Otrdiena, 1. febr. 1972.
Saule, vējš, skriešana.
Kartiņa no Ineses!
Skrējiens smags beidzot gurdina Bet kaut kas silts bij ap pleciem Vējš saule un vārds kāds Drebēdams kavējās lupās Kā dusmās izteikts kļuva Tad apklusdams pārveidojās. –––––––––––– Mēness no jumtiem atraisās No logu un lampu gaismām atritinājās Viens dziļā nakts zilumā ceļas Mierīgs un nobālis Atstāj dzirkstīgas spuldzes Pie mūriem karājoties. Acs arī atraisās no tām Seko mēness maigam bālumam Kur paveras debess āres Neizdibināmas, garu auklē, Un tāli ceļi iestīdz Kā ziedu, kā sniegu valstībā Ievezdami, aizmaldinādami ar savu neatvēršanos Ar savu neatklāšanos lejā atpakaļ sūta Kur spuldzes asas un – arī maigas Droši, tuvi mirkšķinājas.
Trešdiena, 2. febr. 1972. 9 p.m.
Vēstule no Kreišmaņ kundzes ielūgums uz rakstnieku dienām. (No 29 sept. līdz 1 okt.)
Uzšuvu baltu place mat’u. Cits nekas nav darīts.
Vakaru debesis dūmu zilas Pār jumtiem mākoņos ieslejas. Vakara debesīs atveras pērles: viena, otra, treša – Spuldzes līdz apvārsnim aizspēlējas Bet tuvu pār mūsu galvām tā Guļ savā ovālā gliemežnīcā Lēna, liega kā mūžība.
Ceturtdiena, 3. Febr. 9 p.m.
Nekas padarīts – tikai 1 placemats atkal iztaisīts – vakar viens, šod. otrs., iesākta vidus sedziņa – un – pēkšņi diezgan! Sirdsapziņas pārmetumi sāk mocīt – laiku tērējot tā.
Telegr. no Elza – piezvani! Un es negribu ciemiņu – tā Gailīte jau bija te… Vecene ar visu ko pieraksta vecenēm, tāda ošņa, prašņa, apkārt nēsātāja…
Vai kritiķa Klv. vārdi mani sāk iespaidot? Es nespēju dzejot. Vārdi neraisās sev, bet liecās ‘karaļa priekšā’??
Vakar tā ‘pērle debesīs’ man pašai bij dzeja, bet es viņu nevarēju ‘iedomāt’ rindās – jo, kāds (Klauverts) klausās??… Un ko tas domā?…
Iela te Pret kalnu cīnās, gar garāžām, gar fishandchipiem, Gar grieķu un itāļu sīkām mājelēm Pārtikas un augļu veikaliņiem Kāds logs ar dzelzs lietām, Ķīmiskā tīrītava, Tad vēl reiz gar garāžām (nu – abās ielas pusēs) Lēnām gar jauno pasta punktu Tā augšā apstājas, kur krustceles Un zilas dūmakas Kalni ar debesīm aiz ielejām satiekas, Uz četrām debess pusēm te vedina ceļi Ar spuldzēm kā kreļļu virknēm izrotājusies Bet kāda ar siltu un mierīgu gaismu Pār mūsu galvām tuvu Aicina palikt stāvēt ilgi uz vietas Kopā ar visām četrām debess pusēm.
4. febr. Piektdiena, 3 p.m.
No D. nav vēstules – tikai no rokd. kl. Sidn. un Ida aicina lai braucu uz Sidneju – uz teātri. Varētu.
Tu manu dienu izdzēri Pērles palika vizuļojot Gaisos pie krustcelēm Kur satikām nakti. Tās es tev atdāvinu, Tās skatīsi ik dienu Kad tu pie krustcelēm Tur gaidīsi nakti.
Sestdiena, 5. Febr. 7 am.
Kapsētas man atbild Kad no rītiem gaisma modina Un prasu tai pēc draugu, radu sejām. Kapsētas ar akmeni un zāli Atbild man ar klusām Pusvārdu šalkām, Mazs putns aiz loga Kaut ko rīta gaismai saka. Līdz ar viņu ceļos mostos Domās gandrīz aizgulējos.
3.30 p.m. Drīz būs jābrauc uz ladijām. Aina atbraukšot pēc manis.
Skumja diena. Brīžam arī ļoti skaistas izjūtas. Šuju ‘sedziņu’, nevaru nekam pieķerties ko rakstīt. Vecais mājās – viņš jau man nenāk te – bet es pati nezinu, kas ar mani ir – es nemaz nespēju dzīvot reālajā dzīvē – es tikai jūtu un domāju – šo un to.
Svētdiena, 6. febr. 8 p.m.
Vakar biju pie Wollong. latv. rokdarbniecēm, ‘ievēlējām’ atkal Laimu par priekšnieci. Viņa gribēja atteikties laikam savas ģimenes dzīves kauna dēļ – viņai iet arvien trakāk. Beidzot mans „vai Jums mūsu nepietrūks?…” visu izlīdzināja.
Mūs baroja ar pildītām gaļas klimpām – balta bļoda ar kaudzi, sīpoliņi, bacons, krējuma mērce viss kādā gudrā siltā kombinējumā… Gurķīši, tomātiņi, sēnītes. Liekas – varētu skaitīt visus labumus, kas nāktu prātā, un tie tur būtu bijuši atrodami uz balta galdauta.
Otrdiena, 8. febr. 7 am.
Vakar ar Ainu bijām pie Lučiem (tie atrāva vaļā franču liķiera pudeli!!!). Runājām, der jau der dzirdēt un runāt kaut ko.
Vēstule no Dz. & Cl. 9 lapas puses un foto. Dz. ja nebūtu jāstrādā oficē kur viņa sākusi, viņa varētu sagatavoties izstādei. Kaut man būtu nauda viņiem ko palīdzēt – lai Dz. atstāj darbu un taisa izstādi un mājas dēļ nepaliek darbā – tikai pāris mēnešus ilgāk, kas tomēr atņems izstādes iespēju!… Nauda! Nauda.
Ceturtdien. 9. Febr. 1972
8 am. Rakstu Gulbergiem.
Rītu braukšu uz Idu, vakar piezvanīju.
Biju bankā izņemt naudu landlordam, tagad – viņš nenāk.
Iešuvu vienu ‘vadziņu’ baltu zalktīšu zilai kleitai – un liekas, ka man vairāk nevajaga šūt – ka būs par ‘kliedzošu’, un tagad mazliet it kā par maz, ja tik vien tad varbūt resnāku diegu vajag – What the devil I wanted to say?
Just – mana sirds kliedz pēc Tevis un grūsta mani un stumda un rausta ārā prom meklēt, iet, neslēpties… Traka sirds – viņa domā, ka Tu mani gaidi, ciet un pārmet sev to, kur mana vaina. Sirds visu laiku domā tā. Un es visu laiku – saku, ka viņa maldas un tā tas iet 3 gadi. Kā man sirds varētu būt kļuvusi tik muļķe? Agrāk es varēju uzticēties tai.
Svētdiena 12. febr. 1972 10 pm.
Vakar iegāju pie D. Gaidīju busu. Ņēmu kas nāca, kā no gaļa veikala ārā, tā busā. Nebiju ilgi redzējusi – nobarojies kā briesmas! Sēž kājas izcēlis šaurās sporta biksītēs, kā lielais mežonis. Bet vēlāk, spogulim viņa seja pretī, sākumā sejas apakšējā daļa un tā man liekas sveša, tad tā pieliecas un man jāskata sejas augšdaļā un acis (tās nav vairs tās tumšskropstainās, zilās pēc traka) tikai vienkāršas acis – tad pēkšņi tas mani satver, šī seja, šī izteiksme, vaibsti – viss kopā, ar tādu spēku, ka es griežu skatu prom, nevaru panest viņa acis, un nāku atkal atpakaļ, jo tas spēks… un bēgu atkal, tad viņš paceļ galvu augstāk, tā, lai man nav ‘jācieš’ šīs acis un mēs saskatāmies viens otra lupās zodā, vaigu līnijās kā slāpdami.
Vai tā iznāca, vai viņš to izdarīja – ja ne acis, tad tomēr sejas pretī. – Es biju bez prāta – uzsmaidīju un teicu kaut ko svešām sievietēm.
Pirmd. 13 febr. 1972 10 pm.
Šorīt ļoti sāpēja galva. Varbūt no acīm, varbūt no laika. No rīta pasēdēju un pašuvu ārā – un D atgriezis galvu, kā zirgs uz auzām – pabrauca garām. Bet – es aizskrēju tikai pašopīt. Ieliku bankā $22. Varbūt iztikšu. Vecais grib te palikt – un viņš ir pārpratis – ka es gaidu Geraldu atpakaļ! – Un viņš ir parunājis toreiz ar Ger. un domā – ka tas – nenāks atpakaļ. Man jau likās, ka vecais tur šo un to pārprot – bet viņš jau maisījās vidū kā nelabais un vervelēja un neklausījās – ko es saku ka tas nav tas kas te nāks dzīvot un es mazliet apskaitos un domāju, ko tur ar viņu ņemties – tā nav viņa darīšana – tagad viņš varbūt izdomā ko – prasīja – „do you like him?” Es teicu „yes” – domājot kā īrnieku – bet viņš kaut ko citu tur perē. Viela ludziņai.
Pabeidzu otru somu – tik odere paliek. Pirmai vēl mazliet jāpašuj – kur turētāju ielikt.
Un plikpauris ap 8 vak piebrauca sarkanbusu pie slimnīcas – pastāvēja un nobrauca te garām – man liekas – kāds to dara lai mani baidītu, lai mani piespiestu cīnīties par savu mīlestību.
Jeb – vai man rāda īsto??? Maybe.
Bet vakar D tik murmurīgi tumši, tremolīgi, silti pateica thank you – nekad nebiju dzirdējusi, ka viņš to saka. Vienmēr viņš bij kā bullis. Vakar arī – bet viņš runāja.
Trešdiena, 15 febr. 9.30 p.m.
Aina nāks katru trešdienu pie manis krievu valodas stundās. $2. O.K. A. brauks uz Latviju, caur Maskavu – jāmācās prošu, ziviņite, požalusta (čort poney…) Apskatīja arī rokdarbus. Grib pirkt to, kuru taisīju Inesei. Šīs kriev. st – ja turpināsies – un cerams – mani krietni atbalstīs, sīkumiem nauda.
Nosūtīju Dēliņa kgm Ķikuru bildīti – citu vēl neko. Rītu jāsaņemas un kaut kas jāuzraksta.
Vakar nosūt. vēst. Inesei + L. Šodien – Dz. + Cliv.
Piektdiena 17 febr. 1972.
Vakar bijām Warravongas art galery atvēršanā.
Vakar neko neuzrakstīju, un neko Dēliņa kgm. nenosūtīju. No rīta (līdz pusd.) izmazgāju veļu un tas mani piekausēja, biju ļoti nogurusi. Pēdējā laikā (kopš tas vecais ar savu pīpēšanu te maisās) es neguļu labi, nervozēju un sirds sāp. Un – biju tik ļoti vesela un priecīga. Savādi – tas vecais mani nogurdina. Nezin kā būs ja tas jaunais atnāks? Tas droši vien taisīs lielāku troksni – pa vannas istabu, pa virtuvi, pa savu istabu – bet viņš neliksies zinis par mani un viņa cigarete būs vieglāka. Šī vecā vīra tabaka, tomēr laikam tikai cigarete, ja viņš ko vēl speciāli tur nepīpē – ir nāvīga! Es ceru – ka es jutīšos atbrīvota. Tagad liekas arī, ka mani vēro, uzmana, ņem dalību – ko es daru? – To es negribu. Un man žēl viņu ievainot – un tas ņem manu uzmanību, es nevaru kustēties brīvi un tas mani nervozē – un es neguļu. Tagad neguļu arī tādēļ – ka jāraksta (un nezinu ko?) Dēliņam, un mans vakars… Cik mana veselība ir atkarīga no sīkumiem – tikai pilnīgā brīvībā es varu normāli dzīvot, aizmigt – justies labi. Jā – šī atpūšanās problēma ir galvenā, miegu traucē katrs sīkums. Nervi? Vakar atnāca tā tamborēšanas kursu dāma – un viņa laikam nobijās pirmā, ka es nevarēšu to masu savaldīt. 15 sievas. Es arī domāju – ka 2 vakari nedēļā ar tām mani nobeigtu. Un tad + 1 ar Ainu! Nē! Un bagāts es nepaliktu. Par dažiem dolāriem es zaudētu visu spēku. Viņa teica – varbūt linu darbu kursus vēlāk. Jā, varbūt. Man klav. sk. arī paņem vienu pēcpusdienu. Visi šie kaut īsie iestarpinājumi mani izsmeļ. Es nezinu kā es arī pie In + Laim. varēšu dzīvot? Bet – tur kaut kas labs nāk klāt.
Jāraksta Dēliņam. Un vielas daudzums mani atbaida un arī – mana attieksme pret to – mūžīgais ‘jūtīgums’, rakstīšana ‘ar sirds asisnīm’. Gribētos, un liekas būtu labāk arī priekš citiem, ja es runātu lietišķāk, bez tām jūtām. Bet tas jau ir tas darbs – attīrīt visus tos notikumus no liekā, dot tiem formu, atraisīt tos no sevis.
Manam audeklam pietrūkst velku. Kā tā? Tā nevar būt? Tā nevar būt? Bet ir. Audus var pievērpt klāt. Audos var ieaust šo to, kas gadās pie rokas – acumirkļus. Garāmgājējus. Piedziedājumus, pat no svešām dziesmām. Velkiem jābūt stingriem, gludiem kā lediem, kā straumēm, kā upēm jāplūst. Kā zemei, kā tīrumiem, arumiem, kā ielām. Kur kāds trūkst (velks, tas ir) – top sasiets cieši vecajā mezglā. Kā bija tā vārds? Jūrnieku mezgls? Atvilceniskais? (Sasien siksnu siksneniski) kā bija tā mezgla vārds? Manam audeklam sāk pietrūkt velku un audos, vai pluceņi jāliek vai kādi svešādi jaunmateriāli kāds puszīds un samaisījums, ar audiem vēl varētu iztikt, tos var pievērpt klāt, var ieaust šo un to, velkiem jāplūst pretī kā norām un lielceļiem – no bomja uz bakiem un pūriem.
10 p.m. Šodien vēstule no Dzidras. Viņa nav visai stipra, viņa cīnās par daudz. –
Sestdiena, 19. febr. Apm. 3 pm.
Esmu Maruijas mežā ar Idu un citiem viņas draugiem – kazenes lasīt. Žēl ka nenopirku zābakus ogu lasīšanai – kā tas man neienāca prātā? Tik slapjš ka kurpes galīgi sabojā un mugura var sākt sāpēt. Atnācu sēdu mašīnā – samērcējos un pielasīju ½ spainīti. Varbūt rītu. Ja braucu – vajadzēja zābakus zaldātu storē, vai tirgū nopirkt. Ne laiks, ne ogas, ne Maruijas upe nav tik labi kā pagājušā gadā. Bet lejā, pie vec. mājas – ir labas arī – ļoti! Tomēr – zaļš miers un maigums. Upes līkumi, pļavas, ganības, krūmi, biezokņi, kalni un klintis. Čūskas un odi.
Labi vien ir pasēdēt – pārtrakotos, pārgurtu, nevarētu atpūsties – bet nu, ar zābakiem šādā piemākušās dienā grūti nebūtu. Citi lejā pie upes. Tikai vecais te stāv un – es – vecā. Tomēr tā. Baidos saslimt arī peldoties tagad vēlu, vēsā bezsaules dienā. Pag. g. bij siltāks. Jūtos miegaina – vakar ieņēmu miega tableti un arī maz gulēju.
Braucot, tas ir kaut kur tālāk uz Crown str. turpin. – uz kāda tilta, man likās tas bij D resnais spalvainais snuķis… Varbūt viņš pamanīja. Šorīt saņēma tāda veselīga neuzticība pret viņu – droši vien – tikai ziņkāre. Un tas mani atbrīvoja no dullā noskaņojuma. Man vajag no tā atbrīvoties.
Man vajag rakstīt Dēliņam. Ko?
Kā tas var būt, ka man Tev nav ko teikt Kur domas Tevi neatstāj ne brīdi? Šai zaļā mierā vai Tu iederētos? Vai tik daudz maiguma Tu varētu Man dot, lai visam pieskaņotos Un piederētu šai īstai pasaulei? Zaļš maigums miers vien Tā acij rādās, tā sirdij šķiet Nekur bez cīņas un nāves nav Šai zemē. Šai mierā mānīgā Sirds maldas Vienu nāvi pieņemot un sāpes Zaļš miers Tev tuvu nāks
Pirmdiena (21. febr.) 8 pm.
Pēc Maruijas. Laba diena. Eskimosu kalendārs no Ineses. Pasta puikiņš nesa uz durvīm, kad es izgāju pretī.
Necerētā iedvesmā (patiesi!) uzrakstīju kaut ko par Ķikuriem un aizsūtīju Dēliņa kungam. 4 lapas puses, tā šim gadījienam pietiekami.
Nupat izvārīju ievārījumu no kazenēm (blackberijas sakās labāk) – iznāca pašai 5 podiņi ko nolikt, 1 Georgam,1 vecītim, viens man ko tūlīt nogaršot. Ledus skapī vēl paliek ogas. (Vilkam labāk lēciens, kā tupējiens – dzirdu senu balsi).
Jā, mazais raksts par Ķikuriem izskrēja – ar iedvesmu, vēl kā dullumā, rīta pusē, pēc pasta saņemšanas, jā, piesēdos Bachu paspēlēt un viņa tīrie teikumi (un jādomā Maruija, kas šoreiz vēl vairāk kā pagājušā reizē, mazākais ilgāk, kā pagājuša reizē – ļoti atgādināja jaunību, mājas, Aivieksti…) pēkšņi sāka man veidot vārdus par turieni – Ķikuriem, „tur bija daudz mežu” es teicu domās un jau vārdos skaļi un skrēju no klavierēm prom, lielā steigā meklēju papīru, gandrīz jau izjaucu visu, jo papīra nebija tāda pie rokas (brīva) un tas visu varēja, iedvesma varēja izkūpēt kreņķos. Varbūt, ja papīris būtu bijis acumirklī klāt – būtu iznācis kas vāl labāks. Nu – domāju, ka pietiekami vēl notvēru, mazākais – tas nāca bez pārlikšanas, bez pārāk gluda ritma arī – ātri, ko šā un tā dzīvo bez lieka ‘dzejas’ piemaisījuma.
Redzēs, ko Dēliņš darīs? Liks to avīzē kopā ar Ķikuru bildīti [left]? Cita nekā viņš laikam no manis nesagaidīs, tas ir – manis pašas uzņēmumu un citu stāstu. Domāju – viņš būs apmierināts. Vai tās pašu (fotogrāfijas) bildes nav jau apnikušas, bijušas diezgan – uz viņām gandrīz nepaskatās, izņemot – ja tur ir kāds jauns un skaists cilvēks ar universitātes beigšanas cepuri etc….
Apšuvu ar melnu arī 2 placemats un uz vienas iesāku rakstu šūt.
Vai nav daudz padarīts? Aizgāju pašopīt, iemest vēstuli. Vecajam izrakstīju receits un ienesu abiem kafiju, kad atnāca viņam dzīvokļu ierēdnis. Matos ieliku ruļļus (izmazgāju vakar vēlu) – tie nu gan ir tādi pat atkal izstiepušies.
Redzēju D braucam un pagriežam galvu – ak tu manu podiņ! – Bet nesatiku, atbraucu ar citu no šopīšanas.
Varbūt šīs dienas rakstīšana bija tāda, kā agrāk, kad es nejutu, ka tā ies lasītājam, ka tas mani – netraucēja. Es pēdējā laikā tieši esmu vēlējusies rakstīt atkal tā – mazāk gludi, bet vairāk svaigi, bez dziedošā slīpējuma. Es šoreiz teicu ārā visu kā nāk, bez lielas saliedēšanas, izdomāšanas, kaut kā vēl spontānāk kā parasti, lai gan es arvien tomēr rakstu diezgan spontāni. Kaut es tā, kā šodien, bez – 3 reiz pārrakstīšanas, un bez vilcināšanās – varētu rakstīt par visu – Ja es varētu (atkal) rakstīt par visu, cilvēkiem, dabu, notikumiem, es kaut ko arī kvantitatīvi uzrakstītu. Būtu romāns. To Sarma teica. To Gunars Saliņš teica – rakstiet romānu.
Tepat jau ģeogrāfiskais plāns iezīmējas – gar Aivieksti – arī mājas ar ļaudīm – arī svešinieki – plostnieki, (zvejnieki), dzejnieki, īrnieksieva jau ierunājas – upē iekrīt, ielūzt ar zirgu kāds – aizskrien nodusmojies – nokaunējies – tas arī – kāds tur var būt. Ak – pasaulīt! Kas to visu var uzrakstīt? Likteņi cits citā saķērušies kā sērmūkšogu ķekari!…
Mani atbaida iemācītais romāna veids, ka tam jābūt – dzimšanas līdz nāvei, vai tā apmēram. Man jāraksta samētāts, saraustīts kaut kas, bez īstas dzimšanas un miršanas.
Piektdiena, 25. febr. 1972
8 a.m. Eju lejā 3. dienu – ‘baby sitt’!
Vēstule no Ineses!
Šai dienas caurspīdībā Kristālskaidrumā Tavs skats Kā
6.30 p.m. Par 3 dien. 6 dolāri. Nav daudz. Bet – O.K. Tepat mājā – un es šuvu savu darbu. Un tūta ābolu klāt un vēl varot tos dabūt OK. Tomēr – 3 dienas jutu, kā ir kad ir ‘darbā’. Tad neko vairs nevar saķert. Inese tā priecājas par 1 brīvu stundu. Daudz tas nebūs – bet, kādu vēstuli uzrakstīt, kaut ko palasīt – mazliet vieglāk tā diena aizies!
svētdiena 27. febr. 9 a.m.
‘Izrullēju’ matus, uztaisīju brokastis – apgrauzdētas maizītes ar krējuma biezpienu un ķimenēm, kafiju (saldināta – peh, peh!!) un tas tik ļoti atgādināja labus laikus (kādus īsti? Mājās? Jaunu dienu rītus? Prieku? Arī skumjas – kad Vācijā ar māmiņu tikai pieminējām tādus gardumus…) un bija tik labs gara stāvoklis, ka varētu ‘lēkāt no prieka’ (kā Lukijs). Bērniem iet labi!!!
Vakar nevarēju aizmigt – ņēmu šuvekli un šuvu līdz 1 naktī. Nu reiz būtu jābeidz.
Labprāt šodien pabrauktu ar veco pa kalniem – blackberijās – ja nebūtu bail no viņa insistency – kad viņam ko atvēl tad viņš plijas virsū ar to nedēļām… Es negribu – uzbāzību…
Jāšuj – un jābeidz tā šūšana. Tagad vēl nāk prātā – 1 somu! Vai vispār kāds pirks – un ja arī!…
10.30 p.m.
Visu dienu šuju čigānisku somu. Redzēs – kas iznāks.
Vecītis (Mollingera kungs) atteicās aizvest mani kalnā (kazenēs) – lietus tūlīt būšot… Ne bija nekā. Vai nu gribēja atspēlēties, par to, ka es viņu vienmēr noraidu ar viņa piedāvājumiem aizvest mani šur tur ar savu mašīnu, vai arī – viņam bija bail no Georga, jo nesen viņš teica viņš negribot aicināt mani kaut kur, kad Georgs redz un dzird… Georgs tā tad arī ar viņu spēlē tos pašus jokus ko ar Geraldu. Nu – man par to maza bēda, tas viņu intīmās lietas. Rītu jāaiziet būt ar busu vai Ainiņu.
Pirmdiena, 28. febr. 12 noon.
Vēst. no Railway Dept. – varu saņemt $7.25 par Melb. Biļeti. OK.
Nothing else pastā.
Pabeidzu izšūt teenageru somu – tik jāliek odere un jāšuj kopā. Aina teicās to palīdzēt. Traka tā soma – ļoti liels musturs, spilgts, skaists, kā traks!
Vēl tur atliek gabals – spilvenam. Uch – es negribu vairāk šūt. Tas arī būtu traks spilvens, tik dzeltens ar melnu. Nē – to nevar. vispār – kas tos trakos dzeltenos ņems?
Saskaitu santīmus (arī dolārus tomēr…) par to ko saņēmu atpakaļ no dzelzceļa biļetes, ko saņēmu un saņemšu par izšuvumiem. Es negribu vairāk izšūt…
Ārā kādam krūmam ir fairyflosspink’i ziedi. Vēl stiprāk rozā, ja tas {iespējams}.
Man gribās izrunāties, satikties.
Kādēļ es neprotu maigumam izmantot D? Viņš taisni to piedāvā – maigumu. Es tikai – bez elpas pēc nezin kā. Viņš zina – ka ‘nezin kā’ nava. Ir tik daudz – ja ir maigums. Par to ir vesels romāns ‘Dienas krusts’. Tur viņa varonei vienmēr trūkst tas, maigums to viņai nepiedāvā, tikai iekāri. Es plosos iekārojot – un lielākais maigums aiziet neredzēts. Toreiz spogulī, kad viņš noslēpa acis, lai tās mani nededzina.
Otrdiena, 29. febr. 10 a.m.
Sengaidītais – vai negaidītais jaunais mītnieks ieradās. Bēdīgi vecajam vīriņam skatīties šī jaunā kurpēs, kreklos, kravatēs, kas jau izlikti stāv viņa istabā un gaida, kad tas vāksies ārā!! Tādas sexy kurpes ar sprādzēm, labi ievalkātas, kas rāda ka dzīve, skaista dzīve, tās skārusi, tās nesušas un nesīs tālāk šo jauno uzvarētāju, ieguvēju. Tās – iet pāri, samin to veco, nevarīgo – šausmīgi! Bet kāpēc viņš tiepās un apšaubīja tā nākšanu, tā spēku. Jātiepjas ir. Bet jāatzīst otra tiesības, otra esamība un jācīnās, nevar cīnīties tikai noliedzot. Anyway – vecais nav ne pie kā vainīgs. Viņš tikai mani kaitināja, tas ir mani mazliet ievainoja, apšaubīdams tam ko es teicu. Viņš pat mani bija iedomājies kā ‘silly idiot’, bija iedomājies, ka es jūsmoju par Geraldu un gaidu viņu atpakaļ, un tā kā Geralds bija arī vecajam teicis, ka viņš atpakaļ nenāks, tad vecais iedomājās ka es savu prestižu glābjot stāstu viņam izdomātas pasakas par kādu Geralda draugu, kas man solījies nākt… Un ja viņš no Georga baidījās, gribēja tam izpatikt, tad tagad jaunā Rosa atnākšana viņa vietā arī Georga uzmanībai – tas var tam būt smagi.
Jā, jā, vajadzēja tomēr vest mani blackberijās, kad es gribēju – nevis pesterīt mani nedēļām ar piedāvājumiem vest mani te un tur, kad man to – nevajadzēja, kad es to negribēju.
Man vienalga. Ross jaunais, vai Mollingers vecais, izņemot to, ka es nevaru panest vecā tabaku un arī pastāvīgo apjautāšanos un maisīšanos manās dienas norisēs. Nu Ross, iespējams spēlēs un trokšņos un izejot atstās durvis vaļā. Bet nauda man vajadzīga, istabas jāizdod kam var. Jāsaprot arī visādu cilvēku dzīves vajadzības.
So, you see.
Kaut es varētu no tādām lietām rakstīt jautrus stāstiņus. Es jau varu arī kad kaut kas tiešām ir, ko vērts rakstīt. Par Carr jaunkundzi man vajadzēja aprakstīt, kad biju full of fire, par visu to, kas tur notika.
Pastā – nekā. Tikko puika piebrauca un aizbrauca. Esmu tā pieradusi šūt un bakstīt visu laiku, ka nemaz vairs nevaru stāvēt mierā. Kā ieraugu vēl kādu no saviem linu auduma gabaliņiem, tā domā – ar kādu diegu tam mesties klāt un kādu rakstu izšūt, un ko? Varētu jau ar. Un cik es tur nopelnu, bojāju acis. Bet Lucis, par saviem burvīgiem, smalkiem izstrādājumiem kokā prasa tikai 7 dolāri, kur tam daudz vairāk darba kā manos spilvenos, ko es varēju pārdot, bet es nezinu – vai es šos varēšu pārdot? Ja būs daudz un dažādi – tad varēšu.
Idai un Austrai arī derētu uzšūt. So – jāsāk, ja nevarēšu novaldīties, ar resno diegu, ar bārkstīm! Ha!
Pastā – nekā!?!?!?!?
6 pm
Mans trakais spilvens šujas zibeņātrumā – raksts liels, diegi rupji, tas būs speciāli priekš tiem – kas neko nevar ieraudzīt – ja vispār tādu varēs likt ārā. Kliedzošs un ‘izskatīgs’ bet nepraktisks, pārāk garas pārcilpas, ķersies un rausies ārā. Bet uz dibena gan nevienam pogas un āķi nav, tā kā sēdēt (godīgi) uz viņa varēs.
Šī šūšana mani ved uz pārdomām, ko arī pie Kreišmanes mēs runājam – viss ir jau ‘kaut kur it kā gatavs’, to mēs tikai – varam atklāt, varam iemācīties to atrast. Tas ir aužot rakstus, šujot, tā tas ir matemātikā, tā tas ir – mūzikā!!
Un pēkšņi man liekas, atceroties, kā D noslēpa savas acis, lai tās mani nedzenā, un mēs varam raudzīties viens otra sejā, man tagad liekas, tai visā bija arī kaut kas tāds, kas ir jaunatrastā rakstā, vai akordā vai krāsu spēlē, zieda burvībā, kaut kas tāds, kur itkā visas šīs lietas būtu kopā. Tā tad ja mēs pēkšņi, nezinot kādēļ, iemīlam kādu, mēs ieraugam to ko citi neredz, ko citos neredzam, mēs ieraugam paslēpto rakstu – kas ir mīlestības raksts. Rakstu izaužot, izšujot, vai krāsas jaucot un kopā liekot, mēs varam maldīties, taisīt kļūdas, neredzēt samērus, lielumus etc. un varam izsīkt, ātri nonākt strupceļā, ja mums laimējas, pareizi pārmīt pamiņas, laikā ielikt jauna raksta sākumu, uzticēties, saprast – mēs ‘veidojam’ – patiesi mēs varbūt tikai ‘atklājam’, uzejam apslēpto, kaut kur esošo. Tāpat mūzikā. Krāsās. Tāpat mīlestībā. Cik daudzreiz to izjūt – katra mīlestība ir jauna pasaule, katrs cilvēks ir sava pasaule. Divu cilvēku, to cilvēku kuru pasaules kopā veidos jaunu rakstu, šo cilvēku kombinējumu noteic, atklāj mīlestība. Viņas iemeslus mēs nezinām, bet tā ir noslēpta pasaule.
Domas? Kas ar domām?
Kāds ir domājis, ka tās ir – viela, existējoša, jā, ne gluži existējoša tad tāpat kā raksts – atrodama. Arī domas (mums) noteic apstākļi – pirms un pēc tam, tas ir tie, kas tās ierosina, kas tālāk risina.
Ak cik lieliski un skumji! Mēs esam kādas (cita) gribas, varas, spēka etc. izpildītāji, kādi mazi, tomēr svarīgi elementi.
Un tas ir (tā mēs sakām) Dievs.
Un – Tavs prāts lai notiek, tas ir.