Piekt. 1 okt. 11 am.
Karsts. Jau pavasars. Ko vilkt virsū? Acis vakar ar lasīšanu pārmocīju, naktī nevarēju gulēt. Galva sāp. Šausmīgi jūtos. Vakar – neaizgāju laikā gulēt. Nenoliku laikā grāmatu nost… Pārmērbības man vairs neder. Bet – pastāvīgi tās atkārtoju.
J. Misiņa bibliotēka
Rīgā, Skolas ielā 3
J. Misiņa latviešu grāmata veikals
Zandmanis.
Svētdiena, 3. okt. 8 a.m.
Biju vannā. Šonakt – gulēju! Par 2 negulētām naktīm, gulēju no 9-6. Esmu izgulējusies.
Vējš rimis, kas pūta trīs diennaktis. Varbūt tādēļ es – nevarēju ne strādāt ne gulēt – karstums un vējš. Tagad kluss. Rītu esmu ielūgta uz pusdienām pie Rudz. kundzes.
Vakar – pirku un nenopirku zeltdzeltenu drēbi – kad izlika uz galda – krāsa izskatījās par ‘stipru’. Violēto gribās – un iesaka Georgs – bet to – kleitai.
Acis – pārmocītas pie kleitas izšuvuma, traki pavisam.
Lasu U. Ģermaņa Zili stikli zaļi ledi – par Latviju. Viņš tomēr – gaiša galva. Valoda! Veci vārdi, teicieni, sūdi un viss kas. Tā vajag. Jūties kā kāju uzspēris uz cietas zemes atkal.
„You, fourletter word!”
Kaut kur dziļi (dažreiz varbūt arī ne tik dziļi) zem kultūras un zinātnes virsbūves dzīvo tas mazais rensteles zeņķis, kas stundām aizrautīgi varēja spārdīt sasalušu zirga sūdu un kliegt:
“Skobolevs uz balta zirga
uzsēdās un nikni pirda…” Uldis Ģermanis.
4 pm. Notupu mājās. Pārrakstīju 4 lpp no lugas – šausmīgi nepatīkams darbs – pārrakstīt un pārrakstīt.
Jādomā par kleitas drēbes pirkšanu.
Es ņemšu šo dadžu krāsā, tai līdzi nāk rudzpuķu zils
ko piedomāt vien…
Varbūt būtu jāiet izstaigāties. Pulkstens apstājies. Vējš apstājies. Man nav ko vilkt virsū. Šodien gan vairs nav karsts. Rītu – pie Rudzates. Jāturpina luga – jāiztaisa. Man riebjās – pārrakstīt. Apskatīju atkal savu bērnu uzņēmumus – kā viņiem iet? Kā viņiem sirds dziļumos iet? Vai no Papa viņi kādreiz saņems mazliet naudu? Vai tiešām viņš visu nosaimniekos? Tā liekas. Inese kad aizbrauca pie viņa atvadīties, pirms ārzemju brauciena, bija nolauzusi kurpei papēdi farmā apkārt staigājot. Viņš iedevis viņai 5 dolāri ko kurpi salāpīt. Tas ir viss ko viņš kādam no sava vinnesta ir atļāvies iedot. Pārbijies, ka tagad visi no viņa domā ko izplēst, aizsargājas ar nejautātām grūtībām, aizrāda, pamāca – atstumj un noslēpjas un savādākais – aiziet kādā Dievvārdu pasaulē.
4. okt. 1971 8 am
Tā tad – 65!
Un es domāju ka 66! Kāpēc? Nezinu!
Visi rēķini sajukuši! Kurā gadā (mēs karojām) es braucu uz In + L.? 1969! Turp un atpakaļ! Un tad viņi domāja – vai man jau 64? Bet man bij 63. OK. No tā laika es laikam jau ‘domāju uz priekšu’. Bet 65 vēl nav garām. Tas notiek – šodien!
Publick holiday! No mail!
Ieēdu brokastis – rupju kviesi + medu + tēju. Labi. Nav ierūpēts nekas mājās – jāiztiek ar to kas ir, pārmaiņas pēc.
Ielūgta esmu – uz pusdienām pie Rudz. Domāju gan – ka viņa nezina kas man par jubileju! Tas būtu labākais – tik – turēt muti. Rīt man ar viņiem jāiet uz koncertu. “Ričiņč nebūs…” Es varu iet.
Vējš atkal pūš tā kā gulta burtiski naktī līgojās. Bet sabrukusi šī būda nav. Un – nav vairs tik karsts, nospiedošs – ir saule, bet vēss vējš. Varbūt ļoti skaista diena. Bet pēdējos mēnešus – pēc trakās briesmīgās steigšanās uz Salliju – man sirds niķojas dažreiz. Nupat – no rīta – izgulējies, skaidrā laikā – jūtu sirdi!
Jā – ko es gribēju te runāt? Par savām kājām!
Es paēdu brokastis te, lielā istabā, un iecēlu gultā kājas, saulītē, jaunās zeķēs, vakar izvannotas, šodien aukstā dušā nodušotas – apkoptas – un domāju – kādas glītas, stipras, nelielas, labi veidotas lai arī paīsas un paplatas (?) pēdas – ! Nebojātas potītes un pirksti, nesalocīti kauli, tik āda uz dažiem pirkstiem saberzta bieza, tā jānorīvē (neielaidies sīkumos – bet tas Ģermaņa labais iespaids atmest lieko smalkumu).
Jā – un es domāju – mīļās labās kājas, kur viņas nav skrējušas, mani nesušas! Kur visur! Es viņas apbrīnoju un mīlu (tas mazliet tā neskan) un viņām varētu rakstīt vienu dzeju. Citām sievietēm viņu kājas apdzied vīrieši – tām pašām nav par savām kājām jādzied – bet to, ko es par viņām dziedu, cits nevarētu dziedāt – es viņas slavinu par viņu padarīto darbu –
Kur mēs vēl iesim?
Vajadzētu padomāt un labai kājai operēt vēnas. To vajadzētu – par viņu labo kalpošanu. Bet – man – ir slinkums. Kauns!
Jāsatiek būtu dakteris. Pag. Reizē viņš teica – nu, nekas tas. Bet to var redzēt tik no rītiem, cik ļoti vēnas stāv ārā un vēlāk sapampst. O.K.
Bet par to – kur mēs vēl iesim? Kur Jūs vēl mani nesīsiet, manas labās, paklausīgās kājas??!
Matus vakar mazgāju – esmu iekrāsojusi mazliet par tumšiem – pēc manām domām un nocirpusi un izcirpusi šā un tā – un mans ģīmis man šorīt nepatika – es teicu sev: – “Kāpēc paliki tāda īgna? – Man nepatīk tas mērkaķis spogulī!” – un smaidīju. Ko lai dara. Tas mērkaķis sāk tur parādīties arvien nekaunīgāki neglīts. Savādi – kad, no rīta bij šī pašsaruna, es vēl nebiju atcerējusies – ka dzimšanas diena. Tikai te – sēdot uz dīvāna.
Es te gribēju teikt, padomāt par to – ka Ģermaņa grāmatai – Zili stikli, zaļi ledi – skaists nosaukums, bet mani (nezinot nekā par autoru ne grāmatas saturu) tas atbaidīja, domāju – atkal viens ne visai gudrs un izrādīgs darbs. Bet tā nav. Mazākais ne uz sentimentālo pusi. Lai arī – varbūt tas nosaukums šai grāmatai īsti piederīgs nav. Tur ir klāt vairāk no tiem pašiem sūdiem, ko viņš tik droši sauc vārdā ne tikai un mazākā mērā – stikli un ledi. Jā, varbūt tomēr, domājot ne par ledu un stiklu mirdzēšanu vien, bet par viņu asumu un aukstumu arī.
„Ņems kas atdos, veiks kas zaudēs,
pastāvēs kas pārmainīsies.” Rainis.
Uz jūras vējš (atkal) uzar sīkus vilnīšus, tā tumša, debess gaiša, ar izmētātām garām mākoņu svītrām. Vējš ceļas.
Tāda droša, paskarba pavasara diena – varbūt pat – krietni vien skarba – tik te logā, piesaulē maigs miers – vējš ir no otra stūra.
*
Kas Tev? Tu tāds kā sadrūvējies?
Nekas, tik man arvienu sāk mazāk patikt tas mērkaķis tur spogulī.
*
Savāda diena – tāda kā gājieniem ar pūtēju orķestriem un karogiem domāta. Kādēļ? Tak laikam – jubileja. Izgāju mazliet staigāt. Galva reiba kā uz kuģa. Kļuva labāk, vēju gribās ieraut, dziļi atdzerties.
Vakars – visi pulksteņi apstājušies. Pārbraucu no Rudz. un Merijas. Biju – uz dzimšanas dienas svinībām – baltas neļķes, dāvanas – pusdienas, kūka. Tā + Ainas vārda diena. Viss tik labi. Bet man ir skumji. Tādēļ – ka viss tik saprotami tas citiem – bet man nē. Es vēl arvien nesaprotu. No Lučiem prom ejot – to saprotu labāk – Luc. glaimi un arī Andr. tāda uzman. Bet – te, un tā vēl visu šo laiku būs – nezin vai mans vakars nenoritēs zem tās pašas zvaigznes ‘ – jubileja’. Un – es to tā negribu.
Lietus beidzot uznācis.
Velk sirdī – varbūt esmu par smagu, mazliet jānokrītas svarā! Saulē jāiet, kad būs. Jūtos – smagi, fiziski un garīgi.
Šodien strādāju pie lugas – kad vajadzēja sākt ‘svinības’ – tā diena atkal prom. Kas mani nogurdina? Pēkšņi to jūtu – taisni pēc Sallijas laika. Jāsaņemas. Veselīgāk jāēd. Arvien kaut kā – vēl nepareizi.
Jūtos smagi. Bet – OK. OK!
5. okt. 7.30 am
Visādi sīki kreņķi par šīm apkārtējām nolietotām, vecām lietām, kas neklausa: durvis, loga blinds etc. – mati pašai kā pērnā kūla – bet kur skriesi naudu izdosi izvervēs zilu, violetu – tas pirmais ko viņi sper iekšā – kur mans Vācijas jaukais vecītis ar savu sweet gaišo krāsu!
Vairs tik mēnesis līdz manam vakaram! Nu – tad mazākais būs pāri un es varēšu mierīgi justies – darot bez raustīšanās – darba jau tāpat būs – Andrupam jāsūta – Dēliņam –
11 am. Vēstule no InI + L. Un Jaša + A. Labi! Laimons nošāvis buku! Happy!
Trešdiena, 6. okt. 8 a.m.
Geral. guļ – vēl lejā ar guļ…
Nespēju lasīt (līdz pusei vēl neesmu) Lilijas Zariņas ‘Sarkana Migla’ šo grāmatu, ko abi Rudzati (pats arī) ieteica kā pretstatā labu – nevajadzīgai, nederīgai ‘Zili stikli zaļi ledi’ Ģermaņa grāmatai. Man – otrādi. Šī ir prasta grāmata. Tādas nedrīkstētu būt mūsu grāmatas. Tā nav literatūra. Tas nav arī dokumentārs raksts. Tā ir inteliģenta cilvēka dižošanās. Īsta migla. Šādas grāmatas mani nokaitina un apbēdina un es nezinu kur glābties. Viss – piemēslots. Abi Rudzati – tādi āpši – gaumes ziņā. Iet uz koncertiem (abonenti) lasa grāmatas, ir profesori – iet sabiedrībā – un – spriest nespējīgi par tik šķietami ikdienišķu lietu, kā kādas grāmatas aptuvenu vērtību!
Man uz to pusi negribās iet.
Man gribās – pie Freijiem.
Un kā Rudz. kdze. un Aina uzbruka nabaga Rudzatu Mārai, par kleitas un tās krāsas izvēli! Briesmīgi! Es nebiju dzirdējusi nezin kad tādu valodu, vēl pret jaunu indivīdu, bērnu, pēdējās klases skolnieci, jaunu sievieti – personu. Pret tādu kaut ko, bērniem cits nekas neatliek – kā ievilkties cietā čaulā, glābties izolējoties. Rudzate ir prasts materiāls – to jau es sen zinu. Bet atklājas arvien vēl kas. Un šī dzimš dien. Rīkošana – mazliet uzbāšanās – tomēr. Man mazliet jākratās vaļā, ja redz – kas par prastiem profesoriem tie ir. Un tik mīļi! Mīļi patiesi – bet gan tikai tik ilgi – kamēr viss pa spalvai. Kā Rudzate uzbruka tai Mārtiņsonei par to kūkas naudas prasīšanu!! Jāturas pie malas. Tur nekas liels nav sagaidāms – tas ir ok visi tie lifti – bet ja iznāk ‘šmuce’ – pārpratumi – tad podi gāžas!
Jāatsaka šis tas.
To trako despotismu pret Māru!
Manās 12 baltās neļķēs – tiešām 9 jaunas un skaistas! – 3 ieliktas lietotas.
Nu – kāda velna pēc tu nevari dot 9 labas – tev jābāž klāt tās 3 vecās lai ‘skaitlis pilns’. Jeb – to būtu darījis tas puķu piegādātājs? Šaubos. Es tās tūlīt pamanīju.
Jābūt arī kritiskākai pret šo to, lai pieraujas – tie ir tādi plekšķi, ka sēžās virsū kur tik var.
9.30 Fun! Fun! Man būs tagad $38.50. $4.50 paliek pašai! Nu – tārpainais prieks kā Sarma to sauc. Lai cik tārpains – bet prieks. Labāk, mazliet labāk varēs apgrozīties. Iziet jau pēc traka.
2.30 pm.
Esmu apaukstējusi muguru + vēderu. Tas pats kā dažreiz bijis – viss sāpīgs, kā uzpūsts. Kur – kad? Dušās? Kā lai to zinu. Aina bij te – mana zelta linu drēbe jau pie viņas – domā, ka jāšuj brūns izvilkums. Varbūt. Varbūt tas dos ‘slaidāku līniju’ – lai gan es nevaru teikt ka šī ‘izrakstīšanās’ man patiktu – tik asiem kontrastiem – vai nebūtu zelts labāk. Who knows. Viņa domā arī violeti-sārtu kleitu šūt. Varbūt O.K.? Viss uz ‘dressed up’ pusi. Man tas neko nevelk – bet man jau tādu arī vienmēr trūkst. OK. Rītu – uzprove. Šodien – taupīšos, glabāšu no apaukstēšanās. Varbūt pāries – būtu arī tievāka tad – tagad uzpūsts… Nejūtos happy.
Ceturtdiena, 7. okt.
Pārrakstīju lugu – bet sacūkoju liekot vēlāk citus vārdus! Saimniece un saimnieks – itkā neder – nozīmē ko ‘svētu’… viņš un viņa – it kā par nepilnīgu skan. Pats un Pate – būtu labi, bet atkal – izsaka kaut ko citu – saderīgu pāri. Tā ieliku Toms un Meta. Varbūt tīri labi vārdi – bet pārtaisot – šausmīga mess tīrajā rakstā un nelaime T for Toms maisās ar T for Tedis. Varēju likt Pavils, kā gribēju – bet nu viss ir sasmērēts un izdarīts, kas ir ir.
Būtu jāsūta Gailīša kundzei – bet viņa tur neko nesapratīs. Ak – es ķēros klāt neizdomājot līdz galam – un vidū sāku maisīt viņš un saimnieks. Uch. Cik ļoti traucē tie labojumi!! Un vēl reiz pārrakstīt sāk pietrūkt varēšanas.
Biju pie Ainas – tā šuj – pantsuitu. Man liekas – ka viņa nav nekāda droša šuvēja. Vēl nopirkts 1 jards drēbes. Un gabali laikam likti šā un tā – un tas droši vien rādīsies – nedos vienādu spīdumu – ak tā zose – viņa neprot izrēķināt. Drēbe biksēs ‘labi nekrīt’. Kā būs – nevar zināt. Augšgals – nekas. Es pats – par resnu – nopirku banānus – iešu, mēģināšu – uz banānu dietu. Šovakar atnācu – neko citu – 4 (!) banāni – kafija. Bet ēst negribās.
Sāp vēders no – kāju apaukstēšanas ļoti nelāgi – viss ‘pilns’!
Un jāiet gulēt – nogurums un kaut kāda izvārgšana ar Ainu un ar savas lugas vārdiem. Un vēderu!
5 pm.
Vēl 5 lapas puses lugas jāpārraksta (vienu – pārrakstīju ar zilo papīri ieliktu otrādi – huh – jāraksta otrreiz tā – jāsagatavo 2 noraksti). Jā – un tad pagaidām es tur nezinu ko vēl pielikt. Pāris vietas mazliet pastiepu. Bet – nezinu ko vēl. Scēnu – starp vīru un sievu – nezinu, vai tāda novecojusies lieta vajadzīga? Viss jau tur ir –
Kā tas Georgs pļekst (abi virtuvē). Viņa balss pilnīgi sveša. Bet – drošo vien runā, stāsta par savu country.
Man nav ko ēst – un tas ir labi. Tik šausmīgi skaitļi bij Ainai par maniem apmēriem – 42-43!! Tas ir ārprāts! Kā lai nokrītos? Pēdējais laiks. Newcastlē es to 3 ned. Izdarīju. Vēl man ir 3-4 nedēļas. Tieši 4. Nu – tā tad! To ‘Sarkano miglu’ es nespēju lasīt – pārskatu jo gribētos lasīt. Bet – kas nav tas nav.
8.30.
Izgāju vakariņas gatavot. Mani īrnieki tur ņemas jau visu vakaru. Georgs dzen bārdu, staigā iekšā ārā pa vannas istabas vaļējām durvīm un runā un jautā un rādās un izrādās par savu – frizūru uz Geraldu! Un visu laiku skatās tam virsū, un tas kā aita, gluži apmāts. Nekad neesmu redzējusi tādu fire – uguni Georgā – kā viņš skatījās uz Geraldu. Un tad viņš piegāja, un – es redzēju pareizi – ieknieba Geraldam rokā, kad tas mazgāja traukus. Es neviļus nopurināju galvu. Georgs atskatījās uz mani aiziedams pie savām durvīm un noteica: „Some of us are good, some bad.”
Vēlāk viņš iznāca (kad Geralds jau bija aizgājis) sniedzās pēc kādas glāzes uz galda un, gandrīz draudīgi teica „Step aside”, lai gan es tur nemaz viņam ceļā nebiju. Es sapratu Georga lietu… Bet Geralds – vai viņš ir hipnotizēts? Viņā nav nekādas dzīvības, ne jā ne nē – tik lūr uz Georgu, kad tas sāk kā deju. Jā nu viņš tiek ‘apstrādāts’? Es tur nevaru līdzēt. Viņam pašam jāzina kas un kā. Bērns vairs nav, kā saka.
9 p.m. Kāda meitene ienāca pie Geralda, liekas prasīja kādu grāmatu (nabadzīgs iemesls nākšanai vai nabadzīgs īstā nolūka aizsegs), un tūlīt – aizgāja. Žēl. Jā, mani tas neskar, audzināt es nevienu ne varu ne gribu. Katram savs ceļš meklējams un ejams. Un – labākais ir, ka es viņu morāles, vai nemorāles lietas tiešām tūlīt aizmirsīšu un tas manu ikdienas dzīvi ar viņiem netraucēs.
Ceturt. 11 am 7 okt. {piektdiena, 8 okt?}
Pārrakstīju! Saliku garuma zīmes. Vēl – vārdi – kā saukt bosu un boseni?? Jāliek vārdi – citādi iznāk – simbols – saimnieks, boss etc.
Pasts pienāk – vai būs kas? Tikai avīze – un liekās bez manis.
6.30 p.m.
Izmazgāju veļu – tas ir izvārīju, izskaloju, uzkāru un atkal ienesu iekšā – nekādu beršanu es netaisu. Biju lejā – pēc banāniem – dzīvoju no vakarvakara – uz banāniem un pienu (un kafiju) – ēstgriba nemoca. Vēders kā pieliek iekšā ko – ir nemierīgs – kas tas ar mani ir? Bet tas darbojas kārtīgi – traucējumi nāk no citurienes. Anyway – šis diets nevarētu tam skādēt. Jūtos ‘sanīkusi’ – sirds, galvas un ‘krustu’ sāpes nepāriet – lai gan pa – pa dienu neko slikti nebija ejot. Liekas šī sēdēšana ar kājām gultā – tam ar nepatīk. Bet vēja dēļ, man kājas jāliek gultā.
Ko es te dziedu par savām slimībām?
Nosūtīju lugu – ar Geraldu Gailītei. Varbūt tas puika viņu sameklēs!! Es tikai viņu mazliet aizkavēju – te adreses rakstot. Tas man daudz šai reizei (vakaram) nepalīdzēs, tā luga.
Jāraksta cita – Bet esmu – izvārīta. Jāraksta arī Dēliņam un Andrupam.
Sestdiena, 9. okt. 5 p.m.
Vēstule no Dzid. Vēstule no Gailītes – varbūt brauks šurp. Esmu nogurusi. Izgāju staigāt aiz slimnīcas. Tur pie to mājiņu, nāca kalnā balta mašīnīte (kā reiz uz ielas gudroju?) un spurains tumšs skatās uz mani. Līdzīgs. Bet nepazinu. Nogāju līdz tai mazajai (kroplīgajai varētu teikt) mākslas galerijai – varbūt tas cilvēks varētu izpērties no nemākulības. Reiz jau šo – oneman show – redzēju, pārsteidz ārkārtīgais ražīgums, piegleznots kalniem. Dažas vietas jau ok. Un – kas zin! Dažas gan – šausmīgas. Aizgleznots prom no visa kas varētu būt – māksla. Bet tik ārkārtīgs darbs – varbūt ka tas beidzot ko panāk – savu izteiksmes veidu tas ir – ja pats ir spējīgs attīstīties gaumē. Intriģē doma – vai varbūt var tā izstrādāties, uzstrādāties, kā kurmis pa tumsu uzrakties gaismā? Gan varētu atmosties, redzēšana, jušanas, domāšana, vai varētu kaut kas īsts izaugt. Es zinu piemērus – kas nevar. Tāda vārna pērta, tāda nepērta. Kur tāds traks teiciens cēlies? Tak – no patiesības, īstenības – vecie gudrie latvietīši… Tas – sad! Bad! Bēdīgi, skumīgi.
Kāpēc es atpakaļ nākot neskatījos uz to mašīnu (baltu) kas bij pie tās mājas pusizbraukta, vai pusiebraukta? No bailēm – skatīties nu neko neredzēt, jo es jau nevaru saredzēt, brilles vajaga.
Cik labi dzīvību atcerēties, Just maigumu, veldzi iekūstam Aizsniedzamies līdz akmens pelēkam cietumam. Cietumam logu atveramies Labi just īsu brīdi... Un smagāk grimt. Tas nevar būt taisnība.
Svētdiena 10. okt. 11 am.
6 am piecēlos – ļoti labā sajūtā – domāju – vesels.
9 ieēdu banānu + 1 krūz. piena – spieda, sāpēja.
Kārtoju māju – piegurstu, sāp – bet atkal cerība – nav tik slikti.
Vēlāk – labi arī nav.
1 pm. Paēdu pusdienu un pēc pusdienu ēšanas jūtos labāk kā pēc brokastu – tā tad progress uz labo pusi. Izmazgāju dažas lietas – sakārtoju rokdarbus un materiālus – daudz ko darīt pie mājas – bet pag. vairāk nevaru – sirds vāja! Kas mani sagrābis – ? Nu – jāsāk ‘pamazām’. Pie Sallijas daudzreiz jutos tāpat – bet skrēju un darījos pēc traka – jo vairāk sevi vēro – jo vairāk redz un jūt. Bet – jāsāk uzmanīties, tādēļ jau atstāju Salliju – tās trakās virtuves un gaiteņa mazgāšanas – cauri sviedros bez elpas. Dulla bāba – viena un otra.
3 pm. Izkrāmēju – izslauc. – izmazgāju verandiņu (gan saliku koferus turpat – jo kur lai glabā?) un – jūtos OK! Marvellous! Varbūt būs ok. Mugura gan kļuva stīvāka un sāpīgāka – bet – ne par traku! Varbūt tā ir tāda Krika! Kā Sarma teica. Un tas vēders pūš un elš vēl no P kundzes partijas!!
Cik veģemaits garšīgs! Haha!
5.30 pm. Iztīrīju šo to savā istabā – saliku koka bļodas un bļodiņas gatavībā. Sīkumu daudz… Un jūtos labāk – stīvums vēl ir, bet sāpes vēderā nejūt, un sevišķi nepiekūstu un sāku izskatīties atkal labāk – man liekas tas ‘Kriks’ mani mocīja. Kā ar dietu? Tievāks es netieku, bet jušanās OK. Jāturpina. Salaizījos veģemaitu – par daudz viens vien tas neder – ‘adatiņas sāk durt māgā’ bet kaut ko uzdzerot – ļoti atsvaidzina! Ja es iemācītos – neēst! Ha!
6 pm. Kādēļ es nezinu, bet tā sāpe, kā jau domāju un saku – nāk no caurvēja uz kājām: spēlēju tikko – cik ilgi, min. 15 – un jūtu sāk sāpēt mugurā, tad tikai zinu un arī jūtu, bet tikko – kreisā kāja jūt vēsumu – tas ir gandrīz nejūt bet caurvējš pa grīdu velk, durvis uz korid. Vaļā, logs verandā vaļā – un lai tas viss būtu ciet – tāpat velk – un nu sāp atkal – bet domāju noķēru laikā – ko lai es daru ar kājām – jāstaigā ‘tūbaiķos’! vasarā jāpērk mokasīni! – Strādājot, staigājot nekas (ja nav īsti vējš vai aukstums), bet mierā pasēdi – pagalam.
6.30. Šī grāmata drīz būs pilna – cik man te laba, viss tik tā cīnoties pa ikdienu un nezin ko vēl. Ārā laikam kļūst vēss – skaidrs, lietus nav bijis, bet tā vajadzētu, dārzs izkalst.
Sarkani – zili gaisi (kā smalka migla?) virs tumšas, pelēk zilas jūras. Vējš ceļas. Krēsla nāk. Neesmu izgājusi ārā. Nav ko vilkt virsū. Un no tā pantsuita ko viņa šuj – laikam tāds ‘mājā ko uzvilkt’ tik būs. Tādas drēbes man sen nav bijušas – ‘tikai pa māju’? Derētu varbūt? Bet man vajaga – uz ielas. Ko? uz jūru ko iet arī – man vajag labas vieglas slacks, vienu iel. kleitu un jūras kleitu.
Pirmd. 11. okt. 1971. 8 am.
Kukabara sauc Un man gribas senā kalnā iziet Dziedēts viss? Ak, nē, tās vainas nedzīst. Bet šai rītā mirdz Tas kas tumsai cauri Mirdzējis arvien. Kādā brīdī Tas, kas iznes Tas, kas izglābj Tas, kas viegls un dievišķs vieno Visus ceļus Visus soļus. Divi bērni iet uz skolu Runādamies Pretī saulei. Vai tie Jūs, Jūs mani tie No kalna Kurā šorīt gribās iziet Runājoties pretī saulei.
Nav laba ko gaidīt šodien – vēstules no bērniem tikko saņemtas – citur – tikai pienākumi un neizdevības: luga neder, es pati par resnu kleitai, ko taisa Aina. Mugura stīva un partija brūk virsū – tur daudz ko gudrot – trauku vajag – un šo to – bet galvenais, tās pamatā nav prieks, kā mūsu Dzidras, Cliva In Laim. Austr. un citi jaunie etc. Partijās – bet kaut kāda sacenšanās labumos – un tas ir, kas prieku viņās mazina pat ejot tur un ēdot, un vēl vairāk – pašam gatavojot. Varbūt es spriežu nepareizi – bet nē, sevišķi ar Pilmaņa kundzes partiju tas bij redzams – ar nenovīdību gaidīja to, ar nenovīdību saņēma – un tur bij – kā lopiņiem piegāztas pilnas lažas ar labumiem. Nabaga cilvēki.
Skaista diena – jūra zila, saule spulgo mierīgos krastos. Man jādomā kā sarīkot manu vakaru – esmu visur tagad bijusi, visās mājās lūgta, man kārta cienāt un godāt. Tam vajadzētu būt – tīram priekam bet te ir savāds – sacensību gars, līdz ar to – atzīšana un pelšana. P. kundze ar kādu protesta garu par to runāja, ar to pašu garu bija piegatavojusi māju pilnu, noklājusi visas malas ar – ēdienu un dzērienu. Te – „ņemat, atņematies”. Un R. kdze sāņus, kā uz senas skatuves, izteica – „Skatījos – no kuras kūkas ņemt, ka neiegāžos neēdamās…” Nebūtu man jābēdā – bet tas pats nejaukais sacensības, vai mazākais – nepadošanās gars liks noskrieties un norūpēties. Žēloties par pasaules iekārtu mēs protam – sacelties un iet pret to – esam par vājiem.
Un man tik – sūdi!
Vakarā jāzvana Gailītei – varbūt labi, ja viņa šonedēļ te būs bet – nekas viegls un jauks tas nerādās.
6 p.m. Jūra pēkšņi gaiši zaļganzila ar tumšāku svītru pie horizonta, kur ir viegli rozīgi, ne visai tīri, iekrāsotas debesis, kas augstāk spulgo baltdzeltenas, pilsēta lejā bāla, krītaini – visfantastiskākais vakars, citur tuvumā te, mājas, koki, tādi pat kā vienmēr – it kā nekas nebūtu noticis – haha!
Biju pie Ainas – nu kaut ko viņa sašuvusi… bikses – ar ‘jūrnieka galiem’ – prāta viņai nav, man tās nepiestāv – Bet – ko tu trakam padarīsi – tā žaketīte ok. Tai gan – visur kaut kas raustīts un tīts un es pavisam neesmu droša, ka tā drēbe likta ‘krustu šķērsu’ – jocīga sieviete, kā pa miglu. Ja arī viņai vajaga tāda fasona – ar platāku lejas gala (pag. reiz nemaz tā nebija) tad – kādēļ viņa liek to uz manas figūras. Nu – redzēs, redzēs. I don’t care. Bet ja būs jāsoļo. Jaciņa izskatās o.k. – bet neizskatās labi uz viņas tas ir man jaunām biksēm – tādi platgaļi ka šausmas. Jūtos nelabi fiziski – vakar tā reimatismu tēja laikam bij no good.
What to think – es jūtos kā muša medū iekritusi ar šīm dāmām. Es gribētu drīzāk tikt pati uz savu roku – bez nekādiem uzdevumiem. Tā Aina – nesaprot neko daudz no tā ko viņa šuj. Platgaļi man nevar būt labi. Pilnīgi – nosit lejā garumu cik nu tā ir.
Otrdiena 6 am. 12. okt. 1971
Es domāju un domāju par savu lugu ‘Cilv. Šķūnī’ – un ja to nevar spēlēt uz vella paraušanu – tad, kaut kas nav riktīgi ar tiem spēlētājiem. Drāmas tur nav ne vienā galā, ne otrā – kur viņi tur redz traģēdiju? Smieklus tur var taisīt visu laiku. Bet – mūsu publika jau neprot par citu smieties – tikai ja žīds gāžas no kruškas! Jeb var, jeb prot? Nekā no Godot viņiem. To stupido Eglīša (kā tas cilvēks tādu dabūja gatavu?) viņi ņem nopietni. Jā varbūt – tur vajadzēja smieties visu laiku? Un tā es arī domāju – bet par vienas personas blaukšķēšanu nevar ilgi smieties – un kaut kā tās beigas – varbūt tāpat kā man – par tām neviens nesmejas un meklē tur ‘ideālus’. Bet tik viegli tur (sēžot starp nopietnajiem) tur nevarēja smieties.
Es domāju – ka viņš tur ‘māžojas’ ar to draugu un Baibiņu naktī – bet cilv. domā, ‘ka viņš dzīvo savos sapņos’…
Kur bezdelīgas pagalmā laidelējas.
Šis vārds jāatceras. Visi īpatni vārdi aizmirstās.
Gaidot te (guļot) kad Georgs būs prom un varēšu iet dušās – es lasīju uz kādas kastes zem skapja – angļu uzrakstu un domāju – ko no tiem burtiem varētu latviski runāt? – kādās kombinācijas tie mainītos sākot latviski skanēt – tur ir:
Baking cups – es lasīju latviski Nabiņ spūks, tas nav nekas, bet latviska kombinācija.
Tur ir: ideal – un man ienāca prātā laidelēties.
10 am. Biju līdz trauku (+ vīna) shopam lejā – apskatīties cik tur šķīvi maksā, šo tad labāk pie Woolī. Salu uz ielas, jo vējš aukst, lai arī viln brunči + džemp. Paskatīju gaļu – roll un mēli. Vai vajadzētu vistu? Vai uzgriežamos? Vai abus?
Biju izsalkusi atnākot, arī nogurusi – un tas ap 2 kilom. ja ne 3! Un pret kalnu atpakaļ. Un noriju 2 nelielus banānus krūz. piena krūz. kafijas ar 2-3 tējkar. vegemite. Feel funny! Nav brīnums! Uz ielas vind inside un outside – Būtu jāraksta otra luga – bet nemaz nedarbojas domas. Vakar mazliet darbojās. Sirds tāda sapūtusies par visu, bet ko nu viņa, pūš, kāda mārciņa jau viņai ir mazāk jānes.
10.30 Ausi arī savilcis vējš. Jāliek vienmēr vate iekšā tādā vējā. Ārā – kaut kas ziemīgs, sens, labi sēdēt istabā un atcerēties kā vēja valodu, senus vārdus, notikumus: kā vecā mamma runāja līdz priecājās (kuram?) mazbērnam – „to vajgija zināt, to vajgija just” –
Jeb tā bija es pati kas tā runājusi? Domāju ka nē. Skumji un skaisti. Un kurš teica – ‘adanata’ – adata un ‘vaignīte’ – zvaigznīte? ‘Lāča, pāča žūžū’ – aijā žūžū lāča bērni.
Jā, teici teic valodiņa…
8 pm. Gailītes no. atkal neatbildēja. Piezv. Freimanim – tam nodots kaimiņmājas num. Jāgaida – bet dabūju. Varbūt dziedāšot Rutupa Koris! Tas var iztaisīt lietu tādu – ka man prasīs long dress? Ko tad? Mērkaķības. Kur tā Gailīte ielīdusi? Liek zvanīt un 2 dien. nav mājās.
Es slinkoju bez jēgas – nekas neiet no rokas – nekas nerodas!
Trešdiena 13 okt. 1971 5.30 pm.
Šodien – rāvos ar ‘sagatavošanās’ darb. Viss gāja labi (arī nauda protams) tik pēd. nesiens bij par smagu – nopūlējos un krusti sāk sāpēt. Ceru – pāries.
Kas viss darīts!:
Notīrīju 2 brass sveču lukt.
‘’ 2 spoguļus
Nokrāmēju sav ist spoguļa priekšu
Izgludināju Ineses aizkarus sarkanīgos un uzkāru!
Nomazgāju visu šo trako logu
Izmazg. spilv. pārvelk. – (tas vēl jāglud.)
Tad 3 reiz gāju šopīt –
1) nopirku atstiepu vispirms – vistu boileri, mēli – salātiem
2) 4 krūzītes + tasītes,
6 vīna glāzes
Liķieri Benedikt.
3) saldskāb. maizi, un visas grocerijas izņemot krēj. un vēl šo to ko nevar ņemt tūlīt, kaf. etc.
Viss gāja brīnum labi – sirds gluži apmierināta ar banānu lietu liekās, staigāt O.K. Tagad ieliku iekšā gandrīz visu jogurtu. Bet – tas nebij labi stiept tik smagas pakas – jāgaida ka pāries, sirds un ‘krusti’. Ak, ak! Un buss turpat bija – varēju ķert… Bet apkrāvies tā, ka ne busā nevar tikt. Ceru būs o.k. Ir jau stiepts agrāk arī.
Izdevu kādus 15 dolārus!
Tie dzērieni gan – dārgi! Un kādēļ mēs sievas iesākam tik daudz tos lietot savās sanāksmēs? Pie Pīļmanīšas – vesels mežs pudeļu! Gluži neestētiski.
Ko man pirkt? Benedikt mazā pudelīte $4 – nezin vai visiem pat iznāks!
Ņemšu tikai vīnu.
Šerry for start.
Un Moseles pie ēdiena. Tā būtu pareizi. Visi tie sparkling ar blīkšķiem – not for me. Jeb – Vermutu un iepriekš to mixīt? No! Tad man glāzes arī nebūtu jāpērk. Bet – vajag – limonāde jādod, kas grib dzert.
14. okt. Pagājis ir nemanīts!
Piektdiena, 15. okt. 5 a.m.
Uzmodos par agri, bet šodien jāsakārto visi priekšdarbi manai partijai te dāmām. Jāpērk glāzes. Vīns, un visi sīkumi. etc.
Vakar avīzē mans dzejolis – Romā. Man pašai tas izsaka visu (apmēram) ko es gribēju teikt, bet es tur dzirdu arī neteikto un kā to dzird vai nedzird citi – tas man paliek noslēpums. Izlasīju – Tas man liekas meistardarbs! Humors, maigums, forma un tāda valoda – kas izklausās itāliska! Ko vairāk kāds varētu iedomāties.
Un tā iespaidā sāku izveidot humoristisku dzejolīti, bet uzdedzu gaismu te (gultā) un kāds briesmīgi nemierīgs naktstauriņš trako apkārt tik ļoti – ka iztraucē – jā visu manu sacerēto pantu!… un noskaņu arī. Varbūt šim nabaga naktstauriņam taisnība – dzejolim Romā ir dziļš emocionāls pamats un ziņa, saprašana – kā svaiga atmiņa par visu ko runā. Bet tas ko te gribēju rakstīt – būtu bijis viegls savārstījums. Jā, nav viegli dzejot. Ne katrreiz to var. Kur tagad, mani tā, 2 g. atpakaļ, laika spēki? Tas bij D un ceļojums. Un tad iznāca kādi kumēdiņi te. Ak, es tiešām dzīvotu kādu laiku no banāniem, lai atdzimtu…
3 p.m. Rīkojos – kaut kas iet uz priekšu.
Vēstule no Gailītes:
Mans vakars atcelts uz – februāri. Haha! Es domāju – nezin vai ies gludi! Jau Ķirpei rakstot piemetināju, kad viņa vēlēja laimes uz to – ka visādi jau ies…
Te nu ir! Ka tik radikāli to darīs to gan nedomāju.
Bijusi apspriede ar Klauvertu un atlikts. Kl. neesot arī izziņojis.
Kas tad ir režisors? – Gailīte.
Jau es skatījos latv. avīzē – kāds cits sarīkojums tai pašā – datumā jau 2 ned. atpakaļ bij izziņots – mans – nav. Jau es gaidīju kas būs!
Bet Freimanis, (laipnā vientiesībā) teica aizvakar – viss kārtībā, Rutupa koris dziedās, Gulbergs un citi deklamēs, Gailīte inscenēs ‘Viņi’. Haha.
Kas vainīgs? Es. Kādēļ pārmaiņa – nezinu, ka luga par vēlu? Bet lugas man nemaz neprasīja – teica vai nu luga, vai citi sīkumi – abi kopā, par daudz. Tagad – lugas vaina. O.K. Bet visa nelaime jau ir tā – ka tas viss iznāk – godinājums, jubileja vai kaut kas tamlīdzīgs. Ja es ko gribētu tā kā es to domāju – kaut ko dot un par to kaut ko saņemt – ne godināšanu, naudu nākošai grāmatai, tad man būtu jābūt tur Sidnejā un pašai jādara vairāk – ne tikai uzrakstīt.
Viss ko es gribētu – ja es privāti dabūtu naudu, un kādā citā izdevniecībā – ne čiku ne grabu – izdotu dzejas! Lai svilpo ar savām jubilejām – ja negrib, man jau nevajaga. Ja nav ko teikt nekā – lai nesaka. Lieta esot tagad pie – Gulberga! Tas it kā sākums tai lietai bija – Gulbergs + Freimanis ieteica. OK – Es varu saprast ka nevienam nav interese tur ķēpāties – bet kam tad dod to lietu rokās tādiem, kas ne var ne ir spējīgi.
„She will {be} all right, don’t worry” – tie ir Gailītes vārdi par vakaru. Un vēl „Lai cik fantastisks kaut kas būtu jāuzved – es to darīšu!”
Še tev fantastisks – nieka literāru vakaru nevar sarīkot. Ar to Gailīti ir tāda klukstēšana no kā tikai vanckari iznāk. Jau ar to izstādi viņa tur izrunājās ellē. Tagad pavisam. Bet – lai, ja kāds grib man taisīt lai taisa, bet no plēšanās tur vidū šinī valdnieku un valdnieciņu jūklī – tur nekas labs nevar iznākt. Tad tur jāiet lauzties dēļ savām tiesībām, vai arī jāklanās un jāizmaksā. Un tā vien – gribētāju un darītāju diezgan – lai tik taisa paši ko tik kurais…
Nu – dabūšu ko labāk izstrādāt – arvien tas pats – gatavošanās… laiks un brīvības būs. Bet dzejas ir jau sastrādātas, tās jāizdod!
Pēdējā, šīs nedēļas avīze.
Eff eff! Paejiet nost vecīši!!
Šodien pie mūsu bučera garām braucot redzēju D. Ja viņš man vēl dotu kādu dzeju! Es vēl mestos iekšā. Es kļūstu mazliet tievāka. Es nevaru iedomāties ēst kaut ko citu, kā: banānus ar pienu!!
Jau svētdienas rīts 1 a.m. 17. okt. 1971.
Aizvadīju viešņas – un varbūt nevajadzēja mazgāt traukus – mazākais ne tik ilgi – gribēju noskalot tik dažus – bet kā sāku – tā līdz pēdējam.
Šorīt, vakar tas ir, izcepu ķimeņmaizes. Izcepu labāko un skaistāko kliņģeri savā mūžā (man liekas) un izcepu saldā piena kūku – tā 2 reiz jācep (peanuts un pildījums). Piena kūka bij burvīga. Rudzate taisni rija gabaliņus! Un kliņģeri visi ēda kamēr vakariņas vairs nelīda iekšā. Bet – es jau nevarēju viņus atturēt no ēšanas to kliņģeri – Sweet sherry – ir prasts vīns. Vai es nevarēju ko citu ņemt. Tad jau vecais Vermuts cita lieta. Bet Newcastlē to man nobrāķēja. Nu – tur visi viņi bij ļurļiķi – tikai liķieri. Ok. Franču liķieri – netaisīju vaļā – dāmas līdz acīm pieēdušās, piedzērušās vīnu – nebij vērts. Rieslings bij feins! 1968. Orlando Barossa Riesling. Merija arī uzlielīja. Bet viņa ēd un dzer no visa ar sirsnīgu patiku un brīvi – bez raustīšanās.
Bija laba partija caur un cauri. Pašās beigās dāmām, kas vēl 4 bij te – piedāvāju cup of tea – un tas brīnum labi garšoja pēc izēšanās līdz kaklam.
Tik daudz foodu nav vajadzīgs. Ko nu ar Benedikti darīt. Jātaisa reiz dāmām tikai kafija. Kādas vieglas maizītes, kādi viegli cepumi un visu mēreni –
7 am.
Sapirktie trauki:
6 tējkarotes 1.08
4 krūzīt + tasīti 1.30
4 liķiera glāzītes 2.50
6 lim. glāzes 2.10
6 vīna glāzes 2.22
9.23
Parāds – $18.
Partija izdevusies 100%!
Kliņģera personīgās īpašības: visi produkti apmēram uz acumēra, samazināti no 2 mārc. miltu daudzuma uz apm. 1 ½ mārc. kā ‘ienāca prātā’ pielikts klāt apm 1 ½ – 2 karotes eļļas.
Raudzēts ļoti ilgi, jo sāka uzrūgt lēni. Tikai taisītas visas durvis ciet, lai vējš nepūš, ‘gas on’ krāsnī turēts, uz silta ūdens katla beigās – bet rauga arī nebij visas 2 oz. un nekad mīkla nedabūja sakarst par daudz, kas dod skābu, rauga garšu mīklai. Domāju jau ka viss saies dēlī – nerūgšanas dēļ, sāku dekorēt (ar sviesta mīklas lapām, mandeļu ziediem, drupačām) un šis sāka celties, kad liku krāsnī jau pēc neilga laiciņa ‘aizmiedza abas acis’ – abi caurumi gandrīz pazuda no uzrūgšanas. Uz pannas uzliekot, mīkla likās vijīga, mīksta un es to viju riņķī vien, kā stirķi, krietni cieši saviju, bet citādi neko daudz ‘neplacināju’ un nespaidīju – cepu ap 45 min, bet pēdējās piecas varēja izpalikt – tomēr grūt labāk būtu bijis izcept. Sastāvdaļas (īstā recepte)
Milti (Moth. Ch. Plain) 2 lb.
Piens 1 pint
4 olu dzelt.
¾ mārc. sviesta
1 mārc. cukurs
½ citron sula
½ citr. miza
2 oz. raugs
2 pac. safrāna
1 tējkarote sāls
2 oz. mandeles dekorēšanai un mazliet sakapātas – klāt
1-2 karotes eļļas, toties mazāk sviesta
Nedaudz (2 saujas) rozīnes
Kardamons
Dekorācijām drupačām un ‘lapu’ mīklai:
Sviests + cukurs + vanilja, laikam kāda tējkarote ruma.
Šī recepte jāmēģina atkal.
Virsa bija noklāta ļoti biezi ar drupačām (tas ir ne čupām, bet vispāri, lai katrai šķēlei tiek). Apmēram tāds – bij mazliet crowded ‘zīmējums, bet tā iznāca un bij labi ziedi no plašā riņķī liktām mandelēm un vidū čupiņa drupačas, lapiņas, rullētas pēc iespējas plānas lai svars nespiestu kliņģeri lejā.
{Small sketch of decorated kliņģeris}
Nu – apdziedāts šis notikums pietiekami!
10 am. Skaista karsta diena.
Gulēts tikai stundas 3.
Nogurums, bet galva nesāp
Jādomā – ko tālāk?
Pirmdiena 18 okt. 1971.
1 p.m. Ielūdzu Geraldu (+ Georgs) vakariņās – izvārīšu labu frikadeļu zupu no buljoniem, kas palikuši no partijas un uzcepšu kūku – un pielietošu no tā krējuma litra, kas arī palicis. Man ātrāk jātiek no šī food vaļā, lai varu pabadoties.
Redzēju D braucam no lejas ar cigareti kā puļķīti viņa apaļajā galvā ar degunu, kā otru resnāku puļķīti. Viņš jel ir jocīgs.
Pastā nekā un man ir skumji.
6 p.m. Sabaroju boarderus ar speciāl taisītu zupu un kūku. Zupa no tā kur vārīju sivēnroulādi un kur vistu (no vistas vēl lielā daļā buljona paliek fridžā), zupā liku zirnīšus, šellnūdeles, jaunos kartupelīšus, burkānus, frikadeles, un mazu gabalu niera, (to nemaz nevadzēja pirkt) frikadelēs iemīcīju ½ mārc. mincesteak, sagriezu smakli rulādes atlikušo gabaliņu liesumus, divas ripiņas salami, olu, sīpoliņu. Bij pacietas, bet garšīgas – zupa visumā ļoti bieza un laba – izēda visu un tagad happy ar kūku, oranžkūka (gatav. mix) + 1 ola, + 1 kar. olu liķiera un krējums putots ko klāt likt – tīrs krējums vienā bļodiņā, otrā ar olu liķieri. Tas tiešām labi piestāv pie oranžkūkas. Viņi paēd dūšīgi – tas par to, ka viņi labi maksā un ir OK. Geralds aizveda Gailītei manu lugas manuskriptu – Georgs pirka limonādi manai partijai ko biju aizmirsusi, un neņēma naudu. Tāpat no gas bil’a $7.90 samaksāja $7. Un par elektrību arī droši lielo daļu maksās. Tā kā, tas labai sadzīvei, ka šodien viņiem taisu ‘partiju’, dzer arī to lāsīti vīna ko Georgam atdevu no pārpalikušā saldā sherry un Geralds dzer kafiju. Very good. Vienu dienu viņiem nav jāķemerējas ar foodu.
Un es? Briestu kā pupa pēc tā dieting. Būs rītu jāsāk atkal! Fridžs būs tukšs, tad varēs, citādi – nevar iesākt.
Un – kur dzeja?
Otrdiena 19. okt. 1971 6 am.
Saule spēlējas logā.
Vakar pieēdu borderus barodama – uzdzēru vēl te vīnu – negulēju tik labi kā ar banānu + pienu. Gribu tikt pie tā atkal. Un – reiz būt arī brīva no visa te kas vēl jāgaida: vai Gailīte brauks? Vai Gulbergs rakstīs? Vai es varēšu braukt uz Newcastli?
Patiesi – ilgi es tur negribu palikt un runāties vēlēšanās pēc mana vakara atcelšanas ir stipri mazākas – laikam tā vietā doma par darbu mierīgu un nepiespiestu, negatavotu ‘speciālam gadījienam’. Bet – jāaizbrauc uz kādām dienām būtu!
8 am. Mākoņi pieņemas, vējš, vēss. Varbūt līs. Es cīnos ar kafiju un salami. Vai tā vajadzētu? Bet – kamēr tas viss būs apēsts – Ak! Neesmu iemācījusies daudz. Un nemaz nevaru rimties ar jogurta pusīti un kafiju, kā sākumā domāju.
Pārlasu te dzejoļus, pamestos. Dažs liekas labs.
11.30. Pastā – nekā.
Nemiers. Nezinu kā valdīties. Noslaucīju ist. priekšu, pārstādīju dažas puķes. Lietus sāka pilināt. Nelīst tālāk.
Jālasa – jāmācās kaut kas prātīgs – lasu lēnām to Prustu – patreiz tas kuļas par savām Guerment princesēm un tur ne vella nav.
Par moderno mākslu – ko Pat iedeva lasīt – neko nevaru paturēt prātā – tur salīdzina – lielāks talants, mazāks talants – tas nav nekas, brauc pa visu pasauli no 1945 – un tas ir – pavirši. Vai arī – pārskats kādam – kas jau visu zina. Es to visu nezinu, Amerikā etc.
Trešdiena, 20 okt. 9 a.m.
Saule. Nevarēju gulēt no gaidīšanas, lai sāktu šo dienu. Uz ‘uzprovi’ jāiet, pasts jāsaņem – vai būs braukšana rīt uz Newcastli? Bērniem jāraksta etc. Varbūt Rudzate nāks. Varbūt gribēs vest uz izstādi. Ja varēs iekombinēt OK. Bet – nekādu vajadzību man nav. Gandrīz labāk atteikt. Lai tiktu mazliet vaļā no viņas – viņa mazliet ‘uzplijas’ ar to, ko viņa grib, kas viņai izdevīgi. Labāk lai nāk un maksā par klavieru stundu…
Mani borderi – guļ kā beigti! ‘Netur sitiena’ – kā Ģermanis savā grāmatā saka. Uztaisa viņiem partiju ar 1 ½ glāzes vīna – šie gar zemi, nāk nelaikā no darba mājā, neiet uz darbu etc. Nezin kas Georgam lēcies – vakar sarūdzis bij mājās no darba ap 12 dienā. Žēl – ja atkal izsviests, vai maina darbu. Būtu man samaksājis elektr. bill – bet ja pašam ies švakāk – manas finanses cietīs. Kur lai ņem naudu?
Rīt – braukšu uz Newcastli. Mana partija izdevās necerēti labi. Izcepu labāko kliņģeri savā mūžā (Rīgā saka kringeli – Kringel – ogu maize, dzelten maize? Var tā būt arī bez ogām un ne dzeltena…) arī citas lietas nepievīla, labi. Tas padarīts. (Pārpalikumus bagātīgi izbaroju īrniekiem, kā tas klājas.)

