1972 Wollongong & Orsova to England
ceturtdiena 1 jūnijs, 8 pm
Vienīgs, kaut kas ir šis datums, šī stunda. Es to aizlaižu bezdarbībā – lasu Picasso dzīve – tas ir – dzīve ar Picasso.
Izmazgāju matus šorīt – bij ļoti labi. Izgāju iepirkties jaunajās biksēs (ko vakar atšuvu) un mūžvecajo strīpainajā vilnas džemp. Tas būtu pašā laikā – bet stipri par īsu.
Bikses liekas ļoti labas – siltas un ērtas un vieglas valkāt. Bet – vajaga garāku ‘topu’. Tie droši vien ļoti dārgi pērkot – un common. Kaut varētu pagarināt džemperi.
Šovakar negribēsies staigāt.
Laikam par daudz pieēdu (garlic maizi) 2 reiz biju šopīt – staigāts ir. Noguru arī. Nāk miegs. Varbūt – jāiet gulēt un rītu agri jāizcep kaut kas un jāiet lejā uz to ‘tautu tirgu’ – kur paēdos cepumus. Bet ja neizpirks?
Šodien bij bus streiks – nevienu busu visu dienu – tikai ap Svilnieku māj. movī lawn.
Vakar naktī no 12 biju līdz rītam gulējusi pie vaļā loga. Ja es naktī atveru logu – tikai ‘uz brīdi’ – tad es aizmiegu, ja es neaiztaisu tūlīt. Vienmēr.
Avīzē nekā. Jāraksta. Ātri. Droši. Šķiršanās tik drīzi klāt.
Inese rakstīja – „… tad nebūs vairs laika braukt uz kult. dienām.” –
Un kas tur? Tur pelni. Neaiztiec. Neatcel vāku. Runā par citu Nāc, ej Skaties, klausies, Runā, runā. Un dari. Rakstu zīmes velc – Raksti izraksti, darini Rotā.
Piektdiena, 2 jūnijs. 2 p.m.
Piecēlos ½ 4 un sāku cept ‘kliņģeri’. Biju apsolījusi dāmām uz viņu cepumu tirdziņu, Townhallē. Šoreiz mans cepums neiznāca tik labs, kā tad, kad dāmas nāca pie manis viņu tradicionālās katras mājas vakariņās. Iznāca ok – bet bij ļoti ‘mīksts’, plūda, kā tas varēja būt ka tik ‘šķīdrs’, jo sviesta bij mazāk kā teikts, tā vietā 2 kar. eļļās – var likt tikai vienu, ja vispār liek. Nu ½ lemons bij diezgan sulīgs – citādi viss ok. Tikai grūti bij savākt un necēlās tik daudz augšā, kā plūda uz malām. Garšīgs tomēr. Neko no tā nevar pelnīt pārdodot par 4 c. slice. Kūka – 35 c. nesamērīgi – bet to kliņģeri neviens nepazīst – prasa – kas tas ir? – Anyway – es vairs te netirgošos – un labi ka man ir šī recepte – izrullēšanai milti jāņem vēl klāt no citas pakas, 2 mārc. jājauc vien – varbūt nebij ļoti ‘sausi milti’. – bet ‘mother’s choice’ ir labākie. Vairāk mand. var likt klāt. Neko jau nenopelnīju – bet iedeva man tā kā nopelnīju ap $1.50 – un dažas kūkas un kliņģ. gabals mājās – O.K.
Bet bija labi celties no rīta pirms četriem un cept – spēlēt dzīvi. Tāds kliņģeris jācep būs Kanādā uz dzimš. un vārda dienām – labāks kā vistreknākās kūkas – jāsaka, ka man tās kūkas neko nevelk. Speķa rauši – ābol. un biezpien maizes tās ok.
Biju ap 5 nopirkt kādu sāļāku kumosu uz dienas kūkām. Gāju meln. biksēs, kas ir labas un strīpainā džemp. kas ir – par īsu. Un te pirms stac. ugun. man liekas D aizgrieza galvu. Un es cerēju – viņš būs atpakaļ – pirms es būšu pie DJ. un kad es gāju DJs durvīs – man liekas tas bij D – kas staipīja kaklu lai mani redzētu un es bēgu un skatījos un skatījos un neredzēju neko. Es nekad vairs neko neredzu – kad skatos uz D. Es pagriežu gan skatu pretī, bet aizliedzu skatam darboties, meklēt, saprast.
Vakars bij neizsakāmi skaists, kad nācu mājās. Wollongonga bija lieliska savās reti redzamās ziemas krāsās – zils ar melnu, sarkanu – kalni, ielas ugunis, dzelzceļa sliedes spīdīgas ar savu kailumu, aukstumu. Mt. Keira un citas augstienes tumši zilas ar sarkan. ugunīm – kaut kas neizsakāmi spēcīgs, dramatisks, pārdrošs, lielisks. Es brīdi kavējos – pagrozījos ielā – gaidīju – un nācu mājās. Asaras man spiedās acīs. Bet ko? Ko es varēju darīt? Cik skaista ir Dzidr. krāsotā lampa. Kaut kas no šī vakara spēka – zils ar sarkanu.
Lasu Picasso dzīvi. Prieks, ka viņš teicis to, ko es izjutu pie Delacroi (starp visiem citiem gleznu klāstiem, bez citu spriedumu klātbūtnes): „That bastard. He is really good.” Es to jutu, redzēju. Pie ‘Revolūcijas’ man bija asaras acīs, un tāpat kā pie viņa citiem darbiem es teicu sev – bet viņš ir labs…!
Ziemas vakars eksplodēja zilā un sarkanā
Mākonis iemetās sarkanā rūsā
Un dzisa
Degdama, blāzmodama, lejā sniegdamās
Iedegdama zemes lampas savā krāsā
Bēga tad iesizdama kalnus un lejas zilā tēraudā
Pāri pārsviezdama, iedurdama dzelzceļa aukstas sliedes,
Izkaisīdama sarkanas dzirkstis.
Bet ielu lampas mēmi turpināja debess blāzmošanu
Izraujot saucienus un iekliegšanos no cilvēku lūpām.
Kad to sirdis sāka kāpt kaklā, ziemas vakarā.
Sestdiena, 3. jūnijs. 8 pm
Kas man šķiroties sāp
Kad jāatstāj šī vieta
(Atkal reiz projām jāiet)
Sāp šīs sienas
Kas mani kā gliemeži sargāja
Kā gliemeži šūpojot
Vētrā un viļņos
Vējš dziedāja pie auss
Te man loga šūpļa dziesmu
Bet lampa bij zila
Ar dažām sārtām rožu lapām
Atmiņām, nojautām?
Sāp šīs sienas
Kurās atspiedos vērojot tālus kuģus
Rītos zem tumšām mākoņu segām
Kad jūra vēl gulēja.
Viņi vizuļoja
It kā jūra būtu apgulusies
Pēc laimes
Savā vakara tērpā
Ar dimanta rotām krūtīs
Itkā jūra savā sapnī būtu aizmirsusies
Kad pilsēta tai blakām jau modās ar bālu gaismu.
Darba vīri ar somām
Jau steidzās vēl tukšās ielās
Tad skolnieki ar savām somām grūstīdamies smējās
Un jūra bij balta tad
Ar vieglu smīnu vispāri
Bet kuģi bij apdzēsuši savas ugunis.
Man ir mazliet bailes pamest šo vietu. Bet caurspīdīga
Ir viņas drošība un sargāšana.
Svētdiena 4. jūnijs. 8 a.m.
Jācep kaut kas. Dāmas nāks dziedāt.
Rītdiena, pievīlēja Man vienīgā sabiedrotā Vakardiena sāp, lolo un Atvadās.
Pirmdiena, 5 jūnijs, 11.20 p.m.
Biju uz koncertu – amerikāņu pianists Hollanders. Kara gabali! Bungas rūc, etc.
Ienāca Lucis kundze. Oh weh – Meklēju kādu grāmatu viņai – un atradu nelabi noputējušu plauktu. Neslava! Bet – bija gan noputējis! Nezin kopš kādiem laikiem nebiju to skatījusi, lai gan tīru un kopju visu cik spēju. Bet – tagad viss iet kā pa sapņiem.
Jā, bija gan tas plaukst noputējis. To sakot nāk prātā Saroyana vecā māte, kas izlejot vannas ūdeni kurā visa ģimene nomazgājusies, kā priecādamies saka – „Tu redz cik netīrs ūdens!”
Bet – tā tas ir, kad esi – ‘sabiedriska persona’ – par citu – neceltu ne ausi – bet tagad – nu nezin vai varēs nociesties. Un kas tur nu liels – šai 4 istabu dzīvoklī, kur viss vecs – kur visur arī nedzīvo – kāds grāmatu plaukts putekļains. Bet – bij gan noputējis. Laikam kopš atbraucu no Freijiem – nebiju to aizskārusi – un pirms tam arī.
Jā, Luce aizveda pie Maršava slimnīcā (tepat pāri ielai) pēc autokatastrofas. 3 dienas nesamaņā. Lauztas abas kājas, roka, piere sasieta, lūpa sašūta, krūtis salīmētas, otra roka satūkusi, sabadīta. Briesmīgi! Un – lielam vīram nāk asaras, viņš gandrīz neko nevar redzēt, acis miglainas, pats dzeltens. Trakas ir šīs braukšanas nelaimes. (Meitene, kas saderināta ar puisi no Amerikas, Sanfrancisko maza teātra aktieri, arī nelaimes gadījienā cietusi, sagriezta seja, un līgavainis brauc šurp, kāzas pie durvīm… L. Stāsts.)
Kartiņa no Ineses. Viņi te iebrauks 5 jūlija rītā. Viņi pērk 2 stāvu māju, 5 akri zemes un dārzs. Savā ziņā – paradīze, ja tik būs spēks tur palīdzēt. Bet dārzā jau man šis tas padodas, labāk vēl kā šur tur citur (putekļu slaucīšanā! Hehe) –
Rītu te Zariņi piebrauks ejot uz Maršavu.
Jāsataisa lunch, vai mazas vakariņas – stew? Gulash!!
Iegāju pie D – bez stostīšanās. 2 palaidu garām – tad kaut ko vēl nopirku – un gāju tieši un D bij tur.
Apsēdos lai nav tieši pretī – un domāju – absolūti nekas nav. Un tad es ieraudzīju pieri – viņam tiešām ir skaista, augsta piere!…
Un – tad – es jau jutu siltumu kas plūda kā upe. Un – labi, lai – tikai sēdēt, pat neredzēt. – Tad viņš aizsmēķēja ar lielu troksni. Man likās ar lielāku kā parasti, bet varbūt – man gadījās tanī momentā tieši paskatīties – tikai pēdējā brīdī pagriezu galvu, kā parasti uz spoguli – iekritu viņa acīs – viņš zināja ko dara. Bet es nezinu – ko tas nozīmē. Man ir kļuvis mazliet bailes. Kaut kas draudīgs ir viņā, kaut kas var iet vaļā.
Un koncertā es klausījos skaņas un lai ko arī spēlē viss (kas nebij tik – vēss kā Sati –) nesa pie D. Un – grūti iedomāties to, ka viņa nebūs. Viņš visu laiku ir klāt. Viņš apaudzējies kā mežonis. Es nevarēju paskatīties – uz vaigiem lielas apaļas spalvu sprogas gaisā un mati līdz kaklam, gali liecas atpakaļ, kā tiem zēniem, kas te braukā. Pēc traka. Idiots?
Kā es varēšu nodzīvot dārzā? Dārzā labāk kā kādā ielas spraugā. Bet tomēr – kā dzīvot dārzā? Ar sētu apkārt un klusumu vien. Te iela dzīvo un šalc un jūra. Iela, jūra jūra iela.
Otrdiena, 6. jūnijs 1972. 10 p.m.
Zariņi uz brīdi bija te. Man nebij jēgas – ka viņi vakariņas būs paēduši, kādu vīnu vajadzēja paņemt. Kā bij, bij.
Man nāk prātā, ka es citur nekur garīgi neaugu, kā tikai savas ģimenes vidū. Ar Dzidru (ar Clivu pat) un Inī un ar sevi.
Bet es nevaru atcerēties, ka kāds svešinieks latv. vidū – būtu man ko devis … ierosinājis?
Svētdiena. 11 jūnijs, 1972. 8.30 am
Esmu saaukstējusies. Jau trešā diena, nepāriet. Vakar negāju ārā no mājas – citādi visu kā parasti + aukstā duša un matu mazgāšana. Šodien diezgan plāna jušana. Bet ½ 2 jābūt ‘uz strīpas’ – jābrauc pie dāmām mācīties Jāņu dziesmas. Nu ja aizved un atved – … Bet pie Ainas aizveda, atveda – un tur bij tā nejauki siltā istaba….
Vēstule no Dz. Priecājas par sūtīto paku ka perfekt. Viņai manis vajaga – viņa nevar gleznot – un tas nav labi! Un sāk domāt – ka dažiem draugiem viņa nepatīk – un tas pavisam nav labi – viņai nav kur silti piespiesties – izņemot Clivu, kas tomēr ir vīrs, ne māsa vai māte. Viņa tur sāk justies vientuļa. Svešā zemē, svešos ļaudīs. Skaties, skaties to pasauli – tad ka sāksi ar to radīt kaut ko pats. Tikai Cl. tur. Bet ar vīru – ir cīņas stāvoklī, tas arvien tā vairāk vai mazāk, tas normāli un tas vien nogurdina. What to do?
Pārraksts no lapiņas (kaut kad jūnija sākumā rakstīts)
Ko gaidi? Kaut ko kas garām iet. Vējš. Saule. Ēnas. Lapas sāk drebēt, kad vakars tuvu. Gaiss dzidrāks, mierina. Vēl gaidi? Uz mūriem saule atvadās Svešas rokas siltumu kaut kur aiznes. Vēl diena neizdziest. Vēl gaidi. Un tad kāds nāk. Un ir te. Viss kopā, tuvu.
Pirmdiena, 12 jūnijs. 1972
Holideja. Es – sick in bed. Kaut kāda flū! Jau 3-4 dienas ‘karstumi ņem’ un mazs klepus. Šodien klepus vairs nav – tik nogurums un bāls kā krīts – vakar jau tāpat biju dziedāt un – gāja nekas – iespēlēja ‘teipā’ un kad atspēlēja tad dzirdējām – vīri jau gan nederētu klāt pie mums visu laiku – bet citi domā citādi – tā tad, OK. Man + Rudz balss altas – ir tīri ‘saliedētas’ un iet labi. Merijai balss dažubrīd dod burvīgas augšējās gaismas. Nedaudzie vīri – tikai rūc un rūc un ir ārā no mums – bet pirmā līgo – ko dziedājām klusi – iet arī tie kopā labi. Varbūt būs ok. Cik patīkami ir ‘taisīt korīti’ – Es jau gribēju – nobijos no Pīlmaņ kundzes taurēšanas – tā laida tā, ka es domāju – es to nevarēšu veidot kopā ar citiem. Bet – vajadzēja darīt – būtu kas izstrādāts.
Zem zilas lampas
Blakus zilai jūrai un zaļai
Šalkdams un iedams, aiziedams
Tevi tuvāk pienes
Un tālāk aiznesīs
Un es tikšanās gaidu
Kad šķiršanās nāk.
Tavas rokas maldas
Dodamas zīmes
Mīļas ziņas,
Vai rūgtas neziņas....
–––––––––––––––––-
Līdz ūdens kritumam vairs tālu nav
Cik ātri dienas saule laivu šūpo.
Tavas rokas tver, vada zīmes dod
Līdz bezdibenim vairs tālu nav.
Kādēļ vēl kavējos to teikt tev?
Otrdiena, 13 jūnijs, 1072. 8 a.m.
Šorīt iegāju guļamistabā (Dzidras). Ieslēdzu gaismu, lai redzētu ģērbties, jo tumšs vēl – un logā bija zaļš rīts. Zaļš maigs rudens rīts.
Jā, ir mazliet piemācies, mierīgs. Rudens. Nebiju ievērojusi, ka pret elektrisko gaismu rīts var būt tik zaļš. Citreiz tas ir zils. To es zinu. Šai logā stikli ir arī daži zaļi un daži dzelteni stikli, nedaudz. – tie palīdzēja rīta zaļuma spēkam un dzidrumam. Skumjas un zūdīšanās lielās laimes tuvumā, ka varēšu ceļot atkal tik tālu. Tik tālu, ka vairs nezini, vai ir vēl kur vai nav mājas – un tas ir baigi. Un es turos pie sava kakta te un pie dr. domājot, ka man tas kaut kas ir, kaut kas mans, mājas, patvērums. Sapnis tikai. Bet kā bez sapņa varēs dzīvot? No tā visvairāk bailes. Bet kur ir sapnis, tur arī mājas rodas.
Trešdiena. 14.6.72. 10 p.m.
Aina – neatnāca. Mīkla vien ir! Man atkal 2 dolāri – pazūd. Sacrebleu. O.K.
Šodien izgāju uz ‘balkona’ – 2 busi nāca – pirmais, apstājās un stāvēja aiz krūmiem. (Traki jocīgi) Otrs aizskrēja garām. Tad šis izlīda no krūmiem un godīgi brauca garām D – ja nemaldos un tad, ja nemaldos, ja nemaldos atskatījās kad bij jau garām. Bet kur šodien D? Vairāk neredzēju.
Aizgāju iepirkties, iemest vēstule, izņemt naudu. Svīdu kā nabags – neticami vājš! Pirmo reiz gāju pa ielu pēc 3 dienām – vai ilgāk. Bet – saģērbusies arī biju silti. Nu vējainākās vietās gandrīz jutu cauri – citur – lija sviedri.
Helena ienāca. Sidorenko zvanījusi – lai apskata – kā man iet. Rītu – neceru, ka varēšu iet uz Sidorenko kdzi. 2 latv. avīzes – tukšas. Un – citu autoru arī nav – o, jā Rozīša (jaunā) dzejolis un Eglīša, Andreja dzejolis. Man sāk gribēties rakstīt. Bet vēl Dzidr. blūzei jāpabeidz raksts. Tad – varbūt.
Jā, un tā es pēkšņi nogrimu ‘saldā sapņu pasaulē’ ka D par mani domā mīļi – jūt ka slimoju – neeju ārā – tikai uz balkona. Un tad – apmetās viss atkal otrādi – gluži tāpat kā pag. gadā. vai vēl sīvāk – brīdī, kad domā – labi – pēkšņi kaut kas parādās – un liekas viņš spokojas. Kā tas tā man var likties? Un kas tas bij, kas manī jaucās? Un vai tas vēl grib jaukties un vai D ir – secret agents? Ko viņš plivinājās ar savām rokām ar un rokām bez gredzena? Jāiet jāuzsmaida – tas viss. Tas man jāizdara.
Nopirku mokasīnus – 6.90 – bet nejūtu ka būtu nezin ko silti. Nav polsterējuma apakšā – uz grīdas – vēsums spiežas zolei cauri.
Nodevu melnās kurpes labot – Aina naudu neatnesa – jāiet būs bankā – tagad 2 nedēļas nav nauda paredzama.
Ceturtdiena 15 jūn. 1972. 3 p.m.
Tukšs pasts. Pabeidzu sūt. Dzidr. iedomāto ‘blūzes priekšplānu’ – izmazgāju, un izmazg. reizē dažas citas drēbītes – tagad žūst – gaidu, kad varēs gludināt – redzēt kāds ir? – kaut varētu tūlīt iedot Dzidr.!! Tomēr – nav jau tik ilgs laiks, kādā var iedot – pāri – visai pasaulei – nav mēnešiem jāceļo, kā gadiem!! tos laikos, kādā šis blūzes stils – apmēram. Miers nav rodams – liekas – un drīz būtu jāraksta – jāmet visas brudierēšanas kaktā! …
Jūtos normāli šodien – flū varbūt beidzies – bet nav dūšas iet ārā – nav arī ko uzvilkt.
Piektdiena. {16.6.72}
5.15 pm
Ko tā jūra gan šodien dara! Stundu atpakaļ (4 pm.) tā bija bengāliska. Kā stiklam gar malu dažreiz saule mirdz varavīksnas krāsās, tā viņa mirdzēja horizontā. Tagad, (5pm) viņa ir vismaigākais pastelis – zils, rozāpelēcīgs! Neticami.
Nu sirds lūzt. Kaut varētu paturēt šīs ‘mājas’. Kaut te būtu vieta kur atgriezties atkal kad vēlās – Dzidr + Cl. es – un In + Laim ciemos – jo tie jau te nejutīs mājas – tik ciemu.
Bet – nevar. Un sirds smaga nezinot – kur atradīs atkal mājas.
Bet – bet – kādas te mājas? Sapnis. Izbijis sapnis. Bet – kaut kur būtu jābūt mājām. Dz. + Cl. te bija. Un es te biju. Un šodien ir piektdiena – apburtā diena, bet es nezinu kas ārā ir vai nav uz ielas – nebiju nekur. Nejutos stipra iet. Un – ko meklēt?
Satumst. Jūra kļūst bālāka. Vakarā, ap 7. – kāds brauks mani pickīt up – un vest uz dziedāšanu.
Vakar lejā ‘baby sitting’ tikai vakarā, kompāniju turēju Patsijai kamēr citi prom. Paliku vēlu. Šodien pēcpusdienā mazliet aizmigu bet nekas īsti neatsvaidzina. Bij lietains, miglains un puslīdz skaidrojas –
6.30 un tagad ir melna tumsa. Šī diena aizgājusi. Tagad es gaidu ‘liftu’ uz dziedāšanu. Kas jādara, tas jādara. Lai gan esmu slimojusi ilgu laiku ar saaukstēšanos, ‘flu’ vai kas tas nu ir, un kas neatstājas – man tomēr jāiet tur. Citādi viss tur var sākt apstāties, bet Jāņi ir tuvu. Kas jādara tas jādara. Es domāju par L. Sidorenko. kundzi – kāds šarms ir viņai, pamazām viņa pārspēj visas dāmas. Nu Merija – varbūt vēl skaitās pārāka, bet tomēr tās skaļums nav tik valdzinošs, kā Laimdotas klusums.
11.30 pm. Dziedāšana negāja labi – Vidiņa ir tāds maiss kas velk un neatšķir neko – visi bij apmēram tādi. Igauniete laba. Bet viņa ir dziedātāja.
Sestdiena. 17 jūnijs. 1972. 10 p.m.
Es mostos – Ap mani bērzi ir sastājušies Augsti liecas. Nē – tikai rīts ir priekškara krokās. Jūra mākonī atspīd Un mākons to sūta manā logā. Zinu tu skaties viņā Uz krasta stāvot un gaidot.
Sestdiena, 18 jūnijs, 10.30 a.m.
Vakar Helena ienāca (ejot uz Maršavu, slimnīcā). Pie jaunāka un ‘slavenāka, ievērojama’ iet visi, pazīst personīgi, vai nepazīst, iet sava prieka dēļ, pie vecās deviņdesmit vai simtgadīgās vecenītes, es viena aizgāju trīs reizes. (Cik ļoti viņa žēlojās, ka viņu te tur, viņa gribēja tikt mājās, rūpēties par savu pāri par sešdesmit gadus veco dēlu…)
Šodien dziedāš. 12. Mani kāds pickijs. Jāstiepj dienas līdz nākošai sestdienai – jāizcieš.
Saaukstēšana, flu, uzvarēta. Vakar daudz staigāju – lejā iepirkties, līdz bibliotēkai, tad augšā līdz gaisa tiltam un vēlreiz uz bibliotēku – nejutos nogurusi – bet ļoti ilgi gulēju un nebiju izgulējusies – piecēlos ļoti slikti izskatoties – vakarrītā – labi, pēc mājās tupēšanas? Nezinu kas bija? Vēl nav spēku tik daudz? Vai vispār – tik daudz iet man nav vairs pa spēkam? Bet jutos labi ejot – uz bibliotēku vēl gāju tikai tādēļ – ka gribējās vēl staigāt.
Visu laiku ciešu no kādas iekšējas apspiestības, no spēka, ko nav kur likt. Kādēļ man vajadzēja krist uz to D.? To es tagad jūtu. Nožēloju pazaudēto laiku. Bet – nebija cita, kas to aizvietotu. Tas ir traģi-komiski. Varbūt būtu atradusi, nebūtu velti ar viņu nokūlusies. Tagad kamēr viņa tuvums, nekas nemainītos. Un – kamēr man nav sabiedrības kur iet, nekas nekādā gadījienā, nevar mainīties. Pie latviešiem – vienkārši – nav cilvēku, visi sadalīti, un vispār – nav. Un te – arī droši vien nav. Tikai es būtu varējusi krist uz kādu, kas nāktu pretī, liekas tas tumšais – Sweetijs – Newcastlē bij Hermanis. Te tas tumšais degošām acīm – tas bij no citas ‘šķiras’ – par daudz no citas. – Tā tad arī – nav, nav cilvēku, nevaru satikt. Un nedzīvotais, nogurdina, izsūc spēkus, bremzē darboties. Un jāiet prom no šīs dotās, izdevīgi pašas īpašotās dzīves, laika, vietas – viss ir tik satura tā ko vajadzētu, nav.
Un lielu daļu attur tā nepareizi atsietā saite pie D. Un tomēr – labi, labi ka viņš to spēj. Kaut es varētu paciest to – vārtīties no viena pie otra – tad mani kāds ieraudzītu un varbūt atrastos – bet varbūt arī nē. Un es nespēju vārtīties pie viena pie otra.
Tikai kaut par spīti visam, sev, D., liktenim, varētu iztaisīt kādu muļķību pret šo tukšumu protestējot. Vai kāds (Picasso piem.) ko būtu varējis darīt bez viņu Dorām, Therēzēm, Fancuāzēm – ne pīrāgu cepēju sievām. Šis tukšums kurā krīti un krīti.
trešdiena 21 jūnijs
Pastā nekā no bērniem. Liekas ilgi jau. Vakar vēstule no Kreišmanes (brauks uz šo pusi Augustā) – ar bildītēm no kultūras dienām pie Sarmas. Ļoti skaistas. Saulainas. Es – neticami labi.
Šodien vēstule no Ozoliņas – viņa ir arī atsūtījusi Matutes jūsmas pilno vēstuli par mana ‘Kaimiņa’. Bet viņa vēl lasījusi tikai vienu trešo daļu no stāsta. Ozoliņa sūta pa daļām, viņa ir uzņēmīga šai lietā.
Vakar atnāca Rudz. un Aina. Pārdevu melnrakstīto sedziņu par 2 dolāri – labāk kā nekas, tagad skaitu katru santīmu. Tā sedziņa arī man nepatika un nebij citam vajadzīga. Aina vēl domā – lai viņai kaut ko uzšuju. Varētu – ko ātru – Tā es vēl un vēl kavēju un nokavēju savu laiku. Bet pirms Jāņiem, kamēr tur viss būs pāri – es neko citu nevaru iesākt, tik niekošanos.
Vakar iekāpu kādā autobusā – tas laikam bij Sweetijs – nepazinu īsti, bez saules brillēm un tāds ļoti slaids. Un – es tur atkal apzinājos savu muļķīgo sapņošanu. Un vakar no bibliotēkas atveda tas amerikānis (kuru baby sitt. pie Pat), sieva strādā hospitālī. Esmu viņu redzējusi pie Dav. John. Vakar bibliotēkā viņš staigāja skatīja grāmatas, pienāca pie galda kad es sadevu savas. Neko neparunājām braucot – viņi arī brauks uz Angliju. Nezinu – vai pavisam vai ciemos.
Sāp galva. Apmācies, auksts, neesmu bijusi ārā. Tā es iedomājos sevi, kā uz bildītes blakus Sarmam – tā es varētu vēl dzīvot – bet tā tas laikam nav, uz otras nav gluži tā, bet – nekas.
Aina bija – atnesa rokdarbu ko pašūt, nebūs grūts un ilgs – Wolhangings! Apšuvu vienai sedziņai (savai) malu – pāris ir nopirkta drēbe – jāpašuj kaut kas – ko atstāt vai pārdot.
Igaunietes mums mācītā viņu Jāņu dziesma:
Jaon laeb Jaoni – tulele
Minke Jaoni hobune, kaasike!
Silmad siidi tu-ti-des
Lakk on hobe helmetes, kaasike!
—–
Ceturtdiena 22 jūnijs. 11 p.m.
Līst. (Tikai vakarā sāka nupat) Pār jūru nāk vētra. Pērkons un zibens.
Bet man elektriskais sildītājs, ieslēgts un es sēdu uz dīvāna pie loga (šuju sedziņu) – jūtos silti un varu būt gandrīz kopā ar vētru. Ir liela labsajūta – būt vēl te. Būt vēl D. tuvumā… Tas nav prātīgi. Daudzreiz – es ‘mostos’ – es atraisos kaut cik, saprotu, redzu ‘pareizi’ – bet tad atkal – es domāju ar kaut ko citu, ne prātu – un tomēr ir tāds siltums un dzīvība tanī – it kā – vajadzētu šai būt patiesībai. Bet kāda mums patiesība var būt? Bet gan, viss nāks un juks un būs pāri un būs jāpieņem.
Sestdiena, 25 jūnijs.
Šīs pasaules opālā zilā
Man vizuļo tavs sejs –
Un rotas jānoliek,
Mans mīļais,
Jānoliek, ir rīts.
Pirmdiena, 26. jūnijs 8.30 p.m.
Vakar – grūta diena pēc balles.
Vakarā Ida atbrauca un kāda jauna šveiciete līdz. Pacienāju ar smalku tēju un ‘dzeltenmaizi’ no Jāņiem. Labi garšoja. Ida nāca pateikt, ka varu apmesties pie viņas un Ians varēs ņemt brīvu dienu un iet Kanādiešus satikt. Labi. Gaidu ziņas. Ida aizmirsa te savu Suede jaku (zaļgana) – un es ar to šodien pastaigājos – laba gan!! Tādu es gribētu, varbūt ar slēgtāku kaklu.
Šodien jūtos jau stiprāka, atžirgusi – izgāju arī staigāt. Visi Jāņi garām un jūtos atbrīvota no visiem pienākumiem, brīvības izjūta. Uz brīdi jutu labu brīvības izjūtu – tad smagums sariet kā lietus lāse pie lāses. Bet diena skaista…
Visa tā balle izdevās labāk kā cerēts – dziedāšana un ‘tēlošana’ beidzās ēšana un dancošana un – trauku mazgāšana. Aina uztaisījusi dekorācijas labi – bet vakarā gan par tumšām krāsas – dienā, ļoti skaistas. Es rīkojos pa virtuvi visu laiku. Man nebij laba frizūra, to vēl sapostīju ar vaiņagu un jutos ļoti slikti pēc sestdienas 3 kārtējas un neveiksmīgas cepšanās (‘kliņģeris’). Beidzot – velti tik daudz uztraucos un sevi nomocīju – bet tā ar mani ir – Rudzate – kā parasti kaut ko izgudro – lai cepu 2 divreiz tik daudz to porciju – un tas mani piektdien sabeidza… Un līdz ar to – sestdien neatžirgu – mati bij šausmīgā krāsā – un beidzot uz acīm sakrituši – un tad – mammiņa –
Šodien nevaru vēl atžirgt.
Bet – citādi, balle bij laba. Galdi sakārtoti, bufetē viss ok – mans cepums arī – ok! Lai gan no tā nav ienākuma. Bet publikas daudz. Ienākums labs. Merija domāja ka man jāsaņem tie $16 kas bij solīti trauku mazg. un kas neatnāca – jo es visu laiku strādājot. Redzēs. Tie jau man derētu – esmu jau vienmēr nabags – un atkal to jūtu – kā borderu nav – Patiesi bija ļoti jautra balle. Žēl ka tās cepšanas dēļ es tā sanīku – labāk tā vietā būtu aizgājusi tomēr pie friziera. Tā kumelīšu tēja tomēr man matiem neder. Izmazgāju tagad no tās tīrus – cits skats. Tā man iet. Un tomēr – es viņus labi ‘stutēju’ – visus mūsu dāmu pasākumus. Iemācos līdz arī šo to. Bet – kur to vairs izmantošu? Varbūt.
Pastā nekā šodien?!!?
Pašūta ir jau sedziņa – ļoti laba, smalka. Iesāku Ainas rokdarbu. Kaut kas būtu jānopelna. Daudz ko vajadzētu pirkt, kad gribu labi izskatīties uz kuģa!
Vairs viena nedēļa – te vienai. What to do?
11 a.m. Jāsaņemas un jābūt priecīgai. Nav nekā te, kas kļūtu labāks – tik vecāks un nožēlojamāks te kļūšu… Kaut kā neticami – laiks bij par īsu būt – te vienai 2 gadi. Vairāk varēju padarīt! Taisni pēdējo pusgadu (no mana vakara) nekas nav – gājis uz priekšu. Dēliņš apštopēja! Zaudēju prieku strādāt, kad viņš vairs nedrukā. Tā nevar. tagad – brīvs, tagad jāsaņemas –
Dēļ šķiršanās mēs rozes sējam Dēļ šķiršanās šī stunda zūd (?) Viss padots vēlam rudnes vējam Dēļ šķiršanās šī stunda zūd.
Sidorenko pret Laimu ballē izskatījās, izrādījās – briesmīgs. Viņš ir spējīgāks savā ļaunībā kā es domāju. Mental cruelty. Viņš izskatās briesmīgāks kā mans Dzelme izskatījās tādos draudu brīžos (ar to skatīšanos). Dzl. bij normālāks, šis ir velnīgāks, tieši velna skats viņam. Huh.
Trešdiena {28.6.72}
6 am. Vēl gultā – Panika nebeidzas – par šīs dzīves pamešanu – mana gaišā, krāsainā vientuļā dzīve. Nevaru vairs ne kam pieķerties un godīgi ko darīt. Tikai šuju vēl ātri, vēl viens gabals lina bij. Un mokos domās – kā es dzīvošu bez Crown street? Bez šīs dzīvās rūkšanas, kurās es pazīstu vai katru skaņu tagad, kas plūst kustās man blakus te – bet tas ir it kā pāri man un manī – šī ielas kustība – es esmu ar to sakausēta, saaugusi, es dzīvoju ar to kopā.
Vakar es satiku to stiff veco uz ielas. Viņš – vēl mani lovijot – braukšot atkal uz Brisbeni, lai braucot līdz – Tā tad jau gads pagājis kopš viņš te ielā mani satika un sāka izteikt savus komplimentus.
Tad nākot no bibliotēkas un gaidot uz Horden stūra lai aizietu informētos Social Servicē – baltais Kutty stāvēja lepns Crown str. – gaidot pāreju. Es pametu aci – vai nav D? Jā – ar luļķīti mutē nobrauca garām, prom ārā no pils. uz Highway pusi. Es uz to pašu pusi uz Soc. Serv. tad atpakaļ nākot – man negribējās vairs iet uz Crown street. Viņas pievilcība bij zudusi. Viņa savā dzīvībā vairs neturēja manu noslēpumu. Es ļoti mierīgi un savādi, laimīgi sāku soļot pa sānielu, šurp uz kalna pusi. It kā es būtu kopā ar D – jo viņš nav Crown str. bet arī ārā kaut kur. Lejā es gribēju pāriet uz kādu lielāko ielu, bet – sāku iet pa palmu aleju – domāju – pāriešu gar veco, reiz liktenīgo vietu, kur mums bij īsā saruna ar D.
Un tad es iedomājos – varbūt viņa baltais buss tur tagad stāv. Tukšs. Un es iekāpšu un gaidīšu viņu.
Teikšu – es aizceļošu – gribu atvadīties no visa.
Es mierīgi gāju kalnup un – tur stāv baltais buss. Bet – es nekāpu viņā. Es nevaru iemaisīties viņa privātā dzīvē tik tuvu. Ja tur ir viņa pusdienu laiks – tur varbūt ir viņa māja – un ģimene. Es pat nepaskatījos – pārgāju ielai, novilku jaku un apņēmu pleciem – jo bij saule – un atnācu mājās. Pēc labas ½ st. viņš nobrauca te lejā (ar luļķīti). Vai tiešām viņš tur dzīvo? – tik ļoti tuvu man? Un es to nezinu?
Vai tas toreiz, kas grieza dārza sētu – bij viņš? Es viņu nepazinu. Viņš izskatījās tik savāds – domāju cits. Domāju – brālis varētu būt. Varbūt ir brālis. Ko es zinu. Bet šī iešana baltā busa pēdās tik laimīgi un tik nemaldīgi, kā noburta – tā bij nesaprotama. Kā tas var būt? Sagadīšanās?
Ceturtdiena, 29 jūnijs. 1972
1.30 p.m. vakar bij Aina – iedeva $10 – no dāmām – tas ir no vakara par trauku mazgāšanu – jo mazg. neatnāca un es tur visvairāk esot ņēmusies. To jau Merija tur teica, ka tā jādara. Tikai ne 16 – bet 10 – bet o.k.
Man tukšā istabā nākšot Maršava kundze dzīvot kādu nedēļu slimā vīra tuvumā. Nevēlos sabiedrības šai pēdējā brīvā nedēļā. Bet kad es to vēlos? Jādara tas ir, ja viņa te gribēs. Labi, ka man kādreiz to uzspiež. Sakopu visu pirms Jāņiem izmētāto māju, izmazgāju veļu. Stipra vētra – smiltis un papīri iet pa gaisu. Gandrīz nedrīkstēju veļu likt ārā, rāva no rokām. Tomēr salocīju palagus uz pusēm un izliku. Tagad atpūšos, pašuju. Dārzā, lejā ir viss tīrs un zaļš, vētrai nav daudz ko gaisā plēst. Un izžāvēs ātri. Un tagad – labi, ka nekur nav jāiet. Pēdējās dienās sāk norimt tā neklusināmā vajadzība – iet, iet ārā pa ielu, iet un iet.
Mūžīgais nemiers sāk pamazām ieņemt savu vietu…
Sirds strauji sāk pretkaujā skriet Bet pati tā jau devusi roku šim mieram, Jau pieskārusies tā akmens delnai, Kalns un Tu – nu jau gandrīz... Gandrīz viens un tas pats. Sirds salecas pretkaujā vārdiem Ko pati saka un zina, Vārdiem kam pati jau klausa. Acis vēl klīst kā kaijas Svaidās gaisā pretī tam ceļam Kas tevi tuvu nesa Acis vēl nebeigs meklēt Jūra kad pāri jau segsies. Pretkaujā saceļas sirds.
Vējainai dienai ir sava īpatna noskaņa, varbūt ļoti intensīva dzīves izjūta un kāda visu pārvarīga padošanās.
Izgāju, ienesu dažus veļas gabalus, un kļuva nāvīgi skumji. Negribās vairs ne pirkstu kustināt. Veļas žāvēšanai ārā, ir savāda, jūtu pilna vara pār mani. Jau no tām dienām, kad māte nesa istabā sasalušus veļas gabalus, nosnigušus ar vieglām sniega pārslām.
Cik maza es sakritīšu bez šīs ielas?
Vēstules nav!
7.30 p.m.
Mēness, milzīgs, zeltains un ģeometrisks laukums (trapece) ar pilsētas ugunīm, un liels melns logs, un priekškara maigums.
Aina teica, Rudz. kundze nākšot, vedīšot mani kalnā mēnesi skatīties. Esot pēdējā laikā kaut kas sevišķs ar mēnesi un R. kdze, viena, gribot to iet skatīties. Braukt kalnā. Varbūt kalnā mēnesis ir mazāks, kā manā logā.
Bet nenāk neviens un es velti negāju iepirkties un paliku te gaidot. Vēl – jāiet – ja nenāk. Vēl varētu paspēt. Mati jāiekrāso – bet kā?
Piektd. 30 jūn. 1 pm.
Vēstule no Dz + Cl.
Clivam aklās zarn. operācija. Īsa vēstule tas ir – ne par ko citu daudz, tikai to troble. Labi ka viņu kamp bijis labs.
Es tīru māju. Lāpos. Jāiet uz pastu.