Jūlijs 1972 (Ķikure/Kikure)

Sestdiena, 1 jūlijs, 8 a.m.

Maršava kundze tūlīt nāks šurp no slimnīcas, kopā ar vīra brāli. Tas rītu ap 3 no rīta, brauks atpakaļ uz Melburnu. Sataisīju viņam gultu Georga bijušā istabā. Auksts. Bet segu un spilvenu tur diezgan. Maršava kundze gulēs bijušā Rossa istabā. Kad jābūt jābūt tā, ka nevaru būt viena te pēdējās dienās… Tomēr owful. Jūtos nevarīga pēc vakardienas virtuves tīrīšanas – nu spīd gan viss tīrs un spožs. Vēl šo istaba jāpiekrāmē – kur In + L. būs – tad jau arī te mājā nebūs ko darīt pirms šie atbrauks. Ja būs spēks – iešu rīt staigāt vai uz Laimu un tad staigāt. Ja ne – tepat iziešu.
Viņi atnāca – iedzērām tēju (apēdām ceļa sviestmaizes) un visi aizgāja gulēt. Viņa varbūt vēl lasa, iedevu tur galda lampiņu. Ceru nesals.
‘Domas, manas domas’ jāsāk uzvilkt ziņģe – jo tās domas, domas tā dara – klejo.

Svētdiena, 2 jūlijs, 6 a.m.

Vēl gultā. Rīts mierīgs un auksts, tāds salnas rīts.

Tur zem mākoņiem pār jūru
Kuģis mani aizvedīs
Bet te mirdzēs krasts dienu dienā
Un tu skatīsi to – dienu dienā
Un te noziedēs tavs mūžs,
Tavas jūras acis lēnām izdegs.
Vēlu laimi, laimi tev
Vēlu laimi dot un ņemt.
Bet mani kuģis aizvedīs
Un tavas acis lēnām izdegs.

––––––––––––––

Dienas, dienas lielas, izredzētas
Kuras agri mostas, klusi lūdz
Kuras gaida ilgi
Un tās atveras kā brīnums
Atplaukst karaliski, aiziet pāri
Gaitā valdonīgā savā.
Raugoties to gaitā
Acis mitras, klusa sirds –
Kaut tai iegailēties
Brīdi viņu gaisma.

–––––––––––––––––––

Mūsu mīlestība tāda
Kādu akmens un marmors mīlē.
Tempļu tēlos cirsts akmens
Mūžības ugunīm izdeg
Gaismās, sāpē un priekā
Kas slāpes neremdina
Un mūžam garām aiziet.
Tikai viens solis
Viens rokas pastiepiens pietrūkst,
Šis attālums, elpas aizsniedzamais
Kā zvaigžņu bezdibenis vērsies
Dreb
Tava un mana
Mazā sirds.

5.30 p.m. Uztaisīju ‘top’ no vecā pinafora – Latv. laika kažoka (pelēkā ‘angļu drēbe’). Cīnījos visu dienu jo – lēni jau man iet šāda šūšana – un aiznesot Dz. vēstuli logos siluets likās perfekts! I am terribly glad! Jo man bij problēm ko vilkt pie biksēm. Ar melno džemperi – elegants, bet sejai derētu kas gaišāks, kāda blūze? We will see.


Domāju un domāju šujot – kā tas būs – aiziet? Un kā tas ir? Šīs bezdzīves, bezsiltuma brīnišķīgais Wollongongas laiks – šis skaistums kas mirdz, izmirdz un zūd, un man nepaliek nekā vairāk, kā būtu noraugoties caur stiklu ziemsvētku skatlogā. Šurp atnākot mani uztrauca kāds mierīgs, maigs vakars, kas bija jāpavada neizlietots – (biju pieradusi satikt Hermani, Newcastlē) dzīvei, es domāju. Un 3 gadus, vairāk – četrus – esmu šķiedējusi un aizmetusi – gadus. Un man te nebūtu ceļa ārā no vientulības – ja ne kāds pagrieziens? Bet – ja tas nav nācis? Tagad tas nāktu? Liekas – viņš solīja, nāca, gribēja – bet vai es tā, kas nezina nesaprot? Vai tas ir dzīves likums pret ko nevar […]? Es nezinu. Un tas moca un mocīs – bet 3 gadi – zaudēti un kas vairs paliek?? Tas ir neprāts kas te ir noticis un notiek. Bet ir zaudēts un zaudēts un kaut kas ir atrasts, un kaut kas kļūs atrasts, lai kur vestu ceļš. Ko man darīt?
Uzrakstīt stāstiņu par 2 mazām meitenēm un bumbu!!
Rakstn. dienām.

Kā sauciens tālos kalnos atsizdamies
Skanīgāks vien kļūst,
Manas domas nomaldīdamās, bīdamās
Drosmīgākas, stiprākas dzīvo.

Man vēlreiz jāiet ar D. No MtKembla uz MtKeira. Seši kilometri (aptuveni). Ceļu līkumi, meži, klāni, strauts ar tik skaidru ūdeni, ka var uzdrīkstēties dzert. Smelt saujās, likt pie lūpām, pierēm. Mazie sānceļi un tāli skati pāri Wollongongai, Port Kembly uz jūru. Cik reizes tur iets? Varbūt ir diezgan iets. Vēl jāiet.

Pirmdiena, 3 jūlijs.

Šie izbrauc no Kanādas. Kartiņa no Ineses, nekā cita, tikai – atbrauks, tad redzēs kur paliks. Gribēju piezvanīt Idai vai Austrai, bet atnāca Laima un neaizgāju.
Pusdienās pie Rudzat kdzes – pieēdāmies pa vecam. Man apgrieza matus – un jūtu ka zaudēju no izskata, bet tos garos nevar savaldīt – pie spoguļa labi, uz ielas nē. Bet – bij labāk. Varbūt vēl reiz jāmēģina audzināt garāki?
Atceries!!! Katls pie Laimas vai Merijas??
Maršava kundze jauka, bet man nav daudz laika par viņu domāt, bet būs o.k.
.. Es tikai negribētu to vienmēr just. Negribētu būt nomodā. Tagad jau 2 gadi es eju ar nāvi klāt un tas, tas nav labi. Es gribētu būt atpakaļ neapziņā. Just dzīves prieku, netraucētu.

Otrdiena, 4. jūlijs. 1972.

Mierīgs rīt. Nelīst. Vakar kļuva it kā siltāks. Piemācies ar priecīgu mākonīšu mežģīnēm tālu uz jūras. Liekas – labs laiks.
Šie lido.
Es nodomāju – jāizcep ‘ogu maize’. Kas ir ir. Varbūt iznāks laba. Jāaizskrien pēc mandelēm – tās aizmirstas, viss cits ir.

Svētdiena, 9. jūlijs, 8.30 pm.

Nu sāpes tādas ir
Ka dzīvi pušu rauj
Nu prieks tāds ir
Ka jaunu dzīvi dod.

Kā izturēt un zināt
Mazā sirds?

Sestdiena, 15 jūlijs.

Nedēļa pagājusi – nav te teikts ne vārds. Savāds, nepareizs smagums – Domas un pārdomas. Žēl dzīves ko īsti nepratu te dzīvot. Bailes – kā es varēšu dzīvot bez ‘savas mājas’? bet – ko es par to zinu – kā būs? Tikai par to – kā bijis. Un – bijis ir tā, ka te iekšā ir patvērums, bet kājas salst un sirds salst un uz ielas ir šausmīga vientulība un viss patiesībā ir slims un nepareizs. Bet es gribu dzīvot. Es gribu ‘būt laimīga’. Šodien nejūtos labi. Vakar biju pēc zivīm un – piekusu, kurpes spieda no ilgā gājiena. Šodien tas atsaucas. Tomēr pārāk ilgi, pret kalnu, ar nesamo – es nevaru iet.
Mierīga diena. Tas ir – vakars. Dienā vienu brīdi pat viesulis sacēlās ielā. Šuju 4. sedziņu – iegareno. 1 ir izšūta četrkantaina un es nezinu – vai visām nebūtu tomēr labāk vienādas? Iegarenas?

Labi, ka mani netraucē nekas un neviens visu dienu. Ja šie būtu atbraukuši – tā cita lieta. Bet šodien arī tiem es būt nekāds prieks. Nogurums, laikam taču no vakardienas. Citas pēdējās dienas jutos labi, pat ar to ka baby sitting dienu paliku vēlu augšā.
Anyway – domāju, domāju – pārlieku un pārcilāju visu kas noticis. Tikai ‘sapņots’ – justas dienas, to krāsas, vēji saule, lieti – noskaņas. Kā var dzīvot tik vientuļi? Jāvar. Ja neprot citādi. Izniekota dzīve, brīvība.

Svētdiena, 16. jūlijs. 1972.

Slims – nezin kas vainas – saaukstējies vai alerģiks pret trako šūšanu kur diegu putekļi lied nāsīs mākoņiem vien. Nedrīkstu vairs tās sedziņas ‘brudierēt’. Bet būtu jāpabeidz – jātiek vaļā. Vakar vakarā bij tāda laba sajūta – ka 5 jau gatavas – ja skaita to vienu, kas nav tik eleganta.

Šie opāli jūrā, debesīs, kalnos
Acis... acis... Šis gludais glodenīgais paradīzes dārza mirdzums
Šis mini, bikini kāju muskulīgais vijīgums
Šis neaizliegšanas svētais mierīgums
To nevar, nedrīkst, nevēlas uzvarēt
Tas nesodītais grēks,
Tas paradīzes negrēks
Melns opāls dārgakmens gluds, glodenīgs
No asa klints par akmens šķautni gulst
Es atvados
Tu paliec mirdzot un satumstot.

Trešdiena, 19 jūlijs 8 am

9.30 Sāku izšūt, tas ir nobeigt 1 sedziņu – un pienāca pusdesmit. Un – arī citas domas.
Vakar biju pie Rudz. kz. uz pusdienām (‘pusdieniņām’), un kalnā uz Bulli un ‘sublime’ (not at all!!) lookoutiem – ļoti skaisti. Burvīgas dienas (kā citādi to lai saka?) Šodien arī. Žēl ka nevar ar Laimu sarunāt – ietu uz kalniem atkal.
Aizvakar biju pie Laimas – pa piekalnes mežiem un ceļiem staigāt. Ietu uz kalniem atkal.

Ceturtdiena, 20 jūlijs 1972

Šie jau divi nedēļas Austrālijā. Lietus ne piles. Laiks skaidrs un silts.
Izmazgāju veļu. Izgludināju.
Pastā nekā. Avīzē – nekā.
Laiks burvīgi skaidrs un silts. Gaidīju Laimu lai ietu uz kalniem – bet pēc veļas steigšanas varbūt par grūti arī būtu.

Pamazām viss tiek nokauts
(Dzīvu nevar atstāt, pamestu)
Pamazām es pārogļojos
Sulas beidz plūst, beidz sāpēt.
Es amputēju,
Izoperēju,
Sterilizēju.
Te atvadīsies
Kāda mūmija.
Vai līdzi viņas linauta krokās
Iebirs vēl kāda dzīva sēkla
Uz zemi, kur to vedīs,
Vai būs to kur sēt?

7 pm. Neesmu bijusi uz iel. šodien. Varbūt no gludināšanas un logu atvēršanas un durvju… galva sāp.
Vai – no bēdām… No bailēm. No – vecuma bailēm. Jutos labi – un atkal parastais ziemas nīkums. Bij labas vakariņas – steaks (sirloin gabaliņš) kartup. salāti. Steaks jāgrillē 2 līdz 2 ½ min katra puse. 1 min. stipra silt. tad lēnāk – tad iznāk labs.

Piektdiena, 21 jūlijs 3 pm.

Biju bankā, izņemt mazliet naudu $20 tikko pietiks – jāmaksā par dzīvokli, par elektrību un iepirkumiem.
Satiku Laimu pie DJ. Dzērām kafiju un parunājām. Viņa priecīga, ka satika mani, var parunāties un nav jānāk šurp augšā. Tāls gājiens diezgan, kas nav pieradis.
Viņa nenāks tagad staigāt.
Merija tomēr šūs kleitu (uz viņu modes parādi) es apsolījos to ‘izbrudierēt’. Redzēs kas tur būs – kādu dolāru nopelnīšu. Nauda – izkūst. Man vajag naudas. Vajadzēs – ceļā dodoties daudz ko jaunu pirkt.

Bij diezgan vējains – liekas kļūst mierīgāks. Būtu jāiet kaut kur. Kur? Uz jūru? Nogurdina kājas ziemas kurpes. Ilgojos koceņu. Vajadzētu pirkt – ziemas kocenes. Šolla – ap 15 dolāri un neglītas, tikai viena parastā offwhite (Sholla) krāsa. Un citas – kas nav ar Sholla izlocījumu zolē – nezin vai attaisnojas. Tās – tikai skaistas.
Gribētos staigāt – kā vasarā. Izmazgāju (un ietonēju) matus – pelēki. Seja nogurusi, lai gan gulēju ilgi. vakar kaut kā saaukstējos gludinot veļu. Mūžīgi – jāsargās.
Braucu mājas ar busu. Sweetijs gadījās. Labi – ka man nebūs vairs tie jāredz un skumji, ka es nedzirdēšu to braucienus, te garām.

Liekas
Es rauju ārā ar saknēm
Un vītinu un izžāvēju visu
Kā nezāles – bet tās ir
Manas vienīgās puķes
Un manas rokas tomēr šai darbā ir saudzīgas
Un šīs nezāles, šīs manas puķes, vēl neiznīkst,
Vai iznīkst ļoti lēnām
Apvīst un dzīvo vēl
Viņu saknes ir dziļas, tām nevar uzticēties
Var nākt kāds dzīvības asns atkal augšā
Vēl tad, kad viss būs patiesi par vēlu...

Un man nav ko rakstīt, ko teikt Dēliņam – man nav stāstu ko varētu sūtīt godīgiem, gudriem, labiem cilvēkiem.
Man ir saplosītas lietas. Un es nezinu – kas man ir, kas man nav. Es nezinu nekā vairs.
Bieži tā, neziņā, pielūgsmē, žēlās, jūtot pamestību un laimi vēl – Kad es paceļu skatu uz jūru, vai debesīm tur pāri, man liekas (es izjūtu to) ka raugos ar D skatu – es raugos, kā viņš, ar viņa acīm. Kādēļ man tā liekas? Es nezinu – vai tad – skumjas bij viņa skatā? Vai tas ir kas mani šīs dienas moka? Ka es jūtu, ka viņš ir piesiets savā ķēdē, kā es savā. Varbūt?
Visi ir. Tikai visi to nejūt. Labāk ir ilgāk to nejust. Un neraustīties. Skriet un lēkāt priecīgi cik tāli to atļauj ķēde.

10.30 p.m.

Divi gadi es guļu šai istabā (un salstu pie loga ziemās) tikai lai būtu tuvāk ielai un jūrai, lai es elpotu tur guļot un mostoties.
Reti tikai apgulstos gultā, guļamistabā.
Kā es atraisīšos?

Sestdiena, 22 jūlijs 8 am

Skaidrs, kluss, vēss, ar viegliem mākoņu plīvuriem.
Jūra mierīga, zila. Tēraudzila?
Pāris mazi kuģi guļ. Vējš paskarbs. Ziemīgs, jauks laiks.
Kā atvadīties?
Atvadīties. – Tad pilnīgi brīvi, sākt atkal. Arī no ‘manas publikas’, maniem lasītājiem un izdevējiem pilnīgi atbrīvoties un ja rakstīt tad bez aizbildniecības, bez ‘pielietošanas iespējām’. Un ja tad bērni palīdzētu ko izdot – tad vēl kaut kas derīgs (nē, nepareizais vārds) kaut kas, kaut kas, būtu –

10 pm.

Biju ‘pie zivīm’, bet par vēlu – jau slēdza. Un labi – atpakaļ nākot iegāju bibliotēkā atpūsties (ar zivīm nevarētu). Biju (sākumā) par siltu saģērbusies – tas visvairāk nogurdina. Un kaut kā – šis gājiens man tagad arvien par grūtu??? Steidzos? Ziemas drēbes? Pašas smagums? Iespējams.
Man ienāca prātā – ar ‘šķiršanās sāpēm’ noņemdamies esmu aizmirsusi kādā ‘house’ā es dzīvoju pirms tam. Te man nebūtu jēdzīga palikšana – ja neatrastu kādu sabiedrību. Un – kur?
Labi, ka es tieku prom.
Lai kā es gribētu palikt. Te man nav kur normāli palikt. Dzīves te nav. Tas ir – te ir – ne dzīvot, ne mirt. D vaina. Pa daļai. Uzkritu uz tādu piesietu ‘holy virgin’ tipu.
Holy cow, what I am saying…

Svētdiena 23 jūlijs 11.30 a.m.

Maiga silta diena. Bez vēja, viegli mākoņi pa pusei sedz, mīkstina sauli.
Šiem labas dienas izbraukties pie visiem draugiem…
Gribēju ģērbties iet – ņemt kādu busu uz vienu vai otru galu braukt ārā. Bet – jāģērbjas tik uzmanīgi un nav piemērotu ejamo kurpju. Un – viena. Atkal viena lai eju – vienkārt, kalnos bailes, otrkārt, kā itkā kauna, kā vainas apziņa – viena. Bez tam – nogurums no vakardienas gājiena? Jeb – no dienu, visu ieto dienu gājiena? Jeb – no veltās mīlestības?
Palieku mājās. Lasu Zooey (Salingera). Biju verandā – saule tur. Liekas – svešas vien sejas uz ielas.

Skaists laiks būtu – pilgrimēt pa jūrmalu un kalniem, bet ir jau tas darīts, ir jau tas darīts un kājas sāp no akmeņiem, ietiem un sāpētu atkal ja ietu. Es – gandrīz – taupu savas kājas. Jā – es to daru. Es izeju ar acīm, domās – jūrmalā un kalnos – bez akmeņiem.
Es zinu – tas nav tas.
Bet tiešām – man nav apavu un man ir nogurums.
Varbūt – mācas uz lietiem? Varbūt.
Varbūt būs žēl, ka vēl un vēl nestaigāju pa visiem akmeņiem, ka nevilku savu ķermeni apkārt, cik tālu vien to spētu, kā to esmu domājusi darīt – viena, viena, kā vienmēr…
Nezinu – varbūt būs žēl.
Varbūt es sāku tupēt uz vietas, kad vēl jāiet. Varbūt.
Es atpūšos. Tupēšanai. Kas nāks…
Es visa esmu gatava šim gājienam, sava ķermeņa apkārt vilkšanai, paklausīgi uzticīgi, uzticīgi kā iejūgts dzīvnieks…
Es tikko valdos neiet.
Es gribētu iet vēl visu dienu no Mt. Kembla uz Mt. Keira, bet man ir bailes vienai – un tikai vienai būtu vislabāk. Laimdotai arī sākas citas darīšanas, ne staigāt apkārt. Taisnība.
Bet – es gribētu iet. Lai gan – 2 reizes tur esmu gājusi – ja – būtu no kā atvadīties. Par vēlu tagad. – Jau visi busi prom. Jau pusdienas laiks.
Varbūt – tur vajadzētu pabraukt ar In + Laim. Tas nav tas – bet kaut kas no tā.

Gadiem ilgi es neko citu neesmu darījusi kā atvadījusies no vietām (kas manus lūgumus pēc dzīves nav pildījušas, tikai mirdzējušas ar savu skaistumu, gatavību tam). Vai tagad es nevarētu uzdrīkstēties – neatvadīties. Tikai aiziet. Tas izskatītos vairāk pēc tā, ka ir kaut kas dzīvots.
Kā mani velk tas kalnu ceļš starp Mt. Kembla un Mt. Keira!…

3 pm. Izgāju – varbūt uz kalniem? Bij ļoti karsts. Un kur pret vēju – lai gan vēja nav – velk cauri. Mazliet piemācies. Varbūt līs. Aizgāju līdz ‘gaisa tiltam’. Burvīgas debesis, kalni zili tālē – skaidrums krāsā – kā kristāls dzidrs viss!

Un – šīs zemes asums pret mani. Es te nīkstu vientulībā. Grūtāk nevar citur būt. Te protams – vēl atliekas, izskaņa no tā – kad vēl biji jauns. Vai – vēl nesi illūziju par to. Un tā vēl varbūt dzīvo dažos cilvēkos, kas redz mani ejot. Bet – varbūt labi ir aiziet, pirms tas viss pārvēršas pelnos. Lai paliek ‘leģenda’ Labi ir aiziet.

Nekur smagāk es nevilkšu savu vientulību, kā te. Protams – viens te ir – šīs zemes saulainība, saule ne saulainība – šīs zemes, ne šo cilvēku, saule – un tās varbūt trūks. Bet – asa ir šī saule. Nekur es nepiederu.

Skaistās debesis – itāļu, migrantu mājas ielas malā kur itāļu ārkārtīgi rupjā sievietes balss brēc kā dzīvnieks uz viņas bērniem. Nupat lejā, aiz dārza, kāda atkal bļāva – iebļāvās, izbļāvās – drausmīgi, briesmīgs, rupjš dzīvnieks. Tur varbūt ir viena ļoti briesmīga – tur bērni tā kauc, ka liekas tie kliedz pēc palīdzības, liekas sauc help, help – liekas būtu jāziņo policijai – bet – varbūt tā vajag būt. Austrālietes arī nav labākas – kā tā, kas raustīja savu bērnu pa Warrawongas shopping centra pastaigas vietu.
Par to jāraksta – Warravongas shop. centr. kliedziens.
Jāraksta.
Es te vairs nevaru rakstīt.
Jūtos pazemota dzīves aizlieguma priekšā, kas man jānes.
Varbūt – jānoslēpjas ģimenē. Esmu diezgan cīnījusies. Varbūt, varbūt. Ardievu muļķību darīšanas pēdējais spēks. –
Bet es esmu pieķērusies šai zemei – te bijis tik daudz cerību – tās dzīvojušas, spoguļojušās pretī no jūras, kalniem, ceļiem, debesīm – no cilvēka kāda – par ko es vēl arvien nezinu – vai tas tomēr nebij mans. Un bij – daudzi bij – bet ceļa nebij.

5 pm. Noskaidrojas pilnīgi – debess – gaiši zils ar dzeltenīgu – uz jūras rozā mākoņi, jūra gluda – pienzila. Miers. Kaut kas krāsās no ziemas, salstošas novakares – bet te maigs.
Pēc visiem prātojumiem un nevajadzīgas šīs pasaules atzīšanas, sagrāba tāda sāpe ķermenī, itkā grieztu kādu iekšēju ‘harikiri’ – tas viņa dēļ. Jāsaka – tumšs top un nezini ceļu. Tagad es saprotu – (reta reize) ko tas nozīmē tapt šķirtam no mīlētā, no savas otras puses. Es to reti varu saprast. Man nav piedzīvojumu. Esmu šķīrusies no cilvēka kas mani mocīja. Un esmu šķīrusies no sapņiem. Tā – gandrīz, gandrīz – cilvēks ir šai sapnī, īsti ir, pie manis te bijis.

Tad, es jau uz to gatavojos – es ‘ne par ko vairs nebēdāšu’, es iešu ‘uz vella paraušanu’. Un te gar logu aiziet tas viens pielūdzējs (Jau atpakaļ no Kvīnslandes?) un es domāju – es varētu sākt ar to. Tikai – neduries man klāt! – Nē. O.K. iesim uz kafejnīcu, iesim out – Tikai – daries, amizē, izmaksā, rādies, ieinteresē. Pat Hermanis to mācēja – lieliski, ļoti labi mācēja – un panāca daudz. Nu – šis ir mīkstāks liekas – te nekā nav. Bet ja D redzētu, es ietu ar to, rādītu to, grieztos ja var, kaut nedaudz. Izkustinātu no simtgadu īpašuma miera.

Pirmdiena 24 jūlijs

Vēl gultā. Skaidrs rīts. Sauli vēl neredz – tikai bāli iedzeltenas debesis. Nopietns. Tāls rīts.
Vakar pēkšņi šuvu vēl vienu sedziņu tik intensīvi, ka dabūju nepieredzētas sirds un galvas sāpes – varbūt no acīm vai salocīšanās – abi kopā. Iegāju ielas istabā un ielas lampas gaismā liku pašiansu (līdz pāri pusnaktij). Sāpe pamazām pārgāja, bet lai arī laiks ir siltāks – nosalu. Tad lai atjēgtos iegāju vannā. Esmu gulējusi labi. Varu dienu sākt.

To veco felleri – runāju, tikai lai taisītu komēdiju – un kādu brīdi – viss liekas nekas un nobīdīts pie malas – viss tas ir D. Viss aizsviests un iznīcināts. – Bet – viss ir atrāpojis atpakaļ – tikai tā fellera lieta – nekas un putekļi un mēsli. Un – es jau tomēr negribu mēslus!

Otrdiena, 25 jūlijs. 8 am

Vakar Ini un Laim. atbrauca un visa diena bija labāka, kā jebkad to varētu iedomāties. Bijām really happy. Tagad šie guļ. Agrita Klauverts guļ ielas istabā – vakar viņa ienāca uz nakts mājām pēc kāda koncerta, viņa brauc apkārt ar kādu operas kompāniju.
Šorīt krietni piemācies, bet pagaidām mākoņi nav smagi.

Sestdiena, 29 jūlijs, 4 p.m.

Apmācies. In un Laim. bija te līdz trešdienas rītam. Divas labas dienas ar wine and dine vakaros. Otrdienā bijām līdz jūrmalai – līdz bākai un zivju tirgam. Pirkām zivis vakariņām (man bija pagādāts riesling’s, iepriekšējā dienā steaks un Laimons gādāja vīnu un semidry sherry).
Trešdienas rītā In un Laim aizbrauca uz Sidneju. (Laim. pie daktera, Ini pie draudzenes).
Inese atbrauca vakarā ar vilcienu. Palika te ceturtdienu un piektdienu, līdz 2.29 pm. – tad ar vilcienu uz Hurstville, uz ‘partiju’ pie Bidijas.
Es biju pie Ainas (kleitas saņemt brudierēt) un uz Annām – pie Rudz. kundzes – ēšana + duma runāšana. Man jau – diezgan no šī pulciņa.

9 p.m.

Atnāca Laima, uzpucējusies jaunā kostīmā ar sarkanu skivī. Ļoti labi izskatā. Slaida, jauka, kaut kā vecmodīga? Bet latviska (kā arvien) – ‘pepper and salt’ gaišais kostīms ļoti izskatīgs ar sarkanu, dzintara pakariņš dod viņas ļoti latvisko izskatu. Varbūt tas, lai arī ļoti sweet – nedod modernu iespaidu. Protams – viņa pati visvairāk. Kas teica, ka dzintars uz sarkana nepiestāv? Tas – kāds ir dzintars un kāds ir sarkanums…

Gaidīju šodien aiz pasta pāriešanu ielai – D brauca garām – pazinu par vēlu lai sveicinātu – ļoti cēlais galvas grozījiens. Un atpakaļ nākot – nevarēju sameklēt. Laikam bij tas, kas panāca te pie slimnīc. piestātnes. Vai – viņam bij brilles uzliktas? Pirmo reizi nebija.
Šī diena – vēl te. Ārā mazliet mitrs, iela slapja, bet nelīst.
Esmu vēl te.
Vēl var redzēt bumbu uz ūdens peldot… Man kau kas jādara. Man vajadzēja darīt jau šodien. Vai rītu vēl varēs? Es atkal būšu aizņemta visu dienu – priekšpusdienā jāgaida ‘kurjers’, pēcpusd. Aina. –

Ceļš no šejienes līdz Vancouver plus to London – 800 dolāri plus something. Un kur vēl kaste un mantu vešana. Tas neiet!
Ak Dievs – es nespēju no šejienes aiziet. Man liekas, ka man kaut kas jādara. Jāmēģina vēl satikt D. Man liekas, ka tas mans uzdevums. Kā to izvest? Spēlēt drošo.
Es esmu vēl te.
Bet – es nebūšu.
Kaut kas mainās tik pārāk spēcīgi. Tik briesmīgi daudz mainās.

Svētdiena, 30 jūlijs. 3 pm

Mantu vedējs un kastu taisītājs – neieradās! Nokavēja man visu priekšpusdienu. Ak tu negals. Varbūt – rītu. Viss iet juku jukām. Māja atkal jāārda nost – tas ir droši. Piemācies. Auksts. Bet nelīst.
Tagad drīz Aina nāks. Esmu kreņķīga – nekas neiet uz priekšu – un neko citu nevar iesākt. Un – cik ilgi nebūs mājī[..] – who knows? Jā, kas zin kā man ies! Bet – jādodas pasaulē un – pie bērniem – tas jau nav pasaulē – es jau tagad esmu viena pasaulē. Tas šausmīgais D te. Citādi es brīvs kā putns. Bet viņš taisa neziņu, šaubas, žēlabas pēc neizdarītā. Un tt. Un tt.
Visi kakti – ārā. Un klavieres? Ko ar tām? Ko un kā? Kā es atkal iemācīšos dzīvot kopā? Jāmācās. Tiešām vajadzētu uzsākt printing business – bet varbūt tad nebūtu laika rakstīt nemaz. Būtu visu laiku – jāprintī. Kā Eglītim. Bet tad beidzot kaut ko uzprintij, ko rakstījis.