13. vai 14. {5} februāris pirmdiena. {12.2.73}

Laba vēstule no Sidorenko kundzes – tās iespaidā visa diena atdzīvojusies. Negribējās iet uz darbu dēļ tās mārciņas – gribējās rakstīt. Bet – jāizmanto šis darbs, kas devis tik daudz laba, ievedis dzīvē te.
Tomēr – aizgāju uz darbu – varbūt nevajadzēja? Ejot bij tā – it kā ļoti, ļoti nevajadzētu iet. Patreiz tiešām vēstules iespaids sāk pazust te šai ‘vecās mātes’ atmosfairā.

Bet brīdi bij tā – it kā man visa tā dzīve tur – vēl piederētu un es te būtu nesaistīta. Varbūt esmu. Varbūt atgriezīšos varbūt līdz ar Laimdotas draudzību – palikšu sakarā ar turieni un ja atgriezīšos – nebūšu pazudusi tur! Tas svarīgi, ja man būs kāda saite, kāda vieta kur pabūt – tad es atgūšu kaut ko no tā, kas bijis labs. Citādi – tāpat kā visās pamestās vietās, kur atgriežas un nevar vairs ieiet tanī mājā, satikt tos cilvēkus – pabūt, padzīvot kaut ko no bijušā – ir tikai sāpīgs tukšums. Jāturās pie Laimdotas. Varbūt viņa atbrauks šurp. Dēli pelna. Nu – mazais viņu vēl 3 gadi (jau tikai 2 ½) turēs uz vietas.

Es klausos atkal skan
It kā tam instrumentam būtu
Uzvilkta jauna stīga
Trīc skaņa, gaisā, jūrā
Mirdz vizuļo pirkstgalos tavos.

Svētdiena – februāris. {18.2.73}

Pēcpusdiena. Biju staigāt – noplūcu dažas nātras. Es nezinu kur, pie kā turēties?
Vakar bijām Cambridžā. Izbraucām skaistā salnas rītā. Tur saule. Labi viss. Mierīgas un skaistas pastaigas ar Dzidru. Ieliņas vecas, tirgus. Celtnes, dārzi. Neticamas krāšņas vecas celtnes. Jewels, ne debesskrāpju kastes. Varbūt – tie kopā vieni arī dod labu, jauktas lietas, kur zem tiem plok vecas celtnes ir skumjš maisījums. Te – pietiekami ticības progresam un tomēr tik dziļa vēsture.
Bet kā man īsti dzīvot?
Naktī atkal nevarēju aizmigt.

Šodien norakstīju un nosūtīju 3 nenozīmīgas, tukšas, varbūt pat nesirsnīgas – vēstules Ozoliņa, Rudzate, Ķirpes kundzēm. Visām gribēju rakstīt sirsnīgi, bet kaut kā vārdi nenāk tie, ko varētu teikt – grūžas kādi auksti kā akmeņi. Ko darīt? Es nezinu īsti – kur es stāvu.

Gribu vasarā kaut kur braukt. Ar ko? Uz kurieni? Kā? Vasarā Kölnē dziesmu svētki. Visi latv. emigranti parādēs savā labākajā formā. Sagatavoties uz tiem? Cik spēka! Pareizi tā būtu. Varbūt satiktu cilvēkus, nomierinātos. Ko? Kā? Varbūt.

Tagad – rakstīt. Ko es tur plēšos un visu pametu to pāris mārciņu dēļ? Tik viegli ir ‘iet uz darbu’ – spēlēt dzīvu, spēlēt palikšanu, spēlēt tērēšanu – sīkumos. Nu – varbūt iet vēl 1, 2 vai 3 dienas. Vairāk arī tur nebūs darba. 3 vai 2? 2. Un apcerēt ko, sākt ko rakstīt – sūtīt Dēliņam. Tas ātri jādara. Jādara. Jādara arī. Jāšuj, jāplāno vasarai drēbes. Jāspēlē jāstaigā. Bet es mierā tupu un rušinos un plēšos dēļ tās 1 mārc. dienā. Naktīs nevaru gulēt. Tas neiet. Jābeidz. Jāsoļo tālāk. Jādara kaut kas nopietnāks. Tik daudz ko darīt!!!
If we cannot get along
What’s that bum there for…

22. febr. Ceturtdiena.

Dzid un es – bijām Londonā. Cik skaista ir vecā Ēģiptes māksla! Protams arī grieķi. Bet – Ēģipte!…

25. febr. Svētdiena. 3 pm.

Biju staigāt tālu apkārt, izgāju riņķi: uz parka stūri, pa lielo ceļu, līdz upei, pār tiltu, otrpus pilsētiņas, atpakaļ pa Mosham street, kur parasti ejam uz pilsētu.
Dzirdēju cīruli gaisā!

Pļavā ganījās govju pulki
Baltmelni
Nātras lied no zemes ārā gar ceļa malām un dārzos.
Netīrs, piemētāts viss
Papīri, skārdenes
Uz ceļa mašīnas šurp, gar otru malu turp
Troksnis vējš, putekļi, gāzes
Pasaule tikai viena piemētāta vieta, kā tāds – backjards...
Kam jātiek pāri
No pilsētas uz pilsētu.
Vēl bez manis viena veca sieviņa gāja
Un divi veci kungi
Stāvēja ielas stūrī un noskatījās
Kā tur ātri (pa svētdienu, līdz darba rītam lai jau prom)
Nojauc trīs, četras vecas mājeles.
Viņu laiks galā.
Skaistas vecas laipnas sienas
To vietā nāks lieli stropi
Kur perināsies jaunas ļaužu masas
Ar ērtībām bez laimes, bez miera
Ar skaļumu un prieku.
Bet mašīnās sēdēt ir labi
Ir viegli pārbraukt no pilsētas uz pilsētu
Ir brīnum ērti un labi
Un dažās kastēs – debesskrāpjos arī ir
Brīnum ērti un labi.

Punkts.

Vakar biju tirgū. Aizgāju otrreiz pēc grapfruitiem. Jacks pēkšņi nāca citu vidū pretī, neredzēja mani. Es aizgāju pirku grap. un kāda silta vēsma pieskārās, kas tas bij – nezinu, kāds cilvēks, vai doma. J. bij atgriezies, vai viņš bij pienācis tur arī, kur stāvēju? Rītu jāiet vēl uz darbu. Lai gan tam nav jēgas.