēķinu. You cannot beat me!

Svied ar akmeni,
Asmeni cērt:
Šis zieds bez saknēm
Kā saule,
To neskar nekas.

Lielu var darīt, ko ciena.
Godā sevi, tad arī citi Tevi godās.

Kur liks šinī mājā sakrātās mantas, kad būs – jābrauc uz Kanādu? Pilna māja. Te abas manas jaunās ģimenes atstāja savas lietas aizbraucot – pāri palikušie nieki – un tomēr arī labas mantas – klavieres (jaunas) gleznas, grāmatas, dažas mēbeles… Varbūt daudz lietas tikai ar sentimentālu vērtību – tomēr nē, daudz, daži čiekuri no Romas, bērnu pirmie rokdarbi, kastītes. Citādi – katra krūzīte, podiņš, sietiņš, korķu viļķis (ja grib skaitīt nav gala) viss derīgs. Jāpērk māja – mantām! Pašiem jābrauc prom.
Cik lieliska ir eskimosu primitīvā māksla – Inese atsūtījusi kartiņu ar uzņēmumu no skulptūriņas – māte ar bērnu, tāpat viņu zivis, zvejnieki, putni.

12 noon. Vējš ceļas – un diena nav tik maiga, kā vakar. Mums varbūt nekāda sauļošanās neiznāks – bet pastaigāt jau derētu, ja arī ne peldkostīmā. Man būs ātri jāķeras klāt un jāuzraksta atlikušās ceļojuma piezīmes:
1) Versaļas mežs – tēma bagāta.
2) Parīze – vajadzētu, ar modern. māksl. muzeja pieredz. aprakstu.
3) Augstiene kur sieru taisa
+ Picasso
No Francijas tas varbūt viss.

Svētdiena, svētku sajūta šodien, puķes, spodrība… Man šodien jāiet ciemos, rītu varu gaidīt ciemiņus… Bet darbs no tā bēg. Darbs aug vientulībā lai arī tā ir tik liela, ka tā viņu nomāc, tomēr viņš to var cīnīt labāk kā sabiedrību.


Tad 3 Spānijā
4) Spānijas augstiene ar ēzelīti [right]
5) Closters/Monosters un ‘brāļu kapi’.
6) Vēršu cīņas un dejas ielā
7) Baski – + veci kalni? Gliemeži.

Patreiz varētu arī uz Ainu nebraukt? Jeb – gribās? Vajadzētu – uzvilkt pansuitu, iet, braukt kustēties???
Nevajadzētu – bet tos 7 ‘miniatūras’ arī būtu jāraksta un ātri!!!
Un tad mana ceļojuma grāmata gatava.
Par Kanādu? Par lidošanu? Šo to var pielikt.


Ceļojuma piezīmes jāraksta par trīs lieliem momentiem satikšanās pēc 20 gadiem – ar ziemeļpuslodes debesīm (zvaigznēm) ar Parīzi (Eifeļa tornis pār pilsētu tur iebraucot) un roku iemērkšana ziemeļjūras ūdeņos, kas ir arī Baltijas jūras vienojums. Varbūt pašā sākumā, kā motto?

[Left: Inese outside Museum of Modern Art, Eiffel tower in background]

Man tagad jāuzdrošinās runāt – es redzu – ka esmu nogatavojusies (varbūt jau sen biju) runāt – drīkstu, spēju izteikt. Sen jau tā bija – vai ‘blakberijas’ un ‘zirgs’ – nav tādi? Tie ‘visu mutē’ ka labi. Jā – un tagad jauna viela bij runāšanai – no ceļojuma. Tad būs vēl atmiņas par Wollongongu…