1973 England and to Canada
1. janvāris 1973.
Jau otra stunda (rīta pusē) no šī gada, viņš te ir un būs un paliks. 1972 gads nogrimst jūrā.
Aiz jūras ir cilvēks, kas mani mocījis un aplaimojis 3 gadus. Pie tā atgriežas domas arī šai stundā.
Nakts. Salna. Migla. Varbūt migla būs uzsalusi uz akmeņiem, un kokiem, krūmiem.
Proza.
Nav dzejisku domu.
Bijām izbraukuši dienā (tas ir nupat šai dienā, ko šī nakts aprok līdz ar 1972.) uz jūrmalu – dubļi un tukšums. Ko ziemā te citu var vēlēties. Pludmale ar lepnām mājām, gara, tiešām gara, kā es to savā dzejolī raksturoju un ne saules ne dzintara etc.
Wollongongā esot ļoti karsti, pāri 100 gr. vairāk dienas no vietas.
Dav. Ballentaina meitene, kas atbrauca vakar no tās puses arī teica – ļoti, ļoti karsts… Visi jūrā. Visi svešie cilvēki…
Bet jūra – nebij sveša. Jūra gulēja man logā. Es dzīvoju ar sapni.
Kā Dante.
Cik ārkārtīgi skaista bij varavīksna ielā pēc lietus, kad es taisījos prom no Crown str. Un domāju – vai šī pasaule tur mani ciet, tur un rāda savas brīnišķīgās, zīmes, vai tikai – saka man laimīgu ceļu? Kā es to varēju zināt. Arī citiem spīdēja šī varavīksna. Tā nebija mana vien.
Ziemas nakts melnā klusumā Laime nosalst. Varbūt dzīvos – sirds.
2. janvāris. 1973.!!
Uzrakstīju jau pareizi, apstājoties un padomājot.
11 p.m. Nupat kļuva nelabi – galva šausmīgi sagriezās. Iedzēru karoti brendy + tea. Palika labāk. Vēderā kaut kas arī bij nelabs… Spēlēju Scrabble un pirmo reiz dabūju tuvu pie 600. Just – luck!
Bijām ar Dzid. uz oktion sales – nopirkām krēslus. Salām tur, dzērām tēju + bun. Tās tur pagādā salstošajiem, par naudu protams. Mājās ēdām labu lunchu – cūkas šķēles, sēnes (pāris) biezp. zaļumi – atkal dzērām – kafiju, kafiju, kafiju. Vakarā stew (no vakardienas) cūka (ziemsvētku) un kafija, kafija, tēja.
Vēstule no Maršava, komponējot man. dzej. (kur ņēmis adresi nezinu) un no Ķirpes. Viņa mīļa – sūtījusi man kādu sudraba rotu – pašas kalumu! Nezin – kur tā paciņa palikusi??
Jāatbild daudzas vēstules – Freija, Šķēle, Birstiņa, Jaša, Inese, Maršavs, Ķirpe, Kellehere, Sidorenko – 9! – varbūt vēl kāda aizmirsta. Kā nu uzrakstīt 9 vēstules?
3. janv. 1973. Trešdien.
Bijām ar Dzidru Londonā uz ‘sales’. Pirkām vajadzīgās un nevajadzīgās (kā tas gadās) drēbes. Nopirku suit (pantsuit) + 3 topiņus.
Bijām uz filmu, kas ne visai labi patika.
Jūtos – old bag.
4. janv. ceturt. apm 11 a.m.
Tumšs. Migla. Sirds šorīt ļoti sāp – sažņaugta. Varbūt nāks vēl lielāks slapjums. Ienācu gultā – palasīt, vai ko? Bet nemiers dīda. Nevar atpūsties. Būtu jāraksta – jāraksta! Vai es te beidzot atkal nevarētu rakstīt ‘tikai pati sev’ – un kā Sarma saka – nemaz nedomāt par citu domām, lasīšanu, communication etc. Bet Sarma pats par to domā, vairāk, daudz vairāk, kā viņš gribētu atzīties.
Pēc dažām dienām Orsova brauc uz Vancouveru. Es gribētu būt tur, braukt atkal. Vai es gribētu arī – lai pēc visiem braucieniem Crownstreet dzīvoklis vēl mani gaida? Ne tāds ar visu to, kāds bija. Un cita tur nav.
To sakot es domāju – izjutu īsu pretestības mirkli pret to Crown street. Izjutu arī to nabadzību ko tas sevī slēpa. Ak kā viss ir sajaukts, cits citā sakrauts. Man būtu – jāatpūšas. Te nav nakts miera – es to nevaru sev ņemt jo es nevaru dienā būt mierīga – piepildīt, izdzīvot dienu, man jāsaņemas visu izkārtot kaut cik. Šinī zupā! Šinī iesmā uzdurtā dzīvoklī, ha!
Vakarā. Vēla nakts pēc 12. Es nevaru godīgi iet gulēt. Apsēsta ar Scrabble. Un neko citu nepadaru. Hate. Gribētu braukt 7. ar Orsovu. Kur? Nezinu. Uz mājām. Kur? Nezinu.
6. janv. Sestdiena. (Pāri pusnaktij)
Londonā pie Dz. un C. draugiem David & Doris. Tikko ienācu gultā – ļoti patīkama gulta un arī istaba – man vajadzīga iešana cilvēkos – redzu spogulī, cik nelāgi izmainījusies sejas izteiksme šos mēnešos. Jāsaņemas. Izteiksme ir – visvairāk cietusi.
Te Dzidras viena glezna – jauka! Ļoti jauka! Ar parasto viņas siltumu.
9. janv. Rīts.
Tumsa vēl. Nezinu 6, vai 7 nozvanīja.
Man jāmostas no manas letarģijas, no veltas ilgošanās pēc nezin kā. „Kad cilvēks vairs nezin ko viņš grib” raksta Freija savā vēstulē par sevi. Jāmostas – lai nepaliktu par krustu arī citiem, ne tikai sev.
Māja vēl klusa. Vai Clivs aizguļas, vai arī vēl nav 7. Par agru. Es gribu saņemties – bet nousea pret visu ko varētu darīt. Jāpārvar tas – jāpārvar. Vakar rakstīju vakarā kaut ko, par ko domāju – Domāju par Pinokio. Varbūt es tā varu izglābties ja es rakstu visu ārā. Tā var. Bet kā var rakstīt tik vaļsirdīgi? Tā – vienīgi var rakstīt.
O.K. to zinu. Un tomēr – šie nederīgie sapņi, šie vārie sapņi, dūmi, vai kas tas nu ir. Izgaismot to ar vārdiem, izlaist kā caur rentgena stariem un pasniegt lasītājiem – reta puķe, a? Kāpēc nē? Tā mana puķe. Bet laiks iet pāri.
Pusd. laiks. Dz. aizgāja uz bibliotēku. Es izmazgāju dvieļus un hešena galda mats – vēl jāmazgā dzelten + melnraksts linu mat’i. Tie svētdienas vakarā visi aplējās ar tomātu zupu (– vīnu?). Vakar nopirku Šopēna ‘kopotus rakstus’ – kādu albumu – varētu spēlēt ja cilvēki neciestu aiz sienas no tā. Kreisā roka tūlīt sāp, ja spēlē baidīdamies. Sagatavoju ola + carry pusd. sviestmaizēm, kad Dz. nāks un sarīvēju burk + lemon. Kaut ko niķējos – bet nekā nedaru. Vakar atzīmēju, rakstīju, mēģināju par Pinokio.
11. janv. 11 pm.
Un uz brīdi atkal viss iegūst krāsu
Izgaismojās
Manā cietumā
Lietas runā gaismu valodā
Trīs dimensijās stājas
Siena, glezna, krēsls
Priekškars logu sedz
Un aiz tā var jūra būt...
Nepiemini vainas vecās
Dzīvo krēsls un siena
Dzīvo klusums krāsās
Sēklu izsējis kāds smaids
Tāds joks un teika veca
Priekškaru ar puķēm Matiss iemīlētu
Kaut kas solījumu met
Šai vēlā stundā manā cietumā.
Jā, brīdi – krāsas un gaismas dzīvoja te, istabā, pēc T.V. skates. Vai tas bija no cilvēka gara, humora TV? Nevarētu būt? Varētu arī? Nē laikam? Vai no tā ka filmā redzēju D. seju??? D seja. Un angļa Pinokio humors. Vai viņā bij humors? – Viņā bij angļu vaibsti. Man te jādzīvo un jāizprot viņi. (Velna milti) viņi ir dzīvāki, kā austrālieši, savā reizē. Tikai savā reizē. Un D. bija austrālietis.
13.(?) janv. Sestdien.
Cietumā? Dzīves nenovēršamā cietumā. Cietumā jāstrādā, tad no tā var izkļūt. Bet es to nevaru. Pabeidzu lasīt Austin’as Emma. Tomēr – Šim laikam – tur daudz Jappy…
14. janv. 1973. Svētdiena.
Saule šodien. Pavasarīgs vējš. Mākoņi skrien. Bijām visi staigāt. Es aizgāju vēl tālāku riņķi, uz lielā ceļa, tad apkārt pa parku mājās. Te – iesprostots. Kas tur bij citādi? Daudz reiz jutos savažots, iesprostots arī. Bet es mīlēju savu sprostu. Tur, atpakaļ aiz jūras, es izplūdu pa visu apkārtni un mājās man bija mīļas vecas lietas, bet sprosts arī sprosts. No tā vairs nevar izkļūt tur ne te. Un tomēr – ir lietas, kas atver visas durvis, visas sienas. Tur kaut kas mani arvien turēja augšup, virspusē. Te es grimstu un grimstu un cīnos noturēties. Tur es tik laimīgi atpūtos. Sāpēja arī tur tukšums. Bet kaut kas arvein nāca pāri ar gaismu, ja ne cits – mana vienbūtne. Te – jādzīvo reāli.
Šodien skaistas debesis logā. Svešas.
Svešas bij arī tur. Nē, ne debesis, ļaudis.
15. janv. pirmdiena.
Bijām ar Dz. atkal uz to pašu vecu lietu krātuvi – oktion sales. Turpat kur pag. reizē. Tur ir kā kādā klubā – ļaudis ar vienādām interesēm – antīk mēbeles un lietas. Atskaitot tos kas iepērkas tālākam tirgum. Tie vienmēr izskraida pirmie, un paņem labāko. Mazākais – antīku tā, gandrīz citi neredz.
Pa gabalu es uz kādu noskatījos vai – ieraudzīju šoreiz manī skatāmies un uzskatīju. Tad runājot ar Dz. es pēkšņi ‘jutu’ ka kāds uz mani skatās – nē es to nejutu – es jutu kaut ko, ko es apzinājos ka es to jūtu, tikai tad, kad pēkšņi es biju aizgriezusi galvu no Dz. un meklēju līdz atradu, ka kāds uz mani skatās – Tas cilv. bij pienācis tuvu (otrpus galdam) un skatījās manī. Apsēdās tur pretī. Bet tad bij jāiet prom. Viņš nebij sevišķi simpātisks. Pajauns galvenais – es atkal izjutu to, ko var sajust – ka kāds uz Tevi cieši skatās, (kā īsti skatās? – to jau nevar zināt) tikai – skatās un to sajūtu kas liek pagriezt galvu (līdz atrod – kur, kas skatās, un tad ir – that’s that ah!) to sajūtu varētu apzīmēt kā kaut ko līdzīgu siltumam, ne gluži kā pieskāriens, vai smagums – bet kaut kas tamlīdzīgs kopā – ja nesastaptu to, kas skatās, ja tas būtu jau iepriekš novērsis skatu – šo sajūtu nevarētu atcerēties jutis.
Savādi. Bet ļoti noteikti tā tas ir. Šo gandrīz kā siltumas izjūtu esmu izjutusi mazākais 2 reizes citreiz (un varbūt daudz reizes) šī ‘siltuma’ izjūta nav iezīmējusies tik stipri.
Ceturtd. 18.I. 73. 9 pm.
Šodien Dzid. teica – ka iespējams, ka es būšu vecmāmiņa! Kaut nu par labu, uz labu un labi viņai ietu.
Šodien biju strādāt civic centrā (!), pie romiešu izrakumu tīrīšanas un šķirošanas. Samērā maz tur var nopelnīt – Bet – labi ir iet uz darbu, labi būt dzīvam. Ja rokām nekaitēs – citādi tur OK. no 2 pm – 5.30 pm. Labi redzēt šīs zemes cilvēkus ikdienā. Īstots iedzimtos… Un labi arī – dabūt kabatas naudu. Logā bija izlikts sludinājums pēc darbiniekiem, experience nav vajadzīga – un es gāju un kā brīnums – dabūju vietu. Mani izjautājot noturēja par zviedrieti. Haha. Austrālijā nekad neviens neteiktu ne zinātu domāt tādu iespēju – te cita pasaule apkārt un ir patīkamāk, ja notur par zviedrieti, kā tur pirmais kas varētu būt – poliete, itāliete? Un lai arī Itālija devusi mums vairāk kultūras kā Zviedrija – ļaudis, ko Austrālijā pazīst par itāļiem, ir melni un nabagi, maz izglītoti melna darba rūķi.
20 janv. sestdiena. 10 p.m. gultā.
Vakar bijām out – ārā, vakariņās. Dav. Ballentains izmaksāja. Bij – lieliski – viss labākais ko var dabūt. Man filet steiks. Dzērām – franču burgundiju. Pati tik jutos plakana. Bet nevajadzētu. Greengrocers grib uzjautrināt – bet tas laikam lai palīdzētu. Vakar saņēmu algas maisiņu! Divi mārc. no £2.10. Šorīt kamēr šie visi gulēja, aizgāju iepirkt šo to labu brokastīm – jo Dz. bij tukša māja, nebij šopīts – lai Dzid. vieglāk saklāt galdu (pēc tik liela out ņemšanas Ballent.) Paņēmu maizītes, labu baconu, lielus grapfruitus. Un bij tiešām labi brokastīm. Aizmirsu tomātus. Labi tomēr izlietoju iepelnīto un tas ir patīkami, ka var atļauties, tad kad vajaga.
Žēl tikai ka darbs, plunčošanās pa ūdeņiem, mazgājot izrakumus, loti maitā rokas – sāp visi kauliņi! – citādi būtu tik labi iepelnīt tādiem priecīgiem iepirkumiem. Citi cimdi jāmeklē. Varbūt tā ko vēl varēs un lēnāk jāstrādā, jāvelk cimdi nost šad tad. Bet es – kā mežonis.
Šonakt pilns mēness. Arī tas te ir (liekas ir) tuvāk – visas šīs lietas, nozīmīgākas, tuvākas, maigākas – tas lai atsver to, ka tās nav tik spēcīgas, valdonīgas, kā Austrālijā. Tālas debesis, un viņas spīdekļi tur.
21. janv. svētdiena.
Kāda svētdiena
Kas plosa baida
Kas nesaka nekā kas būs.
Man māju nav.
Laipnās sienas
Aiz kurām slēpos es
Ar sauli, jūru, sapņiem
Illūzijām tukšām,
No kurām izlidoju
Līdz ar putniem gaisos
Ir sažņaugušās apkārt
Kā cilpa pelēka.
Kāda svētdiena
Ar prieku laipnību
Un smiekliem
Mīlestību.
Kāda svētdiena
Uz – kurieni?
Visi priecīgi. Ciemiņu pilna māja un vēl nāks čupām.
Pēdējā laikā guļu tikai no 2 am. Bet rīta pusē tomēr guļu – un galu galā – nebūtu ko žēloties. Man nav kur dzīvot tā, kā es dzīvoju – tas viss. Man vairs nav, savas mājas, bet man ir – sava istaba. Vai tas nav daudz?
Vakars – nakts, nezinu cik vēls īsti.
‘Šie’ spēlē visu dienu diplomātus un citas spēles.
Dz. & Cl. Any & Allan, Steave, David (mazais Davids, ne Ballent. Dav.) Caroline, Julija un 2 viņas viesi – mētājās apkārt visur.
Davids Ballentains un viņa māsa Fiona, nezināja kur palikt, dažreiz staigāja apkārt, dabūju ar tiem vairāk parunāt.
Pusd. – Dzid. sagatavoja lielisku auksto galdu: meatloaf, zivju želē mix – 2 dipi ar biskvītiem, salāti zaļie liela bļoda, mazā bļodiņā selery un tomāti, green beans. Cheese. Visas bļodas nice ‘dekorētas’ – tad saldi maršmellov un ‘crunch’ – „bij ļoti garšīgs viss” un ļaudis ēda priecādamies. Gandrīz par maz savory – vai taisni – pietiekami. Dzidras taisītais zivs maisījums bij sevišķi garšīgs. Un mans mīcītais kukulītis arī. Davids ēd salātus kā trusītis!! Maizes baltā, melnā un french un biskvīti.
Vēlāk – es vārīju zupu – bij labi – bet – arī kļūdas – par daudz tomātu biezeni pieliku un par daudz nūdeles. Pēdējās – aiz pārskatīšanās, tom. biezeni – aiz nepareizas vēlēšanās – jo vairāk, jo labāk – un arī no neziņas – cik un kādās proporcijās viss tas virums jātaisa. Bet – galā viss bij labi – tikai Julijas radiem nepiedāvāju otrreiz zupu – jo tie saradās, sasēdās paši pirmie un es pārbijos ka ‘īstajiem’ viesiem, kas vēl spēlēja spēli – nepietiks – bij garlic bread un vienkāršs bread (french) krāsnī labi nokaltēts un labi iesviestots. Bij OK.
Dzidra var būt ļoti apmierināta ar sevi, sarīkodama tādu labu viesību dienu. Dave (Cliva darba biedrs) teica „…and everything so beautiful” – vai apmēram tā. Neparasti, ka jauns cilvēks tā ievēro un saka.
Davida māsa Fiona – skaista sieviete. Nopietna, un lepna arī. Augusi Dienvidus Āfrikā. Davids atstājis to savas sociāl politiskās izjūtas dēļ – nemīlējis to kungu un kalpu kārtu slāņus, kas tur ir, ko es arī jutu Capetownā pavadot tikai pusotras dienas. Bet viņi abi gandrīz zem jautāšanas zīmes – cik sirsnīgi? Vai nav kāds coldness? Kādēļ man tā likās?
Zoe – raudāja – par ko? Protams nezinu. Un tad izskatījās vecāka daudz un Davids nemaz nelikās aizkustināts. Es arī reiz izrīkojos nepareizi – runāju ar Zoe – un kad nāca Dav. garām – pametu Zoe, viņam bet viņš neapstājās – tā mēs abi pametām Zoe – labi, ka viņa tūlīt gandrīz nāca līdz no koridora virtuvē. Jāuzmanās man ar tādām situācijām.
Es gandrīz varētu uzņemties cater jobu. Dekorēšana iznāk laba ‘pati no sevis’ – nu – ēdiena labums – jāturas vairāk pie recepy – bet – parasti arī iznāk o.k.
Svētdiena, kāds datums. {28.1.73}
Kā pa miglu kā pa ēnu?
Kā pa rudeņaino miglu… – viss sajucis…
Bijām uz teātri Londonā aizvakar, kad pavadījām meitenes uz lidostu. Bijām dienā. Bijām galerijās. Redzēju Dali tādu un tik daudz gleznas no viņa, kas ļoti iespaidoja. Vai patika? Tas nav pareizs jautājiens. Kā var patikt, tik bēdīgas (jā tas arī nav pareizs vārds) lietas. Es varēju cienīt, apbrīnot. Traks meistars tomēr. Traks, bet meistars!
Teātris – 1980 g. stils. Interesanti. Dzīve no 18. g.s. strādnieku – kurpnieku, amatnieku dzīves – Hobsons un viņa veikals. Young Vic – labs teātris, mazs, jauns, dzīvs, entuziasma pilns un jaunas prasmes.
