Marts 1972 (Ķikure/Kikure)

Trešdiena, 1. marts, 10 a.m.

No Ini – $81 – tas nozīmē viņi izsūtījuši Kanādas $100. Labi bērni. Naudas man te ir diezgan, bet vieglāk, priecīgāk ir… kaut ko nopirkt jaunu, ko vajaga, bet ko var vieglāk un arī labāk atļauties ja tā man apgādā.
Nopirku slip un gurdle. Abu to vajadzēja. Gurdle varēja būt mazāka – bet – varbūt O.K.

Ceturtdiena, 2 marts. 1972.

Latv. avīzē mans dzejolis, ‘Vai te vēl kāds ir?’ iespiests jau otrreiz – viņiem nav manu dzejoļu… man nav radušies jauni. Un avīzē arī ‘Pazaudētās puķes.’ Gluži labs. Plūst valoda, interesantas ainas. OK. Un Klauverta raksts Oh Weh! ‘Divu mākslu laukā’ par mani. Es esot to ‘pastāvīgo rakstītāju’ skaitā. Vai tu traks – tiktāl gan es viņu negribēju dzīt, ka viņam tā jāsaka. Nezin kādēļ viņš to saka. Un – būšot varbūt manu grafiku izstāde, kur viņš to ņēmis – kā viņš visu to var pļurkstēt??

piektdiena 3 marts.

Gaidu kad Georgs ies uz darbu, lai ieskrietu vannā un sāktu dienu.
Vakar biju pie friziera $4. Bet vairāk par apgriešanu (un drusku iekrāsoti – tikai līdz nāk. reizei mazg.) nekas tur nav. Bet bij laba girl, gandrīz visas atkal citas meitenes tur.

Sestdiena, 4. marts.

Vakar – pastā tukšs.
Vakar biju pilsētas namā (dzelt. pant suit) uz Vijas Spoģes lekciju par krāsām. Bija ļoti labi. Un Vija Spoģe!
Tas ir vienreizējs brīnums, kā šī neglītā, asa paveca izskata sieviete spējusi apprecēt jaunu un tik perfekti izskatīgu un īstu, patīkamu vīrieti un kas vēl vairāk brīnums – pati pārvērtusies maigā, jaunā, pievilcīgā meitenē!?!? Es viņā skatījos un skatījos un taustāmi jutu to bezgalīgo varu kāda ir laimei, dzīves labvēlībai, kad tā kādam pasniedz roku kas jau ir bijis vai pazušanai nolemts. Nu – Vija varbūt ar savu personību bija pievilcīgāka nekā tas likās garāmgājēja skatījumā, bet dažreiz viņa tomēr izskatījās īsts neglīta pīlēna karjerwoman – vieninieces paraugs. Un šis miers un maigums kas ir viņas vīra sejā!!
Man viņš mazliet izteiksmē atgādināja Laimonu. Nevarēju aizmigt protams. Bet – sevišķi neuztraucos un nogulēju uz rīta pusi. Šodien jābrauc ar busu uz Ainu – tad pie Rudzates. Ir ļoti vējains un apmācies un pa brīžam birst lietus.

Trešdiena 8 marts. 9.30 p.m.

Lietus, vējš – auksts. Neticami lieti – riebīgi. Liekas vairs nav nekādu gada laiku – ir tikai viena mess –
Somai savai sāku šūt tumši brūns uz cream white.
Vakar pie Ainas uzprovēju kleitu.
Biju badojoties nogurusi, nokreņķējusies matus taisīju $4 – zemē nosviesti – sakrita frizūra čupā – iekrāsojums izzūd, apgriezts gar ausīm à la sunītis –
Nedrīkstu iet pa ielu – burtiski –––

Ceturtdiena, 9 marts. 6 p.m.

Vējš. Dienā skaidrojās – tagad samācies. Bet dienā – ne pārāk auksts. Šuju kleitai rakstu. Viņa ir šuvusi to kleitu – šķērsu gabalam griežot – to negaidīju, izmēģināju rakstu uz somas – gāzu uz kleitas it kā tā – taisni gabalam būtu griezta. Pazaudēju laiku – pārstrādājot – Bet – kā ir tā – arī raksts tad nav kā cerēju – tik viegls un graciozs, bet sevišķi liela starpība nav. Tikai – vai Ainai pašai tā kleita ‘nederēja’ šīs šķērsu grieztās lietas dēļ? Anyway – viņa jau strādāja un ņēmās ap to, lai man iznāktu – es jau neatteiktos nopirkt kārtīgi jaunu drēbi, ja vajaga. Šodien skatīju kleitas pie DJ. Tam nu gan nekā nav. Un ja kāda ir – sērijām! Viena – tāda ikdienas ielas, bij glītās krāsās. Pie Rickī logā ir viena pelēksudrabaina – tas ir pelēks ar baltu – izskatās labi, bet – man? Varbūt par rakstainu? Jāpamēģina. Cena 28. Diezgan traki – bet nevar jau neko lēti dabūt. Tas ir – ja būtu tik auksts ka šī baltā būtu nepiemērota.

Aizsūtīju Inī un Dzid. pa pastkartei – ja viņas neraksta, es savas garās vēstules nevaru nobeigt – jo gaidu un gaidu. Nezin kas nu ir – ka tik ilgi jāgaida??
Freija kdze. atrakstīja, ka šurp nebrauks, lai es braucu tur. Nebūtu arī viņai šeit ko darīt tādā laikā, bet es arī nekur nevēlos braukt.
Freija kdzei patikušas manas ‘puķes’, ‘pazaudētās puķes’ – es protot ‘ievilkt noskaņā’. Ja runā tā ‘no sirds’, tad varbūt ‘ievelk’.
Avīzē tagad mans rakstiņš par Ķikuriem un Ķikuru bildīte. Nezinu – labs vai nē. Plūst valoda labi. Bet – ko es zinu kā tas ir. Dēliņa kungs arvien labi iekārto literāros rakstus. Nu – tas labi. Tikai pie Ķikuru bildītes nav pielikts, ka tie tādi izskatās tagad. Varbūt – to avīze nevar darīt – ‘tagad’ – tagad – nav nekā kopēja etc.
Šūšana mani ir saliekusi vecu – un šis laiks!!

9.30 p.m. Izlasīju 2 reiz pēc kārtas savu ‘Pie Ķikuriem’ – un, raudi ja gribi – tas piestāvēs – skaisti uzrakstīts – viss dzīvo, Aiviekste ‘apmet loku’, akmeņi ‘bāž galvas tuvu ūdens virsmai’ – ‘trešais akmens nāk ārā no ūdens’, ‘medņi un rubeņi sēžas šķūņa šķorē’ – u.tt.
Kuģītis ir ‘pukstoša balta parādība, kas uzsvilpdams griežas pie krasta…’ Vai tas nav skaisti.
Plostnieki, īrnieki, saimnieks, visi parādās vienā īsā mirklī! Burvīgi.
Viens pat ledū ielūzt etc. etc.

Un Dēliņš lieliski salicis ja tik grib to kāds izlasīt: Meilerte (veca kundze) vienā stūrī, (pirmā, augšā) glezno jaunas meitenes portretu – tas pats izteikts tālāk manā tēlojumā – vecā, cienījamā, sirmā māksliniece (Wollongongas vecais āksts…) notēlo jaunību, uzglezno…
Jā, jā. Tā viņš ir domājis – lejā zem tēlojuma Ķikuru bildīte – O.K.

Piektdiena 10. marts. 3 p.m.

Nav vēstuļu no In. un Dz!??
Vēstule no Polfanderu meitas Dainas! tagad Šķēles kundze (jau vecmāmiņa!!!) Viņa ir 12 ja ne 15 gadu jaunāka kā es.
Viņai patikušas manas puķes.

Un pēkšņi skumjas kā smagas ķēdes man apkrīt
Un viss viss kļūst – vēl svešāks.
Tomēr – tas esmu es pati
Viss tas kas svešāds rādās, viss tas...
Un lietas atsmaida skumji
Viss tas...
Mēs visas lietas ap tevi
Mēs esam tu.

Maruijas upes līdzība ar Aivieksti (tīra ūdens, smilšu, miglas maigums) skārusi mani dziļāk kā domāju. Tad šodienas vēstule no Polfanderu Dainas (mazā resnā Dainīte, kas sēdēja uz Polfanderu mājas kāpnītēm…) kas runā par pagātni. Ķikuru bildīte paskatās uz mani no avīzes – viss tas itkā grib iznīcināt to – kas ir te, šeit apkārt, un tas kas ir te, savādā kārtā saka, ka – viņš ir tas pats kas tur, tas pats, kas agrāk bijis…

Es skatos uz loga priekškaru un tas atsmaida – ka viņš ir tas pats logs kas kādreiz bijis tur, ka viņš ir visi tie logi, kas bijuši pie manis. Un es skatos uz durvīm kas ir vaļā uz priekštelpu – un jūtu, tās ir tās pašas durvis – no ‘zāles’ uz ‘porūzi’ (runājot vissenākā dzirdētā valodā) un tālāk uz dārzu. Arī te – tad uz dārzu… Un logi uz upi, uz ūdeni. Arī te – uz jūru, uz ūdeni. Viss ir citādi un viss ir tas pats – logs, durvis, priekškars, dīvāna sega – savādā kārtā tā atgādina tā dīvāna pirmo drēbi, vēlāk to pārvilka ar tumšāk brūnu – pašaustu vilnas drēbi, bet gadu tecējumā tā stūros nodila, izbālēja atkal uz šo zeltaino, gaišo krāsu.

Un tad nāk tas cilvēks, kuru es šodien nesatiku, vakar redzēju. Tas pagrieza galvu un es to negaidīju, kā es to varēju gaidīt.
Kā es to nevarēju gaidīt? kuru es meklēju, ieraudzīju atradu, tādēļ ka viņā ir kāda daļa, kāda esence, ko es pazīstu, kas ir no tā kas ir mans. Kādēļ es šo cilvēku pētīju, tādēļ ka es pamanīju viņā šo esenci, šo – to redzēju. Pazinu.
Tas viss – tas ir mans. Es esmu šīs lietas. Un viņas ir – es. Es viņas taustu, redzu, radu, es ar tām dzīvoju. Tad un tagad – tādēļ viņas ir es. Un es esmu – viņas. Viss viens. Tā ir mana dzīve. Tas viss esmu es. Tas, kas, ar ko, kur, kā es brīdi existēju.

Sestdiena, 11 marts. 7 a.m.

Saule! Kaut kas rīta elpā bij atkal no Aiviekstes malas!
Bet galva sāp un mugura sāp – jau vakar sāpēja galva. Varbūt no šūšanas + pēkšņa laika maiņa. Mugura – no kāju pasaldēšanas – kur? Ārā, brīdi uz krēsla. Tas ir traki, ar to kāju lietu – es vairs tās nedrīkstu laist uz grīdas – visur vējš.
Galva un nelaba dūša… Bet – Vakar pirmo ziedu atvēra mana – ak, kā jel to ļoti smaržīgo, balto puķi sauc? – Ieaudzināju to no maza zariņa… Man gandrīz liekas, ka man ir tas ‘zaļais īkšķis’, vai kā to sauca, kam puķes aug. Man viņas parasti – aug. Tās, pret kurām man kaut kādu iemeslu dēļ ir labvēlība. Izaug un ir skaistas, krāšņas, kā pienākas. Bet parasti – kāds kaķis vai suns man viņas izplēš. Vai arī – man ir jāatstāj tā vieta kur tās ir ieaudzinātas. Tikai tādi – aicinājumi uz deju – bet pati deja izpaliek.
Vai kā sāp galva! Bet tā liekas – tāda laika maiņas sāpe, nelaba līdz vemšanai –
Ko lai es sagatavoju rītam? Vakar aizmirsu Freimanim piezvanīt. Gribēju to izdarīt. Vēl šovakar.

10 p.m. Lasu Williamu Saroyan’u – viņa dzīves stāstos ir aprakstīti Armēņu ēdieni – dažas receptes jāizraksta!
Nupat pēdējās dienās rīkojoties ar vīnogām, atradu ka vīnogas ar maizi – (rupjo Riveta biskvītu) un sieru ir ļoti labas. Viņš arī to saka.
No bērniem nav vēstules un es jūtos tā tukši, sērīgi. ‘Mans vakars’ tiek rīkots. Piezvanīju Freimaņa kungam – liekas, viss iet gludi, tikai Agritas vietā spēlēšot viņas skolotāja? Nu kāpēc tā? Es jau tā priecājos ka viss ar Klauvertiem O.K. Bet – varbūt tam nav tādas nozīmes.
Arī D ilgi neredzēts un viss tik tukšs un kā tas būs? – Kur ir mana māja? Tagad tā ir Wollongonga. Šis dzīvoklis, jūra logā – ko tagad aizbūvē – Mazliet vēl paliek.
Jāiet gulēt. Ir vēss un vējš atkal. Dienā bij saule un karsts. O.K. kā būs būs.

Svētdiena, 12. marts. 1972. 8 a.m.

Maiga, saulaina, ar vieglām, aizplīvurojošām mākoņu pūkām, diena.
Tā tad šī ir viena no manām ‘lielām dienām’! Kā nē! Galu galā, šādus vakarus jau nerīko bieži. Man šis te otrais. Pirmais nāca – tā ātri, šis, otrs – ilgi nerādījās – kļuva atlikts pēc tam kad jau bija gandrīz izsludināts. Varbūt mazliet lēni piepildu ‘uz mani liktās cerības’ vai arī – īsti nepiepildu. Neesmu jau centusies. Bet neesmu arī no sevis atkāpusies – un taisni tagad, man pašai liekas, mazākais prozā, varētu vēl nākt labi darbi. Dzejā? Kaut kas mani apturēja. Tiešām – mani pārsteidza Klauverta nostāja – es sadurstījos, apstājos. Tik ātri mani var nobaidīt? Tas bija tik vispārināti, tik – visas tautas vārdā. (Nu – Sidnejas). Nu – manas vārsmas nekur daudz, vai nemaz – nedeklamē. Tikai personīgās atsauksmes pienāk – patika, patika. Jā – un D nav devis iedvesmas, varbūt? Bet – sitiens bija Klauverts. Man nav vajadzīgā formas un nacionālisma. Nevaru tur līdzēt. Nevajaga, lai kāds klausās, ko tu runā, un tomēr – arī vajaga. Un ja pēkšņi ir jādomā – ka visi aizver ausis – tad negribās runāt. Vai atliek tikai murmināt pie sevis. Un kaut kas, varbūt ceļojuma piezīmes, vairāk ir piegriezis prozai. D., D trūkst man. Bet vai tad nekas nenotika ko atzīmēt? Kad viņu satiku? Notika. Bet neesmu to pārvērtusi dzejā

1972 E. ĶIKURE EVENING

1972. g. 12. martā
Sidnejas latviešu teātris
32 Parnell St., Strathfield.

ERNA ĶIKURE

Mēs esam atbraukuši
Šai pilsētā
Mazs stāsts par pasauli
…………… Kārlis Gulbergs
Referāts —
a. Ievads.
b. Filozofiskais pamats
c. Psīcholoģiskais pamats
d. Ernas Ķikures dzejoļu esence
…………… Kārlis Freimanis
Dzejoļi
Ciemiņi mākoņi
Nepabeigta noktirne
…………… Lita Zemgale
Pie parastā svinību galda (stāsts)
…………… Mirdza Ansule


Starpbrīdis


Aizmirstā zāļu diena
Negaiss
Nemiers
…………… Mirdza Ansule
Vasara
Miegs
…………… Lija Gailīte


Trokšņainā vilcienā. E. Freimaņa kompozīcija
Vakarā. E. Freimaņa kompozīcija (E. Ķikures teksti)
…………… Andris Ruņģis (baritons)
Klavieru pavadījumi – Mrs. K. Fowles


KANTĀTE
E. Freimaņa kompozīcija E. Ķikures teksts.
………… Andris Ruņģis – baritons
………… Colin Forbes — klavieres
………… Sidnejas latviešu biedrības jauktais koris
………… Diriģents Voldemārs Rullis


Skaņu meistars – Osvalds Dombrovskis


Kafijas galds — Daugavas Vanagu Sidnejas nodaļas vanadzes

Labi, ka mani abi boarderi šai weekendā ir prom. Es atveru visas durvis, staigāju, gludinos, mazgājos atpūšos pa visu dzīvokli, ir daudz mierīgāk, labāk. Tiešām atpūšos. Ap 3 pm. Aina piebrauks un aizvedīs mani, bez rūpēm. Mīļi! Cerams, ka viņai būs rezervēta vieta ‘man blakām’ par to.
Savāds miers.

Vakar lasītais W. Saroyana grāmatā – armēņu ēdieni – kāda cilvēku piederība kādai savai, mazai tautai – manī radīja tuvības sajūtu ar autoru, ar to ko viņš saka, es jūtos piederīga viņam – līdzīga ar savu tautu, ar savu līdzīgu tam stāvokli, domāju, atceros vēl vairāk mājas – maizes cepšanu un ēdienus un izdarības ar tiem – tur būtu dučiem lapas puses. Un paraugs, kā uzrakstīt grāmatu – man arī no viņa, jo tā, man jau ir sākts rakstīt – pa nodaļai par dzīves norisēm, ne pēc chronoloģiskās kārtības. Man ir jau – par logu ielikšanu ziemai nākot, par zveju, tagad vispārējs par mājām un domas – to ir neskaitāmi daudz – viss, kas tur bija. Derētu daudz kas. Vienmēr no rakstīšanas atbaidīja it kā vajadzīgā saistība, chronoloģiskā kārtība etc – redzu – tas nav vajadzīgs. Viņam pat ļoti sajaukts tas viss, cik vecs kurā vietā, tas dažreiz pat mulsina – jo katru dzīves norisi viņš apskata atsevišķi un daža stiepjas ilgāku laiku.
Ļoti, ļoti mierīgs rīts. Bet – vēl ir agrs. Vējš sākas vēlāk.
Tikai – bērnu nav klāt, nav atrakstījuši?!

Un nu man bailes par manu kleitu! – viņa nav tāda, kā es to būtu vēlējusies (svārki tagad tik visādi iespējami un blūze – būtu labi!) Viņa ir tik – common. Bet – varbūt būs ok. Visiem jau nekad nebūt pa prātam. Aina – modiste – tomēr to tādu domāja labu – bet, kad citādas nav!!

11.30 p.m. Nu ir viss pāri un es laimīgi esmu atpakaļ mājās. Viss, liekas gāja kā plānots, tā tad labi.
Klauverts mani izveda zālē, priekšā visiem iepazīstināja (es tikai smaidīju) pienāca Gailīša kundze ar rozēm un konvertu un apsveica, un es viņai iedevu ‘buču’. Un apsēdos, un tā es varēju sēdēt visu vakaru un klausīties. Freimaņa referāts bija garš un pamatīgs, ar daudz citātiem – iznāk, ka es esmu īsts šīs zemes dzīves priecīgs slavinātājs. O.K. Tas jau es laikam arī esmu. Gulbergs nolasīja (pirms referāta) 3 dzejoļus. Man patīk kā viņš lasa un man patīk ko viņš izvēlas lasīt. Pēc referāta – dāmas ar dzejoļiem un stāstu – viņas lasa labi. Tad solists un beidzot koris un solists. Koris izklausījās jauki. Tā jau – vairāk Freimaņa (Eižēna) daļa, viņa kompozīcijas. Nabaga koristi bija sarauti kopā vienas dziesmas dēļ.

Bet varbūt visi bija apmierināti, jo publikas bij diezgan, pat teica – daudz, un pat korporeļi esot atnākuši no sava sarīkojuma.
Bija labi. Rozes vēl iedeva Liepiņa kundze. Un vēlāk rozes no Ainas tēva dārza (piebraucām pie Ainas papa nodot kūkas gabalu un tur no dārza dab. rozes). Bija tikai tāda sajūta – ka man būtu bijis jāatrod kaut kur – sākumā, vidū, vai beigās – ‘teikt kādu vārdu’. Bet – kā? Sākumā nav par ko pateikties. Beigās? Beigās bija beigas un tur nebija ko pielikt. Vai par labu vai ļaunu no klausītāju viedokļa – es tiku sveika cauri.

Pienāca apsveikt Anniņa no Vārdaugaliem – Latvijas kaimiņiene. Un vēl daži. Viņi jau ar savu nākšanu – bija mani sveicinājuši, ko vēl? ‘Foijē’ laikam bija Ģenģera izstāde, jo tas laikam bija viņš kas stāvēja un skatījās, kad es diriģentam Rullim [left] pateicos. Tā tad – viss bija ok.
(Mana baltā kleitiņa arī – jo laiks silts.)
Un iznāca brīdis, visa vidū, piespraust K. Freimanim vienu baltu rozi no man dāvātām. To es viņam devu no sirds. Liekas – viņš arī to saņēma no sirds. Viņš ir bijis mans atbalstītājs un arī vislabāk izpratējs kritiķis. Viņš ir priecājies, par dažām manām rindām.

Trešdiena, 15. marts. 3 p.m.

Pirmdien vēstule no Dz. un Cl.
Gara – visādi viņi pūlas, Dz. droši vien darba un visādu dzīves izlemšanas lietu nomākta. Ceru – atlabosies. Viņai vajadzētu kompānijas. Žēl ka viņa pāris stundas dienā, vai mazākais nedēļā – nevar iet kaut kur kopā kursos vai kā, ar ‘līdzīgi domājošiem’ ļaudīm. Bez tā – es nezinu, kā viņa lai noturas. Grāmatas? Mazliet. Mūzika – arī. Bet vajaga kādu pieturas punktu, kas visu to straumi ar kādu dzīve tā gāžas – nobremzēt, iedalīt, apvaldīt. Vajaga kādu nomierinājumu, kādu atbalstu šur tur. Es arī derētu, kaut kur tuvumā. Nu – liekas dabu viņa ir atteikusi un mazu kārtību ievedīs muzeju apmeklēšana – citādi mesties tādā pilnīgā tukšumā pēc tik līdz šim ar darbu ārā, piepildītām dienām – viņa kaut kā varētu zaudēt līdzsvaru savas darbības regulēšanā – prasīt no sevis par daudz rezultātu gleznošanā etc.

Pateicības vēstule, ko nosūtīju Dēliņam tagad liekas muļķīga. Ko darīt? Atsaukt to vidus daļu par Eiž. Freimani? Labāk varbūt būtu. Rakstīt? Skriet uz pastu? Pagaidīt līdz rītam?
Aina šodien neatnāk. Viņa jau teica to. Mašīna būšot garāžā. Esmu saaukstējusies. Galva sāp visu laiku no pirmdienas, kaut arī naktī ilgi gulēju. Rozes novīst. Ko tur var darīt.

Ceturtdiena. 16.III.72. 7.30 am.

Piecēlos izgulējusies, bez galvas sāpēm, arī mugura neko neliek manīt!
Vakar vakarā iekrāsoju matus – tanī pat agrāk (ziemsvētkos uz Freijiem…) mēģinātā krāsā. Tagad atstāju tikai 10 min. teikto 25 vietā – ir labāk, krāsa ir vieglāka. Šī nav ‘tā Vācijas’ labā krāsa, labais gaišais tonis – bet iztikt var. Un mati – ‘turas’. Tā tad – viss puslīdz ok.

Kā trūkst? Sirds mazliet ‘velk’. Varbūt kafiju nevajag.
Kā trūkst? Spēka. D. trūkst. Bērnu trūkst. Dzidra ir sevi nodzinusi līdz beigām atkal – un cik redzams – nav viņai īsti kam tur pieķerties, ko mīlēt – gudro par indoor plant’iem. Nav viņai tur jūras, svaiguma dabā, kalnu, braucienu caur Austrālijas bušiem, laukiem, ceļiem, saules etc. Viņa nevarēs ilgi tā turēties.
Un te?
Te trūks Londonas lieluma izjūtas, mākslas dzīves lieluma tuvuma, muzeju etc. Ko darīt? Jābrauc turp un jābrauc šurp. Ko es varētu palīdzēt?

Kādu spilvenu, kādus rakstus, latviskus aizsūtīt. Tas nav daudz – bet apmēram tikpat kā indoor plants.
Inesei jāraksta dzimš. d. karte!

Piektdiena, 17. marts. 6 p.m.

Pastā – nekā. Tukša diena. D nav redzams. Nobeidzu Ainas spilv. un savu dzelt. ar melno. Nobeidzu balto rokas somiņu (pie kleitas) bet – visi spilv. un somas – vēl bez oderēm. Tās uz maš. rītu pie Ainas – o.k.


Piedalīšos ar saviem izšuvumiem Dienv. Krusta Rokdarbnieču kopas izstādē [Right. Erna not in picture] (Cerējot kaut ko pārdot…) Aizgāju apskatīt izstādes telpas. – Balts viss kā hospitāls – nav tām vecenītēm jēgas. Viņas domā – jo baltāks, jo labāks… Bet telpu būs diezgan. Bet – istabiņa (mūsu) gaiša, neliela, par piepildīšanu nav ko bēdāt – ja ne par daudz tik nebūs to mantiņu.

Pirmdiena, 20 marts. 8.30 p.m.

Vēstule no Dz., viņa priecīga just pavasari, just to dārgumu – spēt atkal atļauties saulei, siltumam. Bēdājās par dad, rakstīšanu tam un tāpat par nerakstīšanu. Es zinu. I know. Dz. vēl nav saņēmusi manu vēst. pēc vakara.
Izlikām rokdarbus – ļoti skaista skate, tiešām – extra nice. Gaumīgi izlikti un skaisti darbiņi. Pārdos vai nē, bet slava latvietēm būs.
Nevaru norimt, atpūsties. Mugurā atkal sapūtis vējš. Kad? Ielā bij auksts vējš – un virtuvē pūta vējš kad vakariņas gatavoju – dienā karsu un svīdu un caurvējš uz kājām. Tas man beidzot jāiemācās, no tā izvairīties. Bet kā?
Vēl 2 somiņām odere jāieliek un varbūt ziperi. Tad būs viss.

Otrdiena, 21 marts, 8 am.

Lietus, vakardienas saule – bij jāatdod izstādei.
Tagad tupi un skaties lietū.
Gribēju teikt –

Viss beidzot nolīdzināts ar zemi.
Vilnis atnesa tikai atspīdumu
No tavu drēbju krāsas un 
– Ir kā radīšana pirmā dienā
Kad balss saka – lai top.
Un top gaisma.

Sestdiena, 25 marts 4 p.m.

Skaidra, vējaina, spirgta diena. Man visu dienu sāp galva. Saaukstēšanās? Nezinu.
Visu laiku pēc m. vakara – es esmu pusslima – dažreiz vairāk dažreiz mazāk. Ēdu – un atļauju sev nopirkt gan augļus, gan sieru un krējumu – bet es tikai topu resnāka, bet visā citā – slimāka un neglītāka un neticami nevarīga – sirds aizkust etc. Es nezinu – kas tik pēkšņi ir noticis? Lai kā – es turējos labi.
Varbūt – šodien šis pēkšņais skaidrais laiks – dažreiz saule man atnes galvas sāpes – bet vakar bij saule. Nelaba dūša – un es nezinu, kā veseļoties.

Šodien rokdarbu izstādes atklāšana – man negribās tur iet. Tā ‘migrant’ būšana, kā bija ielikts avīzē man pēkšņi visu to būšanu apšķebināja un man nav nekāda prieka tur būt ne uzstāties. Negribu vilkt tautas tērpu. Ņieburs būs par šauru. Esmu piebriedusi – par resnu un tik noņēmusies ar galvas sāpēm, ka nevaru tur būt par modeli – un negribu. Viss vienalga.

Un pastā nekā. Tik ilgi nav no Ineses nekā. Tas nospiež. Vakar nogrieza man matus nevērīgi – apcirpa kā pūdeli. Ak, kā viņas gan strādā, tās mīļās austrālietes – ne mazākā līdzdalība ar to personu ar ko patreiz rīkojas – viņām tas liekas nav zināms – ka frizūra ir kaut kas no tās personas – kam piestāv – kāda galva – tā viņām neiespējama lieta. Nu – kādu laiku būs – īsi, par īsiem. Žēl ka – nav arī izmodelēti. Tad tur Newcastlē – mani mazliet paveidoja, tad kādu laiku bij kaut cik izskatīga galva – tagad skaidri jūtu – flop – kā es nīstu šīs frizieres!

Šovakar tur būs dumību diezgan bez manis – mūsu resnās pīles tur grozīsies kā apceļamas muļķes – R. ar savu „evening bags, evening bags…” A. ar saviem apmēriem. L. klusa kā jērs. Tad M. mazliet turēsies. Es, ja būtu ok – mazākais mazliet atstatums. Tagad – vienalga, iešu laikam pantsuitā – auksts, citam.

6 p.m.

Manas galvas sāpes ir mazākas. Ja es nelasītu, varbūt pārietu pavisam. Bet ko lai es daru? Spēlēt nevar – Georgs ir mājās ar savu pļeksterkasti un viņam tā jāklausās un nav jātraucē. Ross ir prom, jo ir nedēļas nogale, un tas ir labi, vecais sēdēja mājās visu laiku.
Es gaidu, kad šis vakars ar atklāšanu būs garām – un tad – es mēģināšu atsacīties no visām šūšanām – un sākt domāt par rakstīšanu. Turpmāk es vairs neko neuzsākšu izšūt. Aizraujas ar kādu idiotisku iedomu, kaut ko iztaisīt – un nomoka sevi, zaudē laiku. Jādomā – es kļūšu veselāka. Ir jau arī tur daļa nervu – gaidu par Inesi ziņas – domāju par D – visu kas jāzaudē. Žēl ka nav bijis vasaras. Varbūt rītu nesāpēs galva. Kā tā var sāpēt visu dienu???

9.30 p.m.

Aizgāju uz atklāšanu. Tur nesāpēja galva. Bija ļoti daudz publikas. Gandrīz bailes metās, ka tās mājeles viss otrais stāvs nenonāk lejā ar visām mantiņām un dzīrotājiem. Pārdevu dzelteno (kliedzošo) spilvenu. Kāda austrāliete gribēja gāzt kaut ko vaļā: … „those Latvians…” bet kāda cita pazina mani un apsauca. Nezinu, kas tur būtu nācis ārā. Rudzate ir bīstama ar savu rupjību – kāds nejauši mazliet uzlēja vīnu viņas servjetēm – čāča un čāča – gāja vaļā. Par daudz bark pictures, tie bērzi ir prasti – bet. Man vajadzēja Dzidras darbus nest uz kādu izstādi – vēlāk? Labi ka viss pāri.

Svētdiena 26 marts. 8.30 p.m.

Skaista diena. Manas galvas sāpes rimušās. Pārgāja no rīta. Biju zem aukstas dušas uz brīdi. Jutos no rīta ļoti izmocīta – acis gluži ‘stiklainas’.
Rīts – burvīgs.
Ap 9 – nobraucu (ar taxi, jo buss nenāca un jutos ‘vārga’) lejā uz jūru. Domāju – grēks tik rāmā saules dienā brīdi nebūt pie jūras. Tur tiešām bij labi (tikai iztraucēja kāds vecis, sieviešu mednieks. Vienkārši – nevar, nedrīkst izskatīties cilvēcīgs – nāk klāt un – galu galā jāsaprot – ja nāk klāt cilvēks, nē vīrietis – tad tas nāk tikai sievieti meklēt). Atpūtos mazliet. Nopirku zivis – taisni tur tai smirdīgā zivju veikalā atpūtos, skatoties cik nadzīgi mazs puika tīrīja zivis! Ar tādu prieku!!!

Nākot nopirku tomātus, sīpolus, citronus – ko ēst ar zivīm. Izvārīju zupu arī – jo – redzu ir jārūpējas pašai par sevi – ar to visādu nekārtīgu ēšanu nevar iet kā nākas. Vai man saaukstēšanās (laikam tomēr arī…) vai tikai sirds nogurums no laika maiņas – es nezinu. Šādas galvas sāpes man gadās. Pamazām atspirgstu. Pēcpusdienā jūtos normāli – bet – neuzdrošinos iet staigāt. Tomēr – vējš un jāsavāc spēki.
Lasu dullo Saroyan’u. daža vieta aizkustina. Viņš saka un izsaka arī šo to. Viņš saka. Es nesaku. Paturu iekšā visu par ilgu.

Mana vēstule avīzē, ko gribēju atsaukt ir pavisam ‘feina’ (Inese lieto šo vārdu… Protams tas nav ‘feini’). Rītu – varbūt pastā kas beidzot būs. Mani nomoca šī gaidīšana.
Šodien tēva nāves diena. Rītu Ineses dzimšanas diena. Nē, kādēļ šodien – 19. martā bij tēva nāves diena. Bet kas bij 26 martā? Tomēr 26. martā 1919 – tā tas taču bija, ja pareizi atceros. Jā. Man skaitļi jūk un danco.
Uzrakstīju vēstuli Šķēles kundzei, bet bez domāšanas, impulsīvi, velnu – man negribās nomocīties ar prātīgi izgudrotajām vēstulēm. Šāvu uz papīra savas domas, tas viss. Lai iet bekot, ja negrib lasīt…

Man ir pie puķēm jāpieturas,
Kad noliecos pēc gliemežvākiem – 

Šis absurdais teiciens nāk atkal prātā – kā pareizs.
D. ir manas puķes, pie kā pieturēties,
In. un Dz. ir vairāk kā puķes, tas ir puķes kas aug zemē, kur puķes var augt.
Pie jūras, kur noliecos pēc gliemežvākiem tādu puķu nav.
Tur ir sapņu puķes.
D. ir tāda puķe.
Cik absurdi tas arī nav – viņš ir tāda, man vajadzīga trausla puķe.
Un es nesen izjutu, ka laikam viņš man nevarētu palīdzēt.
Varētu, ja būtu īstenība. Bet viņš nevar būt īstenība, arī ja viņš gribētu būt.
Un gliemežvāki ir mana dzeja, mana smaidīšana šai dzīvē.

Pirmdiena, 27. marts. 1972. 10.30 p.m.

Ineses dzimš. diena. Esmu domājusi par Inesi – bet ne par šo dienu 30 g. atpakaļ – tikai vēstuli rakstot Dainai Dzintars-Šķēle.
Šodien turos labi. Veļu izmazgāju. Iepirkos. Iesāku šūt sedziņu ko varbūt Laimdota varētu ņemt dāvanai – viņa gribēja manu pirkt. Bet – tā šķība.
Aizgāju vēl līdz galerijai. Jautri izrunājos ar Davis kundzi. Tur vēl necērēti daudz publikas staigā. Kāds jauns cilvēks, kas pētīja poteriju uzsmaidīja un paskatījās uz mani, kad es teicu, ka atklāšanas dienā es domāju, ka mēs ar visu grīdu iesim lejā! Davis kundze piemetināja, ka par to bijusi runa un mājas īpašniece teikusi – māja apdrošināta, o.k. lai iet lejā. Tas nozīmē – izstādei labas sekmes…. D brauc.

Otrdiena, 28. marts. 6 a.m.

Tikko pamodos. Bija skaists sapnis. (Aizmigu nesen, tas ir – 3 reiz pamodos uz rīta pusi). Bija pasaule ar lielceļiem, laukiem, kalniem, bija kāda rudzu lauka mala un pilsētas jaušamas pamales. Bija – pēc lietiem. Ceļi mitri un noplūduši ar jaunu, samtainu zālīti šur tur apauguši. Kaut kur devāmies klejot – citi ļaudis, bērni, pusaudži, In. un Dz. starp tiem, (arī vēl bērni). Neredzēju viņas tieši, tikai jutu, zināju esam apkārt, kā tas īstenībā arī ir ejot pulkā. Tas bija uz ceļa, gar rudzu lauka malu. Tad mēs bijām uz cita ceļa, ļoti taisna, plaša no kalna lejup un atkal pret kalnu, bet ne stāvi kalni tie bija – tikai – noleju un pretkalni. Skrēju basām kājām pa mīksto zāli pakaļ Inesei kas gāja iepriekš, apstāja gaidot mani – bet arī – ne visai skaidri (kā tad kad iet, skatās uz ceļu, zina otru blakām, bet to neuzlūko).

Prasīju viņai – „kur iesim?”
„Kur parasti, līdz viņam galam…” Tas bija itkā uz mūsu zemes ‘viņu galu’ Ķikuros, kur Inese it kā parasti un tagad bija domājusi apmesties ar grāmatu. Smiedamies roku rokā mēs gājām pāri noplūdušai zālei, sekliem dzidriem ūdeņiem. Tur pret kalnu, pa dzelt. smilti Dzidra arī nu bija un vēl kāda draudzene. Inese domāja ka salasīt vajadzētu kādu kurināmo un iekurt uguns kuru, ja ne citu kurināmo, akmeņogles varot dabūt par 7 centi gabalā. Skatījāmies ceļmalā, vai nav kāds kurināmais – bija pamestas kurpes, apavi bet mēs nospriedām, ka tie nelabi dūmos, skaista vieta, atradīsim ko labāku, aiz mums palika kāda jautra sabiedrība, mūsu draugi, kas dziedāja kādu dziesmu ar jautru piedziedājumu – ‘ardievu mīļā saimniece’. Sapnī šī dziesma bij labi pazīstama, tagad īstenībā nevaru tādu atcerēties (bija gan teiciens – un paldies saimniekam par saimnieci – ) Labdarīgs, maigs sapnis. Kas man to sūtīja? Tikko bija papa nāves diena. Bija Ineses dzimšanas diena. Tūlīt būs Lieldienas.

Cik skaists plašumā, krāsās, maigumā, dzīves izjūtā un laimē, pilnībā ar bērniem klāt – bij šis sapnis.
(Paēdu brokastis. Sirds sāpēja – no šūšanas, saliekšanās? Who knows?)
Šis sapnis ietvēra sevī visu manas dzīves skaistāko –
Tas ir neiedomājami, ka tā var būt sapņots viss –:
Mani bērni
Miers viņu vidū
Laimīga sajūta
Nekas netrūkst – ogles gabali ko pacels ceļmalā, vai nopirks par 7 centi
Kaut kur mīļi cilvēki, vēl citi, lai gan no tiem aizejam, bet tie bijuši, varētu vēl tuvāki būt bijuši, tur mazliet tāda maiga nožēla…
Zeme – maiga pēc lietus
Plašums, miers
Ceļi – pastaigai, mīksta zāle kā samts basām kājām, nekas nespiež, nekā nevajag
Ūdens, zaļums – ej, pie bērnu (Inese tā bij) rokas, saņemts, saturēts
Rudzu mala, gar ceļu, taciņa.
Kaut kur pilsēta, it kā Madona kur Inese dzimusi, kur es skolā gāju, laimīgā jaunībā
Kalni, lejas, ceļš
Meža mala, ar smilti, kā te, kā Latvijā
Mantas nomestas – kurpes – kas nevilina ņemt, lai gan tās bij gluži jaunas un kas arī netraucēja kā grabažas un netīrumi
Kaut kas no Ķikuriem, tēva mājām tanī vietā, uz kuru ejam
Bērnu laimīgais darbs – viņi iet tur apmesties, lasīt strādāt savā parastā vietā
Dziesmu vārdi – kādi dzirdēti jaunībā, dziedāti līdz kopā ar vienkāršiem līdzcilvēkiem
Šinīs dziesmas vārdos kaut kas no māmiņas, no vecā laika
Iešana pēc lietus pa ceļu – kā toreiz te Wollongongā, kad es te atbraucu, nolēmām ka es nākšu te ar Dzidru dzīvot—
Viss kaut kā redzami, jūtami, dzirdami savīts kopā.

Kartiņa no Inese – varbūt tur tā sapņa pamats – ja gribu, lai taisos uz Kanādu. Viņi apciemos pirms tam un paliks te 2 mēneši. No 3 jūl. līdz 2 sept. Tad līdzi, vai vēlāk – es varu braukt.
Tikko ieskatos kartiņā ir Baden bei Wien (?) ‘štempele’ – izsūtīta (rakstīta) Kanādā 18. mart. Badenē štemp. 23.3. ar sarkanu tinti pastrīpots Austrālia – Tā kariņa ir aizgājusi uz Austriju!!

Jā – bet tas sapnis ir tas – ka Inese ņem mani pie rokas un mēs ejam… skaists bij sapnis – ja tā – lai notiek.
Un par to – ardievu mīļā saimniece!… un par to, ka palika aiz muguras mīļi cilvēki – par to es vēl ko varu darīt! Šodien mani gan no tās darīšanas aizrāva ‘dāmas’. Gribēju uz Laimdotu – iznāca uz Ainu un līdz vēlam vakaram – pie Luča kg. pie Annas, pie Ainas –

Bet dienā D brauca un es gāju lejā uz puķu veikalu – bet viņš nobrauca, pārbraucot ielu – es stāvēju uz stūra ar papilnām iepirkumu pakām – it kā tikai pāriet ielai un gaidīt pie bibliotēkas busu – un viņš apsviedies bij lejā un tūlīt braucis!!!
Bet es stāvēju vēl pie puķu veikala un gudroju… Un tā tik tiešam ir bijis – ka viņš ir mēģinājis ķert – un es aizbraukšanas skumjās biju gatava ķert viņu un darīt visu – bet iznāca tā ka mēs abi ķērām, tad aizskrējām viens otram garām. Un vēlāk es biju visu dienu prom.

Lucs atkal izgudrojis – lai es rakstu ‘miniatūras’ – Nu tās man patīk rakstīt. Un varbūt iznāk arī. Un – tas ir gaužām tuvu dzejai – tā kā – grūtību to lasīt nav, bet tādēļ dzeja nav mazāka.
Vai tiešām D ķēra mani. Vai tiešām es aizbraukšu! Kā es mīlu Wollongongu un cik vientuļa esmu. Un 3 gadi ir aizsviesti zilā gaisā no mana pēdējā spēka – bet īsākā laikā mīlestību nevar pārbaudīt. Un tagad viņa ir tikai noplakusi, ne pārbaudīta. Nobijusies. Bet – šodien es biju gatava iet un skriet un teikt. Man tas kaut cik jāizdara.

Trešdiena, 8 p.m. 29 marts 1972.

Šīs dienas message – roka, ar riņķi! Kāpēc atkal? Kad to rādīja un cilāja – bez riņķa? Viņš ir bijis holidejās. Vakar varbūt bēdzis. Balss „thank you” – bij 2 oktāvas augšā, pret pagājušās reizes tumšo mierīgo, acis ātrs, tumšs, degošs, ass uzmetiens – pret pagājušās reizes burvīgo mierīgo pretī nākšanu. Viņš aizsmēķēja, kad gāju ārā – tad izlika roku – I don’t know…
Tikko bij atkal aksident uz ielas pretī, kur parasti. Kādu braucēju girli, aiznesa uz hospitāli, rokās sēdus 2 vīri. Nezin cik stipri sasitusies – bijusi lejā zemē, pie sēdekļa – volksvāgenītim stikli apšķīduši visa iela.

Ceturtdiena 30 marts. 4 pm.

Silts.
Pastā nekā. Avīze. Un avīzē no manis nekā. Arī neviena cita dzejas ne stāsta nav. Nebijis – piemērots nekas.
Aizgāju līdz jūrai, atnesu zivis. Tik sauss laiks, ka manās koka tupelēs kāja slīd – tā piekusu kā nabags, varbūt apakš pirksta ir čulgas. Vajadzēja ņemt busu. Bet – D piebrauca tad, kad es atpūtos Picadilli arc. malā – nezin vai viņš pamanīja – es nobijos aizgriezos – es biju pārāk piekusis un izjucis. Tagad 4 pm vēl skaistāks beacha laiks. Bet nu esmu par nogurusi iet. Pusdien laikā bij mazliet vējains.

Būtu kaut kas jānopērk Ainai – rītu tur ciemošos. Satiku Laimdotu D.J. veikalā, tad mēs satikām tur Mednes kundzi, Laimdota mūs iepazīstināja. Tā nopētīja mani un tad ātri un skaļi: „…Ak tā ir viņa. Jā, brīnums, cik daudz var padarīt. Kad strādā. Un protams – kad ir talants.”
Un, tā, kā tai anekdotē „…Še guļ Fricis Bundzenieks… Tais’ nu atkal vāku ciet”. Cik ātri vien iedomājams:
„Mums jāsteidzas, mums jāpērkas…” Un aizdrāzās, viņai bija kāda otra dāma kaut kur līdz, vai turpat, kura nepaspēja ne vārda izteikt. Laimdota – jau nopirkusi dāvanu. Nevajadzēja varbūt atrunāt pirkt to sedziņu? Bet – tā – šķība vidū. Kādreiz jau ievērotu, un tad nejauki. Sedziņa otra, tagad izšūta. Dot Idai?? Ja nav par bieži – tad var dot.
Ar kaut kas ne tā kā vajadzētu. Pārpratumi? Pagurums? Man noņemti visi ordeņi!!!… D. To izdarīja. Kaut ko es nesaprotu. Tā lielā laipnība un rokas rādīšana. O.K. Kas ir ir. Kas tur var būt. Varbūt viņš tāpat redz un jūt to vienu pusi un otru. Neiespējamo.

Naktī pamodos pēc pusnakts. Atvēru visu lielo logu līdz galam vaļā – Tikai ‘uz brīdi’, jo jūras vējš – bet aizmigu ‘kā sists’ kā tas ir parasti zem atvērta loga. Pamodos pēc 4 am, cieši gulējusi, visu aizmirsusi, tikai sirds: peld kā tumša ūdens roze savās skumjās…

Cik tās ir skaistas šīs ne pārlieku lielās mīlas sāpes, kad mīļotais ievaino, ar prātu visu izkārto un aiziet gulēt – nekas nekait, pamostas pēc dziļa miega – sirds viena tumši deg savās sāpēs. Viņa zin labāk – kā ir. Viņa zin. Bet vai tad viņa zina arī to, kad viņa liek iet un iegūt šīs sāpes? Viņa zin, ļoti labi. Tikai apstākļi tai nepalīdz. Vakar viņa zināja kaut ko, ko pēdējās reizes tiekoties tā nejuta – vakar viņa juta – nav labi. Citas pēdējās reizes viņa to nejuta. Vakar juta – Tevi negaida, teica. Citas reizes – bij it kā – gaida. Bet tad – lai maksā ko maksā – viņa grib tieši tā un ne citādi…

8.30 p.m. Silts, karsts, mierīgs, burvīgs vakars – bet sviedri līst pat sēdot. Tomēr – karsts, karsts.
Man iznāca vēlāka šopīšana – bet aizgāju par vēlu – iela bij tukša, lai arī skaista – bet bez D.
Georgs samaksāja gāzi un elektrību un uzdāvināja puķes – pasniedza saka, vai deva, iedeva – nesaka jau puķes uzdāvina? Iedeva $20. Labi. Tik jau – nu varbūt droši vien vairāk – tas maksās, bet – vieglāk man būs samaksāt.
Svētku tuvums un svētku rīkošanās. Un tad arī – svētku sajūta mājās.

Lielā piektdiena, 31 marts. 9.30 a.m.

Pārtīrīju (ne gluži pamatīgi) šo, lielo istabu, (vakar vakarā virtuvi) padzēru savu rīta kafiju ar crosbuniem – Pie Dav. Johna – tie ļoti garšīgi.
Saule, miers, puķes.
Burvīgi. Tikai – varbūt es esmu mazliet slinka, es dzeru un dzeru šo laimi – dzīvot, kad fiziski nekas nesāp, jau gadiem ilgi, nekas nopietni nekaiš, ne operāciju, ne kaulu laušanas, es atzīstu šo likteņa labvēlību (vai Dieva gādību) un baudu to ar pateicību – dzeru šo dzīvi kā vīnu, kā skaidru ūdeni, kā mūziku.

Un pārpratumi ar D un sasāpēšana ar to – tam var būt tikai viena atbilde, tā sārtā puķe kas zied logā. Lai zied. Cinisma, spīta, dusmu, viltībiņu ir diezgan visapkārt, lai ir mazliet no tā maiguma, ko Līksma Ķirpe bija ieraudzījusi – maigums un dzīves prieks un izsalkums pēc tā vēl un vēl. Kā citādi var atspēkot visu sīko, patmīlīgo, neticību, visa niecību, praktiskumu, aprēķinu. You cannot beat me!

Svied ar akmeni,
Asmeni cērt:
Šis zieds bez saknēm
Kā saule,
To neskar nekas.

Lielu var darīt, ko ciena.
Godā sevi, tad arī citi Tevi godās.

Kur liks šinī mājā sakrātās mantas, kad būs – jābrauc uz Kanādu? Pilna māja. Te abas manas jaunās ģimenes atstāja savas lietas aizbraucot – pāri palikušie nieki – un tomēr arī labas mantas – klavieres (jaunas) gleznas, grāmatas, dažas mēbeles… Varbūt daudz lietas tikai ar sentimentālu vērtību – tomēr nē, daudz, daži čiekuri no Romas, bērnu pirmie rokdarbi, kastītes. Citādi – katra krūzīte, podiņš, sietiņš, korķu viļķis (ja grib skaitīt nav gala) viss derīgs. Jāpērk māja – mantām! Pašiem jābrauc prom.
Cik lieliska ir eskimosu primitīvā māksla – Inese atsūtījusi kartiņu ar uzņēmumu no skulptūriņas – māte ar bērnu, tāpat viņu zivis, zvejnieki, putni.

12 noon. Vējš ceļas – un diena nav tik maiga, kā vakar. Mums varbūt nekāda sauļošanās neiznāks – bet pastaigāt jau derētu, ja arī ne peldkostīmā. Man būs ātri jāķeras klāt un jāuzraksta atlikušās ceļojuma piezīmes:
1) Versaļas mežs – tēma bagāta.
2) Parīze – vajadzētu, ar modern. māksl. muzeja pieredz. aprakstu.
3) Augstiene kur sieru taisa
+ Picasso
No Francijas tas varbūt viss.

Svētdiena, svētku sajūta šodien, puķes, spodrība… Man šodien jāiet ciemos, rītu varu gaidīt ciemiņus… Bet darbs no tā bēg. Darbs aug vientulībā lai arī tā ir tik liela, ka tā viņu nomāc, tomēr viņš to var cīnīt labāk kā sabiedrību.


Tad 3 Spānijā
4) Spānijas augstiene ar ēzelīti [right]
5) Closters/Monosters un ‘brāļu kapi’.
6) Vēršu cīņas un dejas ielā
7) Baski – + veci kalni? Gliemeži.

Patreiz varētu arī uz Ainu nebraukt? Jeb – gribās? Vajadzētu – uzvilkt pansuitu, iet, braukt kustēties???
Nevajadzētu – bet tos 7 ‘miniatūras’ arī būtu jāraksta un ātri!!!
Un tad mana ceļojuma grāmata gatava.
Par Kanādu? Par lidošanu? Šo to var pielikt.


Ceļojuma piezīmes jāraksta par trīs lieliem momentiem satikšanās pēc 20 gadiem – ar ziemeļpuslodes debesīm (zvaigznēm) ar Parīzi (Eifeļa tornis pār pilsētu tur iebraucot) un roku iemērkšana ziemeļjūras ūdeņos, kas ir arī Baltijas jūras vienojums. Varbūt pašā sākumā, kā motto?

[Left: Inese outside Museum of Modern Art, Eiffel tower in background]

Man tagad jāuzdrošinās runāt – es redzu – ka esmu nogatavojusies (varbūt jau sen biju) runāt – drīkstu, spēju izteikt. Sen jau tā bija – vai ‘blakberijas’ un ‘zirgs’ – nav tādi? Tie ‘visu mutē’ ka labi. Jā – un tagad jauna viela bij runāšanai – no ceļojuma. Tad būs vēl atmiņas par Wollongongu…