1. janvāris 1972!
8 am. Pankūkas + kafija. Miers. Vēss, piemācies. Naktī gulēts tik uz rīta pusi. Gaisma, no ielas lampas aiz koka, kas deva ēnu kustīgo spēli pāri manai gultiņai un uz sienas pretī – mani bija iedzinusi murgos – grūti sapņi, mocošas parādības, asiņu nemierīga degšana galvā – nolaidu blinds un bij labi.
Jāuzmanās no traucējošas gaismas naktī, tas mani, ja nogurusi, un es biju, (no iešanas un grūtām domām un kārtošanos izbraukšanai no Melb. ) – tad nedrīkst tādas stipras gaismas kustības ļaut sev guļot pāri, vai pretī uz sienas, kas spīd acīs.
Jauna gada rīts.
Kur domas aizsniedzās?
Zināmos atpakaļ ceļos.
6.30. Vilcienā. Vagons ar kupejām (!) 8 vietas. Liekas – šausmīgi. Bet gadījienā, ja vēlāk kļūtu tukšs – varētu gulēt. Bet vai tas var notikt. Man 21 vagons. Visi pēc rindas līdz 22 – ar ērtajiem sēdekļiem. Te liekas taisni neticami un šausmīgi – neērta sēdēšana, riebīgs iesprostojums – Bet – jācer labākais. Riebīga smaka arī – nezin no kā un silts un auksts pūš kā nevajag – šausmīgi. Es domāju – būs kaut cik komforta – ‘Spirit of Progress’!! Cik žēl, ka nedabūju sēdēt sēdekļos un sapņot par lidmašīnu. Tagad
2. janvāris, 1972 gads.
Esmu jau vilcienā (pārsēdusies) no Sidnejas uz Wollongongu. Tūlīt vilciens sāk kustēties. Ceļojums no Melb. bij labāks, kā cerēju – ļoti draudzīgi braucām. Varbūt zinot ka viena meitene Amerikā augusi, es biju brīva un viss bij OK. Ir labi būt labi ģērbtam.
...Savu karstumu man uzsviež Ceļmalas klintis – Vēl pāris līkumu – Tad būšu mājās.
Home.
{cutting from horoscope}: Now that you are capable of making new arrangements to improve your life, make sure you do not permit some glamor-puss to curtail your efforts. An associate feels depressed. Do something to restore his ego.
3. janv. Pirmdiena. 10.30 am.
Laikam – svētdiena skaitās.
Nāk pelēks lietus mākons pāri no jūras. Klusums.
Vakar atbraucot: Vēstules no Dz. un Cl. un no In. un Laim. Karte no Gulb. un – pension čeks.
Vēstules no In un Dz. ļoti labas! Varbūt family pieaugs!! Varbūt tur Kanādā šiem būs kāds business, brauks šurp vasarā un varbūt es varēšu braukt līdz – uz Kanādu.
Brauciens tiešām bij O.K. no Melb. viss labi, te mājās – vajadzētu – rakstīt, bet ‘ visa būtība’ kāro tikai kaut kam pieglausties fiziski, silti, dzīvot.
Melburnā, referātā (jeb tā bija tikai uzruna, ievads, prologs) O. Rozītis teica ‘pēdējā vārdā’ – ka mums trūkstot fantāzijas. Man tas izklausījās velts apvainojums. Kreišmane čivināja vēlāk viņam līdz – uztvērusi tos vārdus kā karodziņu, ko plivināt.
Man liekas ka mums trūkst iedziļināšanās. Pie mūsu lasītāja mēs varētu bērnu grāmatas rakstīt ‘ar fantāziju’ ne daudz ko citu. Rakstītājs un lasītājs ir jūgti kopā, tiem jābūt līdzsvarotiem spēkiem. Mūsu lasītāju skaits ir niecīgs un sapratēju, prasīgu inteliģentu lasītāju – ir pavisam pavisam maz. Mēs karājamies kādā tukšumā. Dunsdorfs tvēra dziļāk to lietu – Skaidri, tīri, politiski, prasot pēc prāta, valstiskas domāšanas. Roz. pielikums bij – blā blā.
3 p.m. Viegls lietus. Miers, bet ne tik labs lai ko radītu. Cik tālu var aizsniegties domas – ja mani ņemtu līdz uz Kanādu! Varbūt būtu īstāka? Kaut kas notiktu reāls.
Ja man jāiet, Ja tev jāiet Brūce sitas dziļa Debesis aizēno Sāpes – bezkrāsas svins. Dejot ja varētu Dejot pāri visam. Dejot nav dzīvot, Dejot ir pāri dzīvot Pāri aizsniegties Visam ko gribētu dzīvot.
4. janv. 1972 otrdiena.
8 am. Silts, maigs, mākonīši izkārtojas, pēc vakardienas lietus. Es – pilna cerību dzīvei, bērnu dzīvei, kas varētu būt liela, plaša, laba!
Tikai man vēl negribās ķerties pie mana darba un tas jādara, jādara! Jāraksta.
8 pm. Iespaidojos no visādām muļķībām. Būtu jau pieticis ar to, ko te ielīmēju otrā lap. pusē, nē – iegāju bibliotēkā (normālāk kā jebkad uzskatīju tur blondo stiffo lady’u) un izlasīju zvaigznēs – ka man jāapdāvina tas kam pār mani vara – un tas mani izsita no sliedēm – no gaišā miera – ka es esmu brīva no visiem pienākumiem. Turp ejot – pie pārejas ielai pirms bibliotēkas (gāju pa otru pusi) nobrauca gar. D. Nepacēlu laikā acis – jo neticēju ka ko saskatīšu – nebūtu jau arī – viņš grozīja galvu ceļu vērojot – nepaspēju neko. Vēlāk mani vajāja muļķīgā vainas apziņa – ka man kaut kas jādara.
Nopirku ‘The Little Prince’ – bet man jāturas atpakaļ pie tā – ko es pati jūtu, ne to, ko ‘zvaigznes saka.’ Haha. Pati jutu – ka varu smaidīt. Tagad – nevaru. Kā atbrīvoties?
Pirmo D ķēra ar karstu varu pār mani, tad ar svešumu. Tagad žēl viņa tā centra, kas viņš man bija. Nav uz ko griezties.
2 vēstules no Cliva, 1 no Keith, 1 no Klauverta – tas par varas domā man uztiept lai – zīmēju! Smieklīgs cilvēks! Jāaizmirst tāda vēstule. Kā var būt tāds idiots?
Dzidr. atsūt. Cosmos ceļ. grām. Nosūt. vēst In. un Dz.
5. janv. 1972 trešdiena??
Vēstule no māsas! Un nosūtīju vēst. māsai.
Lietus. Sajukums galvā par visu kas ir un nav.
6. janv. Ceturtdiena 1.30 p.m.
Vēst. no Kreišmanes. Baiba esot slima – saaukst. Aizrakstīju Kreišm. un Jašam.
Biju pie Zīda kundzes, aiznesu zilo lin. kleitai. Jau pirms svētkiem to vajadzēja izdarīt.
Citādi – savāds rūgts gara stāvoklis. Varbūt tādēļ, ka ir cerība tikt uz Kanādu! (! Neticami!)
Sāku uzmest lūpu uz to, kas sāpinājis.
Domāju šā un domāju tā – un man nav jēgas par to kas ar mani notiek? Man jābūt lepnai uz savām jūtām, tas ir viss ko es varu izdomāt. Citādi – esmu nabags un lūdzējs.
9 pm. Nonīkta nedēļa. Vēstules rakstītas – bet absolūti nekas vairāk. Un viss tas D dēļ. Varbūt pat tās neziņas dēļ – kas tas viss ir, ja es zinātu ka tikai D – es rīkotos citādi. Šausmīga mess. Un – es biju kult. dienās. Bija labi. Atbraucu laimīga!! Kas mani te nosit? – Žēl ka es nepazinu Dēliņa kungu. Tagad kauns pat rakstīt. Bet jāuzraksta ar varu kaut kas un jāsūta. Laiks arī – kā rudenis. –
Šinīs dienās nav nekā, tikai mazliet domas par Kanādas braukšanu – labas. Bet tas nevar man iemācīt dzīvot te. Vēl nevar un nevar. es nevaru no kaut kā pamosties kas man te uzkrita kā miegs. Tas ir šausmīgi.
Sestdiena, 8. janv. 1.30 p.m.
Pastā nekā. Gara vientuļa diena.
Izžūst šī diena Kā zaļa peļķe Izžūst šī diena. Dzer puķes un nozied. Man bij reiz meitene maza Ar maigām sprogām vējos Starp puķēm un zālēm. Izžūst šī diena, Bez steigas pēc likuma kāda, Kam nav ne prieka ne sāpju Viss ieslēgts zaļā gaismā Un asā saules starā. –––––––––––––––––––- Logā vējš un jūra Plašums Miers un gaisma Vai man trūks to kādreiz Vai es ilgošos šīs stundas? Vai es vēlēšos pie acīm Svešām šīm Atkal noliekties un meklēt?
Pirmdiena, 10. janv. 10 a.m.
Vēst. no Dzidr.
Vēstule no Ķirpes. Man esot ‘maigas un vērīgas acis.’!…
Biju pēc banāniem lejā – garš gājiens. Biju pie daktera beidzot – lai ļauj taisīt jaunus zobus – šis ielūzušais sāk izbojāt apakšējos zobus. Sen vajadzēja iet – vēl jāiet uz slimnīcu – tad būs atļauja – savāda steigšanās no Poncius pie Pilātus!!
Aiznesu nupat Inesei vēstuli nosūtīt. Diena, kad gāju lejā – aizmirsu to paņemt. Ļoti tukša dulla galva. Visu šo nedēļu.
Pārlasīju ‘The Little Prince’ maigi un gudri viņš runā. Skaisti. Ja tā būtu, kā viņš raksta – aizceļo uz savu zvaigzni! Bet viņam (princim) ir žēl šķirties un bailes no tā kas jādara. Tāpat kā visiem. Kā man.
Mana pielūgsme nebeidzas. Bij karsts pusd. laikā – man sāpēja galva, tagad novakare vēsāka.
Dievs, kādēļ Tu man dod tikai sapņus?
Siltāks kā saule Jo tas skauj visapkārt Tavs plecs.
Otrdiena 11 janv.
9 am.
Notīrīju ist. priekšu, paravēju puķes.
Vēst. no Zariņa, lai piedalos P.B. sanāksmē viņu mājā 24 janv. Braukšu, ja kas neaizkavēs.
Šorīt pēkšņi tā absolūtā ‘īstenības’ sajūta vismazākais stāvoklis tur man – old, grey, plump…
Bet ne tik traģiska, kā tad, kad nejūtos tāda. Un tad apzinos savu ‘īstenību’.
Īstenība ir droši vien, kā parasti – starp to – ne tik ļauni, ne tik labi…
Iespēja braukt prom uz laiku no Austr. un tad varbūt – uz visiem laikiem no Wollong. – jo vai te vairs atgriezīšos tad?… Šī iespēja, šīs izredzes pilda mani tik ļoti, ka jau atraisos, atraisos…
Vakar naktī bij savādi traki murgi – domāju no tā, ka vakarā saēdos žāvēto oisteru sandviču. Arvien kad ēdu kādus konservus – ir murgaini sapņi. Domāju tur konservos droši vien attīstās kāda drug veida viela. Varbūt arī tas bija Folkners, ko lasīju iemiegot, pa pusei jau sapņoju no lasītā – tur jāj medībās, es arī gatavojos piedalīties kādā izjāšanas ekskursijā, tad apķēros, ka man nav slaks un es noprotu jāt. Tad nāca kāda dejošana.
Cik žēl, ka dzeja apklususi, jeb apklusināta?…
Nu, atraisoties no šīs vietas,
No šī laika,
Kas pāri plūda man
Atraisoties pamazām
Viss kļūst vēl caurspīdīgāks,
Blāzmaināks.
Es saku kaijām
Guļot jūras krastā:
Ņemiet mani un sadaliet
Un nesiet. Aiznesiet uz saviem
Spārniem mani jūrā,
Vējos izsvaidiet pār viļņu galiem,
Nu man nav žēl.
Bet ja vēl nē –
Es ņemu jūs un krastu, jūru
Vēju, mieru, kādu acu skatu,
Kas atrāvies uz brīdi bij
No visa un vējos šūpojas
Ar puķēm satiekoties
Par kurām runā vējš
Tālu, ilgi nākdams.
Nostiepu stāstu par Nagari līdz beigām – kāds būs, kas to zina? Un šī ilgā pārlikšana un lēnā domāšana un galvenais kautrēšanās un vilcināšanas rakstīt – tā nekā nedod. Kaut ko jau es visu laiku gremoju, varbūt ka uz reiz es nevarētu uzrakstīt. Agrāk varēju. To stāstu vēstules – uzrakstīju naktī dažās stundās, pārliekot ar prieku sakot katru vārdu, kas man pašai likās labi runāts. Tagad es nevaru apturēt savu vārdu plūdus, jāvaldās – lai nemuldu!…
Trešdiena, 12. janv. 1972
6 pm. Atkal – viegli līst.
Izņēmu naudu. Sapirku foodu. Iztīrīju fridžu. Tagad pārrakstu stāstu – un varbūt tas ir jau – ‘tīrajā’! Jo ko es tur varētu daudz vairs grozīt. Un tad – gandrīz līdz pusei jau! Un tas iet daudz patīkamāk – pārrakstīt, just, labot, atmest, pielikt. Varbūt pirmais uzmetums grūtākais, bet varbūt ar to nevajadzētu tik daudz mocīties? Tomēr, ja tas nav ‘uztrāpīts’ pareizi, tāpat visa tā būda neder, jāpārtaisa – ja tikai pielabo – tas ir patīkami.
Tas ka es varēšu braukt pāri jūrai atkal – paceļ mani par visu galvas garumu pāri sev pašai – tikai es to vēl īsti pilnīgi nejūtu. Jūtu arī – bet nav jau kam lielīties, ar ko dalīties. Un – mīļa ir šī tukšā iela te ar sapņiem, vai varbūt tādu vairs nebūs?…
Ceturtdiena, 13. janv. 8 p.m.
Lietus, kā vakar sācis, nepārtraukti vieglāk un smagāk līst. Auksts vējš.
Man sirds sāp fiziski, šad tad – bet tas no nekārtīgas ēšanas un nemiera – biju pa lietu līdz bibliotēkai, nācu mājās nokususi pa neticamu vēju un lietu.
Kad vakars nāk pēc garas aizlijušas dienas, raud logu rūtis gaišām asarām – tās mirdz un skumjas nav…
Esmu kā alā. Un – kas īsti vainas? Cilvēku liktenis ir gan briesmīgs. Skatos un skatos un skatos – zaļā pasaulē, lietus lāsēs, steigā uz ielas. Uzrakstīju stāstu – bet nav nozīmes to šodien skatīt cauri – maza atstarpe jādabū, lai kaut cik novērtētu.
Pilnīgs sastingums. Pa daļai laika dēļ – kā jūras dibenā. Šī vecā māja, ne tikai atļauj bet atstāj mani pilnīgi laika apstākļu varā – lieti, mitrums, vējš aukstums – un ārs, tālums, jūra, saule. Es vēl arvien iesēstos loga tuvumā cik dziļi vien to var – lai nejustu sienas. Pat naktī guļot, man jājūt šī sevis aizplūšana ārā visapkārt.
Gribēju vilnu paņemt – sākt ko adīt. D.J. pietrūcis. Visa baby wool – out!?
Mana ‘pārstādīšana’ – prom no D – tomēr skar smagi. Ko iesākt, kā būt? Pag. reiz es – atgriezos pie tā paša. Bet – nav kur atgriezties. Nav ko pievienot šo papīri. Jāatrod spēja rakstīt. Tas viss.
Kad vakars nāk ar lietus lāsēm
Viss ūdens – zilzaļš ezers pilns.
Vai mums vēl mazliet laimes ir
Tu jautā.
Es nezinu, varbūt vēl ir
Varbūt vēl viss nav atraisījies
Un izlijis ar lietus lāsēm
Kaut kur vēl vajadzētu būt
Gadu gājuma kādam neskārtam
Tas bija ļoti labs vīns...
Piektdiena 14. janv. 8.30 am.
Lietus un vētra bez apstājas, pūš un dzied. Biju vanniņā, spēlēju – tagad jāskata stāsts – uch un och!
9 pm. Lietus un vējš. Bez pārtraukuma.
Skumji.
Sāku adīt baltu jaciņu bebijam.
Vējš aiz loga Vējš manī auro
Sestdiena, 15. I. 3 pm.
Turpinājums miglas un lietus maisā!
Slinkoju. Baudu šo slinkošanu šodien bez sirdsapziņas ēdām. Adu mazo jaciņu! Domāju. Etc.
5 pm. Geralds bija – sam. 3 ned. – un tas viss apmēram – viņš te nepaliks, ies ar kādu group. Very understandably – bet man būs tukšā jādzīvo. Un tā priecājos – nāks mierīga nauda. Haha. Nekā!
Svētdiena 16. Janv. 8.30 am.
Tik maigi rūtis raud Ar sīkām asarām No pavasara lietus.
2 pm. Pārlasīju uzrakstīto Nagares stāstu – un pārsteidzoši sūdīgs! Sorry! Domāju ok – bet tagad lasot – nejūtu nekā. Varbūt par daudz to labi zinu par daudz tuvu lai spriestu. Galīgi – neinteresants!!!
7 pm. Rakstīju stāstu (sāku) otrreiz. Liekas dabūju kādu dzirksti – bet varbūt nē. Jāturpina. Būtu jātiek galā ar to.
…Tas ko es ieguvu (no D) varbūt bija tas, ka runājot ar viņu man raustījās lūpas.
Tas ir, ko es arvien uzvaru un izlokos, un izpostu un nepadodos tam. Liels ieguvums! Ha. Jā – ieguvums tas ir, būt dzīvam.
17. janv. 1972 1 pm.
Saule atgriežas. L. avīze. Es esot bijusi Trumpes izstādē. (Iznāk it kā kopā ar Sarmu).
Ir lietas kam es nezinu izskaidrojuma – es nosapņoju – (bet varbūt es izgudroju tā atrisinājumu?). Es biju kāpjot kaut kur (līdz kādai sievietei) notašķījusi ar dubļiem savu mēteli – (skaists brūns, mīksts ādas kažociņš tas bij man virsū…) un sānā gandrīz līdz vidum dubļiem. Skatījos kur iet nomazgāt – ieraugu turpat pretī, pa kreisi – it kā strūklaka līst kristālskaidrs ūdens strūklas – pieeju mazgāju, iet labi bet nepacietībā atplēšu kādu skrandiņu, tad paceļu to – saritinās lielāks gabaliņš – varēšu salāpīt. Nepacietīgā. Istaba un es gāju ar vēstuli, un gludināju, kārtoju ar roku savu brūno lietus mēteli un D piestājās – es pacēlu acis, vēl mazliet, tad atcerējos savu apņemšanos likt viņam rīkoties un neuzbāzties ar smaidu – es nogāju garām nepaskatoties – bet es varēju to nedarīt, tik paskat. Bet visu nevar izdarīt. Bet šīs kristālskaidrās straumes – vai tas D vai es pati? Abi kopā. Brīnišķīgi.
6 pm. Biju vēlāk – nopirku Bacha lielu prelūdu grām. – ar atlaidi 5.40. Daudz. Un nauda nenāks! Cik žēl ka Geralds aiziet. Priecājos uz to paradīzi, kas mani sagaidīs pēc svētkiem, kad viņš nāks un maksās – un nekā. Stop – raustīt niekus.
Cik skaisti, ka tās straumes bij tik kristālskaidras – lija perpend. kādā lokā.
Jā tās straumes ir tik kristallskaidras! Ko man tas līdz? – tomēr.
otrdiena 18. janv. 2 pm.
Vēstule no Dzidras – complicated ways!
Nosūtīju Dēliņa kgm. stāstu ‘Gaskare’ un ceļojuma piezīmes – Puķes.
Likās ka Dapto b. kur vakar bija D – šodien bij cits un man dūša pagalam. Viss zaudēts liekas. Ko lai es atrodu??
9 pm. Lietus, atkal un atkal, arī pērkons, arī varavīksna… Nosūtīju vēst. Dzidr, Ķirpei, karti Keitham.
Vai Bachs man ir atdevis prieku par melodiju – mūziku? Man liekas, es biju pazaudējusi (varbūt tomēr tā būs pazaudēta uz neatgriešanos) to labsajūtu, īstu prieka izjūtu, ko agrāk deva mūzika. Es spēlēju, aizrautīgi, ‘izsaku visu sevi’, bet tā vienkāršā aplaimojuma, vai kā to lai izsaka, tur nav, kā tas bija agrāk zaļā jaunībā. Tagad Bacha prelūdes spēlējot, mācoties – dažuviet tas atkal atnāk. Nupat dažas prelūdes ko nopirku – ir burvīgas. Un kaut kas apslēpts, līdz galam neizsmeļams.
Vai es varētu kaut ko rakstīt šī prieka iespaidā? Jāpadomā.
Ceturtdiena 20. janv. 1972
2.30 pm. Pastā nekā. Biju kleitu uzmēģināt – vīlītes ok – bet fasons – tas pats! Viņa nevar neko citu – kā to lodīti taisīt. Ok. Vīlītes arī – varēju būt lielākas, lai mazliet no kupluma dod – bet – ko tur muldēt. Kaut kas būs.
Un ejot pie pasta pārejas – es laikam nogāju D gar degunu – kas cits būtu uz mani skatījies? Kad kāpu us trotuāra pārgājusi ielu un atskatījos – viņš skatījās, viegli pasmaidīju. Bij par tālu neko lielu redzēt. Varbūt tas bija atkal tas [..] sapnis – sāku sapņus tulkot!! Kāda maza spoži (sarkani) ģērbta meitenīte nokāpa no stāva akmeņaina kalna un lejā – pazuda. Tur bij tikai kāds dzidrs (atkal) atvars, zaļš un spirgts apkārt. Un mūsu dārzu redzēju – nekoptu, bet jauki zaļu, un jāņogas bij pusgatavas (ēdu kādu) un plūmes, vēl negatavas – izskatījās jauki. Un es gribēju stādīt zemenes. Mamma bij nopirkusi 14 stādus, es gribēju vairāk. Kāds bij iestādījis zemenes uz trotuāra. O.K. – un īstenībā: biju Zīda kdz. dārzā – tur bij līdzīgi plūmju zari nokārušies ar augļiem un zaļš un ‘dabīgs’, ne sevišķi izmodernizēts. Un viņa man iedeva lielu tūtu ar plūmēm!
Piektdiena, 21 janv. 1972. 7.30 am.
Brokastis ar plūmju ievārījumu (no Z. kundzes plūmēm). Zaļš rīts, bez vēja, aizplīvurojies.
Zaļš rīts, nevarēju to jau sagaidīt, modos agri, gribēju to jau redzēt, gūt! Jūtos labi. Visas lielās un mazās vainas apklust tai apziņā, ka esmu vesela un bērni laimīgi.
Atnāca vecs kungs (Mollinger) vēlās dzīvot Geralda atstātā istabā. Geralds solījās būt atpakaļ pēc 3 mēnešiem, jeb agrāk.
Sestdiena, 22. janv. 72.
10 p.m. Šuju spilvenu. Vakar satik. Sidorenk. kdzi pie DJ. Dzērām kafiju – teica būs rokd. salons – izstāde. Kaut kas jāšuj
Vēst. no Dēliņa, un no Ķirpes.
Pērkons ārā.
Šovakar tik mīksta skaņa viņam.
Pērkonam tik mīksta skaņa šodien,
it kā visas pļavas būtu ziedos.
Svētdiena, 23 janv. 10 a.m.
Piemācas arvien vairāk, vējš lieti sāk skraidīt… Būs mierīgāks prāts nebraucot uz Zariņiem, uz viesībām.
12.30 p.m.
Laiks skaidrāks atkal, būs vēss. Sāks mocīt šaubas – braukt, vai nebraukt? Laikam nepatiks – ierasties 3 st. vēlāk – kad viss būs izrunāts. Galva mazliet sāp. Varbūt – nevajag šūt. Kā arvien šie ‘izpriecu’ piedāvājumi man saistīti ar tādām neērtībām un grūtībām ka iznāk tikai galvas lauzīšana – ko darīt, un kad beidzot saņēmies ko izdara – tad jūt, ka nebij to pūļu vērts visa tā lieta. Skriet ar vilcieniem vēlāk, pārsēžoties, nezinot kā atrāpsies atpakaļ – pie cilvēkiem ar savām mašīnām, līst kā nabagam un – kas no tā visa? Cīnies dēļ savām tiesībām kuras tev ir ja, tev tās žēlīgi kungi atvēl… Sabiedrība dod paģiras.
10.30 pm. Pēcpusdiena lietaina, vējaina – varbūt labi, ka neaizbraucu. Auksts. Atbrauca Rudzate – runājām kā traki – viņa šuj un visi taisās uz kādas izstādes atklāšanu. Es – gandrīz spilvenu pašuvu – savādāk kā domāts – (nebij diegu) – un kaut kas ir! Nevajag šūt tik ilgi – bet – gribās nobeigt.
‘Idejiski’ jau bij droši vien jābūt tur pie Zariņiem – bet – ‘štrunt’! Nekā neviens man neiedod, cik pati cīnos tik ir. Tanī ‘sabiedrībā’ no tiem vairāk kas tiek, ar kuriem mazāk darīšanu, tie kas vērtē dziļāk – kā Freimanis. Tagad – jaunu stāstu, tas viss! Mednieki – jāuzraksta!!
12 naktī.
Pusnakts. Es domās runāju monologu priekš D. Runāju visu no gala – daudz skaistu vietu sarunāju – un tad apstājos – monologs! Mūžīgais monologs! Un šoreiz ar D varbūt tik pilnīgs – monologs.
Un tomēr
Es esmu tik savādi
Laimīga.
Nevaru gulēt no laimes! Vai tā laime?
No laimes būt dzīvam!
No laimes ka Bacha Prelūdes tik skaistas.
Ka acis un puķes tik līdzīgas.
Ka es varbūt atkal ceļošu, ka I + L būs mājās un varbūt vēl kad, (kāds) būs līdz…
Un par to ka vējš ir ārā
Un spilvens būs skaists izšūts
Un ka es rakstīšu stāstu
Bet atkal un atkal par to ka D vēl būs ielā un kas vēl notiks?
Rītu būs vēstules…
Nē – visu laimi nevar izskaitīt ka Dievs vēl šo brīdi mani pasarga no ciešanām.
Pirmd. 24 janv. 7.30 pm.
Nejutu – tas ir, biju aizmirsusi, ka naktī gulēju tikai uz rīta pusi. Šodien pienākumi neļāva par nogurumu domāt. Vecītis atnāca – liekas O.K.!! Tīrīju viņa istabu, tīrīju plīti. Sapirku tīrīšanas lietas – jo visa kā trūkst. Izdevu naudu – bet, jāpērk ko vajag – cimdus, ajax, birsti, steelwool – to vajaga! Linu nopirku vēl ko šūt. Spilvens nav gluži tik labs iznācis, kā cerēju, bet O.K.
Vēstule gara un laba no Cliva. Bet ja Dz. nav klāt – trūkst man tā prieka, ko viens mazs teiciens uzrakstīts kaut uz konverta malas atnestu no Dz. ko no Inī. Savādi – tā mīlestība ir tik ‘bezprātīga’ – nekādas gudrības viņā nevajaga – tikai siltumas – Tu esi! Tu brīdi esi pie manis.
Cik veltīga ir tāda ‘gudrošana un gatavošanās’ kādai satikšanai, runāšanai arī ar kādu ‘viņu’ – nekas jau nav svarīgs cits, tikai tas pamodinātais siltums, tuvība. Un viss vienalga ko tu saki, vai nesaki par visu citu, ja tikai tu kaut ko mīļu saki.
Vējš arī runāt var un lietus Tai dienā kad Tu nāksi Tikai esi, Esi te dažreiz Nāc pretī, Ej projām Nāc atkal Tik esi. Vējš runā Un lietus Saule gulst kokos Nakts aizveras liegi Un zeme šūpo.
Trešdiena, 26. janv. 1972.
1 p.m. Biju šopīt. Bibliotēkā – atkal paņēmu Prustu. Bij Folkners – negribās to lasīt. Bij vai nebij D? Skumīgi gaisi.
Tas vakars nāk kā krusts virsū. Velns ar ārā. Viņa dēļ es visu gadu sabojāju. Bet – varbūt nebūtu to lugu uzrakstījusi, tā gan nav ‘atzīta’ – bet kaut kas aprakstīts ir. Cits ar nekas nav darīts auglīgs ar to vakaru – tikai tādas neērtības, vienmēr kā piesiets.
5 pm. Līst. Un līst un līst. Un līst.
Izgāju vēl reiz ielā, ar balto kleitu – redzu, ka ar lietus mēteli paliek slapjāks no svīšanas, kā no lietus. Tagad turpinās lielāko tiesu tāds smalks, smalks lietus. Izgāju lai dabūtu kustēties – (sēžu visu nedēļu, kā čupa) un lai redz. D. Nezinu, vai redz. vai nē. Ja bij tad tikko atbrauca, un brauca lejā kad es biju pie pasta apm. Varbūt. Nogāju atkal līdz bibliot. lai kustētos. Šausmas ar to laiku!…
Ko darīšu kad nebūs Tevis ko man ceļā meklēt?
Ceturtdiena 27. janv.
10.30 pm. Saule beidzot, un vējš un nakts un vēl nav lijis.
Pastā – tikai avīze.
Biju pie Zīda kdzes – kleita būs nāk. ned. gatava – tāda pastīva, pagara, paplata, bet plecos ‘guļ’ labi.
Rudz. kdze. atnāca pēc ‘mazā dūriena’, paņēma arī līkumiņu. Nu – jāmāca, ko pats zini. Viņa atnesa kādu adījuma paraugu – nav nekas sevišķs, bet ļoti mīksts – Maybe.
Mans īrnieks – vecais kungs Mollingers, smēķē ļoti stipras un nepatīkamas (man) cigaretes. Man ceļas pumpas no viņa ‘dūma’. Dienā, kad viņš dažreiz ir prom, tad nekas – bet tagad viņš atkal sēž un smēķē un dūms iet pa visu māju – tās ir trakas cigaretes, ‘Parking place’ vai kaut kas tamlīdzīgs – šausmīgas! Varbūt esmu atradinājies no dūmiem – bet tik nejauku es neesmu nevienu cigareti jutusi! Ko darīt? Geralds varbūt nāks atpakaļ. Labi. Vecais jau apskatās pēc dzīves vietas citur. Viņam te garlaicīgi. Un laikam Georgs viņu tramda tāpat kā citus.
Sestdiena, 29.I.72.
12 noon. Lietus. Geralda draugs nāks te dzīvot!! Good. Nauda būs. Vecītis atnāca no bibliot. – viņš liekas laimīgs ka tiks prom bez ‘paša vainas’, viņš laikam jau ir meklējis ne tikai tādēļ, ka Geralds nāks – viņam jau te nav ko nīkt.
Un – man liekas būs tāpat kā pag. g. ar Geraldu – ok! Viss gaišāks tūlīt! Nav jāplēšas tik daudz ar rokdarb. Arī (kamēr dzeltens paliek…) jo – katrs peniņš vairs nav tik svarīgs. Ja taisa – aptaisa ko skaistu, un tad ja pērk vai nē – nav tik ļoti svarīgi, paliek pašam.
11.30 p.m.
Atbrauca Gailīša kdze! Rītu būšot jāiet uz Lučiem, uz Kārļiem!? Jāiet būs.
Lietus pēcpusd. pārgāja. Vakarā aizgājām ‘pudeli’ pirkt – tad izturēja ok.
Pabeidzu šūt placemats – šodien 2! Izšuvu, ar visu ciemiņu!
Nedāļā pagatavoti
2 spilveni
4 place mats
1 sedziņa (centr.)
Very good! Iztaisīt līdzīgas lietas (kā placemats) iet daudz ātrāk! Izmēri – un šuj vaļā, gudrošana ņem laiku. Tātad – atkārtot tos pašus spilvenus – arī būtu ātrāk.
Šovakar, pēc sedziņu pabeigšanas, nu rītu – domāju klupt kādā stāstā un uzšvunkot ātri – iznāk atkal citādi – bij tāds gara stāvoklis, pēc šūšanām. Nekā. Jāciešas un jātaisās klāt tūlīt vēlāk. Jādomā. Bet izdomāt tur neko lielu nevar.
Svētdiena, 30 janv. 9 a.m.
G. kundze vēl guļ. Es jau cauri visām dušām un kafijām un nagi niez tikt pie klavierēm un visa cita kas dienā nāk!!!!
Esmu brēkusi uz Dievu pēc visādiem labumiem, ko Viņš man nedod, bet pēdējā laikā – valdos un sāku to slavēt arī – par to lielo laimi, ka esmu vesela, vēl arvien ar saviem 65 – es eju kā ‘dampis’! Man iet labi, man ir labi bērni, tiem iet labi – un tad es arī vairs nezinu – kā es drīkstētu vēl kādreiz uz Dievu pīkstēt! Bet es to daru dažreiz. Laimes. Laimes! Kliedzu!! Dievam jāsaka – Velns zin, kādu laimi to gaudo? Man arī pašai jābrīnās!
Ka man jāiet uz Kārļiem tur nav nekā kārdinoša, mana diena būtu bijusi brīva – pēkšņi zaudēta. Bet – „jāiet pie cilvēkiem”, tā cilvēki saka. Es pati kaucu arī un sāku baidīties ka mani citi par to nenobada ar pirkstiem – vientuļniece! Kurš to bija aprakstījis, (Max Frisch?) kā viņi jau kā mazi bērni baidījušies no tāda, kas ir vientuļš, viens, kādreiz sēž parkā. Traki tas ir, ja tāda sēdēšana parkā tevi apzīmogo (bet pareizi arī tas zināmā mērā ir) Tāpat – staigāšana pa ielu aizdomīga, ja citi nestaigā, kā agrāk, kā vēl dažās zemēs (kur?…) tad o.k., bet ja visi brauc, tu nedrīksti staigāt. Jo tad tu esi citāds, un citādu pat Megpaju dzimtās per nost, sit nost…
Oh, ar Birstiņa kundzēm un Gailīša kundzēm tomēr neder runāt brīvas valodas, kā ar pieaugušiem cilvēkiem. Kad dzirdi no viņu pašu mutēm atpakaļ, ko viņi ir sadzirdējuši teiktajā, tad tas ir kaut kas, nezin kas, teļš ar divām galvām.
7 p.m. Biju pie Lučiem. Viņi laikam jutās glaimoti – tikai nevajadzēja to joku taisīt ar to sēni – rozes nebij, dārzā ieraudzīju sēni un taisīju jokus to pieliekot pie konf. kastes – bet, cerams ok. Bija jau ļoti laipni, ļoti laipni!! Aizveda mūsu vecītis – atveda Zariņš – kad patreiz soļojām te ārā uz mašīnu – piebrauca Ida!! Gaidīju to agrāk. Bet nu bij – jāizšķiras ko darīt – un es tomēr braucu līdz – jo bij jābūt reiz pie Lučiem tā no brīva prāta! Vairāk jau tur ir ko dzirdēt kā pie ‘dāmām’ – un tomēr – arī te visādi beznozīmīgi vārdi, bet tomēr – vairāk prāta tur ir – vairāk izglītības, bet inteliģence varbūt tā pati visur – viens cilvēks var atrasties vērtīgs, dzīvs kā vienā tā otrā vietā.
Būtu ‘jārada kas vērtīgs’ – būtu, bet kā? Izsīcis, apstājies, nekur neierauts nekādos lielos, jaunos, svarīgos notikumos.
pirmdiena 31 janv. 9.30 a.m.
Tikai tagad apjaušu – šodien ir holideja – garais weekends. Tā tad – te ir viena diena vietā vakar ‘sabiedrībā zaudētai’ – ko strādāt vientulībā. Bet nemaz nejūtos uz to sagatavota! Vairāk žēl Idas, ka neiznāca ar to izbrauciens – just owful. Bet vakardiena bij vērtīgāka pie Lučiem. Un – šodien tā tad nav pasta – nav mana rīta pieturas punkta. Oh oh!!
Atradu tikko uzmestu labu sākumu Nagares stāstam, ko biju kaut kur nometusi, tagad stāts jau aizsūtīts Dēliņa kgm. ar nabadzīgāku sākumu, ar mazāk labu aprakstu Nagares tēlam ārēji, līdz ar to iekšēji, atstājot tēlam veidoties tikai no viņa darbības. Žēl. Pazaudētais ir labs apraksts par viņa sastrādātām rokām kuras tas nevar pārmainīt līdz ar svētdienas uzvalku. Nezināju vairs, ka tādas lapas eksistē.
1.30 p.m.
Biju uz beachu. Pagulēju saulē un izpeldējos – ūdens ļoti silts. Mājās nākot agrākā 36 flav. icecream shopā nopirku fish un fishcake – (tā tur lētāka un labāka kā te mazos šopos).
Pēc Kafē plus sea food un sun plus sea, plus gājiens turp un nāciens šurp – tāds labs, liels nogurums.
4 p.m. Mazliet iesnaudos. Mazliet (slikti) spēlēju. Gailītei mēģināju priekšā spēlēt – nē, es nevaru spēlēt – svešam. (Gail. nepazīst ‘Under Milk Wood’!) Sāk mocīt radību sāpes, jo zinu, ka pie kaut kā jāķeras – jāraksta.
Varbūt jāraksta – par šo ielu.
Es neesmu Tevi redzējusi par ilgu
Gaiss kļūst sāls ass un bez krāsu
Zaļu gaismu sameklēju, iesārtu zemi
Pieturos vēja un mašīnu kustībai
Ielā, ceļā, solījumu saklausu
Rītu Tu atnāksi, būsi...
Ak, ņem man no rokām šīs spēles
Izjauc un aizmet.
Bet ko tad ar tukšumu iesākt?