Lieldienu sestdiena, 1 aprīlis, 1972.
No agra rīta prom ar Idu Maruijā. Labs brauciens!!!
1. Lieldiena, 2 apr. 6 a.m.
Naktī lietus, smags. Tagad skaidrojas.
Vakar bija labs brauciens, vairāk kā 500 kilo. Turp un atpakaļ. Bet es biju sagatavojusies braukt uz to vietu pie Maruijas, kur mēs nakšņojām divas iepriekšējās vasaras – ne tieši pēc to ķobīti blackberiju – un iznāca tā, ka mēs tur neapmetāmies. Tur bij ceļā mala tīrīta, mazliet smilts sagrūstas – Ida domāja – vai ies mašīna tur pāri, Ida piegāja tur pie vārtiem, kas veda zaļajā valstībā no lielceļa. Jau gribēja to atvērt, tad pēkšņi apgriezās – nē, viņa negribot tur palikt, braukšot uz citu ogu lauku. Biju ļoti vīlusies. Biju ilgojusies pēc garā brauciena būt tur zaļajā laukā pie Maruijas. Braucot pēdējos 25 kilometri pa mežiem, pa klinšainajiem Maruijas krastiem, es, biju uzmanīgi vērojusi, gaidījusi tieši to stūri, kā mājās atgriešanos. Un tai brīdī patiesi – viss kļuva gaišs, zeltains no saules kas atraisījās no mākoņiem.
Un pēkšņi nē…
Man kļuva grūts, nevajadzīgs, lieks, žēl katra soļa ko mašīna aizrāva tālāk.
Izkāpjot svešā nemīļā vietā (patiesi putekļains stūris) es mēģināju sevi mācīt: esi prātīga, atraisies no mūžīgām iedomām, iztēlēm. Tai otrā vietā tev nekas nepiederēja, divreizējas atmiņas, pašas iedomas, pieķeršanās tai vietai – bet tomēr, tomēr – tur es satiku Maruijas ūdeņus, skaidrumu, vakara miglu, satiku sevī atmiņās savu jaunību, līdzīgu tam stūrim, daudz, daudz tur bij…
Meklē ko citu. Nepieķeries vienai vietai, nekavējies neizdomā – skaties, atrodi, redzi citu, jaunu atkal!!!
Es mēģināju – bet nebij jau laika un tas stūris ar putekļiem no ceļa kur brauca mašīnas, neļāva pat pasēdēt un atpūsties pēc cīnīšanās ar ogu krūmiem. Ganības tālāk, kur lasījām ogas – ok. Bet tomēr tikai – ļoti reālas govju ganības.
Atpakaļ nākot uz mašīnu, es gandrīz uzkāpu guļošai brūnajai čūskai. Ja nebūtu skatījusies uz zemi, savā apātijā – nezin kā man būtu gājis. Tagad – es gāju galvu nodūrusi, skatījos uz zemi, un soli divi trīs pirms sevis uz celiņa, kas tas bija, kā svaigs dzelten brūns govju plācenis, {sketch of curled up snake} vizuļojošs mazliet, viss te bija sakaltuši, pelēki… ne galva, ne astes, tikai vienādi cieši līkumi cits citā… un tad es zināju, kas tas bija un apstājos pirms solis bija jāsper tam pāri un nākošā mirklī tas sāka kustēties un atritināties un ar ātrumu kas ir zibenīgs, bet mīksts, slīdošs neatvairāms – tā izsliedamās pazuda krūmā.
{sketch of uncurling snake}
Nē, augstāk {another sketch with snake’s head stretching higher} un taisnāk {one more sketch, straighter stretch}. Nē, es nevaru īsti uzmest to – bet anyway – tā apmēram. Liela, gara brūna čūska pusotra jarda? Varbūt vairāk vai mazāk, to es nevaru pateikt. Tieši tad, kad es tur staigāju jau bez bēdām domājot – to čūsku te nemaz nav.
Uz ceļa mums gandrīz bija saduršanās ar citu mašīnu, un es iedomājos – liktenis ir kārs uz Tevi. Un te Maruijas krastā mēs gandrīz nodrāzāmies no klints izvairoties kādas necerētas pretī nācējas mašīnas. Mēs turot ātrumu cik var un pagriešanās daudzumu – cik var – tur tikām garām – ja pieskarās mašīnai mēs lidojam lejā, ja nobraucam par daudz no tās – mēs tāpat lidojam lejā!
Tad es domāju jau nopietnāk – Vai liktenis ļauni spēlējās, es domāju, vai viņam kaut kas padomā?…
Es skatījos uz mašīnām, kas kā pielīzdamas parādījās ceļa līkum stūros… Bet par čūskām – es aizmirsu un tā bij nolikta tik tuvu!…
Vairāk pārbaudījumu liekas – nebija. No klints bluķa kalnu augstiem man nolecot samežģījās kājas koka tupelēs, kur es ābolu ēzdama skrēju – tur es varēju tikai lauzt kāju vai izdauzīt degunu, es noturējos un Ida nošūpoja galvu. Tur nebij tā fatālā tuvuma, bet trīs pirmos gadījienos bija.
Skumjas un prieks maisās – žēlas un bailes pat šo vietu atstāt – sākt vecmāmiņas lomu – te, es varēju spēlēt kādu brīvas sievietes lomu – vāji man tā gāja, bet tomēr – pamazām es kaut kā to sāku – darbā, tagad arī sabiedrībā – pamazām ar dāmām – pamazām, kā bruņu rupucis…
Savādi – Pēc šīs vakardienas ar 500 kilometriem mašīnā, ar mocīšanos karstajās blackberijās, ar vēlu gulēt iešanu jūtos daudz spirgtāk, kā ar mierīgu šūšanu mājās sēžot. Tā tad…! Bet vienmēr nevar skriet…
Un man prātā ienāk kaķpēdiņas
Pulkiem kaķpēdiņas baltas,
Rožainas un asins sārtas, sīkas lāsītes
Uz gludas vecainītes
Upes krastā abpus ceļam
Jaunas priedītes kur sēja vecais mežs.
Nekur nav bijis jautrai dejošanai
Lēkāšanai
Domās staigāšanai, dzīvāks
Paklājs klāts.
2.30 p.m. Viss parastā miglā un līst un līst. Naktī bija stiprs un skaidrs ātrs lietus – šis ir atkal tas ilgais ‘žulga’. Labi, ka mēs braucām vakar – ‘noķērām’ tik labu dienu. Šuju atlikušo linu lupatu – ‘sedziņā’. Un domāju. Who is D? What he thinks he is doing and what is he doing?
I am 100% sure – he plays with the hand and ring. He showed me the hand without the ring – allured me in ‘the hope’, now he specially shows it with the ring – saying – no hope. Haha!
8.45 pm. Līst, līst, līst un līst.
Izcepu cheese (lemon) cake. Varbūt mazliet par daudz lemon, bija ļoti lieli, un vienam ‘lielā puse’, un ļoti sulīgi – bet O.K.
Vienaldzība dziedē un tad atkal uznāk dullums un – tas nav nekāds dullums vien – bet apzināšanās, ka no visa jāatsakās. Kādēļ? Citi vēl neatsakās. Citi atsakās vēl agrāk. Kā kurais.
Otrie Lield. svētki 3 aprīlis, 1972 2.30
Līst. Nepārtraukti.
Georgs taisās prom – aizveda pakas. Pats laikam līdz rītam paliks. Es jutīšos labi, kad būšu viena – vairāk spēlēšu, visur varēs kustēties brīvāk – visus weekendus viņš tomēr mazliet traucē – ne jau daudz – bet šos 3 mēnešus es izplānošu dzīvot patiesi tā, kā man šos 2 gadus vajadzēja dzīvot – nu pa daļai dzīvoju arī: ražīgi un brīvi – iet darīt, rakstīt spēlēt, mazgāt, kārtot visu – un justies laimīgai te.
Uzšuvu šais 2 svētku dienās vēl vienu linu sedziņu – Laimai uzšuvu vienu – to Aina priekš viņas paņēma par 6 dollari – tas tomēr ļoti mēreni. No atlikušās otras drēbes malas, mazliet mazāku, bet skaistu uzšuvu. Varbūt – meitenēm. Varēšu jau vēlāk arī šūt – uz Kanādas lina!! Bet ja nepārdod šos kas sataisīti – nav nekāda vaina. Un tagad? – Jāraksta. Kas trūkst? Varbūt – nekas. Tikai švunka jāsaņem.
Otrdiena, 4 aprīlis (3. Lield.!) 7 am.
Georgs vakar izvācās – māja pieder man vienai! ‘Līdz sirdij’ viss griež, domājot ka tā jāatstāj! Man te bij labi!!!
Līst. Trešo dienu – maisā.
Pēdējie trīs mēneši te būtu tā jāpadzīvo vienai un brīvai, jākārto būs tik daudz lietas arī ar visām, pasēm, atļaujām. Ross savā istabā vēl it kā skaitās īrnieks, lai gan maz te uzturās. Un – nemaksā…
Vislabāk es sāktu atkal ‘izvilkt diegus’ un šūt – ātri un skaistu ko! Labi, ka nav nevienas lupatas mājās. Tas iesāktais krāsainais spilvens mani neiejūsmo – bet lini, nebalināti, parupji, spoži, maigi lini!! Kuros raksts ‘atrodas’ – no diegiem, no darbības ar diegiem, no audumiem un velkiem – raksts ir linu audumā – viņš jāatrod, jāatdzīvina – un tas ir mistiski, skaisti!!
Trešdiena, 5. aprīlis 1972.
9.30. Saule, galva sāp
Gaidu pastu.
Šai saules dienā... lūzt Lūzt kāds zieds, mans zieds Šai saules dienā Lai rēta dzīst, aizdzīst Šai saules dienā.
Ceturtdiena, 6. aprīlis. 8 p.m.
Pastā – nekā.
Dienas iet kaut kā lēnām. Tas varētu būt labi.
Gara stāvoklis – mainīgs! Visādas izjūtas – jau it kā šķīrusies no šejienes – jau viss atkāpjas, pazūd man – tad atkal – viss vēl ir.
Gribu pamazām visu savest kārtībā: mazgāju ‘sedziņas’ – un gludināju veselas 7! Arī visas drēbes pamazām jāizšķiro – un jātur gatavas. Tāpat citas lietas: mani papīri!!
Vakar uzrakstīju kaut ko par Maruju – šodien nekā. Aizgāja – mazgājot. Biju pieteikties pie zobārsta – rīt 15 pirms 12 – jādabū zobi kārtībā. Patiesi derētu arī vēnas operēt! Bet – tikai ēdu un topu smagāka! Jā – ēdu. Tas varbūt – nav labi. Ross atkal lūdz atlikt trīs maksas. Tas – vairs nav patīkami?…
Biju reiz šopīt – otrreiz uz bibliotēku – piepūlējos nākot – kocenes tādas vaļīgas.
Dzeru vitam. tabletes – izskats – tā puslīdz – tādēļ, ka ēdu, bet smagums?
Rītu uz zobārstu – bet jāraksta!
Vakar Aina neatnāca uz stundu – nav ziņas arī šodien??
Parīt – dāmu vakars, pie Helenas? Jeb – kur? Pie Vidiņ kundzes? Jeb tur mēs bijām? Rossa nemaksāšana mani traucē. Varbūt tas nekas – viņš jau ir tāds – vējains. Nevar piecelties – istaba nekārtīga – bet jauks, citādi. Izmazgāju arī abas garbig bins un jauno noliku verandā – tanī varēs sapakot mantas, kad būs kaut kur jāved…
Šodien – ilgā šopīšana, bet es saēdos sēnes un tupu mājās – varēja aiziet uz gallery – bet esmu piekususi. No kā? Nākšana ar izļodzītām tupelēm. Ok. Palasīšu Evelin Wough (vai arī par viņu) – un taisīšos gulēt.
Piektdiena 7. aprīlis. 1972.
Maigs ārā – mākonīši piesedz sauli un atklāj.
Cauce raksta vēst. Austr. latv. par TV kaitīgumu bērniem. Es varētu pievienoties viņam aprakstot savu pieredzi lejā, kā baby sitteram – bet – vai tas man jādara?? Jādara viss – bet vispirms jādara paša tuvākās lietas.
1.30 p.m. Biju pie dentista. Liks jaunu setu – augšā. Apakšējo – nekad ja nav visi zobi ārā!!! Funny rules!
Lasu par Evelin Wough – šoreiz, kā bieži, man uznāk slikts gara stāvoklis (kaut kas viscauri rotten) ja lasu ne lielie, ne labu, autoru grāmatas. Dažas mani neiespaido – bet dažas es iekšēji nespēju pieņemt. Šī – mani iespaido, kā īsta sieviete ‘tarkšķe’ – lai gan man ļoti interesē lasīt par Evelin Wough – kura grāmatu – The Loved One – tikko ar patiku izlasīju – tomēr šo Frances Donaldsones grāmatu es varu lasīt – tikai pa mazām porcijām!…
5 pm. Izgāju – apsēdos verandā uz brīdi. Ko darīt? Negribu staigāt, bet gribās ārā būt. Tā es – paliku. Otr. b. – D. pabrauc, redzu tikai jau garām – lieliska augstmaņa bilde. Mani sagrāba vecā lieta. Tad garām gāja kāds vecis – neglīts pēc velna – es piespiedu skatīties uz to un atzīt cilvēku – tas man deva līdzsvaru – atgrieza slavētajā ‘īstenībā’! OK. Ļoti tukšs viss. Ārkārtīgi tukšs.
Satiku Laimdotu uz brīdi uz ielas. Rītu – partija nebūs. Nākoš sestdien Sidnejā – uz Piecīšiem – un tur jādomā – kafejnīcā – vakariņas. Biļetes pašiem. Man nav nekāda liela interese par tiem Piecīšiem – Braukt arī nepatīk sestdien. Bet Laimd. aicina mani ar busu līdz uz Kanberu – pēdējā Aprīlī. Izmaksāšot. Hu? To varētu. Uz Sidneju? – ja būtu kas prātīgāks. Tie 5 laikam plātīgi naudas rausēji. Ok – bet, man gandrīz neinteresē. Braukt vēlu naktī.
Sestdiena 7.30 am. 8. aprīlis 1972.
Dienas iet. Mēneši – skrien ātri! Tiešām – jau 4. šī gada mēnesis. Un vēl ‘vakar’ es biju uz Figtree, vēl vakar bij ziemsvētki, kur šogad nebija – vēl vakar es teicu – viņi atbrauks pēc pusgada – tas nav ilgi! nē – nekas vairs nav ilgi. Viss slīd no rokām tik ātri. Vairs 2 mēneši te, 2 ½ – un tad man jau viss mainīsies. Un 2 mēneši – ir putas, dūmi uz Crown street, rasa kas izžūst. Es domāju – man un D. Bet vairs nav – man un D. Tas ir apstājies citādi, pirms es atvadījos tā, kā es domāju tas iznāks – vienu mirkli šorīt, nupat, es domāju: es gribētu – uz Maruyu! Es gribētu tur pie tās mājas, kur mēs šoreiz neapstājāmies. Nabaga cālis!…
Bezgala melancholija Melancholija Tava seja atnāk un Tai līdz ir kalni un ceļi Klintis un ūdeņi. Tava seja atnāk Un tā ir šīs zemes Seja klintis, kalni Ceļi akmeņi ūdeņi Saule. Šī zeme Klintis akmeņi Saule.
1.30 p.m. Divi reiz gāju lejā līdz olu veik. un aiznesu, pārdevu visas olu kārbas – tā man ir kabatā 49 cents, citādi Ross nesamaksāja (saimnieks arī paņēma…) un man nebij ne centa. Biju arī bibliotēkā – gājieni man pēdējā laikā ļoti nogurdina. Sirds!? Vai esmu par smagu? Tupeles iznēsātas un moka kājas. Jāpērk jaunas, kocenes. Galerijā iegāju – mūsu kakts likās īsti čābīgs. Velna Rudzatene un visas vecenes – iztaisīja tik labi un tad apkāra ar ‘bark’ un podiņiem un bagiem – nav distinction. Bet – varbūt tāpat nepirktu – tikai labāk izskatītos – tā mūžīgā ‘familiarity’ – tāda bezdeļu silta mājība, viņām jāuztaisa! Un tur nekas nelīdz!
Svētdiena, 9 aprīlis, 8.30 a.m.
Guļu puslīdz labi!
Vakar pēc 2 reiz uz pils. 1) līdz bibliot. 2) līdz olu veikalam, vel 3) reiz līdz zivju ostā – un atpakaļ!!!
Tas ir daudz staigāts. Jūtos O.K. Man tupeles jāpērk jaunas – šīs moka kāju – jeb siksnas jaunas?
Izlasīju Tennesee Wiljam’a ‘The milktrain does not stop here anymore’. Skaists nosaukums. Mūžīgā vecuma problēma. Izņemot dažas jaunas atziņas – viss tas ir viena pretīga mess. To pašu tēmu franči prot tēlot skaistu, ne tik mirstošu.
Tennesee sieviete – rotām apkrāvusies miesa, skaista un derīga kamēr jauna, nožēlojama ubagotāja, kad veca.
Ne tā Moriakam. Veca sieviete tam gudra, pievilcīgāka pat kā jauna ar savu garu, un lai arī jāatsakās, – tā valda, tā aiziet nāvē liela ar savu devumu.
Milzīga starpība.
Beketa – līdzīgāka varbūt ar Tennesse, tikai Beketa māksla spēcīgāka, īpatnāka, lielāka. Bet galā (cilvēka galā) traģika abiem nožēlojama.
Franču sieviete neiznīkst nožēlojami, ne tikai literatūrā, arī dzīvē, tā valda līdz beigām – Balzaka, Napoleona mīļākās… Kāpēc? Jādomā tādēļ, ka viņu skaistums nekad nav bijis tikai fiziskais skaistums un rotas lietas. Viņas sharms ir drošāks ar kaut ko vairāk par to. haha.
Vakar bij ļoti bēdīgs gara stāvoklis – tik dziļi bēdīgs, ka es domāju – no tā vairs nav izejas! Bet šodien – ir atkal tam pāri – Pēc daudz staigāšanas un klejošanas – labs spirgtums kaulos, prieks te būt un prieks taisīties prom. Un kaut kā – izlasot Tennessee nāca prātā franči un kaut kāda jēga, pie kā turēties. Vakar domāju – Tennessee mani nogremdēs līdz ar savu varoni. Gaidīju beigās kādu ‘sevišķu iznākumu’, tā nebija, tikai tā ‘suņa nāve’. Bet es izglābos pie frančiem!!!
1.30 Biju dārzā vairāk kā stundu saulē gulēju – liekas o.k. Izsilu. Domāju jau – atjaunojusies – izeju uz durvīm, bērnu vezums griežas līkumā un aiz prieka kliedz – „neķer rokā”. Nu – iekritu? Pēc atpūtas un lidošanas – kritiens.
Es dārzā guļot priecājos, ka tikšu atkal svešās zemēs – te, atcerējos ko es gaidīju te? Neko – pacietīgi mīlēju šo sauli, ielu, cilvēku, kas nepieder, svešumu, kas sāp… Cik labi tomēr, cil labi – ka mani ņems atkal līdz – pāri jūrai.
Un sāpēs atkal šī jūras stūra zaudējums – šis Marino drive – kas man nepieder un kas tomēr ir mani piecietis, auklējis, sauļojis, iepriecājis. Un solījis – licis sapņot.
Bijušas tur arī labas stundas – bet – viss neizplaucis – zudis – neatrodams…
2.30. vai man sevi jāiesloga strādāt? Rakstīt? Kad ārā saule? Un tukšums priekš manis. Es to zinu. Bet man būtu jāskrien ārā – es atkal iegāju virtuvē un ēdu – lai gan pēc sauļošanās bij tik labi brīdi būt vaļā no ēšanas smaguma. Vientulība. Vai nekas nevar pildīt? Vai nevar būt – priekš manis cilvēks? Kādēļ nevar būt? Mazliet? Kādēļ nevar būt?
Man kauns iet pa Crown street.
Un man negribās iet pa citu ielu.
Būtu jāiet veselības dēļ, kārtējo soli pastaigāt.
Dzīvs pats sevi aprok gadus un gadus.
4 pm. Biju staigāt 1 stundu gar slimnīcu, pa kreisi lejā – apkārt, atpakaļ pa Crown str. Esmu apvēlusies kā tupenis. Jānoņem svars līdz nāk. sest. un jābrauc uz Sidn. Un – varbūt uz Newc. bet atpakaļ jābūt apr. beigās. Tad – varbūt labāk maijā uz Newc. We will see.
Pirmdiena, 10 aprīlis 1 p.m.
Laim. dz. di. – un neko neaizsūtīju. Te nu bij!
Biju sauļoties dārzā – tur bij ok. bet istabā tupot tapa vēsi.
Pastā nekā.
Kad es iemācīšos rakstīt droši?
Lasu Huxley – un – neko nepatīk. Tāds gudrinieks!
Man vajag – virgin’u mākslu!
Liec puķes uz kapa Par dzīvi lai runātos Ar smaržām un krāsām Dzīvību suminot. Gals visa jauna sākums Liec vidū puķes Kas mirstot par dzīvi runā Ar savām smaržām Un krāsām. ...Visvairāk es mīlēju (Nebrīnies tik ļoti) Tavu darba liekto muguru. Šķiroties vārdu maz, Šķiroties runā viss Klusums lūpas, rokas,
Vakardienas atzīme, no jūrmalas:
Kaijas un bērni
Mazs kara veselīts
Ienāk zivju ostā
Apgriežas. Aiziet.
Mēs paliekam vaļā mutēm
Un sēžamies atpakaļ
Savās mašīnās.
Saule un oranžu mizas
Svētdiena jūrmalā.
Trešdiena, 12 aprīlis, 8 a.m.
Saule – neviena mākonīša. Bet ko lielu var iesākt ar sauli vēlā rudenī te, kur saule ir beacham? Nu – skaisti ir arī citādi ņemt sauli.
Vakar saruna virtuvē ar Rosu – viņš ir inteliģents (un izglītots) un no ‘labas ģimenes’, tēvs un vectēvs skolotāji. Viņa vecāki brauks uz Eiropu uz veselu gadu. Just for fun!! Ross var braukt līdz, bet viņš nedomā palikt tik ilgi, grib strādāt un pelnīt naudu.
Runājām par komunismu – viņam ir skaidrs jēdziens un zināšanas par to, kas ir tik retiem.
Priecājos, ka mans atzinīgais Rosa novērtējums (labām, tīkamām manierēm, sarunas veidu ikdienā) nav bijis bez pamata.
Nopirku vilnu ko pieadīt (vai tamb.) džemperi manam pantsuitam – vai tur kas iznāks? Tam vajadzētu jau būt gatavam – tagad īstais laiks tādam – bet man ‘sedziņas un sedziņas’. Haha.
Piektdiena, 15. aprīlis, 4 p.m.
Mans miers To kuģu miers Kas man logā guļ Te pāris dienas Pirms tālās aiziešanas. Mans miers – tik kuģu miers Kam nebeidzas Lēna šūpošanās, Nomods par to kas nāks. Mans miers Gaismas caurausts Ātrs caurs miegs Uz rīta pusi.
Svētdiena, 16. aprīlis. vakars
Tauriņš? Turp atpakaļ lido
Nerod kur sakļaut spārnus.
Sirds domās klīst –
Ziedi tumsā un salā.
Draugu, cilvēku sejas
Balsis, soļi meklē
Pat gurdami negodā slīkstot.
Sejas, sejas
Ļauna krusa
Vai asaras pērtas,
Sejas, sejas
Vai ir vērta
Dēļ laimes tik ļoti ciest?
––––––––––––––––-
Ja pēc kaut kā slāpst
Ir labi
Jo tad negribās mirt
Gribās dzesēt slāpes
Gribās dzert, dzīvot.
Un jūs –
Iemācaties pēc kaut kā slāpt.
Bet – slāpt pēc – kā?
Pirmdiena 17. aprīlis. 5 p.m.
Tik skaista diena, ka jāraud ka esi viens.
Kartiņa no Inī + Laim!!
Eskimo māksla – divi kaut ko velk! [belpw] Burvīgi jocīga kartiņa! Tā viņi abi laikam cīnās.
Otrdiena, 18. aprīlis 1972
Vēstule no Dzidras.
Domā braukt uz Grieķiju brīvdienās.
Cl. labi veicies ar darbu. Dz. šķiet nedroša par to, kas viņai jādara? Viņas maigā inteliģence, vai tā var izturēt visu pretī parastām ārišķīgākām inteliģencēm? Redzams, viņa lasa daudz. Bet viņa lasa citādi, ne lai debatētu, lai piesavinātos domas, lasa lai salīdzinātu savas domas ar otru un augtu atkal tālāk savu ceļu. To viņa vienmēr vārdos nevar izteikt tā, lai iespaidotu tos, kas piesavinās domas. To domas ir definētas. Dz. domas salīdzinājumā ir nedefinētas, ja tā var teikt.
„Last and highest effect of art is charm
No scowling sublimity – even in its best, and most brilliant.” – Goethe.
Piektdiena, 21 aprīlis, 4 p.m.
Saņēmu lielajā istabā to pašu vecīti – īrnieku, un atkal atsacīju, jo Ross grib ņemt abas istabas (par pāris dollāriem nedēļā) vai sarunās savu draugu – mazliet vairāk ned.
Man jau bij nelabs prāts, ka apsolīju tā vecītim – man labāk, kad mazāk kāds mājās.
Biju trešdien pie Laimdotas. Viņa atrakstīja. Tik skaistā vietā viņai gan ir tā māja! Jūra 5 min. lejā turpat! Un skaists beachs!! Saprotu ka viņa turas pie tās mājas…
Aina bij uz stundu – šodien viņas abas ar Rudzati brauc uz ‘Kaleidoskopu’ – es arī varēju – bet man viņu kompānijas garlaiko – un tā kā man pirmdien jābūt pie Idas – labāk braucu svētdien uz Luces referātu – abas reizes būtu par daudz. Redzēt ar ko viņi brauc uz Ameriku – būtu bijis ļoti interesanti – bet kut kā boring un negudri.
Uzdzīvoju – Dabūju par linu sedziņām $9 – noliku bankā $10. (izkārtoju visādus ienākumus un izdevumus.) samaksāju elektrību. Palika vēl 7 dolāri, tā es – uzdzīvoju, nopirku vīnogas, vīnu (!!), šokolādi. Bibliotēkā paņēmu 3 grāmatas – un uzdzīvošu! Gribu atsacīties no kafijas. Kaut cik. Un – sākt dzert? ? Nē. Just for fun. To relax.
Nedēļas nogalē varēs pasvinēt. Jau mazgāju un saloku segas, ko vairs te nelietošu.
6 pm. Uch – tikko sāku uzdzīvot – viss atkal ar kājām gaisā – Ross domā ka jau nākošā nedēļā viņš ies prom, pie draugiem, ne draugi pie viņa!! Haha. Viņš vakar teica lai neņem vecīti – viņš ņems abas istabas, vai vēl draugu klāt – šodien – prom uz draugiem! Rakstīt vecītim atkal – lai nāk?
Vīns reibst. Man liekas ka buchers man ‘uzrēķināja’ vairāk – pie labā buchera [..] – bet jāprasa un jārēķina līdz – citādi – 10-20 centu virsū! Gaļa tur laba.
Sestdiena 22 aprīlis 1.20 p.m.
Georgs naktī atnācis. Palikšot līdz rītam – un cerams, samaksās kādu dolāru. Rītu jābrauc uz Sidneju (Georgs jau noskrēja lejā ar vīnogām – mūžīgais kalp…) – naudas vajadzēs. Sadzērusies vīnu – gulēju labi. Vispār guļu labāk. Varbūt pēc vitamīna kapsulām (30 Mayadek…)
Šorīt pamodos agri – un gribēju tea – uztaisīju, paēdu – tā nevarēs ja vecītis te būs. Bet – tā jāvar. Georgs arī šorīt bij mājā – es to nezināju un dzīvoju kā gribu.
Aizgāju uz jūru – bet apmācās, nedabūju sauļoties nemaz. Lietus nogāza nākot mājā.
Kaut kas skaists un labs jutās šai dienā. Nekas – tikai cerība vēl dzīvot, tas ir – tikai tas ka esi dzīvs.
Skats no beacha nākot augšā uz Crown street bij skaists ar mākoņiem.
{Sketch, very rough, almost abstract – buildings, hill, clouds, street?) Nē, es nevaru uzzīmēt.
Bij kāda dzejas rinda šodien, bet ir pazudusi.
Un pēkšņi es jūtu – tas sūda Georgs traucē mani šodien! Viņš tur dzīvo pa virtuvi – kā pa savu māju – Protams. Bet – viņš traucē mani. Un tas pats būs ar to veci. Tikai Geralds un Ross mani netraucē. Kāpēc? – tie ir inteliģenti un – par mani neliekas zinis! Georgs arī nē – bet viņš ir stupid un traucē mani ar to. Nav ko domāt ka es ko rakstīšu tādā atmosfērā. Labi – tas vecītis te nevar nākt lai es šos 2 mēnešus ko spētu rakstīt.
No kā dzīvošu? Does not matter!!!
Jūtos iesprostota – un tā būs ka tas vecītis te būs. Nevar laist to iekšā. 2 mēneši man jādzīvo vienai. Well – tik daudz man iznāks! Ak tu Ross – vai tas nevarētu palikt.
Caur priekškariem
Caur gurdiem plakstiem
Šīs stundas smagums gulst
Zils, puķu zils vakars
Mainās uz tumsu
Lēni, ilgi tumst,
Tavs skats tumst
Ilgas ardievas sakot
Jūra, zila mūžības jūra
Stāv tuvu.
Bet es tevi guvu
Guvu
Un opāla mirdzumā
Kas mainās
Uz tumsu, uz gaismu
Es ņemu tevi līdz.
–––––––––––––––––
Svina smaga stunda...
Vai nav kaut kas tagad
Smagāks par svinu atrasts
Kas lējies šīs stundas soļos?
Svētdiena, 23. aprīlis. 72. 11 pm.
Pie Idas. Jau gultā. Labi viss. Mājās izgulējos. Krāmējos pa grāmatu plauktu – saujiņu papīru atradu ko var aizmest – viss cits dārgs un paturams… kur to visu liks?
Biju uz Luces referātu – pilns ka lūzt mazā zālītē nesaiet – varbūt 80-100 cilvēku (visu nedzirdēju, debates ne sevišķi interesantas). Dārga kafija pusbrendijs – Irish coffee. To nezināju. Ne katra gaume…
Jutos labi – mati gaiši, bet o.k. ar jauniem zobiem it kā labāk tomēr labāk runāt – tikai troksnī – jabļaustas.
Ļoti skaistas debesis mājās braucot – smalki stari, kā stīgas saduras jūrā, koncentrēti horizontā, it kā tur būtu saule, bet saule ir otrā debess pusē. Pāris reizes esmu te novērojusi šo debesu gaismu spēli, ko Latvijā nekad neredzēju. {sketch of horizon with rays and clouds}
To nevar zīmēt tas puncis pa kreisi – bij ārkārtīgi spoža un īsa (kā saule) varavīksna. Stari, tikko manāmi no mākoņiem un saulstaru spēles. Saule – vēlā pēcpusdienā pretējā debess pusē, nekā stari. Tie šķita duramies tieši jūrā – bet smalki, smalki – kā stīgas!!!
Visskaistākā vieta bija pretī manai Skarborough.
Visas manas ceļojuma piezīmes esot nosūtītas un saņemtas Latvijā, Ozoliņa kundze teica. Tas daudz, ko viņa priekš manis dara!
Un pasaules skaistums man arī dāvana no Tevis. Tevi tencināju visu dienu...
Vispār jā, skaista diena. No rīta domāju – nemaz nebraukšu no mājas prom. Bet – pietika laika visam.
Pirmdiena, 24. aprīlis 3.30 p.m.
Tikko pārnācu – pierijos šo to un kafiju – jo nosalu!
Biju sūtniecībā – divās vietās, tad uz filmu. (Tad nokavēju autobusu, atbraucu ar vilcienu). Un salu gaidot, salu nākot. Canberas braucienam būs jāsavelk silti ‘apakšiņas’. Filma – Elizabete T. un Michal Cane. Neko nepatika. Tailor man tomēr riebjās! Gāju M. Cane’s dēļ. Bet no tā arī nekas liels te nebija. Viņš nav nekāds kaislīgo mīlas scēnu tēlotājs, viņš ir charming kādās charming noty lomās. Te viņš bija tāds raustīts husbands un nedabūja sevi īsti parādīt. Owful tomēr ir mīlestība mazu cilvēku dzīvēs un nelaimīgu – bez bērniem – etc.
Ko gaidu un ņemu no Tevis... Ko glabāju, nesu Tev?... Tā siltuma Kas saudzē, audzē Kas dzīvību dod un tur. Drīz es būšu vecmāmiņa, bet es vēl domāšu par Tevi, tā, tāpat, kā par sauli domā, par kalniem, jūru, ielas trokšņiem un putnu lidošanu es vēl arvien domāšu par Tevi. Drīz es došos ceļojumā, tu man nāksi ceļojumā nu atkal līdz, kā jau reiz.
Otrdiena, 25 aprīlis, Anzac Day. 8.30 a.m.
Vakar Brechta ‘Good Woman of Setzuan’ nedeva tādu sajūsmu kā parasti man dod Old Tote. Varbūt tādēļ, ka tikko vakar rītā beidzu lugu lasīt – gandrīz biju to apnikusi, tādā veidā varbūt, kā autors pats apnīkst sava darba kad to beidz. Vajadzēja atstarpes. Bet varbūt pati tā Woman tēlotāja bija sveša ar, vai bez sava sharma.
Spēlēja tas pats aktieris, kas Well’ā, daudzi tie paši. Viens ko es izvēlējos kā inteliģentāko, saistošāko seju apskatot izliktos foto tēlus pirms izrādes bija ļoti jauks mīlas skatos. Lai gan viņš nav īsti ‘mīlētāja tips’ (pagājušā reizē viņam arī bija ‘fiasko’ loma). Bet viņam parādās maigums, jeb – viņam ir maigums, mīļums varētu teikt.
Mājās atkal, 10.30 pm. Bijām pie Čipēniem [left] uz Windzoru, braucām pa ‘trafic jam’ kā Marijas Antuanetes uz Versaļu… Atpakaļ caur Piktonu ceļš tukšs un labs. Gara stāvoklis kā upe pirms ledus iešanas – negrib padoties, turas un turas un tad – gribēs plūst un plūst.
Trešdiena, 26 aprīlis. 1972 9.30 am.
Saule. Iztīrīju dārziņu (tā puslīdz). Ross – ies prom piekt.! Žēl. Ja vecītis nāks – būs jāņem. Rossa istaba lai stāv brīva. Darbnīca abās – tomēr nederētu – ja arī viņi vēl neatstātu saņemtās telpas un nāktu te. No pensijas un krievu stundas man iznāk – 4 dolāri nedēļā. Vajadzētu ar to dzīvot! –
Ross šorīt uzģērbies kā brīnišķīgākais ‘huzārs’ – Nē man iznāca pēc kūlija kurus teātrī saskatījos. Viņam dzeltenas gaišas gaišas bikses, zils mazs bieži nopogāts džemperītis – jaciņa.
Vakars. Aina neatnāca uz stundu! Vecītis nāks Georga istabā. Maksās 7 dol. Ross slaistās kādās nemiera mokās. Viņš bieži liekas, ‘nezin kur likties’. Es arī. Jaunie zobi nedarbojas labi – tas sarūgtināja dienas beigas un Ainas nenākšana. Kaut kas ‘izjucis’. Man jāstrādā – bet ja kāds gaidāms – tad nevar strādāt – diena pagalam. Dusmas uz Ainu. Jau otru reizi. Būtu tad iepriekš paziņojusi. Rosam liekas atnāca ciemiņi – meitenes balss dzird.
Manī – kaut kas sapīts. Nezinu kā kļūt vieglai. Mazliet par smagu – un arī garīgi kaut kas neplūst, bet mētājos pret notikumiem – sīkajiem, kā pret akmeņiem. Ross šonedēļ nevarot samaksāt pat tos 3 dol. ko viņš vēl šonedēļ nav samaksājis. Tas nu ar ir ķēms. Man nav naudas. Ne Aina – ne Ross.
Vēstule no Dzidras. Ļoti laimīga. Beidzot kāds arī tur viņai teicis to pašu, ko es jau sen zinu tikai nevar un nevar viņu pārliecināt, bet tas jau ir jādzird un jādzird – lai arī pats zina un tic, tam tomēr arī netic, ka dari un vari un ir labi darbi, bet atkal un atkal baidās, šaubās… Tāpat kā mīlestībā.
Zilā krāsa ir paļāvība, paļaušanās, lidojums labvēlīgā dziļumā. Es to neteicu domājot par putniem un debesīm, bet skatoties Dzidras apgleznotā griestu lampā, kurā ir daudz dziļi, spoži zilas krāsas. Vienu dienu viņa paskatījās uz balto pergamentam līdzīgo lampas apvalku – un apgleznoja ar maigu abstraktu gleznojumu. Ko viņa aizskar ar savu roku, tas kļūst dzīvs un laimīgs. Esmu domājusi kā šo lampu aizvest līdz. Nav iespēju. Lai arī tā ir viegla. Man vajadzētu cepuru kārbas, Napoleona cepuru kārbu vajadzēja nospert… (Un viņa laiku. Viņš spēja ar to pārvadāties. Es nespēju).
Ceturtd. 27. aprīlis 3.30 p.m.
Ross vācas ārā. Vakar atnāca viņa meitene un viņi dziedāja līdz pusnaktij. Ross iet prom, lai būtu pulkā. Neviens no viņiem (Allens, Keiths, Geralds, Ross) nav mācējis darīt to istabu omulīgu. (Izņemot dumjo Georgu) neviens neprot savu istabu ‘iekārtot’, pārveidot. Viņi gan lika gultu pie otras sienas – tā tad tomēr kaut ko kārtoja. Tagad – ar lielo galdu un gultu – istaba nav neko omulīga – un tur daudz neko nevar darīt. Georgs pusMours, jaunzēlandietis, prot visvairāk apkārtni piemērot, liekt, likt padoties. Rosam jau nebūtu tik bēdīgi, istaba nav ar neko pārkrauta, ja tikai Ross to nepiemētātu visu ar drēbēm un kādreiz sataisītu gultu, tad būtu citādi. Bildes viņš izlika pie sienām, rekordplayers un ģitāra bija, bet viņš sitās nost aiz vientulības – kaut kā laikam te draugiem nepatika nākt. Viņa draugi mājo kaut kur uz otru pusi no universitātes. Neatnāca te vai neviens, tikai pāris reizes dažas meitenes.
Ross ir savāds zēns, izskatīgs, inteliģents diezgan bet slinks, nekārtīgs, kā pazudis visā un straujš, mainīgs, bet ļoti simpātisks. Viņam vajadzētu plašākas mājas un kādu kas pievāc ko viņš piemētā…
Vēl pa daļai šaubos, vai man vajadzēja Mollingera vecītim atteikt to istabu. Naudas vajaga. Bet viņš mani traucēs. Ar savu smēķēšanu, vēdināšanu ne uz āru, bet uz citu telpām un bērnišķīgās literatūras lasīšanu – viņš ir visneinteresantākā persona. Galvenais jau tā mentalitāte. Pārmijot dažus vārdus ar Rosu (par T.V., par komunismu, teātri) redz ka gaisma galvā. No tādas sarunas aiziet vieglu prātu, varbūt pat ierosinoši savam darbam. Georgam bij jāpiemērojas un jāpaliek atstatu sarunās (kas dzīvojot viena man ir nepieciešamas), bet pārāk traucētājs viņš nebija. Bet vecajam Mollingeram ir tādi ‘savi uzskati’ vienīgi un nemainīgi, ka katra saruna prasīs piepūli un atstās ilgas nospiedošas stundas. Pēc tādām vajag ilga laika līdz var ‘noskaidroties’. Jāturas stingri – ārpus viņa cik var. Bet – būs jau nelāgi – ziema nāk, un viņš te būs tas ‘pollution source’.
Negrigribās iztērēt kādu simtu – un tik daudz viņš neienes – faktiski 2 mēn. (8 ned) tā tad – 56 dol. ja paliek līdz Inī brauks. Daudz tas nav – bet… jā tiešām daudz tas nav.
Bet ja to nebūs, iegrābs par dziļu manā ‘kapitālā’ – $500.
Aizrakstīju Liepiņa kdzei un Inī un Dz.
4.30. Tagad man kā nelabums sāk rēgoties tā vecā līdz dzīvošana te, pret to – cik laimīga es justos viena! Varbūt nevajadzēja ņemt viņu iekšā? Kā lai es sevi pārvaru? Nejust viņa klātbūtni? Nav ko domāt par brīvu laimīgu staigāšanu un ‘dziedāšanu’ rītos, vakaros un pusdienā mājās nākot no kaut kurienes…
Bet jāmācās – Un tomēr, atpūtas vietā pirms ceļa, pirms citas dzīves, es jūtu šo pēdējo laiku te sabojātu. Ko lai dara – vēl atteikt? Gribētos! Mūžīgi nebrīvs. Augu dienu viņš iekšā te tup! – Ak – es gribu atteikt. Ņemt to pēdējo laiku te kā domāju brīvu – ar dzeju – ne ar ikdienas smagu prozu. – – Cik tie 56 nozīmēs vēlāk? Zināms – es iztērēšu vairāk. Man paliks 500 vietā – 400 tas ir 450 vietā 400 – vai tā ir tik liela starpība? Bet cik liela tā nebrīvība – kā īsti to var zināt – Nē, tas neiet. Es jau gaidīju viņa aiziešanu dienas skaitot.
6.15. ir vēstule uzrakstīta – ka istabu neizīrē. Tik jānosūta. Es apdomāju – un neņemšu iekšā neko, kas traucētu.
8 pm. Nosūtīju atteikš. vēstuli un jūtos labi – vēl šis tas būs jānokārto, kad Ross pilnīgi izvāksies – un tad varēšu parakstīt!! Tāda sajūta ir – ka varēšu!
10 p.m.
Ross prom. (Atstāja dažas mantiņas, paņems tās, viņš teica, kad atnesīs $3 īres naudu ko palika parādā… ) Jau izmazgāju tās istabas loga aizkarus. Brīva sajūta, ka vecais nebūs. Rossa mazliet žēl – bet ja vien varēs izdomāt, kā šo to pārdot no lietām – tad brīvībā te atpūtīšos un kaut ko padarīšu. Lietas sāk runāt ar mani. Vai viņas to dara? Nāk miegs.
Kas man te pieder?
Kam es te tuvinieks?
Vai iela manus soļus zin?
Vai jutīs manu aiziešanu kāds?
Šī pasaule man apkārt –
Ir mana pasaule, man zināma, man vajadzīga
Es viņai smilšu grauds
Kas ne ko dod ne atņem
No viņas dzīves plūsmes.
Vai piliens jūrai vajadzīgs?
Aijā, šūpo, pašūpo vēl
Jūra, iela, vakars, nakts
Spuldzes, logi, vientuļš mēness
Ātro ratu balsis, vējš.
Viss tas kopā milzīgs kamols
Zināms, ierasts uzticams
Liekas nozīmīgs, viss kopā
Iznāk spēks mans, dzīve
Mana dzīve – ārā apkārt.
Vai tie muldi?
Dzīve manī.
Līdz to nesu. Visur.
Kas, kas no manis paliek te?
Piektdiena. 28. aprīlis 11.30 a.m.
Izglud. un uzliku aizkarus. Iztīrīju grīdu (apgriezu ‘tepiķi’ otrādi) iznesu ārā tukšo grām. pl. – izjaucu, tas ir. Izmazgāju dažas drēbītes, spilvendrānas – Taisos – brīvai padzīvošanai. Latv. avīzē – nekā no manis!? Saule. Jāiziet būtu pastaigāt līdz jūrai, zivīm? – Eikens raksta – ka jāpastaigā. Es to jau gan bagātīgi vien daru.
7.30. Dūša papēžos. Nekā lieliska, skaista, aizraujoša, neprātīga. Laimdota te bijusi kad pēcpusdienā biju pastaigāt uz jūru. Ņems mani līdz (tas ir – viņa dāvā man izbraucienu) uz Kanberu. Laimdota atdzīvojas no savas nedzīves ar vīru.
Dr. Eikens saka – vajagot pakļaiņot. Zvanīju Rutty – par to var tikt autobusā uz Kanberu. Viņiem ejot tikai uz Camden – būs varbūt jābrauc ar taxi uz Figtree – no rīta 7 svēt. neviens buss tur neies. Mērkaķi – nevar pieturēt Wollongongā. un mērkaķi – tie nav Rutty bus. Tā ‘loterijas’ krišana nav gaidāma.
Māja iztīrās un izkārtojas pamazām. Bet smagums tomēr. Nekas nenāk tāds kā sirds kāro –
Novakares bezvēja kausējumā
Kur gaismas, krāsas maigums,
Mēness nobālis izraujas
No jūras vāra sārtās miglas
Un savos ceļos kāpj augšup
(Te vairs tam mīlas dziesmas nedzied
Tik fotografē, raķetes sūta...)
Savādi, ka ir bijis tāds laiks,
Kad jauca šo planētu mīlas lietas (satelitu)
Kā varētu kāds raudzīties mēnesī
Tagad, ka mini ir ielās
Izvaļība, brīvība, ātrums.
Šūpo veco dziesmu, žūžū
Pāri galvām aizšalc viļņi
Piesaulē siltums krājas
Vecā dziesma žūžū.
Sestdiena, 29. aprīlis, 9 a.m.
Saule. Maigs laiks.
Aizliegta pasaule skaista.
Kas man viņa? Nekas,
Kā zivtiņa ūdens traukā,
Kā zivtiņa akvārijā
Es raugos caur stikliem
Caur stariem, gaismām
Maigi mānīgām ūdens zālēm
Notverta šai vietā.
... Sola, māna, vilina, sauc
Nezini palikt, vai iet
Mierā, miera te nav
Un tomēr, tādas gaišas mājas
Kā zivtiņai akvārijā.
Ja mīļie latvieši izdotu man vienu (to pirmo un ‘pamatīgo’ dzeju grāmatu) es tālāk rakstītu un ar Dzidras zīmējumiem izdotu gaisīgu dzeju grāmatu – tās dzejas, kurās es pati sildos.
Mana Vilku dāvātā puķe (podā) visa vienos ziedosI Otra mazā arī zied.
7 p.m. Ēdu raisin bread – lielos kvantumos, jo tas ir viss, kas man ir mājās ko ēst (apmēram). Brīžam pārņem tāds liels, liels, dziļš prieks, ka būšu pie Ineses! Atkal! Tas viss, ka man bērni, mīļi, tuvi – tas viss nobīdīts tik tālu pie malas – jo jāizdzīvo bez tā un kamēr abas ir apprecējušās – esmu pieņēmusi to – ka neesmu viņām vairs tik tuva, tik nozīmīga – cita, lielāka lieta ieņem viņu dzīvi. Un ar Inī – mani arī tik tālu ārā izslēdza manas pašas uzvešanās ceļojumā – pret tik ļoti labu sākumu – pēkšņi tāds nelabums, ka es domāju – jāpieņem arī tas – ja es vairs netikšu tuva tiem. Varbūt – viss būs ok. Tagad. Un tā, dažubrīd uznāk tāda laimes sajūta, it kā atveras iespēja uz īstu, mīlestības pilnu dzīvi, ar tuvumu.
Tad – šejiene pazūd. Bet ja domā par šejieni – arī tā ir nozīmīga, vēl neesmu galā ar D. Vēl nezinu. Vai ko zināšu vairāk? Tālums dziedē. Bet mani – grūti, ilgi.