26. nov.{1. dec.} piektdiena.
Šie mājās. Bet – kaut kas – upside down!
Man bij sirds nekārtīga (ļoti) vienu nakti. Un – viss no kāda satraukuma. Tagad tikko viņi mājā – trouble iet vaļā. Dzid. grib mājās būt, Clives – ārā, cilvēkos. Dz. arī varētu būt mazliet more social. Kaut kur taču ir jāiet – cilvēkos. Šoreiz – viņa ir tā kas ir neloģiska. Negrib saprast. Un tas ir – bīstami. Oh, kā dzīve ir grūti dzīvojama. Kā viņas jēga laikam ir – pašam sevi iznīcināt, neatlaidīgi, pamazām.
3 a.m. Tā tad jau sestdiena. Neesmu gulējusi. Sirds strādā tik nekārtīgi ka nevaru iemigt. Arī tabletes nelīdz. Dzidra!! Kaut kas Dz. dzīvē ir nelabi. Kaut kas ir pavisam nelabi. Bet kas? Vai man jāmirst, lai viņa atjēgtos un būtu laimīga, ka dzīve ir tikai tāda kā tā ir? Ja tas varētu līdzēt? Vai es to varētu? Bet – jā, es negribu to darīt. Noteikti nē. Bet ja tas līdzētu – ja viņa tad būtu laimīga – kas zin, es būtu ar mieru. Ak, es to saku tikai zinot, ka mana māmiņa aizgāja bojā manas nelaimīgās dzīves dēļ. Un zinot, vēlāk, cik nevajadzīgi bij viņai tā ciest, cik maz, cik absolūti neko tas negrozīja notikumus – un – tas tomēr beidzot kaut ko grozīja, tas deva man spēku neņemt visu tik ļoti pie sirds un – izturēt.
Es tikko gandrīz gribēju – kliegt, un atcerējos, ka viņa naktī sāka kliegt un pēc pāris dienām slimnīcā viņai bija trieka un tad beigas. Mūsu – Jāņa (toreiz vēl saucamies vārdos) un manu cīņu cēļ. Man jābūt uzmanīgai – bet es jau nekā nevaru palīdzēt – domas par Dzidru man uzdzen tādas bailes (par to – kā viņai ies) ka mana sirds lec un taisa tādus kūleņus, ka es nevaru aizmigt. Šonakt vēl sliktāk kā pag. nakti – es gribētu būt prom, nebūt pie viņas – un es zinu, ka es to nevaru, ka es gribu palikt un man jāpaliek. Bet – kā viss būs? Es nezināju, ka mana sirds ir tik vāja. Ko lai es daru?
4. nosit baznīcas tornī. Sirds sāp, ne tikai kūleņo. Un man bailes no rīta – no satikšanās ar Dz. no runāšanas un no mana uzdevuma – palīdzēt viņai. Kaut kas būtu jāpalīdz. Kas viņu tā salauzis? Gars man būtu drošs cīnīties, bet pret šo fizisko sirds lietu es nevaru cīnīties. Man vajadzīgas zāles vai – jāiet prom – lai es derētu man vajaga spēka. Man nav nekāds padoms sameklēts, kad mēs atkal kādreiz sāksim sarunas ar Dzid. Bet kaut kam vajadzētu būt, man ko teikt. Vai neko nevar iekrāt otra ceļam? Nevar. Un viņi ir jauni un stipri un cīņa viņiem ir vajadzīga – šīs krāces viņu braucienā. Lai iztur vai jūk.
Pirmo reiz viņi abi kaut cik šovakar izskatījās labi – atspirguši, ar sārtumu sejās – bet jau Dzidra – ar savu neēšanu un badošanos pieteicās – kā slimi!! Skatās tos deģenerētos augļos (visi tie arī nav tādi) – un nezina ko grib. Mixed up!
Svētdien 3. dec. 1972. 11.30 pm.
Ēdām vakariņās carry. Labs. Dz. spēlē par traku neatlaidīgi. Kaut nu beidzot gleznotu. Tā es maisos iekšā – nelaimes putns. Vakar šie partijā. Liekas labi.
Pie pusnakts.
Palasīju pag. gad. dien. grām. – novembri. Skaisti domāts, dzīvots, strādāts – arī strādāts. Jāsāk arī te.
Dažubrīd jūtos šausmīgi.
Kad šodien rekordplayers spēlēja kādu vecu gabalu – viss Crown str. dzīvokļa gars un gaiss nāca pāri. Un – nelaime likās viss tas kas ir tagad. Jāstrādā. Varbūt ir vēl mazliet ceļa.
Pirmdiena 4. decembris.
Lietus. Tomēr ārā staigājot ir labāk kā iekšā. Biju pašopīt – taisīju pusd. (Dzid + man) steaku + salāti, banāni + kafija.
Nosūtīju vēstuli Inesei un Laimonim.
Pārrakstīju kādu mazu dzejoli. Lasu dien. grām. – tas viss kopā ir skaists, bet vai mazie izņemtie no tā ārā, dzejoļi, var ko dot? Un viss? – Tas derētu tikai – ja es būtu ‘liela’ ar kaut ko citu kļuvusi. Tomēr – skaisti tur justs. Un kā Sarma reiz rakstīja – „katra vakardiena ir labāka kā šodiena.” Tas sāk īstenoties vecuma nojautas dēļ. Citādi?!! Kas nekaitētu tērēt laiku – te, laisties tad uz Kanādu!! Tomēr – jādzīvo tā, itk ā šīs nojautas (un īstenās vecuma tuvošanās) nebūtu – jādzīvo – priecīgi. Ar tādu filozofiju arī nevar dzīvot. Ir jābūt kaut kam uz ko skatīties šodien labprātāk, kā vakardienā. Tas – ir skatīties. Dzīvot var tikai šodienu.
Bet sirds nav laba. Lasu dien. grām. ka tā arī tur dažreiz nav bijusi laba – Tikai kad ir labi, tad aizmirst to – un kā palīdzēt? Es jau lutinos diezgan.
Jau 10 pm.
Jāiet gulēt. Lasīju vēl (un dzejas pārrakstīju) dien. gr. Cik saulains tur viss – cik pilns gaismas arī – kad nav nekādu cerību – tur tagad liekas vēl saulains – un tomēr – beigas tam tur bij jau klāt – kaut kam bija jāmainās, ja es tur vēl gribētu palikt. Bet – kas varēja mainīties? Draudzība ar Laimdotu? Ko tā varētu mainīt? Mazliet palīdzēt. Jā – mazliet palīdzēt. Jāsaņemas. Jāpārraksta cik var. Jāraksta jauns kas. Un jāgādā par savu veselību un izskatu tāpat kā cīnījos tur.
Kāds spēks, pazīts, zināts – dzīvotspēks Sadreb, iziet cauri caur visu (ko saucu sevi?) Iziet kā zibens gaisma, ātra, negaidīta Kā stars, kā skaņa izskan cauri Un – izraujies no bailēm neziņas – Dzīvs! Dzīvs! Tālu visapkārt un pretī ar sevi atveries – dzīvot spēks! Delnu izstiepju un saku – Dzer. Dzer! Vaigu pievēršu un saku, sildies! Sasildies!
5. dec. otrdiena. 10 am.
Šie vēl guļ. – Cl. strād. vēlu. Lietus smidzina (kā jau dienām).
Vakar Dz. mazgāja veļu. Kā jau domāju – Nopirktā veļas mašīnīte – tāds krāms vien ir, – vieglāk jau kā ar rokām ir – bet tik daudz darba ar rokām jāpieliek – jāpielej, jācilā un jācilā slapjie gabali no vienas vietas otrā. Bet – labi ka tāda.
Tad Dz. cepa Xmas kūku. Lielu un – visu labu iekšā. Liekas būs laba. Stāv uz galda izgāzta uz režģa un gaida icing.
Es biju 2 reiz līdz šopiem (vienr. tepat) pirku veļas uzkaramo krāmu. Te nekas nežūst ārā – miglā var turēt drēbes izžautas visu nedēļu – nekas nemainīsies. Visa veļa jāžāvē iekšā, izņemot to, cik nu tas ‘izgriezējs’ var kaut cik apžāvēt. Bet – kaut kā viss darbojas – tikai man dažreiz jābēg no virtuves prom kur tiek tik smagi no mitrā pirts gaisa ka paliek slikti. Tā viņi te – dzīvo! Tāds klimats un veļu mazgā virtuvēs. Šī māja – 6 gadi veca, bet mazgājamo telpu nav! Tāpat nav te apkārtējās mājās, ne bija pie Anijas un Allena. Neticami, ka nav mazgātuves! Garāža ir. Jāizbūvē būtu uz dārziņa pusi mazgātuve – bet kas nu to var izdarīt. Un – vai ‘governments’ tādu piebūvēšanu atļauj?
Anglija daudzos veidos – vecmodīgāka. Bet dažuviet ši vecmodība skaista un glabājama – vecas ieliņas, baznīcas, namiņi… Pirms ziemsvētkiem cilvēki un laiks un dzīve pati – griežas gaišāk, priecīgāk, pavisam – vesela…
Ceturtdiena, 7. dec. 1972.
Pāri 10 vakarā.
Šiem lejā bij smaga (Cliva barga balss), tad gara (Dzidras) runāšana, cik sāpīgi ir dzirdēt cīņas. Briesmīgās smagās liktenīgās cilvēku cīņas. Varbūt – viss par labu vien? Varbūt – viss šķobās un gāžas? Un kā kurš tad var izglābties? Es šo laiku dzīvoju tādā mierā – savā ziņā mierā, bez otra cilvēka aktīvas pretestības, bez otra cilvēka aktīvas iespējas grozīt, izlemt manus ceļus. Es pati biju noteicēja par savām dienām. Un tikai neapzinīgi ilgojos būt iekša tanī – jo tikko otrs klāt, tā cīņa un kauja (par ko?) iet vaļā.
Kādēļ man ienāca prātā ‘papa’ smaids, kad es redzēju (lejā noejot uz brīdi) mierīgajā (tad) – Cliva sejā smaidu? Kungs Dievs stāvi viņiem klāt!
Dzidra bij šodien uz (Brentwood?) uz oktion, kur mēs vakar bijām apskatīt kādas mēbeles būs tanī oktion. Dz. nebij neko dabūjusi ko gribēja. Viss – kaut kā nav iznācis kā gribēja. Bet – kaut ko ir nopirkusi – galdu virtuvei, dažus krēslus. What’s going on? Cik briesmīga ir laulības dzīve! Kas viss tādā nav jāiet cauri! Un arvien un cik daudz visur un vienmēr. Kaut ko tur ‘principos’ vajadzētu atlaist mainīt – un tad varbūt būtu vieglāk. Bet – liekas modernā dzīve to dara – un tāpat nekas nav labāk.
What’s with me? Kur man jāpaliek? Kas ar mani tālāk? Vai nebij labāk turēt borderus un krāt un ‘taisīt’ dzīvi, kā Zariņš to bij kaut kā domājis, teikdams – „uzcelt savu dzīvi’. Bet – es esmu saukta dzīvot pie bērnu uzceltās dzīves.
Piektdiena 8 dec. 9.30 pm.
Up and down. Visu laiku šiem arī – smiles un frownes. Tā tam laikam jābūt.
Svētdiena 10 dec (?) 1972.
11 pm. Vakar viesi. Cepu kliņģeri. OK. Visa cita būšana – nekas.
Nīkstu. Naktīs vēlu. Dienās maz iets staigāt etc.
Pirmais vakars kad – pavisam ‘aizmirsta’ jutos. Visam savi labi iemesli – bet man trūkst elpas. Un es zinu arī – cik tur bija grūt dažreiz – vērt dzīvokļa durvis un iet – staigāt – mūžīgā tukšumā! Atceries!! Bet – bij arī labi. Un labi bij mosties ar jūru! Un arī vakaros bij labi. Bet – dažreiz bij vientuļi. Ko lai es daru? Man jāraksta. Atkal ar rakstīšanu vēl jāmēģina kaut kur pieslieties. Kur? Turpat vecā vietā – Austrālijā. Kā? – tikai ar rakstiem – pagaidām. 3 mazi dzejoļi aizsūtīti. Uz svētkiem būs vēl ‘Nagare’! kā lai es uzrakstu? Jāraksta.
15. dec. Piektdiena.
Visu dienu bijām pa veikaliem, krāsu un skaņu jūklis un prieks. Šopijām foodu. Dzidra nopirka krāsas – ko gleznot ziemsvētku kartiņas. Tās – viņa iztaisa mazas glezniņas. Kas tikai tās prot novērtēt. 21 krāsas tūbiņas, vajadzēja samaksāt 3 mārc. un vecā dāma – (biju gatavot un ēst vakariņas just now ) – jā tā, norēķināja tikai £1.80. Dzidrai jau pag. reizē viņa 20 zīmuļu vietā saskaitīja 19 – tā mēs šoreiz pieņēmām, ka tā ir tāda ‘pretīnākšana’ un happy steidzāmies prom…
Svētku dziesmiņa –
Ar svētku dziesmu pie tevis iet mans gars (Or what?)
Un ceļu meklējot maldas:
Sauc jūras un ūdeņi, klintis un ceļi
Gaisma ar tumsu nomainās
Laimes un skaistuma salas
Sveicinot zūd un rādās.
Ar svētku vēsti, pie tevis iet mans gars
Un nemaldīgi atrod stājas.
Debesis augstas, zeme tālu līdz horizontam
Vakara klusumā ar akmeņiem un jēriem man rādās, kur tu mani gaidīji
Kur es tevi gaidīju, ejot un nākot mājas.
17. dec. svētdiena. 9 pm.
Dzid. un Clivs pie Misheles. Viņi piezvanīja. Ejot ļoti labi, ļoti labs weekends. Un man te uzreiz – gaiss nav tik mitrs, migla tik bieza, kāpnes tik stāvas. Izcepu šodien 2 kukulīši maizes (plāceņa). Gludināju veļu mazliet, biju vannā, mazgāju matus. Spēlēju.
18. dec. pirmdiena. 5 pm.
Šodien visu dienu laiks – zirņu zupa. Bet – burtiski.
Dzid visu laiku raksta ziemsvētku kartes, es visu laiku eju uz pastu un sūtu tās prom! Mēģinu nosūtīt Cliva paku, reģistrētu, un pat pastā neviens nezina – kādai tai pakai jāizskatās – par to past. of. domas dalās – anyway, ir nosūtīta.
25. dec. 1972 pirmie ziemsvētki.
Mūzika. Dāvināšana. Ciemiņi.
Mazliet saule logā. Dz. taisa ziemsvētku pusdienas. Cl. un viņa māsa, ciemos no Austrālijas un Julie, viņas draudzenes ir dzīvojamā istabā. Es atšķīru Karolīnei dāvāto (no Cl.) dzeju grāmatu. Norakstu te vienu dzeju.
As the mist leaves no scar
On the dark green hill
So my body leaves no scar
On you, nor ever will.
When wind and hawk encounter
What remains to keep?
So you and I encounter
Then turn, then fall to sleep.
As many nights endure
Without a moon or star,
So will we endure
When one is gone far. Leonard Cohen.
Arī citas dzejas tik liriskas.
Oh, green hills, Dark, green hills...
Vakar bija jauks ziemsvētku vakars – tikai mēs trīs. Cl. taisīja vakariņas (roast beef and veg.) bija ļoti labs sarkanvīns.
Šodien Dz. cep vistas, būs tradic. Xmas pudding un droši vien arī kāds vīns. Pēcpusdienā visi brauks uz Hertfordu – pie Any & Allen, Rozemary & David.
Bērni man uzdāvināja J. Austen’as kopotos rakstus! Būs ko lasīt, man vajaga patreiz lai – nomierinātos, samierinātos.
Ne zīmes no Austrālijas draugiem. Savādi, ka Freiji nav rakstījuši (laikā, mazākais). Anyway – do not look back – tas viss. Bet es mazliet domāju back. Savādi. Savādi.
Aizvakar bijām Londonā uz teātri. Laba komēdija, tīri laba… Kad smējās pa visu zāli – Ha… Ha… Ha… – pēc katra ha, konvulsīvi garš starpbrīdis! Braucot turp (mašīnā) nevarēju sevi piespiest priecāties par Angliju. Braukt tur – neparasti, ka braukšana, kas pati par sevi man vienmēr uzlaboja gara stāvokli – atstāja mani bez prieka, pat bez dzīvības izjūtas, tikai tad, kad iedomājos, ka braucu kaut kur Austrālijā – kaut kā mazākais dzīvība atgriezās. Austrālija tā iesēdusies visā esībā. Izstaigāju Wollongongu – miers tur būtu, atpūta uz kādu laiku – es te nevaru atpūsties – (nav saules, nav pat fiziski vien plašuma – lai arī – tas nav galvenais) – ja varētu atpūsties – ieejot mājās, vecajā dzīvoklī – bet paliekot – būtu arvien sliktāk – vientulība vērstos pamestībā.
Jāpūlas kaut ko te rakstīt un kaut ko dzīvot. Bet Londona bija skaista. Ļaudis lielajās ielās, logi, ugunis, kustība, dzīve, iešana un pastāšanās, ne tikai skriešana. Bet starp ļoti labi ģērbtajiem un laimīgiem (jādomā) – pamesti, nelaimīgi, izdiluši, nodiluši. Ielās, dažuviet stāv divi trīs, sarunājās labi ģērbti ļaudis. Man paskaidroja – ka tie tirgojās – galveno kārt ar – drugs, protams arī sex.
26. dec. Otrie ziemsvētki.
Pēdējā laikā viss gājis ļoti saulaini. Bet – laikam vajaga arvien par kaut ko kauties un cīnīties, mierīgi vienmēr nevar iet, vai arī – tikai vājie izvēlas šo ceļu.
Nothing special – bet O.K.
Vakar Any uzaicināja mani palikt kādu nedēļu pie viņiem pavasara pusē. Dz. gandrīz nepieklājīgi izteica – ka tas, lai es rokos pa dārzu! Patīkami saņemt uzaicinājumu ciemoties. Mani pievelk tur plašais pļavu lauks. Anyway – tas labi, ja kaut kur kur palikt dažas dienas, cik tas tur apmierina manas vēlēšanās – does not matter – labi ka esi tik daudz derīgs – ka cilvēki tevi pieņem. Arī Julie mani akceptē! OK.
Jātaupa veselība. Es te uzvedos neiespējami – katru nakti līdz 2 am augšā! Izskatos – 10 gadu vecāka kā Wollongongā. Bet – ko lai dara? Kā lai iemācos dzīvot?
Pēcpusdiena. Mierīgs ārā. Apmācas. Tumšs. Ēdam saldumus. Spēlējam kārtis. Lasām, īsti ziemeļu zemes ziemsvētki.
29. dec. 1972 Piekt. Pēcpusd—vakars.
Dzidrai – colds. Saaukstējusies. Vakar šiem bāršanās – asa. Es pārbijusies sataisīju Dz. vēl vairāk nepatikšanu un sev arī. Jūtos bēdīgi garīgi, fiziski. Bija ilgāka nakts… Vakar atbrauca – Ballentines, Davids. Tīkami viņu redzēt, tomēr.
Vakars. Dz. gultā. Neēd un nedzer neko – tik šokolādi un mandarīnus ko atnesa Clives. Labi.
Cl. + Dav. Bal. aizbrauca uz darbu.
Es atnesu zivis vakariņām.
Skumji. Migla.
Austrālijā esot jau karsts. Kā vajag. Sidorenko kundze cietusi no tā – redzēt vīru ar citu. Savādi – cik ilgi tas iet. Visiem…
