2. oktobris. Capetownā.

For a while, – on top of the world!!…
Vakar atradu kādu tikpat entuziastu kalnā skrējēju kā es pati – kāda jauna sieviete bij partnere iet un braukt, negaidot rītdienas kopīgo kalnā braucienu. Bija ļoti skaisti augšā. Mūžības miers un dzidrums! Un kāds baigs dziļums lejā, kur ūdeņi, klintis, akmeņi gulēja kādā tumsā, rāvās pilnā stingumā. Elle lejā, debess vieglums, maiga gaisa elpa – augšā, un tālumi, mazas takas viršainos krūmos, akmeņainas bet sausas takas – kas aizved kaut kur, kur nevar aiziet.

Šodien autobusa izbrauciens vērtīgs. Labs šoferis, inteliģents un kas mīl Captown! Izvadāja riņķī apkārt! Burvīgs laiks. Pavasars. Ozoli tikko saplaukuši, priedes, zāles, puķes. – Eiropas un Austrālijas daba kopā. Brīnumaini kalni – gan tuksnešainas kalnu galotnes, bet kalnu piekājes kā paradīze – ziedos un zaļumā [right].

Pinokio – esmu pateicīga arī tam, {viņa} uzmanība dod savu daļu, lai ko viņš redz, viss mani pagodina. Tas man palīdzēja baudīt Captownm’u tik labi, kā šodien. Bet arī vakar kalnā bij labi, bet šodien vairāk dzīvības. Ko lai realizē? Lai gan tas ir – ārpus reālā, tā vērtība tādēļ nav mazāka, drīzāk otrādi. Dzīvība.

6.30 p.m. Braucam prom no Capetownas. Pasakains skats atstājot krastu – kalni sakoncentrējas, pilsēta lejā, pie tiem un jūra iesedz to visapkārt, dzīvā lielā zeme aizpeld kā sala. Žēl ka es neskicēju.

{Text in English at front of new notebook}

I loved my father more then my mother, when I was a very little girle. Later, when I had only my mother left, I loved doubble.

May be I adored my father so much because he was not at home all the time, as mother was. He worked on the field, he went out of the house for his duties as a mer. He went and – returned. It was always the pain of loosing and the joy of meeting again him. But may be, it was just his love for me and his almost frightening stricktness and his demands for my behaviour. I respected him till almost a fright, but only almost – I never was frightened to run to him with open armes.

I remember, I played with little peaces of all kinds of materials, the left overs what I could have of the dress materials, what my mother was making or her, and for me: aprons, blouses, summer dresses.

Thouse little colourful peaces of materials were wonders, the patterns were speaking of strange, unknown world, to me, there was a tabaco brown material with many pointed lines! But there between the buttons, what I had, may be not quite in my possesion, but with which I was allowed to play, there was a button from my fathers suit, a small button not green not brown, not grey, with tiny relyef lines. I put my little plump palm on it and kept it very quiet, feeling some holiness, some life – my father mouving on the path behind the door, may be coming home…

In summer noons, where my father came home from field, from haymaking, really clover farming, he was all wet from the heat, sweting, exousted, so exousted that he could not go to the table for lunch, nor go to the river for a swimm, (may be it was then, when he poured a bucket of water over his head at our well) and streched out in the bed. I knew, that I had not to disturb him now with myself. But I crept behind him near the wall in the bed, very, very quietly, streched out very straight, so as not to touch him, kept so silent as even not to breath and lay there as long as it could be endured, it was very hard to lay so straight, so absolute motionless, to keep all my limbs, my life so quiet, but I did it, tried to do in a kind of sacrifice for him, in love and adoration, only to move nearer to him my nose, or my finger to feel his swet wettened shirt, his body steeming hot and the little dry leaves and clover buds smelling strong all over his cloth and hair.

There, on the same bed, when he had relaxed sufficient to move and to speek again, I had to repeat to him the verse, what I always was tought. Sometimes I had a new one for him, what my mother had tought me since he was away, and it was then a marvell to have his joy for it, even when it was not yet recited perfectly. I did not realise then, that a great deal of his joy for it, came from my dificulties to pronounce clearly all the words, my speech was not ready yet, I was about 2 years only.

Later, when grown up, I read in his bookkeeping books on the last pages whither all the songs I could recite at age of 2, and ‘second edition’ at age or 2 ½. One or two there were in Russian, of what I did not understand even so much, as from the latvian. I remember me at his knees when he was sitting on the bedsid ready to go, reciting thouse Russian words I could not pronounce at all, and it made him laugh loud and press me in his hands of joy, when at last it went aproximetly, and then we were going to present the thing to mother.

Songs I learned also sitting on my grand fathers knee and – riding. But there it was a careless, peacful plain and happy, sometime a little dreamy event.

All thouse songs were strange words too. Some very sad, even strangely dramatic to the state of hurting, or frightening, the images, what the poems told, vere to powerful, often misunderstood, or overtaking, usually the sad things, what had to pass in the poem, did not pass, and ruled with strange frightful power all over the poem.
That was, when I was a little girl.

I do not feel, that much is changed. It’s changed superficially, it’s changed also inwardly. But thou the changes are not forever, and are not consequent there are feelings, situations, facts of life, where there are no changes. I am the little girl and would like to touch your back, warm from work, tired, but I have to be absolutely quiet. It’s three years now since I love you like that. You know it. And yet – you don’t. You need me, and yet you don’t. You are married. I was married. In my dreams I never remember it. I always dream, i never have been married. I would have to. It’s getting late. Then I wake up and think, yes – I have to get married once in this life, I have to… And then slowly I remember – I was. For 20 years. I have young, grownup children. Yes – I have children. I never dream, that I should have children. I have them. Now I am out of my marrige. I tore away. But I dreamt the same, when I was there, with him. I lay near him and dreamt, I have to get married once…

We lived normally. Exept for quarrelling, exept for my terrible suffering being a possetion of another person, for having nothing my own, not a minute of time, not a thing, not even the children. I never owned children. I never felt – this child is mine. That’s good. That what was good in that marriage. I never, from the first moment, as I gave birth to my first child, I never had the feeling I have, I ovn a child. I was immensely happy having given life to a child. No it was not that – that I have given life, it was that I was permitted to give the life. I was permitted to have a child in the house I lived, I was permitted to live for him, to care for him as much as I could. From the first moment children were some untuchable, little persons of they own, in my eyes only, of course, and that’s how they grew up my friends. We discussed things.

In my marriage I was deprived of everything. It was a crime, that I loved my mother, that I could have a privat thought, that I could thought something by myself. To love the children it was not permitted. To explain a mariage – it’s useless. I even cannot explain to myself, why I never felt married. Mostly of the bases of a mariage I went through. But it’s a sticky thaw {?}, when I get cought in it, I cannot get rid of it. I have to speak some silly untruthful things, to finish it off. To stop it in disgust with myself that I don’t know to say, to know better.

Yes, it was how I started to feel about your back, when I realised, I really am in love with you. I loved your back. I thought tenderly about it, warm and tired in your work you are a bus driver and here in this country, the summers are so terribly hot, you are sweting in your crowded bus, tied at the place, just sitting and turning your bus weel, and watching the trafic, and listening to the bell to stop the bus, and answer the questions. Every work is hard, that’s what makes the difference between a work and a play.

What made me think so tenderly about your back, might be, the possibility for me to see only your back and to poor on it mky disgust sometimes, my anger, for our misunderstandings, to durt my hateful glances in it, and then to feel sorry, ashamed, to look at it mildly and to beg it for the forgiveness. You were tied there at your seat. (And at your mariage, I realised it only later). You could not turn and speak to me. You could lift your eyes and find me in the mirror, and that’s what started it all, and that’s what throw us in painful flames and in delightful flames and never gave a solution, an aswer, it gave new life again, it gave complications. We had to avoid the mirours as much as we could, and yet it was the only way to meet.

Angry, I hated your back, and tenderly begged its forgiveness. I am glad you gave me that thing – to love again a back of a man. When I was married (after all, I was, for nearly 20 years) sometimes my husband asked me to scrub his back, when he was in a bath. Then, it was, when I thought of a crime. I only did not know how. I looked at the living, compact mass, that kept me in prison, that pressed me like iron and stones, that was stronger then all gates, and swords and guns – only living, disgusting, strong, fat, flesh. I was frightened sometimes to put my eyes fully on it, frightened to hate so terribly and to feel so hoplesly dominated by it, only that phisical, pitiless strength, what kept me a slave. If only I had the power, I thought, by a miracle, had the power in my bare hands to start a fight like men start the fights among themselves, without a weapon, just hand to hand, person to person. But I had it not, I had to obey, to slave, to go to peaces. My life had to be ruined by that strength of that compact disgusting back. May be it was quite a good built man’s back. It was. May be it even had a tenderness for me. I newer knew it. I felt only it’s pitiless power. Sometimes in contrary, I let my eyes on it, to feel that immense hatred, to drink my forces out of it, may be once to get rid of it.

Between thouse two extremities how I loved my father’s and how I hated my husband’s back – came you. I never was married, but may be, because of that, because of loving your back, having eyed it tenderly and passionately, I am not left quite out of the life.

ORSOVA

3. oktobris, 1972. 11 am.

Cīnos. Uz visas līnijas – cīnos: ar flu, ar galda biedriem, ar pati sevi, savu neizmācīto temperamentu un iznīcību. Dažu dien iet labāk, dažu – grūti. Vakar biju augstu!
Domāju vēl par atstāto Capetownu. Tā apbūra, tik skaista pilsēta. Tik bagāta bijusi sen jau. Pilsēta ar vēsturi. Bet kad redz vienu otru uzrakstu – ‘For white men only’, vai ‘For no white men only’ – tad visa tā senceltā godība, piemēram pirmā ģenerālgubernatora muiža, ar skaistajām zālēm, mēbelēm, traukiem, Vermeera gaismām uz maigas akmens plākšņu grīdas no smalkrūšu logiem ut.t. ut.t. ar milzīgām vīna mucām pagrabos ar ozoliem, rozēm, vīna laukiem un kalniem apkārt patosa pilnas dekorācijas pēc… tad viss tas saplok un zaudē spožumu un kaut kas visā kļūst pretīgs, nebaudāms. Bet – vakar es priecājos par to pilsētu, jutu dzīvi uzdāvinātu atkal, redzot, atrodot to visu. Kur es eju, kurp dodos? Kas es esmu? Man būtu jāsmaida un jādod, bet es nesmaidu un vēlos ņemt. Ko? To, kas pagājis garām.

Un aizbraucot vēl un vēl nevarēju beigt skatīties – Capetown bija tik skaista, ka to nevarētu sapnī izdomāt. Šie kalni mani savaldzināja un mūsu šoferis, ekskursijas vadītājs runāja lietišķi un ar lielu mīlestību pret šo pilsētu, tas laikam iedrošināja nodoties tās apbrīnošanai:
Kalni – pašā vidū – Tablemountain, pa labi no tā (no jūras skatoties) Lions Head kalns, un Signal Hill – mazliet mazāks blakām, pa kreisi – Devils Head, vārdi vien jau ir vesela teika.
Liekas nekur neesmu redzējusi tik muzikālas kalnu līnijas, tik grandiozas un tik sargājošas, sadraudzīgas ar pilsētu.

Kad vakarā milzīgais (bet nekādā ziņā sniegotais, bet galda gludais) Tablemountains apsedzās ar vieglu pūkainu mākoņu segu, tas izskatījās tik mājīgi un maigi, it kā dzīvojot savu dzīvi viņš atdarinātu cilvēku izdarības. Arī no rīta šī sega bija vēl tam pāri, mazliet izpurināta gar malām un tāpat kā vakarā – ‘galvas gals’ brīvs no tās… Mēs atstājām ostu 5 p.m. Pāri kalnam, jau kādu stundu pirms tam, veidojās kāds mākonis, izstieptāks un pelēki spožāks kā citi. Es gaidīju un domāju ar nožēlu – kalns nepaspēs apsegties pirms mēs atstāsim ostu, bet viņš paspēja – pēkšņi, tieši pirms kuģa kustēšanās, mākons bija tam jau pārklājies, tā mala viegli sedzās pāri. Savādi ka es to visu laiku uzmanīju – bet neredzēju – kā tas notika? Mākons bija vēl virs tā, tad pēkšņi tas sedza gludo kalna virsu un tad mēs braucām. Kalni ap pilsētu šķita sagrupējās ciešāk, vislabākā, nobeigtākā skulptūrā, pilsēta pašā lejā, kā baltas krelles. Varbūt kādās pārromantiskas Boklina bildes ir mēģināts tvert kaut kas tāds, bet žēl, ka tas nāk prātā un ievaino šo skatu. Es tad iegāju kādā bārā un iedzēru vienu – ‘pim’ mūsu tradicionālo aizceļošanas dzērienu. (Tikko bij ‘burvīgs’ klavieru mūzikas teikums skaļrunī – un tūlīt to pārtrauca. Kādēļ neiedomāties lietas sev?)

Vakardienas piezīmes no lapas:
Nevarētu iedomāties, ka tā var apburt viena pilsēta! Nezinu, vai varētu tur justies labi dzīvojot, bet kaut kas lielisks, kāds noslēpums ir viņā, kaut kas, ja to iegūtu, atrastu, saprastu, tas dzīvi darītu tur skaistu, ja ne, paliktu tur svešinieks tāpat kā Wollongongā. Arī tur bij kas lielisks dabā, var teikt – kāds noslēpums, bet ja to neatver, tas neatveras, tu palieci ārpusē. Mani ieveda šai pilsētā tās skaistums (kalnu skaistums) bet klāt tam nāca illūzija par personīgo ieguvumu, kādu vērtību sevī, kas vēl piesaista cilvēkus, lai arī – nedod tos. Dod tik mirkli iedomas kas it kā gribētu kristalizēties īstenībā, bet man nav spēka tam palīdzēt notikt.
Sidneja, to atstājot naktī apgaismotu, arī bija ļoti skaista, nāca prātā Chambord pils, apgaismota naktī, izrādei.

Šim kalnam, Tablemountin, par godu (ko es iemīlēju) es sapirku ‘akmeņus’ Tiger’s eye – Tīģera acs. Man patika tā vārds, ij akmens tādēļ, ka man liekas – kalns skatās ar to uz mani. (Gribētu Laimonam iztaisīt aproču pogas liekot Tīģera aci kaut kādā palatviskā ietvarā.)
Rokas sprādzi, ko nopirku no šī akmeņa, vienkāršā salikumā (ne zelta) es nevaru tagad attaisīt un noņemt. Jāvalkā. Haha.

Cik labi bij īsu brīdi baudīt kādu luksusa pieskaņu dzīvē. Kādu lutinātāju motīvu. Tā man trūcis dzīvē. Bet bērnībā pie tā mani pieradināja – mazliet. Ne par daudz. Cīņa vien mani nomāc un iznīcina. Mazliet palutināšanas mani tā atdzīvinātu, dotu man manu krāsu. Pinokio – man to deva vakardienai. Es gribētu, kaut es prastu pareizi, graciozi par to pateikties. Bet – nav ko domāt grozīt mana rakstura temperamenta plūsmi – kas tur nāk, nāk ārā. Tas jāpieņem.
Tā bij skaista diena. Ko darīt, lai to kaut kā paturētu?

Rakstīt? Spēlēt? To esmu darījusi bez stājas. Bet kaut kam ir jānāk man palīgā, kaut kas varētu atsvabināt mani no manas nedrošības, tad tikai es spētu pārvērsties tanī, kas es esmu. Tagad es neesmu tas, kas esmu – es nevaru būt tā, es nevaru atdot, uzziedēt nekur – ne spēlē, ne attiecībās ar cilvēkiem – es esmu un palieku – wild – meženis un tikai pa retam kaut kur kādreiz pamirdz kāds zieds, kas kādreiz spēj atvērties – bet cik maz tas iepriecina – cik nedaudzi, vai ne viens, to nepamana un neiegūst no tā….

Nevienā ostā nav bijis tik traks burkšķis, kā Capetownā, kad kuģis to atstāja, kuģis, vilcieni, ļaudis, svilpšana, braukšana, taurēšana, smiekli, kliegšana, runāšana, mūzika, lietu un smagumu krišana un sviešana, ķēžu žvadzināšana etcetc. Tas viss kā dzīvs traks murskulis griezās kā atvars dzīvs, krāsains kvēpdams un putekļains tieši krastā, līdz kuģim, jo pilsētu no ostas šķir tikai dažas vilcienu sliedes, iela, laukumi viss apdzīvots kuģa aiziešanas brīdī ar visu dienvidzemes spēku.
Muiža ko redzējām bij pirmā governora Great Constancia muiža.

{same sketch redone, slightly more detail in front building – glass front division lines}

Māja, pretī, netālu no ostas, formās un krāsās bij brīnišķīgi pieskaņota kalnam.
Un nu kuģis brauc mierīgi un es domāju – par sniegu, jo man liekas es braucu uz zemēm kur būs sniegs, viļņi jau vēsta to ar savu baltumu.

4. oktobris.

Mana dzimšanas diena. Nekā prātīga šodien kuģa programmā. Nupat (vēlāk kā parasti) mazliet spēlēju. Mēģināju black etīdi – negāja tomēr neko labi – no bailēm – atsevišķi labā roka taisa labi – bet bailes, zemais sēdeklis un practise trūkums. Bachs – vienīgais ko var labāk. Mazliet no Šūmaņa arabeskas – tomēr kas ir absolūti ielikts rokā – ar to vēl ko iesākt. Tā tad viss ir – drill – pamatā.
Vakar bij – ‘old time musical hall’ dzied. spēles uzvedums performija – staffs. Bij – nekas. Nav tik viegli neko izdarīt, visiem tas darbs – daži droši, kam labāka balss, materiāls.

Tā tad – tikai lasīšana šodien. Kaut kā smagi iet pie tā kumēdiņu taisītāja galda. Why I have so bad a luck?? Taisni smieklīgi. No visa šī pulka – pie galda kur viens vecs nomirst un otrs ir idiots. Protams nelietojamu ir te lielākais procents – bet mazākais pieklājīgu uzvešanos. Do not complain. Take it.

Vakar, kad drūzmējāmies lai tiktu izrādē, pienāca jocīgais vecais, izbijušais jūrnieks, idiots ar tējkanniņu. Viņš rādīja man savu ieejas karti un prasīja ko tas nozīmē – Es teicu, ka tā ieejas, karte izrādē, tikai ‘bez tās tējkannas’. Man nevajadzēja to piezīmēt. Sievas saka viņš esot nekaunīgs arī, ne tikai plānprātiņš. Viņš staigā ar savu tējkanniņu un krūzīti visu laiku un smēķē un dzer savu tēju, ārā, iekšā, uz kāpnēm, kur kuro reiz viņam gadās apstāties. Varbūt – šī tējkanna ir kāda neatsavināma daļa no viņa, kaut kas, kas viņu balnasē dzīvotspējai. Man bij it kā jāaizstāvas, bet tomēr – laikam es ar to uzbruku, ne aizstāvējos. Ja es nebūtu dzirdējusi par to – rude – es būtu laipnāk izturējusies. Bailes mani iznīcina. Visur sāku aizstāvēties.

Man tagad gribās vairāk spēlēt. Kārtīgi paraut. Tomēr Bachu var spēlēt labi – tīri, viegli, ‘inteliģenti’. Bet lai performītu – 4 hours the minimum, the real amount 8 – that’s all the day through. Bet man vienmēr liekas, ka pie mana drill – es maz progresēju, tās ir bailes – kas bremzē, arī ikdienas dabīgā, mierīgā, mācīšanās gaitā, sekmes ir vājas baiļu dēļ. Tomēr – Bachs mani ir kaut cik uzlabojis. Zini, cik Tev gadu šodien??? Nezinu. Varētu būt kādi 40.

Pēcpusd. Jūra mierīga, ar maziem vilnīšiem. Debess piemākusies, mitrs, bet ne karsts ne auksts. Veseļojos, ārā nepatīk ilgi sēdēt. Pie galda – nejūtos labi. Būtu vēlējusies izmaksāt pa glāzei vīna saviem galda biedriem – bet neticu ka tas izdotos labi. Varbūt. – Bet viss ačgārni – viens nomirst, otrs idiots, kundze ar savu draudzeni dažreiz pienāk pie galda dažreiz nē. No visa šī pulka – man tāda izputējusi ikdienas dzīve maltīšu laikā, kur citiem tas gandrīz vai izprieca. Bet – žēlošanās nav vietā. Jāprot visu vērst par labu. Kādu brīdi ar mani runāja kāds holandietis, tāds mazliet ‘dzīvs’ vecis. Varbūt kaut kas tāds mani varētu uzlikt uz pareizā ceļa. Bet tas nenāk, nekur, nekad, un es klīstu kaut kur tukšumā. Bet, bet, „but an affaire only in the thought, still is a great thing,” vai tā apmēram kāds teicis. Varbūt šīs dzīvības zīmes, pāri no kuģa, no Pinokio, Captownā, un šorīt, kā sarunas undercurrent – ir tomēr kaut kas.

Kas ir skaistums Capetownas kalnu līnijās? To nevar ne naudā pārvērst, ne apēst – un tas ir divi lietas, kas cilvēkiem skaitās – kaut kas, īstais saturs, pamats, ieguvums – vai kalnu līniju skaistums tādēļ nav nekas? Es gribētu spēlēt. Te. Tagad. Kāda dāma jau nāca apsēsties un klausīties, kad es tur spēlēju – viņai es būtu spēlējusi labprāt. Varbūt tādi ir lielākā daļā – vienkārši – paklausīties. Bet man baida tie, kas nebauda mūziku, ja tā nav profesionāli izpildīta un noteikt, vai tā ir, vai nav, tie var tikai pēc spēles nekļūdīga veikluma un redzamas virtuozitātes – kaut vai tos arpēdžijos lirlir lir lir! kā astes katra termiņa galā, kur vien tās var pielikt, pat Freija kundze tautas dziesmas spēlējot centās beigu akordus pārvērst šais lirlir lir lir!

5 p.m. Vecais ar teapotu – Nu – tik ļoti idiots viņš arī nav, šodien, kad tur netālu nosēdās kāda jauna, ļoti labi izmodelēta, ļoti minisvārcīga un ļoti jauna meita, sēdot viņa bij diezgan daring – viņš pār savu tējas krūzīti novēroja viņu tikpat ilgi un lietpratīgi, kā visi citi.

9 pm. Pēc vakariņām. Parastā ākstīšanās pie galda. Bet – tās 2 dāmas liekas sāk enjoīt tā kompāniju – after all – veselīgs vecis un ja kaut cik pievalda – tām abām īsti pa matam. Te, bibliotēkā, Alise – mana kabin colēga – ar viru, un 2 viņa cab. vīrs + sieva. Varētu – vīnu pasūtīt visiem – bet viņiem uz galdiņa veļas žūksnis un veļas pulveris. Dievs stāvi klāt! Un smalki ļaudis – angliete, kas brauc pie bērn. Anglijā. Būs vien jāiet gulēt. Labi, ka tiem saviem galda ‘biedriem’ neko neteicu. Uzvilku tomēr dzelt. pantsuitu – pēc citu acīm redzu, ka tas man piestāv! Bet – what to do with that? Tigereyes rokas sprādze izmeklēti labi piestāv šim pantsuitam. But – what to do with that? Es gribētu vienu semidry sherry vai vermutu. Te, bibliotēkā. Bet man negribās to pašai nest no lejas, no launža – kā tā sieva te viena ir uznesusi? Man ir arī te mazliet auksti. Jāiet lejā. Jāiet gulēt? Es tomēr – pasūtīju to glass of semidry sherry. Viņš tomēr atnesa – dry – un – vēl labāk. More – smārt un varbūt arī veselīgāk. No pirmā malka jau siltums izgāja cauri. Labs. Tā tad – dear kids – te es esmu viens kā kociņš un laikam nosodīts arī uz to – ja neņem kādu veci, pirmo kas ielā piesitas klāt – basta, paliec viens! Es palaižu garām arī katru izdevību kur varētu kāda kompānija būt – just no smiles, un tā tas turpinās. Un es nevaru sevi iedresēt citādu. Un te dažiem pāriem kuriem esmu sākusi smaidīt – sāku piegurt to darīt. No point.

Pinokio parādījās dienā te pie papīriem 2 reizes – un nu ir galīgi pazudis, ne reizi nav redzēts. Varbūt izpētījis skaitļus? Un tas varētu būt viss labums no pārsteiguma? Man gribētos spēlēt.
Pinokio parādījās kaut kur aiz durvīm, labi noskatījās un – pazuda. Kādēļ viņš noskatījās? Es arī noskatījos – bet pasmaidīju – nē laikam pasmaidīju un nenolaidu galvu – un tad viņš nenāca viss šurp, kā vajadzētu, bet pazuda durvīs. Smaids nebij pareizs, tā tad. Man patika kā viņš skatījās. Velns parāvis visus večus un atraitņus kam vajagot manas palīdzības. Velns ir nevainīgs, kādai grāmatai te ir nosaukums. Labs nosaukums, un varbūt derētu izlasīt un pamācīties no tā.

Man patika Tavs skats
Caur briļļu un durvju stikliem
Kas viss nerod labvēlību
Kas viss kādreiz nenāk godā
Kļūst ielogots kā mākslas darbs
Muzejā liekams.
Man patika Tavs gājiens
Kā šachā šķietami vienkāršs
Bet gudrs, varbūt līdz viltībai
Izdomāts, aplēsts.
Man jānogaida mierā
Tas mednieka drošākais manevrs
Vainīgais atgriežas
Uz nozieguma vietu
Apliecināt savu nevainību.

Mēs plūstam straumē, ar straumi
Plūstam, ilgi, tālu,
Tik tālu, cik vien var iet, 
Ja vēl tālāk – ceļš atpakaļ nāktu.

Hm, tas vaiters laikam paņēma manu 50 pens. par 20 pens. Dārgs dzēriens! Varbūt arī viņš – nāks atpakaļ – bet maz ticams. Ak tu sesks. Es gribētu lai Pinokio paskatās vēl reiz durvīs – tikai – tādēļ, ka tas labi izskatījās, tādēļ, ka man patika to vērot. Kādēļ viņš mani pin tīklos? Viņš pat neredzēja mani. Tur taisni tagad ir tukšums, neviens nestaigā, kur viņš staigāja – būtu laiks nākt – bet viņš ir aizgājis dejot. Es gribētu arī to redzēt, kā viņš dejo. Tikai to, kā viņš peldas, varbūt nebūtu daudz ko redzēt – viņš jau ir Pinokio.

Pinokio pienāca kad slēdzu savas kabīnes durvis – Happy birthday – Paskatījos viņā īsti aukstu skatu – meklējies pa papīriem vai? Viņš pasniedza vēstuli, kas bija pienākusi pāris dienas agrāk bet uz konverta Dz. bija uzrakstījusi – lūdzu nodot tikai 4. oktobrī. Man bija jāgroza mans smaids un sejas izteiksme, jāgriež par labu kas vēl iespējams – Pinokio bija staigājis šo vēstuli kabatā visu priekšpusdienu mani meklējot. Viņam pieder manas slepenas simpātijas un ne vienam citam. Bet – tām jābūt (cik tas iespējams) slepenām, tikai naivas sievietes sāk ievērot kuģa apkalpi. Tas pareizi – bet varbūt nenaivas, uzsāk spēli ar tiem. Un tie te, visi pēc kārtas, kuriem tas vajadzīgs – ir nokrāsojuši matus, paskatot tuvāk to tumšums ir otrais un trešais krāsas klājuma, kā remontētai mājai. Teikt – steigā remontētai. Pinokio melnums matos ir īsti anglisks, jo jāatzīst – īsti melnu angļu ir varbūt vairāk, kā īsti blondo, tas ir ja par angli dēvē katru kas staigā Anglijas robežās. Pinokio ir šarmants ar visu to ka viņa seja ir kā putnu biedēklim, kad viņš reiz piemiedza vienu aci tas bija tik slābani, ka atgādināja aizmigušu vardi, kas pēkšņi smagi paceļ vienu lielu, pelēku mazliet sakrunkojušos acu vāku. Tas bija tā, ka es labāk būtu jutusies to neredzējusi. Taču – jau vainīga es – Kādēļ es skatījos? Gadījās tā. Es nevaru tūlīt novērsties ja paceļu acis pretī. O.K. man ir nejauks ‘synes’ kreisā vaigā. Headcolds tagad.

7 p.m. Atpūtos Kabinē. Tas ir – pūtos. Bet te ir bibliotēkā pēkšņi – karst. Varbūt kļūs siltāks. Neaizgāju uz kino. Nekas nenotiek, kā Godo. Bet – mēs braucam. Mēs braucam pāri Atlantijas Okeānam. Tā tas laikam ir. Vēl 6 dienas. Jau 3. diena nobraukta.

Izgāju ārā (tumšs) mazliet – ūdens puto, mēs braucam, mēs braucam visu laiku. Varētu tur stāvēt un skatīties – bet tur vēsums iet cauri – un tā muļķīgā flū – ņem atkal. D – ir aizmirsts. Viņš jau tur laikam bija iznīcināts. Tikai – es to mēģināju noturēt. Kaut nebūtu tik vēlu, kaut nebūtu tik vēlu – vēl spēlētu, mācītos un dzītu uz priekšu to, kādus gadus. Un – lai ir vēlu – tāpat tas jādara.

Kuģa pasažieru manāģerija:

1) Vecītis ar teapotu – izspūris, krāmīgi apģērbies, bet sweet face, laikam zobu trūkums, seju saspiež īsu un dažreiz dod (no profila) tādu Donalduck smaidu lūpās – citādi – gandrīz Gary Coopera vaibsti. Staigā visur ar savu teapot un krūzīti, tik cigaretes smēķē, sēž un dzer savu tēju – uz deka ārā, iekšā, visur. Citi domā – ka nav visi mājās. Neliekas ka būtu.

2) Vecis, kas klibo un svilpo. Liels, smags, mazliet atgādina Sandru – kad sēž tad klusē, lai arī mūzika spēlē, bet kā ceļas iet, tā vienmēr svilpo un klibošana iznāk kā palēciens dejas soļi. ‘Krīt uz nerviem’. Bet – nelaime tā ir, viņa klibošanu varbūt viņš citādi nav varējis panest.

3) Viena milzīgi resna sieva. Tik resnu vēl nebiju redzējusi – vēders priekšā nokāries kā milzīgs maiss, citādi – galva vēl pajauna un stingra.

4) Jauns, ļoti, ļoti izskatīgs cilvēks, gandrīz zēns, ar 3 maziem bērniem un ļoti klibu sievu, reiz viņa bij minī, tad varēja redzēt, ka tās labā kāja ir īsāka un tieva un stīva. Ļoti kroplīga gaita. Pati, ne visai izskatīga. Vīrs – liekas atradis savā situācijā varoņa atspulgu – viņš varbūt tanī var atrast arvien jaunu patmīlības apmierinājumu – izcilo stāvokli – un patiešām – būt laimīgs. Cilvēku dzīves jau sagrauj vienmuļība un apstākļu trūkums izcelties, būt kādreiz ievērības centrā. Viņa jaunā sejā vienmēr staro – svaigums, pašapziņa, apmierinātība, mīlīgums.

5) Melnmatainais jaunais cilvēks, kas atgādināja meža cūku. Melni mati, melni lieli ‘backeni’, vaiga bārzda kas iesniedzas uz lūpu pusi, kā tas ir modē – ļoti biezas uzacis, acis kaut kur ieslēpušās kā krūmos un gail! Kad viņš reiz bij strīpainā kreklā, un varēja labi redzēt mazliet uzkūkušo muguru – līdzība iezīmējās vēl vairāk. Viņš laikam nokāpa Durbanā.

6) Trakais vācietis ‘Krauskopf’ – esot viņa vārds, rādīja pasi, tā tad pareizi. Tāds Krauskop viņš arī ir – sirmu sprogu kronis ap galvu, galvvidus pliks, seja apaļa un resna kā sivēnam ar sivēna acīm, strupu deguneli, platu muti. Esot 67 g.v. Vienmēr sākumā rādīja un stāstīja par saviem zobiem – kas esot vēl visi. Brīnījās – kā varot ēst ābolu, gaļu – ar liekiem zobiem. (Pats nevar iekost steakā ne pat porkčopā) Izrādīdamies sākumā cirta zobus ābolā ar visu spēku – šņaks! Un ēda tālāk kā pig. Tagad ieliek sviestu (dažreiz arī sieru) apaļajā maizītē, tad saspiež to, uzklapē ar dūri – un ēd, kož un plēš. Vispār viņš nevar izturēties normāli, vienmēr lādē kaut ko – ēdienu, galdautu etc. Sākumā bļāva un trakoja uz vaiteri. Tas mana nelaime – sēdēt ar to idiotu blakām. Nu jau visi pieraduši. Kā par nelaimi sākumā holandiešu dēļ, atklāju, ka runāju vāciski. Nu – jāklausās tā lielā überalles valoda. Un tomēr – viņā ir tik daudz spēka un enerģijas, ka žēl, ka tas viss jāatmet, ka to nevar pieņemt viņa stulbuma un agresivitātes dēļ.

7) 2 meitenes – dvīņi, ģērbjas absolūti vienādi. Tās – nice. Vakar ‘horseraicā’ man atdeva sēdekli un atnesa biļetes.

8) 2 mazi sīki cilvēciņi, kā tādas vieglas vistiņas un gailīša kombinācija – angļi, kas pēc 4 gadiem Austrālijā – don’t like it – un brauc atpakaļ uz Angliju – viņu sīkums, izdēdējušās smaidīgās vecās sejiņas ir – interesantas. Citi angļi ir citādi. Viena angliete nomira bus tour’ā Captownnā.

9) Viena ungāriete – no ārpuses nav ko ievērot, bet kā ver muti runāšanai viņa ir tik dumja, kādu es tomēr neesmu redzējusi cilvēku, kas tomēr runā un nav idiots, tikai dumb, bet runā it kā būtu par pilnu ņemama.

10) Garā meitene ar sarkano seju un brillēm, ar ko es gāju Capetown kalnā. Tā liekas inteliģenta – bet savrupe. Tad – mani arī droši vien var ieskaitīt šai menāģerijā – bet kāda es esmu? Kas man par sērgu? Neviens ar mani arī nedraudzējas. Bij tā

11) Kanādiete, ar ko kopā gaidījām satikšanos ‘Melburnā’ – Tā bij draudzīga un viņa mani saistīja ar savu dzīvumu un canadian akcentu – Mēs spēlējām pāris reizes kartes. Bet jutu – ka viņa mazliet no manis baidās, varbūt par gudri izrunājos. Viņa bij veca, neglīta sieviete – bet tāda smaidīga drosme visiem tuvoties viņu darīja siltu, pievilcīgu, labdarīgu.

12) Pirmais stuarts, (spriežot pēc zīmēm) Pinokio – tievs, garš, stīvs, īsts Pinokio ar dabīgi garenu seju un garu degunu. Ļoti elegants un savādi arī – siltumu, vai mazākais ne atbaidību, izstarojošs.

13) Divi, varbūt brāļi, stuarti.

Sēžot bibliotēkā, kas ir arī mūsu lielā atpūtas telpa, ir labi skatīties pāri plašajai telpai otras kuģa sienas logos. Telpa ir laba veca stila, ar pulēta koka plauktiem sienām, logiem, dažām slaidām vidus kolonām, un ja jūrā ir iepriekšējās dienas viļņu atliekas, vai ar jaunas vētras gatavošanās – tad tā ļoti maigi ceļas un grimst skatam aiz logiem. Dažbrīd pat nejūt kuģa kustību, tik redz šo dzīvo zilo ūdens masu ceļamies, gandrīz aizsedzam vairāk kā pus loga, tad nogrimstam, pazūdam zem tā. Un – dziļums zem mums 2 kilometru. Divi ar pus kilometra. Vai trīs arī? Laikam.

5 okt. 1972.

All black. Uzplīties? Tas ir tas vārds. Pāris soļus jau tā iznāca. Caur tāliem logiem, stikliem.

Caur tāliem logiem, stikliem, 
vārtiem durvīm, pusviru, divviru 
kas paveras, slēdzas, 
Gaisma, acis vai putni
dūjas vai vanagi lido?
Atlido, aizlido. 
Rožu, dadžu sēklas spārngalos atnes –
Dārzus izaudzē, aizaudzē.
Smiltīs vējš – spārnus pāri tiem bārsta
Izbārsta, aizslauka
Kopā saslauka un nebeidz un stāsta.

Jūtos izpērta. Pie galda tas tēviņš – es viņu nekā nevaru uzvarēt, ja jāpaliek viņa tuvumā. Anyway – vis vienalga. Just – cary on.
Mana tigereye rokas sprādze tīri jauka un laba uz rokas.
Viss ierūsējis, kas būtu derējis.

Varbūt ja papūlētos. Cilvēki sāk pazust man apkārt – baidās, ka es to ‘uztveršu’. Heavens cik skaista sieviete izgāja cauri. Tā – tiešām bija skaista – arī apģērbs un gaita, gaita!! Kas ir tik reti. Nebiju to redzējusi – varbūt no 1. Klases.

Jūras šūpošanās logos tā pati ikdienas – neapnīk, tas ir ritms kam gars atsaucās ar prieku, ar līdzdarbošanos. Redzot cilvēku cīņu ar savu likteni, tās saraujas, kļūst mazas, ja nevar līdzēt. Un nevar ne sev, kur vēl citiem. Vecis, kas klibo un svilpo, liels, smags, atgādina mazliet Sandru, uzdveš sēras, kā līdzvainības sajūtu. Kad viņš sēž, tas klusē, ja ar mūzika kaut kur spēlē, viņš klusē, bet ka ceļas iet, tūdaļ svilpo un viņa klibošana tad sakās kā palēciens dejas solī. Menuets kas viņam jāuzņemas ikreiz, ka ceļas iet, lai noveltu no sevis citu skatus, lai piespiestu sevi iet, kustēties tam visam cauri. Taču – kāda tam liela nozīme, viena kāja kliba vai nē. Tas bija kāda aizmirsta romāna varonis, kas teica (un to lasot es pirmo reiz to apsvēru, sākumā ļoti pārsteigta, tad pārliecināta par tā patiesību) viņš teica – „ko karš man var izdarīt? Noraut kādu kāju vai roku…” Karš var izdarīt tomēr vairāk, bet viena kliba kāja – patiesi nedrīkstētu būt liela lieta. To arī tas jaunais, ļoti izskatīgais cilvēks, gandrīz zēns, ar trim maziem bērniem un ļoti klibo sievu, varētu teikt – pierāda. Viņa jaunā sejā vienmēr staro svaigums, pašapziņa, apmierinātība, mīlīgums. Bet mēs novērotāji jau esam aizdomīgi – viņš varbūt savā situācijā atradis varoņa atspulgu, rod arvien jaunu patmīlības apmierinājumu ar savu izcilo stāvokli – būt uzmanības centrā, just šo ļaužu apbrīnu uz sevis – lūk, cilvēks ar plāšu vērienu, stiprais, labais. Jā cilvēku dzīves jau sagrauj vienmuļība, apstākļu trūkums izcelties.

Tu skumjas man uzsūtīji, Pinokio
Ar savu stingumu, tievumu
Pazuzdams pasaku pils labirintos –
Mans princis bij spēcīgs un resns
Skumīgas spēles ar tevi tik spēlēt,
Salūstošais, trauslais, kā ledus lāsteka, Pinokio.
Tomēr – tevī atspīdēja pavasara silti stari, kūstošā lāsteka
– nu tu krīti un lūzti
Un es tevi pazaudēju, Pinokio...

Capetownā. Varbūt – labi izvēlēts laiks. Bet man gadījās būt citā autobusā. Viena nāve šai braucienā, manā tuvumā – pietiek. Slaidā meitene ar sarkano seju, ar ko kopā kāpām Tablemountainā, atradusi kompanjonu kādā jaunā, izskatīgā vīrietī. Viņai sejā kāda ādas kaite, ko viņa nezina kā ārstēt, ļoti sarkana āda, mazliet nevienādi plankumi – viņa diezgan cieš no tā. Labi ka atradusi kādu kas uz to neskatās ka traucējumu. Viņi šķiet saprotas ļoti labi, arvien turas kopā. Es pazaudēju mazliet viņas tuvumu ejot kuģa dzīves izdarībās. Bet – jūtos labi viena. Daudz pavadu laika bibliotēkā, lasu, rakstu vēstules, rakstu šīs piezīmes un skatos jūrā aiz logiem.

7. oktobris. 1972. 10 a.m.

Silts. Mitrs. Ap 8 a.m. pārbraucām Ekvatoru. Svinības, parastās kuģa izdarības ekvatoru pārbraucot – būs pēcpusdienā, pie peldbaseina. Ja es nebūtu viena – varētu kaut kur priecāties, bet es esmu īsts sēdētājs maiss.

Pinokio ir perfekts, šodien un vakar – baltā. ‘Dēmoniskāks’ savā pārlieku tievā elegancē viņš tomēr ir melnajā. Dzīvāks, siltāks, baltajā. Bet neikdienišķais ir arvien spēcīgāks par visu – tā tad melnajā viņš ir neatvairāms. Ko viņš šorīt launžā manevrēja – who knows? Viņš tomēr lielisks savā darbā – uzmana visus kaktus, izliekas neko neredzam bet redz visu un vairāk par to, tas ir to, ko mēs domājam – viņš neredz un sniedz palīdzību (ar savu suģestējošo pārādīšanos, skatīšanos etc) viņiem, kas izskatās lonely. Tā vajaga.

Galda biedrs (Krauskopfs) šorīt apgalvoja, ka ‘breadrolls’ saucās tikai garenās maizītes, ne apaļās, ko mēs dabūjam brokastīs, katru rītu, un ka ‘scones’ ir jāizrunā bez ‘s’ – cones. Es teicu, ka neesmu par to dzirdējusi. Jā, tā tas esot. Nāca apkalpotājs un viņš prasa savas – cones. Apkalpotājs nevar saprast. Jārāda atkal galda karte, „A, scones”, tas lasa un atnes prasīto. Vecim bij mute ciet uz kādu brīdi – ātri vien atbrīvoja man ceļu, lai tik laižas prom. Ir gan viņš despots un idiots. Kā pa miglu. Ko redz citiem pasniedzam, pukojas uz vaiteri, ka tas nenes un nepiedāvā tam nekā, bet izlasīt un saprast – to nevar. Nu labi, ja nevar – tad lēnām – bet nē. Bet tas jau neko negroza – cones ir cones! Un tā tam jāpaliek.
Saule mazumazliet sāk parādīties, bet man nav dūšas vēl nezin kur iet. Varbūt būs jākāpj tomēr augšā.

8. oktobris, svētdiena, 9.30 a.m.

Miers, maigs silts gaiss. Izgāju savā jūrmalas svārkā staigāt ‘gar jūru’, bija brīvs sporta laukums, sviedu gumijas riņķus kādu pusstundu.
Patreiz ziņo – brauksim caur lielu lietu – būs jāiet skatīties.
Vakar Neptūna svētki bija trokšņaini. Tādi tie laikam uz kuģa atkārtojas ik reizes. Bet braucējiem, kas brauc ekvatoram pāri pirmo reiz – tas liels notikums. Spiedāmies divos stāvos ap peldbaseinu, lai tiktu tuvāk, redzētu labāk. Stāvam un gaidām grūstīdamies un pacietīgi, kaut saule vai acis dedzina ārā. Tad sākas izrāde – pie peldbaseina ir Neptūna tronis, kur tas savā jūrzāļu kostīmā, ar zinamo savu valdnieka simbolu – trīsžuburu dakšu, apsēžas savu uzticamo galminieku vidū. Netāl no tā, ar baltu palagu klāts galds, ap to gaida 4-5 balti tērpti dakteri-šlakteri, lieliem dunčiem rokās, daži vēl tos uztrīdami. Sākas Neptūna ļaužu – mūsu pārbaude. Uzticības vīri pa divi metas pūlī, izķer vainīgos un vienu pēc otra ved pie Neptūna, lasa apsūdzības rakstus. Vainīgais lūdzas, taisnojas, visvairāk spārdās un spiedz. Nekas nelīdz, reti kāds izbēg un reti kādai daiļavai izdodas pielūgties, to nosēdina uz Neptūna ceļiem, bet ne ilgi, drīz arī tai ir grēki piemetušies un prom uz dakteru galdu. Tur katru stiepj galā, tin palagos, un griež, operē tā, ka sarkanas sulas šķīst uz visām pusēm. Ja vainīgais ir vīriešu kārtas – pa gaisu lielos lokos sviestas krīt izoperētās iekšas – desu virtenes un dzeltenas garenas un apaļas maizītes (’cones’…) Ja vainīga sieviete – pa gaisu lido līdzi desām sārtas apaļaas lelles – babydolls. Pūlis auro un aplaudē. Vainīgo izoperēto sašūpo palagā un izgāž ar lielu plīkšķi peldbaseinā! Smiekli, spiegšana, plunčošanās, bēgšana. Dakteri slauka nažus – lūdzu nākošais. Un tad drīz ir regulārie ievērojamie kuģa dzīves notikumi kur var atpūsties, stiprināties, parādīties vakara tērpos, atvilkt elpu citiem vakara priekiem, dejošanai, sabiedriskām spēlēm, kino, vai citai izrādei, iedzeršanai – vai ja patīk visa novērošanai un beidzot ja nekas nepatīk – var garlaikoties.

Es vakar vakarā biju uz ‘English Pub’ improvizāciju. Biju dzelt. p.suit. dzēru pims. Redzēju kā Pinokio izzvejo girl. Noskatās – tāpat kā es to jau zinu – un iziet ārā un viņa izlec pakaļ kā vāverīte. Jāzina man bij šī game. Bet – too late. Tikai – viņš nedomāja tā. Ko es varu darīt ar sevi? Nosodītais D un viņa banda, kas mani iedzina šīs bailēs.

Pamanīju Pinokio uz trepēm. Tagad viņš nemeklē. Tā tad meklējis. Varbūt tikai jokot. Viss ir jokošana. Es gribētu iet un sviest riņķus, bet laikam ir ļoti vējains.
Solītais lietus nekādu lielu izrādi nedeva. Nobraucām tam iesāņš. Tomēr ārā slapjš tagad un mitrs vējš.

Bija solīta – rīta serenāde – no vietējā ‘orķestra’ – bet nebija. Tā vietā sāka tālāko progr. – slides no Newseeland, rādīja un stāstīja kāds ‘newaustr.’ tas ir kāds neanglis, heavens! viņa angļu valoda ierobežojās ar pāris vārdu variācijām: „Tis is butiful. Tis, you can see is veru noce” „Tis reallu butiful” „Tis – I fishing, very butiful, good, really butiful” „Tis is you see”. Etc etc. Es domāju labākais ko tur varēja – bij sākt smieties pilnā kaklā, slides vājas, tur ilgi, izskaidro just poor – bet kaut ko jau varēja gūt, bet man uznāca smieklu klepus, un es atstāju zāli, nācu nopirkt klepus bonbons.
„Tis is hot water. Very nice. Tis is really butiful. Tis is hot air hot air, comin of earth. You can see – tis is butiful” „Very nice”.

9. oktobris, pirmdiena.

Lunchtime. Jāiet augšā – šodien balles zālē bufetlunch. Nu – redzēs kā tur būs? Laiks silts. No rīta sviedu riņķus, pievienojās vēlāk austrālietis, tas vieninieks. Jāiet katru rītu sviest – ķermenim tieši gribās kustēties.

2 p.m. Pusdienas (lunch) bija labas. Ļoti labi salāti, gandrīz žēl, ka liku tik taupīgi. Bet bija diezgan, diezgan visa. Arī Pinokio staigāja visu uzmanot. Un kā tas nāk kā nē, nevar atrast veidu, kā vienkārši paskatīties. Abi it kā izvairās – un negrib to darīt. Bez brillēm šorīt. I like him, laikam tādēļ vien – ka nevar iztikt neko ‘nelaikījis’… And I like our winewaiter – he is very handsome, nice to look at. – (Tis butiful) and I like our tablewaiter – poor, not too bright and ko Krauskopjs nodzenā: „Tis is cold. Bring back. I said – herring, not fish. Bring it back. You don’t know, fish or herring?”

Nu jā, bet Pinokio – I like diferently. Viņš ir dīvaina parādība, neglīts, elegants, vienmēr gadās tuvumā, bet neuzbāzīgs, nevar saprast dažreiz – kā viņš gadās blakām un ko viņš gaida, jo – viņš neko negaida un viņam tikai gadās būt blakām.

Kādēļ man sāk patikt kāds cilvēks – kaut es tam kādreiz īsti nāktu uz pēdām. Nevaru pateikt pat – kad tas sākas. Bet pēkšņi tas ir tā, un tam nav izskaidrojuma, ne attaisnojuma, ne pamata. Tas tikai tā ir, un viss cits ko ar prātu varētu pieņemt, apsvērt ir tikai aizvietojums, tas kaut kas neaizvietojamais ir pie tās, vienas personas. Ar prātu varbūt varētu to izaudzināt, kas to aizvietotu, varbūt pat pāraugtu, bet tas pirmais ir kaut kas, kas ir ienācis negribot, nemeklējot kā spēks pats par sevi. Ja tas būtu uz tāda pamata – ka vienmēr vienmēr jābūt, tad nebūtu tukšu periodu, bet tādi ir, vai arī šī ienākšana būtu regulāra. Bet tas arī tā nav. Tie apmeklētāji, šie ‘izredzētie’ ienāk bez kādas sevis pieteikšanas, bez sagatavošanās, bez kādām saistībām ar likumiem. Viņi savstarpēji nenes nekādu fizisku ne garīgu līdzību. Varbūt kādu apslēptu, kas neatklājas apzināti. Lai cik viss tas var būt nepareizi, var sāpēt (un tā tas parasti ir) tas tomēr vienmēr ir – krāšņi, skaisti. Tas ir – dzīvot, just dzīves garšu, varu, būt padots un cīnīties ar to. I bring the torch for you.

10. oktobris.

Vēsāks, nogulēju ilgi. Neaizgāju ne uz sportu, ne spēlēšanu. Uz sportu – nebūtu labi, auksts un vējš, un ja no rīta iet tur, tad mati visai dienai sapostīti. Bukiju – all day tour Lisbonei. Nezinu vai vajadzēja tik ilgi! Izmainīju atkal 10 dolārus. Vakar nodzēru un nospēlēju Bingo 1 dolāru! Bet – Laimons lika priecāties! Un es tad šad tad palaižu tādu brīvību kad daru tieši tā, kā patīk un nedomā. Šorīt Pinokio rīko savus ļaudis mūsu koridoros, balts un stalts. Matter of fact stingrs goodmornings un es nepaspēju smaidīt – un laikam jau to tad arī nevajadzēja. Man tā smaidīšana iet tā pastīvi.

Jūra mazliet nemierīgāka. Vakar pēc Lunch’a lielajā zālē, sēdēju ar ‘sarakano meiteni’ – un abas runājām garas labas runas. Viņa aizgāja vēl otrreiz pēc saldā ēdiena. Paliku – jo bij ko skatīties vēl, kā novāc svētkus. Tur bij pat – vesela pusvērša cepetis! Bet nezin vai tas tika griezts. Varbūt bij – dekorācija, jo tur bij arī tādi ‘putni’ kas izskatījās kā dekorācija. Nebij laika par to brīnīties. Tur – nevarēja apkārt skatīties un smaidīt. Bet vēlāk, kāpnēs spontāni to izlīdzināju – nezin which first? Savādi. Gribētu izpētīt vaibstus. What is it? Nupat atceros, ka vakardienu esmu pierakstījusi, nav vajadzības atkārtot. Inesei jānopērk kāda smarža. Bet kāda? Kā apkārtne iespaido cilvēka izskatu – kaut kur plašā telpā, pulkā, Pinokio izskatās sīks – šorīt šaurajā koridorā, ļoti liels un brašs.

Mums piebiedrojās kāda kundze, veca sieva kļuvusi vēl vecāka no kreņķiem, un sāka stāstīt savas nelaimes uz kuģa. (Kas viss kādam negadās.) Viņa ir divvietīgā kabīnē, laikam B. deck. Tā tad – ļoti labi apstākļi. Bet – viņas kabīnes biedrenei nākot, tas ir – nācis katru nakti – kāds vīrietis. Tie tā ņēmušies, ka viņa nedabūjusi gulēt dienām. Tā nu ir – tikko tos vecos liek pa visu kuģi kopā ar jauniem, tā žēlošanās iet vaļā. Sūdzējusies oficē. Dabūjusi citu kabīni. Bet jaunā sieviete kas labprātīgi ieņēmusi viņas vietu, tagad – arī negribot tur palikt ar to ‘girl+man’. Office noskaitusies – kā liekot jaunos vien kopā, tā žēlošanās, kā jaunos ar vecajiem kopā – tikpat daudz žēlošanās. Mēs ne viena ne otra negribējām ziedoties un iet vēl reiz mainīt tās apburtā kabīnēs piedzīvotāju. Smieklīga lieta – bet nopietna. Tā sieviete teicās, esot galīgi izvārgusi, un cerējusi labu braucienu uz kuģa. Mēs savā kabīnē cits citu netraucējam. Kāda jauna sieviete – lielāko daļu nakšu vairs iekšā neguļ, bet savu partneri mūsu kabīnē neved. Katrs mēģina kaut ko no sava brauciena izsist.

Nezin, ko es teiktu. Kādas naktis – nekas. Bet visu laiku varētu būt nelāgi, tas ir – ja nevarētu aizmigt. Es te, kad aizmiegu, guļu ļoti cieši. Nedzirdu kad citi nāk mājās.
Jūra mierīga. Vējš tikai matiem spējīgs kaitēt, un vēl tik liels lai celtu viļņus. Tomēr – tik gluži mierīga gaita vairs nav.
Pēc brokastīm. Crue – drilling. Kaut kā katrs tā solis, ko redzu, iezīmējas, nepazūd, ir kaut kas.

Lasu Georga Simenons ‘when I was old’ – nav nekā laba bibliotēkā, ko atrodu mazliet saistošu, to lasu.
Simenons saka: tas ir – jautā un atbild: „Kas notiek ar maniem vārdiem kurus – iespiež? Tie nepazūd. Tie formējas kopā, rada leģendu.” „Hitlers runādams par žīdiem, nonāca līdz to iznīcināšanai” viņš tālāk saka.

De Golls runādams par franču lieluma – kur tas to noved. Etc.
Tad iznāk – ka leģenda, ko vārdi veido, darbojas arī atpakaļ uz paša darbību, ne tikai uz citiem? Jā, protams uz pašu arī. Tie rada ap personu kaut ko, ko arī šī pati persona nevar iznīcināt, vai arī tikai – ar pūlēm. Bet ja radītais spēks labs – tas nav jānīcina, tas nes uz priekšu, uz labu. Tādu leģendu, var radīt – ne tikai iespiests vārds.

Jā, kad Klauverts, ar apdomu, vai bez apdoma, gribēja ‘ielikt mani nebijušajos’, es jutu (kas man agrāk nekad nebija nācis prātā) ka mani vairs nevar iznīcināt. Par labu vai ne tik labu, kaut kad ir sācis dzīvot no tā kas teikts un – dzīvo tālāk. Jāliek klāt tam. Jādod vairāk. Tas protams. Man jājautā – Kas – paliek? Kas nepazūd? Kam ir tas spēks – dzīvot? Atbilde tur?
„Ja ik viens tik zemē sētu, vienu graudu veselu, kas gan izskaitīt tad spētu, zelta kviešu krājumu.
Bet kas lielīdamies pārdod, ved uz tirgu pelavas, tas kā palus vējam ārdot zūd no ļaužu piemiņas.”
Laikam – viss. Ja teikts kas labs – tas ir ilgākdzīvotājs. Bet – kas ir labs to teicējs var apsvērt tikai aptuveni. Īstais spēka lielums ir nezināms. Vai tas vienmēr kādreiz atklājas? Un kāda daļa tā radītājam ar šī spēka tālāko dzīvi, vistālāko? Ja tam neticētu kā kaut kam vēlamam – nebūtu ne lielu tiltu, ne mākslas.
Jā – viss, es domāju nedzīvo.
Bet ja Simenons salīdzinājumā ņem Hitleri un viņa žīdus? Vai tas bij – vesels grauds, ko tas sēja? Jā vesels vai nē – Hitlers to ņēma nopietni.
Ir tikai viegli garām plūstoši vārdi patreiz kā jūra aiz logiem.

Gads gadā vēroju pa savu logu
Kā jūra tālumā viļņo zila, balta
Viļņo kā rudzu lauks, man šķita.
Un es sēdos dziļāk logā
Lai vērotu ciešāk, tuvāk
Kā jūra viļņo.
Tagad tā diendienā plūst apkārt logos,
Plūst man apkārt, zem manis,
Šūpo mani diendienā un naktī
Dun zem manis ar saviem dziļumiem
Ar diendienu un nakšu tāliem krastiem – 
Vai jūra viļņo kā rudzu lauks
Vai rudzu lauks viļņo kā jūra,
Viļņo, zied baltiem ziediem?

Jūrnieki (virsnieki, lieli un mazi) ir iekrāsoti melniem matiem te, visvairāk gluži melniem un safrizēti, gludi, moderni, tikai mazliet ‘iebakinēti’ – es domāju tikai ar nedaudz ieaudzinātām vaiga bārzdām – lai mode nekliedz. Nevar noteikt to vecumu, pavirši vērojot visi jauni. Visi iesaistīti vēl citos pienākumos ne tikai savos jūrnieku darbos tieši, bet arī netieši – būt saistīgai dekorācijai pievilcīgam kuģa dzīves elementam, spožumam. Protams – kā tas izskatītos – nosirmojuši, vecīgi, nolietoti jūrnieki? Eleganti, tas ir laikā. Robusti un prasti – neder, nav šīs dienas stila, Pinokio – paraugeksemplārs.

7 p.m. Patreiz zvana pirmā galda vakariņas, man pēc stundas, kas būs ļoti ātri. Liela miegainība māc visu dienu. Ir miglains, savīstījies, pavēss laiks.
Vācietis atkal slims, tomēr ieradās pusdienās – izrāda savu stīvumu, vaibstās un tupstas… Tad piesēdies pie galda atplēš apaļo maizīti, izrauj vidu, spaida un mīca pirkstos, vaibstās, dod man arī pataustīt, (es kā muļķe arī pataustu…) un skaidro cik neizcepts vidus, tad vēl samīca un ar grimasi – plaukt – nosviež uz šķīvja. Netīkama izrāde. Velna vācietis. Bet viņš – varētu teikt – labs, lāga vācietis, smaidīgs, pats sava humora pilns bet galu galā sastāv tikai no šīs uzpūstās izrādīšanās. Spēlējot lielumu, kura nav. Varbūt vienkāršos apstākļos viņš būtu lāga cilvēks. – Kā es un tu un viņš un visi citi… – Bet varbūt nē – tāpat būtu vienmēr kaut kas jāārda izrādot savu lielumu, kura nav.

Bessy (Ida, otrais vārds) mūsu kabīnē – veca, gara sieva, sprogaina galva un vaibsti manuprāt rāda kādu nēģera piemaisījumu, vai citu – melno klātieni. Eleganta diezgan, jocīgu valodu, jocīgu uzvešanos. Tagad paslima. Vakar bija pie daktera. Runā par sevi visu laiku. Šorīt pazaudējusi brilles. Katrs no mums kaut ko pazaudē. Šī nu tomēr nevar atrast (citi beidzot atrod…) savu džemperi un šorīt – brilles. Visi līdzjūtīgi – „vai nav atvilknē?” „Nav.” „Vai nav rīta kleitas kabatā”.
„Es nekad nelieku kabatā…”
„Vai nav zem spilvena?”
„Es nekad nelieku zem spilvena.”
„Vai nav somiņā?”
„Kad es lasu, es nekad nelieku somiņā.” etc. etc.

Tagad pēcpusdienā, viņa satiek pie durvīm Rodrigo, mūsu slaveno kabīnstuartu, stāsta tam lēni un pamatīgi un žēlodamies. Tas tāds pats un tāpat mīksti un žēlīgi un pamatīgi:
Viņa: „Es pazaudēju savas brilles. Es nevaru redzēt bez brillēm.”
Viņš: „Kur jūs pazaudējāt savas brilles?” etc.
Mēs visi liekas – pieņemam kādu līdzību ar – the Ship of Fools –

Alice (no blakus kabīnes) ar savu veco (abi pāri septiņdesmitiem) staigā kā mīlas pāris. Ja nav kopā, tad viņš vai viņa, kaut kur stāv un gaida un par to stāsta un runā garām gājējiem: …„Nezin kur viņa palika? Jāpagaida man te. Viņa teicās iet uz kabīni, bet ne tūlīt, vēl apiet tur apkārt…” Alice stāstīja cik nepatikšanas gadījieni viņai bijis ar otru līdzīgo pāri, ar ko tie draudzējas un staigā kopā: Jā tas otrs vīrs, pienācis, kur viņa ar Georgu sēdējuši, un nosēdies viņai uz ceļiem. Nu – jokodamies, bet Georgs bijis vēlāk tik sapīcis!… tā tas neiet, tā viņas vaina, ja tas notiek… Ko var, ko nevar vēl viņi septiņdesmit gadinieki nav izlīguši!
Neticami. Pat tur (kur tad ir tā robeža? Pie manis ar vēl nav…) viss iet tāpat.

Vakar vēlu izgāju ārā – tur kāds vecs pāris stāv – es nemaz neievērotu – viņš atvelk steidzīgi savu roku no šās ap vidu pie krūtīm – Es apsēdos tālāk. Šie tūlīt pazuda iekšā. Versailles!

Kuģis un jūra visus pievar, ieved komplikācijās. Bet jūrniekiem, jāturas, mazākais dienā, ļoti – uz līnijas. Vecais (bet tikpat melni krāsotais) stuarts, kas stāv pie ēdamzāles (mūsu – ir divas ēdamzāles) durvīm un raida apkārt dedzīgus skatus, ieskatoties viņa sejā tuvāk, nejauši kāpnēs satiekoties, šķiet tur atspīd jau kāds ārprāts, no šīs mūžīgās pozas, no iešanas un stāvēšanas savā baltā tērpā, ar savu stāvokļa mūžīgo apkārt nēsāšanu, iespaida atstāšanu uz publiku. Kaut kur zem tā, šī lielā, neatlaidīgā uzdevuma varbūt ir īstais cilvēks – pats, un tas varbūt dažreiz gribētu apzināti, vai neapzināti kaut ko – dzīvot. Varbūt simpātijas, vai antipātijas – bet tas viss tūlīt jāieliek prasītā formā. Tā – kur jārāda tikai forma vien, kur gribētu rādīties īstā jūtu pasaule pastāvīgā maiņā, tās varētu būt sajaucējas lietas vienkāršai galvai. Lielais, izskatīgais jaunais vecākais viņa stuarts, ko es domāju esam austrālieti, vēl staro ārā jaunības svaiguma un spēka un ir dabīgs un jauks. Divi sīkie, izbālējušie zēni, kas izskatās kā brāļi, ir jau pilnīgi ēnas, mazasinīgi un beigti – tikai baltais formas tērps, bet liekas, iekšējais cilvēks, vēl nenāk konfliktā ar šo formu, tai vēl ir patīkami kalpot ar bērna sajūsmu par savu svarīgumu. Ak tā ir interesanta pasaule, kur es neko lielu nespēju ieskatīties, tikai minēt. Šīs lietas, dzīves prasības, kā tās mēdz saukt, ir protams visur, bet te uz kuģa, kur katrā braucienā mainās ļaudis, visa vairāk kā mēnesi ilgā pasaule ir un tad nāk cita, tas var nolietot šos cilvēkus vairāk kā jebkur citur. Bet – vienmuļība arī dara to pašu, nolieto, iznīcina.

Es nezinu, vai mani gripa atkal neķer ciet – kur šis šausmīgais vārgums? Šīs pāris lap.p. rakstīšana jau mani noveda sviedros. Es gribētu ēst kārtīgas vakariņas. Es – neko lielu neēdu – un vairs nevaru ieēst. Bet liekas, tā ir laba barība, ko ēdu.

Vai Pinokio nogāja garām? Kā viņš nes savu lomu? Viņa acīs arī ir tas – pusārprāts. Jeb tā ir angļu iezīme? Šī forma ir ‘dabīga’, un no tās šad un tad izplūst sirsnība, kā no trauka, kam pieklājīgi, uzmanīgi mazliet noceļ vāku un lej, un aiztaisa atkal? Jā, tas var būt tā, un citi ko pazinu agrāk, ir bijušas krūzes bez vākiem, kurās dzēriens guldz, puto, laistās, smaržo (kā kuram…) un var cerēt, paredzēt, zināt, ka dzēriens tur ir un to dabūs, ja prasīs vai – tā tur nav un to nedabūs. Bet angļu (?) krūze ir ar vāku, ciet, tā stāv, un tu nezini vai tanī kas ir vai nav. Liekas, nekā tur nav un nedabūs neko, bet pēkšņi redzi – vāks paceļas un pieklājīgi tiek ieliets dzēriens, un vāks aizveras un nezini vai un cik un kas tas bijis. Nieki. Tā tikai viens vai otrs izdēdējušais baltsvārcis no diviem līdzīgajiem stuartiem, ielej kafiju vai tēju , kad prasa…

Jā, tomēr, es sāku ‘iedziļināties’ un izprast kā tas te dzīvojas, bet mans ceļojums drīz būs galā. Varbūt visvairāk atklājas šinīs 9 dienās, kas nepārtraukti pavadītas tikai uz jūras. Ostās, kur apstājas un iziet, pārmaina cilvēkus atpakaļ uz normālajiem – ierastajiem apstākļiem, tie zaudē savas īpašību galējības, kurās tie nonāk atstāti dienām un dienām vieni jūrā.

11. oktobris, 9 p.m.

Šorīt, 7 a.m. atstājām Tenerifu. Skaista sala. Tomēr – skaista. (Šorīt piecēlos agri un 7.30 gāju spēlēt. Bet nebij nemaz enerģijas. Mēģināju – Little Donky – bet tik lēnā tempo, ka tas neder. Mēģināju – Black etūde – ar katru roku atsevišķi, tad mazākais iet – gludi, bet kopā viss jūrā, šūpošanās, vajadzīga technika šim gabalam – nē, par komplicētu. Varbūt būtu varējusi spēlēt Bachu – bet to nepaņēmu līdz. Vaina varbūt tikai tā – ka nebija spridzīgs gara stāvoklis.) Bet tad bij jāiet – kuģis jau stājās. Man vēl bij virsū dzeltenais jūrmalas tērps, kas ir diezgan ‘paknapa’ – apstiepts dvieļu drēbes gabals. Arī vēlāk līdz brokastīm un brokastīs arī. P. mani tādu ‘neredzēja’. Laikam tomēr neizskatījos ‘smart’ – es parasti ostās uzpucējos. Visi tā it kā dara un es to sāku, tā sakot uz savu ierosmi. Brokastīs ejot biju blakām mūsu kaimiņu galda meitenēm. Liekas viņas apsprieda manas kocenes – bet par kleitu laikam bija – „tāda jau viņa nevar iet…” (bustūrā) otra – „kas tam vainas?” Tas vēl vairāk mani lika – apkopties. Izmēģināju melnsvītraino – neder! Cirtu virsū balto ar brūno izšuvumu + soma + tiger eye rokas sprādze – perfekti. Arī baltās kocenes piestāv – tās to lietu novirza dienas tērpā un – tā es gāju pēc pasta, vienreiz un otreiz, jo vēl gaidīju Ineses vēstuli – nebij. Tur nāca Pinokio. Bet par tālu lai ievērotu. Nogāju bibliotēkā rakstīju vēl abām meitām – vēstuli un karti – tad cēlos un gāju lejā – un tur mani redzēja. Laikam izskatījos ok. Bēl mazliet par resnu, lai gan esmu noņēmusies ½ stonu. Vajadzētu visu stonu – tad būtu ff!

Autobusa izbrauciens bija ļoti labs, Tenerifē – kalniņā. Vulkāns tās vidū. No 16. ga. simta vairs nav darbojies. Bet – kas zin?… Pagājušā gadā kādā citā salā (no pudura) kāds gājis vaļā! Tenerife – lielākā no Kanāriju pudura salām. No ostas Santa Krūz, kur piestājām ar kuģi, ar autobusu devāmies uz La Lagūna – universitātes pilsēta. Tad tālāk uz vecāko pilsētu (pilsētiņu…) un banānu un vīna plantācijām. Pilsētiņa – La Oratava – kā viņi izrunā, izklausās – Luratava. – Mūsu atuobusa pavadoņa angļu valoda (viņš vietējais) – pasakaina! Skaista un tīra skan ar pavisam citu izrunu un akcentiem, labi jāseko lai atšifrētu kaut kā – pareizi izrunātus vārdus. Es uzsūcu to balsienu pa balsienam – ‘butiifulii’ – (beautiful), ‘temperaačura’ – uzsvars uz a, ra. Un ‘interinačual’ uzsvars uz otro i un pirmo a, vārdā. Bet atskaitot šīs un tālāk arī citu vārdu īpatnējas izrunas, viņa angļu valoda bija droša un viņš to lietoja bez stostīšanās, brīva izteiksme, tikai bija labi jāseko, lai nepazaudētu jēgu brīnišķīgajā akcentu savādībā. Viņš neteica ari – ‘has’, bet ‘haas’ un tā viscaur. Ja gribēja sekot viņa teiktā jēgai, tad bija jāatsakās paturēt prātā un iemācīties runāt viņa akcentā. Viņa valoda lieliski piestāvēja autobusa līkumošanai pa šaurajiem ceļiem, priecīgā braucienā zaļā zemē – kā putna čivināšana…

La Lagūna – Tenerifes un visu Kanārijas salu universitāte. Izskatījās mazliet jocīga celtne – rūtaina un svītraina, un itkā uz gāšanos no šīm krustotām logu un sienu līnijām. Tālāk caur vīna laukiem un kalniem un banānu plantācijām uz veco La Oratavu ar šaurām ieliņām. Ceļš visu laiku, (izņemot vienu daļu pie La Lagūna’s) tikai divpusīgs un šaurs, un La Oratavā pārgāja vienā ielā, tas ir – jāgriež ceļš lai tiktu garām. Vispār ceļi, pat autobāns, ļoti šauri. Ceļa malās visu laiku koki un mūra sētas, kas ietver banānu laukus un vīna dārzus. Koki gar ceļmalām dažādi – priedes, egles, visādas kļavas un resni eikalipti, līdzīgi un tomēr citādi kā Austrālijā, tāpat ‘savītiem’ stumbriem, bet koki zemāki un stumbri resnāki.

Šie apaudzētie ceļi skaisti braukšanai, bet kājniekiem nav pat kur pēdu likt. Tas savādi, jo viņi tomēr – ‘staigātāju’ tauta, bet iemītu celiņu gar ceļmalām nav varbūt tādēļ, ka vecais, vēl šaurākais braucamais ceļš līdz ar ceļmalām pārliets ar cementu – darvu, vai kas nu tā ir par ceļa būves masu. Redz dažus ēzelīšus ar nastām, kādai sievietei ļoti pilns liels kurvis uz galvas – kā viņa tur varēja noiet pa šauro ceļa malu. Liekas tikai pieskāršanās viņas kurvim un – visa manta būtu zemē. Bet – it kā pietiek visiem vietas, brauc ātri, iet lielie autobusi – tie moderni, būvēti tūristiem, labiem sēdekļiem, ļoti lieliem logiem un aizvelkamiem priekškariem, ja kāds sāk ciest no saules. Es iekļuvu pirmā solā, bija laba redzēšana. Arī Lisbonē jātaisās agrāk ārā. Te varēja vietas ieņemt jau agrāk – tas ir sēdēt tās vietās.

Pēc La Oratavas braucām uz Puerta de la Kruz – tūristu centrs, hoteļi, hoteļi un ķēmīģākais izbūvētais peldēšanas laukums (ēra). Izbūvēts no daudz baseiniem, no akmeņiem ar baltiem soliem kāpnēm, kāpnītēm, visādām mazām vietiņām un stūrīšiem, kolonnām, kā tādas vaļējas katakombas. Bet brīvā jūrā (turpat blakām) nevar peldēties – melnas smiltis. Patiesi tikai melnas smiltis un melni lipīgi akmeņi. Bija redzami daži nemierīgie, kas bija paklejojuši smiltīs, guļam saulē peldbaseinu baltā daļā – ar melnām pēdām. Gids teica, ka otrā salas pusē esot tīra smilts un laba jūrmala. Kādēļ te peldu vietu centrs – nezinu. Jādomā – laba klimata dēļ – te viss aug un zaļo. Banānu koki – neticami koši, tumši zilgan zaļi. Milzīgi banānu ķekari – tie sverot līdz 25 kilogrami. Vīnogas arī varēja redzēt – tumšās. Patreiz – vīna noņemšana, redzēja lasītājus.

Bija patīkami braukt pa šaurajiem skaisti apaugušiem, apmūrētiem ceļiem – tuvības, mājības izjūta. Kalni visgarām, terases ar vīna un banāna lauciņiem, izņemot La Oratava dziļo ieleju – viss terasēs. Un – neticami noplukušas mazas, mūra mājeles. Kā tur dzīvo? Liekas ļoti primitīvi, tur nevarētu būt vietas vannas istabām un visādām istabām… Viena, divas telpas mājā, tas viss. Bijām kādā tūristu centrā – tur tautiski izģērbtas meitenes strādāja pie liela galda (trīs no katras puses) pie linu galdauta – milzīgs izgriezts ‘izvilkuma’ darbs uzstiepts stingri. ‘Zvaigznīšu’ raksts un ‘vīriņu’ raksts – ļoti plaši un smalki izstrādāts. Tas Tenerifes – tautiskais rokdarbs. Ļoti līdzīgs latviskajam izvilkuma darbam.

Dažādu krāsu drēbes gabali tērpiem ar izšuvumu pāri – no galvas līdz kājām. Kritu kārdināšanā – nopirku vienu Inesei – krēma krāsā, ar mazliet tumšāku gandrīz tādu pašu krāsu izvilkumu. Nebij laika ilgi izvēlēties musturi. Ņēmu ātri 3 ½ mārc. nav tik briesmīgi dārgi. Un – man jāved dāvanas no viņu pašu dotās naudas.

Jūra no kalniem lejā raugoties, bija neticami krāsaina, ar tālu, augstu horizontu – visa kā rožaini zils gliemežvāks. Visi mākoņi, debesis atspīd gandrīz vai bengāliskās krāsās. Kalni un zeme – tumši, un neticami, ka tas gaisīgais, mirdzošais zvīļojošais ūdens skalojas krastā pār melnu, burtiski melnu smilti un akmeņiem. Mazliet lietus uzrasināja, pār kalnu galiem rāpās mākoņi, bet lejā jūra vizuļoja krāsās. Varbūt – ja mēs būtu izbraukuši stundu agrāk, krāsas būtu vēl rožainākas – jo vēl bij tad vairāk saules, vēlāk pa daļai apmācās. Skaisti bija. Bet vai es gribētu tur dzīvot? Bagāto apvidū noteikti – nē. Kaut kur pie ‘zemniekiem’ – jā, kādu mēnesi, vīnogu laikā. Tas viss.

Inese neatrakstīja. Ceru, ka būs kaut kas parīt Lisbonē. Gribās zināt kā iet ar medībām, kā jaunā mājā. Dzidra vēl nezin kad ies jaunā mājā. Gandrīz – nav cerību, ka tas nedēļas laikā varētu notikt. Bet varbūt. Visi kaut kur priecājas. Tikai veči te. Ak – sodība, ka dzīvam jābūt noraktam. Kaut kas mani ir sabojājis – dzīvi apracis, nolādētie izmēģinātāji, analītiķi vai velns zin kas? Ko rītu ģērbt? Parīt Lisbonē, ja silts, šo pašu, bet rītu? Viss jāpadomā.
Tas par šodienu viss.
Santa Krūz pilsēta izskatījās tieši tā, kā mazi bērni zīmē pilsētas un kalnus aiz tām. Pavisam tuvu, kricel, kracel, zigu zagu lieli kalni pie pašas pilsētas, kā otra pilsēta, kaut kā nebēdīgi, priecīgi, lieliski, jautri.

12. oktobris.

Jautras brokastis. Saule. Jūra tumša – mazliet šūpo kuģi (iedzēru sealeg tableti…) Pinokio staigā balts caur mūsu ēdamzāli – visa laba vēstnesis. He is a darling. Germans atkal stīvs – vakar skrēja krastā un bij vesels. Es – kaut cik vaļā ar rīkles žņaudzēju un klepus – ja tik tie smēķētāji nesēstos tik tuvu.
Pūlējos ēst maz – jogurt + ricebubbles, ola, orange juice, koffée (no sugar, no bread).

Kanāriju citā salā – Lauzarote – vulkāni sākuši darboties 1730. gadā, ¼ daļa no visas salas sprāgusi gaisā nerimuši 6 gadus. Tagad sala gandrīz bez kokiem, tās lielums 13 reiz 36 mailes. Bet visa nepieder Spānijai. Sala daudz – neapaugusi, jo lietus ļoti maz. Zemnieki izlieto vulkānu pelnus, lavu – zemes mēslošanai, liek pa 3 pēdas dziļu kārtu, un kā kurais stāds to prasa. Vīna stādus audzē zemē izraktās un mazliet apmūrētās bedrēs, lai slēptu stādus no vēja un lieto pelnus, kas uzsūc un uzglabā lietus ūdeni un rasu. Tādi stādi dodot līdz 100 mārciņas ogu. Uz salas vairāk kā 200 vulkāni, to krāteru lielums no 4 mailes līdz rokām aptverams. – Zeme, melni pelni. Lava uztur arī ziemas ūdeni, un tā – tā ir galvenais zemnieku dzīvot spējas avots. (Tas pats sitis, tas pats žēlo.) Vietējie bijuši (un ir ja vel kāds palicis dzīvs) gari un blondi. Izcelsme – nenoskaidrota, 1405 (15. ga. simtenī) eiropieši ieņem salas. Vietējie – Gaunches, nav pazinuši metālu, akmeņa laika kultūra. Bet viņiem bijusi sava sociāla iekārta – mūmizēja mirušos, kā ēģiptieši.

Bibliotēkā, pēc vakariņām. Esmu uzposusies dzeltenajā bikšu kostīmā, viegls lins labs šim klimatam, izšuvums un viss kā nākas – bet Krauskopfs ir iznīcinājis manī pēdējo jautrību. Šī mūžīgā muļķības apkarošana pie galda beidzot ir izsmēlusi pavisam. Un Pinokio arī nav redzēts. Šodien vienu Scrabble spēlēju (bez skaitļiem) ar kādu jaunu cilv. kas sēdēja pretī bibliotēkā. Es tomēr visus gājienus izvedu. Varbūt es jau mazliet varu spēlēt.

Šodien – kostīmu balle. Arī ēdamzāle dekorēta ar ‘flagām’. Gan ne mūsu stūris. Nezin vai mēs visi tur tādi idioti? Tur gan sēž Austrālijas meitenes performītājas. Vispār – kaut kā šis brauciens man nav bijis labvēlīgs un es neesmu bijusi diezgan stipra kaut ko sev izkarot. Šodien ir sarūgtinājums par neizdevībām un tāds, ka tas skar jau fiziski – nav gaismas sejā.
Rītu – Lisbonē 7 stundu bus tours. Ok.

Pie galda tā jāturas, kā – skolotājai, citādi viņš sāk trakot un nonāk tādā rupjā skaļumā, ka nevienam vairs tas nav tīkami, pat pie apkārtējiem galdiem no mūsu ālēšanās. Blakus galda nopietnais sarkanmatis, atsūtīja man glāzi vīna, līdz ar viņa galda biedriem. Bet – man no tā nekāda prieka neiznāca. Ģermans sāka ālēties, sāka badīt ar pirkstu (pāri galdam) vecai holandietei krūtīs, un saukt kaut ko, ko viņa nevarēja saprast. Viņš – izsmēja nokritušas ēdiena druskas uz viņas – tas viņai gadās biežāk kā vajadzētu, bet taisni tādēļ, būtu jābūt delikātam, ja viņš vispār gribētu to aizrādīt, ne tā kliegt un brēkt un sacelt visu apkārtni kājās, gāzties ar pirkstu virsū. Viņa – noskaitās ne pa jokam! Tad šis bija kluss kādu brīdi. Un – savādi – viņš bija izbrīnījies. Viņš it kā nolūdzās – kāpēc viņa dusmojoties. Viņš tā nedomājis. Tur visa viņa vaina, ka viņš nedomā. Bet tas neizlīdzina, ja ir tāds muļķis, ka nekā nedomā, tad būtu jāuzvedas mazliet klusāk, bet viņš ne brīdi nevar sēdēt nebūdams uzmanības centrā, lai kā tā dabūta. Pusdienās viņam gadījās pārskatīties pasūtot, atnestais viņam negaršoja, sāk brēkt un rīstīties pēc pirmā kumosa – tik sālīts, ka viņš vai uz vietas būs beigts. Aizsūtīja ēdienu atpakaļ. Knaibīja atkal maizi un ‘zāģēja’ otrreiz pasūtīto – akniņas, izrādīdams cik tās cietas. Viss esot – rubbish un rubbish… Kad beidzot visi sāka šim uzvilkt, viņš mēģināja laipnoties, kļuva ‘amizierīgs’ pa savai modei – nelaidīšot mani ārā, kad es jau sen biju paēdusi un gribēju atstāt galdu, grasījās necelties, nedod ceļu. „Rubbish” es teicu „tagad es eju.” Viņš noved nepacietībā un beidzot viņa stilā.

Šodien, kostīmu balle. Bet – neiešu arī ne skatītājos. Dažas vecenītes ļoti uzpucējušās! Viena ar baltiem matiem, melnā baltpunktotā (mazas punktes) garā kleitā ar baltu špici ap augstu kaklu – ļoti labi izskatījās. Tad tā poliete vai kas viņa ir – kas visu laiku ir tāda stīva labdzimtība un ģērbjas ‘piemēroti’ – tā bij melnā viscaur, ar kādām rotām augšā un uz labā ceļa liela, gaišsarkana puķe, roze vai kas, uzsprausta. Ļoti skaisti, tiešām – bet pati, dzīvais mironis. Viena veca bij garā, viscaur melni un krāsaini, lielām strīpām šķērsstrīpotā kleitā, garā, – kā katerpillers. Jā – vecenes arī pacēlušās. Es savā dzeltenā nemaz neskaitos. Nav jau vakara tērps. Bet – kas tas īsti man ir, to es arī nezinu. Kockteil – varbūt. Man ir līdz balles tērps – melnais, ar sarkani oderēto ‘šļici’ mugurā (reiz dejots ļoti nopietni ar piekrišanu un piedevām) – būtu jau uz to modi kā vajaga – tikai pārāk – svinīga – bet šoreiz neredzu nekādu iespēju ne vajadzību – ballei. Kāda velna es tur līstu – vēl viens dzīvais mironis. Ja vēl tāds neesmu, tad tāds izskatos. Varbūt – tuvas brauciena beigas, noskaņo citādi. Bez tam – nav neviena ar ko es gribētu dejot pat ja kāds gribētu ar mani dejot, kostīmu ballē, karsti un svīstot un – reāli … {ne?} veselīgi un labi.

Kāds izgāja ārkārtīgi lielā meksikāņu cepurē – visādi sajozies un izkrāsojies. Kā tāds velns ies kopā ar – vakar kleitām? Kāda meitene – eņģeļa galviņu, baltā īsā kleitiņā – špice ap vidu un ap kaklu un špicu piedurknītes – bet tādu labi embroidered špici – un baltas zeķes ar ziedu musturiem līdz augšai uz sāna – un kādas milzīgu koka zoli sandales – ļoti labi. Tur droši vien ir milzīgi daudz to daiļumu ko redzēt. Bet – redzēt vien – es neiešu. Lai gan – varbūt kādu labu ideju arī ieraudzītu. Anyway – man uzkrāva par daudz smagumu. Un es – sabruku. O.K. Es neredzu nevienu kā dēļ būtu jasaņemas. My last chance! To be alone and to find, to choose something. Nothing doing! Es varu tikai, tik cik varu. Man vajadzēja tomēr vairāk padomāt par piem. drēbēm. Zināju jau to. Bet kaut kā – neņēmu to nopietni. Tagad – šis un tas. Dažreiz O.K. dažreiz nē. Un tas nedod neko – bet – te nav arī ‘ko dot’. Man tomēr nav skaidrs Pinokio? Bada laikā velns mušas rij? Vai – tā dzimšanas diena? Gandrīz varbūt tā. I don’t want to! Let me stay, please, let me stay! –
Varbūt, varbūt vairāk ir jāsaka tas ‘please’. Varbūt – ir jālūdz, sirsnīgāk jāgaida.

Bet – es nevaru, ja es redzu kaut ko, ko vēlos, tad es vēlos tik ļoti, ka es aizmirstu teikt un nevaru izteikt – lūdzu. Tas ir kā bērnam, kas jūt tādas situācijas nepareizību – ačgārnību, kur nopietnā lietā, lietā – būt vai nebūt, ir jāliek iekšā vieglā ikdienas pieklājības, laipnības forma. Kad – vairs nav ne laipnības, ne formas ir tikai vēlēšanās vien. –

Jaunieši iet – nošuvuši jeanes – audekla bikses ar puķēm, tas ir – ‘izbrudierējuši’. Sarkanā meitene vēl steidz uzšūt pēdējos ziedus, no augšas līdz lejai. Šis pasākums, šī – mode, jautra. Kāds jaunietis uzšuvis ziedus tikai uz bikšu ceļgaliem, tas ir – ap ceļiem. Sweet. Taisni neticami – jauni cilvēki, audekla bikses – un izšūti krāsaini ziedi. Tas, kā varētu būt žēl, ir tas ka manā jaunībā, tādi ziedi nebija atļauti, izdomāti, mums to vienmēr bij par maz – mēs neko – nedrīkstējām. Te nu ir. Vajadzēja brist pļavā no rīta pēc balles nakts lai ziedi lipa ap ceļiem. Tik daudz jau kādreiz atļāvās arī. Un diezgan – diezgan vēlāk neliekas nekad un nekas.

Aspazija: „Vij rozes ap galvu
Lai valda prieks, viss iznirst, viss zūd, viss dzīvē ir viens –
Vij rozes ap galvu un aizmirsti
Vai esi, vai būsi vai dzīvoji
Tik smejies un smejies un aiznesties ļauj
Kur straume tevi uz atvaru rauj!”

Jā – dzejolis jau bij iemācīts, tik – ne kā to – dzīvot.
Un tie, kas ir bez gala tā darījuši – tā dara sev galu, pirms tas vēl ir pietuvojies.
Nav zināms – kā jādzīvo. Nepūlies teorizēt. Varbūt tomēr, varbūt vairāk – lūgt un ‘atveities’{?} un saraidīt{?}.
Kāda skaistule te arī sēž kaktā šodien. Te nu bij.
Un kāds ‘pārītis’ tikko izgāja cauri un kad es redzu to tanī pārošanās karstumā – tad mani tas nemaz neiejūsmo. Man laikam patīk šī – noskatīšanās, kā dzīve aizrit un arī tas – ja kāds, kā Pinokio, noskatās, kā prasot – vai tā vajadzētu? Vai nebūtu kā labāk?
Augšā lec ka rīb vien. Un kaut kā šis dejošanas ritms virs grieztiem, skan tik robusti, kaili, neaicinoši, asi un gandrīz neritmiski, stampājoši.

Un ar Pinokio nevarētu dejot tur, masku ballē, tas būtu pareizi, bet ne svīstot piebāztajā zālē, kaut kur pāri kuģim, uz ūdens, uz kuģa dekiem pa kāpnēm augšā lejā, jo Pinokio ir koka lelle, jauka lelle. Kaut kur, kaut kam viņš ir arī cilvēks, tas arī jāatzīst.

Vēstule no Dzidras – mīļais bērns, kā viņa nobēdājusies un cieš no tā, ka tik ilgi jādzīvo pie citiem, nevar tikt savā mājā, tagad vēl es nāku tur virsū… Labi ka jūra mierīga. Labi ka Dz. un Cl. būs pretī. Labi ka viņiem camping car – kur iekravāt manas kastes. Ak, rītu – tikšanās! (Šodien šķiršanās…)

14. oktobris. Sestdiena.

Pēcpusdiena. Vis tas padarīts: nodota uzglabāšanai lielā bagāža, iemainīta vēl nauda, un gandrīz izdota: pudele konjaka Henessy, odekolons ‘Je reviens’, matu spray un samaksāta vieta autobusa izbraucienam. Tomēr.
Pin. melnā. Tomēr – 2 reiz tievāks melnā.

Kādai dāmai, kas gribēja pirkt veļas pulv. es piedāvāju atdot savu – kur es to likšu? Tik labprāt atdotu Dzidrai – bet kā? Taisni riebjas jau, šī tērēšanās ar šo pulvera kārbu (plastika, shopa bagā) es gāju bibliotēkā apkārt meklēt to dāmu. P. varbūt domāja, ka es drāžos tam virsū. Sasveicinājāmies garām ejot. Es staigāju, apsēdos, gaidīju – skatījos. Protams – arī uz P. viņš neparasti uzsāka kādu sarunu ar neglīto kungu. Gribēja iet kur, pagriezās atpakaļ pret to kungu un runājot ar to – vienkārši, pakasīja dibenu. Just like that, kā to bieži kāds izdara. Bet tas bij – ko es ieraudzīju un pēkšņi domāju – izlikšanās. Un – viņš tur varēja ālēties – un viņš itkā darīja, sataisīja, tālskatu no rokām un skatījās jūrā – ko viņš runāja, es nezinu, bet šī skatīšanās arī bij kā uz skatuves. Un es biju jau paspējusi uzlikt ‘skolotājas ģīmi’. Un tā tas palika. Viņš vēl tur pēc brīža bij atgriezies, no otras puses. Un tad es runāju ar kādiem, kas nosēdās man priekšā uz saplīsušā sola. Un P gāja garām – bet es to ‘neredzēju’ un tūlīt es stāvēju ārā pie bankas rindas un runājos ar garo austrālieti – viņam B tour, man A. (Es savu vēlāk pārmainīju uz B, tas iešot uz kādu faktory) Un tur P. uzvedās nesaprotami – viņš tur līņāja apkārt un lasīja no zemes strīmer galus un papīrus un bij te un tur noliecies pie pap. kurvja un, tad viņš bij apsēdies uz pēdējām kāpnēm, kas ved uz ballroom!!!

Es neticēju sav. acīm un neskatījos, ko viņš tur darīja. Tas atgādināja tādu – rāpošanu, pilnīgi out of control kādā nožēlā. Bet es nevarēju skatīties (tagad man liekas, ka tas uzraksts (PO loverly and O) arī varēja būt viņa, tik puicisks viņš bija. Es vēl kaut kur redzēju, vairs nezin kur.

Varbūt šī dzīve var novest tādās jau insane frivolities. Bet kādēļ? Vakar ostā, no rīta – viņš bij pie borta kad es tur ienācu – apstājās kur citur. Vēlāk es runāju ar 2 vec. dām. un viņš pienāca pieslēja tur pie krēslu čupas pie mūsu kājām vienu gangway zīmi. Viena dāma teica a good morning, (sir?) Bet viņš nedzirdēja vai izlikās nedzirdam. Ienāca otrreiz un nolika vēl vienu zīmi. Tad tās dāmas tā jocīgāk noskatījās un sāka doties prom. Es arī. Man tas kaut ko atgādina no tām trakām faktorijas dienām. Ja kāds ir tikai nelietis, nekāda elegance to neglābj. Manī viss pārvērtās. Bet es protams drīz atradīšu iemeslu labvēlībai – es jau sasitu kādu zilu māla krūzi ar kādiem rakstiem, tad it kā plauktā izstādīju divas sasistās daļas un kaut kas bija sagatavots, vai apsolīts kādam labam notikumam. Kādam, kur – to neatceros. Liekas – nezināju arī tad.

Tas, ja es ko iztulkoju sev un P par P sliktu – iznīcināja to, kas varbūt bij slikts (?) manī. Bet es gribētu, ja es gribētu piedot, tādēļ – lai viņš nebūtu iznīcināts. Muļķe. Viņš nekad nav iznīcināts, viņš sevi tur par eņģeli, un nekādas vainas arī viņam nav. Taisnība ir viņa pusē, galu galā. Aiz visa tā neslēpjas ‘nekas tik labs’, kā es to sevī iztēlojos. Manī nav nekā tik laba – jo man jāredz īstenība. Un īstenība patiesi ir tā, ko viņš ‘nosauca rupjā vārdā’. Tas nav tā. Un tomēr ir. To, kā ir, bija – to nevar formulēt, nevar izkrāsot tik gaiši, kā es to gribētu. Viņam tomēr – taisnība. Tikai es ar savu tālskatu – skatos ne tikai uz viņu – es skatos uz visu pasauli un stāvu tālāk un tālāk ārā no viņas. Un tomēr – jā tomēr – es nezinu, kā ir – tomēr.

Lasu Simenonu – viņš esot beļģis. Neatceros neko lasījusi agrāk no beļģu rakstniekiem. Simenons (tās ir viņa piezīmes) stiepj gari visu, raksta par savām rakstīšanas problēmām, par savu seksa dzīvi, tas ir seksa kāri un vēlmes, mazāk arī izdarības, kas gandrīz neticamas, pie viņa citādās atturības.

Pēcpusdiena kļūst miegaina. Filma esot laba. Jāiet uz to. Ēst gribās – pusdiena ‘negaršoja’, (kā Krauskopfam?) un uz pēcpusdienas kafiju un kūkām, es nekad neeju. Heavens, kā var būt tik tievs, kā Pinokio?

15. okt. 1972. Svētdiena.

Viss iet o.k. vairs nav lielu slimošanu man, citiem, kas sākumā līksmoja, tagad jāslimo. Dažiem laikam ļoti nopietni. Katram jāiet šīm klizmām cauri.
Es sāku jau sajust tikšanās brīdi! Visam būtu jākārtojas labi. Parunājos ar kādu kalpotāju – slimnīcas kopēju, vai tamlīdz. Esmu viņu šad tad redzējusi kopā ar slimiem. Viņa strādājot uz kuģa. Orsova ‘sailīšot’ uz Vancouver ap 7. janv. Tagad pēc 3 dienām – uz Indiju (?). Tad uz Canary salām – vai otrādi. Un laikam vēl viens tour, tad holiday, tad – Vancouv. Varbūt man būs jau jābrauc – bet varbūt vēl nē.

Uz beigām visi kļūst laipnāki, runīgāki. Visas nebūšanas aizmirstas, tikai trakais Ģermans vakar cēla rokas gaisā un kliedza paldies Dievam ka tiks no kuģa nost un burzīja maizīti un nicināja visu. Blondais no otra galda nenocietās un apsauca – „Keep quiet!” Bet Ģermani jau nekas nevar apturēt, tikai man pielietotā absolūtā klusēšana dod viņam mazāk izdevības ārdīties, bet tikko runā kādu vārdu ar viņu, tā viņš explodē ar visām muļķībām, tā ka to vairs nekas nevar apturēt. Redzēs, kas būs šorīt. Tīri interesanti. Cita jau nekā vairs man nav – tas ir bijis visu laiku un tas ir viss. Bet vienmēr klusēt un viebties tas pārvērš, nobendē seju.

Pēcpusd. No rīta iegāju kuģa baznīcā – garlaicīga būšana, lūgšanas skaita sēdot, dziesmas dzied kājās stāvot, lasa kaut ko no svētiem rakstiem vienu pēc otra un vēlreiz no gala, sākumā visam kāda sweet salon musik un beigās Šopēna polonēze, bet tas bij labākais no visa. Uz durvīm (stikla) – uzlikta zīme – ‘baznīca’, bet no kāpnēm steigā pie tām apstājas blonda jaunava, skatās durvīs un lietojot tās kā spoguli, sukā savus garos matus, ilgi un pamatīgi. Tad iziet tālāk uz klāja, vējš izjauc matus, tā ienāk atpakaļ – sukājas atkal – cilvēku takts trūkums ir neizmērojams, un neizdomājams. Bērni arī atstāti bez uzraudzības drāžas kāpnēs apkārt, kliedz rupjības melnajiem apkalpotājiem – (You, Monkey, you), tāpat tie trako kino laikā, skraida baznīcā – bet – kaklu laikam neviens vēl nav nolauzis. Un baznīcā šķiet – neviens arī neklausās kas tiek runāts, un tie kapteiņi nedomā pacelt savas balsis un teikt kaut ko interesantāku. Kāda bēda, lai lūdz katrs ko un kā grib, pietiek ar marša dziesmu ‘Onward Christian soldiers, marching as on war…’ Tālāk neatceros. Tā – viss iespējamais uz kuģa apmēram izmēģināts. Tas ir – manās iespējās un gribēšanās.

Tas dzeltenais, garmatainais, šaurdeguni meitēns, izkrāsotām acīm kas tur sukājās, otrreiz kad tas sāka, tas bij tomēr ārkārtīgi mērkaķīgi, man gandrīz bij prāts gāzt ar to bībelīti logā – un atvainoties tad par ‘aizskārtām jūtām’ ja būtu jādod paskaidrojumi. Bet tam būtu vajadzējis lielākam bībelniekam būt, lielākam ticētājam.

Pie galda ne brokastīs, ne pusdienas laikā nekas sevišķs no Ģermana puses nenāca. Viena otra dumība mazākā mērā – manis izmēdīšana (apmēram) izstiepties lepni, tad pārliecoties pāri – ko es tomēr nepieņēmu ar smaidu. Pietika jau dots to arī, par sīkākiem grēkiem un tāpat sarunu dēļ.

‘When I was old’ – (George Simenon) ir diezgan interesanta grāmata. Bet kind of phony arī, lai gan viņš it kā visu laiku ir pret, un karo taisni pret to – izlikšanos, pozu, etc. Bet viņā – tomēr ir poza, tas ‘priekšvārds’ visvairāk to izsaka. Jo – tas, kas ir īstenība šī vecuma tuvošanās izjūta pirms 60 un kaut kāda bravurīga noslēpšanās no tā pēc 60 – to viņš grib ieslēgt kā kaut ko nenozīmīgu un personīgu, viņam vien esošu. Bet – tas jau nekas. Kas un kāds viņš ir vai nav – tas nekrīt svarā, viss ko es meklēju ir viņa pieredze, gudrība un stils, ja tāds viņam ir. Stils ir mazliet šķidrs. Bet varbūt tikai mazliet – tas ir ar viņa atkārtošanos, par ko viņš arī atkārtoti atvainojas.

16. oktobris. 1972.

Pēdējais vakars uz kuģa. Jūra mierīga. Mans colds pāri. Spiež tikai doma – kā es savu ceļu atradīšu jaunajos apstākļos? Kā es spēšu iet – kur man jāiet? Biju vakariņās viena. Šodien pusdienā (visi kaut kur pazuduši) jaunā austrāliete no blakus galda pienāca sēdēt ar mani, izmaksāja divas (!) glāzes vīna, kaut kam mēs uzdzērām, jo palikām sēdot pie otras glāzes.

Sapakojos kā pa mākoņiem. Tikko nākot no kabīnes (pēc vakar.) ieskrēju Pinokio krūtī, kā saka. Nezinu, kādēļ es pagriezos uz to pusi, parasti es kāpju pa otru pusi. Pēkšņi viņš soli iepriekš kāpj lejā – uzskatīju – bet viņš neredzēja, tik viņa roka piedūrās ar pirkstu galiem, pussekundi, ne 100 daļ sekundes man pie muguras, kad viņš sasita plaukstas uz melno apkalp.: „No, come on! Luggage room first.” Viņa balss bij pavēloša – bet tikai matter of fact – kas jādara, tas jādara, gandrīz – biedriski var teikt, un kaut kā simpātiska. Melnais – apaļais, kas stāv mūsu kāpnēs dažreiz parādījās tur gar mani viņš gāja lejā. Heavens – kā es tikšu pāri šīm krīzēm, kas nebeidz uznākt, tikko no vienas ārā – otrā iekšā. Un tomēr – kādēļ man no tās vienas nebij izejas 3 gadi? Bij jau – kad aizbraucu prom. Un iekritu atkal, kad atgriezos. Tā ir cīņa. Agonija. Vai visiem tā iet? ‘Kaislību Dievs visiem nepiešķir’, kāds teicis. Tā tad tā ir – izņēmuma dāvana. Es jau to zinu. To tā arī vērtēju. Un tomēr where does that lead? How long? Simtreiz es esmu teikusi – tas ir neatkarīgi no manis, ka es iekrītu uz tiem, kuri ‘nav pareizi’. Es skrienu, meklēju un gribu un nevaru ‘iekrist’, nezin kā gribētu sevi apmānīt, vienalga cik un kā – tikai kaut kur – piemērotāk. Bet šīs reizes nāk – ārā no manis, it kā tās būtu kādos avotos manī slēptas. Un arvien šīs straumes.

Tikko (bibliotēkā) ienāca tas glītu figūru jaunais cilvēks, kas ir sarkansejainās meitenes draugs. Liekas ļoti sirsnīgs. Mīlestība neskatās uz tik lieliem trūkumiem!

Vēstule no Dzidras. Mīļais bērns – tā nobēdājies (pumpas!) par to, ka jādzīvo tik ilgi pie citiem un vēl es nāku virsū. Patiesi – viņiem vajadzēja palikt – kādā camping plac’ā, kādā karavānē, nevis tā mocīties. Clivs to varbūt nejūt – iet darbā un viņam mājā nav jāgrozās. Nu ceru – ka es neapgrūtināšu – bet izklaidēšu. Ņemšu viņu out!

Savādi – tad! Pēc šīm 5 grūtām nedēļām un – arī labām! Ja tā flū nebūtu, ja jūras slimība nesagrābtu, ja kabīnē nebūtu tik daudz, tik cieši, neērti etc. es būtu biežāk gājusi spēlēt – kā es to sāku – bet… Viss ir vienmēr tik tā, kā var izdarīt. Tagad liekas – varēju labāk. Daudz ko – labāk varēju sagatavoties braucienam. Pāris blūzes – nav vērts runāt. Ja vēl braukšu – tad. Bet – „draugs kur laimīgs esi bijis – otrreiz neatgriezies vairs…”
Lasu to Simenon’u. Liekas jocīgs dažā vietā. Liekas – lielās ar savu sexu! Pie tā, cik viņš citādi ‘atturīgs’, ko viņš pieraksta sev – liekas neticams.

Biju autobusa izbraucienā Haagā, apstājāmies pie tās pašas ‘vismazākās mājiņas’ ielā, kuru toreiz gājām skatīties ar Ini un Laim. Veda arī uz toreiz redzēto – Holandi miniatūrā. Tādi – nieki. Un daudz vietās kaut kas nāca prātā. Pilsēta – nekas, pilsēta laba, bet lauki šoreiz šķita vienmuļi bez gala, tas tā pēc Tenerifes kalnājiem (un Austrālijas ziliem kalniem…) Man vajaga kalnu! Pieradusi esmu.
Es gribu spēlēt. Dz. jādabū klavieres un jādrillē Bachs. Tagad – rokas tuvu ‘pietiekamām spējām’. Maz spēlēju pēdējā laikā. Ļoti maz. Ar trako rokdarbu strādāšanu.

Simenona metode romānu rakstot esot – ‘zibeņmodē’ – no rīta līdz vakaram un tad nedēļas laikā romāns gatavs. Grūti, bet labi, ja var izturēt. Es nevarētu no rīta līdz vakaram. Bet kaut kā arī man – ir šī metode un tā arī jāturpina. Kad rauj tad rauj. Dzeju jau tikai tā var rakstīt (manuprāt), arī stāstiem – tā labāk.

Kad padomā – Ģermans un es – sēdējām pie viena galda un gribējām vienu un to pašu – priecāties, justies labi un arī – izspēlēt šo stāvokli, lai arī tie esam mēs, tās tomēr īsa laika lomas. Mēs tās gribējām izbaudīt, bet katrs to pratām un iedomājamies tik savādāk, tik pretēji spēlējamas, ka nonācām mūžīgā naidā un izjaucām viens otram prieku par visu. Jocīgi.

Bet mūsu galda apkalpotājs, lēnais, nodzītais dumiķis būtu palicis bez dzeramnaudas, ja es neapžēlotos – ieliku konvertā divas mārciņas, vecā holandiete atstāja 50 sant. citi bija pazuduši, lepnais visa nicinātājs, atstāja galdu steidzīgi pirms ka paspētu kāds no viņa ko gaidīt. Citu galdu apkalpotāji dabūja 5-8 mārciņas. Brīnišķīgā sagadīšanās mūsu galds un mūsu apkalpotājs.

Un bija – ļoti skaists brauciens, izciestas jūras slimības, flu, kakla sāpes, viss ļaunais vienmēr nogājis pie malas labā un priecīgā priekšā. Ne gluži visiem, bet dažiem, gan retiem, tas nemaz netika tuvumā rādījies. Tomēr jūras slimi bija savā reizē visi, gandrīz visi. Bet tā ir maza nelaime un pieder pie lietas.

Skaista bija Keiptauna (Capetown) un skaista bija Tenerife. Un – labi ka Inese man pieteica, un no vārnīja un pavēlēja – uzbraukt Captownas Tablemauntainā [right]. Es būtu varbūt to izdarījusi – bet otrā diena ar visu pulku, izbraucienā, bet es uzsteidzos jau iepriekšējā vakarā, (ar Sarkano meiteni) un tā bija vieta, kas jāredz vienam, lēnām, tas bija gandrīz kā pieiet ļoti tuvu Āfrikas apslēptai dzīvei – mežonība un mežonības maigums, kas mums jau ir sveši ikdienā. Tenerife neko nezaudēja braucot pulkā, varbūt pat ieguve no iedzimtā čivināšanas – „Butifuli, Tenperačura…”

17. oktobris.

Anglijā pie Dz. un Cl. viņu apmešanās vietā – Hertfordā pie Anny and Allen, Dav + Rosemarie mājā. Grūti te Dzidrai gaidīt tik ilgi uz savu māju, iespiestai ar visu mantību mazā istabiņā. Lai arī Anny and Allen – brīnišķīgi draugi, un ārā arī nav tikai pilsēta – bet tāls skats pāri ielejai ar pļāvām, upīti, smilgām puķēm. Viņiem arī liels sakņu dārzs. Ļoti – laucinieciski, nē tas nav īsti labs izteiciens, – īsti lauki, ne arī. Daudz – no laukiem…

Brauciens no Southamptonas – ap 100 kilometri, skaista, rudens krāsu Anglija. Clives vairākkārt atgādināja – beautiful autumn – bet es vēl nevarēju atjēgties no satikšanās ar Dzidru, no vērošanas, no jautājumiem un domām. – Viņi bija gaidījuši jau no 7 a.m. Es gaidīju tik vēlāk. Dz. izskatījās neparasta. Clives – klusāks? Rudens rīta vēsumā. Kuģa atstāšana vienmēr iet tik ilgi. Pie immigr. (ballroom verandā) garas rindas. P. gāja caur halli, 2 no manis rindai cauri. Liekas viņš visus redz un izrādās, tas ir izturas, it kā neredz. No rīta jau – gāju gar ārpusi tur garām. Viņš ir gan ārkārtīgi elegants, savā ārkārtīgā tievumā tomēr perfekts. Viņš izgāja, kad es gāju pie galdiņa. Man laipni piešķīra gadu uzturēšanos Anglijā. Tad, kad es nācu pa otrām durvīm zālē – viņš nāca atpakaļ, satiku tūlīt aiz durvīm – smaidīju, teicu goodby and thank you – un viņš vai jau pirms tam sniedza roku – mitru slābanu, viņš galīgi bāls nostrādājies un noballējies – un tad es spiedu tikai mazliet stingrāk tos slābos pirkstus un teicu „you were… charming”. Bij jāsaka kāds kompliments – es domāju tas raksturo viņu ļoti labi – viņš prot būt un ir charming – turpat apstājas pie bērniem, visu parīko lēnām – kad lielas rindas un pulks gaidīja – es sēdēju kuģa malā – viņš nāca. Es aizgriezos – varbūt viņš redzēja – varbūt nē. Viņš izgāja cauri iekšā, tad atkal iznāca un nogāja lejā uz custom house. Varbūt kādu meklēja. Un – tad vēl pēc laba laika es tiku ārā un caur visu.
Anglija te no Southamptonas ļoti skaista – rudens krāsās.

Vakarā – ļoti labas vakariņas, tikai kūku gandrīz nevajadzēja tik daudz. Bet – tā nav vaina. Dzidra ir nogurusi no šīs dzīvošanas citu mājā. Kaut nu ātrāk būtu savā. Man jāpalīdz buildīt up atkal vairāk pašapziņa. Kaut kā viss ir viņu mazliet nogurdinājis – savā mājā un pie painting nāks relaxation. Te es palieku blakus mājā – pie Rozemarijas un Davida. Visi mīļi, jauni cilvēki, bez rūpēm – kas un kā. Tikai Dz. un Cl. noilgojušies kļūt savā mājā. Varbūt – pēc nedēļas.

Nāk prāta, nē ne prātā –
Kuģa šūpošanās dzīvo visu laiku vēl ķermenī, sevišķi kad apklust runas, kad paliek viens mierā – tad šūpo kā īstenībā. Un Pinokio – žēl ka es tomēr slēpos pēdējo reiz redzot. Un labi, ka neslēpos atvadoties. Sorry – to forget everything. Es te tomēr mēģināšu uz tām vecajām klavierēm. Bachu varbūt var.

18. oktobris. Trešdiena. 12 noon.

Izgulējos, sildītājs ieslēgts, vanna, tase kafijas – tad gāju uz Dzidru otrā mājā. Norunājām 2 stundas pie brokastīm. Manī – nemiers vārās ārā vārdos. Patiesībā tās ir novērotās ‘idejas’ kas jāliek rakstos, ko es runāju ārā. Nu – jāpietur. Jo galva sāk pašai sāpēt. Kā es apklustu un esmu viena, tā kuģa šūpošanās dzīvo ķermenī un Pinokio prātā. Heavens, how to stop? Not to, as long as possible! Net wahr?

Iesim vēlāk staigāt, pāri ielejai pļavai. Rudens, koki, zari, zāles, tāla debess pār zaļo laukumu, tāli līdz otram uzkalnam, kur kaut kur atkal sākas pilsēta. Rudens ārā. Vēss. Apmācies. Te pļavas var redzēt, krūmus. Neticami.

Kas ir šīs dzeltenbrūnās lapas, ceļos, zaros
Kas ir šis stāvs šī seja, kas visam pāri pretī nāk un nāk
Vējš zarus šūpo, kāds vilnis šūpo vēl kas sen jau prom
Kā zvaigzne savu gaismu sūta
Vēl tumsas dziļumos, kad pati izdzisusi.

No kuģa piezīmēm, kas izkaisītās lapās.
… Tad es apjaudu, ka mums visiem, visiem ir bailes citam no cita. Mēs esam kā dzīvnieki mežā. (Varbūt tie ir drošāki?) Apbruņojušies ar savām drēbēm, izturēšanos, noslēpušies un reizē izstādījušies cik labi varēdami. Ejam, stāvam apsēžamies, viebjamies, smaidam, uzmanām, vērojam, izliekamies neredzam un redzam, liekam vērā kā citi, kā cits kurš kurais apģērbies, kā izturas, kā izskatās. Tas mums dod paļāvību, iedrošina, vai uztrauc, rada mazvērtības sajūtu. Mēs atslābstam mierā, pašapziņā, vai ievelkamies sevī, kļūstam neredzamāki. Viss lielais pūlis kāro cits cita, baidās cits cita, ir aizsargāšanās stāvoklī un ir atvēries draudzībai un mīlestībai – un tas mainās ik mirkli, un mainās katrā citādi. Rodas simpātijas – paļāvīgas, apsveiktas ar prieku. Rodas simpātijas – neizskaidrojamas, neuzticamas, slepenas. Rodas antipātijas – noteiktas, galējas, un rodas antipātijas neizskaidrojamas slēptas. Notiek tuvošanās ar smaidiem, skatiem, pakalpojumiem, tuvāk virzīšanos, atrašanos. Veidojas, mijas un mainās neskaitāmas nianses izjūtās un izpausmē vai to noslēpšanā. Visiem viens mērķis – justies labi, baudīt, priecāties, iegūt un dot, pat dot, bet viss norisinās kā taustoties. Cilvēki ir kā kādi enerģijas, savādu pašneapzinātu spēku pilni ķermeņi, kas šo spēku dzīti kustās – liekas uz kādu kārtību, vienotību, bet šo pašu spēku dzīti un šiem spēkiem pretī nolikti, nezina savu kustību, savu ceļu iznākumu.

11 pm. Atnācu gulēt. Vēl – tikai nākošnedēļ būšot dzīvoklis?! Vai būs. Es būtu ar mieru braukt redzēt. Un – arī mazliet uzstāties, ja tas ko līdzētu. Bet – vai tur ir viss tā, ka var uzstāties? Visi dokumenti clear and proper? Nolīgts un parakstīts. Man nelabi paliek. Any sure ir very, very nice. Bet – Dzidrai reiz jāsāk dzīvot normāli.

Ceturtdiena, 18{19}. oktobris. 8 p.m.

Nevaram nekur tikt vēl prom. Jāiet pacietīgi. Dzidra ir nogurusi. Ir bijusi cauri daudz grūtākām lietām, kā tas no tāluma izskatījās. Man jābūt vēl uzmanīgākai katrā vārdā un katrā solī, un ja tad var, tad var dzīvot te, ja ne – wrong, ja te jādzīvo.

20. okt. piekt.

Vēl gultā. Visa māja vēl klusa. Neviens neceļas. Es gribētu iet mazgāties. Te nav – dušu?!! Pēc Austrālijas tas liekas neiespējami. Šodien jāmazgā drēbes. Gars top dumpīgs. Kaut kas jādara. Man pašai un Dzidrai arī. Dzid ir īsti savā black periodā fiziski un garīgi. Kā ne, mazajā istabiņā uz grīdas, ar Clive zeķēm un zābakiem visapkārt. Un pie Anijas virtuvē, un pie Anijas galda. Un tad – visgrūtākais ir viņu aizskārt un vilkt ārā no tā. Viņa bojā savus matus tinot tos bizīšu galos ar gumiju. Pašas bizītes arī par ciešu sapītas. Bet – neduries tur klāt – tūlīt būs nelabi! Bet viņai vajaga pavisam cita, nekā tā, kur viņa ieslēpjas. Vēl jaunajā māja nebūs arī vēl tūlīt atpūtas, visa trūks – būs jāsaraujas, jāknapinās, jāpietiek – Mazākais – telpa būs.
Kāds pieceļas un skraida. Laikam aizgulējušies. Man nav puklsteņa. Davids ies uz darbu.

21. oktobris. Sestdiena.

Mani sāk nospiest visa šī situācija. Labi ka trešdien, katrā ziņā mēs tikšot – jaunajā mājā. Tur nebūs šo lauku apkārt kur staigāt. Bet ko mums dod šīs tukšās pļavas – tikai atpūtu savilktiem nerviem un man – tikšanos ar ziemeļ puslodes zālēm, smilgām, rudeni. Bet – jā bet kas? Nu – jāmēģina būs kāda ‘normāla dzīve’. Jāiet savā istabā un jāmēģina rakstīt. Kā? No kā? Cietumā. Bez ‘savas pasaules’ izņemot Dzidru, kurai mans tuvums sagādā vairāk rūpju kā labuma? Well – we will see. O, Pinokio! Cik savāda ir dzīve, vai kas tas nu man vēl ir. Es sāku gandrīz baidīties nopietni, kā varēšu ietilpināt sevi Dz. un Cl. dzīvē. Bet tā mess kas man Wollongongā bija? Un kas man tūlīt būtu kļuvusi vēl lielāka, tikko landlords būtu pacēlis dzīvokļa īres naudu. I had no luck!

Laikam otrdiena {24.10.72}

Vēl gultā. Vakar strādājām dārzā – rakām, grābām, nesām, tīrījām. Dzid. cepa maizi. Ceturtdien (laikam) – iesim prom, uz jauno māju, otrā pilsētiņā – Čelmsfordā. Vakar Clives atbrauca ar jaunpirkto van, ‘smuks’.
Lasu – mūzikas vēsturi. Jāatzīmē dažas lietas, kas arvien aizmirstās.

Clavicord – Klavieru līdzīgs instruments, stīgas, no kauliņu piesitiena aizskar metāla gabaliņi – skaņa mainās no pirkstu turēšanas, ‘vibrēšanas’ uz kauliņiem, jo tangent neatlec atpakaļ, bet paliek uz stīgām skaņas laikā.
Harpsicord – līdzīgs skatā, (2 keyboards) stīgas, pēc kauliņu piesišanas rausta (‘plūkā’) speciālas bultiņas. Skaņa mainās (lielumā) no pedāļa lietošanas (tie aizskar stīgas vairāk, vai mazāk) No ped. liet. – ja stigas tie liek raustīt metāla vai ādas ierīcēm.
Virginals – jau ārā no modes 1650.
Virginals un spinet – abi maziņi, vienkāršāki kā divi pirmie (Calvicord un Harpsicord).
Organ – ērģeles – visvecākais instr. – jau pirms Kristus.
Vijole – 4 stīgas – ge, de, a, c.
Viola – lielāka kā vijole (arī zem zoda spēl.) ce, ge, de, a. Abiem instrumentiem šīs notis – vijoļu atslēga.
Violoncello – spēlē sēdot, basa atslēga – ce, ge, de, a
Bass – spēlē stāvot – basa atslēga – e, a, de, ge
Katrā simf. orķestrī – dažas violas, daudz vijoļu, dažas violončello, bass.
Woodwinds, pūšamie instr. – koka, vai kādreiz tā – flauta, oboja, klarnete, bassoon
Pūšami instr. misiņa – French horn, trompete, trombona, tūba.

Trešdiena {25.10.72}

Vakars. Tikko pamēģināju klavieres – par daudz kauliņu neskan – bet skaņa patīkama un kauliņi kas labi – darbojas pareizi, viegli. Kaut kas mums ar Dzidru jādabū!
Smagi strādājam dārzā. Kakls mazliet sāk sāpēt haha. Izspūris un vecs. Bet kad nomazgājas, uzvelk citas drēbes, pieiet pie vecajām Rosemarijas klavierēm – tad cilvēcīgāks izskats atgriežas – atdzīvojas viss, un ieeji – vecā pasaulē. Mazākais – izjūtā.
Tā tad – tas jādara. Jāgādā lai tas iespējams. Es gudroju par braukšanu ar kuģi atkal. Labākā kajītē un ar tabletēm iepriekš – es būtu daudz labāks kuģotājs.
Tikko domāju – vai no ‘kuģa drēbēm’ ko uzvilku? – nē – no mūzikas ko paplinkšķināju – visa apgriezās otrādi, es atbūros atpakaļ pie Pinokio, jūras kustības. Te – es jau arī kustējos – dārzā! Pastaigā pa pļavu? Nē. Tas nepietiek. Arī kuģa kakla sāpes saķēra – te nu bij!

Piektdiena. 4 p.m. {27.10.72}

Mews Court – Chelmsford. Vakar atbraucām. Vakarā bērni bij burvīgi!! Ēdām – fish and chips un dzērām baltvīnu (French). Šodien pienāca lielā bagāža. Dēļ atslēgām sarāvāmies ar Dzid. uztraukumā nevarot atcerēties – kur liktas. Beidzot – viss atradies un kārtībā. Pakas vaļā. Pienācis viss samērā labi. Viena ‘kājiņa’ figūriņas nolūzusi – tas viss.
Vēl vairāk vajadzēja visu bāzt pa starpām. Viss derīgs kas atnācis. Aizgāju nopirkt mince – vakariņām. Ārā patīkams, mierīgs rudens laiks. Te apkārtne – simpātiska pilsētiņa.

Vakar, vēl pie Rosemarijas, kamēr šie brauca kaut kur vēl ar mašīnu – jauno – es iegāju spēlēt. Spēlēju Bacha invenciju – ko spēlēju uz kuģa – jutu vēl atkal kuģa līgošanos!! Viscauri, un tā bij jau izgājusi no prāta un ķermeņa. Bet spēlējot to – atkal tā atgriezās nezinot, tā jūtu to.

Te – tuvumā veca baznīca ar kapsētu, veci pieminekļi, celiņš iet cauri. Sen vairs to (kapus) nelieto. Man istaba ar logu pret dārziņiem un tālāk – pelēka mūra mājas. Vienā logā vakar dega uguns līdz 12 naktī. (varbūt vēl ilgāk). Tas izskatījās jauki – viens apgaismots logs, īsts logs, īsta māja, veclaicīga mūra māja, gaišs logs vēl vēlu naktī. Un kaut kur no baznīcas torņa skanēja 2 sitieni ar ‘ierūsējušu’ jauku skaņu.
Šī apkārtne man liek iedomāties vēl vēlāku rudeni un ziemu. Vēsta man to atnākšanu, ko es tik ilgi neesmu redzējusi.
Cik ilgi varēs un vajadzēs dzīvot – nezinu. Vai būs labi tas man un viņiem – to redzēs?
Esmu nervoza diezgan. Un Dz. arī. Un abi to negribam – bet iznāk pēkšņi sadurties un tad nāk ārā necerētas asas vārdu straumes – varbūt par kaut ko pavisam citu, nekā par to kas tās izsauc. Par to – ka gribētos vairāk – kā? Mazāk – kā? Laimes. Savaldīšanās – nesašamas{?}.
12 naktī. Tikko nozvanīja sērais pulkstenis. Pazaudēju pusstundu pie pašiansa – domājot par Pinokio.
Te – kāds arvien uzbrauc uz akmeņiem. Kādēļ? Vai kaut kur arvien ir kā pene{?}? Kaut kur arvien ir – jālabo ceļš?

Dzid rādīja savas abstraktās mazās skices. – „Absolūti brīnišķīgas”… Bet – ne lielās. Tomēr – lielās abstraktās liekas pilnīgākas, kā lielās figurālās – kaut kā – te par daudz lielas taisītas. It kā – eļļā, mazās tās šķita pilnasinīgākas. Mazās abstraktās mani patiešām skāra dziļi. Kaut kas tā saviļņo – un to nevar nekā izdzīvot, tāds iekšējs prieks, sākums kaut kam? Es pēc tam, kad rekorders spēlēja baznīcas mūziku – latīņu, pārdzīvoju kaut ko nekad gluži tik skaisti izjustu: atcerējos, redzēju – kuģa notikumus caur šīs mūzikas un Dz. zīmējumu gaismu – viss pēkšņi it kā izkārtojās, sadalījās, izgaismojās, iezīmējās, atrada jēgu, piepildījumu, nozīmi (manis pašas pārdzīvojumi (pēdējie) izkārtojās, izgaismojās, atrada jēgu un – veidu, kā to izlikt atkal ārā. Man likās jau atrasta gatava kompozīcija). Kaut kas to pārtrauca, un tas vairs neturpinājās, bet liekas – galvenais jau bij izkārtojies. Kā es, kā Pinokio, kā mazās sagadīšanās, brīži, gājieni – mijās, bija, pastāvēja kā krāsa un zīmējums visam cauri. Man likās – gatava kompozīcija.

Šodien Dz. atkal daudz sliktāk, vēder sāpes pēc pastāvīgās staipīšanās. Es sagatavoju vakariņas. Atnesu malto gaļu jau dienā. Izcepu kukulīti + 3 kart. + tomāti + vārīti burk + brussel sprouts. Bij O.K. (vidū – pajēls. Cepa 38 min. bet 2 ½ mārc. gaļas kukulis)

Kafiju dzērām (Dz. nogāja lejā pēc zīm. + plašu mūz. bij nomazgājusi traukus un sag. kafiju un olīvām (grauzd. maiz + sēnes) un tur Dz. ar sāpēm vēderā un neziņu whats all about – gribēja vairāk līdzjūtības un Cl. droši vien gribēja vairāk – sev, sav. univ. darbam uzmanību, jo viņš gribēja runāt par to un viņš netika ‘pie vārda’. Arī viņš cieš no savām vēdersāpēm – un strādā un pašaizliedzīgi domā par to lai Dz. var strādāt gleznošanā. Viss tas nav tik vienkārši. Man vienmēr notiekošā acumirklī – simp. un līdzjūtība nosveras uz Dz. Vēlāk – tad ieraugu arī otru pusi – Cliva pusi. Jāuzmanās. Nav nebūt tik viegli.

Skaisti bija redzēt tīri abstraktā zīmējumā savus notikumus. Visa kuģa dzīves reālajām – jāliek cauri Pinokio pusreālitāte.
Ja es (ne 1. pers.) rakstītu par kuģa dzīvi – un visam tam, ko jau ikdienā piezīmēju lietojamu – liktu cauri Pinokio romantiku.
Bet – Manas mūzikas vietā likt ko citu. Sportu? Kas derētu labāk. Droši vien sports. Mūzika – būtu neticama. Mūzika derētu varbūt vācu publikai. Tomēr arī šveicietis Mk. Frischs lietotu mūziku. Bet – vai tai ir pamats? Vai tā bija pamats kaut kam?

28. oktobris, sestdiena. 4 p.m.

Šiem viesi (Evalds un viņa meitene) dzērām labu kafiju + garšīgie Scotch traditional biscuits. Bija liela kāre pēc īstās (+ cindriņi{?}, laba!) kafijas un arī pēc kā salda.
No rīta visi bijām šopīt. Šie nopirka vacoom cleaneri un pilnu kurvi – food’a.
Skaista, mierīga saulaina diena. Bet – esmu diezgan nogurusi. Nemāku pierast pie līdzdzīvošanas viņu straujai, jaunai dzīvei, kur – noskaņas mainās.
Vakar iztaisīju vakariņas, šorīt brokastis un pusdienas – nav nekas tur ilgi darāms.
Vakar atkal līdz 12 p.m. Tupēju uz grīdas un liku kārtis – viens lai labi būtu. Tagad – savā istabā, miegs nāk un nemiers dīda.
Klavieru vajag!
Vēl daudz ko ‘iekrāmētos’, citādi – arī jāraksta ‘ar ātro’ par kuģi, ja var. Un ja nerakstīs – tad droši – nevarēs – tā tad – jāmēģina.
Pus 12 naktī. Visi priecīgi un mīļi. Dz. krāmējas – kārto virtuvi. Es vingrinājos Scrabble. Made ‘party one’ vienā gājienā izlietojot šim vārdam visus 7 burtus. Sāku atcerēties vairāk vārdu.

Diena aiziedama naktī, 
Tur maigā skāvienā –
Šķirsta krāsainā bilžu grāmatā
Un neatlaiž – 
Ak, spēles, spēles, rotaļas
Ak, nopietnība lielā,
Viss izgaist vienādi.

Pirmdiena

Vakar – lielā viesu diena: Any + Alan, Nik, Rosmary + Dave.
7 am. Sāku kustēties pa virtuvi. Bet – ko? Visur – vai tā vajaga, vai nē?
Jūtos iespiests nezināmā.

Otrdiena

8 am. Vārīju brokastis. Dz. vēļ guļ. Cl. drīz ies uz darbu. Vakar bijām 2 reiz pilsētā – veļu mazgāt, tad elektr + gas + shopping round.