Pirmdiena 1. novembrī.
Pēc vasaras laika 5.30 izbraucām ar Freiju no Newcastles – Meadowbanka viņa oficē iedzērām garšīgu krūzi kafijas un tad turpat es sēdos vilcienā un (pārsēdos Centrālē) šurp uz Wollongongu. Te skraidu – un rīkojos – kāda telegramma – congratulations – you win a present – aizbraucu uz Pirnc. Highway – un – tur kādi atkal ķer (muļķus – sola $70 brīvu foodu etc. – un to present iedeva – koka paplāte – tāda šāda ne tāda, paprasta. Bet tie $70 – ‘tiktu atlaisti’ (!!) no tā cenas ko es maksātu iepērkoties pie viņiem pārtiku mazākais $15 nedēļā! Bet telegrammā gandrīz var izlasīt – ka dos $70 un tad vēl brīvu foodu – jo tā ir kāda ‘vinnēta prize etc.
Mērkaķības.
No Lijas vēstule – nezin ko tas Freijs ir teicis? Bet viņai droši vien tas bijis nepatīkams – jūtoties vainīga. Nu – uzrakstīju tikko viņai – varbūt mazliet lepni? Bet – apnicis ar viņiem laipoties kā ar olām. –
Ida bijusi te – man vajadzētu viņai uzrakstīt – ka būšu prom. Mēs tā norunājām. Es to aizmirsu. Bet – nu – es varēju būt tepat – out. Un labi vien ir, ka viņa atvedusi Austras mammas dāvāto šķiņķa (sivēna gaļas) gabalu. Manam resnumam tas kaitē, bet makam nāk par labu. Borderus arī pacienāju. Gan jau tie pratīsies atdarīt.
Pie Freijiem gāja labi. Mati tagad izskatās OK. Bet – resnums nav nemaz nokrities. Kā varēšu ‘modelēt’?
No Dz. vēstule. No Inī – nav.
Otrdiena 2 nov. 9 a.m.
Jūt gan ka pulkstens pagriezts uz priekšu. Un te – ziemīgāks, kā Newcastlē. Man arī – klāt jau mugursāpes – vakar kādu brīdi necēlu kājas gultā te, kad jau ‘vējš vilka’ uz tām. Kur te tas vējš rodas? Cik neiedomājami man jāsargās. Tomēr – būtu par to dakteris jājautā. Un – vēders arī tad liekas ‘uzpūsts’ – taisni kā tas bija arī Bērziņa kundzei – vai tā ir kāda slimība? Kāds germs? Vai tikai – aukstums uz kājām? Nejūtos nezin cik stipra šorīt. Rīts – bet gandrīz kā – gulēt gribās. Uch! Gaidīšu te pastu. Varbūt bērni rakstīs – un tad – jāraksta kaut kas. Bet kas?
Naktī ir mazliet lijis.
Kāds solījums labs,
Priecīgs mierinājums runā
No mitrām puķēm un ielas akmeņiem,
No siltiem vārtu mūriem zem slapjiem zariem.
Naktī ir mazliet lijis.
Kāds par mums gādājis
Tas palīdzēs, kad steigā sākam dienu
Tas palīdzēs jo mums ir jāpasmaida
Ar smaidu kas pakavējas un atgriežas
Pašam līdzi nāk.
12 noon.
Jūtos slima – mugura, vēders uzpūsts (?) būtu jādietē – bet fridžā cūkas cepetis cik ilgi tas gaidīs? Un nopirku garšīgu sieru. Atbraucu ar Sweetiju. Viņš atkal norāva savu silto jupķi, arī pag. reiz. Jā – es jau ņēmu busu tādēļ, ka kļuva par siltu. Jūtos – pārēdies.
Paņēmu bibliotēkā Solženicinu – ko iesāku lasīt pie Freijiem.
Trešdiena, {3.11.71} 9.30 p.m.
Nejaukas mugursāpes + vēderā viss sāpīgs.
Tagad arī – galvas sāpes, bet tās varbūt no lasīšanas.
Newcastlē varēju peldēties, staigāt nezin kur cik tāli gar jūru, ēst brokastis pie vaļējām durvīm – te mugursāpes atkal klāt, šodien arī galvas sāpes. Te ir vējš (labais vējš, te Wollongongā, kad iedzimtais man teica – katru gadu mazākais 2 nedēļas no vietas pūšot nepārtraukti vēji. Šogad ir pūtuši ilgāk) jā labais vējš, istabā ir – caurvējš te no visiem kaktiem.
Izlasīju Cancer Ward. Bestsellers. Mums saka tikai – romāns, un romāns ir romāns. Un ja es saku Cancer Ward – ir bestsellers tad es domāju ko citādu, kā Camu – Plague. Sarma man liekas teic – laba grāmata vai bestsellers. Un lai nepārprastu jāatceras kāda ir starpība starp vai un jeb. Tā tad laba grāmata vai bestellers un ne laba grāmata jeb bestsellers. Šīs lietas var būt gandrīz vienādas, var arī nebūt. Jā varbūt Cancer Ward ir gandrīz kā Plague, apmēram tāda pat, tikai – jā tikai kas? Mazliet populārāks (common’āks) stils un skatījums.
Rudz. kdze atnesa manus rokdarbus – pārdoti par 8 dol. – pārdevusi 1 spilv. $5, 2 sedz – $3.60. Tā kā tās bija mantas, kas bija maz izgreznotas – esmu ļoti apmierināta, tās bija ne visai derīgas lietas un nauda palīdzēs dzēst parādu. Georgs samaksāja $10 – no gas bill kas ir $14.22.
Tā tad – gas man $4.22. Tas O.K. Tomēr – visu samaksājot saimniekam – 2 fortnights + $10 – parāds – man paliks pāri tikai $2.50 līdz nākoš. nedēļai. Un tad – vajag tomēr vēl $7 – priekš kleitas un kas zin cik priekš pantsuita?
Bet – OK. Dažās nedēļās to varētu arī nomaksāt tagad, kad abi borderi te. Georgs domā palikt līdz – nāk. gada februārim.
Sestdien – pie Mednis kundzes jāiet. Vai man varbūt jāsāk atkal banāna diet – bet tā īsti godīgi – ēst mazāk tos banānus? Veselībai būtu labi, ja šīs mugursāpes ir no nierēm varbūt? Tā ir traka padarīšana ar tām sāpēm. Tur – ar visu peldēšanos bij O.K. Te – vējš, caurvējš no visiem kaktiem.
Jūtos nelāgi.
Ceturt. 4. nov. 1971. 7 am.
Mugura tāda pat – sāp kā nelabais. Trešā diena! Tas – nejauki. Kā es varēju saaukstēties – es jutu te – tas ir, vairāk zināju, kā jutu, ka uz verandas logs vaļā, durvis bij ciet – bet pa grīdu tā vistrakāk ‘velk’ – un es sēdēju te – un necēlu kājas gultā. Nu – kā tā var dzīvot? Vasarā nevar atstāt kājas uz grīdas? – Tur pie Freijiem – es ļoti sargājos – bet tomēr – mēs ēdām brokastis pie vaļā durvīm, es lasīju – pie vaļā durvīm! Te – taisni tā nejaukā – ir gaisa straume no apakšdurvju šķirbas. Es to zinu – bet – nevaru ticēt, ka tāds nieks mani vienmēr sakauj.
Sēdu te piesaulē. Un domāju –
Ko?
Atceros. Ko?
Kaut kas maigs pieglaužas, no bijušā,
Kā šai maigā saulē gara balta priekškaru malu
Atmiņas caur sniegiem pie ziediem, caur ziediem...
Notvert to vārdos
Kas bija dzīvs ne vārdos,
Bet klusumā.
6 p.m. Vēstule no Cliva motheres – ka kāzas – nenotiks. Savādi – lai to lietu mazinātu viņa raksta – C. kādu brīdi pasērojusi – apmēram nedēļu – funny – un esot tūlīt atkal happy self. Tas tā pierakstīts, lai netaisītu iespaidu – ka tas, kas liels. O.K. Labāk tā. Tā tad – mēs esam, kā bijuši – mums tas nav nekas.
Sāku šūt dumjo pantsuitu – un jājauc ārā, iznāk par platu musturs – kanvā jāliek otrādi – lai stiepj musturi iegarenu. Nejauki uzlikt to ‘kanvā’ – bet kaut ko jau tur uzšūt varēs. Bet – kā tas izskatīsies? – diegs par resnu? Varbūt ir par resnu. Mani šīs 3 mugursāpes dienas padarīja melnu un pelēku – seja sačervelējusies! Owful. Neviena doma rakstīšanai nenāk galvā. Šīs mugursāpes izbojāja visu iegūto atpūtu tur un labsajūtu – veh!
Tikko bija Garij’s te – sestdien jāiet Justini babisitt – apsolīju. Lai gan – ladiju partija pie Mednis kundzes. Labprāt gribēju tur iet – bet kad padomā – ēšana un dzeršana un pļāpāšana – es pie viņas varu aizbraukt citā reizē – es labprāt gribētu redzēt kā viņa dzīvo – tas esot gandrīz – laukos. Bet – kas nu tur vakarā būs ko redzēt. Te – nopelnīšu pāris dolārus. Ar nekas – bet jāiet ir pie Pat + Gary. Citreiz ar var viņiem vajadzēties un man peļņa nezudīs. Pēc šīm mugursāpēm jau labprāt gribējās outinga – bet – kas nu tas par lielu outingu – un tomēr kaut kā – tā ģērbšanās, iešana, braukšana – un tas svinīgi klātais galds un čalošana. Te – būs klusums, un 2 dolāri. Haha. Liela starpība.
Bet – O.K. Kaut tik varētu veselību atgūt – tā bij tik nejauka ‘sabrukšana’, šodien ir labāk. Pie Zīda kundzes jāiet – bet tas nebij iespējams ar to muguru. Varbūt rītu? Un – pieiet pie Mednis kundzes – viņa dzīvo tur pat Woonekā, kur Zīda kdze. – tikai laikam tālāk uz otru pusi. Kleita man vajadzīga – pie Z.k. jāiet. Lai gan tā kleita man daudz neko neaizvietos – tomēr, tomēr. Un tad nāks šis pantsuits.
Piektdiena, 5 nov. 1971.
7.30 am. Mugura ‘vājāka’ kā domāju. Domāju būs O.K. Nav.
Vispār – galīgi sagrabējis un gulēju diezgan labi, atpūtos – bet, bet… Laikam vecums sāk nākt. Un tad tā ir pirmā vasara kur tas tā bāžas virsū. Freija kundze ir tagad daudz interesantāka un glītāka kā 10 g. atpakaļ. ‘Liekie’ zobi viņu galīgi pārvērta – cits skats. Man jāgādā zobi – šie drūp kopā.
Piemācies. Pavēss. Mugura galīgi ‘shaky’, citādi – varētu iet, būtu jāiet uz Zīda kundzi. Bet slims jau nu nevilkšos tur.
Paņēmu grāmatas bibliotēkā.
Lasīju un brīnījos – ka tas Arturs Millers savas lugas ievadrakstā raksta tik… nu bērnišķīgi, vai kā nu to lai saka? Lasīju tālāk lugu un domāju – kur te sāks nākt tas Arturs Millers – beidzot ieraugu uz vāka – Henrijs Millers. Haha. Tā tas man vēl kāda kritiska spēja ir. Domāju, ka vairs nav, jo lasu gandrīz tikai to kas jau atzīts labs.
No kādas lapiņas – (jānoraksta lai nezūd)
Plikš karogi vējā
Ar skaņu pieklusinātu
Kā aplausi dienai
Zaļām vijām kas vīta.
Nu – šķiet tas jau sen
Zem karogiem elpa
Silta un brīva kad ceļas
Ar balsīm pilnām dziesma.
Šai mājai iepretī (pa kreisi) mazliet jūras tālumus aizsedzot – ceļ kādu dzīvokļu bloku, personīgu īpašumu, liekas, ne kādu valdības celtni. Interesanti ir noskatīties – cik mierīgi viņi strādā, cik bieži kavējās, domā, nekustās – tikai kad nāk īpašnieks un architekts ar ruļļiem – tad pamudž kā skudras…
Tur ar ķieģeļiem
Garā mierīgā
Tēju iedzerot
Zēni strādā
Kreklos zilos,
Kreklos sarkanos,
Saules balētās
Krāsās mīlīgās
Kaudzēs brūnganās
Kaudzēs iesārtās
Kaudzēs sakrauti
Ķieģeļi.
Ruļļiem padusē,
Raižu pilns
Mērīdams, tēmēdams
Staigā īpašnieks:
Aiziet viņa krātie dolāri
Bet vai māja iznāks
(Vai tur nevilks vējš?)
Un vai jumtiem pietiks
Durvīm iznāks
Grīdai, logiem būs
Vai kāds dolārs atliks
Bankā aizmeties
– Visi aizripos.
Nieks par tiem
Bet vai māja būs
Gadiem ilgstošiem, bērniem mazbērniem
Labiem īrniekiem.
Garā lēnīgā
Tēju iedzerot
Cilā ķieģeļus
Zēni palīgi.
9 pm. Zvanīju Rudzatei, (ka rīt nebūšu) bet viņas numurs neatbild. Varbūt rītu jāaiziet pašai tur uz Medn. k.? Laiks man būs. Uz Zīda kdzi ar jāiet. Agri pēcpusdienā mugura pārstāja sāpēt. Vēders tikko pūšas – gandrīz 2 pud. piena izdzerts ar banāniem (bij vēl arī pāris zemenes) un slim biskvīti. Labi – ka mugura nesāp. Esmu nošuvusi pantsuitam gandrīz lielo daļu mustura. Vidējais gandrīz gatavs – tik malas jāšuj. Patīk diegu krāsa. Derētu kāds gaišs zeltots diegs malās? –
Jūtu depresiju. – Slimojums pārsteidza. Negaidīju tādu sabrukumu. Tagad – izklaidēšanās – nebūs. Tā tomēr ir svētku sajūta – ēdieni, dzērieni, trauki, glāzes puķes – paši apģērbušies un jautri. Nezin, kādēļ es te aizmirsu sveces iedegt? Nostāvēja tāpat. Man jātaisa – dāmu kafija. Dzērieni ir.
Svētdiena, 7 nov. 1971. 10 a.m.
Pērkons. Tepat tuvu logā. Lietus, ne pārāk smags.
Esmu nostrādājusies daudz pie savu apģērbu sagādāšanas – ar mazāk izdevumiem – strādājot izšuvumus uz linu kleitām un ‘pantsuita’. Tas viss sākās ar piedalīšanos mūsu dāmu pulciņā un ar mūžam neražīgām savām naudas lietām. Apnicis bet es to turpinu un turpinu.
Biju vakar pie Pat un Gary babysitting. Vai varētu bērnu – vākt. Varbūt. Aizveda kāda ģimene – nice people, pats kungs (ne tās) bija it kā ar amerikāņu vai kanādiešu pieskaņu izrunā. Pati – austr. + maza meitiņa un kāda tante. Tā bij – ļoti glīta – paveca, krās. mat. bet ļoti nice izteiksmi un arī nice face – bet ne īsti pritty – otra bij prity – un salīdzinot ar šo – smaga, neinteresanta. Es uzvilku pantsuitu – overdressed priekš baby sittera – bet tad – es jau biju tur arī viesis. Jutos OK. Būtu jutusies nožēlojami kādā no savām vecām kleitām. Bikšu kombinējumi ir man jāvalkā – tikai manas dāmiņas to nesaprot. Nu – viņām vispār daudz kas jāmācās. Man vakar bij beidzot partija + 3 dolāri. Un redzēju – kā un kas man rokdarbos jādara. Lieli un rupji šuvumi jātaisa! Un tos es varu – smalkie neder acīm, ne lietai – viss ir modē – rupjš un to var arī dabūt smalkā skatā – ja gudri rīkojas. Jātaisa rupja materiālā – sedziņas, logu priekškari! Milzīgi koka priekškaru riņķi, pašnotonēti – jo 10 centu maksājot katra riņķa krāsojums veikalā. O. Jau pag. reiz es domāju pēc turienes – metīšos uz rupjiem audumiem – bet neesmu neko izdarījusi, šie 2 spilveni kas man ir – būtu jāpatur meitenēm – nebūtu jāpārdod – un jātaisa vēl – tikai tādi, kas nemaitā acis.
Šoreiz jutos ļoti labi tur. Derētu uztaisīt referātu (+ visi muzikālie ilustrējumi) par latv. taut. dziesm. Paklausījos plates. Īri – Dubliners – vīri dzied, dzied kā traki. Bet mūsu ‘Piecīši’ – ķerstās pa gaisu. Tomēr. Es jau te par dāmām domāju – 2, 3 tautas dziesmu dziedātājas – bet ar vienu pamēģinājumu pietika – viņām nav ne jēgas kā tauta dziedāja tautas dziesmas, viss – cukurots tikai viņu izpratnē.
Par to vakaru jāpadomā. Es te varētu uzaicināt kādus 20 cilvēkus (vasarā, kad verandu var lietot). Kādas Reitera kora plates, rokdarbu apskati, ja grib refer. par taut. dz. + pavad.
Kafija rupjmaize, sviests, biezpiens, all right – speķa pīrāgi, kliņģeris – ja grib.
Publika? – visas latv. dāmas? – par daudz! Pat + Gary (why?) + that family + Freiji (wont come!) Ida, Austra [right] + Ians.
8.30 pm. Patsy (jaunākā lejas dzīvokļa meitene, mana klavieru skolniece vēl kā nekā…) nosauca mani lejā kādu izcilu mūziku klausīties un skatīties – TV. Oh, dear – ‘Liberace’! Šausmīgs joks. Mirdzošās drēbēs tērpies vīrs spēlē klavieres (O.K. brilliant enough for that) un dzied (sweet somethings) un dejo un teic – garlaicīgus jokus. Kundze – patiesi aizrauta, būtu braukusi uz Sidneju to dzīvu redzēt (viņš viesojas) bet – biļetes izpārdotas… Jā, kādēļ es neteicu ka man tas šķiet garlaicīgi, komiski, gandrīz bēdīgi.
Pats Kellehers skatīja kādu laiku, tad jau gāja uz guļamistabu, iznāca vēl pidžamā un redzot sievu vēl pie tā paša idola uzdejoja, izgrozīja pidžāmbikšoto dibenu: „Oh jā, tas tik ir vīrietis, tas ir vīrietis…” Baidīdamies ka nesākas kāda ģimenes vētra izturējos neitrāli – tas ir smējos par viņa deju, bet ne par kundzes sajūsmu uz Liberace, Liberace… un nācu augšā. Tie arī ir pāris – pats ilgojas pēc savas lielās farmas, ko vada kāds priekšstrādnieks, dara te kādus gadījiena darbus un garlaikojas. Pati pucējas un krāsojas un izskatās kā filmu aktrise (kas turas vēl, turas vēl) domā par modes salona atvēršanu, iet apkārt un smaida uz izskatīgajiem sarkanā autobusa šoferiem. Abi viņi – mīļi cilvēki.
Pirmdiena? {8.11.71} 12 noon.
Biju shopīt. Sāku atkal ēst normāli.
No chemista shopa – redzēju D un man liekas, ka viņš redzēja mani. Vai kāds var izgudrot pats savas jūtas?? Varbūt – ka var.
11 pm. otrdiena 9. nov.
Nekā pastā.
Nošuvu musturi. Raibs! Bet tādu es izvēlējos – otrs likās par glītu un maigu…
Biju pie Zīda kdz. kleita būs līdz sest. gatava. Pabāla – un tas smalkais izvilkums – par smalku – nevar saredzēt. Varbūt pēc mazgāšanas būs labāks. Žēl ka nevaru dabūt no resnuma nost kādu inču. Būs tie banāni jāmet pie malas – bet domāju – ka viņi ir ļoti veselīgi – jūtos labi tos ēdot.
Briesmīgi grūt izņemt ‘kanvā’ zem izšuvuma, kas nav ‘kanvā’, bet priekškaru drēbe – nailons. Tikai ar griešanu var izgriezt – Rītu pietiks visai dienai ko urbties – Bet gan jau izdarīšu. Zelta sandales būtu jāpārkrāso. Derētu nopirkt kādas [..] sandales – pagreznoties! Ar kocenēm es varu staigāt visu vasaru – bet for out – man derētu labas sandales. Ir jau vēl arī brūnās – bet nemodernas!! Haha.
Ceturtdiena 11. nov. 1971.
Pastā – latv. avīze – no manis nekā tur nav. Jāraksta – bet šie pātari ar to rokdarbu lietu aizņem man tagad jau mēnešus: partija – tagad izstāde un pa vidu nokavētā showa – o.k. o.k.
Sāp galva – sāka sāpēt šopījot – nopirku – lietus mēteli! 30 dol. tas ir 29. Kādēļ? – es nezinu? Man nav ko vasarā uz kleitas uzvilkt. Bet vasarā visu laiku nelīst lietus? Un paņēmu tādu – kā zaldāts! O.K. Nu man tas pie D.J. par 32 (vai cik tur bija?) arī brūns – nepatika. Bet tagad uz rokas pasverot – viegls gan tas bija un šis smags, un tas bij pēc vecas vecenes (kā nākas) un šis pēc – zaldāta. Bet – šis nelaidīs lietu cauri. Vai es pie latviešiem iešu pa lietu? Varbūt. Pa visādu. Bet tur vajaga – vakara mēteļa. Reiz gadā! – ak, žēlīgais Dievs, es nezinu un nevar apģērbties! – pag. g. (aizpagājuša!) sandales vēl nav noplīsušas – bet tās – nemodernas, nevar pie latviešiem vilkt. Ko pie tiem var vilkt? – tikai to labāko un pēdējo, pēdējo – bārdu!
O.K. O.K.
Redzēju D. viņš ir šodien. Jādomā visu nedēļu – tas pats b. kas pirmdien. Man nav dūšas iet. Nav dūšas. Un – ka laiks garām, tad domā – vajadzētu būt dūšai! – Tas būtu mans glābiņš! Ja tā gadītos – ieietu arī. Varbūt šodien pēd. diena. Šodien atcerējos un uzvilku Kanādas kleitu – tā maz vilkta, tāda – man maz vajadzību tādai, bet īsti nejūtos viņā labi, biksēs jūtos labi – bet – to man nav, būtu labāk bikses nopirkusi, ne lietus mēteli! Tas viss – tiem latviešiem – nezin, ko grābt ko ķert, lai būtu labi. O.K. O.K. Atļāvies kaut ko, ko nevajag? Bikses nevari atļauties, ko vajaga. Zeķes rītu jāpērk – naudas nav.
Jūtos owfully pamests ar visu šo lietu un – vai man vajadzēja ņemt tādu? Bet man labi izskatījās! Labāk kā visi citi.
9 pm. Miegs jau nāk.
Lasu Sartra ‘Words’ par viņa bērnību un rakstīšanas sākumiem.
Izgāju mazliet pastaigāt. Auksts bij – uzvilku jauno mēteli. Garš, par garu?
Pie garāžas man uzsvilpoja? – Ģeķoties gluži nebūtu par ko.
Ko šodien darīju? – Gribēju atpūsties no šūšanas – mazgāju pāris drēbes gabalus – un shopiju – un tas ir viss. Un lasī. Sartru.
Jādomā – ko rakstīt?
Viss liekas nederīgs. Lugas? Lugas derētu.
Piektdiena, 12 nov. 1971. 12.30 p.m.
Pastā vēl nekā. Rudzate bija te – 9 a.m. svētdien man būs lifts uz Sidneju. O.K. Braukšu uz Sidneju un traks un traka darbi – piedalīšos Ainas šūto tērpu modelēšanā. Viņa man solīja uzšūt ko man vajaga (kleitu un pansuitu) ja esmu ar mieru to modelēt viņas tērpu skatē. Tagad viss gatavs. Galu galā – mīļās latvietes vien visas esam. Liekas Aina manu izstrādāto (rokdarba) ‘bikšu kostīmu’ ir uzšuvusi ļoti labi.
Izmazgāju pansuitu – laikam būs o.k. Nobeidzu un izgludināju rakstu uz jaunā panstuita [left].
Izvārīju visus trauku dvieļus un lupatas, vēl jāizmazgā iemērktais pidžams un krūšturis. Vēl ir diena laika – bet jātaisa viss laikā gatavs. Raksts pēc izgludināšanas – very much better. Liekas pat – labs. Kurpes un arī somiņa, ko lēti nopirku – krāsā labi piestāv. Mētelis ļoti labi piestāv abiem suitiem. Ko vairāk varētu gribēt no manis? Piestāvēs arī jaunai kleitai. Tā kā – krāsās būs noskaņoti 3 dažādi ‘autfiti’. That’s not too bad! Ar 1 kurp. 1 som. un 1 mēteli.
Mētelis būs tomēr jāatšuj varbūt īsāks. Lai ir ‘neuzkrītošs’. Šodien man būtu jācīnās dēļ D! Bet esmu – flat out tai ziņā. Laikam – atsakos. Jāiet jānopērk vēl zeķes. Un zemenes un banāni. Ēdu maz. Varbūt kādu nieku būšu tievāka ‘modelējot’. Tur došot pusdienas tad – spēkam pietiks, jo tur būs droši vien kas labs.
Laiks piemācies. Rudzate varbūt paņems manu kleitu no Zīda kundzes – bet – galu galā, kas tur man par labumu? Es nevarēšu mājā izmēģināt – ko vilkt? Rītu – būs jāpiezvana viņai.
Jūtu kā pienākumu, ka man būtu jāuzmeklē D. Bet – kāpēc? Droši vien – mana iedoma. Un tomēr – kā es paskatījos uz viņa tikko audzēt sākto bārdu – tā viņš to nodzina. Un man liekas viņš ir – pēc tam glīts un happy. Atkal – iedoma? Kā lai to zina – ja es nepaprasu.
Ko ar matiem svētdienai? Par to vēl jādomā. Lūpu zīmulis jauns jāpērk – bet tik daudz man neatliks naudas.
6 p.m. Viss cits izdarīts – dvieļi sausi, kostīms žūst labi – otrs spīd un laistās savā ne ļoti mīlīgā bet dzīvā krāsā – tikai mētelis nav atšūts vēl īsāks – un es pati nejūtos īsti labi – vakar pēc sasteigšanās laikam tas aukstais piens, pēc kā drebuļi sāka kratīt, nav bijis labs – jūtos slima – sāp mugura, augstāk tagad – nogurums – etc. Rītu – labi jāatpūšas.
Georgs atkal piemēslo visu māju ar savu veco tauku smaku. Nesaprotami, kā viņš tad, diezgan izvēlīgs visā, smalks pat ēdienu izvēlē, var tā cept visu savos mūžvecos taukos. Bet – jāpaciešas, lai gan kopš kāda laika šī smaka jau mājā ienākot, gaitenī nāk pretī. Tomēr jāpaciešas, viņa vainas varbūt mazākas kā citiem (nesmēķē, mājās nedzer), citi viņa grēki vai negrēki ir viņa paša, mani neskar. Geralds vēl klusāks – abi ir o.k.
Nopirku atkal zemenes –
Atradu 1 dolāru naudas ceļā uz Picadilli arc. Neworld shopu. Iegriezos gandrīz bez vajadzības un ejot pie kājām ieraugu pazīstamās krāsas saburzītā papīrītī – ātri gan tad pacēlu un iebāzu maciņā bez apkārt skatīšanās, vai kavēšanās, it kā tas būtu mans. Tas par to 5 dolāri ko turpat pazaudēju, pie kases, liekas pat uz kases galda – mani izmāca, ņem ko vari, dolārs ir dolārs.
Nopirku spogulīti – man nav jau vai gadu tāda somiņā – vajadzētu pūderkasti ar spogulīti – bet – nevar tagad atļauties.
Un nopirku 2 gabaliņus oister steaka – vienu apēdu vakariņās. Jūtos – weak un domāju, ka jāuzkož gaļa – tā saaukstēšanās dara to weak – bet kā citādi to lai aizdzen, ja ne ar stiprāku ēdienu.
Gribēju palikt uz zemeņ + banān – bet kaut kāds nogurums un kāju aukstums un mugursāpes liek to pārtraukt.
Slikts gara stāvoklis – jo jūtos slikti – aizvakar jutos ļoti labi – just dievīgi, pamostoties pēc labas gulēšanas un jūtoties viegli, ērti, patīkami. Šorīt – viss citādi, pamošanās bieži, gulēšana smaga…
Oh, ko es te rakstu? Tādēļ, ka nevaru dzejot.
Fū – kā, tauku smaka plūst virsū…
Es dzejoju kādreiz nupat, nezinu īsti kad
Smejies Pajacco... Nu vari jau paraudāt arī Smieklu piekultivēts diezgan Raudāšana kļūst retums (Tā tad – kas vērtīgs) Labs aktieris vēl prot raudāt. Un bērni... Nē, ne bērni, Bērni brēc... Pēc mātes... Nē jel, pēc saldējuma. Protams, raud jau vēl ļaudis Svētkos visi kopā Runas noklausoties. Bet – sokas jau arī grūtāk, Šī masveida raudāšana Jo pierod, pierod pie visa. Smejies Pajacco Un paraudi arī pa vidu Iesildi cilvēku sirdis ar dabīgu raudāšanu Kā senos labos laikos Kad karstās asarās spilvens kļuva mērcēts Un miegs uz tāda Bij tīrs un dziļš un labs. Ceriņi, ievas, jasmīns Vai naktsvijoles, savādi viegli smagas Kā asaras tās.
Redzēju šodien busu gaidītāju pulkā pie kemista DJ – kādu skaistu jaunu sievieti – ārkārtīgi crisp ģērbtu – kaut kāda blūze un suits pār, bez piedurknēm, acis viņai staroja un visa seja staroja – neliela, sievišķīga, jauna skaista seja un pati – Sweetīs bij busā piebraucis – viņa skatījās tik intensīvi uz busa durvīm – iekšā kāpējiem? Vai pati gribēja iekāpt? Kas to zina. Iekšējais izgaismojums dara seju skaistu – viņa no kaut kā dega! –
Kas īstenība ir Un kas šī laika šķitums? Laime – ir īstenība... Kas aplaimo – ir īstenība. Un kas moka? Ir šķitums. Ja vakara debesis dreb Vieglā zeltā pār jumtiem Tu, nākdams un iedams Esi īstenība. Viss cits – ir šķitums. Jo – dzīvot ir īstenība. Mirt – ir šķitums. ––––––––––––––––––––- ... slimnīcas mūri ļoti maigi peld pienainās debesīs Kā riekstu kodolu celti. Cik šī debess ir vāra Un šie mūri ar logiem Silti, kā skūpsti uz vaiga.
8 p.m. Spēlēju Šopēnu, Chercos. Tie grūti – bet tagad ja pastudētu – ietu šis tas. Bachs palīdzējis. Bet tagad Šopēnu liekas ‘grūti spēlēt’ visa uzmanība jāliek piesitienam un tas nebeidzas – vēl un vēl un vēl – viscauri. Bachā ritms un abstraktā bezjūtu miera pasaule – kad tā apgūta techniski, viegli spēlējama – bez mokām dauzi tik priecīgs uz priekšu! Bet – spēlē vaļā. Šopēnu – dejo kā uz pirkstgaliem vien. Man tagad – sviedri sāk lieties no Šopēna. Tad – palaidos – spēlēju mierīgi bez īstās dzīvības, temperamenta līnijas cauri.
Tā kā daudzi spēlē – quite nice. Bet tā nav spēlēšana. Un tad – kaut kur kāds iesvilpojās – un es pēkšņi uzdrošinājos nobeigt kā nākas – bet to varēju atļauties tikai tādēļ, ka motīvi atkārtojās un es tos mierīgi spēlējot biju atjaunojusi pirkstos. Jāpastudē. Par grūtiem, tas ir vienmēr tā tikai dažās vietās. Arvien ir kāds sablīvējums, caur kuru jālaužas. Tā jau tas katrā ceļojumā. Un dažreiz kaut kas palīdz, pats nezini kas. Pārnes pār visām krācēm. Un tad es nobeidzu, apstājos – atcerējos dažas labi veidotas frāzes – un domāju – kam? Nekad, nekad kam.
Reiz varbūt tur to valsi – kur nekā vēl nebij no tā kas šur tur te dažreiz un daudzreiz nāk manā spēlē – Reiz varbūt (arī Šopēns, man nemaz nav no viņa bailes, ne es domāju, ka viņš ir tikai – maigi jāspēlē. Kļūdaini? Kļūdas ir tādas kas ir piedodamas, un tādas kas – nav.) – tur toreiz to dzirdēju un sagrozījās dzīve – uz – postu? Laikam. Uz dzeju. Uz šķitumu. Uz kaut ko, kas nav atļauts, ja neesi vēl īsts pianists.
Un kas ir tas īstais?
Tas kam gadījies viss pie rokas un tas kam nelaimes likušas šo to ceļā – tas nav. Jā tā tas ir. Bet es runāju par pianistiem, gataviem un negataviem, bet ne par – nepianistiem.
Inesei vēstulē es rakstīju, ka Sartrs mani interesē un arī patīk lasīt, bet viņa cilvēkus es nevaru mīlēt. Tagad, pāris dienas vēlāk, lasu kritiku par Franču Romānu un tur ir teikts tas pats: „Our minds may be interested, but our hearts remain unmoved.”
Tā tad es vēl spēju kritizēt pareizi. Tik maz lasu, ka liekas – vairs nevaru.
Sestdiena 3 pm. 13. nov. 1971.
Pastā – nekā. Ilgi no Dz. nav vēstules!
Tikko nolija lietus. No rīta bija – nenoteikts.
Piezvan. Rudz. Tā atveda kleitu – rokas nevaru pakustināt, vēders un krūtis kā vēdzelei! Mugura 3 cent. šaurāka kā priekša un 3 cent. šaurāka, kā visas citas manas kleitas! Specials latviešu šuvums – mummīgs, un svinīgs, uzvelc un brauc kā kuģis, bez kustības, bez vingruma. Noņēmu 2 pogas, atstāju tikai 4 – retāk – tik lielas pogas nevar likt tik bieži! Vispār – tā priekša ir par garu – vajadzēja likt īsāku – bet nevar jau sarunāt un nevar arī uz reiz redzēt, ja šuvējs nemaz nevar palīdzēt – tikai ja kas jāiestāsta – tad liekas, ka tas ir kaut kas – neizprotams.
Tā kleita – nu ja es palikšu tievāka un mugura neraus mani atpakaļ – kaut kā jau uzvilkšu – bet prieka tur nav. Vispār – tā priekša arī nav ne īsti izdomāta ne īsti pareizi izbrudierēta – par smalku, par neredzamu – un par lielu – Manai blūzītei tas pats viss – pēc kā es gribēju taisīt – bija pavisam kas cits! Bet man vajadzēja pie tā vairāk pieturēties. Bet nevar, jau nevar – pašam jāmācās šūt. Jāgudro – ko tur palabot.
Gribēju braukt ar busu… – Nebij viss vēl sapirkts – nācu tāpat.
Apsēdos uz verandas – gadījās pareizi iziet – it kā zīmīgas dienas. Šodien vai rītu – ir gadmijas, savā cietā spītā esmu pavadījusi – divi gadi. Neticami, ka tik ilgi staigāt garām diendienā. D pagrieza galvu atpakaļ uz ceļa – bij ‘sveicinājis’ tāpat kā es. Viņš strādā virsstundas. Jeb varbūt bij nedēļas vidū kāda brīvdiena.
Rītu 10 am būs Rudz. pēc manis. Jāvelk laikam pansuits. Ko citu? To izgludināju. Liekas labi izmazgāts – izskatās svaigs. Somiņa piestāv. Ja tāds lietains – tad mētelis arī. Nezinu – ies ar ko? Žēl – man jādomā, kā pašai pašūt kādu beacha kleitu, kādu linu? Ar šuvējām – nekādā galā netiek.
Tevi atnesa pērkona laiks?
Vai – tu atnesi pērkona laiku?
Jūs abi atnācāt reizē.
Daudz ziedu padzirdīts tiek
Daudz saplosītu plūst straumēs
Uz ceļiem izkaisītu.
Maigumu sveicinot,
Pēc pērkona laika kas nāk
Vēl izlijis nav viss
Nav viss vēl sveicināts.
Te ir pavasars. Es par to nedomāju, tas pats zied, nāk, dzīvo apkārt – liek par to domāt.
Nāk prātā Damme un ceļš uz – Vechta.
Cik bezgala liels tas viss bija. Un – cik briesmīgi vienreizējs. Un manas piezīmes par to, visu mēnesi, nozaga Romā!! Un Ineses laulības apliecību. Rotas no Zviedrijas, Chekoslovākijas utt.utt. Manas – no Venēcijas. Pēc pēkšņām asarām Inese tikpat pēkšņi teic – dejosim. „Ja viņi būtu aizrakušies līdz tam grāmatu koferim pašā apakšā – tad tik viņi redzētu velnu – pārstieptos, domādami zeltu, kristālu?”
Labi, ka Inese vēl aizbrauca uz Eiropu – bet – nezin cik viņa tur dabūja, paguva gūt – citādos apstākļos, bez mašīnas, bez Laimona. Un tomēr – viņai vēl laiks nokļūt tur vēl un vēl. Vēl dzīve tāda priekšā ar visādām iespējām. Viņa jau nokauj sevi ar tām skolas lietām. Kā tāds Slaucītājs dabūja vietas un ceļoja apkārt cik jaudas. Viņai kaut ko atrast vajadzētu – bet viņa ir viens no tiem rūķiem, kas dzīvo no sava sūra, rūgta darba.
Pēcpusdiena. ‘Rāms laiks pēc pērkona lietus’ – tāda oda mums bija kādreiz jāmācās. Patreiz ir tāds laiks ārā, visapkārt. Jo vairāk tāds jūtams – jo sūtnis no Godo bij nākdams… Un es teicu: „Saki viņam ka es Tevi redzēju.” „Saki viņam ka es Tevi redzēju.” „Saki viņam, ka Tu mani redzēji…”
Man nemaz tad nenāk prātā – ka D nevar šo pēdējo, viņa, ziņu sūtīt. Es varu.
Un man pirmdien nebūs kleitas ko vilkt – nekas nav piemērots ielai, tā pati vecā melnraibā varbūt. Bikses vajadzīgas – jāpērk, tas viss, ar šuvējām – uz zaķa. – Bikses un blūzīte kāda – to varētu linu – un izšūt. Haha.
Kādēļ nē.
Zilas bikses un baltu blūzi ar zilu izšūtu. Jeb brūnas – un tad nešūt arī dzelteno žaketi – bet – varbūt tā tāpat ar zelt. biks. laba. Viss ko es gribētu teikt – kā lai es rītu aizbraucu? Kā lai es te dzīvoju – garāmejot? –
5 p.m. – domāju viņš vairs nebrauc – un tikko nobrauca garām – varbūt tādēļ mani ‘tā rāva ārā’ – bet bet – negāju. Cik ilgi tas iet?
No 7 vai 6 am. Nesaprotami.
6.15 pm. Izgāju staigāt. Līdz salauztajam truckam uz Mt. Keira ceļa. Atpakaļ nākot pagājos šad tad atpakaļ, bet biju acumirkli par vēlu – iegriezos gar slimnīcu, kad D pabrauca garām. Nu – redzēja varbūt. Aizgāju līdz D mājai, kas nav D māja. Un lēni nācu atpakaļ. Nogāju līdz pārejai, ne gluži un atnācu mājās – (baltākais koceņu pāris ilgāk ejot lauž kreiso kāju) un te, attaisīju durvis un sēdēju te palasīt, kad D atgriezās. Es domāju – lai viņš tur būtu braucis apkārt pa kalnu augšā, vai kā?? Nekā. Vai man bij jāiet? Uz jūru? Pa Crown streetu – jābrauc ar busu? Tā tad – no agra rīta līdz 6 tā duty. Neticami. Daudz var nopelnīt!!
Svētdiena, 14. nov. 1971, 9.30 p.m.
Pārbraucu no Sidnejas. Šumski, savā lielā mašīnā, mani (un arī Rudz. kdzi) aizveda un atveda, bija labi un ērti, pats labs braucējs. O.K.
Un – nomodelēju! Un ok! Tur, par sirds stiprināšanu, redzēju, ka arī jaunā Siliņa kdze. velk bikses un džemperi un – bēdājas. Mums abām kļuva vieglāk par visu to uzdrošināšanos darīt to vienkāršo lietu – parādīties pats savās drēbēs, kā tas kļūs darīts tālāk visu laiku – bet tagad – iet zem kāda bīstama nosaukuma – modelēšana.
Man bij 2. numrs., tas arī labi! Nebij jāgaida ilgi – un arī – kritika vēl mazāka. Bij jāpakāpjas arī – varēja 4 kāpieni, es tikai 2 pakāpos – es domāju – vecākai dāmai pietiek! Gāju paātri (mūzika spēlēja) bet droši – man liekas, ka iet es varu – ja man gluži neizsit no sevis – kad uz paaugstinājuma apgriezos un stāvēju – jutos brīvi, centos turēt galvu augšā – un pa kreisi sāka skaļi aplaudēt – tur bija Gailīša kundze un es viņai jautri uzsmaidīju, tad kāpu lejā un gāju ārā – no ziņotāju gala, laikam priekšniece sauca paldies un es palocīju galvu, – jā vidū ejot fotogrāfs, Ainas vīrs nāca pretī, tam es arī uzsmaidīju, un – cauri es biju!
Merija modelēja 3 tērpus. Viņa slaida kā niedra, bet nevar teikt ka viņa prastu iet, resnā Aina iet labāk, tāpat viena no jaunajām neko labi negāja – katram sav labākā puse un kāda sīka vainiņa, ja to grib standartizēt, bet kādēļ izsaukt īpatnību? Tā jau ir mūsu stiprākā aizstāve visos ceļos. Es domāju, mana vaina bij tikai īsums – bet kāds nu kurš ir – iešana man ir brīva un viss bij O.K. Liekas ka pantsuita krāsa + izšuvuma krāsa bija ļoti labas.
Un kad mēs ģērbtuvē jau rindā sastājušās pie vaļējām durvīm gaidījām, pēkšņi koridorā parādījās un apstājās apskatīt Klauverta kundze, (skaista arvienu) palika muti vaļā ieraugot mani tur citu gaidītāju vidū, lai – spertu šos apšaubāmos soļus. Ko citu – es viņai koķeti uzsmaidīju, viņa protams atsmaidīja un – pārlaida acis man no augšas līdz lejai. Un es nesabruku. Es biju pats pašapziņa, un jautras lepnības gars! Tad viņa droši vien aizsteidzās ziņot vīram, kas par brīnumiem sagaidāmi. Tas bij O.K. Take it easy. Mūsu visi labi domāti pasākumi – jāatbalsta, arī no jautrās puses un no dzīves īstenības puses – cits ar cibu, citas ar vāku, etc etc.
Bet Gulbergs iepriekš pienāca un teica – ka mana luga neder – sarkastiska, vispār nav piemērota šai publikai. Nu – Beckets arī nē. Tas bēdīgi. Bet – es domāju, ka mana luga der. Varbūt nav gatava, viņa ir manis rakstīta un viņā vajag būt kaut kam iekšā – Tikai – jāpapildina, jāizstrādā.
Viņa galvenais iebildums – nekas nenotiek, atkārtojas, etc… Kas Under Milwood’ā notiek? Nekas – Un – Beckets arī atkārtojas – Es nemaz negribu lai viņi to lugu uzved – bet uzrakstīta viņa ir un es to pārstrādāšu – viņa jau ir tikai uzmetums – bet es ticu – ka viņa ir OK. Labi – ne šai publikai, ne šim teātrim.
Es pamēģināšu otru motīvu, par suni. Varbūt iznāk, ja ne, lai lasa kaut ko – lai taisa ko grib –
Pieņemu, atzīstu – mana luga vāja un jāpārraksta – bet tās raksturu es nevēlos mainīt. Gulbergam es ieminējos, ka Latvijā teātris uzved. inscenē pat – tikai dzeju. Imanta Ziedoņa – dzeju. Gulbergs atbildēja tikai – mums jārēķinās ar šo publiku. Protams. Bet es nedomāju rakstīt šai publikai. Rakstīt speciāli tai. Meklēt gudrot – kas tiem patiktu. Sidn. teātra repertuārs ir tik saraustīts – ka nekādas noteiktas pozitīvas (izsmalcinātas, sapratēju) prasības tai publikai nav. Un kad jau par Becketu teica – inteliģentie – nekādas jēgas – tad kādu jēgu tiem varētu piegādāt?
Pirms ‘izrādes’ pienāca Kaupmanis, viņš topot akls. Trīs gadi jau ārstējoties, bet neviens dakteris nevarot palīdzēt – acu tīklenē (kaut kur iekšā ap acs ābolu?) notiekot sairšanas process. Smagi. Ļoti traģiski. Un viņš to tā arī izjūt. Un – kā citādi?
Par to varētu rakstīt referātus, viņš teica.
Par to kas cilvēkam stāv priekšā pēc jaunības un spēka gadiem – šausmīgā sairšana, miršana, lēna sabrukšana. Viņš teica arī, ka agrāk viņam ļoti paticis kustēties, iet, darīt, dzīvot aktīvi, tagad viņš atguļoties. Viņš izjūt tik smagi to. Viņš ir jau tik tālu – ka pats sevi vairs nevar piemānīt.
Es vēl piemānu.
Un man ir bērni, varbūt kaut ko var nest viņu aizvēja. Kaupmanis ir viens. Traģiski. Viņš teica, ka nevarējis to iedomāties, ka tik daudz ko mēs baudām ar acīm, apkārtni, dabu, mākslu, lasīšanu – visu literatūru. Jā, kas tad vēl paliek? Un sevišķi vecumā, pēc dzīves, ko esi pazinis ar vaļā acīm. Viņš izteicās ļoti traģiski.
Cik labi, kad vēl esi vesels – es te ar muguru čīkstu – laba tā nav – bet – vēl es sevi varu piemānīt – tas viss. Tas mani ļoti iespaidoja, šis traģiskais tēls, kas ieraudzīja mani, uzsmaidīja, pienāca, parunāja un – aizgāja.
Ozoliņa kundze izteica sirsnīgu prieku par maniem ceļojuma aprakstiem, varot visu līdzi dzīvot, priecāties. Labi.
Varbūt es ar viņu varētu izmainīt kādu savu bildi un varbūt Dzidras – pret kādu tautisku segu – tepiķi. Tās viņai bij skaistas – un milzīgi derētu!
Tad – trakā prātā – es nopirku vienu Svilāna glezniņu. Iepatikās, (lai gan viņš glezno bez krāsām…) un domāju – o.k. Izdošu tos desmit dolārus – es dabūšu vienu glezniņu, kas man likās (no viņa) laba, kas man patīk – un – es parādīšu, ka es neesmu beigta, tāpat kā es ar to modelēšanu. Here I am! Es daru kaut ko, es esmu! Un labi ir – kādi, varbūt tie $10 – nenāks par Becketa tulkošanu. Smieklīgi! Smieklīgi mani lepnie, lielie, bagātie kungi, kas vienmēr strādājuši visu par algām, cepuši maizi, taisījuši desas, zobus labojuši mums, par ko mēs nekurņot velkam ārā maku, par dzeju – nav jāmaksā. Tas ir hobbijs.
Tas ir hobbijs Jums, ne man.
Man tas ir mans darbs. Bet OK. O.K. Citi dzejnieki negaudo, es tikai tas nabags.
Tā – bij laba diena, diezgan laba.
Un tagad varu justies kādu brīdi brīva, neesmu nekur sevišķi ‘iesaistījusies’. Un šo brīvību es kādu laiku gribu paturēt. Lai varu kaut ko brīvi rakstīt un mazliet paklejot, padzīvot – ilgu laiku esmu bijusi zem ‘mana vakara’ spiediena un tagad kādu laiku zem šī modelēšanas, tad vēl arī bij tā partijas taisīšana – tie visi bij pārbaudījumi visādām pacietībām, izturībām, zināšanām etc.
Un nu man – viens tērps ko uzvilkt – šis suits – bet ar ko kājās? Ar tām kurpēm grēks staigāt vasarā. Varbūt ar kocenēm? – par prastu? Bet – veselīgas tās ir – ar sandalēm atnācu no šopīšanas, kāja līdz ceļgalam sāp – ar kocenēm nostaigā nezin cik ilgi – kājas nesāp.
Spuldzes pa vienai izdziest...
Tu, maldies, es sev saku,
Tas nevarētu tā būt
Vēl ir gaišs, kā bijis.
Bet pienāk kāds,
Paziņa, cēls biedrs
„Spuldzes pa vienai izdziest,”
Viņš saka
Un zinu – tas tiesa,
Sāk satumst.
Tas nevarētu tā būt
Kādai gaismai te jābūt.
„Spuldzes viena pēc otras izdziest”,
Viņš saka
Un jūtu – viņš nemelo.
Viņš nevar vairs melot,
To sev iestāstīt
Ka vēl ir gaišs, kā bijis,
„Tas nedrīkstētu tā būt,”
Viņš saka un cieš, es jūtu.
Tas nevar tā būt
Mūs nevar atstāt tumsā.
Kādai gaismai te jābūt.
Varbūt varētu sadoties rokās,
Tumsā,
Bet viņš jau ir prom,
Tumsā.
Pirmdien 15. nov. 1971. Apm. 1 ½ no rīta.
Nevaru aizmigt. Sāku domās lielīties – cik es feini parādīju ka uzdrošinos, nebaidos etc. Un sāku domāt – ja es varētu uzdrošināties parādīt kā es varu spēlēt un ko es atrodu spēlējot etc. – cik tad būtu vēl feināk – un – nu neguļu.
1 pm. Pastā nekā. Nosūtīju vēst. In + L. Sapirku foodu (par visu naudu). Domāju. Visas domas būtu jāuzraksta – bet tās ir garas un ātras, tomēr…
Ceļu balstus, sijas Sienu saites, vijas Lai viss savienotos Noturētos Pārmainoties ceļa, Lai bezdibeņi neatvērtos Pārāk tuvu Lai neizkaisītos Lai jautātu līdz beigām Atbilde būs, vai nebūs. ––––––––––––––––––- Es gribētu mirt uz lauka, Es saku, kur vējš. Un pēkšņi zinu, es domāju tā, Tādēļ ka es negribu mirt – Es gribu dzīvot uz lauka. Tur vējš ir tik spēcīgs, brīvs, Tas dzīvu dvašu man dvestu, Kad es to vairs nespētu vilkt. Tur debess gaismu tik daudz Tās spiestos caur maniem plakstiem Kad tie man vērtos jau ciet. Un zeme, zeme tur tuvu Bet no zemes dzīvība izaug No zemes es varētu mosties... Nē, es vēl neprotu mirt.
6.30 p.m. Vārgstu šo dienu – negulējis kaujos arī ar visādiem minējumiem par Gailīti, Klauvertu un beidzot – Gulbergu. Un ko nozīmēja viņa jocīgais smaids kad viņš teica: …”un tas vecis…” Jā, ta vecis. Droši vien – esmu atklājusi ‘savu intīmo pagātni’. Droši vien, tas ir redzams, jo tas tur ir. Viņš teica „…varētu iznākt sarkastiska lieta” – O.K. Lai tad paliek pie malas! Labāk patiesībā ja ir tā, nekā – ja ‘vājums’ vien uzrakstīšanā. Es pati domāju – tur tik jāizzīmē vēl vairāk – un tad ir ok. Zināms – tad var arī griezt nost tos ‘nejaukos’ strādnieku tēlojumu scēnas. Patiesi – viņam taisnība. Bet kaut kas ‘kreftīgs’ jāatstāj un jāliek klāt – Sidor. kdzes vīrs dzer, kauj, greizsirdībā ālējās, izposta viņu un bērnus… Zīd. kdzes vīrs – sēž tumšā istabā stundām dienām, nerunā, nelaiž viņu ne soli ārā no mājas. Aina nonāca nervu sabrukumā jo vīrs stājās pretī viņas gleznošanai. Rudz. kdzes vīrs nerunājot ar viņu gadiem (viņa zobojās).
Šie zemūdens akmeņi – ir jānoklusē. Varbūt arī. Upes nav jābagarē. Aivieksti izbagarēja, izņēma no tās tik daudz mīļus akmeņus, izgludināja bīstamās krāces – Gnīdiņas. Liela velna atvaru – kur agrākie plostu laidēji, Latgales broaļi un moāsas sauca Jesus Maria un vaimanāja, ka plosti juka, sarkanas priedes un balti bērzi raisījās no klūgām…
Varbūt Tavas sāpes pie manis atnākušas
Lai es tās mazliet ņemos ciest
Tāds smagums bez dzīvības sevī
Sāk mani
–––––––––––––––
Lietus dienas vakars –
aizgājis bez vārda
Un nakts ir mēma,
it kā nebūtu vēl bijis gana
vēl šīs klusēšanas.
Otrdiena 16 nov 1971
10 p.m. gultā jau – miegs atkal pazuda – nokavēju ienākt laikus te.
2 vēst. no Dzidr.
Kaut kas nelabs bij jārij man pēc latv. nama labā un nelabā. Kauns sāk nākt par to lugu. Bet – domāju – kaut kur vai man varbūt ir taisnība – tik neatrasta vēl pilnīgi.
Ja aprakstītu kādu sievieti kā tās visa valoda ir – jaunas dicting metodes – katru rītu, pusd. vakaru etc.
Trešdiena, 17. nov. 1971.
7.30 am. Grozījos ‘balkonā’ [left], kā gaidot s.b. nāca no kalna ar vecīgu plikpaurīti. Ja inscenējums, domāju pretstatā pg. gadam ar D.? Who knows?
Mierīgs mazliet piemācies, mazliet saulains rīts.
Čeks pastā, tas viss.
Izgāju to izmainīt. Nopirku 2 šādas grāmatas – domāju rakstīt vienu Dzidr. vienu Inesei – visu iekšā, kā par viņam domāju dažreiz un visu.
Bet – nezinu – vai tas būs labākā forma? – varbūt vākos ieliekamos papīrus? – Nē – tie pazūd, lai gan liekas tik ērti – ieliekami, izņemami etc. Šādas grāmatas būtu pastāvīgas. Tādā gribētu rakstīt arī ‘romānu’ par D., priekš D. Bet pietrūka naudas – izdevu vairāk kā 3 dolāri. –
Aizgāju līdz jūrai – tur viss tik skaisti izbūvēts! Uz vecās kapu vietas – parks, soli, vēl vairāk krūmu un puķu tur vajadzētu. Būs kādreiz.
Pasēdēju – bij brīnumjauks, lai arī piemācies un vējš. Nogāju pie ūdens un gāju staigāt uz P. Kembl. pusi. Kad nācu atpakaļ kāds pieturēja b. uz krasta izkāpa, pienāca nostājās pie malas. Nespēju pazīt, neizskatījās tik neat kā D, bet tik tālu – kājas kopā, kā godu atdodot stāja lika domāt ka D, tāpat gaišpelēkās bikses, kādreiz redzētas – bet – īsti ņemot nepazinu. Tikai pieņemu. Un zeme un jūra apvienojās maigā šūpulī, kad krastā sēdēju.
Stundu nostāvēju pastā – tas b. nenāca. Ta – mājās, liekas noķēru – bet lai arī smilšu kr. džemp. pazīstams – nepazinu. Tikai no rīta? Kādēļ no rīta jau es domāju, ka tādā b. brauca D? Līdzība, tikai līdzība!? Bet uz brīdi jutu dzīvības garšu, laimes, īstās dzīves garšu.
Sakārtoju vākus (varbūt Gulbergam?) ar 3 vecākajiem stāstiem, 1. ceļ. piez. un dzejas, 2 skices, Qantas{?} [..] – tāda intīma grāmata. Negribu pa pastu sūtīt, gandrīz uzticēt negribu – bet vajadzētu, vai nu apēdīs?
Debess nomācas vēl vairāk. Varbūt līs. Mazliet spēlēju Bachu – bet ne īsti studēju.
Ak! Kāda ir īstas dzīves garša!
Kā es nīkstu bez dzīvības, dzīvoju beigta.
Es varēju pasveicināt – does not matter who! – Bet tas jau nepalīdzētu. Mazākais apstāties varēju – bet, bet.
Lūdzos es vēl vairāk no šīs dienas
Un man ļauj, dod, atvēl ņemt
Iespīd ielā vēl jaunas krāsas
Vēl maigāk logā vēl, vēlreiz trokšņi
Mašīnu un ļaužu balsis.
Nemiers liekas prieks esam
Kaut kas šķiet solījumu nesam
Un līdz nogurumam vēl
Ļauj man atdzerties
Gaismas, kustības un
Tavas līdzdalības.
Koki sazaļo,
Sievas atsedz kājas
Pavasars
Atkal griežas mājās...
–––––––––-
Kaut kur padebešos
Lidmašīna maļas
Kā zivtiņa
Iepeldēj’si atvarā,
Kur straume apļos griežas,
Bet – droša tā
Viegli aizspēlējas
Debess atvarā
Atmet rūkoņu,
Kā pajokojoties Kā pajokodamās
Atdarinot pērkonbalsi. Atdarina pērkonbalsi?
8.30 pm. Paspēlēju Šopēnu – just for fun. Vai šīs dienas laimes fata morgana bij klāt manai spēlei? Kāda punktēta drosme, kāds pakava piesitiens! Es pati to nedaru, tas ieplūst manī kā uguns, kā straume, no man nezināmiem avotiem un man pašai ir pārsteigums un laime to dzirdēt. Bet ne es sev, ne citam to varu atkārtot kad gribu, bet tas – varētu pats atkārtoties, varētu, ja dzīve to neaizbaidītu, ja es drīkstētu uzdrīkstēties!…
Jāpasēd pie technikas. Bachs, Bachs dara labu.
Kas bij tā fata morgana?
Vienalga. Ne vienalga gluži. Nē, ne pavisam vienalga. Bet vērtīga tā bija.
Ka es tā kādreiz varētu ‘priekšā spēlēt’!
Un – vēl jāpielabo, jāiemācās tie gabali – bet tur gadiem darba.
Pēc šādām reizēm, es pati jūtos kā no debess izkritusi – sēdu un brīnos un atceros to! To?
Jā, jā māksliniekam vajaga ‘iedvesmotāju’ (kāda lieluma dzīvē, cēla) lai izspēlētu, izdejotu, izlidotu to lielo, neizmērojamo, nekad līdz galam neizsmeļamo, tik pamanāmo kā zibens, dzīves, dzīvam būt, dzīves prieku.
Šodien viss ir brīnums
Jūra, iela, kalns
Manas pašas rokas
Ibers, Šopēns, Bachs
Liecinieki nav
Viss tas izzied viens.
Tikai manī ieaug
Jūra, iela, kalns
Un kāds maigums silts
Mirklis cilvēka, tas tu.
Tas no tevis nāk.
Ceturtdiena, 18 nov. 9 am.
(Veļa vārās. Jāpakojas pamazām. Jauns spēks sejā)
Kur debess liek tās dāvanas Ko viņa projām ņem?
Silts maigums visos locekļos, kā zeme pēc īsa vasaras lietus!
Vai pasts jau atnests? Kāda šo vēstule bij manā kastītē – (kāds čeks vai bills) bet ir tik agrs vēl? Kur avīze?
Bibliotēkā (vai kur?) jāpameklē Michel Leiris darbi pie sirreālistiem – jaunas formas meklējumi (autobiogr. + fiction). (Sāk ar sapņiem un automātisku dzejas rakstīšanu). Arī – vārdu spēle ‘puns’ (aliterācija, asonanse, un citas skaņu spēles) rezultātā – dod jaunu domu, to vārdos nenosaucot.
11.30 a.m. Puse veļas – uz šņores, otra puse – tīrā ūdenī. Vējš. Saule. Nobira arī sauja lietus.
Atpūšos brīdi. Lasu. Rakstīšana vēl nav sākta.
Kaut es varētu tapt jautrāka šai ielā. Bet kā viens lai uzvedās – jautri? Kur ķert naudu? Vai nav kaut kas kaut kur?…
Vai šī jau ir trešā nedēļa pēc Newcastles brauciena? Laikam. Tad Ida drīz var parādīties.
Vējš kokos, pie slimnīcas, tik spirgts, ka man gribētos izlidot ārā (kā putnam) kaut kā brīvi, droši, viegli – varbūt pat ārā no šīs ielas! Mani šorīt ķēra atkal kāds sacelšanās jūtu vilnis pret D. Kāda ‘skaidrība’ – ka tur nekā, nekā nav. (Bet kur ņemt to kas ir?) un man gribētos atsperties kādā (šīs dienas) skaistumā un iziet, ar kādu senu spēku. Bet kur un kā? Mākoņi lido, balti, spoži, viegli. (Jā – viegli. Kas tos ir svēris?)
Kad skatos šais vējos ņirbošos Zaros, krūmos, kokos Zālēs, zāles laukumos Šķiet redzu rudzu puķes vidū tur Dzirkstam ar savu zilumu. Kaut varētu es ietverties Tavās stenderēs, vecā māja, Atspiesties, spēkus ņemties. Šie zari, koki mirdzošie Aicina uz Parīzi.
Piektdiena 1971. 19. nov.
8 am. Saule. Vientulība, varbūt jau – pamestība.
Man jāiet – jāsēžas tai busā, jāsaka ar to – ka man nepienākas nekas, pat ne tas – justies apvainotai par kaut ko. Iešu jau iešu, darīšu to. Atsvabināšu no visa, no mazākā sīkuma.
Kur mana dzīve?
Jā, gribētu braukt uz Eiropu un Inese un Laimons un Dzidra un Clivs tur būtu un mēs brauktu un brauktu un smietos un – staigātu pa svešām ielām, kas visas ir tuvas, kā mājas. Te nav nevienas tādas vietas. Te jūt un jūt – atšķirību. Eiropā, katrs stūrītis liekas – kopā ar visu. Bet kad ilgāk būtu prom – tad gribētos skriet te atpakaļ, iet pa šo ielu – kā man toreiz no Kanādas gribējās atpakaļ, bet tad es ticēju, ka šinī ielā mani gaida. Un ja arī nekas negaida – te ir kaut kas bijis un ir – mājas. Lai gan Newcastlē – kur tik daudz bija – cik ārkārtīgi tukšs ir viss – ārā no pasaules, tāda sajūta. Ārā no visa!
Es gribētu iziet pastaigāt šai maigā rītā, bet viss, kur es varu iedomāties varētu iet – ir Crown street. Un – tur man nav jāiet, nav jāiet! (Uz Zīda kdzi būtu jābrauc…)
Šodien atkal (aizvakar, jeb vakar) pie slimnīcas stāv buss un tur – ienes paciņas. Šodien liekas cits. Vai kāds ir slims? Neziņā, izolācijā dzīvo.
Šuj un taisi nu – nav ko vilkt virsū – kādu zilu linu kleitiņu būtu uztaisījusi un staigātu!… Tā baltā rozīgā (!) ko ar to iesākt. – Staigāt?!
Tikai – avīze.
Un es cerēju ka avīzē būs mans dzejolis un ceļoj. apraksts par Chartru – jo abas lietas min varoņus, kara atbalsu, brīvību – ir 18. no. – nekā tamlīdzīga. O.K. Man iet slikti uz visas līnijas. Tā tad – laidies dibenā un – strādā mierīgi.
7 pm.
Paša spīts deg kā vāts
Bet atteikties vēl grūt –
Saņemties un izplest spārnus.
Debesīs, tik debesīs
Bij šodien gigantisks spārns.
Šķēps saindēts man jānes
Kas man to izņems, dziedēs?
Tu biji nomodā par to
Es atraidīju (citā spītā)
Vēl inde darbojas, vēl plūst un plūst
Un asins riņķo tumsdama un rūgta.
Bet cita ceļa nav
Man jāliecas
Un jāzemojas
Vai – jāiznīkst.
Un Tev?
Tev jāliecas
Un jāzemojas
Vai jānokavē.
Visu laiku plosa pārmetumi – kādēļ es neizgāju pretī? Viņš skrēja līdz 6 p.m. Tas viņa duty. Es jutu pat to nemieru – saucēju ārā iet. Bet – es nebiju sagatavojusies. Dienas bij pelēkas, kāda kurā. Man nebij ko vilkt (plika es tomēr negāju, ne?) jā – sen atpakaļ, es domāju – šogad tā nebūs – es sen būšu gatava, kad tas datums nāks – Nebiju! Ar visu modes skati bij aizņemta, svētdien aizbraucu. Nu svētdien arī bij par vēlu. Bet – vai labi vai nelabi darīts? To es nezinu. Ja es to nevarēju izdarīt – tad jādomā – to nevajadzēja darīt. Bet kādēļ ir pārmetumi?
Sestdiena, 20 nov. 6 a.m.
Jauna diena sākas. Vakardienas rūgtums un zūdīšanās ir naktī izzuduši. Sapnis kāds, mīlas pilns, bērnišķīgs, skaists savā naivumā, ir to aiznesis, apklājis. Jauna diena. Ja es varēšu nekrist atpakaļ citu dienu salasītos smagumos, dūmos, ja es spēšu noticēt šai dienai… Cēlos ar jaunu prieku.
Ir gandrīz tā, kā raksta Dags Hammarskjolds – „kad mēs vairs negaidām pretī nākšanu, kad mūsu mīlestība ir nogatavojusies, kļuvusi caurspīdīga, gaiša, tad mēs varam dot…” etc.
9 a.m. iztīrīju, izravēju dārziņu, noslaucīju kāpnes, istabas priekšu, lieveni (iela tur piegāž putekļus), vakar grīdas zem zāļu pinuma paklājiem iztīrīju, veļu mazgāju, apkopju pēc ciemos braukšanas un partījošanas. utt.tt.t. Nu vajadzētu būt mieram un darbam. Bet pastā nav nekā, neviens nepiesolās ciemos, un vientulība mazliet visu aizēnodama uzgulstas pāri – bet, viņa ir vajadzīga – pēc mājas kopšanas būtu jāsāk rakstīt – ļoti būtu, bet – kaut kāds tukšums vēl klaigā, lai arī tik ‘nemantkārīgi’ (Dzid. tulkojums vārda – nesavtīgi) domāju par visu. Bet acis tomēr klejo pēc D – par D es tomēr nevaru domāt – nemantkārīgi – nesavtīgi. Bet ne D vien. Kaut kas vēl trūkst, lai nomierinātos un rakstītu – šoreiz visvairāk trūkst tas, ka vakar latv. avīze nebij ielikusi tos manus rakstus, kas būtu vajadzīgi. Bet – pāries, tas nāks. Tikai – smaga nopūta – Mani sāk piemeklēt ‘cilvēku bads’ par ko Sarma žēlojās. Lielu pilsētu vidū. Un te? Te? Kur lai izlej un izdzīvo to prieku par šo dienu, kas bij naktī iekrājies, ar ko lai to dala lai to iegūtu?
Bij D pag. nedēļ, gaidīja. Es nebiju gatava. Es nekad neesmu laikā gatava! Un – man vajadzētu, vajadzētu tomēr vairāk no cilvēka klāt, ne tikai sveiciena garām ejot.
Jāraksta. Jāraksta Andrupam – ceļa zīm. Tas sen jādara. Jau – drīz būs 2 mēn. ka viņš mājās tur.
10 a.m. Tikai 10 a.m. un es jau esmu izdzērusi gandrīz veselu pudeli piena.
Iztīrīju virtuvi arī no otras mājas puses palieveni, kur visi sabāž to kas tiem acumirklī (vai biežāk nekad) nebūs vajadzīgs, un kaut kas sajūk, sadrūp, saplīst, ārā pa pusvaļējiem un vaļējiem izplīsušiem logiem piesēj putekļus, un tur – aug džungļi. Nomācas. Un tagad sākas, pamazām pa lāsei lietus, varbūt līs neatlaidīgi un tas nomierinās mani. Nekur nav ko skriet – man jau arī būtu vajadzīgi tikai daži banāni – tos var vienmēr dabūt.
Vakar vakarā, izgāju palievenī, jau puskrēslā – bija rāms vakars. Lejas vīrs uznāca – ‘paskatīties ielā’, ieraudzīja mani sēžam, atnāca pie manis. Viņa sieva jau guļot, un viņš esot piedzēris. Prasīju – ko viņš dzer? – Alu. Dzēris – visu dienu! – Man bija jāsmejas, viņam ir tāds dumjš humors. Tā sieva viņu sit pie zemes. (Kad pēdējo reiz tur biju TV skatīties, tā pilnīgi atklāti, izrādīja savu lielo necienu pret viņu, acīm spīdot liekas ar zobiem un nagiem to saplēstu, un skatās un jūsmo par Liberace, to stulbo ākstu. Un viņš, vīrs, pidžamā, iznāk istabas vidū un glaimīgā balsī piekrīt – „Jā, tas ir vīrietis. Tas tik ir – vīrietis” Man izspruka – „vīrietis nu tas nav, lai kas tas ir”… un tad tas Liberace arī dejoja! Un Kellejers pieceļas no galda un turpat aizdejo gar TV, uz tādu pat modi – iesāņš kā vēzis, palēkdamies – tāpat kā Liberacce uz ekrāna. Tad paņem avīzi, aiziet gulēt un lasīt. Man bij jāsmejas. Bet sieva vēl naktī brauktu uz Sidneju ja tik tur vēl būtu kāda ieejas biļete uz – Liberaccee…
Tā vakar, viņš apsēdās uz grīdas, jo es sēdēju vienīgajā krēslā un runāja savu visas dienas dzērumu – un mēs brīdi runājām – muļķības, bet ne mazāk, varbūt pat kodolīgāk, kā tādas dāmu sarunas – par darbu, bezdarbi, cenu celšanos, negodīgumu. „Visi labie cilvēki esot apmiruši. Draņķi (rubbish) vien palikuši” – viņš teica un man bij jāsmejas, tā mēs divi dzīves izpērti pasēdējām kopā, skaistā vakarā…
Viņam esot 45 gadi, tikai 20 vai 25 gadi vairs ko dzīvot, viņš teica, runājot par dzeršanu. Tā tad – jādzerot labi ātri…
Mēs visi dzeram.
Vakardienas avīzē raksta – kāds cilvēks iebraucis, un ne pa jokam, noparkotā mašīnā. Dzēris. Vaļsirdīgi to arī atzinies – nu, dzēris, dabīgi dzēris – ‘by nature’, ka dzer. Jā visi dzer. Ko kurais.
Es dzeru kādu mīlestību, un noreibstu no smaržas vien Bet tas vienalga kā to dara, Vai glāzi stiprā dzer uz reizi, vai visu dienu alu lej Vai tikai lūpas putām pieliek Un nokrīt noreibis pie zemes – „es piedzēris, kā vilciņš”.
12.30 p.m. Lietus. Tagad pamazām pāriet. Pāri ielā redzēju 3 huligānus – jauni zeņķi, gāja pa jauno trotuāru, un sāka spārdīt stāvus norakto zemi ar malu uz augšu, vispirms zem kāpnītēm, kas tur karājas līdz ar trotuāru, tad visgarām uz priekšu – ar kājām spēra, rokām plēsa, līdz zeme lielām pikām izdrupa, vēlās zemē noberot trotuāru. Viens bija sācējs – citi divi palīdzētāji. Tie pamanīja mani skatāmies, sāka izbēgt, trešais ņēmās vēl un vēl. Jauns cilvēks tikko tikai vecāks par tiem, šaipus ielai kāpa savā mašīnā, laikam ko veda no bučera veikala, noskatījās, – bet neteica ne vārda. Es tikko valdījos neskriet pāri un nedot pa ausi! Nekad nebiju redzējusi tieši tādu iznīcināšanas, brutālu huligānisma aktu, kā tāds apdullis dzīvnieks, bez cieņas pret dzīvi, citu darbu, tīrību etc. Slims. Pēc pirmiem pāris spērieniem es aplaudēju – bet iela par trokšņainu, par tāli, lai to dzirdētu. Bet – tiem līdzētu tikai pipka uz muguras – un arī ne tas. Viņš plosītos citā vietā.
Varbūt mana iekāre ir tāda pat plosīšana? Svētās laulības ārdīšana. Es nezināju, ka viņš tādā atrodas. Attaisnojums, ha. Tomēr. Un arī nē. Ja mēs turētu 10 baušļus? A?
5 p.m. lietus ir pamazām pārgājis. Uz jūras tāds liels plašums šodien, aiz gaismām, horizontālām mākoņu svītrām, zem kāda smaga mākoņu vāļa – tāda skaidrība, bet jūra ir pelēka un divi kuģi, arī bez spožām krāsām viens zilganpelēks, viens gaiši zaļgans – neparasti.
Es skatos un skatos un skatos uz visu, arī pāri prom pa ceļu gar slimnīcu, kur tālumā kalnu grēdas, uz visu, kā es skatījos uz saviem bērniem kad tie gulēja šūpulī, bet tad tam bija kāds pamats – brīnums, visa iegaumēšana. Tagad arī – brīnums, visa iegaumēšana. Viss liekas tik nenosakāms, diendienā stundām skatīts, pazīstams, un jauns ik brīdi. No ielejas mājām atkal uznāk degušas gumijas smaka, ko viņi tur var kurināt! atkal un atkal – netīrie civēki šai tīrā, skaidrā dienā, gaismā, gaisā.
8 p.m. Kaut kas šai dienā bija ļoti skaists, no rīta līdz vakaram.
Vai auglīgais laiks?
Vai apkoptais dārzs?
Vai cerība sveicināt D.?
Vai Daga Hammarskjolda piezīmes?
Vai Max’a Frischa lugas?
Vai mana domāšana?
Vai sajūta ka man būs ‘ko uzvilkt’? (domāju ka būs pantsuits un nokrāsotās kocenes!)
Tikai tas nemiera gruzis – ka nestrādāju – domāju, domāju, bet tas nav tas. Un tomēr – šī domāšana it kā vērpjas visu dienu, jāuzmana, vai viņa ko neizvērps. Labākais tomēr ir tas, kas izvērpjas pats tādā diencauri domāšanā.
Tas, ko sēžās klāt un uzraksta (un raksta un pārraksta) – ir kāds ‘sasniegums’, bet cik vairs tam īstas daļas ar mani. Es esmu kopā ar to, šo piezīmju rakstīšanu, kur ievērpjas kāda doma, teiciens, dažreiz visa dzeja, tās sākums. Varbūt tā ir tā vērtīgā, bet man pašai sev nav vērtīgāka kāda nobeigta dzeja, kā kāds piezīmēs iejucis tās sākums, tās varbūtība.
Svētdiena, 21 nov. 7 a.m.
6 a.m.
Mostas šī diena ar dziļu skumīgu sāpi. Sapnis par Ķikuriem, atmiņas par Misiņu Vācijā – ar vientulīgu degšanu.
Vai vakar par maz strādāts?
Vai par maz cerību šai dienai?
Smeldzošas skumjas un uzdevums.
7 am.
...Bet cauri skumjām grib izlauzties prieks Grib izaugt, sniegties, atrast Smaidu iznest sejā skumju vagās Kā saulgaismu dzīvību iededzināt.
8 a.m. Lasu Max Frischa lugas.
Jā – mana ‘luga’ – ir nabags. Bet – bet viņā ir vairāk kā dažā citā latv. varenībā. Un – viņu var izveidot – tas ir tikai uzmetums. Viss jau ir neizveidots.
Kāda velna man viņu vajadzēja tik ātri sūtīt? Mani ‘spieda’. Un citādi viņa arī gulētu pat tik neuzrakstīta. Visas lietas par to ‘meni’ vēl tur ir neizzīmētas – bet galvenais ir. Un tas tagad nebūtu tik grūt – ielikt to redzamāk, ko es tur redzu vēl nepateiktu. OK. Tomēr – mēsli vien, lūk, tā nav politiska luga.
10 a.m. Izgāju pēc bananiem un piena.
Jaunā pansuitā! Ha. Ļoti laba sajūta. Stāv ērti, tikai bikses ‘velk’ iekšpusē. No sāniem izskatās ļoti labi. Tikai pati – washed out. Vienmēr ‘jāliek arī smaids virsū’. Pamāju Mt. Keira driverim kad tas skatījās šurp, kur es stāvēju uz balkona un gribēju slēgt durvis vaļā, bet – skatījos kas brauc? OK. All wrong!
Karsta saulaina diena. Būtu jāiet uz beachu. Nav beacha kleitas. Visu nevar sagādāt, kad tik publiski jāstaigā. No mašīnas – visādi labi. Iet uz beachu?
4 p.m. Man patīk Hammarskjolda piezīmes ‘Markings, bet man šķiet (jau no paša sākuma) ka šis ir ļoti slikts tulkojums, tāda – kokainība! Un kad uztver cik skaists ir saturs, tad ir skaidrs, ka viņa īstajā valodā šīs piezīmes ir daudz, daudz poētiskākas, tas neko nenozīmē, ko tulkotājs saka – ka viņa stils esot ļoti lakonisks – lakoniska valoda var būt tikpat un vēl vairāk poētiska, maiga, bet ja to nevar, vai nemāk pārtulkot, tad ‘lakoniskais stils’ nedod to, ko tas dod tai pašai domai oriģinālvalodā.
6 pm. Varavīksne.
Kāds mākons nāca. Noķēru Georga drēbes un pielasīju peačus – bet tas zars izrādās aizlūzis – peači pus zaļi sākuši dzeltēt. Nekas. Var pagrauzt – no koka tik daudz labāki tie liekas. Pagulēju tur šodien zem tā, mazliet saulē.
Negribējās iet uz beachu. Slinkošana spiež kā krusts. Bet – ‘kādai vajadzībai’. Patreiz – netīk rakstīt. Būs jāmetas uz kaut ko – ‘nepraktisku’, pašai vien, sev – citādi nekas neies.
11 p.m. Izmazgāju, izžāvēju matus.
Vēls – jāiet gulēt. Es slinkoju. Es nīkstu. Un esmu taisni visnosodāmākā – domāju, vai tad neesmu jau diezgan pūlējusies? Vai – nemaz nav ‘dzīves baudīšanas’? etc. Vai tas nav pareizi? Citi priecājas. Es – neprotu? Varbūt ne? Bet es pūlos! Cik ļoti ir jāpūlas lai būtu mazliet laimīgs? Cik man uz to ir dāvanu? Un ja es nemāku? Kas tad mani tādu radījis – nemācētāju?
Kas tagad nāks?
Vai es esmu pārrāvusi to zirnekļa tīklu kura galā es karājos 3 gadi? Vai tas bija labi vai ļauni? Vai tas man darīja labu vai ļaunu? Kā lai to zinu, kāda būtu, ja būtu izvēlējusies citu ceļu? Kā lai zinu – kāpēc es izvēlējos šo? Varēju izvēlēties tikai šo? Liekas – ne soli es nespēru nedomājot. Hammarskjolds saka – jāsper nedomājot. Hm? Kur tad es būtu aizspērusies? Laimē? Varbūt. Bet – kādēļ es – nevaru spert nedomājot? Bet tikai tad, kad tas iepriekš ir izdomāts, vai izdomāts līdz zināmai robežai, tas ir – cik tāli domāšana var vest. Vai man nav ticības? Uzticības? Kas mani – tādu radījis, esmu no labiem vecākiem. Kāds devils mani dzen un dzinis? Kādēļ es neuzdrīkstos ņemt ko gribu? Es esmu uzdrīkstējusi. Nav taisnība, ka es nebūtu riskējusi. Bet tas nav palīdzējis. Var paņemt tik to, ko var. Ir labi. Es nezināju, nevarēju.
Būtu varējusi rakstīt šodien – kaut ko. Vai tam ir nozīme – rakstīt kaut ko? Varbūt ir. Protams ir. Ir – jācīnās cauri. Kam? Zīmēšanā esmu piedzīvojusi to, ka nevaru strādāt tikai strādāšanas dēļ un tikt pie kaut kā par ko pašam būtu mazliet prieks. Pats sevi nevar piemānīt. Tomēr – ir bijis arī otrādi. Ir arī – jācīnās cauri.
Pārmetumi plosa uz visas līnijas. Bet… OK. Ko tur plēsties ar jautāšanu.
pirmdiena 22 nov. 7 am.
Pirmdienas rīta vēsais dzidrums
Vītušu kroņu novākšana (Liela Dieva kalpošana, maza grēku atlaišana)
Pirmdienas rīta vēsais dzidrums, ar vārtu atvēršanu un – aizvēršanu.
Kāds smaids, kāds pietvēriens pie kāda balsta
Sašūpojiens ceļu sākot.
8 a.m. Dienai ir tāds dzirkstīgums, man asaras sadzen acīs, jūtos kā pirms tiesas, sagaidot ļaunāko. Kādēļ?
Itālijas lauka sīpola 6 ziedi tik jautri un viegli lokās vējos, pēc lietus viņu krāsa pieņēmusies brūnivioleta, nabaga emigranti! Skaistais ceļojums! Atvedu to sīpoliņus rokas somiņā no pārnakšņošanas kādā izsīkušas upes gultnē – jūrmalas pilsētiņas vidū. Vakardienas avīzē ziņojums ka pazeminās cenas grupu lidojumiem uz visām pusēm – Qantas, dear Qantas… arī pilnā Qantas cena $300 lētāka, kā šie maksāja. Bet tie lēti – izklausās gandrīz iespējami!
4 p.m. Viens labs darbs! Veselā nedēļā! – mana vecākā klavieru skolniece ievirzīta atkal pareizā ceļā. Atļaujot brīvlaikā spēlēt ko grib – viss bija sagājis dēlī. Labi! Citādi – nekas un nekā. Man jāsāk rakstīt!
Man dzeltenais bikšu kostīms der labi, jūtos labi – traka lieta! Bet vasaras jūrmalas dienām vajaga kaut kā vieglāka, vēl arvien – vajaga, vajaga… Man vēl trūkst kādas kleiteles – vecās ir vecas, tikai šī 3 dolāru zilbaltā ir ok. Pašai būtu jāsašuj. Skaisti svītraini materiāli bij pie Tundra’s.
Istaba pēkšņi tik tīra, starojoša, bagāta. Mazliet piekārtoju, sagatavojos uz stundu – jāgaida ir skolnieks – tāpat kā viss, ko grib paturēt.
Skaista, saulaina pēcpusdiena, stingra ne ļoti maiga.
7.30 pm. Tagad mani sāk spiest žēlas par viņa, varbūt viņš tomēr to jūt kā nenoņemtu pārmetumu, ko visi zina, un – tagad ja viņš atkal būs – es iešu un – to izlīdzināšu. Jā – bet tad – viņa dēļ, ne sevis dēļ – dodot, ne prasot. Un ja es neprasu – es nekā arī nesaņemu. Bet – darīt es vairs neko nevaru. Tikai es to darīšu, bet droši vien prasot – vai es spēšu to izdarīt – dodot? Ak – viss vienalga.
23 nov. 8 a.m. otrdiena.
Lielais kaktuss dārzā uzziedējis. Saule un miers logā. Rīts maigs, krūmu ēnas uz mitra mūra sētas mierpilnas. Un viss – ļoti dzīvs. Koki un puķes zina ko tie dara. Es nomierinos. Un ja es nevarēju iziet pretī D, tā, kā es gribēju – tad es to nevaru! – Un man nav jāstaigā tādēļ uz rokām – tad tam ir bijuši kādi iemesli, tikpat droši, lai arī nezināmi, kā puķu augšana, kaktusa uzziedēšana. Maigi violets zieds kaktusam, šķiet mazliet mazāks kā pagājušā gadā. Krāsā ir ļoti liels spēks. Ar krāsām varētu audzināt, ierosināt, ārstēt (varbūt arī gremdēt) garu. Visa lielā ‘cerība’ un līdzdalība un iedomas par D jūtām pret mani un visu šo 2 g. izturēšanos – atkal liekas pārspīlēta un atslābst. Ja kas nevar izskaidroties – un – tad lai nevar. Ko es vairāk varu darīt, kā tikai to – ko es varu. Es – nevarēju un aizgāju viņam pretī, nebraucu. Nu – es braukšu citreiz.
„The light died in the low clouds. Falling snow drank in the dusk. Shrouded in silence, the branches wrapped in their peace.
When the boundaries were erased, once again the wonder: that I exist.” Dag Hammarskjold.
Man liekas Audens te netulko īsti labi, jeb arī angļu valoda nepārtulko zviedru valodu. ‘When the boundaries were erased’ – stupid tulkojums priekš situācijas – dod kādu ‘indoor’ izjūtu, bet te ir brīdis – ārā, dabā.
Anyway – Dags Hammerskjolds vairs neexistē. Jeb tomēr? Kas reiz existējis – existē mūžīgi. Bet tad iznāk, ka viņam būtu bijis jāexistē arī pirms – ja viņš existē pēc existēšanas, tad tam būtu bijis jāexistē arī pirms existēšanas.
Kā?
„Kur paliek guns, kas izdegusi,
Kur aiziet vējš, kas nomiris”, vai apmēram tā.
Ēnas uz mūra sētas ir tik svaigas aicinošas, laimīgu iespēju pilnas, dzīvas dzejas, piekrājušas kādas bagātības.
„Mēs nesam tos brīnumus sevī, kurus mēs meklējam ārpus sevis.” (ibid)
„Without being aware of it, our fingers are so guided, that a pattern is created when the thread gets caught in the web.” Dag Hammarskjold.
{continuation in new notebook}
23. nov. 1971. Otrdiena. 5 p.m.
Smags gaiss, mākoņi sabiezē, varbūt līs, silts. ‘Lielais’ kaktuss zied. Puspiecos iet kāds skaists, jauns, balts autobuss. Kur? Uz kurieni?
Viss ir pirms lietus, gaidot kādu atvēršanos. Vienmēr – gaidot, bet nespējot dot, radīt to.
8 p.m.
Pēc vakariņām izgāju staigāt, uz kalna pusi. Jūras pusē zili debeši, tumši, bet nelīst. Ceļš džekarandas ziediem nokaisījies. Neviens cilvēks nestaigā. Absolūti tukšas ietves. Tad, atpakaļ nākot, pie krustojuma gaidot, pagāja garām 4 jauni cilvēki (2 pāri) ar sunīti. Laikam sunītis bija izvests pastaigāties. Es domāju – es gribētu dzīvot zemē, kur cilvēki staigā. Spānijā. Arī Francijā. Vācijā. Bet jūras zilums un džekarandas ziedi te skaisti.
Spēlēju klusākās Šopēna etīdes (jo – vēls), un tās ‘spēlējās’ (pēc ‘vijolet’ parauga) labi. Un es gribēju teikt – vientulība ir dzidra un maiga kā mūzika.
Jā. Bet tā nav gluži – vientulība. Tā ir tā pati mīlestība (vai sekss). Tas ir D. braukšanas iespaids. Viņš jau te braukā visu laiku, tas viņa amats? Kādēļ man likās, ka šinī (novembra pēdējā nedēļā) viņš braukāja citādāk? Es nezinu. Varbūt es to tā pieņēmu. Bet – tā man likās. Un vainas apziņa, ka ‘nespēlēju piedošanas aktu’, un bailes vai to vēl varēs vēlāk izdarīt, pielej šīs dienas pilnas ar to 3 gadi veco vainu.
Un tā tomēr ir lieta pati par sevi, un tā tomēr nav mana izdoma.
Trešdiena 24. nov. 1971. 8 a.m.
Modos ar šausmīgu, nelabu sapni. Kā dažas dienas iepriekš kāds skaists sapnis iekrāsoja visu dienu, tā šis ir iekrāsojis šo rītu, vēl tikai, pagaidām. (Man bija jāplēš tauki nost no kādiem kauliem, kas bija cilvēka kauli. Tur bija kādas divas sievietes, vai mazākais viena, kam bija tas pats jādara.)
Izmazgāju matus, to iekrāsojums no Newcastles tagad dzeltenīgi brūngans – neglīts. Jācieš kāds ir.
Aizmigu vēlu. ‘Zvaigznes’ šodien saka „ej sabiedrībā, rādi savas labās īpašības – get out of that rut”, – ļoti pareizi. Un tik tieši uz to – manu rut, ko es vēl grabinu kā sapnī tos kaulus.
Cik daudz vajaga lai to darītu – ietu sabiedrībā, rādītu savu labāko un pamestu veco rūgumu. Es cenšos – šuju, pērku drēbes – vienmēr vēl par maz un kaut kā – neiznāk tas ko vajag.
Pat fiziski nelabi no tā sapņa, bet varbūt fiziskais nelabums to radīja. Nevarēju aizmigt, zināju kaut kas jāieēd, lai domas beigtu malties, es iegrauzu 2 ‘suņu biskvītus’, aizmigu, bet tie sāk mocīt, kad tos vien ēd visu dienu (un nakti) maizes vietā, varbūt aprikozes bija par negatavām, vakar. Kaut ko es vēlētos izspļaut no sevis. Ko?
Vakar spēlēju labu mūziku, ko vēl, kā vēl var sevi iztīrīt? Lasīju Daga Hammersdkjolda svētās piezīmes. Ko vēl, kā vēl?
The road, Vagen,
you shall follow it. du skall folja den.
The funa {fun?}, Luckan,
you shall forget it. du skall glomma den.
The cup, Kalken,
you shall empty it. du skall tomma den.
The pain, Smartan,
You shall conceal it. du skall dolja den.
The truth, Svaret,
you shall be told it. du skall lara det.
The end, Slutet,
you shall endure it. du skall vara det.
Dag Hammarskjold.
Šo valodas starpību var just visā grāmatas tulkojumā, kā lielu, cietu traucējumu, it kā kādu vieglu, maigu zīmējumu kāds parupji būtu griezis kokā vai linolejā.
10 p.m. Gultā. Auss sāp. No vēja. Šad tad sāp. Šodien stiprāk. Pārtaisīju balto kleitu – pielaboju izšuvumu ar brūnu – uzliku paštaisītas podziņas (uztaisīju) – izskatās varbūt ne labāk kā ‘kleita’ bet labāk kā tāda kleita kas man piestāv – netaisa tik platu priekšu un arī – tautiskāka! Uzsvilpoja! Jātaisa īsāka – ir par slampīgu.
Paņēmu bibliotēkā divas grāmatas no Daga Hammarskjolda.
Ceturtdiena, 25. nov. 1971.
Pastā nekā.
Latviešu avīze ar manu dzejoli ‘Šai pilsētā’. Par to nosūtīšanu Dēliņam biju aizmirsusi, varbūt tur vēl kāds stāv, ko es nezinu vairs. Šis dzejolis (radies no ‘īsta’ pārdzīvojuma, bet varbūt – stingri ‘apcirpts’?) liekas O.K. Varbūt varētu uzdrošināties, laist mazāk apcirptus, izlīdzinātus. Šim dzejolim patiesībā ir ‘izgriezts’ viņa īstais iemesls, meklēšana pēc viena zināma cilvēka un tā neatrašana tai brīdī tai pilsētā, tas ir viņa nav tai dienā tur – bet tas ir izmests un meklēšana un neatrašana ir abstrakta. Tomēr – kādēļ ‘tā stunda, kad smaidi kļūs dzīvi’ ir cerēta? Tā tad – tomēr personīga skaņa.
1.30 p.m.
Tas pats vējš, kas no rīta šķita nejauks, tagad liekas pasakains. Teicu gan jau no rīta – raganīgs – un ar to es domāju šo savādo skaisto izjūtu. Tikai ārā iet man bail. Nezinu, vai no D. vai no tā, ka man vakar nejauki sāpēja auss, pat aizmigt nevarēju. Sildīju, dzēru tableti. Es varētu ausi aizbāzt un iet – bet absolūti – negribās kustēt. Vai man tik ļoti būtu jārīkojas – pret šo mieru, un jādzen sevi ārā? No tā nekas labs nevar iznākt. Jeb – es sēžu un nokavēju dzīvi? A? To es nezinu. Nekad nezinu… Jūtos nespēcīga iet staigāt vējā, – citreiz skrienu cik jaudas… Laikam tomēr auss un vējš attur. Un kāda skumja izjūta – nav vērts, velti tā kā tā. Bet – būtu līdz zivīm jāiet. (Vējā zivju nav…)=
Lasu par D. Hammarskjoldu, ka viņš bijis dabas ‘experts’.
To jau tūlīt viņa nedaudz dzejoļos es redzēju, ka viņš pazinis, bijis tuvs ar dabu, tas ko viņš saka ir svaigs, pieredzēts, redzēts, izjusts – aiz katra teiciena ir dzīve pati, un katrs teiciens ir dzīves radīts.
2 p.m.
Afērista gars sāk mosties. Nemiers kaut kur noslēpts, izmet pa piezīmei – „skaista jūra, ar apaļām, baltām viļņu bumbām…”
„Kuģis skaisti tur iet savu gaitu…”
„Slimnīcas apstādījumos, kas purinās vējā, pazib kāda neļķu zilzaļa krāsa. Šī krāsa zilzaļš vilnis zaļos viļņos, kokos, krūmos, zemē, zālēs…”
„Debess aiz vējiem stāv augstu cieta… nē, stalti droša, zila ar baltu…”
„Aiz vējos saules skārtiem mākoņiem…”
Izgāju verandā. Vējš tomēr ir ļoti ass. Ass un auksts, bet svaigs, dzīvs, skaists ir viss.
Dag, Tu vairs neeksistē. Kā tas var būt. Tu eksistēji un to apzinājies, vēlējies to apzināties, mīlēji Zviedrijas dabu, liki savus ‘gala eksāmenus’ (aizstāvēji disertāciju) 1933. Es nobeidzu akadēmiju 1932. Arī cīnījos. Es vēl esmu. Un domāju – vai iet ārā, vai vējš nav par stipru. Vajaga iet ārā, bet jāsargā auss!
Piektdiena, 26. nov. 8.30. a.m.
Auksts (!) Apmācies. Vēstule no Dz.
Vakar sāku lasīt Aulena grāmatu par D. Hammarskjoldu grāmatu ‘Markings’. Labi ka gadījās Aulena un cita grāmata par to, es būtu nobijusies no sava sprieduma par D. Hamm. Es lasīju viņa piezīmes (Markings) un dzeju un jutos – kā mājās, viņa pasaulē, izņemot to, ka tās pašas domas (bieži, ne visas tādas varētu izdomāt) domājot, es tās nesaistu tik ļoti (vārdā saucot) ar Dievu. Tās man ir dzīves, dzīvības brīnums, kaut kas manī (un viņā) kas ir pāri par mani, pāri par katru cilvēku.
Tik viegli izprast viņa D.H. valodu, ka man tas saprotams, laikam caur manu mākslinieces dabu, talantu, manu dzīvošanu šim talantam. (Es nemēru un nedomāju cik tas liels vai mazs te, tikai – es tam dzīvoju.) Visu savu mūžu esmu ar to rēķinājusies, meklējusi to saprast, apzinājusies un dzīvojusi ar to cik iespējams – saskaņā. Tā kā talants ir Dieva dāvana, vienkārši to tā sauc un tam nevar atrast cita izskaidrojuma, tā tad dzīvot ar talantu ir beidzot – dzīvot ar Dievu. Un no šīs mācīšanās dzīvot ar to (ka arī ne iemācīties, bet mācīties) – es varbūt esmu mācījusies, kas ir īsta reliģija. Un man bija jāsmejas pilnā balsī, ko citi tomēr D.H. vārdos ir atraduši: „…vai viņš sevi iedomājoties par jaunu Messiju” etc.
Zināms, rīkoties, izmantot savu stāvokli humāni līdz pēdējam, izlietot visu savu spēku un dzīvi citu cilvēku labā un spēt ar savu personību locīt to likteņus, pat valstu likteņus – tas jau ir Messija līdzīgs spēks.
Bet viens izteiciens, kāds ir par viņu teikts „labi ka viņš mira pirms viņš pavisam aizgāja no realitātes” nes savā nejēdzībā tomēr kādu patiesību: viņam varēja draudēt tas, bet tikai – ja viņš būtu mazāks cilvēks. Es domāju, šī teiciena autors to mērījis ar savu spēku, es domāju, D. Hammarskjoldā būtu lielāks spēks – zināt savu ceļu līdz galam, prāta vadītu un skaidru.
To jau viņš tik daudz veidos savās piezīmēs izteic.
Viņš nav ar reliģiju, Dievu, apreibinājies, bet viņš ir atradis savu piederību tai un Tam.
Nu, redzēs, ko Audens tālāk teiks. Žēl, ka ‘Markings’ bij pie manis tikai īsu laiku un kaut kā angļu tulkojums mani mazliet traucēja. Es šai grāmatā vairāk meklēju D.H. cilvēcīgo, ne dievišķo – nē tas nav īsti pareizi teikts – es īsti viņam nevēlējos sekot tik reliģiski izteiktā valodā, jo man tā nav gluži tik saprotama, tik tuva. Viņš jau pats saka – ilgi un lēnām viņš to iemācījies, atradis. Viņš ir reliģiju pētījis es nē. Viņš lasījis dzeju (visu labo gadsimtos cauri) – un tas mani vairāk saistīja, kur viņa prozā ir tik daudz dzejas, kur viņš mazāk runā reliģiskos jēdzienos. Bet viņam šīs viņa piezīmes ir bijušas ‘dienišķā maize’, izteiktas lakoniskās domas, cerības, paļaušanās, īsajos brīžos darba vidū. Viņš nav tur spēlējies un nodevies dzejai, viņam nav bijis laika to darīt.
O, grūts ir bijis viņa darbs! Dzīvot, rīkoties, šo mūļu vidū, kādu tik daudz ir arī pašās augstākās vietās.
Nogāju lejā – pēc aprikotiem, to ir pilns koks, neticami daudz un šogad, tīri, es pa riekšavai pēdējās dienas paņemu, (jānoiet šodien vēl – weekendā varbūt nolasīs – un trīs gadi mītniekam man, mazliet pienākas) – bet es lecu no mūra uzbūvējuma – un tupele aizmetās un kritu – apvēlos kā senos labos laikos un nodrāzu mazliet roku!! Kā jau ‘kokos kāpjot’!!
Man Geralds maksās mīti tikai pirmdien – man jāizdzīvo 3 dienas ar $1.30. tādēļ jāiet augļus pazagt! Pa pusei pazagt.
6. p.m.
Diena vēl mirdz
Uz pilsētas mūriem un ielām
Bet viņas sirdsstunda ir jau aizritējusi,
Aizvērusies kā zieds.
Tu esi jau prom
Tu neesi vairs šai pilsētā.
Tu biji, un diena vēl mirdz
Uz pilsētas mūriem un ielām
(Slavinot tavu nākšanu un iešanu)
Proklamējot tavas existences klātbūtni
Tai stundā kas jau pārziedējusi,
Bet paliek viņa kā ziedējis zieds,
Kā ziedēdams zieds, kā zieda ziedēšana...
Šodien velti gaidīju uz D. Liekas redzēju un domāju – ok. Brauks atkal, nevarēju sagaidīt. Domāju – esmu pārskatījusies. Nezinu – kā tas bija. Varbūt labi ka nebija izdevies – biju tik necila, vecās drēbēs, pelēkā dienā. Bet – bij – vienalga.
Sestdiena, 27 nov. 1971
2 vēstules no Dz! Un vēl itkā vienai vajadzētu būt, viņa saka – 4 rakstījusi.
Gāju šopīt ar jauno kleitu – very ordinary – but very nice too. Visvairāk ievērības no vecām sievām! Haha. That’s what tā dress is like. Lai arī kā tur ‘plivinājos’ viņā – iespaids ir tāds smagnējs, apsūbējis. Kas cits es esmu?
Dzidra raksta jauki un gudri.
Lasu par Hammarskjoldu – resp. Par ticību Dievam etc.
Skumjos gaisos Līdz debesīm izbārstas Ziedu putekļos ceļas un gulstas Putni, spārni, rokas un domas Cauri tam sniedzas Meklējot gaismas vieglas un maigas.
Svētdiena, 28. nov. 1971. 7 a.m.
Kāds mākons uzaug no jūras puses, bet bezvēja maigs rīts. Domāju – kaut šodien Ida atbrauktu un mēs ietu kaut kur picknikā un arī tāpat padzīvotu.
Zināta pazīta, atrasta atkal No mūžības ārēm grāmatas lapās Vārdus no tālām ziemeļu zemēm Atnes man kāda klususi balss Aizved tur baltos kamanu ceļos, Atšūpo šurpu lielmeža elpu Klausīties liek kā sniegi snieg zaros Un šai lauka klusumā dziļā Palīdz atrast dzīvības vēsti.
10. a.m. Gribēju sadzīt savās piezīmes – kādēļ es paņēmu grām. par D. Hamm.? Nevaru atrast. Neesmu atzīmējusi kādēļ tagad, domājot par D, uz Crown str. es sameklēju D.H. grāmatu? Varbūt viņu līdzība, viņa līdzība ar D. ienāca prātā? Laba doma tā bijusi. Tikai – lēni es lasu!
Skaista diena. Neeju uz jūru. Neesmu te vēl šogad bijusi. Varbūt Ida atbrauks?
Pirmdiena, 29 nov. 1971. 8.30 a.m.
Silts. Saule.
Tīrīju verandu. Tīrīju guļamistabu. Kāds smagums, kas rodas domās pats no sevis jāizstrādā prom, jāizsmaida ārā, būtu jāizstrādā!
11.30 a.m. Cik bagāta ar nezin ko ir vēja elpa no āra, no jūras.
Es braucu ar D. Uzvedos kā 13. gadīga izkāpu ātrāk, nevarēju paciest to, ka man būs jāvelk šņore, jāskatās. Silly. Viņš bija tikpat nemierīgs, 2 reizes glaudīja matus. …Uz mirkli mēs saskatījāmies, tad – neuzdrošinājāmies, kā putni kad tie laižas un nedrīkst nosēsties, grib sakļaut spārnus, bet lido prom… Tā tas palika. (satikšanās pēc 2 gadi spītības…)
Nopirku ‘Markings’ D. Hammarskjolda. Paņēmu Dusena grāmatu par D. Hamm. bibliotēkā.
Vēstule no Ini! Un arī no Dzid.!!
9 p.m. Tagad jūtu ka uzvedos nepareizi ar D. Tieši otrādi kā es pati kādreiz izlēmu – un taisni pirmajā reizē bij tā – jautri – jāuzvedas. Bet – varbūt tādēļ ka ieraudzīju sevi tur kādā spogulī saviebušos – un – tā – nebij dūšas. Nevar izmācīt. Gudro nu vēl – nekas nebūs tik viegli, kā pirmā reizē – Bet what can I do?

Otrdiena, 30. nov.
2 vēstules no Dzid.!! Par viņas darba klizmām. Ceru – būs tur viss o.k.
Briesmīgs vējš, mākoņi mainās ar sauli. Atšuvu lietus mēteli īsāku – izgāju aiznesu vēstuli Inī un Dz!
Liekas no pasta nākot, pa vēju plosoties, redzēju D braucam.
Salasīju aprikotus – izvārīju pusbļodu – nu jau pietiek to ēšanas – bet ietaupās cits.
Lasu van Dusen grāmatu. Nekā laba tur nav. Aulena, lai varbūt vienpusīga (no reliģiskā skatījuma tikai) labāka, sirsnīga, taisnīga.
Jūra mētājās ar baltām bumbām, mākoņi tai pāri bij satumsuši, tagad kļūst gaiši – viss ļoti vitāls, spēkpilns.




