Trešd. 8.30 am. 1 sept. 1971.
Pār jūru ceļas vētras melnums un aug šurp lielāks. Vējš no P. Kembl. puses. Man salst te un tur – reimatisma pilns? Liekas nē. Tikai – tāds, uz to pusi. Un – labi ir ka var sēdēt un nav nekur jāiet. Izturēju jau skraidot uz Salliju – bet kļuvu gan nonīkušā skatā un cik ilgi varētu ziemai turēties pretī. Tagad – te jau kā ola – te šis te tas. Gulēt vajag – tad labi. Tagad – vēl jāpārraksta – un nevaru un nevaru to izdarīt. Šausmīgi. Es – rakstu ko vairs sev? Tomēr – arī sev, bet ne tik brīvi, un tas varbūt ir grūtākais – izspraukties caur to adatas aci – lai būtu publikai bet pats sev.
Ceturtdiena, 2 septembris, 4.30 p.m.
Raksts par Šartru nosūtīts Dēliņam! Ko es tur plēsos ap to! Kādēļ tas grūti rakstījās? Viss šķiet jau desmit reiz gatavs – un nav. Man – ir jāraksta viss cauri uz reizi, cik vien to var. Tā ir mana vēlēšanās un it kā vajadzība. Tā ‘pa gabaliņa likšana’ kā rakstot arī Anš. Eglītis – droši vien laba lieta, kā citādi varētu uzrakstīt romānu? Bet dažreiz ir, ka šie gabaliņi pludo kā pajucis plosts, pa kokam atsevišķi, un dažreiz tos grūti sasiet kopā. Protams – ja esi pieticīgs un ņem to kas reiz uzrakstīts par labu un pieskaņo jaunteikto tam – tad ok. Bet ja tu ar jaunu sparu ražo tālāk un sagrozi iepriekš paredzēto domu – tad ir mess un mess. Jābūt uzmanīgam, nedrīkst atkārtot variācijas, domas variēt, katrā ziņā – nepārgrozīt, noklīst sāncelos. Nu šoreiz bija īsti – jārokas atmiņās, lai varētu atcerēties dažas lietas un protams jāuzmanās samuldēties vēsturiski nepareizi – jo Šartra ir Šartra!
Dēļ mana – nakts stāsta – Rudz. kdze arī negulējusi! Traki, traki – burlaku stāstus sāk Ķikure rakstīt un sievas neguļ…
Pastā šodien nekā.
Dzeja pēdējā laikā nerādās ārā!
Ko ar lugu! Bet Dēliņam jānosūta pietiekami šai laikā līdz manam vakaram – tas varbūt vai svarīgāk kā tā luga – jo to varbūt atteiksies sagatavot tā kā tā – tā jātaisa – vēlākam laikam. Tā jau Gulbergs teica – festivalam!!!
Iztīrīju mazliet māju, izmazgāju matus. Veļa jāmazgā – bet citādi – viss brīvs rakstīšanai. Esmu tīri te nocīnījusies pa šo dīvānu ar visām grāmatām. Man vajaga te nelielu galdiņu rakstāmmašīnai – un tad viss var palikt kā ir – mans desks guļamistabā, dīvāns te lasīšanai un uzmetumu rakstīšanai un strādāšanai tad – kad vajaga ielas un dzīves tuvuma un guļamistabā nevar izturēt. Tagad tur arī – auksts. Galdiņam te telpas pietiek visu neizjaucot.
Piektdiena, 3 sept. 5 p.m. Pastā – nekā!
Izmazgāju veļu. Citādi – diena noslinkota.
Biju līdz jūrai. Nejutos te labi – it kā galva sāp, nelabi, nogurums – aizgāju un atnācu, nebij viegli – bet tagad ir O.K. sēžu un atpūšos. Iegāju antīku veikalā – vai vēlaties seškantīgu ar vienu kāju? Veclaicīgs tējas – pēcpusdienas tējas galds. 2 dolāri. Hm? Vecs maita. Bet izņemot, ka 1 kāja mazliet traucē sēdētāja kājas rakstot, to varētu arī ņemt. Viņš te tai ziņā būtu O.K., ka ir veclaicīgs tea table. Hm? Ko darīt? Paņemt? Gandrīz gribētu – par 2 dol. Neko nedabūs. Man derētu lielāks ar atvilkni. Bet tas jau būtu sapnis, dabūt kaut ko ar atvilknēm.
Un tagad, kādu pusstundu jau, man nemaz nav labi – sirdī dur sāpe un man negribās ne kustēt. Pārpūlējusies no tālas iešanas spaidu kārtā? Laiks ļoti skaidrs – lietus nevarētu nākt? Citi laika grozīšanās apstākļi? Kafija?
Latv. avīzē – (no manis nekā – nav dzeju man vairs ko sūtīt…)
Melb. par Godo bijis referāts. Beckets notiesāts kā „pilnīgs draņķis un komunists, redzams tas tieši no Godo, un vispār tāds, kopā ar visiem domu biedriem.”
Man skumji – ka ineteliģenti latvieši ir tādi fanātiķi, tādi ‘slimi’, kā no kādas ‘brāļu sektas’. Un žēl – ka tā muļķa vista Vija Spoģe nav parūpējusies izprast – kādas dekorācijas taisīt. Varbūt ja Spoģe būtu devusi tam kokam zaļas lapas (kā Bekets to prasa) varbūt būtu kāds mazums saglābts. Bet varbūt arī nē – teiktu: „Lūķ, komunisms zaļo.” Idioti, kas nevēlas mākslu baudīt – kas rokas un meklē mēslus. Kam nav cieņas pret garu nemaz. Kas ir as mieru ‘izstudēt desmit grāmatas’ – lai atrastu iemeslu apgāzt kaut ko, kas ir vairāk vērts, kā viņi, kas dzīvo, kas ir gara radīts! –––––-
Plikš karogi vējā
Ar skaņu pieklusinātu
Kā viegli aplausi dienai
Zaļām vijām kas vīta.
Nu šķiet – tas sen jau....
Sestdiena, 4 sept. 8 a.m.
Latv. avīzē prasa lai iesūta vietu nosaukumus (Latvijā) valodas pētīšanai. Jaša varētu labi atbildēt… Viņš zina Ļaudonas visus kaktus, arī Sāvienas, Mārcienas, Saikavas. ‘Lielmātes tilts’ ‘Velna tilts’, Lielais krogs, Kalnvirsa, Mežduses…
„Liela Dieva kalpošana, maza grēku atlaišana” dzirdu viņa balsi, viņš teica tik izteiksmīgi.
Es līdz viņam īsti nenotiku – varbūt pašās beigās – es vienmēr biju tāda sevī un nekā nezināju – kas īstā dzīvē vērtīgs. Tomēr – kaut kā jau sapratāmies. Varēja jau viss iznākt labāk – jau tā lidmašīnas kavēšanās – etc.
Nu gan būtu jābrauc uz Newcastli! Sirds izsalkusi pēc mīļiem cilvēkiem, pēc siltumas.
Bet – luga? Kādēļ es nerakstu? Desmitreiz es varētu to izdarīt – tikai es gribu pāri par to, ko es varu. Bet es jau nezinu – ko es varu? To redz tikai kad izdara.
12 pusdienas laikā.
Biju šopīt, iztērēju nākošnedēļas naudu!
Medus – 2 podi! Labs medus.
Man liekas es pabeidzu un uzrakstīju iesākto dzejoli – Francijas meža izcirtumā.
Tur apsēdos uz priedes celma… pašai patika sentimentālais un tomēr man liekas balansētais sākums, kam bija justas, bet neuzrakstītas beigas, tagad es tās notvēru. Man liekas es šorīt tik labi atcerējos to momentu, ka pateicu to, ko toreiz domāju. Bet ‘aizdzejoju tam pašās beigās garām’. Tagad es to notvēru – to, ko toreiz izjutu, ka mazie ziedi it kā sargājot steidzās stiepties pāri, nesegt zemi… Tas bij jauki. Es domāju – Man ir viens dzejolis. Sentimentāls? Jā!
Ko es skaitu – par uzrakstītu?
Kad ir notverts (apmēram – līdz pilnībai to nevarētu, no nav robežu) – tas, kas izjusts, izdzīvots.
Uzrakstīt dzejoli – kas dotu man tādu pārdzīvojumu kas man nav bijis? To es neesmu mēģinājusi ne varējusi. Varbūt ir arī tādi sākumā bijuši – apmēram tādi. Bet ja man viņi nekā nenozīmē, vai kādam citam tie var ko nozīmēt?
3.30 p.m. Mocos atkal – radīšanas mokās, vairāk gan – sirdsapziņas ēdās, ka neko nedaru.
Man gribās braukt uz Newcastli. Citreiz gribās tur būt, ne braukt, tagad – ar mieru arī braukt. Bet nevar, nevar. Lugas jāpamēģina – lai arī vēlu.
7.30. izgatavoju carry, no ‘lētas’ gaļas ko vakar nopirku – un nekāda lētuma tur nebija – bet carrys ok.
Man liekas, mana vientulība mani sāk nospiest. Es pavadu daudz laika ar viņu cīnoties. Zināms – man vajadzētu sadot pa dibenu. Vakaros esmu nogurusi un nekad nekā nevaru uzrakstīt. No rītiem – gaidu pastu un skraidu nemierā iekšā ārā. Sāku rakstīt – ja to var saukt tā, tos pāris vārdus – to lugu par suņa lediju – bet tā taču būs rupja – tādu nevar. Kā lai izgrozās?
Bet – man jāgatavojas manam vakaram. Un – man sāk likties arī, ka ar to vakaru viss ir viens pārpratums. Kad runāju te par naudu jaunai grāmatai, ar Gulbergu, un nācām uz domām – rīkot manu vakaru, mana doma bija – saņemt visu kopā, kas derīgs no mana rakstītā kāda vakara pildīšanai – un taisīt to gatavu – lasīt prozu, dzeju, varbūt kaut ko tēlot. Un – par to būtu maza ieejas maksa kā tas te parasti ir – un tās kāda daļa nāktu man, manai nākošai grāmatai, tagad dzirdot un redzot kā tas iet – iznāk, ja kādam rīko vakaru tad tas ir viņa – godināšanai. Ne viņš (nabags) kaut ko dod, bet – viņam dod. Tāds vakars protams, protams – var man glaimot. Un aiz kādas ‘spīdēšanas vai tikai noturēšanās’ kāres, es varētu kaut ko vairāk, kā parasti uzrādīt. Tas katrā ziņā būtu man ieguvums. Bet – mana doma bija citāda.
Svētdiena, 5 sept. 9 a.m.
Nomazgājos, paēdu (domā, tur nav darbs?) Izzīmēju latvisko musturi no saplīsušas Mrs. Sidorenko sedziņas (bij ko kreņķēties, bet izdabūju) Viņa grib to no jauna kaut kur izlietot šūšanai.
Un sāku dzejot, domājot par to, ka es nelietderīgi nokavēju laiku tincinoties vēl ap to dzejoli domās, ko vakar izrakstīju un nobeidzu. Bet kas it kā prasa – būt vēl izdomājams, vēl izlolojams, kad tas jau gatavs. Varbūt arī šai procesā kaut kas tiek mainīts, kāds vārds labots vai apšaubīts un pieņemts tomēr:
Tu nāc kā maza saule. Un ej.
Un kad tu nāc un ej
Laiks tuvi tāli jādod tavai nākšanai
Un tavai iešanai.
Ir ausma jāsvin,
Un riets –
Lai gaismas izplaukt var
Un izziedēt.
Ja ar neko tur mainīt, grozīt nevar
Ja kas tur kļūdains šķiet
Kā mazi mezgli paliek,
Lai tas tiek apstiprināts,
Apzīmogots, pieņemts
Tas ceļš, tā pasaule kur tu
Kā maza saule nāc un ej.
––––––––––––––––––––-
Francijas mežmalā
Tur apsēdos uz priedes celma
Un raudzījos kā virši zied
Un klausījos kā viršos vējš
Kā smilgās vējš,
Kā man pār seju rīta vējš
No sveša meža zaru šalkām
Sen sen dzirdētas skaņas nes.
Bet man bij jāceļas un jāiet.
Tur līdzās dzelzceļ sliedes bij
Kur vada tās, kas to lai zin?
Bet man bij jāceļas un jāiet.
Uz kurieni – kas to lai zin.
Es nolauzu sev kazenāju
No visa tas bij senākais
Ar savām melnām ogu acīm
No bērnu dienām raudzījās
Man neizprotams vēl arvienu;
Un noliecos pie baltās smilts
Ko mazas, saules siltas puķes
Kā pasargājot steidzās segt.
Bet man tai nebij jāteic daudz:
„Man jāiet tagad. Bet varbūt
Varbūt kaut kur, kaut kad
Kaut kā. Mēs tiksimies.
Kas to lai zin”.
1.30 p.m.
Un – nu man liekas tas viss – nederīgs, tas rakstījums! Ko lai dara? Rakstīju lugu (suņa lieta) un sāka tie cilvēki man ‘runāt un stāstīt’, kad staigāju pa istabu un domāju – sēdos to uzrakstīt – nekā, pazuda visa jēga. Ko lai dara?
Ārā auksts. Jūra ļoti zila. Varbūt nākoš svētdien kāds atbrauks? Domāju – Idu varbūt šodien? Bet izbraukusi te viņa ir visas malas… Pag. reizē bijām tādas sirsnīgākas, brīvākas. Bet – kur mēs bijām? Oh, tālu. Kur kukabara nāca mieloties – pie ezeriem, vēlu krastā. Man mani pašas vārdi šķiet tik tukši, plakani – tik – vienkārši. Kas tā par dzeju? Dzejai jābūt greznai. Viss greznums zudis. Spēlēju vakar un šodien kādu ‘gadu vecus’ Bacha gabalus un tas laiks atnāca, tas toreiz ne tagad vārdos pasakainais – tas, kas tad bija – D. sāpes, nepatikšanas, vēl – vairāk dzīves.
Georgs svilpo un ākstās pa virtuvi, laikam nezin kur likties, gatavo sev pusdienas. Liekas viņš būtu gatavs uzaicināt uz kādu spēli. Nē, ne es. Man pretī kaut kas – Aizspriedums pret viņa jaukto izcelsmi? Nē. Stupid – bet kaut kā tā un droši vien ne tā. Mani viņš nesaista, ne tādā veidā. Varētu teikt – žēl. Bet labi, katrā ziņā labi.
Man trūkst Ineses vēstules. Kā viņai iet? Sestdien, vakar tas ir, domāju būs. Nebija. Laikam steidz ceļot. Bet no sava vienas ceļojuma bij laika atrakstīt kartiņas. Nu jā – tagad solīja vēstuli.
Būtu jāiet staigāt ārā. Kur? Tālāk. Bet nedrīkst jau – kalnā, mežā, vai kur – viens iet. Un nevar aiziet.
Aiz mana pleca logā, no tāla skrējiena pilsētai pāri, no
Golfa laukumiem un ostas
Vējš svilpo
Dzied spraukdamies starp koku un stiklu
Pacietīgi visu laiku
It kā tas viņa lielākais uzdevums būtu –
(viņa) vēja, kas kuģus apgāž,
Jumtus nosviež uz ielām
Puķes apputekļo un augļu kokus
Dzied manā ausī
Visu svētdienu
It kā tam kādi nodomi būtu
Jeb tikai gulēt te palodās nācis
Pats miega dziesmas sev dziedot.
4 p.m. Te, izraksts no kādas lapiņas runājot ar bērniem par latviešu puķu un zāļu nosaukumiem:
Gaiļa pieši – dzelt. puķes
suņu burkšķi – lieli zaļi lapaini
cāļu galvas – dzelt. puķes
kaķu pēdiņas – sausumā aug. puķes
zaķu pautiņi – pelēkas mīkstas sausumā augušas puķes
vilka mēles – kāds lapains stāds
kumeļu pēdas – nezinu, apaļas lapas
velna sūds – kāds stāds
cīruļu actiņas – puķes, laikam violetas
bezdelīgu actiņas – lauku mazas atraitnītes puķītes
dzegužu lini – sūna kas zied
vanagu zirņi – vītenis violetiem ziediem
lāča purni – sēnes
gailenes – sēnes
ķēvju pupi – sēnes
bišu krēsliņi – dzelt puķes, dārzā
peļastes – puķes
gaiļa bikses – puķes
kazas bārda – kāda puķe
zirgu skābene – zāle
cūku pienene – puķe
raganu vēmekļi – piepes
lapsas astes – puķe
brieža sūna – balta sūna
lāču sūna – zaļa sūna
gaiļa pieši….
Dievkociņš – krūms, smaržīgs, smalks, viegls
Pietiek.
Oh vēl – lāčauziņas.
Dzīvnieku mīlestības pasaule.
Pirmdiena 6 sept. 8.30 a.m.
Mazgāju, tīru šo to, kreņķējos par sevi, par citiem par dzīvi un tam nav nekādas nozīmes. Gribēju aizmest vecās avīzes – atšķīru, tur Dzidra starp latviešu jauniešiem, tik labi izskatās! Izgriezu, jāaizsūta viņai – latviešu sportistu sejas.
Es nevaru – to lugu!!! Tās 2 – lugas!
Nosista diena – pasta nav. Vārīju zupu (pagara iznāca…) baroju Georgu (viņš reiz mani nupat ar zupu vakariņās pabaroja) izšuvu otru spilv. ar izvilkumu – iet ātri – tikai – tur vēl par maz.
What the devil – es te to rakstu?
Kaut es tās lugas varētu izspiest! Tad viss ietu labi pēc tam. Bez spiešanas un gribēšanas vairāk kā vajag.
… un pienāk vakars. Kaut kur manī (dzīvē, dienā, ķermeņa iekšienē, garā?) ir tukšums un tas spiež un nomāc (kā jau kad tukšs vēders, teiksim…) un es nevaru strādāt mierīgi. Kaut kā sevi piemānu un mani piemāna un laiks aiziet – laiks iet, laiks vairs nav…
Otrdiena, 7 sept. 1 p.m.
Pastā nekā, tikai Silkalna vēstule, kāda skolotāju sabiedrība lūdz bērnu stāstiņus par ziemsvētkiem. Es varētu kaut ko teikt par puķi – Xmas bells un krūmu Xmas bush. Bet kas tādu ko klausīsies?
Trešdiena, 8 sept. 12 noon.
Silta diena. Pastā – nekā. Vēstule no Klauverta – atsūtiet ziņas, datus par savu grafiķa izglītību, kādus darbus darījis, kad dzimis, kur dzimis etc.
Taisni jāsaka kā Pozzo – vienmēr kad, kurā laikā, no kura laika? Nepietiek ar to ka dzimis un te vēl esi. Nē – dati, dati. Man tie vairs nepatīk. Anyway – biju sākusi pārrakstīt lugu (2 lappuses jau tīrā…) te šī vēstule, nemiers, pārmaiņas, jāmeklē kur kādi dokumenti, jādomā kādi darbi sūtami. Bet – ceru atgriezties pie lugas un uzrakstīt – kāda iznāk iznāk.
Silts. Man nav ko vilkt visrū. Un man šausmīgi kož vientulība, bērnu trūkst, dzīves – tā, kas bija dzīve. Spogulī – krunkas – nejūtos labi pēd. dienas – tas ir neizskatos labi… Vaidu, gaidu etc etc.
9.30 Klauverta vēstule izmaisīja man rakstīšanu. Rītu – jāpiespiežas. Ir šis tas domāts, tālāk, viena otra maza sīkdaļa. Tik jāliek kopā. Rīt no rīta jāmazgā arī mati.
Par Nagari jāuzraksta stāsts. Kaut zinātu kur ir ieracies iesāktais uzmetums? Kurā kastē, kurā plauktā pēc izvākšanās no Geralda istabas, vai pirms ievākšanās tanī, pirms Geralda atnākšanas…
Kurjā karjā Jūs karjojāt????
Ceturtdiena, 9 sept. 7.30 a.m.
Sirds nelāga, vai no vakardienas stāvēšanas uz galvas vakarā? Jāuzmanās pat ar to – ne tik ātri un varmācīgi. Bet – kā ar visu – kad to dara, tad nemana. Mazgāju matus.
4.30 p.m.
Jūra ir nemierīga Pūš silti vēji Debesis aizmācas viegli Aizplīvurojas daudz vieglām mākoņu strēlēm Vēja izvandītām. Silts vējš svaidās ielās. Krīti gar zemi Un raudi. Tu neesi sagatavojies nekādiem svētkiem Kā svētki var nākt pie tevis? Debesis jaucas, satiekas, šķiras Veidojās mīkstas mākoņu saliņas Saplūst un atplūst Nemiera rotaļās. Jūra puto mīksti Kā alus.
Pāri 12 naktī. Kārtoju dzejoļus, rakstus. Tad sāku likt kārtis.
Kādēļ, kas to lai zina, gara stāvoklis pārsviedies uz labu. Kādas dienas viss likās – bleķis! Bet tagad atkal – Liekas daudz kas labs, kas rakstīts. Daudz dzejoļi – nezinu cik labi izveidojušies pirmā brīdī. Bet man netīk tos pārveidot. Man tie zaudē savu nozīmi tad. Īstā brīvā panta radīšanas veids ir – bez malšanas un kalšanas, momenta… nevaru teikt, bet gandrīz momenta darbs. Darbs kas tādā dzejolī ir likts ir likts agrāk, pirms viņa uzrakstīšanas – tas ir sevis audzināšana.
Ārā vētra. Bija fascinējoši sēdēt pie loga un just vētru ielā kad dzejoļi no Newcastles pārrakstīju – arī par vētru, man patīk tā dzejoļa vētras apraksts – „smiltis, lupatas, kaķi, tukšas konservu bundžas…” Un es atceros to labo nakti, kad pus pilsētas bija piedzīta ar smiltīm no jūras. Labais vecais Parnell place, un Dzidra gāja uz Teku ar lielo brūno adīto jaku…
Piektdiena {10.9.71} 7.30 a.m.
Piemācies, bet ar mākoņu svītrām un gaismu horizonta malā, silts. Vējš purina kaimiņu izžauto veļu – jautri kūleņo, dejo, kā karogi plivinās. Kā Rembranta diena. Bet pie jūras pelēcīgā ziluma, kā sveces, kā meitenes stāv egles. Debesis dzied kādu dziesmu.
5p.m. Ienesu manu mazo rakstāmgaldu te – patiesi šai istabai tas, kā govij segli, bet ērtāk būs man rakstīt un turēt tuvumā (atvilknēs) piezīmes un visu kam jābūt pie rokas.
Šodien – absolūti nekas nav radīts – ko vakar te laboju, kādas dzejas – liekas nepilnīgas. Kārtoju dzejoļus, sakārtoju atrastās dubultnieces 30 Zariņam nosūtītajiem, pielieku ‘krājumā’. Tas ir – ar vienu roku lieku klāt, ar otru ņemu nost. 4 mēneši tukši no dzejas, (Lūcijai Kalniņai nosūtītas divas – neatstājot norakstus) izņemot šīs ikdienišķās… kā lai tās restaurēju – tās bija pašai labās. Ak – tik vien nevar kā sava repertuāra dzejoļus paturēt un atsūtīt, kad man vajag. Šī ir gausa lieta – pārrakstīšana un šķirošana. Daži ir un paliek tādi – pusperētie. Kaut kas labs – bet kaut kas klāt tiem – vājš. Un to grūti nokasīt nost. Dažreiz izdodas. Dzejolis – jāizstrādā puslīdz gatavs, ja ne pilnīgi gatavs, uz reizi!
Prasības.
Protesta gājienos jāstājas
(Join the club)
Zem kāda saukļa jāiet
Barā jasadodas
Un tad – tik cilā kājas
(Seno solāmo, seno...)
Vēji strauji
Kaimiņienes veļu plosa visu dienu
Mākoņi draudīgi un – dūmi!
(Ko tie tur lejā var dedzināt
Bez mitas?)
Tiesības jāizkaro
Lai pieliek algas un pensijas
(šī nauda visu laiku krītas
Sviests ceļas)
Un lai savalda jūru
Tā atpakaļ krastā
Gāž mēslus.
–––––––––––––––––
Jūra ir melni zila,
Tās mala no horizonta stāv atstatu
It kā tā būtu tur pielieta
Kā nokrāsots dēlis.
Balts punktiņš tur cīnās labu laiku jau
Tikt pāri šai asai malai
Zem vienīgā mākoņa gari izrobotas rožainības
Kuģis, tālbraucējs.
7 p.m. Nejauši atšķīru un sāku spēlēt Haidna (simfoniju) sonātu, ko spēlēju Summerhillā kad ar Dzidru saņēmām dzīvokli. Tik cerību pilns laiks, sākums kādai dzīvei un – pēkšņi izpostīts, samīts, nospiests: Dzidra aizrauta uz Newcastli – vai es nevarēju pamest to dzīvokli un braukt līdz? Bet no kā es dzīvotu? – no kā es tur dzīvoju? Es mētājos pa faktorijām, ieskrēju tādās nelaimēs… sapostīju visu dzīvi tur mocīdamies vienā tumšā istabā, cerēdama, meklēdama nezin ko – strādādama factorijās – nejauki!
Un cik cerību pilni sākās. Tur tāpat nebij gaisa – tai mājā!
Bet bija arī diezgan labs laiks – jostu fabrika, kur pakojām čūskādas jostas, un Stevens – bija viss mans. Kurināja rītos krāsniņu manas vietas tuvumā, vācietes, kas tur bija lielā vairumā, plīsa no dusmām. Bet ko es varēju ar Stevenu iesākt? Varēju arī, viņš atnāca pie manis: neviens nav tik pareizi mani atminējis, (atšifrējis, saka).
„You are a girl. I see it in your eyes” Un skūpstot tā aiz sakostiem zobiem runāt – „I love you, I love you.” Bet viņam bija sieva. Heavens – tā sieva jel nebija viņam līdz. Manā izpratnē laikam – bija.
Un tas dārziņš ko es tur izplēsu, iekopu. Nekad nekur man nav tā ziedējuši puķu zirnīši, saujām plūcami, pāri galvai – viss – tukšumam, vientulībai.
Tikko ieraudzīju dzejoli – ‘Pēc viņu aizbraukšanas’ man pašai tas nozīmīgs – pēkšņi ieraudzīju viņa sentimentalitātes vērtību.
7 pm. ‘Cītīgi strādājot’ uzrakstīju arī trīs lappuses no lugas, jau no 1 pm. un laikam jau pirms tam. Ko es iesākšu? Man likās – ka es ‘īsti ražoju’! ha!
10 pm. Vēl uzrakstīju 2 plānas lapiņas. Bet kaut ko sāku just – tikai jāuzmanās, nav jāliek runāt tiem par daudz – tie tēli rīkosies paši un palīdzēs man. Žēl ka jau pag. nedēl neienesu šo galdu te. Pavisam cita strādāšana! Varbūt rakstīšu! Un ja vienu tad otru arī.
Vēstule no Dzidras, tāpēc to vairāk atceros, šī dzejoļa dienu. Cik daudz mīļu vārdu Dzidra prot pateikt. Liekas viņa ir o.k. ja darbā atliek brīdis kad rakstīt vēstuli un tulkot dzejas. Ko tad vairāk vēlēties! Tad mājās viņa var gleznot. Bet – kur Inese?
Pēc viņu aizbraukšanas
Rīts piemācies.
Uz kamīna apstājies kluss
Klāva rožainais pulkstens.
Uz grīdas izlocījies,
Maigās kaudzītēs sakļāvies
Kāds liesmains dzijas gals
Košs mīlīgs dzīpars
No Dzidras adījuma.
Bez vēja rīts
Bez saules,
Bez steigas
Grāmatas atvēle, vakar neaizvērtas...
... Kafijas smarža iederētos
Un tējkarotīšu piesitieni
Un smiekli. Tos dzirdu vēl
Un viņu kustības dejo vēl
Pāri uz salmu pītā paklāja
Kur izlocījies sarkans diegs.
Tā bija skumja diena, bet vēl pilna viņu tuvuma, vēl es skatījos istabas vidū uz sarkano Dzidras dzijas galu, uz vietu kur viņa sēdēja kārtodama savas skices, atspiedusies brīdi ar roku uz grīdas. Toreiz redzot šo bērna roku, mani satvēra asa sāpe – par viņas likteni, par to – kur viņa dodas, kā viņai ies. Es nevarēju viņu glābt – un viņas ceļā vēl gaidīja daudz laba. Tāpat tas būs – tāpat tas ir – kā arvienu – grūtumi ir jāpārvar un laime un sāpe ir sasietas kopā neatšķetināmi.
Svētdiena. 12 sept. 1971. 8.30
Es vēl neķeros pie lugas. Citi stāsti maisās pa galvu. Liekas Chartres aprakstā, kas pie Dēliņ kga, tāpat Illieras – ir labas lietas. Un jāstrādā visas ceļojuma piezīmes tādā pat un vēl personīgākā, dziļākā garā. Lai gan – beigās jau es gandrīz katru aprakstu notīru no liekā. Trūkst tikai tās momenta piezīmes kuras nozaga un kuras neuzrakstīju. Lai gan – ja tā, kā ūdens līdējs – aizbāž ausis un aiztaisa acis, un nolaižas īsti tur atpakaļ, kur biju – tad var gandrīz visu sameklēt – visu ko redzēju un jutu. Bet – varēja būt piezīmju vairāk.
Un tagad – luga. Man gribētos ceļojuma lietas – bet – bij jau pat šorīt laika diezgan rakstīt arī to – bet, bet… Maisos pa Prustu un mazliet sāku atšķirt grāmatu ar kritikām par viņu. Saprašanai traucē valodas nezināšana, filozofisko jēdzienu vārdi jāskatās vārdnīcā un vienmēr tā nav pie rokas – dažreiz grāmatu plauktā vai uz kamīna. Hehe!
2.15 pm.
Nekur negribētu šodien braukt, ne kādu viesi saņemt. Strādāt ir labi, pie galda te – cita lieta. Beidzot – var strādāt, tāpat, vai vēl labāk, kā kad tulkoju Godot otrā istabā.
Izskrēju, apmetu līkumu, lai nesastingtu. Paēdu lunchu. Tagad jāturpina. Iet lēnām – bet uz priekšu. Dažas lietas – nevarēju atrast (uzrakstītas) rakstīju otrreiz – Tas viss nenotiktu – ja desks te visu laiku būtu bijis, vēl plašāk apkārt visur jābūt tikai ar rakstu lietām nokrautam.
Ielā redzēju labus – ļoti skaisti augsti izaudzētus, izgrieztus no apakš. zariem brīvus, eikaliptus rindā gar ielu un gar dārza ceļu uz māju, kalnā – atgādināja papeļu alejas.
Un redzēju parasto neglīto – mašīnā sēž kāds ēd, pakš – pastiepj roku izmet iepakojumu vīkšķi – kā govs tīrumā… vid. gad. austrālietis. Tie ir tie ļaunākie – vecais gājums – bērni mācītos, uzvestos labāk, ja vecie nebūtu tik – pieraduši tam.
Saule – bet vējš auksts. Lai arī gaisi nav absolūti skaidri – tomēr auksts vēl.
Pirmdiena 2 pm 13. sept.
Landlords (cigareti kūpinādams) bija un saņēma $102 – par 6 ned.
Vēstule no Austras Latv. un no Ineses kart.
Labi. Bet nekas mani nenomierina – vakar nejauši te uztvēru kādu grām. par sex un pārskaitos uz saviem ‘labotājiem’, nevarēju iemigt, un nevaru vēl šodien no dusmām atbrīvoties – raudu no dusmām! Ietīties ar tādiem ‘labotājiem’ – mērkaķu būdas! Velns viņus rautu ar visiem viņu testiem – atņemt man tik daudz dzīves – izpostīt. Un – nekā cita nevari darīt – sakost zobus un padoties, iet atteikties no visas dzīves – jo tu nezini kad uzķersies uz ķērāja (?) – Oh – tās ir muļķības. Es biju tik dūšīga vakar ar rakstīšanu – šodien viss beigts, es visa drebu no hate. Tik stipri nekad liekas nav bijis šis hate!
Kā lai savelku galus kopā? Owful!
6 p.m. Uzrakstīju, tas ir, pārrakstīju vakar vakarā uzrakstītās beigas. Ja viņu dzīvu neatstāj (haha) tad tā jānobeidz. Ļaut lai viņš lied vēl no tiem maisiem ārā? Kaut būtu kāds ar ko aprunāties. Aizmirsu, ka vēl vidus daļa – 2 vietās mazākais jāraksta. Par Teda pīlēm, un par izkapts tīrīšanu.
Galu galā – te es neko lielu vairs klāt nevaru piegudrot – jāuzraksta – un gatavs. Varētu rakstīt tad to otru – un atpūsties – varbūt tomēr braukt uz Newcastli??? Tagad – kad klav. skolniece atkal nāktu? Bet – tā man iznāk. Nomierinājos. Nes mierīgi savu krustu, kas jānes.
14. sept. 9.30 am pie apstājušos pulksteņa.
Tikko iegrimusi līdz ausīm savas dzeju un visādu rakstu plūdos sāku skaļi žēloties:
… „man nav labi, gribās ēst, gribās dzert, gribās gulēt, kaut kas spiež, kaut kas velk…”
Kā tā cilvēks var izturēt?
Māsiņa strādājusi visu vasaru līdz apnikumam – vai nu tā vajadzētu, kalpojot mīļiem lopiņiem – to es zinu.
Es arī kādreiz apstājos savas govs priekšā un saslējos protestā – vai man tiešām jābūt tavam kalpam un vergam?
Vakar pārrakstīju lugas beigas. Vidus vēl jāpilda ar kaut ko, kas pagaidām nolikts pie malas.
4 p.m. Biju šo pēcpusdienu īsti slima – vaigi dega, galva sāpēja – dzēru kafiju + karoti ruma. Nav nevienas tabletes ne pulvera mājas. Tagad ir labāk, bet ne pilnīgi. Rakājos, likās – atradu dučiem labu dzejoļu – sāku pārrakstīt – paturēju tik pāris, sagriežot tos nekam nederīgus. Ak – nepabeigts dzejolis ir šausmīgs – tas ir tāds pusizdevies dzejolis – kaut kas viņā labs un tā it kā par maz priekš tā cita ‘mazvērtīgā stuff’a’ viņos. Bet – kas zin – varbūt viņš ir līdzsvarots. Pēc ilga laika lasot – tie šīs dienas atrastie dzejoļi likās labi – ‘slīpējot’ sabirst un pazūd un liekas – jāgriežas atpakaļ pie pirmā uzmetuma. Man pašai jau tie ir vērtīgie ne tie – nobeigtie un nopulētie.
Bet ir dzejoļi, kas to panes un iznāk labi vēlāk. Vai – ir iznākuši uz reizi. Who knows – kā tas tur ir? Viena auss ar sāk sāpēt – nekur neeju un neiešu ārā – nevarētu arī, es jau esmu galīgi saaukstējusies.
Gribētu uzrakstīt kādu jaunu dzejoli – bet nekas nenāk dzejā. Tikai prozu varētu. Vai arī ja nāktu dzeja – tad par 100 reiz teikto – jūru, vēju… Kur palika, šodien domāju kaut ko, kas varbūt bija dzeja?
Par 3 baltu lietu mirdzēšanu dzīvošanu aiz loga – kāda balta sēta, veļa balta izkārta un kāds koks baltos ziedos.
Nu?
Man sāp auss. Laikam vējš pūš ausī te. Es gribēju dzejot pirmīt, ka vējš dzied logā, vai svilpj un asinis dzīslās, manī – un tā ir labi – bet tik vējš ir uzsvilpis manī!! Un tā nav labi.
Pārlasu vēl Ineses kartiņu. Cik dzīvi tomēr rakstīta, var izlasīt dzirdēt cilvēku, ko pazīst.
Jūras putošana vējā dara nemierīgu, jāskatās un jāskatās tur, it kā tur atrastos, atklātos kaut kas man svarīgs, kas mani skārtu, dotu man kaut ko – spēku, varu, noslēpumu.
Un tam pretī jāatceras Maltas Ivara teiciens:
„Man nepatīk uz laukiem – par lietu vien runā, gaisā vien skatās…”
Nieki un nieki. Un paradums un pieņēmums šo visa virspusi, skatīt, dievināt, apjūsmot. Un kas tur jūrā notiek, zem šo viļņu un gaismu un ‘brīnišķīgo spēku’ spēles? Zivis un visādi briesmoņi rij cits citu nepārtraukti, bez žēlastības, bez svētkiem un apstājas. Paskaties filmās.
Skaisti? Jā – fascinējoši. Krāsaini. Bet kā, kā tas īsteni ir? Kā?
Trešdiena, 15. sept. 7.30 a.m.
Saaukstēšanās, vai flu, vai kas nu tas atkal ir. Jūtos slims. Vēders ‘mīksts’ – un tas varbūt ir no lētajiem oranžiem, kas jau otrā dienā pēc ēšanas (vakar tas ir) rādīja tādas zīmes. Tomēr – galvas sāpes – varbūt no apmākšanās un lietus nākšanas. Anyway – no gultas izrausos uz dīvāna uzrausos – te varu urbināties pa grāmatām un piezīmēm etc. Bet par Sidnejas šodien nav ko domāt. Lai gaida vien, kā būs būs –
Tas kas daudz mīlēts Prieku arvien vēl dod Kad daudz kas jau slēdzies ciet, Vēl Kāds zieds, debes stūrīt’s, kušķītis zaļas zāles...
Kaimiņdārzā zied kāds kociņš ļoti baltiem ziediem, nevar teikt – ka kupena (kā to parasti un pareizi saka) – tas ir viegls un caurspīdīgs, varbūt mazliet panīcis, bet košs ar savu pavasari, un tālāk aiz zariem gaiša koka sēta, izrobota kā mežģīnes, pāri izžauta veļa – kopā maza pavasara simfonija zem debess un jūras svītras.
Piektdiena. 17. sept.
Vakar aizbraucu uz Sidneju, aizvedu Gailītei visus rakstus. Atbrauca arī Freimanis. Es mazliet lielījos… Lugai aizmirsu ielikt personu vārdus tekstā – Gailīte neko tur nesapratīs… Ko nu? Esmu ļoti nogurusi. Kaut Georgs ietu out. Svilpo tik spiedzīgi ka grūt to klausīties. Viņš ir pirmais svilpotājs ko es nevaru ciest…
Mūsu vecajai mājas īpašniecei bija taisnība, ka viņa negribēja mūs ar Dzidru te laist iekšā. Tas dzīvoklis nav remontēts viņa teica, tādā nevar dzīvot. Dzidra beidzot viņu pievarēja. Mums vajadzēja – telpas, telpas. Lai kāda – tikai vietu kur būt, netraucēti, izplēsties, elpot, atpūsties, darīt to ko mēs gribam, strādāt… Bet izņemot to ka viņš atver skatu uz āru un dod pietiekami telpas kustēties zem vecā jumta – šis dzīvoklis ir kā šķūnis kas izsūc līdzekļus, tas ir – naudu un spēkus, bojā veselību, liek sevi neapkopjami kopt ar savu sabiršanu, putekļiem, vēju no durvīm, logiem, aukstumu, karstumu. Nu – nē, par karstumu viņā īsti žēloties nevar – sauli viņš aizēno, vasarā ir labi.
Mani te patiesi nomāc – naudas lietas. Atdot visu kas man ir par šī dzīvokļa īri, dzīvot ar svešajiem apkārt, dalīties virtuvē, vannas istabā, palievenī, dārziņā – visā – tikai ne tā apkopšanā. Veļas mazgājamās mašīnas nav – tikai viens vārāmais katls lejā, kur dažreiz jāgaida, kad citi beigs to lietot – un ziemā auksts tur bez gala – durvis gandrīz neiespējami aizvērt – telpa tik maza, garaiņu pilna. O.K.
Viss jāizstrādā. Tikai – domas, izteiksme, paša izturēšanas kļūst iezīmēt ar visu to. Pat, tas, un ļoti lielā, nelabvēlīgā mērā, tas ka jādzīvo tik tuvu kopā ar svešiem neinteliģentiem ļaudīm (kā Georgs), jāizpatīk, jābūt laipnam, jābūt – saprotama, jāpiemērojas domāšanā kad runā ar tiem – tas ir beidzot grūt. Bet – man ir tik daudz kas apkārt pie kā turēties, ar ko karot tam visam pretī – grāmatas, Dzidras bildes, jūra, klavieres… Geralds mazākais neprasa garīgu piepūli, nekad netraucē ar to ka viņš te kaut kur ir. Bet viņš pats varbūt te nemaz tik labi nejūtas, kā sākuma domāja, gribēja nākt kopā ar savu draugu. Nu jā – Georgs vēl te paliek. Bez tam – Georga istaba, diezgan bēdīga dzīvošanai, Georgs jau viņā gandrīz tikai pa nakti guļ – tas ir citādi, bet ja tur jāstrādā, bez dienas gaismas, nospiedoši. Vasara nāk – un vasarā būs labāk visiem – visas durvis, logi vaļā…
Svētdiena 19. sept. 10.30 am.
Vakar – pie Pīlmaņ kundzes. Pārēšanās no kūkām. Nekad tik slikti no pārēšanās nav bijis – varētu vēl ēst – bet nezin ko. Tur bij – lērums ko ēst. Visa ar maizītēm, cepumiem, savory biskvītu aplikumiem, kūkām kūkām kūkām – Tā kā tiešām kādās – ēšanas sacensības. Taisnību sakot – galīgi mežonīgi, nekulturāli, bet necivilizēti – tādi ēdiena daudzumi – absolūti ne par ko citu nav laika domāt (turpat aiz mugurām jaunas klavieres, ko bērni laikam mācās) nav laika pat runāt priekšniecei – mūžīgā šķīvju ceļošana apkārt. No – ar ‘maižu vakaru’ ir trakāk kā ne ar ko citu – citu barību katrs ņem no kopējas bļodas bet te – kumosiem noklāti šķīvju šķīvji. Un kūku! – visiem deva vēl līdz uz māju. Viņa jau ir ārkārtīgi sirsnīgs cilvēks – bet, jā bet? Tā man reiz bij sataisīts par daudz maizīšu Summerhillā – un tad, tā ēšana visu laiku jādzen – jo maizītes sīkas – un ja katram nav šķīvis kur sev uzlikt vairāk – ar katru jābrauc šurp un turp – šausmīgi. Man pēc mēneša uzņemšana. Ko? Auksto galdu ‘bufetes veidā’ tas viss. Tad būs jau siltāks laiks – siltas vakariņas netaisīs. Katram šķīvis – labi lielas servjetes jānopērk ko īsti pārklāt ceļiem, tās sarkanās Dzidrai bij eksellent. Un tad te kāds galds gar spoguli ar ēdieniem – 2-3 gaļas un 2-3 salāti. Pēc tam kafija + kāda kūka.
Sākumam? Neticu ka gribēsies cept speķa raušus. Šie bij atkal brīnišķīgi izcepti. Tādus es nevaru sapņot.
Esmu nogurusi, negulēju labi.
Nezinu ko ķert ko raut – un neko nevaru paraut. Otru lugu? Gribēju – bet paģiru laikā iznāks paģiru garā. Neko nevar spiest. Esmu useless. Ārā silta saule. Vējš. Kaut kas mani ir nogurdinājis – vai tie pāris flu, vai – my evening? Abi laikam.
Liekas šī skaistā diena
Neņem mani savās spēlēs
Kā bērni dažreiz neņem
Savās spēlēs kādu,
Staigā garām, izliekas neredzam
Bet parasti tāds izstumtais
Ir kaut ko nogrēkojies.
Varbūt es grēkoju patreiz
Ar šo vakardienas kūku
Ko iedeva ciemakukulim.
Varbūt es aiztriepju dienas logus
Ar šīs kūkas krējumiem.
7.30 p.m. Cīnos ar galvas sāpēm un ēstgribu, kas ir dīvaini nepatikas pilna. Nosūtīju Dzidrai vēstuli. Izgāju līdz kalna pastam. Silts. Nogurums – īsts izvārgums pēc vakardienas. Vai tā liķiera glāzīte? Varbūt.
Ļoti ilgojos bērnu – Dzidras. Dzidras šoreiz visvairāk, par Inesi jau nav ko domāt, lai gan – varbūt viņu redzēšu pirmo, bet viņa tik aizņemta, vai viņai būtu laika klausīties manās vientulības vaimanās. Un kad es biju pie viņas, tad es biju kā nejaukuma pods. Varbūt sākumā, Vācijā, kamēr es nesāku ‘imaginīt things’ – es biju vēl O.K. Biju tik laimīga tos meža gājienos.
Kā lai tieku pie bērniem?
Raksti lugu, strādā! Tas maz. Tas maz. Kaut vai dzejolis kāds jāsūta latv. avīzei.
Otrdiena, 21 sept. Nakts.
Varbūt no tā
Ka tu biji tuvu
Kāds mirklis paplēta spārnus
It kā tas būtu putns
It kā tas teiktu
– Es esmu mūžība,
Ņem to un
Nebēdā nenieka.
No tā, ka tu biji tuvu
Kāds mirklis atsķēlas
It kā tā būtu
Debesu durvis
Un gaisma izlija pāri malām
Un tanī mazgājās
Iela un pilsēta
Un mana dzīve.
Trešdiena, 22 sept. 4.30 pm.
Labi tomēr – ka kāds darbs padarīts, ko pats esi uzņēmies uz kakla – šuvu kā neprātīga vakar visu dienu to spilvenu – šuvu bez parauga un bez krietnas izdomas – vajadzēja (varbūt arī nevajadzēja) jaukt ārā – nocīnījos – iznākums – tāds mazliet ‘sakrāmēts’.
[Photo: Rokdarbnieces izstādē, missing Erna]
Vidū tomēr jāliek centra smagums ar jostas rakstam, ko liek pāri spilvena vidum. Es uzliku trīs vienādas jostas un – tas ‘nedarbojās’ – un tad es ‘piņķēju un līmēju’ vidus līnijai klāt – un tas neiznāca gluži perfekts un dabūju daudz strādāt beidzot. Bet – Pabeidzu izšūt (vēl arvien es nebeidzu šos rokdarbus, kas bendē acis, garu, sirdi etc – bet man vajaga mazliet naudas…) vēl vienu spilvenu un domāju – gaidīt uz Rudzati, varbūt viņa brauks un ņems mani? Nu bij pēcpusdiena – un līdz ar citiem sīkumiem kas man vēl bija, aiznesu uz Leagas Izstādi. Rudz. kundze jau savus izlikusi. Aha. Tirgojās pilnā spēkā. Nav nekas jāgaida. Viņa brūnu placematu uztaisījusi un 2 placemati – ļoti glīti, nezin kur tos rāvusi – tāds savādāks raksts, bet glīti. Varbūt tikko uztaisījusi – varbūt arī nē.
Nu vairāk nekas nav pārdots. Bet cilvēku tur vairāk kā var domāt.
Aizgāju uz jūru, uz zivju ostu. Piekusu, bet jutos labi – atkal iet ar kocenēm! Cik daudz vieglāk!
Marino drivā izkopj parku jūras tuvumā, kur ir autobusu depo – viss plašs, tīrs, glīts. Lieliska vieta. Gaisā bija ūdens smarža un lietus sāka krist pa lāsei – bet ļāva pārnākt mājās sausai. Ir tikai – lietus pilns gaiss… Atceros mūsu pirmo dienu Wollongongā, ar pērkona lietiem jūras malā ar Dzidru un gaismām visapkārt. Smiedamies mēs gājām, bridām pār pelķēm, kājas noāvušas.
Un – diena pagalam, tā tad 2 dienas tam spilvenam dotas un strādāts ka bail! Un vai ar šo būs tāda laime kā ar to otru? Tā pati dāma varētu paņemt.
Vējš ar lietus smaržu, draiskulīgs
Saule izmet varavīksnu
Augstā lokā
Uzmirdz tā spoža
Un dziest
Pašūpodamās uz mākoņa ātra,
Vējš ar ziedlapām pilns
Ar smiltīm un lietus lāsēm
Liekas arī viņš, šai pavasara dienā
Nezin ko atstāt ko ņemt...
Ceturtdiena 23. sept. 9.30 pm.
Biju pie šuvējas – jāšuj izšuvums, domāju – ‘elsiņu’ ar svītrainu iešuvumu uz leju?
Vēstule no Erikas, Dz. Draudzenes – viņa brauks uz Angliju.
Vai rītu braukt uz Newcastli. Vajadzētu uz īsu laiku.
Pārlasīju (cik ir) dzejas ko rakstīju pēc ceļojuma un sūtīju uz Melburnu. Kas par traku švunku.
Un visu to izjauca pasaka ar D. Šodien biju slacksuitā – stāvēju pie kemista un gaidīju busu, Keira brauca pa otru pusi un skatījās un skatījās no brīnumiem vai? – Līdz es pacēlu roku – tad nobijās –
Piektdiena, 24. sept. 1971. 8.30 am.
Apmācas, ar skaistiem mākoņu spārniem un pavasarīgu vēju kas purina ziedus , bumbērkoks zied, un lapas aug ātri un sedzas pāri ziediem, firziķu koks jau viss zaļš kā zīdā, ziedi jau nobiruši, pārziedējuši, zāle liela.
Gribēju ar Geraldu braukt līdz Sidnejai šodien – un tālāk ar vilcienu uz Newcastli. Bet laikam – palikšu mājā. Tik daudz ko darīt. Luga jāpārraksta – jāpārdomā – jāizkārto – un tīrā norakstā jāsataisa – tad ja Gailīte dod režiju Gulbergam – viss būtu pie rokas. Vai – ja viņa pati kustās. Bet, tā kā viņa neraksta neko – tad lielu neko viņa nedara.
Un kleitai jāizstrādā – tad pašūs ātrāk, virsū ko vilkt nav. Un – ir labi palikt mājā – šai pavasara pārmaiņu laikā es šogad nejūtos stipra, sirds jūt katru mākonīti un ilgi jāguļ, jāatpūšas – tur jau nav kur labi gulēt, kad sanervozējas runājot – kad nekāda rūpe nespiež – tad vēl, bet tagad kamēr vakars un dāmu partija uz kakla – labāk palikt savā midziņā. Vēstule no Inī jāgaida.
8 p.m.
Vāru vakariņas. Lietus mākoņi savelkas, nakts jau tumšs un vētra. Bet silts.
Pārrakstīju 5 dzejoļus – no 1969 rudens, pēc ceļojuma. Tie liekas droši, spēcīgi – tādu vairs tagad nav. Šad tad pa vienam. Ko es zinu?
Sestdiena 25. Sept. 1971. 10.30 am.
Nekā pastā – ne Dz. ne In.
Vēst no Kalniņas ar dzejoļiem, kas te atzīmējams ir tas – ka es tos biju restaurējusi ļoti ļoti pareizi (pēc atstātā uzmetuma) tā tad – tai formā, kā tie skaitās gatavi – ir kāda jēga, citādi es to nevarētu no jauna uzcelt, jo atmiņa tā nav, bet tas – kā vajaga vārdiem, ritmam būt. Good.
Tagad – jāsūta 3 Dēliņa kgm.:
Roma
Stāsts par pasauli (par zaļ āboliem)
Šai pilsētā (par beigto zivju smaidiem)
1.30 pm.
Mans otra spilvens arī pārdots. Kāda nojauta man lika to taisīt – sure tā dāma būs happy – jo tā pati nopirkusi arī otru. Un mazā sedziņa 90 centi – pārdota. Kopā man būs $11 – pag. g. 9 dabūju par neko. Nu – te pastrādāju. Bet – O.K. Tas ir tik maz – ka grib ko nopirkt – bet – tas tomēr kaut kas ir. Rudzate dabūjusi pasūtījumu uz sedziņām. Es viņai samācīju visus rakstus –… bet O.K.
Lietus mākoņi staigā. Miegs nāk – tagad, bet naktī nenāca ne traks – izmocījos par neko. Tas sākās uz reizi. Vēl jāiet rokdarbus atnest – un tad jāraksta luga – jāpārraksta – tas nav grūt. Jādabū pareiza linu drēbe, tad pa gadu var sastrādāt šo to uz šo tirdziņu. Bet – nekad nav labas drēbes. Spilveniem tā dzelt. ok.
Pirmdiena 27 sept. 10.30 p.m.
Vēstule no Dzidr. ar fotogrāfijām Dz + In + Cl.
In. izskatās lieliski!
Dz. necerēti nogurusi. Kā lai palīdzu? Viņa izskatās worn out. Varbūt vienu daļu ir foto – bet tomēr – tik bāla, savāda izteiksme. Kaut nu viņa uzmanītu sevi.
In. izskatās lieliski – sen neesmu redzējusi ne uzņēmumos ne tur kur satiku – viņu tik veselīgu, laimīgu. Prieks!
Nekas padarīts – tikai šuveklis.
Rītu jānobeidz – būtu arī jāaizved.
28. sept. otrdiena 1 pm.
Nobeidzu kleitas izšuvumu – šausmīgi smalks. Bet – varbūt – iznāks ok – kā ‘vakara kleita’. Jātaisa otra brīva, priecīga, zemnieciska. Tas ko es te taisīju nemaz nav ‘modē’ – bet varbūt ar mazu ‘cakiņu’ – būs ok.
Nekā pastā.
Jāgudro – jāpelna nauda – jāraksta luga.
Godo lieta latviešos, kāda tā tagad ir – nedod miera. Jāuzraksta.
Tikai – vai braukt šod. uz šuvēju?
Nogurums – 4 atmodos un nevarēju aizmigt.
29. sept. 6 am, trešdiena.
Gaidu kad Georges ies prom – lai varu sākt dien. Nevaru ilgāk nogulēt. Godo neliek miera. Laikam citu neko nevarēšu sākt – pirms to uzrakstīšu – par Godo. Tak – laikam gribās lielīties to stulbeņu priekšā – vai arī – aizstāvēties, kad tie kāpj uz galvas. Laikam tas. Tas labi.
9.30 am. Bojāju savas acis ar dumjo izšūšanu – vēl tur jāpiestiķē un tas ir grūtāk tie sīkumi. Acis un galva no tā sāp.
Domāju par Godo. Un – pēkšņi, izskrejot domās, ko Bekets redzējis pasaulē: galvenā iezīme – cits citu velk un dzen striķī piesietu –
Es atceros ko uzrakstīju ‘Kas notika naktī’ – es redzēju, redzu kaut ko vēl trakāku – vecāki nokauj savus bērnus (arī citi cits citu) dzīves ‘pieklājības dēļ’. Nokauj – ne tikai striķī dzen! Nupat Sidnejā (kad biju) stacijā – bērns kliedza ‘kā kaujams’ – šausminoši, sēdās zemē, beidzot izspruka no Tēva (šoreiz tēvs) nagiem aizskrēja kā bulta iekšā caur vārtiem, kur stāv vilcieni. Tad visa publika sakustējās uz to pusi – bērns (3-4 g.) varēja tur ‘noslēpties’ riteņos un vilciens kāds kuru katru brīdi varēja sākt iet – neviens to neglāba – nesakustējās. Gan jau bērnu noķēra jo – visi, publika – gāja tālāk.
Otra scēna tikko – Warrawong (lepnajā!) šopping centrā, ārpusē, kur gaiša saulaina eja ar soliem un skatlogiem savieno veikalus, ir ceļš no viena uz otru, trešu, ceturto… atkal – bērns kliedz, šausminoši, sēstās uz zemes.
Jauna māte to tur, saķer, velk, rausta (ar apslāpētām, šausmīgām dusmām – no kauna!) ko citi kas nevēro var arī neredzēt, bet kas vēro, to var redzēt un bērns to jūt, šo grābienu – vilkšanu, raušanu – tā bij tā pārskaitusies ja cilvēku nebūtu klāt kas notiktu – un ja to drīkstētu – viņa sistu to kā lupatu pret kādu stūri… Bērns izrāvās, māte saķēra, bērns izrāvās, māte noķēra – un tā tālāk.
Piektdienās, sestdienās uz Crown str. cits pēc cita šīs scēnas – itāļi un citi ‘melnie’ – pļaukā ka skan – ‘baltie’ – žņaudz ar kādu apslēptu dusmu spēku…
Tas ir – kas man jāraksta lugā. Šie divi pēdējie gadījieni Warrawongā un Sidnejā – viens pēc otra – bij ārkārtīgi spēcīgi un raksturīgi.
Tas ir nākotnes cilvēks ko tur kauj. Sakropļo un liek cietumos un trako namos…
Luga? –
Kāds jaunietis (kā piemēr Medņu Andris) sāk kliegt ka viņš redzējis kā māte nogalina bērnu –
Viņu dakteris ieliek trako namā
Pēc kāda laika šis dakteris sāk kliegt – ka viņš redzējis to pašu… viņu ieliek tr. namā
Viņi tur satiekas sarunājas gaida tos ierodamies kurus viņi redzējis ‘kaujamus’
Scēna beigās – šoppin centr. vai stacija, bērns ar māti, tad bērns ar tēvu – bērns izsprūk – un to sabrauc
Visi līdzjūtīgi „nelaimes gadījums!”
Tikai ietērpu visam un? – laikmetīga luga? Sadistiska esot Godo, ko tad par šo??!
Sāp galva un acis – vēl tikai daži dūrieni šuveklī jānobeidz.
Šī luga mani intriģē.
Bet vai nav ‘didaktiska’? Domāju nav – tikai, tas ko es redzu. Andris ir trako namā, viņam līdzīgi daudz.
1 pm. – kā var latviski pateikt – killed? – Nevar. to lugu latviski nevar uzrakstīt. Nogalināja? Šausmas kas par garu darbību!
Nokāva? – neiespējami. Kauj lopus.
Kā?
Kill – ir īss un viegls un nenozīmīgs, ka iespert pa dibenu ne vairāk nozīmīgs, tomēr izsaka to, kas jāizsaka.
Paskatījos pa logu:
Nāk sievietes ar matu torņiem Un plikumiem Atšķēlušās Uzlocījušās.
29. sept. Trešdiena, 6 a.m.
Kārtoju visādus sīkumus. Pārrakstu dzejoļus, daži jāsūta Dēliņam. (Romā, Stāsts par pasauli (par zaļajiem āboliem) Šai pilsētā (par beigto zivju smaidiem) – trīs, ko sūtīšu no 5 ap gadu veciem dzejoļiem)
Vēstule no Kalniņa kundzes ar maniem 2 dzejoļiem. Kas te man atzīmējams ir tas – ka biju tos ļoti, (gandrīz 100%) restaurējusi pēc atstātām piezīmēm, tā tad – tai veidā, kādā tie skaitās gatavi – ir kāda jēga (es ceru – dzejas jēga) citādi es tos nevarētu no jauna izcelt, jo tā nebija atmiņa kas darbojās, bet vārdi paši.
Mans otrs spilvens pārdots – $11, tie mani vedīs tālāk pa manām materiālām vajadzībām. Kleita aiznesta pie šuvējas, izšuvums tai (smalks, nevajadzīgi tāds) pabeigts.
Patreiz gaidu, kad Georgs ies uz darbu – lai es varu sākt savu dienu. Jāuzraksta latv. avīzei aizstāvēšanās raksts par Becktu, Godo.
Jā, Beckets varbūt ir redzējis pasauli tā, kā tās galvenā iezīme ir – cits citu velk striķī piesietu – izmantojot.
Mans stāsts – Kas notika naktī – ar drūmāku skatu kā parasti vēl nav viss, ko arī es varētu teikt no tumšās puses. Pēdējā laikā redzu tik daudz nežēlīgas apiešanās ar bērniem, ka man radās tēma:
Kāds jaunietis (dzīvē – M. Andris, jau ir tik tālu no mājas dzīves vien) sāk kliegt, nonāk histērijā, ka viņš redzējis, ka māte nogalina bērnu.
Dakteri viņu ieliek ‘trako namā’.
Pēc kāda laika – šis dakteris sāk kliegt to pašu.
Viņu ieliek – trako namā.
Abi tur satiekas, runājas, gaida atnākam tos, kurus tie redzējuši kaujamus. Tie var ierasties, vai neierasties.
Beigas scēna, ko redzēju Warragongas iepirkšanās centrā un otra ko redzēju Sidnejas dzelzceļu stacijā. Tur bērns – gandrīz paskrēja zem vilciena. Varu – šo ‘gandrīz’ svītrot. Likt lai tas notiek un tad plānā līdzjūtība un žurnālistu materiāls – ‘Nelaimes gadījums.’
Zinu – Andris iet iekšā un ārā no – trako nama, kādas psichiskas audzināšanas, labošanas iestādes. So there it is…
Kā var latviski pateikt – kill. Killed? Nevar.
Nogalina, nogalināja – šausmas kas par garu darbību!
Nokauj, nokāva – neiespējami. Kauj lopus.
Kā?
Kill ir īss un viegls un nenozīmīgs, kā iespert pa dibenu, ne vairāk, tomēr izsaka kas jāizsaka. Šinī laikā tas ir.
Will, kill, dill…
Ceturtdiena, 30 sept. 9 a.m.
Vakar nelaipnu seju sataisījusi atrāvu stikla ārdurvis domādama ka aiz tām klabinās divas jehova liecinieces – Zariņa kundze un Šmugāja kundze. Īsts pārsteigums. Viņas mani aizveda bez kavēšanās pie Lučiem, kur latviešu sanāskme līdz ar Anglijas viesi – Andrupu. Pareizāk izsakoties – viesības par godu Andrupam.
Tur mēs runājām un kliedzām katrs savu taisnību un visi kopā tā, ka Andrups pēc kāda laika teica: „Vai nevarētu darīt tā, ka runātu tikai pa 4 reizē?” Patiesi labs vārds vietā. Bet tas runas plūdus pieturēja tikai uz brīdi. Viņš bija redzami traucēts no tā, arī es – dažas minūtes tā – ok – bet visu laiku – briesmīgi.
Viņš bij interesantāks, kā uz photo – un liekas tās bija abpusējas simpātijas, ja ne vairāk tad šī ‘trokšņa’ vidū kur paglābties ilgojoties pēc kāda inteliģenta bez 100% ‘mun’, ‘mun ar’…
Solīju sūtīt kādu stāstu Ceļa Zīmēm. Andrupam mazliet citāds pulss, kā mūsējos – mierīgāks, vairāk vecās labās Latvijas stilā, mēs ar Šmugāju priekšgalā ka tāds studentu streikotāju gājiens, kliedzam, brēcam izsakāmies, prasām un dodam, sevišķi jau – dodam padomus. „Meklējam lietu jēgu”, lielāmies ko kurš jau atradis, prasa, lai palīdz vēl vairāk ko izdarīt – pasauli izkārtot.
Atveda mani Zariņš.
Galds Luča kundzei – kā gleznu izstāde – izdekorēts.
Mājā, te bij gaišs, kad atbraucu tikai Geralda istabā – pirms 11 – Es iegāju gultā un lasīju – un tā te notika neticami daudz staigāšanas un uguns iedegšanas un nodzēšanas – nezinu vai Georgs bij bijis out un nāca mājā un Geralds savukārt gāja gulēt, un protams, jāiet vēl uz poda.
9 p.m. Izlasīju – Tavs maigais jērs – Tai meitenei ir iekšā un viņa to ir izlikusi ārā. Kā katram stāstam ar autobiogrāfisku daļu, beigās mazliet izstiepjas. Man paliek tik daudz iekšā… Bet – jāizrunā ir viss.
Ceturtdiena 7 am. 30 sept.
Vakar iedrāzās, un es tām uzdrāzos, jo domāju, ka aiz durvīm stāv 2 Jehovas liecinieces – Zariņa kundzei un Šmugāja kundzei – aizveda tūlīt pie Lučiem kur Andrups.
Vis tur runāja reizē un kliedza katra par sevi tā kā pēc kādas pusstundas Andrups teica – lai runājot tika p 4 reizē – viņš bija redzami traucēts no tā, arī es – dažas minūtes tā – O.K. – bet visu laiku – briesmīgi.