11 novembris. Sestdiena.
Vakar bijām (visi trīs) un nopirkām klavieres, vecas un labas. Liekas – ļoti labs pirkums. Pēc mazā sludinājuma veikaliņa logā, ko izlikām. Dzidra burvīgi nospēlēja Clair de lune. Neticami maigs pieskāriens. Es – uzdrāzu no Bacha un chromatisko gammu. Tā – iet tīri, bet trilleros varbūt kauliņi nebūs tik veikli – jāpierod. Tomēr – nejuta nevienādumu. Ļoti labi – no privātas mājas, par 35 mārciņām (par 70 dollaru var nopirkt lietojamas klavieres!). Šķita – ka tiem cilvēkiem nav žēl atdot labu vecu instrumentu. Divi veci cilvēki – neviens nespēlējot. Man atsūtīja pension 59 mārc. (25 pensi) kas izklausās ka būs apmēram 10 mārc. nedēļā – Tā pati Austrāl. pension, jeb es pēdējā laikā jau saņēmu vairāk? Nevaru atcerēties – pieaugumi nāca tik bieži. Nevaru – nomierināties. Nevaru īsti atrast – kā dzīvot? What am I doing here? „Bye, bye, blackbird”. Bye, bye, dreams…
Tuvu pie 12 naktī. Dzērām vīnu pie vakariņām (ēdām franču stila beef un kūku) sākām smieties un jokoties, spēlējām vēl scrabble, vēl tea and coffee. Un tagad jāiet gulēt. Parīt – nāks klavieres. Gribās spēlēt, bet nav atrisinājums nekam.
Nav arī nekāda gala Ne atrisinājuma nekam Tā labāk – lai viss plūst, Kāda gala kam vajaga? Keiptaun un Tenerife Kape un Tenerife Bij skaistas sarkanas neļķes Pinokio, spēlēsim vēl, Pinokio.
16. novembris 8.30 a.m.
Vakar salna. Šorīt lietutiņš. Maigi pelēka pilsēta bija vakar, aizmiglotas, aizsarmotas ielas.
Šodien pirmais regulārais čeks – due 16. nov. liekas – viena trūkst – bet I don’t know.
17. nov. piektd.
Apm. 9 am. Pēc vannas atpakaļ gultā. Pinokio jātēlo – bez bailēm. Te sāk domas mosties!
… Viņu ceļi, viņu īstais ejamais loks, veda viens otram garām. Viņi dzīvoja garāmejot, tas deva visdziļāko maigumu viņu saskarsmei. Pat tad, kad viņi apstājās plecu, pie pleca, apgūlās sānu pie sāna, ar kopā sakļautiem vaigiem – viņi gāja viens otram garām, viņu skati raudzījās viens otram garām, kad viņu acis nevarēja šķirties… Pinokio stāvēja pie kuģa malas, atspiedies baltajā treliņā, noraudzījās kā viņa aizgāja baltās holandiešu koka kurpēs. Viņš palika pie nokāpjamā tiltiņa, augšā, nesperot vēl soli lejā kāpt, meklējot viņas tumšo smalko stāvu ievijamies steidzīgos somu nokrautos ceļotājos. Viņš pienāca, kad viņa atņēma rokas no durvju kliņķa aizejot. Viņi iesitās viens otram krūtīs, satvērās un atvainojās. Viņš nesa viņai kafijas tasi, rīta kafiju, bet viņa spēlēja gammas. Nepārtraukti. Viņa roka bija mitra un kā bez dzīvības, kad viņa satvēra to cieši. Viņš uzlasīja papīra strēmelītes nobirušas pie viņas kājām un apsēdās uz kāpnēm, kas bija viņas ceļā…
18. nov. sestdiena.
Visi laimīgi šorīt – dzied, svilpo, rīkojas pa māju.
Vakar Dzidra ziedoja 3-4 stundas lai no lētas, ne sevišķi delikātas zivs gabala, izgatavotu lieliskas vakariņas. Tās viņai izdevās – bet gandrīz ‘kaklā spriežas kumoss’ par to domājot – kur viņa iztērē spēku, laiku, savu dzīvi, savas rociņas mērcējot ūdeņos, beržot pannas un pannas… Šorīt kasa nost veco krāsu no vannas istabas sienām. Kad tas būs padarīts, tad – krāsošana, kad vannas istaba gatava, tad – varbūt mazliet atvilks elpu – bet viņa jau nerimsies – tūlīt virtuve jāpārvērš, kāpnes, dzīvojamā istaba, studija. Bet – dzīvot jādzīvo, lai – well, lai dzīvotu, bet viņai jāglezno, lai dzīvotu.
Es – slinkoju. Vakar iesāku mēģināt stāstu par ‘bērnu killīšanu’ ielās un cit. sabiedrisk. vietās, kur bērni tiek vilkti līdz. Bet – nevaru ‘iemīlēt darbu’ – kaut kā – viss pretīgs, no visa gribētu bēgt. Jūtos – iespiesta, lai arī tik brīvi man te ir – biju pieradusi ‘izplēsties’ pa visu Crown str. līdz jūrai, līdz kalniem. Domāju – iedomājos – ka tie man pieder.
19. nov. svētdiena.
Dzērves un rudeņi Ceļi un ūdeņi Kaut kas jaucās un pinās... Kamolus atritina Putni vadoņi Droši kāsi Kas pirmie sasaucās. Lieti un āboli Ecēti tīrumi – Liecies pie zemes, liecies. Jūrmala garā, Ne staru ne dzintara Bet ziemas saule Zemu iedama Maigus ziemsvētkus sola.
11 p.m. Šie pārnāca no puba. Dz. visu dienu skrāpēja vannas istabu, logu etc. Clivs aizbrauca uz Any & Allan, Rozemary & David. Vakarā Dz. un Kl. aizgāja uz pubu. Mēs ar Dz. vakariņās pirms tam cepām kartupeļu pankūkas, liekot klāt pusi burkānu. Ļoti labas.
20. nov. pirmdiena. 10 am.
Gatavoju un aizlīmēju vēstuli – Nosūtu Dēliņa kungam 3 lirikas (dzejolīšus).
22. nov. trešdiena.
Rīts. Nokārtoju virtuvi, paēdu. Šie vēl guļ. Gandrīz aizsūtīju prom kādu paku vedēju, ar – pasūtītu paku. Labi ka Clives nonāca vēl laikā lejā. Par to – nelāgs gara stāvoklis. Es te dauzos no sienas sienā. Man te ‘nav elpas’. To jau es zināju skatoties savā ‘logu pasaulē’. Es zināju, ka tur – Crown streetā, es biju izplētusies līdz jūrai, pilsētas jumtos, golfa lauka zaļumā, jūras krastā, debesīs un jūrā. Te – skats caur logu nav tik ļauns, tikai mājas pārāk intensīvi raugās man pretī. Tur vēl tā nebija. Bet varbūt drīz būtu – kādu māju tur cēla jau tuvu, un tomēr, es, mani logi viņai teica: „ko Tu skaties manī?” Te pretmājas logi saka manam logam – „ko tu skaties uz mums?” Bet – šie logi ir skatījušies cits citā jau visu laiku, man par to nav jādomā… Šodien atvedīs klavieres. Tur, kad pirkām tās, Dzidra ļoti labi, ļoti smalki un vāri un kā vajag nospēlēja Debissi Clair de Lune. Ļoti maigs piesitiens, viņa pieskārās kā ar putna spārniem. Es tikai uzdrāzu no Bacha chromatisko gammu. Un te – skanēs sienām cauri… Te ir citpiecitas sienas savienotas terasmājās, trīs stāvi katrai, mazs dārziņš aizmugurē katrai, daļa ielas priekšā un garāža. Labi. Skraidīšanai pa kāpnēm – jāpierod.
Kaut tā grāmatas lieta būtu nost no kakla – bet nav nemaz vēl sākta virzīt caur to ‘tapšanu’ – kur es tik maz varēšu palīdzēt un viss iznāks pēc citu gaumes.
25. nov. sestdiena. 4.30 pm.
Vakar Dz. un Cl. aizbrauca uz 1 nedēļu holidejās.
Biju tirgū (lielajā hallē) sapirku zaļumus. Šodien arī – maizi un vīnu! (ko nevaru attaisīt. Haha.)
Saņēmu 2 pirmās vēstules no Austrālijas. Abas no Kellerheriem – tie atsūta manu past tur – Jaša vēstule un čeks par 2 ned. (kā jau rēķināju). Tā – man ziemsvētkiem dāvana. Bet kaut kas ļoti rūgts ir dzīvē iemeties un – nezinu, vai un kā tas atstāsies?
Man trūkst Austrālijas saules, gaisa, tālumu un dzīves vasaras illūziju. Tas tas galvenais. Kā vēl to sadabūt? Vairāk varu ‘orientēties’ sevī, kamēr šie prom – bet neko nevaru izdomāt. Šodien sliktāk kā vakar.
Ārā – auksta migla. Vakar bija rudens saule.
Jaša raksta ka Zigurds Latvijā cietis kādā rūpniecības negadījumā – apdedzis, liekas smagi. Bet kas īsti? Nelaime? Viņam kāzas bija pie durvīm. Bēdīgi.
Ko es smilkstu? Slinkums spiež nost. Spēlēju, baidos trokšņot. Droši vien skan cauri – vai būs jābrauc uz Inesi lai beidzot reiz tiktu vaļā no šīs mūžīgās sajūtas – ka kādu traucē ar savu spēli?
Vakar spēle gāja burvīgi – šodien rokas kā sapītas. Sāp mazliet galva. Laikam – tas laika iespaids.
Šiem gan arī – nagi lai salst!
Par to čeku – es varētu atļauties kādu outfitu? Ziemas mēteli? ‘Kažociņu’?
26. nov. svētdiena.
Migla. Smirdīga. Kāds teica – kā zirņu zupa. Patiesi. Gaiss gluži pelēks un biezs. Izgāju staigāt ½ stundu. Nevaru pierast.
Dusmojos, ka nevaru izkārtot grāmatas lietu, aizbraucot runāju par to ar Eglīša kungu. Pēkšņi – man liekas nav nekā diezgan ne stāstu, ne naudas.
Motto: ‘un atkal viņš nonāca cietumā…’
Spēlēju, burtoju Bachu. Darba tur!!
Kalni neuzkāpti visapkārt stāv Vārti slēgti Lēni, simts atslēgām vaļā slēdzami Verami Neizieti, neuzkāpti. Vai labāk tā – Ja visi tie izstaigāti Kā tūristu ceļi zīmēm apzīmogoti?