[2.9.1972
Photo: At airport, Inese & Laimons leaving for Canada. L to R: Inese, Erna, Mrs. Birstiņš]
.
.
.
12. septembris, 1972. 10 pm.
Uz kuģa, Orsova. Esmu gultā. Esmu savā – kojā un kuģis līgojas – ir labi, bet traucē gulēt.
Nelāga lieta ka – nesatiku Wollongongas dāmas, kas bija ieradušās pavadīt. Tas tā iznāca ar to šampanieša pudeli un ar meklēšanu – kur noslēpties un to dzert. Bija Birstiņkundze [above], Sunnijs [left], vēl kāds. Kad visi bija prom nogāju kajītē – atradu tur ziedus un dāvanas no viņām – gaidījušas D decka lounģ’ā. Nepatikšanas uz laiku laikiem…
13. sept.
Augšā jau no 5 a.m. Gulēju tā pavārgi, bet not too bad. Biju zem dušas. Uzdrāzos augšā kad viss vēl tukšs. Melnajam prasīju vai var spēlēt – ballroomā, no rītiem var. Spēlēju gammas – vāji. Bet rītu ņemšu notis un spēlēšu mierīgi. Lai iznāk ‘quirs’ vai kas. Tagad galva dulla. Naktī kuģis diezgan stipri līgojās. Tagad – OK.
Vakar jutos šausmīgi, ka nesatiku dāmas.
Vakar te viss nepatika – šorīt – sāku iejusties. ‘Šausmīgi’, ka neviens viņu nevarēja atrast, šīs dāmas. Es arī vēl tagad nezinu – kurš kurš deks – te ir tiešām – liela pasaule. Viņas tomēr ir atnākušas vēlāk kā mēs. Anyway – forget it.
Būs labi un – ļoti labi.
Šķīros no Wollongongas kā ar nazi nogriezts, if you know what I mean.
Nogurusi nokaitināta par mantu pievācējiem, sekondhand shopa ļaužu neatnākšanu, tas ir atnākšanu stundu, pusstundu pirms man jānoslēdz durvis. Tas darīts tā, lai visu kas dzīvoklī paliek, tie varētu dabūt – par velti. Iedeva man 25 dolāri – un es biju laimīga, ka viņi iztīrīs mantas prom – saliekamā gulta, krēsli, spilveni, visādi katli, pannas, elektriskās krūzes, matrači, grāmatplaukti – vāzītes un krūzītes – visa triju ģimeņu atstātā ikdiena. Lejas dzīvokļa saimnieks – ņēma ko varēja sev, grāmatas spoguļus, veselus koferus visādu āmuru, urķu, krāsu, sareņu etc etc. Labi – ka tiku no visa vaļā, tas viss. Žēl lielās dubult gultas jauno matraci – Never mind… Klavieres Palings pārvedīs līdz ar saviem sūtījumiem. Ko viņš kādreiz darot – uz Vancouveru.
Viss tas vēl ieēdies sistēmā, vēl nevar atelpot no šīs – izraušanas grūtībām…
Jutu naidīgumu pret sevi no visas skaistās pasaules (izņemot Laimu un viņas māju, kur atvadoties pavadīju pāris dienas, un mēs staigājām pa kalnu ceļiem un pilsētiņu un jūrmalu) jā – pie viņas ir skaists kalna gals kur sapņot vecajā mājā. Tāpat kā man bij Wyongā – apkārtnes skaistums, kas uztur dzīvu, bet patiesi – neko nepiepilda. Nu – viņa mazākais var palikt tur, kad kļuvusi brīva – man bij jāiet prom, lai dabūtu brīvību. Bet – arī viņu tur mocīs tukšums, ja negadīsies laime kaut ko satikt un ievest tai mājā. Un tas ka es varu ceļot uz Kanādu – man šķita (un vēl šķiet) tik lieliski.
Vai es izkārpīšos ārā no ‘mūžīgās romantikas’ vai kritīšu atkal kādā lietā nelietā atpakaļ?
Sēdu ‘launģā’ un gaidu brokastis. Dažas ģimenes sāk parādīties ar bērniem – Man būs agras visas ēdienreizes. Piederos droši vien – darba rūķīgā tautā. Kuras ēdienreizes katrs izvēlas tas ļoti iezīmīgs viņa raksturam, dzīves veidam, attiecībām pret dzīves vērtībām etc etc…
14. sept. 7 a.m.
Vakar – biju ne pārāk smagi – jūras slima. Šorīt labāk. Kuģis laikam jau ostā. Kuģis šīs dienās ir šūpojis – uz vella paraušanu. Visi slimi. Vīrieši smēķē nejauki stiprus cigārus. Viena cigāra dūms kādreiz – brīnum labs ieelpot, bet kad no katra stūra, pat ārā uz kuģa deka – visur nāk virsū šie rūgtumi, kopā ar nelāgo gara stāvokli kas nāk no katra slimā pasažiera – un gandrīz visi ir slimi – tad cigārs tikai pavairo nelabuma sajūtu. Mēs braucam gar Austrālijas piekrasti – un te bieži rudeņos esot tādas vētras. Uz kuģa ir arī kāds flu bacilis. Īsts kaujas lauks. Kāda jauna sieviete, teica ka viņa jau zvanījusi – no pirmās lielās ostas – ņemšot lidmašīnu. Kāds vecāks vīrs žēlojās atdarīt tiem kas viņu te ievilinājuši. Kuģa apkalpe sola labākas dienas, kad tiksim atklātā okeānā. Es pārāk nevaru sūdzēties. Jākustas apkārt, nav jāsēž un jādomā par ‘griešanas’ sajūtu, kas dažreiz uznāk. Carry on, sailor.
Melburnas ostā – biju satikt Cliva radus. Viņi bija ilgi zvanījuši, meklējuši velti, vēlāk atradāmies – nekādas vēlēšanās man nebija tur iet. Apdāvināja ar lielu puķu pušķi.
23. sept. 1972.
Indijas okeānā, laimīgi jau 4. dienu zēģelējam! Jūtos ar katru dienu labāk (garīgi un fiziski). Problēmas tomēr neatstājas – pie galda ieradās ļoti nepatīkams tips – vācietis, īsts pig – bļaustās, grūstās, liek uz šķīvja savas lietas, bļauj uz apkalpotājiem tā, ka riebjas. Šodien es ‘sapūtos’, no rīta. Pusdienā viņš nebija – ja viņš nenāks, būs atkal nepatīkami – es tas faspots! Bet tiešām riebjas kamēr viņš tur ālējas. Un taču labs foods un visi laimīgi – un es pats ar vācisko runāšanu ielikta vāciešu – cūku kompānijā – pilnīgi degradējoši. Žēl, ka sākumā nezinot kāds viņš, ierunājos viņam līdz vāciski. Viņš ir kāds – izrādīšanās mānijas tips. Un galda biedri nemainīsies visu ceļojuma laiku – 5 nedēļas!
Un – zilais vilnas džemperītis nav atrodams, laikam to (izmazgāju) aizmirsu pie Laimas. Man nav ko vilkt.
Jūra tomēr apbrīnojama lieta un tie ļaudis, jūrnieki, tas pat kapteinis Cooks (pret ko man nekādas lielas simpātijas nav – ierāpies ar savu atrašanu, ko cits jau bijis atradis, tikai nepiesavinājis…) tomēr arī tas – apbrīnojams un apbrīnojami ir kā viņi kuģojuši, ar saviem kuģeļiem, ar savas pārtikas apgādēm, higiēniskiem apstākļiem un visu. Bez zināšanas kurp īsti dodas. Te mums – kā atpūtas namā, kūrortā. –
Man – pagātne nogriezta, ne prātā nenāk.
Pag. nakts sapnis – sievietes balss runāja radiofonā te, ārzemēs, latviski, diezgan stipra apm. Latgales izloksnē – bet droši un ilgi, tekstā ieklausījos apmēram… „Mazs, mazs sirms zirdziņš, mazs mazs sirmītis (iet)” un otrā pusē zvaigznes un zvaigznes. Un es domāju tagad – tas mūsu kuģis. Tik izrauts, ar visām saknēm – esmu. Kad koferī ieraugu sīko drazu, kas tur līdz iemesta – koka gabaliņi, pulkstenis, diegi etc. Tad it kā apjēdzu, kas notiek – ceļoju kaut kur prom no visa.
Te, vakar es spilgti izjutu, mēs dzīvojam un spēlējam aristokrātus. Pārspēlējamies arī, kā mūsu galda biedrs – vācietis. Nekas ko darīt, apkalpoti, ar labu ēdienu (neskaitāmas tea un koffee stundas) – Balles, izrādes, spēles, bibliotēka (tā nu gan plāna izvēles ziņā), krodziņi, peldbaseini, mierīgi galdiņi bibliotēkā, ar rakstāmlietām – kur sēdēt un rakstīt. Pagaidām – tikai vēstules. Garlaikošanās un nespēks ko nopietni darīt! Lieliski. Tā kā es mazāk pie tā pieradis – es varbūt vairāk kā citi – neko nedaru un nekur nepatīk piedalīties.
24. sept.
Indian Ocien’ā pēc vakariņām. Hurray – man vairs negaršo kūkas! Parunājos ar kādu Australian girl (young wife) viņa ieteica to kūku ņemt vakariņās saldā – bet es esmu ‘izaugusi’ no tām. Uz brīdi. Tai austrālietei cousins aprecējis latvieti – esot ar very elegant features – es viņai atgādinot kādu rumānieti. Cik man labāk patīk parunāties ar jaunu sievieti, kā ar vecu. Liekas – tās vecās visu un visu uztver – ‘pa savai modei’. Lai gan – ko šī girle man pateica ko vecās nepasaka.
Indijas okeānā, (dziļums te divi, divi ar pus kilometra)
Jūra kā tinte šodien
Vakar bij sudrabs un zīds, zilas lamas{?} un kristāla lauki.
Ēdam slimojam dzeram, spēlējam aristokrātus, cik un kā kurš mākam –
Liels bars pieaugušu un pavecu bērnu – Dieva bērnu.
Melnie – strādā
Gandrīz kā kapteiņa Kuka laikā
Vai varbūt – pēc Kuka laikā.
Melnie strādā un neizskatās kā bērni ne aristokrāti
Izskatās klusi un skaisti.
Indijas okeānā
Ne gala ne malas.
„Mēs esam pasaulei pašā augšā” mazs puika laimīgi sauc, likdams pieri pie kuģa reiliņa
Aiz kura jūra laistās tālos mākoņos laizdamās…
25. sept. Pirmdiena. 8 am.
Izmazgāju matus.
Es nekur nepiederu. Kas ar mani notiks?
Vecais holandietis (pie galda pretī, ar sievu) naktī, 3 am – nomiris. Tāda ir dzīve. Jau vakar man šķita – kad viņš jau trešo dienu nebija pie galda, visi trako, iet uz balli – viens mirst. Varbūt vairāki. Citi – tuvu tam. Visi. Un tomēr mēs dzīvojam, ceļam tiltus, mājas, savas dzīves.
Te ir kāda sieviete, ļoti veca, baltiem izspūrušiem matiem – viņas viena kāja ir burtiski, kā bluķis, 3-4 kāju resnumā, bezveidīga. Viņa – iet ar to kaut kā.
Ir viens liels smags vecs vīrs, mazliet atgādina Sandru – tam kaut kas ir ar kājām – viņš ir klibs un stīvs, iet tikai maziem solīšiem – bet ka viņš ceļas no krēsla lai ietu – tad viņš vienmēr svilpo, it kā savu grūto klibumu par prieka soli maskēdams.
Ir viena jauna dāma, kas ļoti izskatās kā Milosas Venera.
26. sept. Otrdiena?
Liekas, varētu būt jau kāda vēlāka diena nedēļā… Vakar apbedījām holandieti. Arī es aizgāju, uz deka, ko jau dienā sagatavoja un noslēdza. Izvadītājos bija tikai holandieši un kādi friends – lakatos satītas platas sieviešu figūras, kā latviešu laukos – sen tādas neredzētas – platas visas, lieli vīri. Izskatījās ļoti skumīgi. Noreene, hostese, mani aizturēja – no kurienes? – teicu – galda biedre. Tad – ļāva ieiet. Un tagad viņa bija mīļā. Citādi – es viņu neieredzēju, tas ir, viņa man bij nesimpātiska pēc tās uzbļaušanas ka 10 pens. ir 20 centi. Pinokio ar tumšām brillēm, stāvēja durvīs kā ielaidējs, deva kādu lapiņu ar vārdiem. Bija tik tumšs, ka neko nesaredzēju, aiz lieliem vīriem, kā tur viss bija un kā to ielaida un kas runāja. Un – kas tur jāredz. Kaut kas mazliet noklaudzēja, un viņu pārlaida pār bortu.
Skumīga un izirusi un nepatīkama (no vācieša, resnā, izspūrušā piggy) mana sabiedrība pie galda. Sevišķi tas slavenais visa nicinātājs un knipu sitējs uz apkalpotāju, bet neprot pasūtīt, ne pareizi izlasīt ne izrunāt menu, galda karti. Bļauj lai tas skraida, gaida lai pasniedz nepasūtītas lietas. Viņš droši vien spēlē lielmani, iedomātu varenību, atradis, ka tagad beidzot reize to izmēģināt – un jūtas tā labi. Nejūt, ka visi nogriež acis, aizver ausis. Un nabaga melnais apkalpotājs, tik tiešām nav nezin cik izdarīgs un veikls, un nebūtu vērts uz to svilpt un lamāties.
Šorīt mitrs. Klavierēm necilājas jau viens kauliņš – nevarēju paspēlēt. Kakls iekarsis. Mūžīgo smēķētāju dūmi visur sāk taisīt alerģisku. Nupat jauns skuķis nosēžas blakām bibliotēkā – pirmais ir – cigarete. Bet tas vēl nekas pret veču cigāriem, lai gan man normālos apstākļos cigāru dūmi patīk.
Kaut kā tiksim – galā, domāju.
28. sept. Durbinā. 10 a.m.
Skaists mierīgs rīts. Skaista osta. Man nav pastā nekā.
Esmu – izpumpējies. Kakls sāp mazāk, bet spēka nav, karstumi un aukstumi ņem – un klepus. I hate it. Bet – jāsaņemas un jāpaciešas. Faktiski – varētu spēlēt augšā, varbūt būtu mierīgi, bet negribās ziņkāres apkārt. I don’t feel well at all.
29. sept. 3 p.m.
Braucām uz Port Elizabeth – krastu var redzēt siltā miglā un mākoņos. Cīnos ar – flu, iekaisis kakls un klepus. Vecā īriete ļoti slima, flu esot – skrējis ausī, viņa nevar dzirdēt ne vārda. Kas viss nenotiek??
Redzēju jocīgāko un arī briesmīgāko sapni, kāds krievs gribēja mani ‘nokillīt’, bet es tomēr viņu iežēlināju. Varbūt tas ģermans ar savu uzstāšanos pie galda, kur es tik ļoti gribētu justies ērti un brīvi.
30. sept. 7.30 a.m.
Ceļā uz Prt Elizabeti. Flu uzvarēta. Spēlēju kādu pusstundu no rīta, kad viss tur kluss, vēl nevaru īsti pierast pie šūpojošām klavierēm, bet dažu brīdi, kad saskare ar tām nostabilizēta – tas ir quite charming, ka klavieres palīdz ķermeniski izteikt ‘dzīvošanu mūzikā’. Kaut mazākais būtu pareizs sēdeklis, bet 2 krēsli viens uz otra – tāda brūkoša barikāde, un vēl par zemu.
Vakar ģermans atkal taisīja traci un es neizmantoju izdevību griezties pie kaimiņa. Tā – viss manī ir iedzīts zemē ar to manis ‘pārmācīšanu’ Wollongongā. Pinokio iet ar savu rīta kafijas tasi pa otru pusi zālei, lai mani netraucētu spēlē. Tikai bez kafijas tases viņš iet garām tieši. Te rakstot jau sāku atkal svīst – tā ir alerģija. Mazākais uztraukums – pat rakstot – iegāž mani sviedros un nākošā brīdi – aukstumi.
Ak, ja man būtu paļāvība uz to, ko es spēju un varu – es būtu cits cilvēks, priekš sev un citiem. Bet dzīves vientulīgās cīņas ir izpostījušas. Redzēju ‘dad’ sapnī un visu ģimeni un visādās grūtās situācijās – tas nebeidzas – ja kaut kas grūts (elpot pie sienas bezgaisa telpā) sapnis ir klāt par bijušo dzīvi.
Un te ir kāda jauna ģimene – vīrs ļoti izskatīgs, sieva ļoti kliba un neglīta sejā – pretstati šai ziņā, un vēl 2 vai trīs bērni. Cik varonīgs viņš izskatās kad viņš iet – ar savu baru no muguras. Nēsā bērnus uz rokām, smejas, spēlējas. Protams, viņš te nevar citādi, viņš to nedara citādi kā citi, bet viņu iešana, nākšana uzkrīt, tiek ievērota, apbrīnota, modina dzīvu interesi tiek apčukstēta. Tik jauns un skaists?… Un tik kliba, viena kāja īsāka, tieva, taisna un seja arī nekas… etcetcetc. Viņš ir varonis to nemaz negribot. Tas var ilgi, un varbūt pilnīgi piepildīt viņa dzīvi. Tas uztur lomā, apmierina godkāri. Savāda situācija, tas ir savādu to iztaisa ļaudis, ļaužu interese, kā par visu kas ir neikdienišķs. Grūta loma tomēr. Pastāvīga pusapslēpta interese, kā tāds vilnis kas pārslīd sabiedrībai, kad viņi parādās, nevar tomēr būt pilnīgi viņu nepamanīts. Un viņa soļošana, smaidoša seja un solis, ir jau it kā kaujas gatavības pilns. Kā lai nē?