Trešdiena, 1 dec. 7.30 a.m.
Nogurums. Vakar ēsti tikai aprikoti un suņu biskvīti – Oh jā piens, kafija un viena fishcake! Bet tie aprikoti neturas iekšā! Nu – kaut kas cits gurdina – doma par to – kā man tālāk iet?
Viss kas vēl liekas krāšņs, ir neiespējams.
Jā, jā, man paliek vēl galvenais, bet vai neko neglābt no tā kas iet prom?
Un kā to glābt? Vecais jautājiens.
Vakar atšuvu liet. mēteli īsāku – un tagad tas ir derīgs un tīri izskatīgs ‘garments’. 3 jauni tērpi (kaut kā viss saderas) – 2 pansuiti, kleita, l. mētelis, somiņa, kurpes. Varētu braukt uz kultūras dienām? Sazvanīties ar B. kundzi, vai likties prom vienai pašai?
8.30 a.m. Cik 2 gadi var būt nenozīmīgs laika sprīdis manās izjūtās – es sēdēju tur pie D. pēc 2 gadu prombūtnes gluži tāpat, it kā es būtu bijusi prom 2 dienas. Vienkārši – tāda laika šai lietā nav bijis.
4 pm. No Idas kartiņa – būs uz pikniku sestdien.
Varbūt – jābrauc līdz? Aizvest Gulbergam stāstus? – piezvanīt Birstiņa kundzei? Varbūt.
Gāju kā dulla muša – skatīj. D. Viņš skatījās ilgāk kā vajadz. Tad aizgrieza galvu. Krusts jāvelk – ko es kavējos? Kā es tam nevaru ticēt. Viņa softness? OK.
Rudz. k. bij te. – 18 dec vakars pie Merijas – vēl vair. kā 2 nedēļas. Tā tad – visi citi ‘vakari’ man atkrīt. Esmu brīva, te nekas nebūs jātaisa.
8 p.m.
Iela tavs tukšums tik liels Tik dziļš Pār jumtiem kalniem Tu – mans ceļš? Gribēju iet to ar mieru, Vēlreiz ceļos krītu, ir grūt.
Ceturtdiena 2. dec. (1971) 8 a.m.
Tagad viss ir tikai vai nu normāls vai nenormāls, viss ir izmērīts. Ja lielāks par vidus mēru, vai mazāks – nenormāls.
Dante visu mūžu skatījies uz Beatriči (jo nevarējis tikt klāt!?), viņš rakstījis tik lielas lietas, kā vai neviens, jo – tā skaitījusies liela, neredzēta mīlestība.
Tagad?
Tagad tāds Dante būtu nenormāls. Un beigta balle.
Kā izplucina Hammarskjoldu (un katru par ko raksta) pa cīpsliņai, bez kauna, bez goda – O.K., normāls. Ir gan daži iebildumi. Tie ir vienmēr. Pret visiem kad cits (normālāks?) krāmē savu ‘labeli’ virsū – ‘nenormāls’. Lasot van Dusenu par D.H. slikta dūša paliek. Un tas Dusens ir vēl ļoti kārtīgs kritiķis – analītiķis. Tomēr kāda starpība ar veco Aulen’u, kas runā tik tīri, redz tik mierīgi, skaidri. Piem. Par D.H. domu sakarību ar dzīves notikumiem:
Dusenam – tās visas skaitās izrietējušas no dzīves tiešā notikuma
Aulens – redz tās, kā D.H. pamata psicholoģisko uzbūvi, viņa dvēseli, kas izpaužās domās saskanīgi ar to, ka to dzīvo. Aug, aug visu laiku.
Un tas ir pareizi – mūsu domas nedzimst no atsevišķiem notikumiem, tie tās tikai nogatavina.
1 p.m. (Hammarskjolda lidmašīna nogāzusies 17. sept. 1961. g. naktī. Iemesli nenoskaidroti.)
(Mystics – Eckhardt, Th. à Kempis)
Max A Scoli ‘Vorword to Markings’ (The Auden book reviewed)
7 p.m. Telegramma no Gailītes (!) ka viņa te nebūs. Labi, man negribās neviena svešāka tagad.
Pēc D satikšanas – atkal reiz uzlikts uz pareizā ceļa – mācies nu atkal iet. Haha. Tikai šai tuksnesī nav daudz taku, arvien uznāk uz to pašu ‘maldu ceļu’, nav tik akmeņains, jeb akmeņains varbūt ir, bet nav tik vienmuļš, tik tukšs. Tukšs? Jā – es nezinu kāds. Varbūt neeju to pietiekami ilgi lai pie kā laba nonāktu?
Latv. avīzē ziņa par jaunā Nīča nāvi. Cik asa patiesība. Neizprotama.
Piektdiena, 3. dec. 9 a.m.
Pacieties ar mani, pacieties tik brīdi īsu vēl, man vajaga izraudāt, kā bērnam, man vajag izraudāt šo (dzīves) pāri darījumu, man vajag izraudāt kā bērnam to... Šo akmeni, akmeni maigo, dzīves slāpes kās krūtīs spiež To nesu es atkal šai dienai Kā slavu pie kājām likt.
4.30 p.m. Ar maisu galvā izstaigāju šo dienu – neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, savu smagumu nesot. Un tomēr, šodien šī iela vēl ir dzīva, lai arī es viņā nīkstu. Viņa ir dzīva. Bet būs tukša viņa un nedzīva. „Cūka apēda savus sivēnus” – ‘paps’ būtu teicis, un viņam būtu bijusi taisnība.
Sestdiena 4. dec. 1971. 11 a.m.
Nosūtīju Dz. paku. – lidmaš. lēn. sūtīj 2.40.
Labi domāta, bet tāda ‘vienkārša’ paka.
Aizgāju dzeltenajā vasaras pantsuitā. Svaigi mazgāti mati. Liekas D. bija te pretī, pie pārbrauktuves. Varbūt nebija.
Tā tikai dziesma vien, kas mūs šais dienās sien.
3 p.m.
Ida bija te ar savu draudzeni! Bijām Mt. Keira (lookaut’ā)! Tā bija ‘Symphony in Blue’.
Nekad vēl tik skaists viss tur nebija izskatījies.
Viss dzīvas zilas elpas pilns, kalni pazuda jūrā, jūra pazuda debesīs, mākoņu ēnas krita atpakaļ uz zemes, gulēja jūrā, viss šūpojās kopā un tur biju es un D. ar visiem tiem mazajiem un lieliem notikumiem, ielijis, iekausēts, ieelpots, iedzīvots, tas bija neaprakstāmi.
It kā Dievs teiktu un rādītu – Tu esi tur, visā tanī, kas ir viss. Ko tu vēl prasi? – Un es prasīju mazāk, es jutu, ka esmu saņēmusi vairāk, kā es parasti domāju, vēl vairāk, lai arī es jau domāju, ka tas ir diezgan daudz, tas ir liels, kas man ir… Un vēlāk, lejā braucot, atcerējos D. acu zilumu, itkā tās arī būtu šai zilajā simfonijā, pat krāsā, klāt ieskaņotas un kas iegrims tur atpakaļ visā tāpat kā es. Ko tu vēl vairāk prasi? Es prasīju mazāk, jo es vairs nezināju, vai tas būtu vairāk, pēc kā es vēl prasu?
Un nobraucot, pa zaļu lapotiem ielogotiem ceļiem – tur bij klāt manas jaunības gājieni, bet tomēr tur, tad, es jutu to, kā viņš kaut kur ar kaut ko dala katru dienu un tā ir viņa lielā daudzkrāsainā maigā un labā dzīves simfonija. Un es domāju, ka viņam ir tāda daļa kā man nav, nav bijis – siltā, saulainā, zaļā dzīves diendienas simfonija. Kaut kas man pietrūkst, par ko man nav ne jausmas, kā tas vēl varētu būt. Kaut kā man pietrūkst. Bet es domāju arī – vai es to varu plēst no D, ārā no viņa harmonijas? Un vai es tomēr, tomēr nevarētu ko plēst ārā?
Ida varbūt varēs mani aizvest uz Melburnu (Kult. Dien.). Ja 28. dec. vakarā es tieku tur – man ar to pilnīgi pietiek – es pēc tam vēl dabūju 4 dienas ko iet taut. dejas, koncerts, balle, izbraukums.
Viņa domā – es varētu tikt 28. uz teātri arī – es nemaz nezinu vai es 4-5 naktis no vietas varētu iet? Teātri man nemaz nevajaga. Redzēsim.
4 p.m. Esmu vēl visa Mt Keira pārdzīvojuma varā – tik skaisti tur bija, pilnīgi putna lidojuma perspektīvā, pasaule tādā brīdi, kad Dievs to ļoti mīl. Vēl silts un saulains arvien, tik brīžam uznāk pa mākonim, bet tie nesabiezē. Man mazliet sāp galva. Nevaru iedomāties – iet uz jūru, mazāk spēka? Varbūt.
Ļoti, ļoti skaista diena.
Un mana nereālitāte itkā būtu kļuvusi līdzvērtīga realitātei – it kā tā būtu izcietusi savas tiesības ar savu muļķīgo nopelto neīstenību, kļūt pieņemta kā īstenība.
„Kas sapnim ar visu būtību tic To sapnis atpestīs beigās.”
Kas to teica? Aizmirsu. Es nezinu vai gluži tā man tas ir, bet te ir kāda paralēle – kas ticējis, dzīvojis to un cietis tādēļ tik daudz, kā es šīs lietas dēļ ar D, tik ilgi un neatlaidīgi – ja arī nav tās piepildījuma, tad it kā kāds tā ‘de jure’. To jūtu no tā, ka ir pretskaņa no D.
7 p.m. Kādu brīdi pēcpusdienā sēdēju verandā, ļoti silts un mierīgs, skatījos uz jūru, kas bija savādi skaista – tumšākām un gaišākām svītrām, fosforizejoša horizontā, kaut kur uz Port Kemblas pusi – gluži zaļa, un tur, šai gaišā zaļumā ganījās divi balti kuģi, kā aitas. Kāds balts liels kuģis tik tikko samaņai – miglā – spulgoja horizontā sauja sarkanjumtainu mājiņu pilsētā bij kā ziedi pret jūras zilzaļumu pāri tam – viss fantastisks, kā visa diena, kā Mt Keira, un es jutu ka atver manu sirdi un ņem ārā no tās, kas tur tik ilgi glabāts. Es gribu sacelties.
Tagad vētra. Sākās kamēr es tur sēdēju – vispirms dūmi, brūnganpelēki no Port Kemblas aizsedza visu jūru, tad nāca pāri pilsētai, šurp, aiztaisīju visus logus. Stiprs vējš kliedē dūmus, triec lejā aprikozes no kociņa. Nogāju lejā pielasīju trauku. Bet ja vēl grib – jāņem no koka, triecu lejā pa vienam, sāk tārpi mesties. Lai gan kokā daudz vairs nepaliks.
Vētra turpinās. Viss pelēks.
Kas pret to protestē?
Es meklēju ceļu domās? Kas man jādara? Vai es visu zaudēju? Kādēļ? D bija domājis laikam, ka viņa ‘atsvabināšanās no viņa vainas’, var nākt tikai caur noliegtā atdošanu – caur mīlestības došanu – un es ar savām spoguļa ģīmja bailēm – izturējos kā muļķe un aita. Un – viss ir – kā? Nekā. Un tomēr! Tas ko es izsapņoju par viņa laimi – cik drošs tas ir? Kur, kam, cik ilgi ir tāda laime, kur nekad nav nekādu trūkumu? Draugi? Draudzība nav vajadzīga – nav tā ko viņš meklētu. Kas meklē draudzību? Tā nāk tikai caur mīlestību. Mīlestības dēļ dara, dod draudzību. Es atsavināju viņu no tā ilgi gatavotā uzdevuma – te nu bija. Viss jūk, šūpojas, mainās, zūd (manī, kā ārā). Bet – tikai paša rokās tomēr ir patiesais iznākums, ja zina ko grib, un zina ko dara.
Svētdiena, 5. dec. 8 a.m.
Šodien ir manas māmiņas nāves diena. Es domāju atkal – vai tik es pareizi atceros – 1947.g. 5 dec.
Man nav jēgas par laika tecējumu skaitļos. 24 gadi.
Vakar nakt, (tas ir šonakt) es redzēju viņu sapnī, kaut kādi murgi… kaut kas ar vīru. Tad – mamma esot slima, pa atvērtām durvīm, it kā uz guļamistabu Ķikuros, es viņu redzēju gultā sēdus, atlaidušos spilvenos, ļoti sārtiem vaigiem no drudža. Kreisais vaigs sārtāks.
Man nav jēgas ka jau 24 gadi jau ir kopš tā laika! Bērni izauguši, apprecējušies, prom – un es arvien esmu tādās pašās fantāzijās par dzīvi. Neesmu vainīga – nespēju to labāk izveidot, es nezinu labāk izdarīt.
Vakar Mt. Keira skats bija kaut kā pārreāli skaists, varbūt mani nervi ir atkal pie kādas robežas savilkti, tik intensīvi izjutu krāsaino pasauli ar visu tās dzīvo saturu, cilvēku dzīvēm tur iekšā (D dzīvi) un sevi un savu dzīvi arī. Kaut kas nereāls!
Tad vakarā pelēka vētra!
Bet tas tomēr viss reāls: Ida jau to iepriekš zināja, ka vakarā būs vētra – radio ziņojis! Tikai man tas viss kā brīnums! Tāpat kā par Kafku raksta tā pamuļķīgā grāmata ko lasu, tiešām viņa uzvešanos tēlo tur mazliet līdzīgu manējai.
Vai es mācos atbrīvoties no D.?
Kaut kā – tas viss – esmu 3 gadi staigājusi ar to, kā ar maisu galvā! Es to zinu un netieku vaļā. Tā jautrā, brīvā, smejošā persona, kas es biju… es jau to spēlēju tālāk, bet kāda vaina, kāds sasaistījums kā pinekļos, ir visu laiku zem tā. Vai es tikšu vaļā? Man jātiek – man jāiet caru realitāti lai kāda tā. Bet viss ko mēģinu – iznāk nepareizi, met mani atpakaļ, neatbrīvo. Es gribēju uzsmaidīt – nekā – es blenzu viņā līdz viņš novērsās – tad – es kaucu vēlāk, nezinot kādēļ man neizdodas būt brīvai.
Jūtas ir kā ‘mūžīgais mākonis’. Aizbēgt nenozīmē kaut ko atrisināt. Un rīkoties – tā, kā domā, tas arī vēl nenozīmē, ka izprot situāciju. Es rīkojos – kā es domāju, bet nevaru atminēt, kā D to uztver. Kā tas ir citu skatījumā?
Bet kas ir tas – ‘citu skatījums’?
Kāds bija tas attiecībā pret Hammarskjoldu? Tikai stulbums. Un tas samulsina.
Pats domā, palīdz, spried, jūt.
2.30 p.m. Sakārtoju (izmazgāju, pataisīju garāku, platāku, pāršuvu pogas) jūrmalas kleitu – trešo gadu tā tagad – bet nu būs laba diezgan jūrmalai. Šopīt – varbūt ne tā, ap kaklu ir izstiepies – varbūt tur var vēl ko darīt – bet pag. pietiek – Visu laiku nostrādāju – bet bija vērts.
Kur iet? Vientulība kā tāds cietumsargs stāv ārā, kas tūlīt prasīs atļauju: ‘Kur, kā, kādēļ?’ Un uzliks krustu uz pieres: ‘no nederīgo nometnes’.
6 p.m.
Ķermenis dumpojās, ka nav nekāda prieka, nekādas izpriecas, prasa – kaut vai tad uz kreņķiem uzkost, norīt ko stipru, kādu piparotu robustu desu, vai – tad to dabūjis aprij to dusmās negraciozi, nicinādams – un gars tad dumpojās – kaunina un žēlojās un cieš un nezin kur skatīties, kur ko rādīt – visa lielā jūsmīgā vēlēšanās pateicībā un priekā vadīt stundas kaut kā pakaras tukšā gaisā un vīst ar sērīgu smaržu.
Jūrā nogrimst kā skumjas –
Jeb vai tas auglības prieks –
Mākoņu sākums lasīt kopā
Un maigi tīt,
Sūtīti tad nolīt lejās.
Vai tas ir dzīvības prieks?
––––––––––––––––––––––-
Vai drausma vien
Kur kādreiz ziedos dārzs
Pār zaļu krastu sniedzas,
Vai drausma vien
Kur kādreiz maiga balss
Diendienā vārdu sauca
Vai drausme vien.
Vai saites nav nevienas
Kas pie tās gaismas sietu
Šo ceļu savādo
Tik tālu projām ietu
Vai drausma vien?
Pirmdiena 6. dec.
Georgs neiet uz darbu, paliek mājās, – vārīs aprikožu ievārījumu.
Gaisi piemākušies, maigs, mierīgs laiks, varbūt līs.
Man nav nekādu plānu. Rakstīšana, kaut kā – nav prātā.
11 am. Pastā – nekā. Ap 9 – ‘vilka ārā’ iet, būt, meklēt. Kur? Ko? Noturējos. Tagad depresija. Ne domas par godīgu, mierīgu, rakstīšanu. Gribetu – ‘atpūsties’, tikt vaļā no nedziedināmā – no tā, ka viss iet uz iznīcību. Vakar atcerējos to teicienu, kas man galvenokārt to ‘iepotēja’, atsedza vaļā apziņā, un tagad tas stiprāk sagrābis. Jāturas pretī. Turos: izmazgāju matus, salāpīju zilo, Francijas (Wishi) pirkto kleitu – jādzīvo tā, lai sīkumi ‘nenoēd’ par daudz. Silts. Ļoti silts, spiedīgs gaiss ar dūmakām. Jāraksta vēstules Freijiem un uz Melburnu – kur apmesties?
12 pusd. laikā. Kāds ‘grauzējs’ gan ir šaubas un vainas apziņa, ka būtu jāizskaidro kaut kas. Vai tādā atmosfairā es D esmu turējusi 2 gadi? Un pati sevi? Un esmu kā pieaugusi viņam un tam visam, šai pastāvīgai domai par viņu.
Karsts, spiedīgs. Galva sāk sāpēt.
3 p.m. Biju pēc zivīm. Labs gājiens līdz jūrai, gar jūru. Uznāca pērkons. Nolija pāris simts soļus tālāk no manis, uz manis krita tikai nedaudz lietus piles – un iela kūpēja pēc tam, kad nācu mājās.
Kāds pamests parks Ar zāli izkaltušu Un tukšām puķu dobēm (franču stilā) Man šķita tuvs.
5 p.m. Klavieru skolnieces uznāca no lejas dzīvokļa, turpinās 10 nedēļu kursu. Un es dabūju $14 – ko biju domājusi jau zaudētu. Tā tad svētkiem vairāk naudas, vairāk kā nekas. Tā tad – jābrauc.
Sirds baiļojas par pareizu vai nepareizu ‘uzvešanos’ ar D. Protams – nepareizi, kā Kafkam, viss nepareizi. Jālabo ko var.
9.p.m.
Briesmīga apātija, vai kāda stindzinoša gaidīšana, savilkts viss tikai tanī. Nekādu domu par ko citu, vai par rakstīšanu. Kad es būšu ar to skaidrībā? Un kādā skaidrībā? Ja kaut cik man tur nāktu pretī, – es būtu tādā ‘neskaidrībā’ ka es gaismas neredzētu. Beigas ir ar mani…
Otrdiena, 7. dec. 7.30 a.m.
Lietus maigi līst visu nakti un vēl arvienu. Auglīgs laiks – nezin kādēļ es šo vārdu šai zemei nelietoju, it kā viņa būtu tik spēcīga, patvaldīga, kam tāda maiga vārda nav jāsaka, tas tikai mūsu zemē bija viņas rakstura izteicējs, viņas uzteicējs – auglīga zeme, auglīgs lietus, tas bija tā bija labdarības, svētības un pacietības pilns, te nekāda maiguma nav, kad dod, tad ņem, kad sit tad bēdz! Tas pats vienas dienas laiks tevi var izvilināt ārā, kā svētdienā, un tad dod par ādu, ka nezini kur skriet. (Laikam saka – nezini kur sprukt…)
5 p.m. Līst un līst. Biju pašopīt – 4 mārc. cukura nopirku un izvārīju (visu) aprikotu ievārījumā. 8-9 burciņas.
Rudz. atstājusi zīmi – šovakar jāiet uz Sidorenko kundzi – uz kafiju! Labi. Der tādā lietū.
Tikko arī gars sāka rosīties – uz darbu.
‘Brīvais vārds’ Pres. Biedr. Austrālija numurā arī mans dzejolis: ‘Skarboro, savādi skaisti tavi kalni, kā mazliet murgaini sapņi’. Pašai patīk. Tas bija rakstīts tikai pašas patikšanai un šai zemei, protams…
Felsb. Bērziņa ir teikusi kritiskā rindā, ka es vistuvāk ieskatoties Austrālijas dabā! O.K. To es daru un man viņas vārdi iepriecina, tie tomēr ar atzinīgi, lai arī neizsakās vai atrod to labu vai nē, mums rakstīt par šo zemi. Es par atmiņām vien nevaru rakstīt, un tas ko es dzīvoju, saistās ar šo zemi.
Jāraksta kaut kas! Šāda diena (lietus) kas ietupina uz visu laiku nepārtraukti istabā, ļauj sākt darboties pašam, domas meklēt dzīves sevī, ja nevar skriet pa ielu kaut kur prom, kaut ko meklējot.
Šī vakara kafija – izjauks varbūt noskaņu, bet varbūt nē – man vajaga cilvēku mazliet.
Sarma (intervijā) samuldējies – „Latvijā nepļāvuši sienu, bet zāli…” u.tt. tīri dumi izrunājies… Mūsu pusē pļāva sienu. Visu vasaru. Zāli pļāva ko govīm silēs ielikt…
Pļavkalns ‘pārāk’ gudri runājis, bez lielas jēgas galā – par Keith’u un viņa dzejolī izteiktu domu – skaistums ir patiesība, patiesība ir skaistums.
11 pm. Lietus.
Pārveda mani no Laimdotas – tur bija O.K. Laimd. pati bij ļoti jauka un izskatījās neparasti jauna un laimīga. Viņas seja tik ļoti var mainīties – varbūt tā viņas smagā laul. dzīve. Viņa patiesi skaista, augums brašs – ja vien viņa būtu brīva, laimīga, kā šovakar.
Mani uzņēmumi rāda kā villige idiotu – mazu, laimīgu, vientiesi! Es smejos par savu brīnum labsirdīgo izskatu. Tā nevar, tā nevar staigāt pa dzīvi, pa ielu.
Bet – te jau es tā nesmaidu. Un ja es nesmaidu – tad nav nekā. Jocīga es esmu. Tanī otrā pantsuitā (pirktajā) [left] pavisam traki maza, tam kurpes jāvalkā gaišas klāt, citādi tās neredz un pazūd garums – un vēl augstākiem papēžiem – a, kur to ņemt?
Ainai jāmaksā $10 – varēja gan atlaist mazāk, bet – es pati izteicos ka Zīd. k. neņem daudz, 7 dolāri pa kleitu. Jā – tas nav daudz – 10 – ir. OK. Gan tikšu cauri. Man liekas, Ak – lai paliek.
12 naktī
Nav cita ceļa – tikai iet un smiet. To jau man Sarma rakstīja – tik smaidīt, es to negribēju pieņemt. Bet – nav cita ceļa.
Trešdiena, 8 dec. 1971. 6 p.m.
Līst visu dienu, visu nakti.
Biju uz bibliotēku – paņēmu grām. par Pasternaku – bet nepatīk stils – jūtu to bieži tagad, ja nav laba rakstnieka grāmata, man to grūt lasīt, lai arī tik ļoti gribētos zināt tikai faktus, dzīvi, norisi – bet tā ‘gudrā’ valoda, kas bieži ir raksturīga ‘mācītiem’ cilvēkiem – man ir tik nebaudāma – ka es nevaru palasīt.
Sēdu stundām un domāju – Ko? Aizeju ceļojumā te vienā mūsu ‘mājā’ – kur nakšņojām, te otrā – un jānāk atpakaļ – jo nevar tur vairāk atrast, kā jau reiz atrasts – tas pats zūd.
Slimnīcas mūri aiz lietiem, kā ūdeņos iegrimuši – iela tāpat. 3 gadi te ar vienu dedzinātāju – kā to izraut un aizmirst? Kā – iet citur? Kā smieties – vienam? Kā saprast pašam to, kas esi, ka liekas – tur Tu neesi?
Cik saisti zaļi bij meži Vācijā. Ceļa malās lielie koki. Cik laimīgi tur braucām…
Ceturtdiena, 9 dec.
Ar jaunu sudrabu ir jūra rotājusies
Un kaktuss atvēris vēl vienu ziedu…
Sestdien 11 dec. 1971. 8 am.
Man jāatzīst mana šausmīgā nemākulība mīlas laukā. Vai es visas savas lielās mīlest. neesmu pazaudējusi baiļu dēļ? Tikai lielās, protams. Kur nekas nav tik pārvarīgs – var iet šā vai tā. Bet ar ‘Lielo’, tāpat gandrīz ar Helmutu – tur nu viņš izdarīja visu, es tikai domāju, ka viņš nav brīvs. Un tā arī nebij no tām lielajām.
Vakar D pabrauca garām – stiff un tāls un tik absolūti ciets, kā izcirsts un vēss un nezin kāds, balts varbūt, haha, kad es verandā stāvēju un uz kāpnēm lejup stāvēja lej. vīrs un runājās ar mani – (vakar viņš feins zilrūtainā kreklā) tas tā protams iznāca, es to neizscēnēju. Un D bij braucis dienu, es biju pils. Satiku Zīda kundzi, biju uzposusies ‘baltā’ kleitā. Viss tas nav nekas – action, action ir kas. Dzīvot, rīkoties, kustēties, darīt, nebēdāt – es stāvu un skatos – 3 gadi. Un šorīt par to domājot, droši vien no manis pašas nespējas no uzspiestā sastinguma, kas visu izpostījis, no tā varbūt nāk jau kāds pretvilnis – vienaldzība. Pēkšņi vienā brīdī var viss būt prom – un nav ne vārds vairs jārunā, ne jāprasa ne jāstāsta no visa tā, kas likās noslāpēs, ja to nevarēs reiz arī – izrunāt, izstāstīt, izprasīt. Es jūtos tā juncelīgi, arī kaut kas labs nāk pazaudējot – tas varbūtējais nelabums iet nost – tas šausmīgais nepareizums, kas tur bijis klāt, tas tad arī atkāpjas un nāk – kas? Tukša, sērīga, bet īsta – realitāte. Īsta? – Kā īsta? Tukša. Tikai tukša. Katrā mīlestībā ir – šausmīgas nepareizības – tās jācīna cauri, ar tām jāsamierinās – tās jāiznīcina ar lieluma skaisto. Jā – to jau es gribēju. Tagad es sevi atvainoju – bailes no tā ka esmu veca – kāds atvainojums bija ar Lielo? Nekāda. Un ar Grabovski es mēģināju – vienā dienā es pēkšņi – graciozi un jauki tiku pāri tam sastingumam – bet tālāk? Tālāk es nespēju iet tālāk – un ja arī es būtu spējusi, es meklēju vairāk, nekā viņam bija. Viņš arī domāja – ka tā lai paliek viss, bērnišķīgi, ir labāk. Bet tomēr tā palikšana (un nepalikšanu izjūtas) uz robežas – tā nebij vairs gracioza – šī iešana, spiešanās tanī, ko prāts jau ir iznīcinājis un kas vairs nav dzīvs, kas vairs neielīksmo.
Vai tāpat būtu te? Pēc pirmās saskares nāktu – ko nu? Ko tālāk? Lai cik tālāk iet – tas nav nekas pret to, ko jūtas ir uzcēlušas. Ja atļautu tikai tām visu varbūt labi, bet prāts tur nesaukts ir klāt – un prasa – un ko nu tālāk? Kas tas bija, kas tas – būs? Nekas nebūs. Tā tad – nekas arī nav bijis… Muļķīgais prāts.
Un – tomēr tāda sajūta, ka tu iznīcini dzīvības gaismu, kādu ziedu, gaismas ziedu.
Pēc avīžu ziņas spriežot – par Wollong. tērpiem (un par manu uzstāšanos arī?) var būt diezgan nelabvēlīgas atsauksmes. Varbūt – esmu ‘izgāzusi podu’? haha!
4 pm. Domāju – D nav šodien. (Biju šopīt + jūra ar oranžo plorstiķi)
Domāju – D nav. Bet tad teicu sev – var paskatīties, pasēdi verandā – varbūt ir – ko tu vari domāt?!
Izeju pašūt somu – pirmais kas nāk ir D ar tikko ieliktu, tas ir tikko liek cigareti zobos – zinu ko tas viņam nozīmē. Ak, vakardienas [..] viņam ir iedarbojusies. Tas visiem un vienmēr iedarbojas un spiež ārā ko, ja kāds sīkums ir.
Ko darīt?
Sāku skraidīt pa istabu – ko? Sāku piekopt istabu, lai varbūt zinātu – ko darīt.
Vajadzēja iet ārā – varbūt vēl tagad vajaga –
Georgs atnāca iegāja vannā ar visu mūziku – tur nu tas dzīvos pat uz poda nevar tikt…
Kas man jādara? Jābrauc uz vienu vai otru galu? Protams – tūlīt, kad citādi? Es vienmēr domāju – jā – nu es zinu, nu jādara tas un nekad – ne tūlīt! Bet just now is the time! Ko darīt?
Pēc 10 min. viņš būs atpakaļ – jau liekas nobrauca lejā. Ko man darīt? Es jutu nākot no jūras:
Dzer savu vientulību no šīs ielas kā aukstu ūdeni, malkiem, nebeidzamus ūdeņus dzer malkiem, un nogrimsti zem tiem…
5 pm.
Izskrēju ielā, uz Mt. Keira pusi – likās D nāca no kalna – (es domāju ka jau lejā) – es pablenzu, tas viss – viņš gāja taisni – Ko es varu saprast. Varbūt viņu tas pat traucē, ja esmu verandā? Kādēļ tad viņš brauca tik lēni?…
Pulkst 7 pm – D vēl brauc?! Kā tas var būt? – Ko darīt?
Svētdien 12. dec. apm. 2.30 p pusd.
Biju no rīta uz beachu – aizgāju, atnācu, nogulēju saulē kādas 3 stundas, ļoti ātri izpeldējos, nevar teikt ka būtu bijis ‘jāskrien ārā’ tūlīt, nelikās tik auksts, bet nepaliku ilgi, lai mugura nesāk sāpēt. Ir labi – tikai mazliet pārpūlējusies no tik pēkšņa ilga beach time, un ciskiņas priekšpusē mazliet apcepušas, lieku citronu, kas bij mājās gadījies – un ir OK. Gribēju jau – dabūt ātri to krāsu, izskatās jau spocīgs ja nav brūns. – Nebij ļoti karsta saule, mazliet plīvuroja un vējiņš. Tomēr – piegurums ir. Un arī – panākums – tai pašā citu gadu stilā turpināt. Vajadzēja jau mājās braukt ar busu – nevajaga pārspīlēt ––
Vakardiena pazudusi. Kādēļ es negāju braukt?
Kas to man kādreiz pateikts. Iedzimts.
Maigā šūpulī
Tu mani uz brīdi iecēli
Ar savām stiprām rokām
Kā bērna miegā dziļā
Uz brīdi atpūtos
No garām, ilgām runām.
Te ārā, kur tagad apsēdos (landlords ar visu ģimeni pļauj zāli dārzā un tīra…) jā, te ārā – es arī vakar uz brīdi apsēdos, pēc skriešanas veltīgas – bet par to cigareti varbūt es biju uz brīdi dziļā, laimes atpūtā, tanī atpestošā miera sajūtā.
Varbūt tā vēl mazliet turpinās.
Dārzs, pļautā maura smarža
Un aprikožu saldums
Savārīts, aizsiets un glabāts –
Kam? Kam saldums un smarža
Dārzs saulē un iela
Iela zem soļiem un riteņiem
Zem likuma kāda smaga
Kā upe zem ziemas ledus
Kā upe pret pavasari
Savas važas kas mēģina salauzt.
Kā drīkstu es neticēt
Tavam pavasarim?
Tam saldums un smaržas
Dārzs, aprikozes
Viss vākts un glabāts.
Ārā sēdot vējā kājas apsaldēju – jāuzmanās. Bij gluži labi pēc visām peldēm – bet tagad jau – kaulus lauž – nevar vējā sēdēt, un ēnā, kad vēl nav īsti silts, lai arī – jāzin būtu, kur D.?
Ar vaigu pie siltas zemes Kur smilgas pāri zuz Bij labi mieru atrast Bet just ka nemiers kus Un salīst ar saules kvēli Un zemi, kas griezdamās... Ar ļaudīm jānoslēdz miers, Sirds ugunīs jāizdedzina. Tu nedrīksti pievilt Šī dzelzs tagad izdedzināta Tava roka lai nedreb ceļot Un laižot āmuru laktā. Tu atkāpties nevari tagad Un nevari kavēties ilgāk Šī patiesība Tev pāri Un Tevi kā debess zilga Viss svērts un izsvērts būs Un pārlikts līdz pēdējam mirklim Bet tagad Tev jāuzticas Pēdējā vēzienā irklim. Bet kāda uzvara Tava Ne Tev to zināt ne minēt Tā parādās citā pusē Tu tagad nedrīksti pievilt.
Pirmdiena, 13. dec. 4 pm.
Nevarēju gulēt – apdegums sāpēja – Šodien – miegs un visa miesiņa sūrst un sāp un knieš un deg – Izmazgāju veļu – šā ne tā, pulvera nebij – izdevu naudu – to aizmirsu…
Nopirku vēl zilu linu drēbi – gribētu vienu kleiteli bez rokām, ērtu, ar izšuvumu. Vai es pati varētu? Kaut ko jau varētu.
Avīzē mans dzejolis par ‘zaļiem āboliem’. O.K. Toreiz tas pārdzīvojums ne visai viegli un beidzot arī ne visai labi iespiedās tanīs rindās… Mēs nakšņojām kādā Francijas tīruma malā, kur bija vecas ābeles, kādā agrāk varbūt bijusī mājas vietā, vai tikai dārza atliekas. Nopļautas auziņas, sīkas priedītes tālāk, veci viegli ceļi, (viegla smilts zeme) debesis un šie zaļie āboli. Tam cauri visam ar varu gribējās iespiesties senajā dzīvē… Ceļoj. piezīmes nav. Tagad tās pēdējās kas tur ir – jāraksta. Labi ka dzejolis ir, nezin vai viens numurs vēl pirms svētkiem būs?
Kreišmane laikam ir Melburnā. Viņa rīkos rakstnieku dienas! Būtu labi, ja tagad kult. dienās varētu būt pie viņas! Ļoti gribētu! Cik toreiz (pirmās rakastn. dienās man tur) vēl viss bij romantiski! Cik liela lieta un savāda un tīra bij rakstīšana! Tagad – pienākums, atbildība un nekāda cēluma, ne maiguma, ne labvēlības no malas – ej kā caur vilku mežu, ka kāds neklūp virsū! Sargies!
Cik sirsnīgi tagad domāju par D, ja vēl viņš nebūs pazudis! Viņš mani atdzīvinātu, es ceļotu laimīga uz Melburnu. Tagad – es tāda arī varu ceļot, tik no tās mazās zīmes, cigaretes.
Miegs un kož, un niez, un grauž, un deg un sāp! – traka apdegšana!
Avīzē arī Rozīša dēla (?) Agn’a dzejolis – jaunatnes daļā – diezgan phony –
Otrdiena, 14. dec. 9 am.
Mazgāju vannas istabu un virtuvi. Karsts. Es nekur saulē nevaru rādīties. Žēl gan – pusstundu par ilgu, ko es tīši tur vilku, lai brūns – ha.
Jāiet, jābrauc – uz Sidorenko, bet gaidīšu pastu. Varbūt? Varbūt no Kreišmanes?
9 pm. Lietus un vējš.
Sacepām piparkūkas. Paņēmu (ne visas cik deva) vienu ‘bundžu’ – ko ņemt uz Melb. Un tādu sauju ko uzēst. Bija labi.
Kad man logā dzied jūras vējš teikdams pasakas par snieg pārslām... Kad man jūras vējš ausī dzied pasakas par laimes stundām Tuvu man tavs vaigs Kad man jūras vējš Logā dzied Šūpodams ar tavām rokām. Ko šodien dzēru? Kas man tā reibst Tik lietus uz lapām lija Un šalkdams runāja Tā mana laime pussapnī Aug lēni atplaukdama.
trešdiena 15. dec. 1971. 8 am.
Līst.
Izgulējos labi, bet izskatos diezgan sačākstējusi.
Līst, un vējš un pavēss.
Atpūšas D labvēlībā.
3 pm. Bēdīgi, bēdīgi, Geralds, mans iemītnieks ielas puses istabā, aiziet uz trīs mēnešiem, šai laikā maksā tikai pusi $4, kā līdz šim. Vairāk nevaru izspiest – un fair enough… gan prasīju hopfully 6 – Tikai es nebiju domājusi par šādu situāciju, un viņš zina, ka es gribu to paturēt, jo kur es ātri citu iemītnieku ņemšu – un kādu? Jāsašaurinās! Kleitu nevar dot prom šūt. Bet – kurpes, vasaras sandales – vajadzētu!! Nevajadzēja to Svilānu pirkt. Ha. Bet tas jau tā bija lēts un viņš vēl atlaida… Ainai 10, Svil 5 – $15 vēl jādod extra prom! Un – kultūras dienas???
Ceturtdiena 16 dec 9 ½ am.
Vakar naudas lietas mani tā nomāca, ka es pat D aizmirsu. Es domāju – es neko nevaru ar to iesākt. Protams naudas rūpēs viņš man nevar palīdzēt. Bet – cik daudz tas palīdz! Kāds gaišums, pat līdz dziedāšanai, ir šīs dienās. Un – bailes to nepazaudēt, es nedomāju arī par vairāk iegūšanu.
Lietus un vējš, vairāk tikai vējš un auksts. Pavisam šim gada laikam – nepiemērots laiks. Sāku šūt galdautiņu tālāk, kam apšuvu malas domājot to Inesei – bet tagad ja naudas vajag – un gadās – pārdotu. Un vakar ievilku rakstu visam vidum pāri – skaists, mazliet par labu priekš tās drēbes. Bet – nevar visu tā sagādāt un sameklēt – vienādi lētu un labu. Bet – nav labi sēdēt un šūt. Tas man jāzina. Izmazgāju atkal matus. – un šī šūšanas bag’a tagad iekodusi – un būs vien jāturpina…
Piektdiena 17. dec. 1971. apm. 10 pm.
Vējš… Viss nepareizi.
Un tomēr cik brīnišķīgi ir būt šo nezināmo spēku varā!
Nekas nav, nekas nepaliek…
Bet kas no mūzikas paliek? Bachs atklāj arvien jaunas dzīvības niances. Mūzika.
Sapnī redzēju zemenes. Ko tas līdz.
Šopiju nedaudz. Tad neko neredzēju. Domāju – iešu pilnīgi brīvi, vēlāk. Gāju uz bibliotēku. Redz. nāk augšā. Ko darīt?
Iegāju bibliotēkā – meklēt ziņas par J. Moulin pieminekli. Un nācu mājās un raudāju gandrīz. Es to nevarēju vairs panest, to saspringumu.
Galdauts gandrīz nošūts. Varbūt par daudz tiek atkal sakrāmēts.
Es jūtu, mana ķermeņa vairs nav – Ir tikai vēlēšanās, Šī trūksme, spēks, šī vara? Kas kā straume plūst... Manu roku vairs nav – Ir tikai šīs straumes.
sestdiena 8 am. 18 dec.
Mostos un nevaru sagaidīt kad atmodīšos un celšos, tā es mīlu šo dienu, jo dzīvot ir labi un jāpasteidzas ar to….
4.30 pm. Gaidu uz transp. pie dāmām.
2 vēstules no Dzidr.
Iekāpu pie D (viņam taisni tad viens vecāks vīrs nodeva paciņu?) Viņš – izmocīts, ne pretī nākošs kā pag. reizē. Bet saskat. sp. un tad es izejot teicu „thank you and Merry Xmas to you”…
12 naktī – pēc partijas. Bij O.K.
Jā, bet par D – man liekas, es darīju par maz viņa labā, lai gan es nezinu – ko vēl es varēju darīt. Tas ielūgums izpalika, to tur tiešām bij grūt izteikt – Bet ka viņš var būt tik ‘bailīgs’, tas man nenāca prātā, taisni, kā es. Un tā tas ir bijis visu laiku? Varbūt. Bet kā tas viss ir – to es tomēr nezinu.
Svētdiena, 19. dec. 8.30 a.m.
Maz gulēju, pēc partijām vienmēr tā. Visi tur priecājās – es arī, bet kas tas viss? Un – kas vispār viss? Tas labs viss, ja pēc tā var gulēt.
Cik visas šīs dāmas ir sentimentālas (atkal jāatzīst) un cik vienkārša ir viņu gaume dziesmās – jo kas sentimentālāks, kā tas ‘ratiņš’, jo labāks. Kā senie latvieši zinājuši citādu, labāku gaumi??
Cik bērnišķīgi visi šie cilvēki – un tomēr – cik dzīves gudri, viss viņiem ir dots izdzīvošanai, bet es stāvu krastā un skatos. Un neatšķiru neko. Mans D varētu būt pusidiots, kā es to pēc pirmās viņa izkāpšanas un parādīšanās domāju. Bet – nekad ne pilnīgi skaidri.
Kas ir idiots? Kādēļ cilvēki ir tik dažādi? Audzināšana? Gadījieni? Apkārtne. Cik tas grozāms? Labojams? Bet kas ir – labot?
5 p.m.
Šuvu galdautiņam vēl malu.
Viss viena neziņa, viens šurumburum. What the devil it is all this? Where I am in, again?
Es neko nerakstu. Es neko nevaru par to ne domāt. Kāda ‘reality’, lai labāka vai ļaunāka, tā laikam mani pilnīgi atrautu no rakstīšanas – tā prasa tik daudz laika un domu, tā paņem visu un nav iespējams rakstīt, bet bez tās – ar distanci vien no visa – ar to arī neko daudz nevar iesākt. Ja būtu laba reality – kas gādātu par mani – tad, varbūt. Bet katra doma, reāla darbība, tā ņem, tā ņem un ņem, un pa vidu var darīt ikdienišķus – paspēlēt ko un pašūt, patīrīt māju.
10 p.m.
Tas tomēr mazliet savādi:
Izgāju mazliet pastaigāt (aiz slimnīcas). Pārnācu – paspēlēju Bacha Partitas, nebiju tās ilgi spēlējusi – gāja ļoti labi. Nejauši paskatījos spogulī un nobrīnījos – cik labi izskatos, protams, ir vakars, uguns gaisma, bet tomēr, brīnījos un paskatījos šad tad vēl – tas pats, jauna. Tad atceros – ejot staigāt es biju pilnīgi ‘pārorientējusies’, ka esmu ap gadi 40, ja ne mazāk, jā mazāk. Es pāris reizes sev it kā iejautājos – kā tu drīksti tā justies, kas ar tevi? Nekas – tāda es esmu. Un jutu it kā viss būtu iztīrīts no manis, tas uzspiestais, pieņemtais, iedomātais lielākais gadu skaitlis.
Traki ir! Labi ir. Es esmu vesela. Es jūtos labi – tas viss. Taisu sejas vingrinājumus un zods ‘ir tīrāks’. Eju zem aukstas dušas etc. Tikai – tagad ēdu ‘zafti’ – aprikozes… (nevajadzēja vārīt… Bet Georgs arī vārīja). Karaliene arī ēda – ‘bread and honey’ – …
Jā un vēl es domāju: ja es tagad atdzīvotos ja D man palīdzētu un es atplauktu savā jautrībā, īstā priekā – līksmībā – Tad viņš redzētu!
Pirmdiena, 20 dec. 1971. 8 am.
Piemācies, lietus karājas virs galvas. Jāiet pēc vēļas pulv. Jāmazgā kleita. Cik labi, ka vakar iztīrīju šo istabu – (apmēram). Kleita linu zilā – nešūta – bet vai man ar to kreņķēties šai svētku nedēļā? Jāiztiek ar to kas ir. Un – pietiks. Drīzāk – jāizcep kāds cepums ceļam un Georgam – varbūt atmet kādu dolāru – skops ir kļuvis…
4.30 pm. Kreišmane atrakstīja – kaut kur jau es būšu novietota, varbūt pie viņas.
Avīzē mans Šartras apraksts, starp daudz rakstiem plašajā ziemsvētku numurā. Man trūkst kaut kā īsa un ‘skaista’, kādas īsti labas dzejas. Jāraksta?? A? Jāraksta.
Avīzē Gunas Ikonas 3 dzejoļi – tie siltākie no visiem modernajiem, (lasītajiem) dzejoļiem.
Nemiers. No rīta skrēju šopīt – ātri. Pie ‘pasta pārbraukt.’ Apstājās D – Es nevarēju iedomāties – ka es arī varu tik dabīgi tur apstāties – nē, šoriez man nebij vēstules līdz, un es skrēju taisni… Bet es pagriezu seju – gribēju smaidīt – bet vai es to darīju? Ja es viņu neredzēju? Viņš atgrieza galvu – to es redzēju. Es nevaru – būt aktīva – tas ir viss. Es esmu uzaudzināta – būt passive. Owful.
Ko gūšu Melb.?
Redzēsim.
21.12.71 otrdiena 10.30 p.m.

Biju Figtrijā! Haha! I don’t know what to think? So don’t… Just – ka es vakar satiku uz ielas, (tas vecais kavalieris, kas te smaidīja). Varbūt D satika šodien manī tā līdzinieku? Varbūt. Bet – varbūt nē.
Katrs durvju zvans man tagad vēsta, tavu atnākšanu...
Neaizmirsti – rītu – pie friziera.
{note on separate paper}:
Šīs 4 grāmatas puslīdz pārrakstītas. Paliek tikai sīkumi, pirmsākumi, rokraksts etc.
Tēvs, kur tu esi? Palīdzi, palīdzi man! Es esmu maza meitenīte, Tava Tu atceries: Tu nāc man pretī mežā Notupsties uz celi Manā priekšā. Kā tu nāc te viena pati... Tu runā, mācīt, rāties gribi. Bet es Tev rādu pilnu Trauku ar ogām Pilnu ar kaudzi Un smaidu. Kā tu nesaproti – Es nevaru pazust mežā Es zinu mežu Tas viss ir mans. Kā Tu vari bēdāties? Es raugos Tevī. Kā Tu nesaproti Es esmu droša mežā....
Trešdiena, 22 dec.
Biju ātri vannā – un nieres sāp, katru rītu zem aukstas dušas – nesāp. Nogurums.
Mocītāja nakts, ar domām domām. Tomēr gulēju – smagu miegu uz rītu.
Es samērā reti pieminu savu tēvu. Tas viss tik sen. Bet šodien es domās gāju pie viņa. Runāt, izrunāt, žēloties.
Aprakts bet nemiris, Saknes atvases ries Zeļ apkārt kā Zaru ornaments visam Man jāpieņem tas kā Gliemezim smilšu grauds Jāmācās pērles taisīt un Dzīvot ar tām.
Ceturtdiena. 23. dec. 1971.
Gandrīz 12 pusd.
Izmazgāta veļa – žūst, iezilināta… Noslaucīta veranda [right], ar visām kolonnām. Nomazgāts logs, durvis, ārā, loga vecās blind nomazgātas un logs izdekorēts ar zaļumiem, sniegu un zvaigzni. Un ziemsvētki nāk, nāk un māca tos saņemt kā nākas. Spilvens dāvanai Idai, šujas labi.
Un uz brīdi es zinu, kāda ir dzīve un laime, kopš D acis raudzījās tik tuvu manī un es to izjutu kā lielāko labāko siltumu – uz mirkli, bet vēl neuzdrošinājos tam ticēt – tas tomēr tagad iedarbojas, liekas es vairs nevarētu būt nelaimīga (šausmas!). Zināt, tik nojaust otra, siltumu – visa pasaule ir kā Jāņu vakars ar siltumu un ziedēšanu un kā ziemsvētki ar mūžīgu dzidrumu logā.
Ziemsvētku sestdiena. 24. dec. 1971. 11.30 am.
Izgāju pēc pasta – un vai tu traka sagadīšanās D brauc garām, nepaskatījos laikā, bet kad pazinu pacēlu augstu sveicienam roku ar visu Ineses ziemsvētku karti (+ Georga vēstule). Viņa snuķis visu laiku palika pagriezts pa kreisi, droši vien spogulī redzēja mani un sveicienu.
Inese raksta lai braucu uz Melb. uz kultūras dienām! Ceru viņa saņems vēl manu otru, svētku vēstuli un tur jau es saku – ka noteikti braukšu!
5.30 p.m. Arī svētkiem viss sakārtots. ‘Biezpiena’ cepumu tomēr necepu. Nobeidzu izšūt Idai spilvenu ko dāvināt. Georgs uzdāvināja puķes, iegrieza jaunu spuldzi izdegušās vietā (es nopirku jaunu), iztīrīju kupolu, un daiļākas krāsas visam. Mazliet līņā, tāls pērkons. Absolūti bez vēja. Kā Jāņu vakars, apmēram…
Mašīna, kāds balts utilitītis (!) uzleca uz ietves (aiz bučera) nodārdēja visa mala, mūra sēta ieliekta, mašīnai snuķis uzlocīts gaisā – bet citādi laikam ok.
2 maš. sasitušās uz ielas un šī pēc sadursmes ‘lidojusi’.
6.30 pm. Tagad, es stāvu pie loga, un gaidu, kad visi ir prom, bet kad bij iespēja līdz 6 – nē, tad es tupēju iekšā. Bet cik reiz ir ‘jānāk pretī’? Un tagad ir viņa reize. Jeb – viņa reize nav nekad, līdz beigām?
Burvīgs lēns, mīlīgs miglas lietiņš un pa brīžam paducina. Pērkons, kad ar lietu –
„Rāmi kad ar lietu,
Pērkons pastaigā…” Kā kādreiz tas skāra sirdi, tagad jau viss apaudzis nav vairs tik jūtīgs pret gaidīto, mūžam gaidīto – kas, smieklīgi ‘bija tik tuvu’…
25 dec 1 ziemsvētki 1971.
Vakar – es tomēr gaidīju, mazliet… Jo – tas cigaretes tours bij dienā un – Reiz biju uz div. pie loga, liekas kāds izkāpa no taiksīša (melnas bikses baltā žakete jaka rokā). Paģeņģerēja kā piedzēris un – iekāpa atpakaļ un aizbrauca. Un es domāju: Teātris! Ja es sākšu visas ‘zīmes’ lasīt kopā – būs viss iekārtots ‘teātrī’. Un tas laikam ir. Bet – tad es tos aktierus reiz gribu atgrimēt, un liekas, tie nedodas rokās pirms es ‘neesmu brīva’. Bet – es nekad nebūšu brīva, līdz viss būs reiz beigts un man nekādi aktieri, taxi – šie neinteresēs. Bet Toms? Toms nebij aktieris! Ar to es spēlēju pati vien. Lai arī man dažreiz likās – kaut kas jaucas vidū. Un – Warrens? „Warren likes Mrs. Dzelme”, viņa māte teica un tas bij tas. Bet te – te liekas ir aktieris. Ak kā es gribētu to izsist no lomas! Bet mani spēki ir par maziem. Tādēļ viņš ir – aktieris. Un tomēr – tomēr! Kādēļ es iekritu ar to cigareti atkal. Nu – vakar es neiekritu, tas ir – ne redzami.
Nē no šādām lietām dzeja nerodas –
4 p.m. Es jūtu – tas man nepalīdz domāt ta. Viņš ir man nozīmīgāks kā es domāju. Bet – nākošā doma – tā ir iedoma tomēr – vēlēšanās pēc nedzīvotas dzīves. Bet kā – to varētu dziedēt ar to, ka man ‘mānītu tur iekšā’?
5 pm. Ļaunāka diena ilgi nav bijusi: naktī negulēju, nogurums, karsts un velk uz kājām, nupat stilbs sāp un mugura svīst, iet pastaigāt nevar – kauna dēļ, skrieni viens pirmos svētkos pa ielām, viesi solījušies – neatbrauc un tad šī 3 gadi vecā lieta?! Brīžam prāts galīgi aptumšojas, kā dūmos: es nevaru to no sevis tā izrakt 3 gadi diendienā ar to, no tā dzīvots! Nākošā mirklī – ass, nāvīgs skaidrums – tā tam jābūt. Un nekad es nevaru izpētīt viņa uzvešanos. Ja tādā ‘nolieguma’ brīdī viņš ienāktu, es izturētos tāpat, kā viņš tur Figtrijā – neceļ acu. Bet pirmo reiz – viegls un kustīgs un pie rokas un spogulī!… Bet – kāds tam sakars, izskaidrojums?
Man jāsāk salikt mantas ceļam.
Pēc lietus ielas tīrā maigumā
Ar putniem līdzi atveldzēties
No vīna un tukšām runām
Pilno mākoņu gaismas auglībā
Ar savu bērnību saredzēties
Šai pēcsvētku dienā.
––––––––––––––––––
Vēja lēnā elpa
No pielijušiem zariem
Mitrums ielā
Un putni uz sētas mūriem
Šai – ikdienai
Jauns svētku liegums,
Pēc vīna un nieku runām,
Sejām svešām.
Pasvied man atslēgu,
Aizslīdošais mirkli,
Manam īstam ceļam.
Tu esi vecāks kļuvis,
Kas tavas acis tā izdzēris,
Pār seju iedzeltenus pelnus pārkaisījis?
Runā ar mani
Šai brīdī atrastā,
Kas skaidrs pāri līst.
Tāds, kas mūs žēlo.
Pie vārtiem ir viena roze (uzziedējusi) uzziedēj’si ziemas svētku
Dienā, ar dāvanām un spožumiem kad acis noreibušas to pamanīj’šas nav,
Pie vārtiem
Vai Kristus roze tā zied?
Gar vārtiem tavs smaids vai aiziet
Un mīlestībā vientuļš zied.
–––––––––––––––––––––––-
Rimst lieti
Debess skaidrojās
Krāsās iezīmējās
Atkal kā smaidi
Un tu atkal gaidi
Savas takas iegriezāmies
Laukā, dārzā auglīgā.
6 p.m.
Georgs sabaroja ar chicken un pudding. Bet skumjas nepāriet. Pasēdu atkal ārā. Mierīgs, noskaidrojas, mazliet lija.
Es meklēju un meklēju visā – kas ir tas kur es biju ‘not so nice’? Ko es darīju – slikti? Kad es visa biju tikai bērna skaidrībā pēc mazliet laimes. Nedrīkstot pat sniegties pēc tās, tik noraugoties. Nē. Es esmu vainīga – „not so nice.” Dzidra teica. Kas? Ko? Kad? Kur? Tas ko es runāju kā lielākos ‘grēkus’, viņa smējās – tās manas tiesības „just coquetry” – Bet kas tas kas nebij nice? Es nezinu un mana dzīve paiet norātam un nelaimīgam un nedrīkstētājam līdz slimumam.
Es gribu no tā atraisīties –
Varbūt – mans grēks ir tas, ka es nespēju justies veca??
Tas ir kaut kas nepareizs, ja nedrīkst justies tā, kā jūtās!?
Šī sāpe, lai viņa izsāp Lai lauzdama izlauž visu cauri, Kā sals izsalst zemi cauri Un saknes cieš, un izcieš – ziemcieši stādi, Mēs viņu dzimtas. Vēl mātes balss skan maigi Pār puķēm tām runājot „...Tās ziemcietes, ziemciešu dzimtas”... Lai izsalst šī sāpe manī kā zemi cauri. Mūsu slepenos mirkļus Putni uz spārniem iznes Vakara debesīs.
Kāda Bacha menueta melodija (no English sweet) manī dzied un dzied. Kad tikko atklāj, iemācās kādu melodiju, ‘gabalu’ tas ir, tas nāk un nāk pāri.
Dažreiz man gribās būt mājās, pāri okeānam, prom no šīs zemes. Te ir ciests. Te ir briesmīgs svešums, tas laikam nekad nekļūs īsti pārvarēts. Bet dzīvi viņš ir paņēmis, tik lielu daļu dzīves, kā tas kas bijis tuvs bijušās mājās ir savukārt kļuvis svešums.
9.30 pm. 26 dec.
Tikai otro ziemsvētku vakars – bet liekas ilgi ilgi ir dzīvots tumsā pēc tā ‘teātra’, lai kā es saņemos – es esmu atkal salauzta. Kā dzīvs cilvēks var tā rīkoties? Kā? Tā, ka var aizbildināties, ka viņš tā nav rīkojies, ka to otrs tikai tā ir uztvēris un izpratis. Labi – tā cigarete varētu būt pārprasta. Bet vai pārprast var arī uzsmaidīšanu un piestāšanos? – Tas bija pag. gadā? Nē? Bet tādas lietas atcerās, pazīst otru. Es iedzēru miega tableti – ceru gulēt. Kur var novest vieglprātīga, bezbēdīga, nevainīga uzvešanās – ciešanās, izsekošanā.
Protams tagad es nevaru žēloties par savu diagnozi un ieteikto recepti – pārpucējies un smalks un labs tikai uzvedas kā piedzēris un neprot savu dāvanu pasniegt.
Kā Tu vari būt tik ļauns? Es prasu. Un atceros – vai es pret ‘daddy’ te kas soļo, nebiju tikpat ļauna? Nē, nebiju. Varbūt biju. Bet šim, daddijam ne prātā nav nācis kaut ko patiesi just pret mani: O.K. Ja arī būtu – viss būtu tāpat. Bet kaut kas ir nepareizi. Kā es vēlētos viņam atdarīt. Kā es vēlētos spēt sāpināt par to, ka viņš mani ievīlis atkal.
Trešie ziemsvētki, 27 dec. Pirmdiena.
Saņemies!
Bet ko? Kā? Es varētu – ja es zinātu. Es esmu kā mīklā, šai pusziņā – domā šā, domā tā. Drīkst būt tikai viena patiesība, bet ka tev dod divas un trīs, tad tu nevari cits būt kā idiots. Ko man darīt?
Kaut es Melburnā satiktu cilvēku ar vienu patiesību. Palika labāk to domājot. Bet lūk, es jau to nesatikšu. Varbūt. Varbūt – ja es būtu ar vienu patiesību.
Sirds klusi raudās Par kādu zaudējumu Kas zaudēts nav nekad Kas nekad nevar gūt. Sirds tomēr raudās Par kādu illūziju Kam vajadzētu zem saules Te īstenībai būt. Un savās asarās Sirds gaiša mirdzēs Jo mūsu gaismai Vienmēr no viņas nākt. Un gaismu glabājot Pēc vecas tiesas Mums vienmēr vajag Visu no jauna sākt. ...No illūzijām mani glābdams, pats illūzijās kritis tu...
6 pm. Alburijā, karavān parkā.
Komfortabli. Un tiktāl burvīgi laba braukšana. Ne par karstu ne aukstu. Dabīgs nogurums. Domās visu laiku D. It kā to man kas uzspiestu. Bet – tā esmu es pati. No rīta biju atsvabinājusies – bet uz ceļa redzēju busu ar D, vai citu līdzīgu – un sākās kā melna nakts. Bez pārtraukuma. Un es biju atsvabinājusies.
Gultā pēc vannas.
„Mūžam tavs sejs
Dvēsli un domas man sien
It kā pats liktens
Tevī man rādījies būtu”
– Kas to rakstīja?
28 dec.
Ceļā, pēc Albūrijas.
Man parādījās Viktorija kalns – Tāds varētu būt Dieva smaids Es solījos, To atcerēšos, kad pietrūks drosmes To atcerēšos, kā debess ezeru Pie kura nākt un smelt – Un lūpas, plaukstas acis līdzi aiznest.
Krāsas! Vēl D valgos!
Mazliet saule cietusi – zeltzīda kalni un zilzili ezeri, pie Mansfieldas. Skaisti kalni, bet derīgi, lietojami, iegūstami – tikai ja es būtu govs un varētu tur ganīties.
…Šos kalnus varētu glaudīt, kā maigus kumeļus…
Goodby, little river, goodby! (from lookout).
29. dec.
Pie Kr. kundzes. Skaists dzīvoklis. Skaistas lietas. Viss jauns, grāmatas, gleznas.
Es gulēju puslīdz labi. Bet jūtos diezgan nogurusi pēc vakardienas ilgās runāšanas maz gulēju. Tagad no rīta viena – atpūšos. Nevaru atšķetināt, saprast savu nespēju justies vecai. Dzīvoklis pilns gaismas un miera un tīrības – te nav iela aiz loga, bet koki un putni. Skaisti.
Izšķirstīju Latvijas dab. skatu grāmatu – puķes, meži, upes (Aiviekste!) vizbuļi – baltie, zilie, pureņi, viss tepat (sirdī) manī un tomēr nē.
Nepatīk (pie sienas) Līduma – puķes. Patīk Baibas mazā bildīte – puķes. Nekas dzīvs nav arī Sarmas akvarelī – varbūt tā krasta mala pret ūdeni vienā vietā. Manas pašas – meitenes – svešs un tāls, dzīves atņemts.
Varbūt kas visdziļāk skāris un apstarojis un sildījis, ir šis zemes vaigs savos neizejamos, neaptveramos krāsu, formu (sapņu?) veidos, ko pārbraucām stundu pēc stundas divi dienas.
Un mans pašas sapnis. Mana neīstenība ir stiprāka par īstenību, jo pirmā ir, bet otras nav. Tas kas no otras ir – zeme, saule, ceļš – ir pamats uz kā uzplaukt no pirmās, kas tanī ir – cilvēks.
30 dec. 1971.
Vakar bijām pie Sarmas. Vēl garā spirgts un diezgan kustīgs gājējs.
[Photo: Erna, Jānis Sarma, Ella Kreišmane]
Atnāca Silkalni. Labi parunāties.
Vakar uz dejām. Skaists pārdzīvojums. Kā tīra ūdens straumē mazgājies, dzēris, stiprinājies. Redzēju stāvam H. Misiņu. Vēlāk nogāja lejā un nāca augšā. Pamanīju Šmugaju pāri.
Varbūt ka tā ‘ziemsvētku vakara vīzija’ uz ielas (smārtais ar lielo paku) man ir līdzējis. Aptvēru Sarmas plecus ar drosmi un sirsnību – un tā varētu būt arī citur. Un runājot ar Svilāniem un citur – ļāvu vaļu brīvākai sajūtai.
Pēcpusdienā. bijām uz 2 referāt. K. Ābeles un prof. E. Dunsdorfa. Bij labi. Redzēju ļaudis. Misiņ kgs izteica komplimentu man ceļ. piez. – es viņam par kult. dien. Viņš bij aiz ‘kūku letes’. Vēlāk redzēju tik pa gabalu. Erna Lēmane pienāca, tikai bij laiks kā skūpstam uz vaiga. Pāris vārdu ar Rozīti. Dunsdorfam personīgi pateicos par ref. kādu vietu: Pr. E. Dunsdorfs savā referātā teica – „…nodevu ņem valsts, par to devējs nespriež, ko ar to dara. Kaut mums būtu tāda uzticība, kā valsts vadībai, tad mūsu lieta būtu dzīva.” – Satiku Krādziņus, Roņus. Nepiegāju pie Šmugaja jo bij starp kungiem sarunās – un tas viss. Redzēju izstādi – pasausi darbi izņemot kādu Edgaru Karabakovu, kam bij ‘extra sulīgi’, kaut kas ko varētu saukt par fizisku, miesīgu orgasmu.
12 ½ naktī. pēc kora dziedāšanas. Rītu – jābrauc mājās. Citi – lai dejo. Naudas tam nav un nav kompānijas. Un jābrauc pie tā paša ko atstāju – pie D? Vai tā var būt? Jā, 10 gadus atpakaļ – vajadzēja braukt uz Adelaidi, un vēl tur un vēl te – Tagad – nezini kur iet. Arī Birstiņ kdze. [left] nepaliek uz balli.
31. dec. 1971. 3.30 p.m.
Biju pilsētā – gribēju bukīt seat busā – tas izbukīts līdz 9. janv.!!!
Mana parastā pasaka – kaut kas nokavēts, mans domātais autobuss atpakaļ uz mājām – pilns, nevienas brīvas vietas.
Gāju uz dzelzc. b. ofic. – nedod puscenu. Naudas nepietiek. Jutos šausmīgi. Muļķībā – piezvanīju Ķirpes kundzei – tur varētu palikt – bet nav jau ko ēst. Bez naudas neiet. Gāju vēl uz kādu bus ofici dabūt busu uz Sidn. pa citu ceļu – nedod puscenu! Gāju uz vienu banku, uz otru, kamēr gadījās laba meitene kas man beidzot visu izkārtoja un dabūju izņemt $20. Braukšu ar vilcienu – rītvakar – biju tik nogurusi, ka nezināju ko iesākt – Tikko piezvan. atkal – es rīt tur varētu aiziet un mēs aizietu pie Trumpja uz izstādi un uz kādu no Latvijas iebraukušu dāmu. Šodien tad pietiktu, es nespēju vairāk iet.
9 p.m. vakars tumst. Bij lietus + krusas gāze. Tad skaidrāks vēsums. Tagad kaut kur tuvojas atkal smagi mākoņi.
Runājām ar Kreišm. kdzi. Kaut kā O.K.
Vai es priecājos par – atgriešanos rīt? Jā. Es jau neapzinīgi priecājos. Ļauni?! Bet par ko citu lai priecājos?
Par svešu pilsētu?
Par svešu cilvēku?
Kas man nepieder?
Kas mani negaida?
Vai tur mani gaida?
Es nezinu.
Tur mani jūt klāt.
Varbūt nevajadzīgu – bet jūt.
Zina mani.
Te no manis ņem ja ir ko ņemt.
Un cits, es pati – tā nevajadzīga piedeva.
Tāpat kā tur – nevajadzīga.
Es tomēr nevaru noliegt – es atgriežos varbūt ar bailēm.
Galda lampiņai kretona (sārtām svītriņām un *** {small flowers?}) izšujams viegli.





