2 augusts. 7 am
Sapnī lasīju lielas zemenes, kā ābolus, noslēpušās zem lapām sausā laukā. Tumšas. Viena ‘ielidoja’ kurvī gaišsarkana – jo lasīju ļoti ātri. Laba zīme. Sapnis jātulko, kā to likums un piedzīvojumi saka.
Modos – viss priekškars sārtā gaismā. Piecēlos skatīties – ērglis! – visa debess – kā atvērti spārni, milzīgs mākoņu putns, kas labvēlīgi (?) atvēris spārnus pret mani, vidū galva un mazs zils avotiņš tīrās debess. Kad sāku to zīmēt, tas zuda tik ātri ka nevarēju neko notvert – un brīdi vidū bij figūra kas rādīja ar roku – man liekas – turp! Ne šurp? bija arī jāskatās tā kustības pārmaiņas. Ārkārtīgi skaisti.
Vakar landlords pasakot – vai Jūs gribat braukt – atmodināja atkal visas šķiršanās sāpes visu pieķeršanos šejienei. Šī jūra un debess gribot negribot ir jāņem nopietni, cik kādu izrādi var ņemt nopietni. Jā, jā – pieķeršanās vietai… Varbūt man jāraksta romāns – par ‘pieķeršanos vietai’ par to – ka dzīvo ar apkārtni.
Pikasso Fransuāzes iedoma, izlikt veco kundzi no viņas mājas – ‘labākā vietā’ (manuprāt) bezsirdība, neizpratne. Es to tik labi aptvēru – kā tas bijis. Pelnīti, ka vecā kundze tos vēlāk ienīdusi!
Un es tagad – es esmu visur te – visur pāri līdz jūrai, un pa ielu līdz jūrai – es esmu te zemē, akmens, lietus lāsēs – un – es piederu arī es piederu šai vietai, kā viņa man – un piederu arī ļaudīm – viņi redz mani dzīvojam, zina, pieņem, es esmu mazs akmentiņš šai krastā – Un vai man nav jāattīsta sevī tas spēks – mīlēt to, kas nepieder, iegūt nebūtot īpašniekam paturēt – aizejot – nezaudēt, paturēt ar mīlestības spēku un iegūt jaunu apkārtni ar to. Izmantot visus savus spēkus, attīstot tos – redzēt, pētīt, atrast jaunu (citas zemes, ļaudis, citu skaistumu) – es jau tik ilgi esmu te – es nu beidzot zinu šejieni. Es varbūt tērēju savu laiku tukšā – staigājot un staigājot un staigājot te – un pat nespējot rakstīt par to – jo it kā – nekas nenotiek, nav ko teikt. Tad celties ārā no tā, lai īsti zinātu kā tas ir un kas tas bij.
3 augusts. 8 a.m. ceturtdiena.
Piemācies. Jūra maiga. Miglā horizonts ar priecīgām mākonīšu galviņām. Daža sīka lietus lāse bijusi naktī. Kuģis atpūšas – tumšs, mierīgs savā plunčošanās pasaulē.
Šie solījās atbraukt. Brendy rolls gatavs fridžā. Cālis atsaldēts.
Māja!! Kā šo māju var sapakot un līdz paņemt?
Šorīt atkal to jūtu – māja, mīļa, laba, mana mierīgā māja – kā kuģim sava pasaule. Kā tas būs?
Iela. Iela arī te pieder.
Un vakardienas zemenes ir bijušas tās, ka viņš tur pret D.J. sēdēja savā busā kā putns un grozīja knābi un aizsmēķēja (viņš tad tiešām izskatās kā putns kas knosās…) un es – skrēju uz bibliotēku, vakariņām kaut ko nopirkusi – es varēju braukt. Bet ja nu mans mērķis (just for fun nolikts) bij bibliotēka, tad nekāda zemes trīce nespēj mani no tā izkustināt. 10 soļus vēlāk es apķēros – bet par vēlu. Kas viņu moca? Tālāk man aiz muguras piesitās kāda mūķene – kad esmu ar D – es vienmēr uztraucos no šīm dāmām. It kā tur būtu sakars.
Debesis un kuģi un jūra ir atkal (kā ikdienu) saaudusies kā gobelēna. Krāsu tikai nedaudz šur tur, zaļš, ne zaļš, spožs zilzaļš plankumiņš kāda kuģa sānā, citādi viss netverams, drīzāk mūzika kā krāsa, tomēr krāsa – zils spožums paveras makonstrēļu plaisās, un lejā uz jumtiem sāk spēlēt zils, zaļš, zils, sarkans violets sīkos kristālos. Kāds palags ceriņkrāsā karājas mierā un brūns ienāk vilciens. Palags ir milzīgs un vilciens ir tikko saredzams.
11 am.
Jūras vējš, jūras vējš Tālu kuģu gaitas atnes Krāsas ievizuļo skatā Aizsauc tur zem mākoņiem Sludināties jūras laukā.
Piektdiena, 4 augusts.
Tava tūkstoškrāsainā ziluma maigumā Opāla pasaules cietumā.
Svētdiena, rīts. 6. augusts. 1972.
Pie Freijiem. Citi ceļas, citi vēl guļ.
Vakar no rīta (burvīgs rīts Wollong. un Mils. Pointā) braucu ar vilcienu uz Sidneju. Milsons Pointā bija norunāts satikties un braukt uz Newcastli. Bet Laim. pirms tam vēl mani aizveda pie Austras brokastīs. Tad – braucām. Brauciens pa parasto ceļu. Bez pārsteigumiem. Ar atcerēšanos dzīvi vecās vietās garām braucot.
Mīļa sagaidīšana un uzņemšana, jautras pusdienas pie Freijiem, tad In un Laim aizbrauca uz draugiem (Andy un Peters) un mēs ņēmām atkal priekšā garas runāšanas. Atvadoties aizvedu Fr. kdzei Dzidr. 2 bildītes – mazu zilu + sark. abstrakto skice un sarkanmatainas meitenes galviņu eļļā. Man mīļa šī nelielā ātrā skice. Nezinu, kā tās viņiem patiks – bet man jau patīk viss no Dzidras – un tā es atvedu tādas ‘mīļas’ lietiņas.
Trešdiena, 9 augusts. 10 p.m.
Negaidot ieradās Inese! – atradusi brīvu dienu. Un – man nu vēl viena laba diena te! Viss kārtojas. Rītu vēl jāiet bakas potēt. (Šodien tur pazaudēju 40 min. sava laika, gaidot uz girli, kas bij vēlu).
Noguru šodien – bet citādi, viss ok.
Inī nopirkusi bikses sev sarkanas 6 doll. Un – tādas es domāju, vajadzētu man – aizgājām otrreiz – dabūju melnas par $4! Būs labas ziemai un rudenim tur – Manas melnās – jau plīst, jāsargā ‘svētdienām”.
Es braukšu ar Orsovu – uz Southampton, Angliju, pie Dzidras. Nemaz to nebiju aptvērusi, ka es vēl ilgi nebūšu pie Ineses. Būšu pie Dzidras!! Varbūt līdz ziemsvētkiem, tas ātrākais, kad varēšu ceļot tālāk. Un – būšu Anglijā, tuvu Londonai.
Klavieres sūtīs uz Inesi – sarunās ar Palingu, kur tās pirktas, tie izkārtos pārsūtīšanu.
Ini uzšuj melno musturi uz Merijas kleitas. Viņai tas esot – atpūta. Man sen pietiek šīs šūšanas, bet esmu apsolījusi un netieku ne galā. Mans glābiņš, ka Ini izšuj to melno rakstu. Manām acīm tā tīrā elle! Un otra kleita jāšuj, rīt sākšu.
Ceturtdiena, 10 augusts. 1.30 p.m.
Inese aizbrauca atpakaļ uz Sidneju.
Bakas man iepotētas. Liekas – viss iet labi. Pēc mēneša – šī dzīve te būs izbeigta.
Inese uzšūs rozā kleitai (Merijai) rakstu. Tā – es tikšu varbūt ar tām abām galā. Tikai – kakls tur šķībi izgriezts –
Šorīt cēlos ar galvas sāpēm – spēcīga saulaina laika uznākšana – lai gan tāds apmēram jau bijis.
Jāraksta Dzidrai – ka viss apmēram izlemts braukšanai.
Ceturtdiena, 17 augusts.
Te, kur es gulēt aizeju Līdz jūrai Un iela pie manis atnāk Atritinājas Nakts ar saviem spīdekļiem Pilsētas ugunis atspīd Vien otrā spoguļojas Viss Ko domātu Un es Samijas, sakrustojas Naktī peld ar kuģiem Miegā ar mākoņiem. ––––––––––––––––- Rit smiltis, rit Un tevī graužas Tevi zemei pielīdzināt – Bet tu tam netici. Rit smiltis segt Un noglabāt Izdzēst pēdas ietas – Bet tu tam netici. Rit lietus lāse rit Un smagi zari smaržo Drīz ziedēs ceriņi – Vai tu tam netici?
5 pm.
Tikko uz ielas (iznākot no galerijas kur iegriezos par Dz. bildēm apjautāties) – redzēju brīnišķīgāko varavīksnu savā mūžā. Vēl tikai riezi, Ilūkstē, redzēju līdzīgu, bet ne tik tuvu, ne tik augstu, ne tik spožu, pilnā lokā dubultīga varavīksna – viens gals pilnīgi fosforizē turpat pār māju jumtiem sniedzas ielā. Cilvēki apstājas, smaida cits citam. Kaut zinātu ko debess saka – mani sveicina ceļam, vai aicina palikšanai?
{bus ticket taped to page}
Biju šodien D busā.
Liekas viņa seja bija maigums pats – bet vēlāk spogulī viņš izsargājās raudzīties – kas tas ir un bij un – būs?
Klavieres vēl neaizveda. Rītu. Lija par stipru. Ini un Laim. bija noguruši no daudzām ‘partijām’.
Piektdiena, 5 pm. 18. aug. 1972
Jūra gaiši zila zem rozā debess – Piens un bērns nav maigāks Ko ar to iesākt? Kā to pār brūcēm siet? Ziedi uz galda, zili violeti Klusumā izkaisīti. Aizaug, aizsūno Viss kas dzīvs sāpēja Pametams, lieks, nepieminams dus. –––––––– Kā aicinot viņa sāk skalot Maigus viļņus pret krastu Debesīm violetām segusies Līstošs sudrabs pati.
Sestdiena, 19 augusts. 9 am
Maigums, mazliet saule. Zīda mākonīši vīstās virs jūras lēnuma.
Bet – mākoņi top smagāki. D. nobrauca garām. Biju verandā. Biju noslaucījusi ‘ist. priekšu’.
Gaidu klav. vedēju – nenāca vakar.
Jāiet šo to nopirkt – ja domā rītam taisīt biezp. kūku.
11.30 pm.
Biju lejas dzīvoklī – baby sitting. Mežonēni. Atdevu Dzidras kastīti (rokdarbs koka, ar spogulīti vāka iekšpusē un – Marlona Brando bildīti) Patsijai. Un tagad es to gribētu atpakaļ. Es pēkšņi ieraudzīju cik tā skaista. Es zināju cik tai ir atmiņu vērtības – Dzidras kastīte gadiem un gadiem ilgi, no pirmām bērnu dienām. Es to nekad nebiju apskatījusi neitrāli – tikai kā – Dzidras kastīti. Dzidra to atmeta pie krāmiem, kas izmetami. Es to paturēju. Un nu Inese to bija nolikusi pie paturamām lietām. Un es – iedevu to Patsijai?? Tad to apskatīju – viņu varētu turēt Dzidras jaunā mājā, tik skaita tā man šķita. Viņai būtu par to prieks tagad ieraugot!?
Varbūt – nederīgs, sāpīgs atpakaļ saucējs prieks? Varbūt labāk to neredzēt? Es nezinu.
Man tās žēl tik ļoti, ka es lejā gudroju, kā to nozagt atpakaļ. Pavisam nelāgi ap sirdi. Man likās tas labi – atdot meitenei. Bet tā? Es nezinu. Es nezinu.
Nieki. Sentimentalitāte. Kas cits ir vērtīgs?
Es šodien – braucu uz Dapto!
Es pārnācu no pilsētas. Tur – es gaidīju D busu. Citi brauca, stāvēja – es stāvēju un gaidīju.
Tad nācu mājās.
Stāvēju pie loga – visa dzīve pēkšņi beigusies ielā – pāri 12 – viss beidzis mutuļot.
Bet saule, skaista diena. Un beidzot – man brīva. Visi pienākumi paveikti. Brīva saulaina diena. Bet – es nemeklēju, neeju pat atvadīties. Viss garām – neizmantots, neizdarīts. Un saule, brīvība, dzīvība – apsmieti manā nevarībā. Biju virtuvē. Mūžīgā kafija! Kāda liela sarkana mašīna vēl griezās uz šo pusi no kalna – Tāpat vien piegāju pie savas vecās istabas loga – un tur – D brauca garām, gandrīz logā iegūlies.
Tas bij tāds aicinājums, ka man bij kaut kas jādara.
Apģērbos no jauna.
Gaidīju busu pretī vecajai dāmai. Tā pienāca pie sētas un es runājos ilgi ar to. Viņa bez makeup izskatījās gluži jauka – bet viņa ir briesmīga, tieši briesmīga kad es to redzu ejam kaut kur nopūderētu un nokrāsotu.
Jā. Mt. Keira nonāca un ļoti ātri uzgāja atpakaļ. Brīnījos – kur D tik ilgi. Bet – kas viņu ceļus zina. Beidzot – pats pēdējais. Es iekāpu, devu 20 cetnu – un jutu ka jāsaka kur, bet es nebiju paskatījusies kur tas iet.
„Augšā uz pastofici”, es teicu.
„Dapto?” viņš teica kā jautājot, kā iesakot.
„jā.”
Un es braucu.
Bet man nebij tās sajūtas, kas dažreiz ar viņu ir bijusi – ka es daru pareizi. Man bij tā svešuma un nepareizības sajūta. Ne tā, kā toreiz, kad tas bērns mūs smīdināja, un es jutu pat noslēpusies aiz citiem, ka tuvums salīst kā silta straume.
Es braucu un domāju – ko darīt? Cik tālu?
Bet tad – es jau gribēju braukt atvadīties no vietām. Es braucu – bet tur – visgarlaicīgākais ceļš. Beidzot es domāju par izkāpšanu. Viņš pagrieza galvu – kā kādu gaidot. Piecēlās jauna meitene, izgāja (bet vai tas bij pirms viņas piecelš. kad D pagrieza galvu?) teica kaut ko viņam, viņš pacēla koķeti galvu pret viņu, viņa noliecās runāja. Man likās viņa bij satvīkusi. Vēl kāds piecēlās stāvēja aiz viņas. Tad arī es – visi izkāpām. Un tad es nācu atpakaļ – tur bij vistaisnākais tukšākais ceļš. Es gribēju dabūt kādu taxi. Bet – nevarēju.
Tad pret kalnu – kāda mašīna apstājas – kāda liela mašīna, ar cilvēkiem un 3 maziem bērniem. Tas atveda mani līdz slimnīcai.
Ja es zinātu kas man jāzina! Es domāju atkal – viss sagatavots. Sākot ar viņa aicinājumu logā.
Bet – tas jel nav iespējams. Vai man jāpamet Dzidras kastīte?
Lai viņu netraucē vecās dienas. Bērnība. Jaunība. Ir tik daudz citu lietu kas to pilnam atgādina. Pareizi.
Bet šī kastīte bij tik ļoti pilna piesūkusies Dzidras. Ap viņu ainas cita citā pāri kas kopā ir Dzidra. Tā Dzidra kas bija.
Vai man jāprot aizmirst? Dzīve ir tā – kas atņem un atņem un atņem – ik dienas. Vai ir kāds spēks, kāda māka saglabāt kaut kā dzīvu to, ko viņa atņem. Viņa jau dot to. Tad atņem. Pārvērš. Dod citu.
Dzidras kastīte taču man dārgāka, kā viss tas ar D. 3 gadi tomēr. Vairāk kā 3 gadi. Tad es vēl biju dzīva, tik droša.
To man D atņēma. Drosmi.
Var būt tikai viena dzīve. Divi ceļi nesaliedējas. Ir jāizvēlas. Un es esmu izvēlējusies. Lai gan man šķiet, ka kādi ārēji apstākļi to dara.
Un es eju tālāk.
Manuprāt – ļoti labs dzejolis no kāda Austrālijas studenta.
If I see you Roses flow Leaves chime Cristalls grow. If I touch you Tables turn Towers lean Witches burn. If I leave you Lenses shiver Flags fall All is over.
Nieki. Sentimentalitāte. Visu nevar paturēt.
Es šodien braucu uz – Dapto. Laikam – pēdējais brauciens tur šai pilsētā.
Pirmdiena, 21 augusts 1972.
Šorīt atbraucu no Idas. Svētdienas rītā aizbraucu līdz Hurstwillai – tad visi (Ida, Ini, Laim.) uz pickniku kādā kalna galā (pāri visiem express ceļiem, highwayiem, dzelzceļiem) Bija labi. Picknika lauks, ceļi kur staigāt, ziedošs mežs pilns neredzētu krūmu ziedos – Nekad tā ko nebiju te redzējusi – viss dzeltens, rozā, violets, zaļi pumpuri, dažādas sēklotnes, pākstis, augļi, čiekuri – viss kopā pārbagāts, neticami grezns, smalks, izzīmēts. Diena silta, bez vēja, pastaigai ceļi krustu šķērsu. Šie arī mazliet atpūtās.
Nezin kādēļ Laim. dziļi nopūtās un vēl reiz nopūtās, kad atbrauca man pretī? Varbūt diezgan vārīgs iekšēji. Jābūt vienkāršam, patiesam, labam un neuzbāzīgam ar viņu.
Kanāda tomēr viņam ļoti patīk, kā sāk runāt par to, tā skan priecīgi toņi. Skaisti te ir, Austrālijā, bet viss ļoti ļoti svešs, nedraudzīgs cilvēkam, pats savā pasaulē katrs zieds. Un – plūkt pat tos nedrīkstam. Nav ko medīt. Nav ko sēņot un ogot. Daba nekādas mājas mātes lomu nespēlē, visur jāuzmanās no indīgiem zvēriem, – čūskām, zirnekļiem, pat no krišanas no klintīm, pazušanas mežos, bezgala līdzīgajā ‘bušā’. Viss ko jūti ir mūžīgi bargā dzīves norise – dzīvot, mirt. Skaistas krāsas, augstas debesis, siltums, gaisma un tomēr maz mīļuma. Vienmēr jābūt aizsargāšanās stāvoklī.
Turp braucot apbrīnoju kalnus – dzīvoju savu D. visur. Tad pilsētā – tas sāka atkāpties, bet atgriezās vēlāk atkal. Tā atkal esmu viņa varā. Un es nezinu, kā es no tā atbrīvošos, kā es dzīvošu bez visa šī? Varbūt labi. Nu – kas ar D? Kas tas viss ir? Ja to nedarīšu – tas mani mocīs neiedomājami. Bet kā to izdarīt? Braukt uz jūras pusi? Tikpat gudri, vēl sliktāk. Vairāk pazīstamu.
Trešdiena {23.8.72} 9 p.m.
Ini un Laim. atbrauca – sasaiņoties. (krāmēties, sakrāmēties…) Worijos par Inesi. Viņa tā nocīnījās kā nabags, bet ko var darīt – Laimons nepalīdzēja krāmēties – ir tā, ka viņš tur nekā nevar zināt tanīs visās sīkās lietās, grāmatas, papīri, bildes – tikko iet klāt Laim. Ini sauc – „Tu tur nesajauc…” – un tā viņš nepienāca ne brīdi. Tas nav labi ne no vienas ne otras puses – Laim. nevar pa prātam izdarīt, un arī – nemēģināja. Inese nocīnījās bāla un sviedros. Cik ilgi tā var iet? Kā bebis tur var nākt ja ir zem tāda ‘strain’? Kas vainas? Ja sīkumos vienmēr tā, tad ir – bēdīgi.
Bet – ko es tur varu?
Un man pašai bij tik ļoti grūt šodien. D rādās kā ‘dakteris’ – un tik grūti absolūti no visa šķirties – nu visa. Visa dzīve pārrauta – nekā nezini kā tālāk. Un tā ‘dzīvā saite’ te tik – nedzīva, tik – murgi.
Bet – tā tomēr bij visa turētāja. Kā tālāk?
Bet – izšķirots un saiņots diezgan.
Ja ne mīlestību pašu Pie rokas Tad viņas tuvumu Tu devi jaust man. Varbūt es Tev arī. Vai mēs neesam laimīgi Bijuši?
Ceturtdiena, 24. augusts 1972.
Biju bankā. Biju apskatīt ceļa somas (labākās pie Water’a). Aizgāju līdz jūrai – jaunās klogās – iešana burvīga – tomēr ādas maliņa norīvēja kājas virspusē tulznu (nopirku pie jūras veikaliņā plāksteri – uzlīmēju, atnācu labi). Domāju pie jūras, kā 4 g. atpakaļ te ierados, turpat pie jūras sēdēju un skatījos jūrā, zemē, cilvēkos –
Tomēr – cik nežēlīgi pret mani bijuši šie 4 gadi – visu, tikai ne mazu personīgu laimi, dzīva cilvēka siltumu. Un – esmu izbālējusi to gaidot. Tad smēju, smaidīju visur, visiem droša, priecīga, paļāvīga – kaut ko viņi manī salauzuši – tie pasaules lāpītāji.
Nomest visu un vēl celties – iet. Smaidot vēl. Ja ne te, tad citur.
Šī viļņu šalkšana, smilts, saule, plašums – dzīvības dārzs, kurā man pa lielākai daļai bija statista loma. Un tas – galvenokārt šo – labotāju dēļ. I hate. –
Mūžīgā sentimentalitāte. Tā, kuras man nekad neesot, pēc K. Freimaņa domām. Varbūt savos rakstos es savaldos. Bet te – kā es nīkstu viņā! Kā es stiepjos kā nabaga stāds, gaidu. Savu daļu vajaga…
Otrdiena, 29 augusts. Rīts.
(Lielajā gultā, laba atpūta. Stupid – kādēļ to devu īrniekam, ne sev? Es būtu pavisam citādi jutusies. Stupid, vienmēr stupid.)
Šie brauks pēc mantām šodien. Es braukšu līdz uz ‘slidu’ vakaru pie Austras. Viss iet uz priekšu savu gaitu. Kad notikumi risinās, cilvēks tikai – soļo līdz.
Eglīša skaitļi grām. cenai
Cenas lap. puse (100 exi.) $3 100 l.pp. $300 200 exempl. $600 Bloku pagat. 80 centi. gab 10 bloki $080 Iesiešana 80 a piece 200 ex. $160 $840 %20 maksā valsts - $168 200 exempl. $672 100 ex. $300 80 80 460 - 83 $377 ?
8 am. (Apmēram.) Piemācies. Tikai no paša rīta, kad modos un skatījos Dzidras istabas krāsainajā {logā} (stikli dzelteni un zaļi) – es redzēju brīdi dažas mākoņu daļas krāsojamies sārtas. Un otrā logā palmas zars augstu stāvēja zeltsārti miglaini mākoņainās debesīs, jāpapūlas izteikt – bet kā, to cik mīksti, izplūkāti maigi un tikai ļoti delikāti iekrāsots bij tas rīta brīdis. Tagad – gaidu šos. Pa brīžam mazliet pilina lietus. Kafijas nav – jāiet nopirkt, bet ja nu tas secondhand vecis ierodas? Jā, tie spēlē jokus. Un neviens no viņiem nevar liegt. Vajadzēja likt sludinājumu avīzē – tas maita solījās (tik priecīgi un sološi!) nākt – un es ar to visu liku mierā. Vēl jau varētu – bet jāsēž pašai mājā pats pēdējais laiks. Vajadzēja to agrāk izdarīt. Nu – varbūt tik daudz kā aizvest – to viņi izdarīs. Cik nepatīkami ir būt apgrūtinātam labākos brīžos ar paša pekelēm. Lietu, mantu, visa ‘īpašuma’ šķirošana, saiņošana ir nogurdinājusi. Laimons šai lietā visbrašāk turējās un viņam labākais padoms – taisies vaļā no tā visa un neapkrāmējies arī turpmāk ar to – dārgo mantu. Šī ir lieta, kas jātur prātā, jo parasti pats no sevis tas notiek – ka tu apaudz ar lietām. Tās savairojās it kā pašas no sevis. Vajadzīgas. Nepieciešamas. Un tad – apgrūtina. Labi ka jau nav tās {mantas} tik daudz. Tā viena gulta to borderu dēļ nevajadzīga nopirkta. Bet – nevarēju citādi izgudrot – gribēju te nest lielo – un tā būtu visā bijis labāk. Bet – nevar nekad izdarīt tik gudri, kā ir vislabāk.
I have been pretty silly!
Bet viens pats jūtās tik auksti, tik nosalis dzīvē, ka dara, runā, domā, gaisīgas, muļķīgas, vai labāk ‘mazprātīgas’ lietas lai kaut cik sasildītos.
Pavasara diena Ar zilganu dūmu filmu Pār pilsētu noklājas Kaijas lidinājās Prom no vasaras, jūras Maigs gaiss tā uz iekšzemi nes Kur dārzos ziedu jūra. Karstuma priekšnojautas Pievērtām acīm Cilvēki ielās iet Dažs paceļ vaigu pret sauli Un to caur mākoņu plīvuriem tā Skūpsta kā līgava.
10.30 a.m. Nē, 12 pusdien?!!
Dusmās uz nejaukiem austr. secondhandleriem – būs vieglāk šo zemi atstāt. Lai dzīvo šie laimīgie.
Bet diena top maigāka, siltāka ik brīdi.
Un D brauc autobusā. Kā tas var būt, ka viņš atkal jau darbā? Arī buss ar speciāli zīmīgiem, ieslīpiem logiem. Bet man liekas vairs nav ko saņemt – viss jau trīskārtīgi saņemts.
Burvīgs, zilgans, silts maigs gaiss. Rāma diena.