Februāris 1972 (Ķikure/Kikure)

Otrdiena, 1. febr. 1972.

Saule, vējš, skriešana.
Kartiņa no Ineses!

Skrējiens smags beidzot gurdina
Bet kaut kas silts bij ap pleciem
Vējš saule un vārds kāds
Drebēdams kavējās lupās
Kā dusmās izteikts kļuva
Tad apklusdams pārveidojās.

––––––––––––

Mēness no jumtiem atraisās
No logu un lampu gaismām atritinājās
Viens dziļā nakts zilumā ceļas
Mierīgs un nobālis
Atstāj dzirkstīgas spuldzes
Pie mūriem karājoties.
Acs arī atraisās no tām
Seko mēness maigam bālumam
Kur paveras debess āres
Neizdibināmas, garu auklē,
Un tāli ceļi iestīdz
Kā ziedu, kā sniegu valstībā
Ievezdami, aizmaldinādami ar savu neatvēršanos
Ar savu neatklāšanos lejā atpakaļ sūta
Kur spuldzes asas un – arī maigas
Droši, tuvi mirkšķinājas.

Trešdiena, 2. febr. 1972. 9 p.m.

Vēstule no Kreišmaņ kundzes ielūgums uz rakstnieku dienām. (No 29 sept. līdz 1 okt.)
Uzšuvu baltu place mat’u. Cits nekas nav darīts.

Vakaru debesis dūmu zilas
Pār jumtiem mākoņos ieslejas.
Vakara debesīs atveras pērles: viena, otra, treša
– Spuldzes līdz apvārsnim aizspēlējas
Bet tuvu pār mūsu galvām tā
Guļ savā ovālā gliemežnīcā
Lēna, liega kā mūžība.

Ceturtdiena, 3. Febr. 9 p.m.

Nekas padarīts – tikai 1 placemats atkal iztaisīts – vakar viens, šod. otrs., iesākta vidus sedziņa – un – pēkšņi diezgan! Sirdsapziņas pārmetumi sāk mocīt – laiku tērējot tā.
Telegr. no Elza – piezvani! Un es negribu ciemiņu – tā Gailīte jau bija te… Vecene ar visu ko pieraksta vecenēm, tāda ošņa, prašņa, apkārt nēsātāja…
Vai kritiķa Klv. vārdi mani sāk iespaidot? Es nespēju dzejot. Vārdi neraisās sev, bet liecās ‘karaļa priekšā’??
Vakar tā ‘pērle debesīs’ man pašai bij dzeja, bet es viņu nevarēju ‘iedomāt’ rindās – jo, kāds (Klauverts) klausās??… Un ko tas domā?…

Iela te
Pret kalnu cīnās, gar garāžām, gar fishandchipiem,
Gar grieķu un itāļu sīkām mājelēm
Pārtikas un augļu veikaliņiem
Kāds logs ar dzelzs lietām,
Ķīmiskā tīrītava,
Tad vēl reiz gar garāžām (nu – abās ielas pusēs)
Lēnām gar jauno pasta punktu
Tā augšā apstājas, kur krustceles
Un zilas dūmakas
Kalni ar debesīm aiz ielejām satiekas, 
Uz četrām debess pusēm te vedina ceļi
Ar spuldzēm kā kreļļu virknēm izrotājusies
Bet kāda ar siltu un mierīgu gaismu
Pār mūsu galvām tuvu
Aicina palikt stāvēt ilgi uz vietas
Kopā ar visām četrām debess pusēm.

4. febr. Piektdiena, 3 p.m.

No D. nav vēstules – tikai no rokd. kl. Sidn. un Ida aicina lai braucu uz Sidneju – uz teātri. Varētu.

Tu manu dienu izdzēri
Pērles palika vizuļojot
Gaisos pie krustcelēm
Kur satikām nakti.
Tās es tev atdāvinu,
Tās skatīsi ik dienu
Kad tu pie krustcelēm
Tur gaidīsi nakti.

Sestdiena, 5. Febr. 7 am.

Kapsētas man atbild
Kad no rītiem gaisma modina
Un prasu tai pēc draugu, radu sejām.
Kapsētas ar akmeni un zāli
Atbild man ar klusām 
Pusvārdu šalkām,
Mazs putns aiz loga
Kaut ko rīta gaismai saka.
Līdz ar viņu ceļos mostos
Domās gandrīz aizgulējos.

3.30 p.m. Drīz būs jābrauc uz ladijām. Aina atbraukšot pēc manis.
Skumja diena. Brīžam arī ļoti skaistas izjūtas. Šuju ‘sedziņu’, nevaru nekam pieķerties ko rakstīt. Vecais mājās – viņš jau man nenāk te – bet es pati nezinu, kas ar mani ir – es nemaz nespēju dzīvot reālajā dzīvē – es tikai jūtu un domāju – šo un to.

Svētdiena, 6. febr. 8 p.m.

Vakar biju pie Wollong. latv. rokdarbniecēm, ‘ievēlējām’ atkal Laimu par priekšnieci. Viņa gribēja atteikties laikam savas ģimenes dzīves kauna dēļ – viņai iet arvien trakāk. Beidzot mans „vai Jums mūsu nepietrūks?…” visu izlīdzināja.
Mūs baroja ar pildītām gaļas klimpām – balta bļoda ar kaudzi, sīpoliņi, bacons, krējuma mērce viss kādā gudrā siltā kombinējumā… Gurķīši, tomātiņi, sēnītes. Liekas – varētu skaitīt visus labumus, kas nāktu prātā, un tie tur būtu bijuši atrodami uz balta galdauta.

Otrdiena, 8. febr. 7 am.

Vakar ar Ainu bijām pie Lučiem (tie atrāva vaļā franču liķiera pudeli!!!). Runājām, der jau der dzirdēt un runāt kaut ko.
Vēstule no Dz. & Cl. 9 lapas puses un foto. Dz. ja nebūtu jāstrādā oficē kur viņa sākusi, viņa varētu sagatavoties izstādei. Kaut man būtu nauda viņiem ko palīdzēt – lai Dz. atstāj darbu un taisa izstādi un mājas dēļ nepaliek darbā – tikai pāris mēnešus ilgāk, kas tomēr atņems izstādes iespēju!… Nauda! Nauda.

Ceturtdien. 9. Febr. 1972

8 am. Rakstu Gulbergiem.
Rītu braukšu uz Idu, vakar piezvanīju.
Biju bankā izņemt naudu landlordam, tagad – viņš nenāk.
Iešuvu vienu ‘vadziņu’ baltu zalktīšu zilai kleitai – un liekas, ka man vairāk nevajaga šūt – ka būs par ‘kliedzošu’, un tagad mazliet it kā par maz, ja tik vien tad varbūt resnāku diegu vajag – What the devil I wanted to say?

Just – mana sirds kliedz pēc Tevis un grūsta mani un stumda un rausta ārā prom meklēt, iet, neslēpties… Traka sirds – viņa domā, ka Tu mani gaidi, ciet un pārmet sev to, kur mana vaina. Sirds visu laiku domā tā. Un es visu laiku – saku, ka viņa maldas un tā tas iet 3 gadi. Kā man sirds varētu būt kļuvusi tik muļķe? Agrāk es varēju uzticēties tai.

Svētdiena 12. febr. 1972 10 pm.

Vakar iegāju pie D. Gaidīju busu. Ņēmu kas nāca, kā no gaļa veikala ārā, tā busā. Nebiju ilgi redzējusi – nobarojies kā briesmas! Sēž kājas izcēlis šaurās sporta biksītēs, kā lielais mežonis. Bet vēlāk, spogulim viņa seja pretī, sākumā sejas apakšējā daļa un tā man liekas sveša, tad tā pieliecas un man jāskata sejas augšdaļā un acis (tās nav vairs tās tumšskropstainās, zilās pēc traka) tikai vienkāršas acis – tad pēkšņi tas mani satver, šī seja, šī izteiksme, vaibsti – viss kopā, ar tādu spēku, ka es griežu skatu prom, nevaru panest viņa acis, un nāku atkal atpakaļ, jo tas spēks… un bēgu atkal, tad viņš paceļ galvu augstāk, tā, lai man nav ‘jācieš’ šīs acis un mēs saskatāmies viens otra lupās zodā, vaigu līnijās kā slāpdami.
Vai tā iznāca, vai viņš to izdarīja – ja ne acis, tad tomēr sejas pretī. – Es biju bez prāta – uzsmaidīju un teicu kaut ko svešām sievietēm.

Pirmd. 13 febr. 1972 10 pm.

Šorīt ļoti sāpēja galva. Varbūt no acīm, varbūt no laika. No rīta pasēdēju un pašuvu ārā – un D atgriezis galvu, kā zirgs uz auzām – pabrauca garām. Bet – es aizskrēju tikai pašopīt. Ieliku bankā $22. Varbūt iztikšu. Vecais grib te palikt – un viņš ir pārpratis – ka es gaidu Geraldu atpakaļ! – Un viņš ir parunājis toreiz ar Ger. un domā – ka tas – nenāks atpakaļ. Man jau likās, ka vecais tur šo un to pārprot – bet viņš jau maisījās vidū kā nelabais un vervelēja un neklausījās – ko es saku ka tas nav tas kas te nāks dzīvot un es mazliet apskaitos un domāju, ko tur ar viņu ņemties – tā nav viņa darīšana – tagad viņš varbūt izdomā ko – prasīja – „do you like him?” Es teicu „yes” – domājot kā īrnieku – bet viņš kaut ko citu tur perē. Viela ludziņai.
Pabeidzu otru somu – tik odere paliek. Pirmai vēl mazliet jāpašuj – kur turētāju ielikt.
Un plikpauris ap 8 vak piebrauca sarkanbusu pie slimnīcas – pastāvēja un nobrauca te garām – man liekas – kāds to dara lai mani baidītu, lai mani piespiestu cīnīties par savu mīlestību.
Jeb – vai man rāda īsto??? Maybe.
Bet vakar D tik murmurīgi tumši, tremolīgi, silti pateica thank you – nekad nebiju dzirdējusi, ka viņš to saka. Vienmēr viņš bij kā bullis. Vakar arī – bet viņš runāja.

Trešdiena, 15 febr. 9.30 p.m.

Aina nāks katru trešdienu pie manis krievu valodas stundās. $2. O.K. A. brauks uz Latviju, caur Maskavu – jāmācās prošu, ziviņite, požalusta (čort poney…) Apskatīja arī rokdarbus. Grib pirkt to, kuru taisīju Inesei. Šīs kriev. st – ja turpināsies – un cerams – mani krietni atbalstīs, sīkumiem nauda.
Nosūtīju Dēliņa kgm Ķikuru bildīti – citu vēl neko. Rītu jāsaņemas un kaut kas jāuzraksta.
Vakar nosūt. vēst. Inesei + L. Šodien – Dz. + Cliv.

Piektdiena 17 febr. 1972.

Vakar bijām Warravongas art galery atvēršanā.
Vakar neko neuzrakstīju, un neko Dēliņa kgm. nenosūtīju. No rīta (līdz pusd.) izmazgāju veļu un tas mani piekausēja, biju ļoti nogurusi. Pēdējā laikā (kopš tas vecais ar savu pīpēšanu te maisās) es neguļu labi, nervozēju un sirds sāp. Un – biju tik ļoti vesela un priecīga. Savādi – tas vecais mani nogurdina. Nezin kā būs ja tas jaunais atnāks? Tas droši vien taisīs lielāku troksni – pa vannas istabu, pa virtuvi, pa savu istabu – bet viņš neliksies zinis par mani un viņa cigarete būs vieglāka. Šī vecā vīra tabaka, tomēr laikam tikai cigarete, ja viņš ko vēl speciāli tur nepīpē – ir nāvīga! Es ceru – ka es jutīšos atbrīvota. Tagad liekas arī, ka mani vēro, uzmana, ņem dalību – ko es daru? – To es negribu. Un man žēl viņu ievainot – un tas ņem manu uzmanību, es nevaru kustēties brīvi un tas mani nervozē – un es neguļu. Tagad neguļu arī tādēļ – ka jāraksta (un nezinu ko?) Dēliņam, un mans vakars… Cik mana veselība ir atkarīga no sīkumiem – tikai pilnīgā brīvībā es varu normāli dzīvot, aizmigt – justies labi. Jā – šī atpūšanās problēma ir galvenā, miegu traucē katrs sīkums. Nervi? Vakar atnāca tā tamborēšanas kursu dāma – un viņa laikam nobijās pirmā, ka es nevarēšu to masu savaldīt. 15 sievas. Es arī domāju – ka 2 vakari nedēļā ar tām mani nobeigtu. Un tad + 1 ar Ainu! Nē! Un bagāts es nepaliktu. Par dažiem dolāriem es zaudētu visu spēku. Viņa teica – varbūt linu darbu kursus vēlāk. Jā, varbūt. Man klav. sk. arī paņem vienu pēcpusdienu. Visi šie kaut īsie iestarpinājumi mani izsmeļ. Es nezinu kā es arī pie In + Laim. varēšu dzīvot? Bet – tur kaut kas labs nāk klāt.

Jāraksta Dēliņam. Un vielas daudzums mani atbaida un arī – mana attieksme pret to – mūžīgais ‘jūtīgums’, rakstīšana ‘ar sirds asisnīm’. Gribētos, un liekas būtu labāk arī priekš citiem, ja es runātu lietišķāk, bez tām jūtām. Bet tas jau ir tas darbs – attīrīt visus tos notikumus no liekā, dot tiem formu, atraisīt tos no sevis.

Manam audeklam pietrūkst velku. 
Kā tā? Tā nevar būt? 
Tā nevar būt? Bet ir. 
Audus var pievērpt klāt. 
Audos var ieaust šo to, 
kas gadās pie rokas – 
acumirkļus. 
Garāmgājējus. 
Piedziedājumus, 
pat no svešām dziesmām. 
Velkiem jābūt stingriem, 
gludiem kā lediem, 
kā straumēm, kā upēm jāplūst. 
Kā zemei, kā tīrumiem, arumiem, 
kā ielām. Kur kāds trūkst (velks, tas ir) – 
top sasiets cieši vecajā mezglā. 
Kā bija tā vārds? 
Jūrnieku mezgls? 
Atvilceniskais? 
(Sasien siksnu siksneniski) 
kā bija tā mezgla vārds? 
Manam audeklam 
sāk pietrūkt velku 
un audos, 
vai pluceņi jāliek 
vai kādi svešādi jaunmateriāli 
kāds puszīds un samaisījums, 
ar audiem vēl varētu iztikt, 
tos var pievērpt klāt, 
var ieaust šo un to, 
velkiem jāplūst pretī 
kā norām un lielceļiem – 
no bomja uz bakiem un pūriem.

10 p.m. Šodien vēstule no Dzidras. Viņa nav visai stipra, viņa cīnās par daudz. –

Sestdiena, 19. febr. Apm. 3 pm.

Esmu Maruijas mežā ar Idu un citiem viņas draugiem – kazenes lasīt. Žēl ka nenopirku zābakus ogu lasīšanai – kā tas man neienāca prātā? Tik slapjš ka kurpes galīgi sabojā un mugura var sākt sāpēt. Atnācu sēdu mašīnā – samērcējos un pielasīju ½ spainīti. Varbūt rītu. Ja braucu – vajadzēja zābakus zaldātu storē, vai tirgū nopirkt. Ne laiks, ne ogas, ne Maruijas upe nav tik labi kā pagājušā gadā. Bet lejā, pie vec. mājas – ir labas arī – ļoti! Tomēr – zaļš miers un maigums. Upes līkumi, pļavas, ganības, krūmi, biezokņi, kalni un klintis. Čūskas un odi.

Labi vien ir pasēdēt – pārtrakotos, pārgurtu, nevarētu atpūsties – bet nu, ar zābakiem šādā piemākušās dienā grūti nebūtu. Citi lejā pie upes. Tikai vecais te stāv un – es – vecā. Tomēr tā. Baidos saslimt arī peldoties tagad vēlu, vēsā bezsaules dienā. Pag. g. bij siltāks. Jūtos miegaina – vakar ieņēmu miega tableti un arī maz gulēju.

Braucot, tas ir kaut kur tālāk uz Crown str. turpin. – uz kāda tilta, man likās tas bij D resnais spalvainais snuķis… Varbūt viņš pamanīja. Šorīt saņēma tāda veselīga neuzticība pret viņu – droši vien – tikai ziņkāre. Un tas mani atbrīvoja no dullā noskaņojuma. Man vajag no tā atbrīvoties.
Man vajag rakstīt Dēliņam. Ko?

Kā tas var būt, ka man Tev nav ko teikt
Kur domas Tevi neatstāj ne brīdi?
Šai zaļā mierā vai Tu iederētos?
Vai tik daudz maiguma Tu varētu
Man dot, lai visam pieskaņotos
Un piederētu šai īstai pasaulei?
Zaļš maigums miers vien
Tā acij rādās, tā sirdij šķiet
Nekur bez cīņas un nāves nav
Šai zemē.
Šai mierā mānīgā
Sirds maldas
Vienu nāvi pieņemot un sāpes
Zaļš miers Tev tuvu nāks

Pirmdiena (21. febr.) 8 pm.

Pēc Maruijas. Laba diena. Eskimosu kalendārs no Ineses. Pasta puikiņš nesa uz durvīm, kad es izgāju pretī.
Necerētā iedvesmā (patiesi!) uzrakstīju kaut ko par Ķikuriem un aizsūtīju Dēliņa kungam. 4 lapas puses, tā šim gadījienam pietiekami.

Nupat izvārīju ievārījumu no kazenēm (blackberijas sakās labāk) – iznāca pašai 5 podiņi ko nolikt, 1 Georgam,1 vecītim, viens man ko tūlīt nogaršot. Ledus skapī vēl paliek ogas. (Vilkam labāk lēciens, kā tupējiens – dzirdu senu balsi).

Jā, mazais raksts par Ķikuriem izskrēja – ar iedvesmu, vēl kā dullumā, rīta pusē, pēc pasta saņemšanas, jā, piesēdos Bachu paspēlēt un viņa tīrie teikumi (un jādomā Maruija, kas šoreiz vēl vairāk kā pagājušā reizē, mazākais ilgāk, kā pagājuša reizē – ļoti atgādināja jaunību, mājas, Aivieksti…) pēkšņi sāka man veidot vārdus par turieni – Ķikuriem, „tur bija daudz mežu” es teicu domās un jau vārdos skaļi un skrēju no klavierēm prom, lielā steigā meklēju papīru, gandrīz jau izjaucu visu, jo papīra nebija tāda pie rokas (brīva) un tas visu varēja, iedvesma varēja izkūpēt kreņķos. Varbūt, ja papīris būtu bijis acumirklī klāt – būtu iznācis kas vāl labāks. Nu – domāju, ka pietiekami vēl notvēru, mazākais – tas nāca bez pārlikšanas, bez pārāk gluda ritma arī – ātri, ko šā un tā dzīvo bez lieka ‘dzejas’ piemaisījuma.

Redzēs, ko Dēliņš darīs? Liks to avīzē kopā ar Ķikuru bildīti [left]? Cita nekā viņš laikam no manis nesagaidīs, tas ir – manis pašas uzņēmumu un citu stāstu. Domāju – viņš būs apmierināts. Vai tās pašu (fotogrāfijas) bildes nav jau apnikušas, bijušas diezgan – uz viņām gandrīz nepaskatās, izņemot – ja tur ir kāds jauns un skaists cilvēks ar universitātes beigšanas cepuri etc….

Apšuvu ar melnu arī 2 placemats un uz vienas iesāku rakstu šūt.
Vai nav daudz padarīts? Aizgāju pašopīt, iemest vēstuli. Vecajam izrakstīju receits un ienesu abiem kafiju, kad atnāca viņam dzīvokļu ierēdnis. Matos ieliku ruļļus (izmazgāju vakar vēlu) – tie nu gan ir tādi pat atkal izstiepušies.
Redzēju D braucam un pagriežam galvu – ak tu manu podiņ! – Bet nesatiku, atbraucu ar citu no šopīšanas.

Varbūt šīs dienas rakstīšana bija tāda, kā agrāk, kad es nejutu, ka tā ies lasītājam, ka tas mani – netraucēja. Es pēdējā laikā tieši esmu vēlējusies rakstīt atkal tā – mazāk gludi, bet vairāk svaigi, bez dziedošā slīpējuma. Es šoreiz teicu ārā visu kā nāk, bez lielas saliedēšanas, izdomāšanas, kaut kā vēl spontānāk kā parasti, lai gan es arvien tomēr rakstu diezgan spontāni. Kaut es tā, kā šodien, bez – 3 reiz pārrakstīšanas, un bez vilcināšanās – varētu rakstīt par visu – Ja es varētu (atkal) rakstīt par visu, cilvēkiem, dabu, notikumiem, es kaut ko arī kvantitatīvi uzrakstītu. Būtu romāns. To Sarma teica. To Gunars Saliņš teica – rakstiet romānu.

Tepat jau ģeogrāfiskais plāns iezīmējas – gar Aivieksti – arī mājas ar ļaudīm – arī svešinieki – plostnieki, (zvejnieki), dzejnieki, īrnieksieva jau ierunājas – upē iekrīt, ielūzt ar zirgu kāds – aizskrien nodusmojies – nokaunējies – tas arī – kāds tur var būt. Ak – pasaulīt! Kas to visu var uzrakstīt? Likteņi cits citā saķērušies kā sērmūkšogu ķekari!…
Mani atbaida iemācītais romāna veids, ka tam jābūt – dzimšanas līdz nāvei, vai tā apmēram. Man jāraksta samētāts, saraustīts kaut kas, bez īstas dzimšanas un miršanas.

Piektdiena, 25. febr. 1972

8 a.m. Eju lejā 3. dienu – ‘baby sitt’!
Vēstule no Ineses!

Šai dienas caurspīdībā
Kristālskaidrumā
Tavs skats
Kā

6.30 p.m. Par 3 dien. 6 dolāri. Nav daudz. Bet – O.K. Tepat mājā – un es šuvu savu darbu. Un tūta ābolu klāt un vēl varot tos dabūt OK. Tomēr – 3 dienas jutu, kā ir kad ir ‘darbā’. Tad neko vairs nevar saķert. Inese tā priecājas par 1 brīvu stundu. Daudz tas nebūs – bet, kādu vēstuli uzrakstīt, kaut ko palasīt – mazliet vieglāk tā diena aizies!

svētdiena 27. febr. 9 a.m.

‘Izrullēju’ matus, uztaisīju brokastis – apgrauzdētas maizītes ar krējuma biezpienu un ķimenēm, kafiju (saldināta – peh, peh!!) un tas tik ļoti atgādināja labus laikus (kādus īsti? Mājās? Jaunu dienu rītus? Prieku? Arī skumjas – kad Vācijā ar māmiņu tikai pieminējām tādus gardumus…) un bija tik labs gara stāvoklis, ka varētu ‘lēkāt no prieka’ (kā Lukijs). Bērniem iet labi!!!
Vakar nevarēju aizmigt – ņēmu šuvekli un šuvu līdz 1 naktī. Nu reiz būtu jābeidz.
Labprāt šodien pabrauktu ar veco pa kalniem – blackberijās – ja nebūtu bail no viņa insistency – kad viņam ko atvēl tad viņš plijas virsū ar to nedēļām… Es negribu – uzbāzību…
Jāšuj – un jābeidz tā šūšana. Tagad vēl nāk prātā – 1 somu! Vai vispār kāds pirks – un ja arī!…

10.30 p.m.

Visu dienu šuju čigānisku somu. Redzēs – kas iznāks.
Vecītis (Mollingera kungs) atteicās aizvest mani kalnā (kazenēs) – lietus tūlīt būšot… Ne bija nekā. Vai nu gribēja atspēlēties, par to, ka es viņu vienmēr noraidu ar viņa piedāvājumiem aizvest mani šur tur ar savu mašīnu, vai arī – viņam bija bail no Georga, jo nesen viņš teica viņš negribot aicināt mani kaut kur, kad Georgs redz un dzird… Georgs tā tad arī ar viņu spēlē tos pašus jokus ko ar Geraldu. Nu – man par to maza bēda, tas viņu intīmās lietas. Rītu jāaiziet būt ar busu vai Ainiņu.

Pirmdiena, 28. febr. 12 noon.

Vēst. no Railway Dept. – varu saņemt $7.25 par Melb. Biļeti. OK.
Nothing else pastā.
Pabeidzu izšūt teenageru somu – tik jāliek odere un jāšuj kopā. Aina teicās to palīdzēt. Traka tā soma – ļoti liels musturs, spilgts, skaists, kā traks!
Vēl tur atliek gabals – spilvenam. Uch – es negribu vairāk šūt. Tas arī būtu traks spilvens, tik dzeltens ar melnu. Nē – to nevar. vispār – kas tos trakos dzeltenos ņems?
Saskaitu santīmus (arī dolārus tomēr…) par to ko saņēmu atpakaļ no dzelzceļa biļetes, ko saņēmu un saņemšu par izšuvumiem. Es negribu vairāk izšūt…
Ārā kādam krūmam ir fairyflosspink’i ziedi. Vēl stiprāk rozā, ja tas {iespējams}.
Man gribās izrunāties, satikties.

Kādēļ es neprotu maigumam izmantot D? Viņš taisni to piedāvā – maigumu. Es tikai – bez elpas pēc nezin kā. Viņš zina – ka ‘nezin kā’ nava. Ir tik daudz – ja ir maigums. Par to ir vesels romāns ‘Dienas krusts’. Tur viņa varonei vienmēr trūkst tas, maigums to viņai nepiedāvā, tikai iekāri. Es plosos iekārojot – un lielākais maigums aiziet neredzēts. Toreiz spogulī, kad viņš noslēpa acis, lai tās mani nededzina.

Otrdiena, 29. febr. 10 a.m.

Sengaidītais – vai negaidītais jaunais mītnieks ieradās. Bēdīgi vecajam vīriņam skatīties šī jaunā kurpēs, kreklos, kravatēs, kas jau izlikti stāv viņa istabā un gaida, kad tas vāksies ārā!! Tādas sexy kurpes ar sprādzēm, labi ievalkātas, kas rāda ka dzīve, skaista dzīve, tās skārusi, tās nesušas un nesīs tālāk šo jauno uzvarētāju, ieguvēju. Tās – iet pāri, samin to veco, nevarīgo – šausmīgi! Bet kāpēc viņš tiepās un apšaubīja tā nākšanu, tā spēku. Jātiepjas ir. Bet jāatzīst otra tiesības, otra esamība un jācīnās, nevar cīnīties tikai noliedzot. Anyway – vecais nav ne pie kā vainīgs. Viņš tikai mani kaitināja, tas ir mani mazliet ievainoja, apšaubīdams tam ko es teicu. Viņš pat mani bija iedomājies kā ‘silly idiot’, bija iedomājies, ka es jūsmoju par Geraldu un gaidu viņu atpakaļ, un tā kā Geralds bija arī vecajam teicis, ka viņš atpakaļ nenāks, tad vecais iedomājās ka es savu prestižu glābjot stāstu viņam izdomātas pasakas par kādu Geralda draugu, kas man solījies nākt… Un ja viņš no Georga baidījās, gribēja tam izpatikt, tad tagad jaunā Rosa atnākšana viņa vietā arī Georga uzmanībai – tas var tam būt smagi.
Jā, jā, vajadzēja tomēr vest mani blackberijās, kad es gribēju – nevis pesterīt mani nedēļām ar piedāvājumiem vest mani te un tur, kad man to – nevajadzēja, kad es to negribēju.

Man vienalga. Ross jaunais, vai Mollingers vecais, izņemot to, ka es nevaru panest vecā tabaku un arī pastāvīgo apjautāšanos un maisīšanos manās dienas norisēs. Nu Ross, iespējams spēlēs un trokšņos un izejot atstās durvis vaļā. Bet nauda man vajadzīga, istabas jāizdod kam var. Jāsaprot arī visādu cilvēku dzīves vajadzības.
So, you see.
Kaut es varētu no tādām lietām rakstīt jautrus stāstiņus. Es jau varu arī kad kaut kas tiešām ir, ko vērts rakstīt. Par Carr jaunkundzi man vajadzēja aprakstīt, kad biju full of fire, par visu to, kas tur notika.

Pastā – nekā. Tikko puika piebrauca un aizbrauca. Esmu tā pieradusi šūt un bakstīt visu laiku, ka nemaz vairs nevaru stāvēt mierā. Kā ieraugu vēl kādu no saviem linu auduma gabaliņiem, tā domā – ar kādu diegu tam mesties klāt un kādu rakstu izšūt, un ko? Varētu jau ar. Un cik es tur nopelnu, bojāju acis. Bet Lucis, par saviem burvīgiem, smalkiem izstrādājumiem kokā prasa tikai 7 dolāri, kur tam daudz vairāk darba kā manos spilvenos, ko es varēju pārdot, bet es nezinu – vai es šos varēšu pārdot? Ja būs daudz un dažādi – tad varēšu.
Idai un Austrai arī derētu uzšūt. So – jāsāk, ja nevarēšu novaldīties, ar resno diegu, ar bārkstīm! Ha!
Pastā – nekā!?!?!?!?

6 pm

Mans trakais spilvens šujas zibeņātrumā – raksts liels, diegi rupji, tas būs speciāli priekš tiem – kas neko nevar ieraudzīt – ja vispār tādu varēs likt ārā. Kliedzošs un ‘izskatīgs’ bet nepraktisks, pārāk garas pārcilpas, ķersies un rausies ārā. Bet uz dibena gan nevienam pogas un āķi nav, tā kā sēdēt (godīgi) uz viņa varēs.
Šī šūšana mani ved uz pārdomām, ko arī pie Kreišmanes mēs runājam – viss ir jau ‘kaut kur it kā gatavs’, to mēs tikai – varam atklāt, varam iemācīties to atrast. Tas ir aužot rakstus, šujot, tā tas ir matemātikā, tā tas ir – mūzikā!!

Un pēkšņi man liekas, atceroties, kā D noslēpa savas acis, lai tās mani nedzenā, un mēs varam raudzīties viens otra sejā, man tagad liekas, tai visā bija arī kaut kas tāds, kas ir jaunatrastā rakstā, vai akordā vai krāsu spēlē, zieda burvībā, kaut kas tāds, kur itkā visas šīs lietas būtu kopā. Tā tad ja mēs pēkšņi, nezinot kādēļ, iemīlam kādu, mēs ieraugam to ko citi neredz, ko citos neredzam, mēs ieraugam paslēpto rakstu – kas ir mīlestības raksts. Rakstu izaužot, izšujot, vai krāsas jaucot un kopā liekot, mēs varam maldīties, taisīt kļūdas, neredzēt samērus, lielumus etc. un varam izsīkt, ātri nonākt strupceļā, ja mums laimējas, pareizi pārmīt pamiņas, laikā ielikt jauna raksta sākumu, uzticēties, saprast – mēs ‘veidojam’ – patiesi mēs varbūt tikai ‘atklājam’, uzejam apslēpto, kaut kur esošo. Tāpat mūzikā. Krāsās. Tāpat mīlestībā. Cik daudzreiz to izjūt – katra mīlestība ir jauna pasaule, katrs cilvēks ir sava pasaule. Divu cilvēku, to cilvēku kuru pasaules kopā veidos jaunu rakstu, šo cilvēku kombinējumu noteic, atklāj mīlestība. Viņas iemeslus mēs nezinām, bet tā ir noslēpta pasaule.

Domas? Kas ar domām?
Kāds ir domājis, ka tās ir – viela, existējoša, jā, ne gluži existējoša tad tāpat kā raksts – atrodama. Arī domas (mums) noteic apstākļi – pirms un pēc tam, tas ir tie, kas tās ierosina, kas tālāk risina.
Ak cik lieliski un skumji! Mēs esam kādas (cita) gribas, varas, spēka etc. izpildītāji, kādi mazi, tomēr svarīgi elementi.
Un tas ir (tā mēs sakām) Dievs.
Un – Tavs prāts lai notiek, tas ir.

Janvāris 1972 (Ķikure/Kikure)

1. janvāris 1972!

8 am. Pankūkas + kafija. Miers. Vēss, piemācies. Naktī gulēts tik uz rīta pusi. Gaisma, no ielas lampas aiz koka, kas deva ēnu kustīgo spēli pāri manai gultiņai un uz sienas pretī – mani bija iedzinusi murgos – grūti sapņi, mocošas parādības, asiņu nemierīga degšana galvā – nolaidu blinds un bij labi.

Jāuzmanās no traucējošas gaismas naktī, tas mani, ja nogurusi, un es biju, (no iešanas un grūtām domām un kārtošanos izbraukšanai no Melb. ) – tad nedrīkst tādas stipras gaismas kustības ļaut sev guļot pāri, vai pretī uz sienas, kas spīd acīs.

Jauna gada rīts.
Kur domas aizsniedzās?
Zināmos atpakaļ ceļos.

6.30. Vilcienā. Vagons ar kupejām (!) 8 vietas. Liekas – šausmīgi. Bet gadījienā, ja vēlāk kļūtu tukšs – varētu gulēt. Bet vai tas var notikt. Man 21 vagons. Visi pēc rindas līdz 22 – ar ērtajiem sēdekļiem. Te liekas taisni neticami un šausmīgi – neērta sēdēšana, riebīgs iesprostojums – Bet – jācer labākais. Riebīga smaka arī – nezin no kā un silts un auksts pūš kā nevajag – šausmīgi. Es domāju – būs kaut cik komforta – ‘Spirit of Progress’!! Cik žēl, ka nedabūju sēdēt sēdekļos un sapņot par lidmašīnu. Tagad

2. janvāris, 1972 gads.

Esmu jau vilcienā (pārsēdusies) no Sidnejas uz Wollongongu. Tūlīt vilciens sāk kustēties. Ceļojums no Melb. bij labāks, kā cerēju – ļoti draudzīgi braucām. Varbūt zinot ka viena meitene Amerikā augusi, es biju brīva un viss bij OK. Ir labi būt labi ģērbtam.

...Savu karstumu man uzsviež
Ceļmalas klintis –
Vēl pāris līkumu –
Tad būšu mājās.

Home.

{cutting from horoscope}: Now that you are capable of making new arrangements to improve your life, make sure you do not permit some glamor-puss to curtail your efforts. An associate feels depressed. Do something to restore his ego.

3. janv. Pirmdiena. 10.30 am.
Laikam – svētdiena skaitās.

Nāk pelēks lietus mākons pāri no jūras. Klusums.
Vakar atbraucot: Vēstules no Dz. un Cl. un no In. un Laim. Karte no Gulb. un – pension čeks.
Vēstules no In un Dz. ļoti labas! Varbūt family pieaugs!! Varbūt tur Kanādā šiem būs kāds business, brauks šurp vasarā un varbūt es varēšu braukt līdz – uz Kanādu.
Brauciens tiešām bij O.K. no Melb. viss labi, te mājās – vajadzētu – rakstīt, bet ‘ visa būtība’ kāro tikai kaut kam pieglausties fiziski, silti, dzīvot.

Melburnā, referātā (jeb tā bija tikai uzruna, ievads, prologs) O. Rozītis teica ‘pēdējā vārdā’ – ka mums trūkstot fantāzijas. Man tas izklausījās velts apvainojums. Kreišmane čivināja vēlāk viņam līdz – uztvērusi tos vārdus kā karodziņu, ko plivināt.

Man liekas ka mums trūkst iedziļināšanās. Pie mūsu lasītāja mēs varētu bērnu grāmatas rakstīt ‘ar fantāziju’ ne daudz ko citu. Rakstītājs un lasītājs ir jūgti kopā, tiem jābūt līdzsvarotiem spēkiem. Mūsu lasītāju skaits ir niecīgs un sapratēju, prasīgu inteliģentu lasītāju – ir pavisam pavisam maz. Mēs karājamies kādā tukšumā. Dunsdorfs tvēra dziļāk to lietu – Skaidri, tīri, politiski, prasot pēc prāta, valstiskas domāšanas. Roz. pielikums bij – blā blā.
3 p.m. Viegls lietus. Miers, bet ne tik labs lai ko radītu. Cik tālu var aizsniegties domas – ja mani ņemtu līdz uz Kanādu! Varbūt būtu īstāka? Kaut kas notiktu reāls.

Ja man jāiet,
Ja tev jāiet
Brūce sitas dziļa
Debesis aizēno
Sāpes – bezkrāsas svins.
Dejot ja varētu
Dejot pāri visam.
Dejot nav dzīvot,
Dejot ir pāri dzīvot
Pāri aizsniegties
Visam ko gribētu dzīvot.

4. janv. 1972 otrdiena.

8 am. Silts, maigs, mākonīši izkārtojas, pēc vakardienas lietus. Es – pilna cerību dzīvei, bērnu dzīvei, kas varētu būt liela, plaša, laba!
Tikai man vēl negribās ķerties pie mana darba un tas jādara, jādara! Jāraksta.

8 pm. Iespaidojos no visādām muļķībām. Būtu jau pieticis ar to, ko te ielīmēju otrā lap. pusē, nē – iegāju bibliotēkā (normālāk kā jebkad uzskatīju tur blondo stiffo lady’u) un izlasīju zvaigznēs – ka man jāapdāvina tas kam pār mani vara – un tas mani izsita no sliedēm – no gaišā miera – ka es esmu brīva no visiem pienākumiem. Turp ejot – pie pārejas ielai pirms bibliotēkas (gāju pa otru pusi) nobrauca gar. D. Nepacēlu laikā acis – jo neticēju ka ko saskatīšu – nebūtu jau arī – viņš grozīja galvu ceļu vērojot – nepaspēju neko. Vēlāk mani vajāja muļķīgā vainas apziņa – ka man kaut kas jādara.

Nopirku ‘The Little Prince’ – bet man jāturas atpakaļ pie tā – ko es pati jūtu, ne to, ko ‘zvaigznes saka.’ Haha. Pati jutu – ka varu smaidīt. Tagad – nevaru. Kā atbrīvoties?
Pirmo D ķēra ar karstu varu pār mani, tad ar svešumu. Tagad žēl viņa tā centra, kas viņš man bija. Nav uz ko griezties.

2 vēstules no Cliva, 1 no Keith, 1 no Klauverta – tas par varas domā man uztiept lai – zīmēju! Smieklīgs cilvēks! Jāaizmirst tāda vēstule. Kā var būt tāds idiots?
Dzidr. atsūt. Cosmos ceļ. grām. Nosūt. vēst In. un Dz.

5. janv. 1972 trešdiena??

Vēstule no māsas! Un nosūtīju vēst. māsai.
Lietus. Sajukums galvā par visu kas ir un nav.

6. janv. Ceturtdiena 1.30 p.m.

Vēst. no Kreišmanes. Baiba esot slima – saaukst. Aizrakstīju Kreišm. un Jašam.
Biju pie Zīda kundzes, aiznesu zilo lin. kleitai. Jau pirms svētkiem to vajadzēja izdarīt.
Citādi – savāds rūgts gara stāvoklis. Varbūt tādēļ, ka ir cerība tikt uz Kanādu! (! Neticami!)
Sāku uzmest lūpu uz to, kas sāpinājis.
Domāju šā un domāju tā – un man nav jēgas par to kas ar mani notiek? Man jābūt lepnai uz savām jūtām, tas ir viss ko es varu izdomāt. Citādi – esmu nabags un lūdzējs.

9 pm. Nonīkta nedēļa. Vēstules rakstītas – bet absolūti nekas vairāk. Un viss tas D dēļ. Varbūt pat tās neziņas dēļ – kas tas viss ir, ja es zinātu ka tikai D – es rīkotos citādi. Šausmīga mess. Un – es biju kult. dienās. Bija labi. Atbraucu laimīga!! Kas mani te nosit? – Žēl ka es nepazinu Dēliņa kungu. Tagad kauns pat rakstīt. Bet jāuzraksta ar varu kaut kas un jāsūta. Laiks arī – kā rudenis. –
Šinīs dienās nav nekā, tikai mazliet domas par Kanādas braukšanu – labas. Bet tas nevar man iemācīt dzīvot te. Vēl nevar un nevar. es nevaru no kaut kā pamosties kas man te uzkrita kā miegs. Tas ir šausmīgi.

Sestdiena, 8. janv. 1.30 p.m.

Pastā nekā. Gara vientuļa diena.

Izžūst šī diena 
Kā zaļa peļķe
Izžūst šī diena.

Dzer puķes un nozied.
Man bij reiz meitene maza
Ar maigām sprogām vējos
Starp puķēm un zālēm.

Izžūst šī diena,
Bez steigas pēc likuma kāda,
Kam nav ne prieka ne sāpju
Viss ieslēgts zaļā gaismā
Un asā saules starā.

–––––––––––––––––––-

Logā vējš un jūra
Plašums
Miers un gaisma
Vai man trūks to kādreiz
Vai es ilgošos šīs stundas?
Vai es vēlēšos pie acīm
Svešām šīm
Atkal noliekties un meklēt?

Pirmdiena, 10. janv. 10 a.m.

Vēst. no Dzidr.
Vēstule no Ķirpes. Man esot ‘maigas un vērīgas acis.’!…

Biju pēc banāniem lejā – garš gājiens. Biju pie daktera beidzot – lai ļauj taisīt jaunus zobus – šis ielūzušais sāk izbojāt apakšējos zobus. Sen vajadzēja iet – vēl jāiet uz slimnīcu – tad būs atļauja – savāda steigšanās no Poncius pie Pilātus!!
Aiznesu nupat Inesei vēstuli nosūtīt. Diena, kad gāju lejā – aizmirsu to paņemt. Ļoti tukša dulla galva. Visu šo nedēļu.
Pārlasīju ‘The Little Prince’ maigi un gudri viņš runā. Skaisti. Ja tā būtu, kā viņš raksta – aizceļo uz savu zvaigzni! Bet viņam (princim) ir žēl šķirties un bailes no tā kas jādara. Tāpat kā visiem. Kā man.
Mana pielūgsme nebeidzas. Bij karsts pusd. laikā – man sāpēja galva, tagad novakare vēsāka.
Dievs, kādēļ Tu man dod tikai sapņus?

Siltāks kā saule
Jo tas skauj visapkārt
Tavs plecs.

Otrdiena 11 janv.
9 am.

Notīrīju ist. priekšu, paravēju puķes.
Vēst. no Zariņa, lai piedalos P.B. sanāksmē viņu mājā 24 janv. Braukšu, ja kas neaizkavēs.
Šorīt pēkšņi tā absolūtā ‘īstenības’ sajūta vismazākais stāvoklis tur man – old, grey, plump…
Bet ne tik traģiska, kā tad, kad nejūtos tāda. Un tad apzinos savu ‘īstenību’.
Īstenība ir droši vien, kā parasti – starp to – ne tik ļauni, ne tik labi…
Iespēja braukt prom uz laiku no Austr. un tad varbūt – uz visiem laikiem no Wollong. – jo vai te vairs atgriezīšos tad?… Šī iespēja, šīs izredzes pilda mani tik ļoti, ka jau atraisos, atraisos…

Vakar naktī bij savādi traki murgi – domāju no tā, ka vakarā saēdos žāvēto oisteru sandviču. Arvien kad ēdu kādus konservus – ir murgaini sapņi. Domāju tur konservos droši vien attīstās kāda drug veida viela. Varbūt arī tas bija Folkners, ko lasīju iemiegot, pa pusei jau sapņoju no lasītā – tur jāj medībās, es arī gatavojos piedalīties kādā izjāšanas ekskursijā, tad apķēros, ka man nav slaks un es noprotu jāt. Tad nāca kāda dejošana.
Cik žēl, ka dzeja apklususi, jeb apklusināta?…

Nu, atraisoties no šīs vietas,
No šī laika,
Kas pāri plūda man
Atraisoties pamazām
Viss kļūst vēl caurspīdīgāks,
Blāzmaināks.
Es saku kaijām
Guļot jūras krastā:
Ņemiet mani un sadaliet
Un nesiet. Aiznesiet uz saviem
Spārniem mani jūrā,
Vējos izsvaidiet pār viļņu galiem,
Nu man nav žēl.
Bet ja vēl nē –
Es ņemu jūs un krastu, jūru
Vēju, mieru, kādu acu skatu,
Kas atrāvies uz brīdi bij
No visa un vējos šūpojas
Ar puķēm satiekoties
Par kurām runā vējš
Tālu, ilgi nākdams.

Nostiepu stāstu par Nagari līdz beigām – kāds būs, kas to zina? Un šī ilgā pārlikšana un lēnā domāšana un galvenais kautrēšanās un vilcināšanas rakstīt – tā nekā nedod. Kaut ko jau es visu laiku gremoju, varbūt ka uz reiz es nevarētu uzrakstīt. Agrāk varēju. To stāstu vēstules – uzrakstīju naktī dažās stundās, pārliekot ar prieku sakot katru vārdu, kas man pašai likās labi runāts. Tagad es nevaru apturēt savu vārdu plūdus, jāvaldās – lai nemuldu!…

Trešdiena, 12. janv. 1972

6 pm. Atkal – viegli līst.
Izņēmu naudu. Sapirku foodu. Iztīrīju fridžu. Tagad pārrakstu stāstu – un varbūt tas ir jau – ‘tīrajā’! Jo ko es tur varētu daudz vairs grozīt. Un tad – gandrīz līdz pusei jau! Un tas iet daudz patīkamāk – pārrakstīt, just, labot, atmest, pielikt. Varbūt pirmais uzmetums grūtākais, bet varbūt ar to nevajadzētu tik daudz mocīties? Tomēr, ja tas nav ‘uztrāpīts’ pareizi, tāpat visa tā būda neder, jāpārtaisa – ja tikai pielabo – tas ir patīkami.

Tas ka es varēšu braukt pāri jūrai atkal – paceļ mani par visu galvas garumu pāri sev pašai – tikai es to vēl īsti pilnīgi nejūtu. Jūtu arī – bet nav jau kam lielīties, ar ko dalīties. Un – mīļa ir šī tukšā iela te ar sapņiem, vai varbūt tādu vairs nebūs?…

Ceturtdiena, 13. janv. 8 p.m.

Lietus, kā vakar sācis, nepārtraukti vieglāk un smagāk līst. Auksts vējš.
Man sirds sāp fiziski, šad tad – bet tas no nekārtīgas ēšanas un nemiera – biju pa lietu līdz bibliotēkai, nācu mājās nokususi pa neticamu vēju un lietu.
Kad vakars nāk pēc garas aizlijušas dienas, raud logu rūtis gaišām asarām – tās mirdz un skumjas nav…

Esmu kā alā. Un – kas īsti vainas? Cilvēku liktenis ir gan briesmīgs. Skatos un skatos un skatos – zaļā pasaulē, lietus lāsēs, steigā uz ielas. Uzrakstīju stāstu – bet nav nozīmes to šodien skatīt cauri – maza atstarpe jādabū, lai kaut cik novērtētu.

Pilnīgs sastingums. Pa daļai laika dēļ – kā jūras dibenā. Šī vecā māja, ne tikai atļauj bet atstāj mani pilnīgi laika apstākļu varā – lieti, mitrums, vējš aukstums – un ārs, tālums, jūra, saule. Es vēl arvien iesēstos loga tuvumā cik dziļi vien to var – lai nejustu sienas. Pat naktī guļot, man jājūt šī sevis aizplūšana ārā visapkārt.
Gribēju vilnu paņemt – sākt ko adīt. D.J. pietrūcis. Visa baby wool – out!?
Mana ‘pārstādīšana’ – prom no D – tomēr skar smagi. Ko iesākt, kā būt? Pag. reiz es – atgriezos pie tā paša. Bet – nav kur atgriezties. Nav ko pievienot šo papīri. Jāatrod spēja rakstīt. Tas viss.

Kad vakars nāk ar lietus lāsēm
Viss ūdens – zilzaļš ezers pilns.
Vai mums vēl mazliet laimes ir
Tu jautā.
Es nezinu, varbūt vēl ir
Varbūt vēl viss nav atraisījies
Un izlijis ar lietus lāsēm
Kaut kur vēl vajadzētu būt
Gadu gājuma kādam neskārtam
Tas bija ļoti labs vīns...

Piektdiena 14. janv. 8.30 am.

Lietus un vētra bez apstājas, pūš un dzied. Biju vanniņā, spēlēju – tagad jāskata stāsts – uch un och!
9 pm. Lietus un vējš. Bez pārtraukuma.
Skumji.
Sāku adīt baltu jaciņu bebijam.

Vējš aiz loga
Vējš manī auro

Sestdiena, 15. I. 3 pm.

Turpinājums miglas un lietus maisā!
Slinkoju. Baudu šo slinkošanu šodien bez sirdsapziņas ēdām. Adu mazo jaciņu! Domāju. Etc.
5 pm. Geralds bija – sam. 3 ned. – un tas viss apmēram – viņš te nepaliks, ies ar kādu group. Very understandably – bet man būs tukšā jādzīvo. Un tā priecājos – nāks mierīga nauda. Haha. Nekā!

Svētdiena 16. Janv. 8.30 am.

Tik maigi rūtis raud
Ar sīkām asarām
No pavasara lietus.

2 pm. Pārlasīju uzrakstīto Nagares stāstu – un pārsteidzoši sūdīgs! Sorry! Domāju ok – bet tagad lasot – nejūtu nekā. Varbūt par daudz to labi zinu par daudz tuvu lai spriestu. Galīgi – neinteresants!!!
7 pm. Rakstīju stāstu (sāku) otrreiz. Liekas dabūju kādu dzirksti – bet varbūt nē. Jāturpina. Būtu jātiek galā ar to.
…Tas ko es ieguvu (no D) varbūt bija tas, ka runājot ar viņu man raustījās lūpas.
Tas ir, ko es arvien uzvaru un izlokos, un izpostu un nepadodos tam. Liels ieguvums! Ha. Jā – ieguvums tas ir, būt dzīvam.

17. janv. 1972   1 pm.

Saule atgriežas. L. avīze. Es esot bijusi Trumpes izstādē. (Iznāk it kā kopā ar Sarmu).
Ir lietas kam es nezinu izskaidrojuma – es nosapņoju – (bet varbūt es izgudroju tā atrisinājumu?). Es biju kāpjot kaut kur (līdz kādai sievietei) notašķījusi ar dubļiem savu mēteli – (skaists brūns, mīksts ādas kažociņš tas bij man virsū…) un sānā gandrīz līdz vidum dubļiem. Skatījos kur iet nomazgāt – ieraugu turpat pretī, pa kreisi – it kā strūklaka līst kristālskaidrs ūdens strūklas – pieeju mazgāju, iet labi bet nepacietībā atplēšu kādu skrandiņu, tad paceļu to – saritinās lielāks gabaliņš – varēšu salāpīt. Nepacietīgā. Istaba un es gāju ar vēstuli, un gludināju, kārtoju ar roku savu brūno lietus mēteli un D piestājās – es pacēlu acis, vēl mazliet, tad atcerējos savu apņemšanos likt viņam rīkoties un neuzbāzties ar smaidu – es nogāju garām nepaskatoties – bet es varēju to nedarīt, tik paskat. Bet visu nevar izdarīt. Bet šīs kristālskaidrās straumes – vai tas D vai es pati? Abi kopā. Brīnišķīgi.

6 pm. Biju vēlāk – nopirku Bacha lielu prelūdu grām. – ar atlaidi 5.40. Daudz. Un nauda nenāks! Cik žēl ka Geralds aiziet. Priecājos uz to paradīzi, kas mani sagaidīs pēc svētkiem, kad viņš nāks un maksās – un nekā. Stop – raustīt niekus.
Cik skaisti, ka tās straumes bij tik kristālskaidras – lija perpend. kādā lokā.
Jā tās straumes ir tik kristallskaidras! Ko man tas līdz? – tomēr.

otrdiena 18. janv. 2 pm.

Vēstule no Dzidras – complicated ways!
Nosūtīju Dēliņa kgm. stāstu ‘Gaskare’ un ceļojuma piezīmes – Puķes.
Likās ka Dapto b. kur vakar bija D – šodien bij cits un man dūša pagalam. Viss zaudēts liekas. Ko lai es atrodu??
9 pm. Lietus, atkal un atkal, arī pērkons, arī varavīksna… Nosūtīju vēst. Dzidr, Ķirpei, karti Keitham.

Vai Bachs man ir atdevis prieku par melodiju – mūziku? Man liekas, es biju pazaudējusi (varbūt tomēr tā būs pazaudēta uz neatgriešanos) to labsajūtu, īstu prieka izjūtu, ko agrāk deva mūzika. Es spēlēju, aizrautīgi, ‘izsaku visu sevi’, bet tā vienkāršā aplaimojuma, vai kā to lai izsaka, tur nav, kā tas bija agrāk zaļā jaunībā. Tagad Bacha prelūdes spēlējot, mācoties – dažuviet tas atkal atnāk. Nupat dažas prelūdes ko nopirku – ir burvīgas. Un kaut kas apslēpts, līdz galam neizsmeļams.
Vai es varētu kaut ko rakstīt šī prieka iespaidā? Jāpadomā.

Ceturtdiena 20. janv. 1972

2.30 pm. Pastā nekā. Biju kleitu uzmēģināt – vīlītes ok – bet fasons – tas pats! Viņa nevar neko citu – kā to lodīti taisīt. Ok. Vīlītes arī – varēju būt lielākas, lai mazliet no kupluma dod – bet – ko tur muldēt. Kaut kas būs.

Un ejot pie pasta pārejas – es laikam nogāju D gar degunu – kas cits būtu uz mani skatījies? Kad kāpu us trotuāra pārgājusi ielu un atskatījos – viņš skatījās, viegli pasmaidīju. Bij par tālu neko lielu redzēt. Varbūt tas bija atkal tas [..] sapnis – sāku sapņus tulkot!! Kāda maza spoži (sarkani) ģērbta meitenīte nokāpa no stāva akmeņaina kalna un lejā – pazuda. Tur bij tikai kāds dzidrs (atkal) atvars, zaļš un spirgts apkārt. Un mūsu dārzu redzēju – nekoptu, bet jauki zaļu, un jāņogas bij pusgatavas (ēdu kādu) un plūmes, vēl negatavas – izskatījās jauki. Un es gribēju stādīt zemenes. Mamma bij nopirkusi 14 stādus, es gribēju vairāk. Kāds bij iestādījis zemenes uz trotuāra. O.K. – un īstenībā: biju Zīda kdz. dārzā – tur bij līdzīgi plūmju zari nokārušies ar augļiem un zaļš un ‘dabīgs’, ne sevišķi izmodernizēts. Un viņa man iedeva lielu tūtu ar plūmēm!

Piektdiena, 21 janv. 1972. 7.30 am.

Brokastis ar plūmju ievārījumu (no Z. kundzes plūmēm). Zaļš rīts, bez vēja, aizplīvurojies.
Zaļš rīts, nevarēju to jau sagaidīt, modos agri, gribēju to jau redzēt, gūt! Jūtos labi. Visas lielās un mazās vainas apklust tai apziņā, ka esmu vesela un bērni laimīgi.
Atnāca vecs kungs (Mollinger) vēlās dzīvot Geralda atstātā istabā. Geralds solījās būt atpakaļ pēc 3 mēnešiem, jeb agrāk.

Sestdiena, 22. janv. 72.

10 p.m. Šuju spilvenu. Vakar satik. Sidorenk. kdzi pie DJ. Dzērām kafiju – teica būs rokd. salons – izstāde. Kaut kas jāšuj
Vēst. no Dēliņa, un no Ķirpes.

Pērkons ārā.
Šovakar tik mīksta skaņa viņam.
Pērkonam tik mīksta skaņa šodien,
it kā visas pļavas būtu ziedos.

Svētdiena, 23 janv. 10 a.m.

Piemācas arvien vairāk, vējš lieti sāk skraidīt… Būs mierīgāks prāts nebraucot uz Zariņiem, uz viesībām.

12.30 p.m.

Laiks skaidrāks atkal, būs vēss. Sāks mocīt šaubas – braukt, vai nebraukt? Laikam nepatiks – ierasties 3 st. vēlāk – kad viss būs izrunāts. Galva mazliet sāp. Varbūt – nevajag šūt. Kā arvien šie ‘izpriecu’ piedāvājumi man saistīti ar tādām neērtībām un grūtībām ka iznāk tikai galvas lauzīšana – ko darīt, un kad beidzot saņēmies ko izdara – tad jūt, ka nebij to pūļu vērts visa tā lieta. Skriet ar vilcieniem vēlāk, pārsēžoties, nezinot kā atrāpsies atpakaļ – pie cilvēkiem ar savām mašīnām, līst kā nabagam un – kas no tā visa? Cīnies dēļ savām tiesībām kuras tev ir ja, tev tās žēlīgi kungi atvēl… Sabiedrība dod paģiras.

10.30 pm. Pēcpusdiena lietaina, vējaina – varbūt labi, ka neaizbraucu. Auksts. Atbrauca Rudzate – runājām kā traki – viņa šuj un visi taisās uz kādas izstādes atklāšanu. Es – gandrīz spilvenu pašuvu – savādāk kā domāts – (nebij diegu) – un kaut kas ir! Nevajag šūt tik ilgi – bet – gribās nobeigt.
‘Idejiski’ jau bij droši vien jābūt tur pie Zariņiem – bet – ‘štrunt’! Nekā neviens man neiedod, cik pati cīnos tik ir. Tanī ‘sabiedrībā’ no tiem vairāk kas tiek, ar kuriem mazāk darīšanu, tie kas vērtē dziļāk – kā Freimanis. Tagad – jaunu stāstu, tas viss! Mednieki – jāuzraksta!!

12 naktī.

Pusnakts. Es domās runāju monologu priekš D. Runāju visu no gala – daudz skaistu vietu sarunāju – un tad apstājos – monologs! Mūžīgais monologs! Un šoreiz ar D varbūt tik pilnīgs – monologs.
Un tomēr
Es esmu tik savādi
Laimīga.
Nevaru gulēt no laimes! Vai tā laime?
No laimes būt dzīvam!
No laimes ka Bacha Prelūdes tik skaistas.
Ka acis un puķes tik līdzīgas.
Ka es varbūt atkal ceļošu, ka I + L būs mājās un varbūt vēl kad, (kāds) būs līdz…
Un par to ka vējš ir ārā
Un spilvens būs skaists izšūts
Un ka es rakstīšu stāstu
Bet atkal un atkal par to ka D vēl būs ielā un kas vēl notiks?
Rītu būs vēstules…
Nē – visu laimi nevar izskaitīt ka Dievs vēl šo brīdi mani pasarga no ciešanām.

Pirmd. 24 janv. 7.30 pm.

Nejutu – tas ir, biju aizmirsusi, ka naktī gulēju tikai uz rīta pusi. Šodien pienākumi neļāva par nogurumu domāt. Vecītis atnāca – liekas O.K.!! Tīrīju viņa istabu, tīrīju plīti. Sapirku tīrīšanas lietas – jo visa kā trūkst. Izdevu naudu – bet, jāpērk ko vajag – cimdus, ajax, birsti, steelwool – to vajaga! Linu nopirku vēl ko šūt. Spilvens nav gluži tik labs iznācis, kā cerēju, bet O.K.

Vēstule gara un laba no Cliva. Bet ja Dz. nav klāt – trūkst man tā prieka, ko viens mazs teiciens uzrakstīts kaut uz konverta malas atnestu no Dz. ko no Inī. Savādi – tā mīlestība ir tik ‘bezprātīga’ – nekādas gudrības viņā nevajaga – tikai siltumas – Tu esi! Tu brīdi esi pie manis.
Cik veltīga ir tāda ‘gudrošana un gatavošanās’ kādai satikšanai, runāšanai arī ar kādu ‘viņu’ – nekas jau nav svarīgs cits, tikai tas pamodinātais siltums, tuvība. Un viss vienalga ko tu saki, vai nesaki par visu citu, ja tikai tu kaut ko mīļu saki.

Vējš arī runāt var un lietus
Tai dienā kad Tu nāksi

Tikai esi,
Esi te dažreiz
Nāc pretī,
Ej projām
Nāc atkal
Tik esi.
Vējš runā
Un lietus
Saule gulst kokos
Nakts aizveras liegi
Un zeme šūpo.

Trešdiena, 26. janv. 1972.

1 p.m. Biju šopīt. Bibliotēkā – atkal paņēmu Prustu. Bij Folkners – negribās to lasīt. Bij vai nebij D? Skumīgi gaisi.
Tas vakars nāk kā krusts virsū. Velns ar ārā. Viņa dēļ es visu gadu sabojāju. Bet – varbūt nebūtu to lugu uzrakstījusi, tā gan nav ‘atzīta’ – bet kaut kas aprakstīts ir. Cits ar nekas nav darīts auglīgs ar to vakaru – tikai tādas neērtības, vienmēr kā piesiets.

5 pm. Līst. Un līst un līst. Un līst.
Izgāju vēl reiz ielā, ar balto kleitu – redzu, ka ar lietus mēteli paliek slapjāks no svīšanas, kā no lietus. Tagad turpinās lielāko tiesu tāds smalks, smalks lietus. Izgāju lai dabūtu kustēties – (sēžu visu nedēļu, kā čupa) un lai redz. D. Nezinu, vai redz. vai nē. Ja bij tad tikko atbrauca, un brauca lejā kad es biju pie pasta apm. Varbūt. Nogāju atkal līdz bibliot. lai kustētos. Šausmas ar to laiku!…
Ko darīšu kad nebūs Tevis ko man ceļā meklēt?

Ceturtdiena 27. janv.

10.30 pm. Saule beidzot, un vējš un nakts un vēl nav lijis.
Pastā – tikai avīze.


Biju pie Zīda kdzes – kleita būs nāk. ned. gatava – tāda pastīva, pagara, paplata, bet plecos ‘guļ’ labi.
Rudz. kdze. atnāca pēc ‘mazā dūriena’, paņēma arī līkumiņu. Nu – jāmāca, ko pats zini. Viņa atnesa kādu adījuma paraugu – nav nekas sevišķs, bet ļoti mīksts – Maybe.

Mans īrnieks – vecais kungs Mollingers, smēķē ļoti stipras un nepatīkamas (man) cigaretes. Man ceļas pumpas no viņa ‘dūma’. Dienā, kad viņš dažreiz ir prom, tad nekas – bet tagad viņš atkal sēž un smēķē un dūms iet pa visu māju – tās ir trakas cigaretes, ‘Parking place’ vai kaut kas tamlīdzīgs – šausmīgas! Varbūt esmu atradinājies no dūmiem – bet tik nejauku es neesmu nevienu cigareti jutusi! Ko darīt? Geralds varbūt nāks atpakaļ. Labi. Vecais jau apskatās pēc dzīves vietas citur. Viņam te garlaicīgi. Un laikam Georgs viņu tramda tāpat kā citus.

Sestdiena, 29.I.72.

12 noon. Lietus. Geralda draugs nāks te dzīvot!! Good. Nauda būs. Vecītis atnāca no bibliot. – viņš liekas laimīgs ka tiks prom bez ‘paša vainas’, viņš laikam jau ir meklējis ne tikai tādēļ, ka Geralds nāks – viņam jau te nav ko nīkt.
Un – man liekas būs tāpat kā pag. g. ar Geraldu – ok! Viss gaišāks tūlīt! Nav jāplēšas tik daudz ar rokdarb. Arī (kamēr dzeltens paliek…) jo – katrs peniņš vairs nav tik svarīgs. Ja taisa – aptaisa ko skaistu, un tad ja pērk vai nē – nav tik ļoti svarīgi, paliek pašam.

11.30 p.m.

Atbrauca Gailīša kdze! Rītu būšot jāiet uz Lučiem, uz Kārļiem!? Jāiet būs.
Lietus pēcpusd. pārgāja. Vakarā aizgājām ‘pudeli’ pirkt – tad izturēja ok.
Pabeidzu šūt placemats – šodien 2! Izšuvu, ar visu ciemiņu!
Nedāļā pagatavoti
2 spilveni
4 place mats
1 sedziņa (centr.)
Very good! Iztaisīt līdzīgas lietas (kā placemats) iet daudz ātrāk! Izmēri – un šuj vaļā, gudrošana ņem laiku. Tātad – atkārtot tos pašus spilvenus – arī būtu ātrāk.
Šovakar, pēc sedziņu pabeigšanas, nu rītu – domāju klupt kādā stāstā un uzšvunkot ātri – iznāk atkal citādi – bij tāds gara stāvoklis, pēc šūšanām. Nekā. Jāciešas un jātaisās klāt tūlīt vēlāk. Jādomā. Bet izdomāt tur neko lielu nevar.

Svētdiena, 30 janv. 9 a.m.

G. kundze vēl guļ. Es jau cauri visām dušām un kafijām un nagi niez tikt pie klavierēm un visa cita kas dienā nāk!!!!
Esmu brēkusi uz Dievu pēc visādiem labumiem, ko Viņš man nedod, bet pēdējā laikā – valdos un sāku to slavēt arī – par to lielo laimi, ka esmu vesela, vēl arvien ar saviem 65 – es eju kā ‘dampis’! Man iet labi, man ir labi bērni, tiem iet labi – un tad es arī vairs nezinu – kā es drīkstētu vēl kādreiz uz Dievu pīkstēt! Bet es to daru dažreiz. Laimes. Laimes! Kliedzu!! Dievam jāsaka – Velns zin, kādu laimi to gaudo? Man arī pašai jābrīnās!

Ka man jāiet uz Kārļiem tur nav nekā kārdinoša, mana diena būtu bijusi brīva – pēkšņi zaudēta. Bet – „jāiet pie cilvēkiem”, tā cilvēki saka. Es pati kaucu arī un sāku baidīties ka mani citi par to nenobada ar pirkstiem – vientuļniece! Kurš to bija aprakstījis, (Max Frisch?) kā viņi jau kā mazi bērni baidījušies no tāda, kas ir vientuļš, viens, kādreiz sēž parkā. Traki tas ir, ja tāda sēdēšana parkā tevi apzīmogo (bet pareizi arī tas zināmā mērā ir) Tāpat – staigāšana pa ielu aizdomīga, ja citi nestaigā, kā agrāk, kā vēl dažās zemēs (kur?…) tad o.k., bet ja visi brauc, tu nedrīksti staigāt. Jo tad tu esi citāds, un citādu pat Megpaju dzimtās per nost, sit nost…
Oh, ar Birstiņa kundzēm un Gailīša kundzēm tomēr neder runāt brīvas valodas, kā ar pieaugušiem cilvēkiem. Kad dzirdi no viņu pašu mutēm atpakaļ, ko viņi ir sadzirdējuši teiktajā, tad tas ir kaut kas, nezin kas, teļš ar divām galvām.

7 p.m. Biju pie Lučiem. Viņi laikam jutās glaimoti – tikai nevajadzēja to joku taisīt ar to sēni – rozes nebij, dārzā ieraudzīju sēni un taisīju jokus to pieliekot pie konf. kastes – bet, cerams ok. Bija jau ļoti laipni, ļoti laipni!! Aizveda mūsu vecītis – atveda Zariņš – kad patreiz soļojām te ārā uz mašīnu – piebrauca Ida!! Gaidīju to agrāk. Bet nu bij – jāizšķiras ko darīt – un es tomēr braucu līdz – jo bij jābūt reiz pie Lučiem tā no brīva prāta! Vairāk jau tur ir ko dzirdēt kā pie ‘dāmām’ – un tomēr – arī te visādi beznozīmīgi vārdi, bet tomēr – vairāk prāta tur ir – vairāk izglītības, bet inteliģence varbūt tā pati visur – viens cilvēks var atrasties vērtīgs, dzīvs kā vienā tā otrā vietā.
Būtu ‘jārada kas vērtīgs’ – būtu, bet kā? Izsīcis, apstājies, nekur neierauts nekādos lielos, jaunos, svarīgos notikumos.

pirmdiena 31 janv. 9.30 a.m.

Tikai tagad apjaušu – šodien ir holideja – garais weekends. Tā tad – te ir viena diena vietā vakar ‘sabiedrībā zaudētai’ – ko strādāt vientulībā. Bet nemaz nejūtos uz to sagatavota! Vairāk žēl Idas, ka neiznāca ar to izbrauciens – just owful. Bet vakardiena bij vērtīgāka pie Lučiem. Un – šodien tā tad nav pasta – nav mana rīta pieturas punkta. Oh oh!!

Atradu tikko uzmestu labu sākumu Nagares stāstam, ko biju kaut kur nometusi, tagad stāts jau aizsūtīts Dēliņa kgm. ar nabadzīgāku sākumu, ar mazāk labu aprakstu Nagares tēlam ārēji, līdz ar to iekšēji, atstājot tēlam veidoties tikai no viņa darbības. Žēl. Pazaudētais ir labs apraksts par viņa sastrādātām rokām kuras tas nevar pārmainīt līdz ar svētdienas uzvalku. Nezināju vairs, ka tādas lapas eksistē.

1.30 p.m.

Biju uz beachu. Pagulēju saulē un izpeldējos – ūdens ļoti silts. Mājās nākot agrākā 36 flav. icecream shopā nopirku fish un fishcake – (tā tur lētāka un labāka kā te mazos šopos).
Pēc Kafē plus sea food un sun plus sea, plus gājiens turp un nāciens šurp – tāds labs, liels nogurums.
4 p.m. Mazliet iesnaudos. Mazliet (slikti) spēlēju. Gailītei mēģināju priekšā spēlēt – nē, es nevaru spēlēt – svešam. (Gail. nepazīst ‘Under Milk Wood’!) Sāk mocīt radību sāpes, jo zinu, ka pie kaut kā jāķeras – jāraksta.
Varbūt jāraksta – par šo ielu.

Es neesmu Tevi redzējusi par ilgu
Gaiss kļūst sāls ass un bez krāsu
Zaļu gaismu sameklēju, iesārtu zemi
Pieturos vēja un mašīnu kustībai
Ielā, ceļā, solījumu saklausu
Rītu Tu atnāksi, būsi...
Ak, ņem man no rokām šīs spēles
Izjauc un aizmet.
Bet ko tad ar tukšumu iesākt?

Decembris 1971 (Ķikure/Kikure)

Trešdiena, 1 dec. 7.30 a.m.

Nogurums. Vakar ēsti tikai aprikoti un suņu biskvīti – Oh jā piens, kafija un viena fishcake! Bet tie aprikoti neturas iekšā! Nu – kaut kas cits gurdina – doma par to – kā man tālāk iet?
Viss kas vēl liekas krāšņs, ir neiespējams.
Jā, jā, man paliek vēl galvenais, bet vai neko neglābt no tā kas iet prom?
Un kā to glābt? Vecais jautājiens.
Vakar atšuvu liet. mēteli īsāku – un tagad tas ir derīgs un tīri izskatīgs ‘garments’. 3 jauni tērpi (kaut kā viss saderas) – 2 pansuiti, kleita, l. mētelis, somiņa, kurpes. Varētu braukt uz kultūras dienām? Sazvanīties ar B. kundzi, vai likties prom vienai pašai?
8.30 a.m. Cik 2 gadi var būt nenozīmīgs laika sprīdis manās izjūtās – es sēdēju tur pie D. pēc 2 gadu prombūtnes gluži tāpat, it kā es būtu bijusi prom 2 dienas. Vienkārši – tāda laika šai lietā nav bijis.
4 pm. No Idas kartiņa – būs uz pikniku sestdien.
Varbūt – jābrauc līdz? Aizvest Gulbergam stāstus? – piezvanīt Birstiņa kundzei? Varbūt.
Gāju kā dulla muša – skatīj. D. Viņš skatījās ilgāk kā vajadz. Tad aizgrieza galvu. Krusts jāvelk – ko es kavējos? Kā es tam nevaru ticēt. Viņa softness? OK.
Rudz. k. bij te. – 18 dec vakars pie Merijas – vēl vair. kā 2 nedēļas. Tā tad – visi citi ‘vakari’ man atkrīt. Esmu brīva, te nekas nebūs jātaisa.

8 p.m.

Iela tavs tukšums tik liels
Tik dziļš
Pār jumtiem kalniem
Tu – mans ceļš? 
Gribēju iet to ar mieru, 
Vēlreiz ceļos krītu, ir grūt.

Ceturtdiena 2. dec. (1971) 8 a.m.

Tagad viss ir tikai vai nu normāls vai nenormāls, viss ir izmērīts. Ja lielāks par vidus mēru, vai mazāks – nenormāls.
Dante visu mūžu skatījies uz Beatriči (jo nevarējis tikt klāt!?), viņš rakstījis tik lielas lietas, kā vai neviens, jo – tā skaitījusies liela, neredzēta mīlestība.
Tagad?
Tagad tāds Dante būtu nenormāls. Un beigta balle.
Kā izplucina Hammarskjoldu (un katru par ko raksta) pa cīpsliņai, bez kauna, bez goda – O.K., normāls. Ir gan daži iebildumi. Tie ir vienmēr. Pret visiem kad cits (normālāks?) krāmē savu ‘labeli’ virsū – ‘nenormāls’. Lasot van Dusenu par D.H. slikta dūša paliek. Un tas Dusens ir vēl ļoti kārtīgs kritiķis – analītiķis. Tomēr kāda starpība ar veco Aulen’u, kas runā tik tīri, redz tik mierīgi, skaidri. Piem. Par D.H. domu sakarību ar dzīves notikumiem:
Dusenam – tās visas skaitās izrietējušas no dzīves tiešā notikuma
Aulens – redz tās, kā D.H. pamata psicholoģisko uzbūvi, viņa dvēseli, kas izpaužās domās saskanīgi ar to, ka to dzīvo. Aug, aug visu laiku.
Un tas ir pareizi – mūsu domas nedzimst no atsevišķiem notikumiem, tie tās tikai nogatavina.
1 p.m. (Hammarskjolda lidmašīna nogāzusies 17. sept. 1961. g. naktī. Iemesli nenoskaidroti.)
(Mystics – Eckhardt, Th. à Kempis)
Max A Scoli ‘Vorword to Markings’ (The Auden book reviewed)
7 p.m. Telegramma no Gailītes (!) ka viņa te nebūs. Labi, man negribās neviena svešāka tagad.

Pēc D satikšanas – atkal reiz uzlikts uz pareizā ceļa – mācies nu atkal iet. Haha. Tikai šai tuksnesī nav daudz taku, arvien uznāk uz to pašu ‘maldu ceļu’, nav tik akmeņains, jeb akmeņains varbūt ir, bet nav tik vienmuļš, tik tukšs. Tukšs? Jā – es nezinu kāds. Varbūt neeju to pietiekami ilgi lai pie kā laba nonāktu?
Latv. avīzē ziņa par jaunā Nīča nāvi. Cik asa patiesība. Neizprotama.

Piektdiena, 3. dec. 9 a.m.

Pacieties ar mani, pacieties 
tik brīdi īsu vēl, 
man vajaga izraudāt, 
kā bērnam, 
man vajag izraudāt
šo (dzīves) pāri darījumu, 
man vajag izraudāt 
kā bērnam to...

Šo akmeni, akmeni maigo, 
dzīves slāpes kās krūtīs spiež
To nesu es atkal šai dienai
Kā slavu pie kājām likt.

4.30 p.m. Ar maisu galvā izstaigāju šo dienu – neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, savu smagumu nesot. Un tomēr, šodien šī iela vēl ir dzīva, lai arī es viņā nīkstu. Viņa ir dzīva. Bet būs tukša viņa un nedzīva. „Cūka apēda savus sivēnus” – ‘paps’ būtu teicis, un viņam būtu bijusi taisnība.

Sestdiena 4. dec. 1971. 11 a.m.

Nosūtīju Dz. paku. – lidmaš. lēn. sūtīj 2.40.
Labi domāta, bet tāda ‘vienkārša’ paka.
Aizgāju dzeltenajā vasaras pantsuitā. Svaigi mazgāti mati. Liekas D. bija te pretī, pie pārbrauktuves. Varbūt nebija.

Tā tikai dziesma vien, 
kas mūs šais dienās sien.

3 p.m.

Ida bija te ar savu draudzeni! Bijām Mt. Keira (lookaut’ā)! Tā bija ‘Symphony in Blue’.
Nekad vēl tik skaists viss tur nebija izskatījies.
Viss dzīvas zilas elpas pilns, kalni pazuda jūrā, jūra pazuda debesīs, mākoņu ēnas krita atpakaļ uz zemes, gulēja jūrā, viss šūpojās kopā un tur biju es un D. ar visiem tiem mazajiem un lieliem notikumiem, ielijis, iekausēts, ieelpots, iedzīvots, tas bija neaprakstāmi.

It kā Dievs teiktu un rādītu – Tu esi tur, visā tanī, kas ir viss. Ko tu vēl prasi? – Un es prasīju mazāk, es jutu, ka esmu saņēmusi vairāk, kā es parasti domāju, vēl vairāk, lai arī es jau domāju, ka tas ir diezgan daudz, tas ir liels, kas man ir… Un vēlāk, lejā braucot, atcerējos D. acu zilumu, itkā tās arī būtu šai zilajā simfonijā, pat krāsā, klāt ieskaņotas un kas iegrims tur atpakaļ visā tāpat kā es. Ko tu vēl vairāk prasi? Es prasīju mazāk, jo es vairs nezināju, vai tas būtu vairāk, pēc kā es vēl prasu?

Un nobraucot, pa zaļu lapotiem ielogotiem ceļiem – tur bij klāt manas jaunības gājieni, bet tomēr tur, tad, es jutu to, kā viņš kaut kur ar kaut ko dala katru dienu un tā ir viņa lielā daudzkrāsainā maigā un labā dzīves simfonija. Un es domāju, ka viņam ir tāda daļa kā man nav, nav bijis – siltā, saulainā, zaļā dzīves diendienas simfonija. Kaut kas man pietrūkst, par ko man nav ne jausmas, kā tas vēl varētu būt. Kaut kā man pietrūkst. Bet es domāju arī – vai es to varu plēst no D, ārā no viņa harmonijas? Un vai es tomēr, tomēr nevarētu ko plēst ārā?

Ida varbūt varēs mani aizvest uz Melburnu (Kult. Dien.). Ja 28. dec. vakarā es tieku tur – man ar to pilnīgi pietiek – es pēc tam vēl dabūju 4 dienas ko iet taut. dejas, koncerts, balle, izbraukums.
Viņa domā – es varētu tikt 28. uz teātri arī – es nemaz nezinu vai es 4-5 naktis no vietas varētu iet? Teātri man nemaz nevajaga. Redzēsim.

4 p.m. Esmu vēl visa Mt Keira pārdzīvojuma varā – tik skaisti tur bija, pilnīgi putna lidojuma perspektīvā, pasaule tādā brīdi, kad Dievs to ļoti mīl. Vēl silts un saulains arvien, tik brīžam uznāk pa mākonim, bet tie nesabiezē. Man mazliet sāp galva. Nevaru iedomāties – iet uz jūru, mazāk spēka? Varbūt.
Ļoti, ļoti skaista diena.
Un mana nereālitāte itkā būtu kļuvusi līdzvērtīga realitātei – it kā tā būtu izcietusi savas tiesības ar savu muļķīgo nopelto neīstenību, kļūt pieņemta kā īstenība.

„Kas sapnim ar visu būtību tic
To sapnis atpestīs beigās.”

Kas to teica? Aizmirsu. Es nezinu vai gluži tā man tas ir, bet te ir kāda paralēle – kas ticējis, dzīvojis to un cietis tādēļ tik daudz, kā es šīs lietas dēļ ar D, tik ilgi un neatlaidīgi – ja arī nav tās piepildījuma, tad it kā kāds tā ‘de jure’. To jūtu no tā, ka ir pretskaņa no D.

7 p.m. Kādu brīdi pēcpusdienā sēdēju verandā, ļoti silts un mierīgs, skatījos uz jūru, kas bija savādi skaista – tumšākām un gaišākām svītrām, fosforizejoša horizontā, kaut kur uz Port Kemblas pusi – gluži zaļa, un tur, šai gaišā zaļumā ganījās divi balti kuģi, kā aitas. Kāds balts liels kuģis tik tikko samaņai – miglā – spulgoja horizontā sauja sarkanjumtainu mājiņu pilsētā bij kā ziedi pret jūras zilzaļumu pāri tam – viss fantastisks, kā visa diena, kā Mt Keira, un es jutu ka atver manu sirdi un ņem ārā no tās, kas tur tik ilgi glabāts. Es gribu sacelties.

Tagad vētra. Sākās kamēr es tur sēdēju – vispirms dūmi, brūnganpelēki no Port Kemblas aizsedza visu jūru, tad nāca pāri pilsētai, šurp, aiztaisīju visus logus. Stiprs vējš kliedē dūmus, triec lejā aprikozes no kociņa. Nogāju lejā pielasīju trauku. Bet ja vēl grib – jāņem no koka, triecu lejā pa vienam, sāk tārpi mesties. Lai gan kokā daudz vairs nepaliks.
Vētra turpinās. Viss pelēks.
Kas pret to protestē?

Es meklēju ceļu domās? Kas man jādara? Vai es visu zaudēju? Kādēļ? D bija domājis laikam, ka viņa ‘atsvabināšanās no viņa vainas’, var nākt tikai caur noliegtā atdošanu – caur mīlestības došanu – un es ar savām spoguļa ģīmja bailēm – izturējos kā muļķe un aita. Un – viss ir – kā? Nekā. Un tomēr! Tas ko es izsapņoju par viņa laimi – cik drošs tas ir? Kur, kam, cik ilgi ir tāda laime, kur nekad nav nekādu trūkumu? Draugi? Draudzība nav vajadzīga – nav tā ko viņš meklētu. Kas meklē draudzību? Tā nāk tikai caur mīlestību. Mīlestības dēļ dara, dod draudzību. Es atsavināju viņu no tā ilgi gatavotā uzdevuma – te nu bija. Viss jūk, šūpojas, mainās, zūd (manī, kā ārā). Bet – tikai paša rokās tomēr ir patiesais iznākums, ja zina ko grib, un zina ko dara.

Svētdiena, 5. dec. 8 a.m.

Šodien ir manas māmiņas nāves diena. Es domāju atkal – vai tik es pareizi atceros – 1947.g. 5 dec.
Man nav jēgas par laika tecējumu skaitļos. 24 gadi.
Vakar nakt, (tas ir šonakt) es redzēju viņu sapnī, kaut kādi murgi… kaut kas ar vīru. Tad – mamma esot slima, pa atvērtām durvīm, it kā uz guļamistabu Ķikuros, es viņu redzēju gultā sēdus, atlaidušos spilvenos, ļoti sārtiem vaigiem no drudža. Kreisais vaigs sārtāks.
Man nav jēgas ka jau 24 gadi jau ir kopš tā laika! Bērni izauguši, apprecējušies, prom – un es arvien esmu tādās pašās fantāzijās par dzīvi. Neesmu vainīga – nespēju to labāk izveidot, es nezinu labāk izdarīt.

Vakar Mt. Keira skats bija kaut kā pārreāli skaists, varbūt mani nervi ir atkal pie kādas robežas savilkti, tik intensīvi izjutu krāsaino pasauli ar visu tās dzīvo saturu, cilvēku dzīvēm tur iekšā (D dzīvi) un sevi un savu dzīvi arī. Kaut kas nereāls!
Tad vakarā pelēka vētra!
Bet tas tomēr viss reāls: Ida jau to iepriekš zināja, ka vakarā būs vētra – radio ziņojis! Tikai man tas viss kā brīnums! Tāpat kā par Kafku raksta tā pamuļķīgā grāmata ko lasu, tiešām viņa uzvešanos tēlo tur mazliet līdzīgu manējai.

Vai es mācos atbrīvoties no D.?
Kaut kā – tas viss – esmu 3 gadi staigājusi ar to, kā ar maisu galvā! Es to zinu un netieku vaļā. Tā jautrā, brīvā, smejošā persona, kas es biju… es jau to spēlēju tālāk, bet kāda vaina, kāds sasaistījums kā pinekļos, ir visu laiku zem tā. Vai es tikšu vaļā? Man jātiek – man jāiet caru realitāti lai kāda tā. Bet viss ko mēģinu – iznāk nepareizi, met mani atpakaļ, neatbrīvo. Es gribēju uzsmaidīt – nekā – es blenzu viņā līdz viņš novērsās – tad – es kaucu vēlāk, nezinot kādēļ man neizdodas būt brīvai.

Jūtas ir kā ‘mūžīgais mākonis’. Aizbēgt nenozīmē kaut ko atrisināt. Un rīkoties – tā, kā domā, tas arī vēl nenozīmē, ka izprot situāciju. Es rīkojos – kā es domāju, bet nevaru atminēt, kā D to uztver. Kā tas ir citu skatījumā?
Bet kas ir tas – ‘citu skatījums’?
Kāds bija tas attiecībā pret Hammarskjoldu? Tikai stulbums. Un tas samulsina.
Pats domā, palīdz, spried, jūt.

2.30 p.m. Sakārtoju (izmazgāju, pataisīju garāku, platāku, pāršuvu pogas) jūrmalas kleitu – trešo gadu tā tagad – bet nu būs laba diezgan jūrmalai. Šopīt – varbūt ne tā, ap kaklu ir izstiepies – varbūt tur var vēl ko darīt – bet pag. pietiek – Visu laiku nostrādāju – bet bija vērts.
Kur iet? Vientulība kā tāds cietumsargs stāv ārā, kas tūlīt prasīs atļauju: ‘Kur, kā, kādēļ?’ Un uzliks krustu uz pieres: ‘no nederīgo nometnes’.

6 p.m.

Ķermenis dumpojās, ka nav nekāda prieka, nekādas izpriecas, prasa – kaut vai tad uz kreņķiem uzkost, norīt ko stipru, kādu piparotu robustu desu, vai – tad to dabūjis aprij to dusmās negraciozi, nicinādams – un gars tad dumpojās – kaunina un žēlojās un cieš un nezin kur skatīties, kur ko rādīt – visa lielā jūsmīgā vēlēšanās pateicībā un priekā vadīt stundas kaut kā pakaras tukšā gaisā un vīst ar sērīgu smaržu.

Jūrā nogrimst kā skumjas –
Jeb vai tas auglības prieks –
Mākoņu sākums lasīt kopā
Un maigi tīt,
Sūtīti tad nolīt lejās.
Vai tas ir dzīvības prieks?

––––––––––––––––––––––-

Vai drausma vien
Kur kādreiz ziedos dārzs
Pār zaļu krastu sniedzas,
Vai drausma vien
Kur kādreiz maiga balss
Diendienā vārdu sauca
Vai drausme vien.
Vai saites nav nevienas
Kas pie tās gaismas sietu
Šo ceļu savādo
Tik tālu projām ietu
Vai drausma vien?

Pirmdiena 6. dec.

Georgs neiet uz darbu, paliek mājās, – vārīs aprikožu ievārījumu.
Gaisi piemākušies, maigs, mierīgs laiks, varbūt līs.
Man nav nekādu plānu. Rakstīšana, kaut kā – nav prātā.
11 am. Pastā – nekā. Ap 9 – ‘vilka ārā’ iet, būt, meklēt. Kur? Ko? Noturējos. Tagad depresija. Ne domas par godīgu, mierīgu, rakstīšanu. Gribetu – ‘atpūsties’, tikt vaļā no nedziedināmā – no tā, ka viss iet uz iznīcību. Vakar atcerējos to teicienu, kas man galvenokārt to ‘iepotēja’, atsedza vaļā apziņā, un tagad tas stiprāk sagrābis. Jāturas pretī. Turos: izmazgāju matus, salāpīju zilo, Francijas (Wishi) pirkto kleitu – jādzīvo tā, lai sīkumi ‘nenoēd’ par daudz. Silts. Ļoti silts, spiedīgs gaiss ar dūmakām. Jāraksta vēstules Freijiem un uz Melburnu – kur apmesties?

12 pusd. laikā. Kāds ‘grauzējs’ gan ir šaubas un vainas apziņa, ka būtu jāizskaidro kaut kas. Vai tādā atmosfairā es D esmu turējusi 2 gadi? Un pati sevi? Un esmu kā pieaugusi viņam un tam visam, šai pastāvīgai domai par viņu.
Karsts, spiedīgs. Galva sāk sāpēt.
3 p.m. Biju pēc zivīm. Labs gājiens līdz jūrai, gar jūru. Uznāca pērkons. Nolija pāris simts soļus tālāk no manis, uz manis krita tikai nedaudz lietus piles – un iela kūpēja pēc tam, kad nācu mājās.

Kāds pamests parks
Ar zāli izkaltušu
Un tukšām puķu dobēm
(franču stilā)
Man šķita tuvs.

5 p.m. Klavieru skolnieces uznāca no lejas dzīvokļa, turpinās 10 nedēļu kursu. Un es dabūju $14 – ko biju domājusi jau zaudētu. Tā tad svētkiem vairāk naudas, vairāk kā nekas. Tā tad – jābrauc.
Sirds baiļojas par pareizu vai nepareizu ‘uzvešanos’ ar D. Protams – nepareizi, kā Kafkam, viss nepareizi. Jālabo ko var.

9.p.m.

Briesmīga apātija, vai kāda stindzinoša gaidīšana, savilkts viss tikai tanī. Nekādu domu par ko citu, vai par rakstīšanu. Kad es būšu ar to skaidrībā? Un kādā skaidrībā? Ja kaut cik man tur nāktu pretī, – es būtu tādā ‘neskaidrībā’ ka es gaismas neredzētu. Beigas ir ar mani…

Otrdiena, 7. dec. 7.30 a.m.

Lietus maigi līst visu nakti un vēl arvienu. Auglīgs laiks – nezin kādēļ es šo vārdu šai zemei nelietoju, it kā viņa būtu tik spēcīga, patvaldīga, kam tāda maiga vārda nav jāsaka, tas tikai mūsu zemē bija viņas rakstura izteicējs, viņas uzteicējs – auglīga zeme, auglīgs lietus, tas bija tā bija labdarības, svētības un pacietības pilns, te nekāda maiguma nav, kad dod, tad ņem, kad sit tad bēdz! Tas pats vienas dienas laiks tevi var izvilināt ārā, kā svētdienā, un tad dod par ādu, ka nezini kur skriet. (Laikam saka – nezini kur sprukt…)
5 p.m. Līst un līst. Biju pašopīt – 4 mārc. cukura nopirku un izvārīju (visu) aprikotu ievārījumā. 8-9 burciņas.
Rudz. atstājusi zīmi – šovakar jāiet uz Sidorenko kundzi – uz kafiju! Labi. Der tādā lietū.
Tikko arī gars sāka rosīties – uz darbu.
‘Brīvais vārds’ Pres. Biedr. Austrālija numurā arī mans dzejolis: ‘Skarboro, savādi skaisti tavi kalni, kā mazliet murgaini sapņi’. Pašai patīk. Tas bija rakstīts tikai pašas patikšanai un šai zemei, protams…
Felsb. Bērziņa ir teikusi kritiskā rindā, ka es vistuvāk ieskatoties Austrālijas dabā! O.K. To es daru un man viņas vārdi iepriecina, tie tomēr ar atzinīgi, lai arī neizsakās vai atrod to labu vai nē, mums rakstīt par šo zemi. Es par atmiņām vien nevaru rakstīt, un tas ko es dzīvoju, saistās ar šo zemi.

Jāraksta kaut kas! Šāda diena (lietus) kas ietupina uz visu laiku nepārtraukti istabā, ļauj sākt darboties pašam, domas meklēt dzīves sevī, ja nevar skriet pa ielu kaut kur prom, kaut ko meklējot.
Šī vakara kafija – izjauks varbūt noskaņu, bet varbūt nē – man vajaga cilvēku mazliet.
Sarma (intervijā) samuldējies – „Latvijā nepļāvuši sienu, bet zāli…” u.tt. tīri dumi izrunājies… Mūsu pusē pļāva sienu. Visu vasaru. Zāli pļāva ko govīm silēs ielikt…
Pļavkalns ‘pārāk’ gudri runājis, bez lielas jēgas galā – par Keith’u un viņa dzejolī izteiktu domu – skaistums ir patiesība, patiesība ir skaistums.

11 pm. Lietus.

Pārveda mani no Laimdotas – tur bija O.K. Laimd. pati bij ļoti jauka un izskatījās neparasti jauna un laimīga. Viņas seja tik ļoti var mainīties – varbūt tā viņas smagā laul. dzīve. Viņa patiesi skaista, augums brašs – ja vien viņa būtu brīva, laimīga, kā šovakar.


Mani uzņēmumi rāda kā villige idiotu – mazu, laimīgu, vientiesi! Es smejos par savu brīnum labsirdīgo izskatu. Tā nevar, tā nevar staigāt pa dzīvi, pa ielu.
Bet – te jau es tā nesmaidu. Un ja es nesmaidu – tad nav nekā. Jocīga es esmu. Tanī otrā pantsuitā (pirktajā) [left] pavisam traki maza, tam kurpes jāvalkā gaišas klāt, citādi tās neredz un pazūd garums – un vēl augstākiem papēžiem – a, kur to ņemt?
Ainai jāmaksā $10 – varēja gan atlaist mazāk, bet – es pati izteicos ka Zīd. k. neņem daudz, 7 dolāri pa kleitu. Jā – tas nav daudz – 10 – ir. OK. Gan tikšu cauri. Man liekas, Ak – lai paliek.

12 naktī

Nav cita ceļa – tikai iet un smiet. To jau man Sarma rakstīja – tik smaidīt, es to negribēju pieņemt. Bet – nav cita ceļa.

Trešdiena, 8 dec. 1971. 6 p.m.

Līst visu dienu, visu nakti.
Biju uz bibliotēku – paņēmu grām. par Pasternaku – bet nepatīk stils – jūtu to bieži tagad, ja nav laba rakstnieka grāmata, man to grūt lasīt, lai arī tik ļoti gribētos zināt tikai faktus, dzīvi, norisi – bet tā ‘gudrā’ valoda, kas bieži ir raksturīga ‘mācītiem’ cilvēkiem – man ir tik nebaudāma – ka es nevaru palasīt.
Sēdu stundām un domāju – Ko? Aizeju ceļojumā te vienā mūsu ‘mājā’ – kur nakšņojām, te otrā – un jānāk atpakaļ – jo nevar tur vairāk atrast, kā jau reiz atrasts – tas pats zūd.
Slimnīcas mūri aiz lietiem, kā ūdeņos iegrimuši – iela tāpat. 3 gadi te ar vienu dedzinātāju – kā to izraut un aizmirst? Kā – iet citur? Kā smieties – vienam? Kā saprast pašam to, kas esi, ka liekas – tur Tu neesi?
Cik saisti zaļi bij meži Vācijā. Ceļa malās lielie koki. Cik laimīgi tur braucām…

Ceturtdiena, 9 dec.

Ar jaunu sudrabu ir jūra rotājusies
Un kaktuss atvēris vēl vienu ziedu…

Sestdien 11 dec. 1971. 8 am.

Man jāatzīst mana šausmīgā nemākulība mīlas laukā. Vai es visas savas lielās mīlest. neesmu pazaudējusi baiļu dēļ? Tikai lielās, protams. Kur nekas nav tik pārvarīgs – var iet šā vai tā. Bet ar ‘Lielo’, tāpat gandrīz ar Helmutu – tur nu viņš izdarīja visu, es tikai domāju, ka viņš nav brīvs. Un tā arī nebij no tām lielajām.

Vakar D pabrauca garām – stiff un tāls un tik absolūti ciets, kā izcirsts un vēss un nezin kāds, balts varbūt, haha, kad es verandā stāvēju un uz kāpnēm lejup stāvēja lej. vīrs un runājās ar mani – (vakar viņš feins zilrūtainā kreklā) tas tā protams iznāca, es to neizscēnēju. Un D bij braucis dienu, es biju pils. Satiku Zīda kundzi, biju uzposusies ‘baltā’ kleitā. Viss tas nav nekas – action, action ir kas. Dzīvot, rīkoties, kustēties, darīt, nebēdāt – es stāvu un skatos – 3 gadi. Un šorīt par to domājot, droši vien no manis pašas nespējas no uzspiestā sastinguma, kas visu izpostījis, no tā varbūt nāk jau kāds pretvilnis – vienaldzība. Pēkšņi vienā brīdī var viss būt prom – un nav ne vārds vairs jārunā, ne jāprasa ne jāstāsta no visa tā, kas likās noslāpēs, ja to nevarēs reiz arī – izrunāt, izstāstīt, izprasīt. Es jūtos tā juncelīgi, arī kaut kas labs nāk pazaudējot – tas varbūtējais nelabums iet nost – tas šausmīgais nepareizums, kas tur bijis klāt, tas tad arī atkāpjas un nāk – kas? Tukša, sērīga, bet īsta – realitāte. Īsta? – Kā īsta? Tukša. Tikai tukša. Katrā mīlestībā ir – šausmīgas nepareizības – tās jācīna cauri, ar tām jāsamierinās – tās jāiznīcina ar lieluma skaisto. Jā – to jau es gribēju. Tagad es sevi atvainoju – bailes no tā ka esmu veca – kāds atvainojums bija ar Lielo? Nekāda. Un ar Grabovski es mēģināju – vienā dienā es pēkšņi – graciozi un jauki tiku pāri tam sastingumam – bet tālāk? Tālāk es nespēju iet tālāk – un ja arī es būtu spējusi, es meklēju vairāk, nekā viņam bija. Viņš arī domāja – ka tā lai paliek viss, bērnišķīgi, ir labāk. Bet tomēr tā palikšana (un nepalikšanu izjūtas) uz robežas – tā nebij vairs gracioza – šī iešana, spiešanās tanī, ko prāts jau ir iznīcinājis un kas vairs nav dzīvs, kas vairs neielīksmo.

Vai tāpat būtu te? Pēc pirmās saskares nāktu – ko nu? Ko tālāk? Lai cik tālāk iet – tas nav nekas pret to, ko jūtas ir uzcēlušas. Ja atļautu tikai tām visu varbūt labi, bet prāts tur nesaukts ir klāt – un prasa – un ko nu tālāk? Kas tas bija, kas tas – būs? Nekas nebūs. Tā tad – nekas arī nav bijis… Muļķīgais prāts.
Un – tomēr tāda sajūta, ka tu iznīcini dzīvības gaismu, kādu ziedu, gaismas ziedu.

Pēc avīžu ziņas spriežot – par Wollong. tērpiem (un par manu uzstāšanos arī?) var būt diezgan nelabvēlīgas atsauksmes. Varbūt – esmu ‘izgāzusi podu’? haha!

4 pm. Domāju – D nav šodien. (Biju šopīt + jūra ar oranžo plorstiķi)
Domāju – D nav. Bet tad teicu sev – var paskatīties, pasēdi verandā – varbūt ir – ko tu vari domāt?!
Izeju pašūt somu – pirmais kas nāk ir D ar tikko ieliktu, tas ir tikko liek cigareti zobos – zinu ko tas viņam nozīmē. Ak, vakardienas [..] viņam ir iedarbojusies. Tas visiem un vienmēr iedarbojas un spiež ārā ko, ja kāds sīkums ir.
Ko darīt?
Sāku skraidīt pa istabu – ko? Sāku piekopt istabu, lai varbūt zinātu – ko darīt.
Vajadzēja iet ārā – varbūt vēl tagad vajaga –
Georgs atnāca iegāja vannā ar visu mūziku – tur nu tas dzīvos pat uz poda nevar tikt…
Kas man jādara? Jābrauc uz vienu vai otru galu? Protams – tūlīt, kad citādi? Es vienmēr domāju – jā – nu es zinu, nu jādara tas un nekad – ne tūlīt! Bet just now is the time! Ko darīt?
Pēc 10 min. viņš būs atpakaļ – jau liekas nobrauca lejā. Ko man darīt? Es jutu nākot no jūras:
Dzer savu vientulību no šīs ielas kā aukstu ūdeni, malkiem, nebeidzamus ūdeņus dzer malkiem, un nogrimsti zem tiem…

5 pm.

Izskrēju ielā, uz Mt. Keira pusi – likās D nāca no kalna – (es domāju ka jau lejā) – es pablenzu, tas viss – viņš gāja taisni – Ko es varu saprast. Varbūt viņu tas pat traucē, ja esmu verandā? Kādēļ tad viņš brauca tik lēni?…
Pulkst 7 pm – D vēl brauc?! Kā tas var būt? – Ko darīt?

Svētdien 12. dec. apm. 2.30 p pusd.

Biju no rīta uz beachu – aizgāju, atnācu, nogulēju saulē kādas 3 stundas, ļoti ātri izpeldējos, nevar teikt ka būtu bijis ‘jāskrien ārā’ tūlīt, nelikās tik auksts, bet nepaliku ilgi, lai mugura nesāk sāpēt. Ir labi – tikai mazliet pārpūlējusies no tik pēkšņa ilga beach time, un ciskiņas priekšpusē mazliet apcepušas, lieku citronu, kas bij mājās gadījies – un ir OK. Gribēju jau – dabūt ātri to krāsu, izskatās jau spocīgs ja nav brūns. – Nebij ļoti karsta saule, mazliet plīvuroja un vējiņš. Tomēr – piegurums ir. Un arī – panākums – tai pašā citu gadu stilā turpināt. Vajadzēja jau mājās braukt ar busu – nevajaga pārspīlēt ––
Vakardiena pazudusi. Kādēļ es negāju braukt?
Kas to man kādreiz pateikts. Iedzimts.

Maigā šūpulī
Tu mani uz brīdi iecēli
Ar savām stiprām rokām
Kā bērna miegā dziļā
Uz brīdi atpūtos
No garām, ilgām runām.

Te ārā, kur tagad apsēdos (landlords ar visu ģimeni pļauj zāli dārzā un tīra…) jā, te ārā – es arī vakar uz brīdi apsēdos, pēc skriešanas veltīgas – bet par to cigareti varbūt es biju uz brīdi dziļā, laimes atpūtā, tanī atpestošā miera sajūtā.
Varbūt tā vēl mazliet turpinās.

Dārzs, pļautā maura smarža
Un aprikožu saldums
Savārīts, aizsiets un glabāts –
Kam? Kam saldums un smarža
Dārzs saulē un iela
Iela zem soļiem un riteņiem
Zem likuma kāda smaga
Kā upe zem ziemas ledus
Kā upe pret pavasari
Savas važas kas mēģina salauzt.
Kā drīkstu es neticēt
Tavam pavasarim?
Tam saldums un smaržas
Dārzs, aprikozes
Viss vākts un glabāts.

Ārā sēdot vējā kājas apsaldēju – jāuzmanās. Bij gluži labi pēc visām peldēm – bet tagad jau – kaulus lauž – nevar vējā sēdēt, un ēnā, kad vēl nav īsti silts, lai arī – jāzin būtu, kur D.?

Ar vaigu pie siltas zemes
Kur smilgas pāri zuz
Bij labi mieru atrast
Bet just ka nemiers kus
Un salīst ar saules kvēli
Un zemi, kas griezdamās...

Ar ļaudīm jānoslēdz miers,
Sirds ugunīs jāizdedzina.

Tu nedrīksti pievilt
Šī dzelzs tagad izdedzināta
Tava roka lai nedreb ceļot
Un laižot āmuru laktā.

Tu atkāpties nevari tagad
Un nevari kavēties ilgāk
Šī patiesība Tev pāri
Un Tevi kā debess zilga
Viss svērts un izsvērts būs
Un pārlikts līdz pēdējam mirklim
Bet tagad Tev jāuzticas
Pēdējā vēzienā irklim.

Bet kāda uzvara Tava
Ne Tev to zināt ne minēt
Tā parādās citā pusē
Tu tagad nedrīksti pievilt.

Pirmdiena, 13. dec. 4 pm.

Nevarēju gulēt – apdegums sāpēja – Šodien – miegs un visa miesiņa sūrst un sāp un knieš un deg – Izmazgāju veļu – šā ne tā, pulvera nebij – izdevu naudu – to aizmirsu…
Nopirku vēl zilu linu drēbi – gribētu vienu kleiteli bez rokām, ērtu, ar izšuvumu. Vai es pati varētu? Kaut ko jau varētu.

Avīzē mans dzejolis par ‘zaļiem āboliem’. O.K. Toreiz tas pārdzīvojums ne visai viegli un beidzot arī ne visai labi iespiedās tanīs rindās… Mēs nakšņojām kādā Francijas tīruma malā, kur bija vecas ābeles, kādā agrāk varbūt bijusī mājas vietā, vai tikai dārza atliekas. Nopļautas auziņas, sīkas priedītes tālāk, veci viegli ceļi, (viegla smilts zeme) debesis un šie zaļie āboli. Tam cauri visam ar varu gribējās iespiesties senajā dzīvē… Ceļoj. piezīmes nav. Tagad tās pēdējās kas tur ir – jāraksta. Labi ka dzejolis ir, nezin vai viens numurs vēl pirms svētkiem būs?

Kreišmane laikam ir Melburnā. Viņa rīkos rakstnieku dienas! Būtu labi, ja tagad kult. dienās varētu būt pie viņas! Ļoti gribētu! Cik toreiz (pirmās rakastn. dienās man tur) vēl viss bij romantiski! Cik liela lieta un savāda un tīra bij rakstīšana! Tagad – pienākums, atbildība un nekāda cēluma, ne maiguma, ne labvēlības no malas – ej kā caur vilku mežu, ka kāds neklūp virsū! Sargies!

Cik sirsnīgi tagad domāju par D, ja vēl viņš nebūs pazudis! Viņš mani atdzīvinātu, es ceļotu laimīga uz Melburnu. Tagad – es tāda arī varu ceļot, tik no tās mazās zīmes, cigaretes.
Miegs un kož, un niez, un grauž, un deg un sāp! – traka apdegšana!
Avīzē arī Rozīša dēla (?) Agn’a dzejolis – jaunatnes daļā – diezgan phony –

Otrdiena, 14. dec. 9 am.

Mazgāju vannas istabu un virtuvi. Karsts. Es nekur saulē nevaru rādīties. Žēl gan – pusstundu par ilgu, ko es tīši tur vilku, lai brūns – ha.
Jāiet, jābrauc – uz Sidorenko, bet gaidīšu pastu. Varbūt? Varbūt no Kreišmanes?

9 pm. Lietus un vējš.

Sacepām piparkūkas. Paņēmu (ne visas cik deva) vienu ‘bundžu’ – ko ņemt uz Melb. Un tādu sauju ko uzēst. Bija labi.

Kad man logā dzied jūras vējš 
teikdams pasakas
par snieg pārslām...
Kad man jūras vējš 
ausī dzied 
pasakas par laimes stundām
Tuvu man tavs vaigs
Kad man jūras vējš
Logā dzied
Šūpodams ar tavām rokām.

Ko šodien dzēru? 
Kas man tā reibst
Tik lietus uz lapām lija
Un šalkdams runāja
Tā mana laime pussapnī
Aug lēni atplaukdama.

trešdiena 15. dec. 1971. 8 am.

Līst.
Izgulējos labi, bet izskatos diezgan sačākstējusi.
Līst, un vējš un pavēss.
Atpūšas D labvēlībā.
3 pm. Bēdīgi, bēdīgi, Geralds, mans iemītnieks ielas puses istabā, aiziet uz trīs mēnešiem, šai laikā maksā tikai pusi $4, kā līdz šim. Vairāk nevaru izspiest – un fair enough… gan prasīju hopfully 6 – Tikai es nebiju domājusi par šādu situāciju, un viņš zina, ka es gribu to paturēt, jo kur es ātri citu iemītnieku ņemšu – un kādu? Jāsašaurinās! Kleitu nevar dot prom šūt. Bet – kurpes, vasaras sandales – vajadzētu!! Nevajadzēja to Svilānu pirkt. Ha. Bet tas jau tā bija lēts un viņš vēl atlaida… Ainai 10, Svil 5 – $15 vēl jādod extra prom! Un – kultūras dienas???

Ceturtdiena 16 dec 9 ½ am.

Vakar naudas lietas mani tā nomāca, ka es pat D aizmirsu. Es domāju – es neko nevaru ar to iesākt. Protams naudas rūpēs viņš man nevar palīdzēt. Bet – cik daudz tas palīdz! Kāds gaišums, pat līdz dziedāšanai, ir šīs dienās. Un – bailes to nepazaudēt, es nedomāju arī par vairāk iegūšanu.
Lietus un vējš, vairāk tikai vējš un auksts. Pavisam šim gada laikam – nepiemērots laiks. Sāku šūt galdautiņu tālāk, kam apšuvu malas domājot to Inesei – bet tagad ja naudas vajag – un gadās – pārdotu. Un vakar ievilku rakstu visam vidum pāri – skaists, mazliet par labu priekš tās drēbes. Bet – nevar visu tā sagādāt un sameklēt – vienādi lētu un labu. Bet – nav labi sēdēt un šūt. Tas man jāzina. Izmazgāju atkal matus. – un šī šūšanas bag’a tagad iekodusi – un būs vien jāturpina…

Piektdiena 17. dec. 1971. apm. 10 pm.

Vējš… Viss nepareizi.
Un tomēr cik brīnišķīgi ir būt šo nezināmo spēku varā!
Nekas nav, nekas nepaliek…
Bet kas no mūzikas paliek? Bachs atklāj arvien jaunas dzīvības niances. Mūzika.
Sapnī redzēju zemenes. Ko tas līdz.
Šopiju nedaudz. Tad neko neredzēju. Domāju – iešu pilnīgi brīvi, vēlāk. Gāju uz bibliotēku. Redz. nāk augšā. Ko darīt?
Iegāju bibliotēkā – meklēt ziņas par J. Moulin pieminekli. Un nācu mājās un raudāju gandrīz. Es to nevarēju vairs panest, to saspringumu.
Galdauts gandrīz nošūts. Varbūt par daudz tiek atkal sakrāmēts.

Es jūtu, mana ķermeņa vairs nav –
Ir tikai vēlēšanās,
Šī trūksme, spēks, šī vara?
Kas kā straume plūst...
Manu roku vairs nav – 
Ir tikai šīs straumes.

sestdiena 8 am. 18 dec.

Mostos un nevaru sagaidīt kad atmodīšos un celšos, tā es mīlu šo dienu, jo dzīvot ir labi un jāpasteidzas ar to….
4.30 pm. Gaidu uz transp. pie dāmām.
2 vēstules no Dzidr.
Iekāpu pie D (viņam taisni tad viens vecāks vīrs nodeva paciņu?) Viņš – izmocīts, ne pretī nākošs kā pag. reizē. Bet saskat. sp. un tad es izejot teicu „thank you and Merry Xmas to you”…

12 naktī – pēc partijas. Bij O.K.

Jā, bet par D – man liekas, es darīju par maz viņa labā, lai gan es nezinu – ko vēl es varēju darīt. Tas ielūgums izpalika, to tur tiešām bij grūt izteikt – Bet ka viņš var būt tik ‘bailīgs’, tas man nenāca prātā, taisni, kā es. Un tā tas ir bijis visu laiku? Varbūt. Bet kā tas viss ir – to es tomēr nezinu.

Svētdiena, 19. dec. 8.30 a.m.

Maz gulēju, pēc partijām vienmēr tā. Visi tur priecājās – es arī, bet kas tas viss? Un – kas vispār viss? Tas labs viss, ja pēc tā var gulēt.
Cik visas šīs dāmas ir sentimentālas (atkal jāatzīst) un cik vienkārša ir viņu gaume dziesmās – jo kas sentimentālāks, kā tas ‘ratiņš’, jo labāks. Kā senie latvieši zinājuši citādu, labāku gaumi??
Cik bērnišķīgi visi šie cilvēki – un tomēr – cik dzīves gudri, viss viņiem ir dots izdzīvošanai, bet es stāvu krastā un skatos. Un neatšķiru neko. Mans D varētu būt pusidiots, kā es to pēc pirmās viņa izkāpšanas un parādīšanās domāju. Bet – nekad ne pilnīgi skaidri.
Kas ir idiots? Kādēļ cilvēki ir tik dažādi? Audzināšana? Gadījieni? Apkārtne. Cik tas grozāms? Labojams? Bet kas ir – labot?

5 p.m.

Šuvu galdautiņam vēl malu.

Viss viena neziņa, viens šurumburum. What the devil it is all this? Where I am in, again?
Es neko nerakstu. Es neko nevaru par to ne domāt. Kāda ‘reality’, lai labāka vai ļaunāka, tā laikam mani pilnīgi atrautu no rakstīšanas – tā prasa tik daudz laika un domu, tā paņem visu un nav iespējams rakstīt, bet bez tās – ar distanci vien no visa – ar to arī neko daudz nevar iesākt. Ja būtu laba reality – kas gādātu par mani – tad, varbūt. Bet katra doma, reāla darbība, tā ņem, tā ņem un ņem, un pa vidu var darīt ikdienišķus – paspēlēt ko un pašūt, patīrīt māju.

10 p.m.

Tas tomēr mazliet savādi:

Izgāju mazliet pastaigāt (aiz slimnīcas). Pārnācu – paspēlēju Bacha Partitas, nebiju tās ilgi spēlējusi – gāja ļoti labi. Nejauši paskatījos spogulī un nobrīnījos – cik labi izskatos, protams, ir vakars, uguns gaisma, bet tomēr, brīnījos un paskatījos šad tad vēl – tas pats, jauna. Tad atceros – ejot staigāt es biju pilnīgi ‘pārorientējusies’, ka esmu ap gadi 40, ja ne mazāk, jā mazāk. Es pāris reizes sev it kā iejautājos – kā tu drīksti tā justies, kas ar tevi? Nekas – tāda es esmu. Un jutu it kā viss būtu iztīrīts no manis, tas uzspiestais, pieņemtais, iedomātais lielākais gadu skaitlis.

Traki ir! Labi ir. Es esmu vesela. Es jūtos labi – tas viss. Taisu sejas vingrinājumus un zods ‘ir tīrāks’. Eju zem aukstas dušas etc. Tikai – tagad ēdu ‘zafti’ – aprikozes… (nevajadzēja vārīt… Bet Georgs arī vārīja). Karaliene arī ēda – ‘bread and honey’ – …
Jā un vēl es domāju: ja es tagad atdzīvotos ja D man palīdzētu un es atplauktu savā jautrībā, īstā priekā – līksmībā – Tad viņš redzētu!

Pirmdiena, 20 dec. 1971. 8 am.

Piemācies, lietus karājas virs galvas. Jāiet pēc vēļas pulv. Jāmazgā kleita. Cik labi, ka vakar iztīrīju šo istabu – (apmēram). Kleita linu zilā – nešūta – bet vai man ar to kreņķēties šai svētku nedēļā? Jāiztiek ar to kas ir. Un – pietiks. Drīzāk – jāizcep kāds cepums ceļam un Georgam – varbūt atmet kādu dolāru – skops ir kļuvis…
4.30 pm. Kreišmane atrakstīja – kaut kur jau es būšu novietota, varbūt pie viņas.
Avīzē mans Šartras apraksts, starp daudz rakstiem plašajā ziemsvētku numurā. Man trūkst kaut kā īsa un ‘skaista’, kādas īsti labas dzejas. Jāraksta?? A? Jāraksta.
Avīzē Gunas Ikonas 3 dzejoļi – tie siltākie no visiem modernajiem, (lasītajiem) dzejoļiem.

Nemiers. No rīta skrēju šopīt – ātri. Pie ‘pasta pārbraukt.’ Apstājās D – Es nevarēju iedomāties – ka es arī varu tik dabīgi tur apstāties – nē, šoriez man nebij vēstules līdz, un es skrēju taisni… Bet es pagriezu seju – gribēju smaidīt – bet vai es to darīju? Ja es viņu neredzēju? Viņš atgrieza galvu – to es redzēju. Es nevaru – būt aktīva – tas ir viss. Es esmu uzaudzināta – būt passive. Owful.
Ko gūšu Melb.?
Redzēsim.

21.12.71 otrdiena 10.30 p.m.   


Biju Figtrijā! Haha! I don’t know what to think? So don’t… Just – ka es vakar satiku uz ielas, (tas vecais kavalieris, kas te smaidīja). Varbūt D satika šodien manī tā līdzinieku? Varbūt. Bet – varbūt nē.

Katrs durvju zvans 
man tagad vēsta, 
tavu atnākšanu...

Neaizmirsti – rītu – pie friziera.

{note on separate paper}:

Šīs 4 grāmatas puslīdz pārrakstītas. Paliek tikai sīkumi, pirmsākumi, rokraksts etc.

Tēvs, kur tu esi?
Palīdzi, palīdzi man!
Es esmu maza meitenīte,
Tava
Tu atceries:
Tu nāc man pretī mežā
Notupsties uz celi
Manā priekšā.
Kā tu nāc te viena pati...
Tu runā, mācīt, rāties gribi. 
Bet es Tev rādu pilnu 
Trauku ar ogām
Pilnu ar kaudzi 
Un smaidu.
Kā tu nesaproti – 
Es nevaru pazust mežā
Es zinu mežu
Tas viss ir mans. 
Kā Tu vari bēdāties?
Es raugos Tevī.
Kā Tu nesaproti
Es esmu droša mežā....

Trešdiena, 22 dec.

Biju ātri vannā – un nieres sāp, katru rītu zem aukstas dušas – nesāp. Nogurums.
Mocītāja nakts, ar domām domām. Tomēr gulēju – smagu miegu uz rītu.
Es samērā reti pieminu savu tēvu. Tas viss tik sen. Bet šodien es domās gāju pie viņa. Runāt, izrunāt, žēloties.

Aprakts bet nemiris,
Saknes atvases ries
Zeļ apkārt kā 
Zaru ornaments visam

Man jāpieņem tas kā
Gliemezim smilšu grauds
Jāmācās pērles taisīt un 
Dzīvot ar tām.

Ceturtdiena. 23. dec. 1971.
Gandrīz 12 pusd.

Izmazgāta veļa – žūst, iezilināta… Noslaucīta veranda [right], ar visām kolonnām. Nomazgāts logs, durvis, ārā, loga vecās blind nomazgātas un logs izdekorēts ar zaļumiem, sniegu un zvaigzni. Un ziemsvētki nāk, nāk un māca tos saņemt kā nākas. Spilvens dāvanai Idai, šujas labi.
Un uz brīdi es zinu, kāda ir dzīve un laime, kopš D acis raudzījās tik tuvu manī un es to izjutu kā lielāko labāko siltumu – uz mirkli, bet vēl neuzdrošinājos tam ticēt – tas tomēr tagad iedarbojas, liekas es vairs nevarētu būt nelaimīga (šausmas!). Zināt, tik nojaust otra, siltumu – visa pasaule ir kā Jāņu vakars ar siltumu un ziedēšanu un kā ziemsvētki ar mūžīgu dzidrumu logā.

Ziemsvētku sestdiena. 24. dec. 1971. 11.30 am.

Izgāju pēc pasta – un vai tu traka sagadīšanās D brauc garām, nepaskatījos laikā, bet kad pazinu pacēlu augstu sveicienam roku ar visu Ineses ziemsvētku karti (+ Georga vēstule). Viņa snuķis visu laiku palika pagriezts pa kreisi, droši vien spogulī redzēja mani un sveicienu.
Inese raksta lai braucu uz Melb. uz kultūras dienām! Ceru viņa saņems vēl manu otru, svētku vēstuli un tur jau es saku – ka noteikti braukšu!

5.30 p.m. Arī svētkiem viss sakārtots. ‘Biezpiena’ cepumu tomēr necepu. Nobeidzu izšūt Idai spilvenu ko dāvināt. Georgs uzdāvināja puķes, iegrieza jaunu spuldzi izdegušās vietā (es nopirku jaunu), iztīrīju kupolu, un daiļākas krāsas visam. Mazliet līņā, tāls pērkons. Absolūti bez vēja. Kā Jāņu vakars, apmēram…

Mašīna, kāds balts utilitītis (!) uzleca uz ietves (aiz bučera) nodārdēja visa mala, mūra sēta ieliekta, mašīnai snuķis uzlocīts gaisā – bet citādi laikam ok.
2 maš. sasitušās uz ielas un šī pēc sadursmes ‘lidojusi’.

6.30 pm. Tagad, es stāvu pie loga, un gaidu, kad visi ir prom, bet kad bij iespēja līdz 6 – nē, tad es tupēju iekšā. Bet cik reiz ir ‘jānāk pretī’? Un tagad ir viņa reize. Jeb – viņa reize nav nekad, līdz beigām?
Burvīgs lēns, mīlīgs miglas lietiņš un pa brīžam paducina. Pērkons, kad ar lietu –
„Rāmi kad ar lietu,
Pērkons pastaigā…” Kā kādreiz tas skāra sirdi, tagad jau viss apaudzis nav vairs tik jūtīgs pret gaidīto, mūžam gaidīto – kas, smieklīgi ‘bija tik tuvu’…

25 dec 1 ziemsvētki 1971.

Vakar – es tomēr gaidīju, mazliet… Jo – tas cigaretes tours bij dienā un – Reiz biju uz div. pie loga, liekas kāds izkāpa no taiksīša (melnas bikses baltā žakete jaka rokā). Paģeņģerēja kā piedzēris un – iekāpa atpakaļ un aizbrauca. Un es domāju: Teātris! Ja es sākšu visas ‘zīmes’ lasīt kopā – būs viss iekārtots ‘teātrī’. Un tas laikam ir. Bet – tad es tos aktierus reiz gribu atgrimēt, un liekas, tie nedodas rokās pirms es ‘neesmu brīva’. Bet – es nekad nebūšu brīva, līdz viss būs reiz beigts un man nekādi aktieri, taxi – šie neinteresēs. Bet Toms? Toms nebij aktieris! Ar to es spēlēju pati vien. Lai arī man dažreiz likās – kaut kas jaucas vidū. Un – Warrens? „Warren likes Mrs. Dzelme”, viņa māte teica un tas bij tas. Bet te – te liekas ir aktieris. Ak kā es gribētu to izsist no lomas! Bet mani spēki ir par maziem. Tādēļ viņš ir – aktieris. Un tomēr – tomēr! Kādēļ es iekritu ar to cigareti atkal. Nu – vakar es neiekritu, tas ir – ne redzami.
Nē no šādām lietām dzeja nerodas –

4 p.m. Es jūtu – tas man nepalīdz domāt ta. Viņš ir man nozīmīgāks kā es domāju. Bet – nākošā doma – tā ir iedoma tomēr – vēlēšanās pēc nedzīvotas dzīves. Bet kā – to varētu dziedēt ar to, ka man ‘mānītu tur iekšā’?

5 pm. Ļaunāka diena ilgi nav bijusi: naktī negulēju, nogurums, karsts un velk uz kājām, nupat stilbs sāp un mugura svīst, iet pastaigāt nevar – kauna dēļ, skrieni viens pirmos svētkos pa ielām, viesi solījušies – neatbrauc un tad šī 3 gadi vecā lieta?! Brīžam prāts galīgi aptumšojas, kā dūmos: es nevaru to no sevis tā izrakt 3 gadi diendienā ar to, no tā dzīvots! Nākošā mirklī – ass, nāvīgs skaidrums – tā tam jābūt. Un nekad es nevaru izpētīt viņa uzvešanos. Ja tādā ‘nolieguma’ brīdī viņš ienāktu, es izturētos tāpat, kā viņš tur Figtrijā – neceļ acu. Bet pirmo reiz – viegls un kustīgs un pie rokas un spogulī!… Bet – kāds tam sakars, izskaidrojums?
Man jāsāk salikt mantas ceļam.

Pēc lietus ielas tīrā maigumā
Ar putniem līdzi atveldzēties
No vīna un tukšām runām
Pilno mākoņu gaismas auglībā
Ar savu bērnību saredzēties
Šai pēcsvētku dienā.

––––––––––––––––––

Vēja lēnā elpa
No pielijušiem zariem
Mitrums ielā
Un putni uz sētas mūriem
Šai – ikdienai
Jauns svētku liegums,
Pēc vīna un nieku runām,
Sejām svešām.
Pasvied man atslēgu,
Aizslīdošais mirkli,
Manam īstam ceļam.

Tu esi vecāks kļuvis,
Kas tavas acis tā izdzēris,
Pār seju iedzeltenus pelnus pārkaisījis?
Runā ar mani
Šai brīdī atrastā,
Kas skaidrs pāri līst.
Tāds, kas mūs žēlo.

Pie vārtiem ir viena roze (uzziedējusi) uzziedēj’si ziemas svētku
Dienā, ar dāvanām un spožumiem kad acis noreibušas to pamanīj’šas nav,
Pie vārtiem
Vai Kristus roze tā zied?
Gar vārtiem tavs smaids vai aiziet
Un mīlestībā vientuļš zied.

–––––––––––––––––––––––-

Rimst lieti
Debess skaidrojās
Krāsās iezīmējās
Atkal kā smaidi
Un tu atkal gaidi
Savas takas iegriezāmies
Laukā, dārzā auglīgā.

6 p.m.

Georgs sabaroja ar chicken un pudding. Bet skumjas nepāriet. Pasēdu atkal ārā. Mierīgs, noskaidrojas, mazliet lija.
Es meklēju un meklēju visā – kas ir tas kur es biju ‘not so nice’? Ko es darīju – slikti? Kad es visa biju tikai bērna skaidrībā pēc mazliet laimes. Nedrīkstot pat sniegties pēc tās, tik noraugoties. Nē. Es esmu vainīga – „not so nice.” Dzidra teica. Kas? Ko? Kad? Kur? Tas ko es runāju kā lielākos ‘grēkus’, viņa smējās – tās manas tiesības „just coquetry” – Bet kas tas kas nebij nice? Es nezinu un mana dzīve paiet norātam un nelaimīgam un nedrīkstētājam līdz slimumam.
Es gribu no tā atraisīties –
Varbūt – mans grēks ir tas, ka es nespēju justies veca??
Tas ir kaut kas nepareizs, ja nedrīkst justies tā, kā jūtās!?

Šī sāpe, lai viņa izsāp
Lai lauzdama izlauž visu cauri,
Kā sals izsalst zemi cauri
Un saknes cieš, un izcieš – ziemcieši stādi,
Mēs viņu dzimtas.
Vēl mātes balss skan maigi
Pār puķēm tām runājot
„...Tās ziemcietes, ziemciešu dzimtas”...
Lai izsalst šī sāpe manī kā zemi cauri.

Mūsu slepenos mirkļus
Putni uz spārniem iznes
Vakara debesīs.

Kāda Bacha menueta melodija (no English sweet) manī dzied un dzied. Kad tikko atklāj, iemācās kādu melodiju, ‘gabalu’ tas ir, tas nāk un nāk pāri.
Dažreiz man gribās būt mājās, pāri okeānam, prom no šīs zemes. Te ir ciests. Te ir briesmīgs svešums, tas laikam nekad nekļūs īsti pārvarēts. Bet dzīvi viņš ir paņēmis, tik lielu daļu dzīves, kā tas kas bijis tuvs bijušās mājās ir savukārt kļuvis svešums.

9.30 pm. 26 dec.

Tikai otro ziemsvētku vakars – bet liekas ilgi ilgi ir dzīvots tumsā pēc tā ‘teātra’, lai kā es saņemos – es esmu atkal salauzta. Kā dzīvs cilvēks var tā rīkoties? Kā? Tā, ka var aizbildināties, ka viņš tā nav rīkojies, ka to otrs tikai tā ir uztvēris un izpratis. Labi – tā cigarete varētu būt pārprasta. Bet vai pārprast var arī uzsmaidīšanu un piestāšanos? – Tas bija pag. gadā? Nē? Bet tādas lietas atcerās, pazīst otru. Es iedzēru miega tableti – ceru gulēt. Kur var novest vieglprātīga, bezbēdīga, nevainīga uzvešanās – ciešanās, izsekošanā.

Protams tagad es nevaru žēloties par savu diagnozi un ieteikto recepti – pārpucējies un smalks un labs tikai uzvedas kā piedzēris un neprot savu dāvanu pasniegt.
Kā Tu vari būt tik ļauns? Es prasu. Un atceros – vai es pret ‘daddy’ te kas soļo, nebiju tikpat ļauna? Nē, nebiju. Varbūt biju. Bet šim, daddijam ne prātā nav nācis kaut ko patiesi just pret mani: O.K. Ja arī būtu – viss būtu tāpat. Bet kaut kas ir nepareizi. Kā es vēlētos viņam atdarīt. Kā es vēlētos spēt sāpināt par to, ka viņš mani ievīlis atkal.

Trešie ziemsvētki, 27 dec. Pirmdiena.

Saņemies!
Bet ko? Kā? Es varētu – ja es zinātu. Es esmu kā mīklā, šai pusziņā – domā šā, domā tā. Drīkst būt tikai viena patiesība, bet ka tev dod divas un trīs, tad tu nevari cits būt kā idiots. Ko man darīt?
Kaut es Melburnā satiktu cilvēku ar vienu patiesību. Palika labāk to domājot. Bet lūk, es jau to nesatikšu. Varbūt. Varbūt – ja es būtu ar vienu patiesību.

Sirds klusi raudās
Par kādu zaudējumu
Kas zaudēts nav nekad
Kas nekad nevar gūt.
Sirds tomēr raudās
Par kādu illūziju
Kam vajadzētu zem saules
Te īstenībai būt.
Un savās asarās
Sirds gaiša mirdzēs
Jo mūsu gaismai
Vienmēr no viņas nākt.
Un gaismu glabājot
Pēc vecas tiesas
Mums vienmēr vajag
Visu no jauna sākt.

...No illūzijām mani glābdams, 
pats illūzijās kritis tu... 

6 pm. Alburijā, karavān parkā.
Komfortabli. Un tiktāl burvīgi laba braukšana. Ne par karstu ne aukstu. Dabīgs nogurums. Domās visu laiku D. It kā to man kas uzspiestu. Bet – tā esmu es pati. No rīta biju atsvabinājusies – bet uz ceļa redzēju busu ar D, vai citu līdzīgu – un sākās kā melna nakts. Bez pārtraukuma. Un es biju atsvabinājusies.
Gultā pēc vannas.

„Mūžam tavs sejs
Dvēsli un domas man sien
It kā pats liktens
Tevī man rādījies būtu”
              – Kas to rakstīja?

28 dec.

Ceļā, pēc Albūrijas.

Man parādījās Viktorija kalns –
Tāds varētu būt Dieva smaids
Es solījos,
To atcerēšos, kad pietrūks drosmes
To atcerēšos, kā debess ezeru
Pie kura nākt un smelt – 
Un lūpas, plaukstas acis līdzi aiznest.

Krāsas! Vēl D valgos!
Mazliet saule cietusi – zeltzīda kalni un zilzili ezeri, pie Mansfieldas. Skaisti kalni, bet derīgi, lietojami, iegūstami – tikai ja es būtu govs un varētu tur ganīties.
…Šos kalnus varētu glaudīt, kā maigus kumeļus…
Goodby, little river, goodby! (from lookout).

29. dec.

Pie Kr. kundzes. Skaists dzīvoklis. Skaistas lietas. Viss jauns, grāmatas, gleznas.
Es gulēju puslīdz labi. Bet jūtos diezgan nogurusi pēc vakardienas ilgās runāšanas maz gulēju. Tagad no rīta viena – atpūšos. Nevaru atšķetināt, saprast savu nespēju justies vecai. Dzīvoklis pilns gaismas un miera un tīrības – te nav iela aiz loga, bet koki un putni. Skaisti.

Izšķirstīju Latvijas dab. skatu grāmatu – puķes, meži, upes (Aiviekste!) vizbuļi – baltie, zilie, pureņi, viss tepat (sirdī) manī un tomēr nē.
Nepatīk (pie sienas) Līduma – puķes. Patīk Baibas mazā bildīte – puķes. Nekas dzīvs nav arī Sarmas akvarelī – varbūt tā krasta mala pret ūdeni vienā vietā. Manas pašas – meitenes – svešs un tāls, dzīves atņemts.

Varbūt kas visdziļāk skāris un apstarojis un sildījis, ir šis zemes vaigs savos neizejamos, neaptveramos krāsu, formu (sapņu?) veidos, ko pārbraucām stundu pēc stundas divi dienas.
Un mans pašas sapnis. Mana neīstenība ir stiprāka par īstenību, jo pirmā ir, bet otras nav. Tas kas no otras ir – zeme, saule, ceļš – ir pamats uz kā uzplaukt no pirmās, kas tanī ir – cilvēks.

30 dec. 1971.

Vakar bijām pie Sarmas. Vēl garā spirgts un diezgan kustīgs gājējs.
[Photo: Erna, Jānis Sarma, Ella Kreišmane]
Atnāca Silkalni. Labi parunāties.
Vakar uz dejām. Skaists pārdzīvojums. Kā tīra ūdens straumē mazgājies, dzēris, stiprinājies. Redzēju stāvam H. Misiņu. Vēlāk nogāja lejā un nāca augšā. Pamanīju Šmugaju pāri.

Varbūt ka tā ‘ziemsvētku vakara vīzija’ uz ielas (smārtais ar lielo paku) man ir līdzējis. Aptvēru Sarmas plecus ar drosmi un sirsnību – un tā varētu būt arī citur. Un runājot ar Svilāniem un citur – ļāvu vaļu brīvākai sajūtai.

Pēcpusdienā. bijām uz 2 referāt. K. Ābeles un prof. E. Dunsdorfa. Bij labi. Redzēju ļaudis. Misiņ kgs izteica komplimentu man ceļ. piez. – es viņam par kult. dien. Viņš bij aiz ‘kūku letes’. Vēlāk redzēju tik pa gabalu. Erna Lēmane pienāca, tikai bij laiks kā skūpstam uz vaiga. Pāris vārdu ar Rozīti. Dunsdorfam personīgi pateicos par ref. kādu vietu: Pr. E. Dunsdorfs savā referātā teica – „…nodevu ņem valsts, par to devējs nespriež, ko ar to dara. Kaut mums būtu tāda uzticība, kā valsts vadībai, tad mūsu lieta būtu dzīva.” – Satiku Krādziņus, Roņus. Nepiegāju pie Šmugaja jo bij starp kungiem sarunās – un tas viss. Redzēju izstādi – pasausi darbi izņemot kādu Edgaru Karabakovu, kam bij ‘extra sulīgi’, kaut kas ko varētu saukt par fizisku, miesīgu orgasmu.

12 ½ naktī. pēc kora dziedāšanas. Rītu – jābrauc mājās. Citi – lai dejo. Naudas tam nav un nav kompānijas. Un jābrauc pie tā paša ko atstāju – pie D? Vai tā var būt? Jā, 10 gadus atpakaļ – vajadzēja braukt uz Adelaidi, un vēl tur un vēl te – Tagad – nezini kur iet. Arī Birstiņ kdze. [left] nepaliek uz balli.

31. dec. 1971. 3.30 p.m.

Biju pilsētā – gribēju bukīt seat busā – tas izbukīts līdz 9. janv.!!!
Mana parastā pasaka – kaut kas nokavēts, mans domātais autobuss atpakaļ uz mājām – pilns, nevienas brīvas vietas.
Gāju uz dzelzc. b. ofic. – nedod puscenu. Naudas nepietiek. Jutos šausmīgi. Muļķībā – piezvanīju Ķirpes kundzei – tur varētu palikt – bet nav jau ko ēst. Bez naudas neiet. Gāju vēl uz kādu bus ofici dabūt busu uz Sidn. pa citu ceļu – nedod puscenu! Gāju uz vienu banku, uz otru, kamēr gadījās laba meitene kas man beidzot visu izkārtoja un dabūju izņemt $20. Braukšu ar vilcienu – rītvakar – biju tik nogurusi, ka nezināju ko iesākt – Tikko piezvan. atkal – es rīt tur varētu aiziet un mēs aizietu pie Trumpja uz izstādi un uz kādu no Latvijas iebraukušu dāmu. Šodien tad pietiktu, es nespēju vairāk iet.

9 p.m. vakars tumst. Bij lietus + krusas gāze. Tad skaidrāks vēsums. Tagad kaut kur tuvojas atkal smagi mākoņi.
Runājām ar Kreišm. kdzi. Kaut kā O.K.
Vai es priecājos par – atgriešanos rīt? Jā. Es jau neapzinīgi priecājos. Ļauni?! Bet par ko citu lai priecājos?
Par svešu pilsētu?
Par svešu cilvēku?
Kas man nepieder?
Kas mani negaida?
Vai tur mani gaida?
Es nezinu.
Tur mani jūt klāt.
Varbūt nevajadzīgu – bet jūt.
Zina mani.
Te no manis ņem ja ir ko ņemt.
Un cits, es pati – tā nevajadzīga piedeva.
Tāpat kā tur – nevajadzīga.
Es tomēr nevaru noliegt – es atgriežos varbūt ar bailēm.

Galda lampiņai kretona (sārtām svītriņām un *** {small flowers?}) izšujams viegli.

Novembris 1971 (Ķikure/Kikure)

Pirmdiena 1. novembrī.

Pēc vasaras laika 5.30 izbraucām ar Freiju no Newcastles – Meadowbanka viņa oficē iedzērām garšīgu krūzi kafijas un tad turpat es sēdos vilcienā un (pārsēdos Centrālē) šurp uz Wollongongu. Te skraidu – un rīkojos – kāda telegramma – congratulations – you win a present – aizbraucu uz Pirnc. Highway – un – tur kādi atkal ķer (muļķus – sola $70 brīvu foodu etc. – un to present iedeva – koka paplāte – tāda šāda ne tāda, paprasta. Bet tie $70 – ‘tiktu atlaisti’ (!!) no tā cenas ko es maksātu iepērkoties pie viņiem pārtiku mazākais $15 nedēļā! Bet telegrammā gandrīz var izlasīt – ka dos $70 un tad vēl brīvu foodu – jo tā ir kāda ‘vinnēta prize etc.
Mērkaķības.

No Lijas vēstule – nezin ko tas Freijs ir teicis? Bet viņai droši vien tas bijis nepatīkams – jūtoties vainīga. Nu – uzrakstīju tikko viņai – varbūt mazliet lepni? Bet – apnicis ar viņiem laipoties kā ar olām. –
Ida bijusi te – man vajadzētu viņai uzrakstīt – ka būšu prom. Mēs tā norunājām. Es to aizmirsu. Bet – nu – es varēju būt tepat – out. Un labi vien ir, ka viņa atvedusi Austras mammas dāvāto šķiņķa (sivēna gaļas) gabalu. Manam resnumam tas kaitē, bet makam nāk par labu. Borderus arī pacienāju. Gan jau tie pratīsies atdarīt.
Pie Freijiem gāja labi. Mati tagad izskatās OK. Bet – resnums nav nemaz nokrities. Kā varēšu ‘modelēt’?
No Dz. vēstule. No Inī – nav.

Otrdiena 2 nov. 9 a.m.

Jūt gan ka pulkstens pagriezts uz priekšu. Un te – ziemīgāks, kā Newcastlē. Man arī – klāt jau mugursāpes – vakar kādu brīdi necēlu kājas gultā te, kad jau ‘vējš vilka’ uz tām. Kur te tas vējš rodas? Cik neiedomājami man jāsargās. Tomēr – būtu par to dakteris jājautā. Un – vēders arī tad liekas ‘uzpūsts’ – taisni kā tas bija arī Bērziņa kundzei – vai tā ir kāda slimība? Kāds germs? Vai tikai – aukstums uz kājām? Nejūtos nezin cik stipra šorīt. Rīts – bet gandrīz kā – gulēt gribās. Uch! Gaidīšu te pastu. Varbūt bērni rakstīs – un tad – jāraksta kaut kas. Bet kas?

Naktī ir mazliet lijis.
Kāds solījums labs,
Priecīgs mierinājums runā
No mitrām puķēm un ielas akmeņiem,
No siltiem vārtu mūriem zem slapjiem zariem.
Naktī ir mazliet lijis.
Kāds par mums gādājis
Tas palīdzēs, kad steigā sākam dienu
Tas palīdzēs jo mums ir jāpasmaida
Ar smaidu kas pakavējas un atgriežas
Pašam līdzi nāk.

12 noon.

Jūtos slima – mugura, vēders uzpūsts (?) būtu jādietē – bet fridžā cūkas cepetis cik ilgi tas gaidīs? Un nopirku garšīgu sieru. Atbraucu ar Sweetiju. Viņš atkal norāva savu silto jupķi, arī pag. reiz. Jā – es jau ņēmu busu tādēļ, ka kļuva par siltu. Jūtos – pārēdies.
Paņēmu bibliotēkā Solženicinu – ko iesāku lasīt pie Freijiem.

Trešdiena, {3.11.71} 9.30 p.m.

Nejaukas mugursāpes + vēderā viss sāpīgs.
Tagad arī – galvas sāpes, bet tās varbūt no lasīšanas.
Newcastlē varēju peldēties, staigāt nezin kur cik tāli gar jūru, ēst brokastis pie vaļējām durvīm – te mugursāpes atkal klāt, šodien arī galvas sāpes. Te ir vējš (labais vējš, te Wollongongā, kad iedzimtais man teica – katru gadu mazākais 2 nedēļas no vietas pūšot nepārtraukti vēji. Šogad ir pūtuši ilgāk) jā labais vējš, istabā ir – caurvējš te no visiem kaktiem.

Izlasīju Cancer Ward. Bestsellers. Mums saka tikai – romāns, un romāns ir romāns. Un ja es saku Cancer Ward – ir bestsellers tad es domāju ko citādu, kā Camu – Plague. Sarma man liekas teic – laba grāmata vai bestsellers. Un lai nepārprastu jāatceras kāda ir starpība starp vai un jeb. Tā tad laba grāmata vai bestellers un ne laba grāmata jeb bestsellers. Šīs lietas var būt gandrīz vienādas, var arī nebūt. Jā varbūt Cancer Ward ir gandrīz kā Plague, apmēram tāda pat, tikai – jā tikai kas? Mazliet populārāks (common’āks) stils un skatījums.

Rudz. kdze atnesa manus rokdarbus – pārdoti par 8 dol. – pārdevusi 1 spilv. $5, 2 sedz – $3.60. Tā kā tās bija mantas, kas bija maz izgreznotas – esmu ļoti apmierināta, tās bija ne visai derīgas lietas un nauda palīdzēs dzēst parādu. Georgs samaksāja $10 – no gas bill kas ir $14.22.

Tā tad – gas man $4.22. Tas O.K. Tomēr – visu samaksājot saimniekam – 2 fortnights + $10 – parāds – man paliks pāri tikai $2.50 līdz nākoš. nedēļai. Un tad – vajag tomēr vēl $7 – priekš kleitas un kas zin cik priekš pantsuita?
Bet – OK. Dažās nedēļās to varētu arī nomaksāt tagad, kad abi borderi te. Georgs domā palikt līdz – nāk. gada februārim.

Sestdien – pie Mednis kundzes jāiet. Vai man varbūt jāsāk atkal banāna diet – bet tā īsti godīgi – ēst mazāk tos banānus? Veselībai būtu labi, ja šīs mugursāpes ir no nierēm varbūt? Tā ir traka padarīšana ar tām sāpēm. Tur – ar visu peldēšanos bij O.K. Te – vējš, caurvējš no visiem kaktiem.
Jūtos nelāgi.

Ceturt. 4. nov. 1971. 7 am.

Mugura tāda pat – sāp kā nelabais. Trešā diena! Tas – nejauki. Kā es varēju saaukstēties – es jutu te – tas ir, vairāk zināju, kā jutu, ka uz verandas logs vaļā, durvis bij ciet – bet pa grīdu tā vistrakāk ‘velk’ – un es sēdēju te – un necēlu kājas gultā. Nu – kā tā var dzīvot? Vasarā nevar atstāt kājas uz grīdas? – Tur pie Freijiem – es ļoti sargājos – bet tomēr – mēs ēdām brokastis pie vaļā durvīm, es lasīju – pie vaļā durvīm! Te – taisni tā nejaukā – ir gaisa straume no apakšdurvju šķirbas. Es to zinu – bet – nevaru ticēt, ka tāds nieks mani vienmēr sakauj.

Sēdu te piesaulē. Un domāju – 
Ko?
Atceros. Ko?
Kaut kas maigs pieglaužas, no bijušā,
Kā šai maigā saulē gara balta priekškaru malu
Atmiņas caur sniegiem pie ziediem, caur ziediem...
Notvert to vārdos
Kas bija dzīvs ne vārdos,
Bet klusumā.

6 p.m. Vēstule no Cliva motheres – ka kāzas – nenotiks. Savādi – lai to lietu mazinātu viņa raksta – C. kādu brīdi pasērojusi – apmēram nedēļu – funny – un esot tūlīt atkal happy self. Tas tā pierakstīts, lai netaisītu iespaidu – ka tas, kas liels. O.K. Labāk tā. Tā tad – mēs esam, kā bijuši – mums tas nav nekas.

Sāku šūt dumjo pantsuitu – un jājauc ārā, iznāk par platu musturs – kanvā jāliek otrādi – lai stiepj musturi iegarenu. Nejauki uzlikt to ‘kanvā’ – bet kaut ko jau tur uzšūt varēs. Bet – kā tas izskatīsies? – diegs par resnu? Varbūt ir par resnu. Mani šīs 3 mugursāpes dienas padarīja melnu un pelēku – seja sačervelējusies! Owful. Neviena doma rakstīšanai nenāk galvā. Šīs mugursāpes izbojāja visu iegūto atpūtu tur un labsajūtu – veh!

Tikko bija Garij’s te – sestdien jāiet Justini babisitt – apsolīju. Lai gan – ladiju partija pie Mednis kundzes. Labprāt gribēju tur iet – bet kad padomā – ēšana un dzeršana un pļāpāšana – es pie viņas varu aizbraukt citā reizē – es labprāt gribētu redzēt kā viņa dzīvo – tas esot gandrīz – laukos. Bet – kas nu tur vakarā būs ko redzēt. Te – nopelnīšu pāris dolārus. Ar nekas – bet jāiet ir pie Pat + Gary. Citreiz ar var viņiem vajadzēties un man peļņa nezudīs. Pēc šīm mugursāpēm jau labprāt gribējās outinga – bet – kas nu tas par lielu outingu – un tomēr kaut kā – tā ģērbšanās, iešana, braukšana – un tas svinīgi klātais galds un čalošana. Te – būs klusums, un 2 dolāri. Haha. Liela starpība.

Bet – O.K. Kaut tik varētu veselību atgūt – tā bij tik nejauka ‘sabrukšana’, šodien ir labāk. Pie Zīda kundzes jāiet – bet tas nebij iespējams ar to muguru. Varbūt rītu? Un – pieiet pie Mednis kundzes – viņa dzīvo tur pat Woonekā, kur Zīda kdze. – tikai laikam tālāk uz otru pusi. Kleita man vajadzīga – pie Z.k. jāiet. Lai gan tā kleita man daudz neko neaizvietos – tomēr, tomēr. Un tad nāks šis pantsuits.

Piektdiena, 5 nov. 1971.

7.30 am. Mugura ‘vājāka’ kā domāju. Domāju būs O.K. Nav.
Vispār – galīgi sagrabējis un gulēju diezgan labi, atpūtos – bet, bet… Laikam vecums sāk nākt. Un tad tā ir pirmā vasara kur tas tā bāžas virsū. Freija kundze ir tagad daudz interesantāka un glītāka kā 10 g. atpakaļ. ‘Liekie’ zobi viņu galīgi pārvērta – cits skats. Man jāgādā zobi – šie drūp kopā.
Piemācies. Pavēss. Mugura galīgi ‘shaky’, citādi – varētu iet, būtu jāiet uz Zīda kundzi. Bet slims jau nu nevilkšos tur.
Paņēmu grāmatas bibliotēkā.
Lasīju un brīnījos – ka tas Arturs Millers savas lugas ievadrakstā raksta tik… nu bērnišķīgi, vai kā nu to lai saka? Lasīju tālāk lugu un domāju – kur te sāks nākt tas Arturs Millers – beidzot ieraugu uz vāka – Henrijs Millers. Haha. Tā tas man vēl kāda kritiska spēja ir. Domāju, ka vairs nav, jo lasu gandrīz tikai to kas jau atzīts labs.
No kādas lapiņas – (jānoraksta lai nezūd)

Plikš karogi vējā
Ar skaņu pieklusinātu
Kā aplausi dienai
Zaļām vijām kas vīta.
Nu – šķiet tas jau sen
Zem karogiem elpa
Silta un brīva kad ceļas
Ar balsīm pilnām dziesma.

Šai mājai iepretī (pa kreisi) mazliet jūras tālumus aizsedzot – ceļ kādu dzīvokļu bloku, personīgu īpašumu, liekas, ne kādu valdības celtni. Interesanti ir noskatīties – cik mierīgi viņi strādā, cik bieži kavējās, domā, nekustās – tikai kad nāk īpašnieks un architekts ar ruļļiem – tad pamudž kā skudras…

Tur ar ķieģeļiem
Garā mierīgā
Tēju iedzerot
Zēni strādā
              Kreklos zilos,
Kreklos sarkanos,
Saules balētās
Krāsās mīlīgās
              Kaudzēs brūnganās
              Kaudzēs iesārtās
              Kaudzēs sakrauti
Ķieģeļi.
              Ruļļiem padusē,
              Raižu pilns
              Mērīdams, tēmēdams
Staigā īpašnieks:
              Aiziet viņa krātie dolāri
              Bet vai māja iznāks
              (Vai tur nevilks vējš?)
              Un vai jumtiem pietiks
              Durvīm iznāks
              Grīdai, logiem būs
              Vai kāds dolārs atliks
              Bankā aizmeties
              – Visi aizripos.
              Nieks par tiem
Bet vai māja būs
Gadiem ilgstošiem, bērniem mazbērniem
Labiem īrniekiem.
              Garā lēnīgā
              Tēju iedzerot
              Cilā ķieģeļus
              Zēni palīgi.

9 pm. Zvanīju Rudzatei, (ka rīt nebūšu) bet viņas numurs neatbild. Varbūt rītu jāaiziet pašai tur uz Medn. k.? Laiks man būs. Uz Zīda kdzi ar jāiet. Agri pēcpusdienā mugura pārstāja sāpēt. Vēders tikko pūšas – gandrīz 2 pud. piena izdzerts ar banāniem (bij vēl arī pāris zemenes) un slim biskvīti. Labi – ka mugura nesāp. Esmu nošuvusi pantsuitam gandrīz lielo daļu mustura. Vidējais gandrīz gatavs – tik malas jāšuj. Patīk diegu krāsa. Derētu kāds gaišs zeltots diegs malās? –

Jūtu depresiju. – Slimojums pārsteidza. Negaidīju tādu sabrukumu. Tagad – izklaidēšanās – nebūs. Tā tomēr ir svētku sajūta – ēdieni, dzērieni, trauki, glāzes puķes – paši apģērbušies un jautri. Nezin, kādēļ es te aizmirsu sveces iedegt? Nostāvēja tāpat. Man jātaisa – dāmu kafija. Dzērieni ir.

Svētdiena, 7 nov. 1971. 10 a.m.

Pērkons. Tepat tuvu logā. Lietus, ne pārāk smags.
Esmu nostrādājusies daudz pie savu apģērbu sagādāšanas – ar mazāk izdevumiem – strādājot izšuvumus uz linu kleitām un ‘pantsuita’. Tas viss sākās ar piedalīšanos mūsu dāmu pulciņā un ar mūžam neražīgām savām naudas lietām. Apnicis bet es to turpinu un turpinu.

Biju vakar pie Pat un Gary babysitting. Vai varētu bērnu – vākt. Varbūt. Aizveda kāda ģimene – nice people, pats kungs (ne tās) bija it kā ar amerikāņu vai kanādiešu pieskaņu izrunā. Pati – austr. + maza meitiņa un kāda tante. Tā bij – ļoti glīta – paveca, krās. mat. bet ļoti nice izteiksmi un arī nice face – bet ne īsti pritty – otra bij prity – un salīdzinot ar šo – smaga, neinteresanta. Es uzvilku pantsuitu – overdressed priekš baby sittera – bet tad – es jau biju tur arī viesis. Jutos OK. Būtu jutusies nožēlojami kādā no savām vecām kleitām. Bikšu kombinējumi ir man jāvalkā – tikai manas dāmiņas to nesaprot. Nu – viņām vispār daudz kas jāmācās. Man vakar bij beidzot partija + 3 dolāri. Un redzēju – kā un kas man rokdarbos jādara. Lieli un rupji šuvumi jātaisa! Un tos es varu – smalkie neder acīm, ne lietai – viss ir modē – rupjš un to var arī dabūt smalkā skatā – ja gudri rīkojas. Jātaisa rupja materiālā – sedziņas, logu priekškari! Milzīgi koka priekškaru riņķi, pašnotonēti – jo 10 centu maksājot katra riņķa krāsojums veikalā. O. Jau pag. reiz es domāju pēc turienes – metīšos uz rupjiem audumiem – bet neesmu neko izdarījusi, šie 2 spilveni kas man ir – būtu jāpatur meitenēm – nebūtu jāpārdod – un jātaisa vēl – tikai tādi, kas nemaitā acis.

Šoreiz jutos ļoti labi tur. Derētu uztaisīt referātu (+ visi muzikālie ilustrējumi) par latv. taut. dziesm. Paklausījos plates. Īri – Dubliners – vīri dzied, dzied kā traki. Bet mūsu ‘Piecīši’ – ķerstās pa gaisu. Tomēr. Es jau te par dāmām domāju – 2, 3 tautas dziesmu dziedātājas – bet ar vienu pamēģinājumu pietika – viņām nav ne jēgas kā tauta dziedāja tautas dziesmas, viss – cukurots tikai viņu izpratnē.

Par to vakaru jāpadomā. Es te varētu uzaicināt kādus 20 cilvēkus (vasarā, kad verandu var lietot). Kādas Reitera kora plates, rokdarbu apskati, ja grib refer. par taut. dz. + pavad.
Kafija rupjmaize, sviests, biezpiens, all right – speķa pīrāgi, kliņģeris – ja grib.

Publika? – visas latv. dāmas? – par daudz! Pat + Gary (why?) + that family + Freiji (wont come!) Ida, Austra [right] + Ians.

8.30 pm. Patsy (jaunākā lejas dzīvokļa meitene, mana klavieru skolniece vēl kā nekā…) nosauca mani lejā kādu izcilu mūziku klausīties un skatīties – TV. Oh, dear – ‘Liberace’! Šausmīgs joks. Mirdzošās drēbēs tērpies vīrs spēlē klavieres (O.K. brilliant enough for that) un dzied (sweet somethings) un dejo un teic – garlaicīgus jokus. Kundze – patiesi aizrauta, būtu braukusi uz Sidneju to dzīvu redzēt (viņš viesojas) bet – biļetes izpārdotas… Jā, kādēļ es neteicu ka man tas šķiet garlaicīgi, komiski, gandrīz bēdīgi.

Pats Kellehers skatīja kādu laiku, tad jau gāja uz guļamistabu, iznāca vēl pidžamā un redzot sievu vēl pie tā paša idola uzdejoja, izgrozīja pidžāmbikšoto dibenu: „Oh jā, tas tik ir vīrietis, tas ir vīrietis…” Baidīdamies ka nesākas kāda ģimenes vētra izturējos neitrāli – tas ir smējos par viņa deju, bet ne par kundzes sajūsmu uz Liberace, Liberace… un nācu augšā. Tie arī ir pāris – pats ilgojas pēc savas lielās farmas, ko vada kāds priekšstrādnieks, dara te kādus gadījiena darbus un garlaikojas. Pati pucējas un krāsojas un izskatās kā filmu aktrise (kas turas vēl, turas vēl) domā par modes salona atvēršanu, iet apkārt un smaida uz izskatīgajiem sarkanā autobusa šoferiem. Abi viņi – mīļi cilvēki.

Pirmdiena? {8.11.71} 12 noon.

Biju shopīt. Sāku atkal ēst normāli.
No chemista shopa – redzēju D un man liekas, ka viņš redzēja mani. Vai kāds var izgudrot pats savas jūtas?? Varbūt – ka var.

11 pm. otrdiena 9. nov.

Nekā pastā.
Nošuvu musturi. Raibs! Bet tādu es izvēlējos – otrs likās par glītu un maigu…
Biju pie Zīda kdz. kleita būs līdz sest. gatava. Pabāla – un tas smalkais izvilkums – par smalku – nevar saredzēt. Varbūt pēc mazgāšanas būs labāks. Žēl ka nevaru dabūt no resnuma nost kādu inču. Būs tie banāni jāmet pie malas – bet domāju – ka viņi ir ļoti veselīgi – jūtos labi tos ēdot.

Briesmīgi grūt izņemt ‘kanvā’ zem izšuvuma, kas nav ‘kanvā’, bet priekškaru drēbe – nailons. Tikai ar griešanu var izgriezt – Rītu pietiks visai dienai ko urbties – Bet gan jau izdarīšu. Zelta sandales būtu jāpārkrāso. Derētu nopirkt kādas [..] sandales – pagreznoties! Ar kocenēm es varu staigāt visu vasaru – bet for out – man derētu labas sandales. Ir jau vēl arī brūnās – bet nemodernas!! Haha.

Ceturtdiena 11. nov. 1971.

Pastā – latv. avīze – no manis nekā tur nav. Jāraksta – bet šie pātari ar to rokdarbu lietu aizņem man tagad jau mēnešus: partija – tagad izstāde un pa vidu nokavētā showa – o.k. o.k.
Sāp galva – sāka sāpēt šopījot – nopirku – lietus mēteli! 30 dol. tas ir 29. Kādēļ? – es nezinu? Man nav ko vasarā uz kleitas uzvilkt. Bet vasarā visu laiku nelīst lietus? Un paņēmu tādu – kā zaldāts! O.K. Nu man tas pie D.J. par 32 (vai cik tur bija?) arī brūns – nepatika. Bet tagad uz rokas pasverot – viegls gan tas bija un šis smags, un tas bij pēc vecas vecenes (kā nākas) un šis pēc – zaldāta. Bet – šis nelaidīs lietu cauri. Vai es pie latviešiem iešu pa lietu? Varbūt. Pa visādu. Bet tur vajaga – vakara mēteļa. Reiz gadā! – ak, žēlīgais Dievs, es nezinu un nevar apģērbties! – pag. g. (aizpagājuša!) sandales vēl nav noplīsušas – bet tās – nemodernas, nevar pie latviešiem vilkt. Ko pie tiem var vilkt? – tikai to labāko un pēdējo, pēdējo – bārdu!
O.K. O.K.

Redzēju D. viņš ir šodien. Jādomā visu nedēļu – tas pats b. kas pirmdien. Man nav dūšas iet. Nav dūšas. Un – ka laiks garām, tad domā – vajadzētu būt dūšai! – Tas būtu mans glābiņš! Ja tā gadītos – ieietu arī. Varbūt šodien pēd. diena. Šodien atcerējos un uzvilku Kanādas kleitu – tā maz vilkta, tāda – man maz vajadzību tādai, bet īsti nejūtos viņā labi, biksēs jūtos labi – bet – to man nav, būtu labāk bikses nopirkusi, ne lietus mēteli! Tas viss – tiem latviešiem – nezin, ko grābt ko ķert, lai būtu labi. O.K. O.K. Atļāvies kaut ko, ko nevajag? Bikses nevari atļauties, ko vajaga. Zeķes rītu jāpērk – naudas nav.
Jūtos owfully pamests ar visu šo lietu un – vai man vajadzēja ņemt tādu? Bet man labi izskatījās! Labāk kā visi citi.

9 pm. Miegs jau nāk.

Lasu Sartra ‘Words’ par viņa bērnību un rakstīšanas sākumiem.
Izgāju mazliet pastaigāt. Auksts bij – uzvilku jauno mēteli. Garš, par garu?
Pie garāžas man uzsvilpoja? – Ģeķoties gluži nebūtu par ko.
Ko šodien darīju? – Gribēju atpūsties no šūšanas – mazgāju pāris drēbes gabalus – un shopiju – un tas ir viss. Un lasī. Sartru.
Jādomā – ko rakstīt?
Viss liekas nederīgs. Lugas? Lugas derētu.

Piektdiena, 12 nov. 1971. 12.30 p.m.

Pastā vēl nekā. Rudzate bija te – 9 a.m. svētdien man būs lifts uz Sidneju. O.K. Braukšu uz Sidneju un traks un traka darbi – piedalīšos Ainas šūto tērpu modelēšanā. Viņa man solīja uzšūt ko man vajaga (kleitu un pansuitu) ja esmu ar mieru to modelēt viņas tērpu skatē. Tagad viss gatavs. Galu galā – mīļās latvietes vien visas esam. Liekas Aina manu izstrādāto (rokdarba) ‘bikšu kostīmu’ ir uzšuvusi ļoti labi.

Izmazgāju pansuitu – laikam būs o.k. Nobeidzu un izgludināju rakstu uz jaunā panstuita [left].
Izvārīju visus trauku dvieļus un lupatas, vēl jāizmazgā iemērktais pidžams un krūšturis. Vēl ir diena laika – bet jātaisa viss laikā gatavs. Raksts pēc izgludināšanas – very much better. Liekas pat – labs. Kurpes un arī somiņa, ko lēti nopirku – krāsā labi piestāv. Mētelis ļoti labi piestāv abiem suitiem. Ko vairāk varētu gribēt no manis? Piestāvēs arī jaunai kleitai. Tā kā – krāsās būs noskaņoti 3 dažādi ‘autfiti’. That’s not too bad! Ar 1 kurp. 1 som. un 1 mēteli.

Mētelis būs tomēr jāatšuj varbūt īsāks. Lai ir ‘neuzkrītošs’. Šodien man būtu jācīnās dēļ D! Bet esmu – flat out tai ziņā. Laikam – atsakos. Jāiet jānopērk vēl zeķes. Un zemenes un banāni. Ēdu maz. Varbūt kādu nieku būšu tievāka ‘modelējot’. Tur došot pusdienas tad – spēkam pietiks, jo tur būs droši vien kas labs.
Laiks piemācies. Rudzate varbūt paņems manu kleitu no Zīda kundzes – bet – galu galā, kas tur man par labumu? Es nevarēšu mājā izmēģināt – ko vilkt? Rītu – būs jāpiezvana viņai.

Jūtu kā pienākumu, ka man būtu jāuzmeklē D. Bet – kāpēc? Droši vien – mana iedoma. Un tomēr – kā es paskatījos uz viņa tikko audzēt sākto bārdu – tā viņš to nodzina. Un man liekas viņš ir – pēc tam glīts un happy. Atkal – iedoma? Kā lai to zina – ja es nepaprasu.
Ko ar matiem svētdienai? Par to vēl jādomā. Lūpu zīmulis jauns jāpērk – bet tik daudz man neatliks naudas.

6 p.m. Viss cits izdarīts – dvieļi sausi, kostīms žūst labi – otrs spīd un laistās savā ne ļoti mīlīgā bet dzīvā krāsā – tikai mētelis nav atšūts vēl īsāks – un es pati nejūtos īsti labi – vakar pēc sasteigšanās laikam tas aukstais piens, pēc kā drebuļi sāka kratīt, nav bijis labs – jūtos slima – sāp mugura, augstāk tagad – nogurums – etc. Rītu – labi jāatpūšas.

Georgs atkal piemēslo visu māju ar savu veco tauku smaku. Nesaprotami, kā viņš tad, diezgan izvēlīgs visā, smalks pat ēdienu izvēlē, var tā cept visu savos mūžvecos taukos. Bet – jāpaciešas, lai gan kopš kāda laika šī smaka jau mājā ienākot, gaitenī nāk pretī. Tomēr jāpaciešas, viņa vainas varbūt mazākas kā citiem (nesmēķē, mājās nedzer), citi viņa grēki vai negrēki ir viņa paša, mani neskar. Geralds vēl klusāks – abi ir o.k.

Nopirku atkal zemenes –
Atradu 1 dolāru naudas ceļā uz Picadilli arc. Neworld shopu. Iegriezos gandrīz bez vajadzības un ejot pie kājām ieraugu pazīstamās krāsas saburzītā papīrītī – ātri gan tad pacēlu un iebāzu maciņā bez apkārt skatīšanās, vai kavēšanās, it kā tas būtu mans. Tas par to 5 dolāri ko turpat pazaudēju, pie kases, liekas pat uz kases galda – mani izmāca, ņem ko vari, dolārs ir dolārs.

Nopirku spogulīti – man nav jau vai gadu tāda somiņā – vajadzētu pūderkasti ar spogulīti – bet – nevar tagad atļauties.
Un nopirku 2 gabaliņus oister steaka – vienu apēdu vakariņās. Jūtos – weak un domāju, ka jāuzkož gaļa – tā saaukstēšanās dara to weak – bet kā citādi to lai aizdzen, ja ne ar stiprāku ēdienu.
Gribēju palikt uz zemeņ + banān – bet kaut kāds nogurums un kāju aukstums un mugursāpes liek to pārtraukt.
Slikts gara stāvoklis – jo jūtos slikti – aizvakar jutos ļoti labi – just dievīgi, pamostoties pēc labas gulēšanas un jūtoties viegli, ērti, patīkami. Šorīt – viss citādi, pamošanās bieži, gulēšana smaga…
Oh, ko es te rakstu? Tādēļ, ka nevaru dzejot.
Fū – kā, tauku smaka plūst virsū…
Es dzejoju kādreiz nupat, nezinu īsti kad

Smejies Pajacco...
Nu vari jau paraudāt arī
Smieklu piekultivēts diezgan
Raudāšana kļūst retums
(Tā tad – kas vērtīgs)
Labs aktieris vēl prot raudāt.
Un bērni...
Nē, ne bērni,
Bērni brēc...
Pēc mātes...
Nē jel, pēc saldējuma.
Protams, raud jau vēl ļaudis
Svētkos visi kopā
Runas noklausoties.
Bet – sokas jau arī grūtāk,
Šī masveida raudāšana 
Jo pierod, pierod pie visa.
Smejies Pajacco
Un paraudi arī pa vidu
Iesildi cilvēku sirdis ar dabīgu raudāšanu
Kā senos labos laikos
Kad karstās asarās spilvens kļuva mērcēts
Un miegs uz tāda
Bij tīrs un dziļš un labs.
Ceriņi, ievas, jasmīns
Vai naktsvijoles, savādi viegli smagas
Kā asaras tās.

Redzēju šodien busu gaidītāju pulkā pie kemista DJ – kādu skaistu jaunu sievieti – ārkārtīgi crisp ģērbtu – kaut kāda blūze un suits pār, bez piedurknēm, acis viņai staroja un visa seja staroja – neliela, sievišķīga, jauna skaista seja un pati – Sweetīs bij busā piebraucis – viņa skatījās tik intensīvi uz busa durvīm – iekšā kāpējiem? Vai pati gribēja iekāpt? Kas to zina. Iekšējais izgaismojums dara seju skaistu – viņa no kaut kā dega! –

Kas īstenība ir
Un kas šī laika šķitums?
Laime – ir īstenība...
Kas aplaimo – ir īstenība.
Un kas moka?
Ir šķitums.
Ja vakara debesis dreb
Vieglā zeltā pār jumtiem
Tu, nākdams un iedams
Esi īstenība.
Viss cits – ir šķitums.
Jo – dzīvot ir īstenība.
Mirt – ir šķitums.

––––––––––––––––––––-

... slimnīcas mūri ļoti maigi peld pienainās debesīs
Kā riekstu kodolu celti.
Cik šī debess ir vāra
Un šie mūri ar logiem
Silti, kā skūpsti uz vaiga.

8 p.m. Spēlēju Šopēnu, Chercos. Tie grūti – bet tagad ja pastudētu – ietu šis tas. Bachs palīdzējis. Bet tagad Šopēnu liekas ‘grūti spēlēt’ visa uzmanība jāliek piesitienam un tas nebeidzas – vēl un vēl un vēl – viscauri. Bachā ritms un abstraktā bezjūtu miera pasaule – kad tā apgūta techniski, viegli spēlējama – bez mokām dauzi tik priecīgs uz priekšu! Bet – spēlē vaļā. Šopēnu – dejo kā uz pirkstgaliem vien. Man tagad – sviedri sāk lieties no Šopēna. Tad – palaidos – spēlēju mierīgi bez īstās dzīvības, temperamenta līnijas cauri.

Tā kā daudzi spēlē – quite nice. Bet tā nav spēlēšana. Un tad – kaut kur kāds iesvilpojās – un es pēkšņi uzdrošinājos nobeigt kā nākas – bet to varēju atļauties tikai tādēļ, ka motīvi atkārtojās un es tos mierīgi spēlējot biju atjaunojusi pirkstos. Jāpastudē. Par grūtiem, tas ir vienmēr tā tikai dažās vietās. Arvien ir kāds sablīvējums, caur kuru jālaužas. Tā jau tas katrā ceļojumā. Un dažreiz kaut kas palīdz, pats nezini kas. Pārnes pār visām krācēm. Un tad es nobeidzu, apstājos – atcerējos dažas labi veidotas frāzes – un domāju – kam? Nekad, nekad kam.

Reiz varbūt tur to valsi – kur nekā vēl nebij no tā kas šur tur te dažreiz un daudzreiz nāk manā spēlē – Reiz varbūt (arī Šopēns, man nemaz nav no viņa bailes, ne es domāju, ka viņš ir tikai – maigi jāspēlē. Kļūdaini? Kļūdas ir tādas kas ir piedodamas, un tādas kas – nav.) – tur toreiz to dzirdēju un sagrozījās dzīve – uz – postu? Laikam. Uz dzeju. Uz šķitumu. Uz kaut ko, kas nav atļauts, ja neesi vēl īsts pianists.

Un kas ir tas īstais?
Tas kam gadījies viss pie rokas un tas kam nelaimes likušas šo to ceļā – tas nav. Jā tā tas ir. Bet es runāju par pianistiem, gataviem un negataviem, bet ne par – nepianistiem.

Inesei vēstulē es rakstīju, ka Sartrs mani interesē un arī patīk lasīt, bet viņa cilvēkus es nevaru mīlēt. Tagad, pāris dienas vēlāk, lasu kritiku par Franču Romānu un tur ir teikts tas pats: „Our minds may be interested, but our hearts remain unmoved.”
Tā tad es vēl spēju kritizēt pareizi. Tik maz lasu, ka liekas – vairs nevaru.

Sestdiena 3 pm. 13. nov. 1971.

Pastā – nekā. Ilgi no Dz. nav vēstules!
Tikko nolija lietus. No rīta bija – nenoteikts.
Piezvan. Rudz. Tā atveda kleitu – rokas nevaru pakustināt, vēders un krūtis kā vēdzelei! Mugura 3 cent. šaurāka kā priekša un 3 cent. šaurāka, kā visas citas manas kleitas! Specials latviešu šuvums – mummīgs, un svinīgs, uzvelc un brauc kā kuģis, bez kustības, bez vingruma. Noņēmu 2 pogas, atstāju tikai 4 – retāk – tik lielas pogas nevar likt tik bieži! Vispār – tā priekša ir par garu – vajadzēja likt īsāku – bet nevar jau sarunāt un nevar arī uz reiz redzēt, ja šuvējs nemaz nevar palīdzēt – tikai ja kas jāiestāsta – tad liekas, ka tas ir kaut kas – neizprotams.

Tā kleita – nu ja es palikšu tievāka un mugura neraus mani atpakaļ – kaut kā jau uzvilkšu – bet prieka tur nav. Vispār – tā priekša arī nav ne īsti izdomāta ne īsti pareizi izbrudierēta – par smalku, par neredzamu – un par lielu – Manai blūzītei tas pats viss – pēc kā es gribēju taisīt – bija pavisam kas cits! Bet man vajadzēja pie tā vairāk pieturēties. Bet nevar, jau nevar – pašam jāmācās šūt. Jāgudro – ko tur palabot.

Gribēju braukt ar busu… – Nebij viss vēl sapirkts – nācu tāpat.
Apsēdos uz verandas – gadījās pareizi iziet – it kā zīmīgas dienas. Šodien vai rītu – ir gadmijas, savā cietā spītā esmu pavadījusi – divi gadi. Neticami, ka tik ilgi staigāt garām diendienā. D pagrieza galvu atpakaļ uz ceļa – bij ‘sveicinājis’ tāpat kā es. Viņš strādā virsstundas. Jeb varbūt bij nedēļas vidū kāda brīvdiena.

Rītu 10 am būs Rudz. pēc manis. Jāvelk laikam pansuits. Ko citu? To izgludināju. Liekas labi izmazgāts – izskatās svaigs. Somiņa piestāv. Ja tāds lietains – tad mētelis arī. Nezinu – ies ar ko? Žēl – man jādomā, kā pašai pašūt kādu beacha kleitu, kādu linu? Ar šuvējām – nekādā galā netiek.

Tevi atnesa pērkona laiks?
Vai – tu atnesi pērkona laiku?
Jūs abi atnācāt reizē.
Daudz ziedu padzirdīts tiek
Daudz saplosītu plūst straumēs
Uz ceļiem izkaisītu.
Maigumu sveicinot,
Pēc pērkona laika kas nāk
Vēl izlijis nav viss
Nav viss vēl sveicināts.

Te ir pavasars. Es par to nedomāju, tas pats zied, nāk, dzīvo apkārt – liek par to domāt.
Nāk prātā Damme un ceļš uz – Vechta.
Cik bezgala liels tas viss bija. Un – cik briesmīgi vienreizējs. Un manas piezīmes par to, visu mēnesi, nozaga Romā!! Un Ineses laulības apliecību. Rotas no Zviedrijas, Chekoslovākijas utt.utt. Manas – no Venēcijas. Pēc pēkšņām asarām Inese tikpat pēkšņi teic – dejosim. „Ja viņi būtu aizrakušies līdz tam grāmatu koferim pašā apakšā – tad tik viņi redzētu velnu – pārstieptos, domādami zeltu, kristālu?”

Labi, ka Inese vēl aizbrauca uz Eiropu – bet – nezin cik viņa tur dabūja, paguva gūt – citādos apstākļos, bez mašīnas, bez Laimona. Un tomēr – viņai vēl laiks nokļūt tur vēl un vēl. Vēl dzīve tāda priekšā ar visādām iespējām. Viņa jau nokauj sevi ar tām skolas lietām. Kā tāds Slaucītājs dabūja vietas un ceļoja apkārt cik jaudas. Viņai kaut ko atrast vajadzētu – bet viņa ir viens no tiem rūķiem, kas dzīvo no sava sūra, rūgta darba.

Pēcpusdiena. ‘Rāms laiks pēc pērkona lietus’ – tāda oda mums bija kādreiz jāmācās. Patreiz ir tāds laiks ārā, visapkārt. Jo vairāk tāds jūtams – jo sūtnis no Godo bij nākdams… Un es teicu: „Saki viņam ka es Tevi redzēju.” „Saki viņam ka es Tevi redzēju.” „Saki viņam, ka Tu mani redzēji…”
Man nemaz tad nenāk prātā – ka D nevar šo pēdējo, viņa, ziņu sūtīt. Es varu.
Un man pirmdien nebūs kleitas ko vilkt – nekas nav piemērots ielai, tā pati vecā melnraibā varbūt. Bikses vajadzīgas – jāpērk, tas viss, ar šuvējām – uz zaķa. – Bikses un blūzīte kāda – to varētu linu – un izšūt. Haha.
Kādēļ nē.
Zilas bikses un baltu blūzi ar zilu izšūtu. Jeb brūnas – un tad nešūt arī dzelteno žaketi – bet – varbūt tā tāpat ar zelt. biks. laba. Viss ko es gribētu teikt – kā lai es rītu aizbraucu? Kā lai es te dzīvoju – garāmejot? –

5 p.m. – domāju viņš vairs nebrauc – un tikko nobrauca garām – varbūt tādēļ mani ‘tā rāva ārā’ – bet bet – negāju. Cik ilgi tas iet?
No 7 vai 6 am. Nesaprotami.
6.15 pm. Izgāju staigāt. Līdz salauztajam truckam uz Mt. Keira ceļa. Atpakaļ nākot pagājos šad tad atpakaļ, bet biju acumirkli par vēlu – iegriezos gar slimnīcu, kad D pabrauca garām. Nu – redzēja varbūt. Aizgāju līdz D mājai, kas nav D māja. Un lēni nācu atpakaļ. Nogāju līdz pārejai, ne gluži un atnācu mājās – (baltākais koceņu pāris ilgāk ejot lauž kreiso kāju) un te, attaisīju durvis un sēdēju te palasīt, kad D atgriezās. Es domāju – lai viņš tur būtu braucis apkārt pa kalnu augšā, vai kā?? Nekā. Vai man bij jāiet? Uz jūru? Pa Crown streetu – jābrauc ar busu? Tā tad – no agra rīta līdz 6 tā duty. Neticami. Daudz var nopelnīt!!

Svētdiena, 14. nov. 1971, 9.30 p.m.

Pārbraucu no Sidnejas. Šumski, savā lielā mašīnā, mani (un arī Rudz. kdzi) aizveda un atveda, bija labi un ērti, pats labs braucējs. O.K.
Un – nomodelēju! Un ok! Tur, par sirds stiprināšanu, redzēju, ka arī jaunā Siliņa kdze. velk bikses un džemperi un – bēdājas. Mums abām kļuva vieglāk par visu to uzdrošināšanos darīt to vienkāršo lietu – parādīties pats savās drēbēs, kā tas kļūs darīts tālāk visu laiku – bet tagad – iet zem kāda bīstama nosaukuma – modelēšana.

Man bij 2. numrs., tas arī labi! Nebij jāgaida ilgi – un arī – kritika vēl mazāka. Bij jāpakāpjas arī – varēja 4 kāpieni, es tikai 2 pakāpos – es domāju – vecākai dāmai pietiek! Gāju paātri (mūzika spēlēja) bet droši – man liekas, ka iet es varu – ja man gluži neizsit no sevis – kad uz paaugstinājuma apgriezos un stāvēju – jutos brīvi, centos turēt galvu augšā – un pa kreisi sāka skaļi aplaudēt – tur bija Gailīša kundze un es viņai jautri uzsmaidīju, tad kāpu lejā un gāju ārā – no ziņotāju gala, laikam priekšniece sauca paldies un es palocīju galvu, – jā vidū ejot fotogrāfs, Ainas vīrs nāca pretī, tam es arī uzsmaidīju, un – cauri es biju!

Merija modelēja 3 tērpus. Viņa slaida kā niedra, bet nevar teikt ka viņa prastu iet, resnā Aina iet labāk, tāpat viena no jaunajām neko labi negāja – katram sav labākā puse un kāda sīka vainiņa, ja to grib standartizēt, bet kādēļ izsaukt īpatnību? Tā jau ir mūsu stiprākā aizstāve visos ceļos. Es domāju, mana vaina bij tikai īsums – bet kāds nu kurš ir – iešana man ir brīva un viss bij O.K. Liekas ka pantsuita krāsa + izšuvuma krāsa bija ļoti labas.

Un kad mēs ģērbtuvē jau rindā sastājušās pie vaļējām durvīm gaidījām, pēkšņi koridorā parādījās un apstājās apskatīt Klauverta kundze, (skaista arvienu) palika muti vaļā ieraugot mani tur citu gaidītāju vidū, lai – spertu šos apšaubāmos soļus. Ko citu – es viņai koķeti uzsmaidīju, viņa protams atsmaidīja un – pārlaida acis man no augšas līdz lejai. Un es nesabruku. Es biju pats pašapziņa, un jautras lepnības gars! Tad viņa droši vien aizsteidzās ziņot vīram, kas par brīnumiem sagaidāmi. Tas bij O.K. Take it easy. Mūsu visi labi domāti pasākumi – jāatbalsta, arī no jautrās puses un no dzīves īstenības puses – cits ar cibu, citas ar vāku, etc etc.

Bet Gulbergs iepriekš pienāca un teica – ka mana luga neder – sarkastiska, vispār nav piemērota šai publikai. Nu – Beckets arī nē. Tas bēdīgi. Bet – es domāju, ka mana luga der. Varbūt nav gatava, viņa ir manis rakstīta un viņā vajag būt kaut kam iekšā – Tikai – jāpapildina, jāizstrādā.

Viņa galvenais iebildums – nekas nenotiek, atkārtojas, etc… Kas Under Milwood’ā notiek? Nekas – Un – Beckets arī atkārtojas – Es nemaz negribu lai viņi to lugu uzved – bet uzrakstīta viņa ir un es to pārstrādāšu – viņa jau ir tikai uzmetums – bet es ticu – ka viņa ir OK. Labi – ne šai publikai, ne šim teātrim.
Es pamēģināšu otru motīvu, par suni. Varbūt iznāk, ja ne, lai lasa kaut ko – lai taisa ko grib –

Pieņemu, atzīstu – mana luga vāja un jāpārraksta – bet tās raksturu es nevēlos mainīt. Gulbergam es ieminējos, ka Latvijā teātris uzved. inscenē pat – tikai dzeju. Imanta Ziedoņa – dzeju. Gulbergs atbildēja tikai – mums jārēķinās ar šo publiku. Protams. Bet es nedomāju rakstīt šai publikai. Rakstīt speciāli tai. Meklēt gudrot – kas tiem patiktu. Sidn. teātra repertuārs ir tik saraustīts – ka nekādas noteiktas pozitīvas (izsmalcinātas, sapratēju) prasības tai publikai nav. Un kad jau par Becketu teica – inteliģentie – nekādas jēgas – tad kādu jēgu tiem varētu piegādāt?

Pirms ‘izrādes’ pienāca Kaupmanis, viņš topot akls. Trīs gadi jau ārstējoties, bet neviens dakteris nevarot palīdzēt – acu tīklenē (kaut kur iekšā ap acs ābolu?) notiekot sairšanas process. Smagi. Ļoti traģiski. Un viņš to tā arī izjūt. Un – kā citādi?
Par to varētu rakstīt referātus, viņš teica.
Par to kas cilvēkam stāv priekšā pēc jaunības un spēka gadiem – šausmīgā sairšana, miršana, lēna sabrukšana. Viņš teica arī, ka agrāk viņam ļoti paticis kustēties, iet, darīt, dzīvot aktīvi, tagad viņš atguļoties. Viņš izjūt tik smagi to. Viņš ir jau tik tālu – ka pats sevi vairs nevar piemānīt.
Es vēl piemānu.

Un man ir bērni, varbūt kaut ko var nest viņu aizvēja. Kaupmanis ir viens. Traģiski. Viņš teica, ka nevarējis to iedomāties, ka tik daudz ko mēs baudām ar acīm, apkārtni, dabu, mākslu, lasīšanu – visu literatūru. Jā, kas tad vēl paliek? Un sevišķi vecumā, pēc dzīves, ko esi pazinis ar vaļā acīm. Viņš izteicās ļoti traģiski.

Cik labi, kad vēl esi vesels – es te ar muguru čīkstu – laba tā nav – bet – vēl es sevi varu piemānīt – tas viss. Tas mani ļoti iespaidoja, šis traģiskais tēls, kas ieraudzīja mani, uzsmaidīja, pienāca, parunāja un – aizgāja.
Ozoliņa kundze izteica sirsnīgu prieku par maniem ceļojuma aprakstiem, varot visu līdzi dzīvot, priecāties. Labi.
Varbūt es ar viņu varētu izmainīt kādu savu bildi un varbūt Dzidras – pret kādu tautisku segu – tepiķi. Tās viņai bij skaistas – un milzīgi derētu!

Tad – trakā prātā – es nopirku vienu Svilāna glezniņu. Iepatikās, (lai gan viņš glezno bez krāsām…) un domāju – o.k. Izdošu tos desmit dolārus – es dabūšu vienu glezniņu, kas man likās (no viņa) laba, kas man patīk – un – es parādīšu, ka es neesmu beigta, tāpat kā es ar to modelēšanu. Here I am! Es daru kaut ko, es esmu! Un labi ir – kādi, varbūt tie $10 – nenāks par Becketa tulkošanu. Smieklīgi! Smieklīgi mani lepnie, lielie, bagātie kungi, kas vienmēr strādājuši visu par algām, cepuši maizi, taisījuši desas, zobus labojuši mums, par ko mēs nekurņot velkam ārā maku, par dzeju – nav jāmaksā. Tas ir hobbijs.
Tas ir hobbijs Jums, ne man.
Man tas ir mans darbs. Bet OK. O.K. Citi dzejnieki negaudo, es tikai tas nabags.
Tā – bij laba diena, diezgan laba.

Un tagad varu justies kādu brīdi brīva, neesmu nekur sevišķi ‘iesaistījusies’. Un šo brīvību es kādu laiku gribu paturēt. Lai varu kaut ko brīvi rakstīt un mazliet paklejot, padzīvot – ilgu laiku esmu bijusi zem ‘mana vakara’ spiediena un tagad kādu laiku zem šī modelēšanas, tad vēl arī bij tā partijas taisīšana – tie visi bij pārbaudījumi visādām pacietībām, izturībām, zināšanām etc.

Un nu man – viens tērps ko uzvilkt – šis suits – bet ar ko kājās? Ar tām kurpēm grēks staigāt vasarā. Varbūt ar kocenēm? – par prastu? Bet – veselīgas tās ir – ar sandalēm atnācu no šopīšanas, kāja līdz ceļgalam sāp – ar kocenēm nostaigā nezin cik ilgi – kājas nesāp.

Spuldzes pa vienai izdziest...
Tu, maldies, es sev saku,
Tas nevarētu tā būt
Vēl ir gaišs, kā bijis.
              Bet pienāk kāds,
              Paziņa, cēls biedrs
              „Spuldzes pa vienai izdziest,”
Viņš saka
Un zinu – tas tiesa,
Sāk satumst.     
              Tas nevarētu tā būt
              Kādai gaismai te jābūt.
              „Spuldzes viena pēc otras izdziest”,
              Viņš saka
              Un jūtu – viņš nemelo.
              Viņš nevar vairs melot,
              To sev iestāstīt
              Ka vēl ir gaišs, kā bijis,
              „Tas nedrīkstētu tā būt,”
              Viņš saka un cieš, es jūtu.
              Tas nevar tā būt
              Mūs nevar atstāt tumsā.
Kādai gaismai te jābūt.
Varbūt varētu sadoties rokās,
Tumsā,
Bet viņš jau ir prom,
Tumsā.

Pirmdien 15. nov. 1971. Apm. 1 ½ no rīta.

Nevaru aizmigt. Sāku domās lielīties – cik es feini parādīju ka uzdrošinos, nebaidos etc. Un sāku domāt – ja es varētu uzdrošināties parādīt kā es varu spēlēt un ko es atrodu spēlējot etc. – cik tad būtu vēl feināk – un – nu neguļu.
1 pm. Pastā nekā. Nosūtīju vēst. In + L. Sapirku foodu (par visu naudu). Domāju. Visas domas būtu jāuzraksta – bet tās ir garas un ātras, tomēr…

Ceļu balstus, sijas
Sienu saites, vijas
Lai viss savienotos
Noturētos
Pārmainoties ceļa,
Lai bezdibeņi neatvērtos 
Pārāk tuvu
Lai neizkaisītos
Lai jautātu līdz beigām
Atbilde būs, vai nebūs.

––––––––––––––––––-

Es gribētu mirt uz lauka,
Es saku, kur vējš.
Un pēkšņi zinu, es domāju tā,
Tādēļ ka es negribu mirt –
Es gribu dzīvot uz lauka.

Tur vējš ir tik spēcīgs, brīvs,
Tas dzīvu dvašu man dvestu,
Kad es to vairs nespētu vilkt.
Tur debess gaismu tik daudz
Tās spiestos caur maniem plakstiem
Kad tie man vērtos jau ciet.
Un zeme, zeme tur tuvu
Bet no zemes dzīvība izaug
No zemes es varētu mosties...
Nē, es vēl neprotu mirt.

6.30 p.m. Vārgstu šo dienu – negulējis kaujos arī ar visādiem minējumiem par Gailīti, Klauvertu un beidzot – Gulbergu. Un ko nozīmēja viņa jocīgais smaids kad viņš teica: …”un tas vecis…” Jā, ta vecis. Droši vien – esmu atklājusi ‘savu intīmo pagātni’. Droši vien, tas ir redzams, jo tas tur ir. Viņš teica „…varētu iznākt sarkastiska lieta” – O.K. Lai tad paliek pie malas! Labāk patiesībā ja ir tā, nekā – ja ‘vājums’ vien uzrakstīšanā. Es pati domāju – tur tik jāizzīmē vēl vairāk – un tad ir ok. Zināms – tad var arī griezt nost tos ‘nejaukos’ strādnieku tēlojumu scēnas. Patiesi – viņam taisnība. Bet kaut kas ‘kreftīgs’ jāatstāj un jāliek klāt – Sidor. kdzes vīrs dzer, kauj, greizsirdībā ālējās, izposta viņu un bērnus… Zīd. kdzes vīrs – sēž tumšā istabā stundām dienām, nerunā, nelaiž viņu ne soli ārā no mājas. Aina nonāca nervu sabrukumā jo vīrs stājās pretī viņas gleznošanai. Rudz. kdzes vīrs nerunājot ar viņu gadiem (viņa zobojās).

Šie zemūdens akmeņi – ir jānoklusē. Varbūt arī. Upes nav jābagarē. Aivieksti izbagarēja, izņēma no tās tik daudz mīļus akmeņus, izgludināja bīstamās krāces – Gnīdiņas. Liela velna atvaru – kur agrākie plostu laidēji, Latgales broaļi un moāsas sauca Jesus Maria un vaimanāja, ka plosti juka, sarkanas priedes un balti bērzi raisījās no klūgām…

Varbūt Tavas sāpes pie manis atnākušas
Lai es tās mazliet ņemos ciest
Tāds smagums bez dzīvības sevī
Sāk mani

–––––––––––––––

Lietus dienas vakars –
aizgājis bez vārda
Un nakts ir mēma,
it kā nebūtu vēl bijis gana
vēl šīs klusēšanas.

Otrdiena 16 nov 1971

10 p.m. gultā jau – miegs atkal pazuda – nokavēju ienākt laikus te.
2 vēst. no Dzidr.
Kaut kas nelabs bij jārij man pēc latv. nama labā un nelabā. Kauns sāk nākt par to lugu. Bet – domāju – kaut kur vai man varbūt ir taisnība – tik neatrasta vēl pilnīgi.
Ja aprakstītu kādu sievieti kā tās visa valoda ir – jaunas dicting metodes – katru rītu, pusd. vakaru etc.

Trešdiena, 17. nov. 1971.

7.30 am. Grozījos ‘balkonā’ [left], kā gaidot s.b. nāca no kalna ar vecīgu plikpaurīti. Ja inscenējums, domāju pretstatā pg. gadam ar D.? Who knows?
Mierīgs mazliet piemācies, mazliet saulains rīts.
Čeks pastā, tas viss.
Izgāju to izmainīt. Nopirku 2 šādas grāmatas – domāju rakstīt vienu Dzidr. vienu Inesei – visu iekšā, kā par viņam domāju dažreiz un visu.
Bet – nezinu – vai tas būs labākā forma? – varbūt vākos ieliekamos papīrus? – Nē – tie pazūd, lai gan liekas tik ērti – ieliekami, izņemami etc. Šādas grāmatas būtu pastāvīgas. Tādā gribētu rakstīt arī ‘romānu’ par D., priekš D. Bet pietrūka naudas – izdevu vairāk kā 3 dolāri. –

Aizgāju līdz jūrai – tur viss tik skaisti izbūvēts! Uz vecās kapu vietas – parks, soli, vēl vairāk krūmu un puķu tur vajadzētu. Būs kādreiz.
Pasēdēju – bij brīnumjauks, lai arī piemācies un vējš. Nogāju pie ūdens un gāju staigāt uz P. Kembl. pusi. Kad nācu atpakaļ kāds pieturēja b. uz krasta izkāpa, pienāca nostājās pie malas. Nespēju pazīt, neizskatījās tik neat kā D, bet tik tālu – kājas kopā, kā godu atdodot stāja lika domāt ka D, tāpat gaišpelēkās bikses, kādreiz redzētas – bet – īsti ņemot nepazinu. Tikai pieņemu. Un zeme un jūra apvienojās maigā šūpulī, kad krastā sēdēju.

Stundu nostāvēju pastā – tas b. nenāca. Ta – mājās, liekas noķēru – bet lai arī smilšu kr. džemp. pazīstams – nepazinu. Tikai no rīta? Kādēļ no rīta jau es domāju, ka tādā b. brauca D? Līdzība, tikai līdzība!? Bet uz brīdi jutu dzīvības garšu, laimes, īstās dzīves garšu.
Sakārtoju vākus (varbūt Gulbergam?) ar 3 vecākajiem stāstiem, 1. ceļ. piez. un dzejas, 2 skices, Qantas{?} [..] – tāda intīma grāmata. Negribu pa pastu sūtīt, gandrīz uzticēt negribu – bet vajadzētu, vai nu apēdīs?
Debess nomācas vēl vairāk. Varbūt līs. Mazliet spēlēju Bachu – bet ne īsti studēju.
Ak! Kāda ir īstas dzīves garša!
Kā es nīkstu bez dzīvības, dzīvoju beigta.
Es varēju pasveicināt – does not matter who! – Bet tas jau nepalīdzētu. Mazākais apstāties varēju – bet, bet.

Lūdzos es vēl vairāk no šīs dienas
Un man ļauj, dod, atvēl ņemt
Iespīd ielā vēl jaunas krāsas
Vēl maigāk logā vēl, vēlreiz trokšņi
Mašīnu un ļaužu balsis.
Nemiers liekas prieks esam
Kaut kas šķiet solījumu nesam
Un līdz nogurumam vēl
Ļauj man atdzerties
Gaismas, kustības un
Tavas līdzdalības.

Koki sazaļo,
Sievas atsedz kājas
Pavasars
Atkal griežas mājās...

–––––––––-

Kaut kur padebešos
Lidmašīna maļas
Kā zivtiņa
Iepeldēj’si atvarā,
Kur straume apļos griežas,
Bet – droša tā
Viegli aizspēlējas
Debess atvarā
Atmet rūkoņu,
Kā pajokojoties          Kā pajokodamās
Atdarinot pērkonbalsi.    Atdarina pērkonbalsi?

8.30 pm. Paspēlēju Šopēnu – just for fun. Vai šīs dienas laimes fata morgana bij klāt manai spēlei? Kāda punktēta drosme, kāds pakava piesitiens! Es pati to nedaru, tas ieplūst manī kā uguns, kā straume, no man nezināmiem avotiem un man pašai ir pārsteigums un laime to dzirdēt. Bet ne es sev, ne citam to varu atkārtot kad gribu, bet tas – varētu pats atkārtoties, varētu, ja dzīve to neaizbaidītu, ja es drīkstētu uzdrīkstēties!…
Jāpasēd pie technikas. Bachs, Bachs dara labu.
Kas bij tā fata morgana?
Vienalga. Ne vienalga gluži. Nē, ne pavisam vienalga. Bet vērtīga tā bija.
Ka es tā kādreiz varētu ‘priekšā spēlēt’!
Un – vēl jāpielabo, jāiemācās tie gabali – bet tur gadiem darba.
Pēc šādām reizēm, es pati jūtos kā no debess izkritusi – sēdu un brīnos un atceros to! To?
Jā, jā māksliniekam vajaga ‘iedvesmotāju’ (kāda lieluma dzīvē, cēla) lai izspēlētu, izdejotu, izlidotu to lielo, neizmērojamo, nekad līdz galam neizsmeļamo, tik pamanāmo kā zibens, dzīves, dzīvam būt, dzīves prieku.

Šodien viss ir brīnums
Jūra, iela, kalns
Manas pašas rokas
Ibers, Šopēns, Bachs
Liecinieki nav
Viss tas izzied viens.

Tikai manī ieaug
Jūra, iela, kalns
Un kāds maigums silts
Mirklis cilvēka, tas tu.
Tas no tevis nāk.

Ceturtdiena, 18 nov. 9 am.

(Veļa vārās. Jāpakojas pamazām. Jauns spēks sejā)

Kur debess liek tās dāvanas
Ko viņa projām ņem?

Silts maigums visos locekļos, kā zeme pēc īsa vasaras lietus!
Vai pasts jau atnests? Kāda šo vēstule bij manā kastītē – (kāds čeks vai bills) bet ir tik agrs vēl? Kur avīze?
Bibliotēkā (vai kur?) jāpameklē Michel Leiris darbi pie sirreālistiem – jaunas formas meklējumi (autobiogr. + fiction). (Sāk ar sapņiem un automātisku dzejas rakstīšanu). Arī – vārdu spēle ‘puns’ (aliterācija, asonanse, un citas skaņu spēles) rezultātā – dod jaunu domu, to vārdos nenosaucot.

11.30 a.m. Puse veļas – uz šņores, otra puse – tīrā ūdenī. Vējš. Saule. Nobira arī sauja lietus.
Atpūšos brīdi. Lasu. Rakstīšana vēl nav sākta.
Kaut es varētu tapt jautrāka šai ielā. Bet kā viens lai uzvedās – jautri? Kur ķert naudu? Vai nav kaut kas kaut kur?…
Vai šī jau ir trešā nedēļa pēc Newcastles brauciena? Laikam. Tad Ida drīz var parādīties.
Vējš kokos, pie slimnīcas, tik spirgts, ka man gribētos izlidot ārā (kā putnam) kaut kā brīvi, droši, viegli – varbūt pat ārā no šīs ielas! Mani šorīt ķēra atkal kāds sacelšanās jūtu vilnis pret D. Kāda ‘skaidrība’ – ka tur nekā, nekā nav. (Bet kur ņemt to kas ir?) un man gribētos atsperties kādā (šīs dienas) skaistumā un iziet, ar kādu senu spēku. Bet kur un kā? Mākoņi lido, balti, spoži, viegli. (Jā – viegli. Kas tos ir svēris?)

Kad skatos šais vējos ņirbošos
Zaros, krūmos, kokos
Zālēs, zāles laukumos
Šķiet redzu rudzu puķes vidū tur
Dzirkstam ar savu zilumu.
Kaut varētu es ietverties
Tavās stenderēs, vecā māja,
Atspiesties, spēkus ņemties.
Šie zari, koki mirdzošie
Aicina uz Parīzi.

Piektdiena 1971. 19. nov.

8 am. Saule. Vientulība, varbūt jau – pamestība.
Man jāiet – jāsēžas tai busā, jāsaka ar to – ka man nepienākas nekas, pat ne tas – justies apvainotai par kaut ko. Iešu jau iešu, darīšu to. Atsvabināšu no visa, no mazākā sīkuma.
Kur mana dzīve?

Jā, gribētu braukt uz Eiropu un Inese un Laimons un Dzidra un Clivs tur būtu un mēs brauktu un brauktu un smietos un – staigātu pa svešām ielām, kas visas ir tuvas, kā mājas. Te nav nevienas tādas vietas. Te jūt un jūt – atšķirību. Eiropā, katrs stūrītis liekas – kopā ar visu. Bet kad ilgāk būtu prom – tad gribētos skriet te atpakaļ, iet pa šo ielu – kā man toreiz no Kanādas gribējās atpakaļ, bet tad es ticēju, ka šinī ielā mani gaida. Un ja arī nekas negaida – te ir kaut kas bijis un ir – mājas. Lai gan Newcastlē – kur tik daudz bija – cik ārkārtīgi tukšs ir viss – ārā no pasaules, tāda sajūta. Ārā no visa!

Es gribētu iziet pastaigāt šai maigā rītā, bet viss, kur es varu iedomāties varētu iet – ir Crown street. Un – tur man nav jāiet, nav jāiet! (Uz Zīda kdzi būtu jābrauc…)
Šodien atkal (aizvakar, jeb vakar) pie slimnīcas stāv buss un tur – ienes paciņas. Šodien liekas cits. Vai kāds ir slims? Neziņā, izolācijā dzīvo.
Šuj un taisi nu – nav ko vilkt virsū – kādu zilu linu kleitiņu būtu uztaisījusi un staigātu!… Tā baltā rozīgā (!) ko ar to iesākt. – Staigāt?!
Tikai – avīze.
Un es cerēju ka avīzē būs mans dzejolis un ceļoj. apraksts par Chartru – jo abas lietas min varoņus, kara atbalsu, brīvību – ir 18. no. – nekā tamlīdzīga. O.K. Man iet slikti uz visas līnijas. Tā tad – laidies dibenā un – strādā mierīgi.

7 pm.

Paša spīts deg kā vāts
Bet atteikties vēl grūt –
Saņemties un izplest spārnus.
Debesīs, tik debesīs
Bij šodien gigantisks spārns.

Šķēps saindēts man jānes
Kas man to izņems, dziedēs?
Tu biji nomodā par to
Es atraidīju (citā spītā)
Vēl inde darbojas, vēl plūst un plūst
Un asins riņķo tumsdama un rūgta.

Bet cita ceļa nav
Man jāliecas
Un jāzemojas
Vai – jāiznīkst.
Un Tev?
Tev jāliecas
Un jāzemojas
Vai jānokavē.

Visu laiku plosa pārmetumi – kādēļ es neizgāju pretī? Viņš skrēja līdz 6 p.m. Tas viņa duty. Es jutu pat to nemieru – saucēju ārā iet. Bet – es nebiju sagatavojusies. Dienas bij pelēkas, kāda kurā. Man nebij ko vilkt (plika es tomēr negāju, ne?) jā – sen atpakaļ, es domāju – šogad tā nebūs – es sen būšu gatava, kad tas datums nāks – Nebiju! Ar visu modes skati bij aizņemta, svētdien aizbraucu. Nu svētdien arī bij par vēlu. Bet – vai labi vai nelabi darīts? To es nezinu. Ja es to nevarēju izdarīt – tad jādomā – to nevajadzēja darīt. Bet kādēļ ir pārmetumi?

Sestdiena, 20 nov. 6 a.m.

Jauna diena sākas. Vakardienas rūgtums un zūdīšanās ir naktī izzuduši. Sapnis kāds, mīlas pilns, bērnišķīgs, skaists savā naivumā, ir to aiznesis, apklājis. Jauna diena. Ja es varēšu nekrist atpakaļ citu dienu salasītos smagumos, dūmos, ja es spēšu noticēt šai dienai… Cēlos ar jaunu prieku.
Ir gandrīz tā, kā raksta Dags Hammarskjolds – „kad mēs vairs negaidām pretī nākšanu, kad mūsu mīlestība ir nogatavojusies, kļuvusi caurspīdīga, gaiša, tad mēs varam dot…” etc.

9 a.m. iztīrīju, izravēju dārziņu, noslaucīju kāpnes, istabas priekšu, lieveni (iela tur piegāž putekļus), vakar grīdas zem zāļu pinuma paklājiem iztīrīju, veļu mazgāju, apkopju pēc ciemos braukšanas un partījošanas. utt.tt.t. Nu vajadzētu būt mieram un darbam. Bet pastā nav nekā, neviens nepiesolās ciemos, un vientulība mazliet visu aizēnodama uzgulstas pāri – bet, viņa ir vajadzīga – pēc mājas kopšanas būtu jāsāk rakstīt – ļoti būtu, bet – kaut kāds tukšums vēl klaigā, lai arī tik ‘nemantkārīgi’ (Dzid. tulkojums vārda – nesavtīgi) domāju par visu. Bet acis tomēr klejo pēc D – par D es tomēr nevaru domāt – nemantkārīgi – nesavtīgi. Bet ne D vien. Kaut kas vēl trūkst, lai nomierinātos un rakstītu – šoreiz visvairāk trūkst tas, ka vakar latv. avīze nebij ielikusi tos manus rakstus, kas būtu vajadzīgi. Bet – pāries, tas nāks. Tikai – smaga nopūta – Mani sāk piemeklēt ‘cilvēku bads’ par ko Sarma žēlojās. Lielu pilsētu vidū. Un te? Te? Kur lai izlej un izdzīvo to prieku par šo dienu, kas bij naktī iekrājies, ar ko lai to dala lai to iegūtu?
Bij D pag. nedēļ, gaidīja. Es nebiju gatava. Es nekad neesmu laikā gatava! Un – man vajadzētu, vajadzētu tomēr vairāk no cilvēka klāt, ne tikai sveiciena garām ejot.

Jāraksta. Jāraksta Andrupam – ceļa zīm. Tas sen jādara. Jau – drīz būs 2 mēn. ka viņš mājās tur.
10 a.m. Tikai 10 a.m. un es jau esmu izdzērusi gandrīz veselu pudeli piena.
Iztīrīju virtuvi arī no otras mājas puses palieveni, kur visi sabāž to kas tiem acumirklī (vai biežāk nekad) nebūs vajadzīgs, un kaut kas sajūk, sadrūp, saplīst, ārā pa pusvaļējiem un vaļējiem izplīsušiem logiem piesēj putekļus, un tur – aug džungļi. Nomācas. Un tagad sākas, pamazām pa lāsei lietus, varbūt līs neatlaidīgi un tas nomierinās mani. Nekur nav ko skriet – man jau arī būtu vajadzīgi tikai daži banāni – tos var vienmēr dabūt.

Vakar vakarā, izgāju palievenī, jau puskrēslā – bija rāms vakars. Lejas vīrs uznāca – ‘paskatīties ielā’, ieraudzīja mani sēžam, atnāca pie manis. Viņa sieva jau guļot, un viņš esot piedzēris. Prasīju – ko viņš dzer? – Alu. Dzēris – visu dienu! – Man bija jāsmejas, viņam ir tāds dumjš humors. Tā sieva viņu sit pie zemes. (Kad pēdējo reiz tur biju TV skatīties, tā pilnīgi atklāti, izrādīja savu lielo necienu pret viņu, acīm spīdot liekas ar zobiem un nagiem to saplēstu, un skatās un jūsmo par Liberace, to stulbo ākstu. Un viņš, vīrs, pidžamā, iznāk istabas vidū un glaimīgā balsī piekrīt – „Jā, tas ir vīrietis. Tas tik ir – vīrietis” Man izspruka – „vīrietis nu tas nav, lai kas tas ir”… un tad tas Liberace arī dejoja! Un Kellejers pieceļas no galda un turpat aizdejo gar TV, uz tādu pat modi – iesāņš kā vēzis, palēkdamies – tāpat kā Liberacce uz ekrāna. Tad paņem avīzi, aiziet gulēt un lasīt. Man bij jāsmejas. Bet sieva vēl naktī brauktu uz Sidneju ja tik tur vēl būtu kāda ieejas biļete uz – Liberaccee…

Tā vakar, viņš apsēdās uz grīdas, jo es sēdēju vienīgajā krēslā un runāja savu visas dienas dzērumu – un mēs brīdi runājām – muļķības, bet ne mazāk, varbūt pat kodolīgāk, kā tādas dāmu sarunas – par darbu, bezdarbi, cenu celšanos, negodīgumu. „Visi labie cilvēki esot apmiruši. Draņķi (rubbish) vien palikuši” – viņš teica un man bij jāsmejas, tā mēs divi dzīves izpērti pasēdējām kopā, skaistā vakarā…
Viņam esot 45 gadi, tikai 20 vai 25 gadi vairs ko dzīvot, viņš teica, runājot par dzeršanu. Tā tad – jādzerot labi ātri…
Mēs visi dzeram.
Vakardienas avīzē raksta – kāds cilvēks iebraucis, un ne pa jokam, noparkotā mašīnā. Dzēris. Vaļsirdīgi to arī atzinies – nu, dzēris, dabīgi dzēris – ‘by nature’, ka dzer. Jā visi dzer. Ko kurais.

Es dzeru kādu mīlestību, un noreibstu no smaržas vien
Bet tas vienalga kā to dara,
Vai glāzi stiprā dzer uz reizi, vai visu dienu alu lej
Vai tikai lūpas putām pieliek
Un nokrīt noreibis pie zemes – „es piedzēris, kā vilciņš”.

12.30 p.m. Lietus. Tagad pamazām pāriet. Pāri ielā redzēju 3 huligānus – jauni zeņķi, gāja pa jauno trotuāru, un sāka spārdīt stāvus norakto zemi ar malu uz augšu, vispirms zem kāpnītēm, kas tur karājas līdz ar trotuāru, tad visgarām uz priekšu – ar kājām spēra, rokām plēsa, līdz zeme lielām pikām izdrupa, vēlās zemē noberot trotuāru. Viens bija sācējs – citi divi palīdzētāji. Tie pamanīja mani skatāmies, sāka izbēgt, trešais ņēmās vēl un vēl. Jauns cilvēks tikko tikai vecāks par tiem, šaipus ielai kāpa savā mašīnā, laikam ko veda no bučera veikala, noskatījās, – bet neteica ne vārda. Es tikko valdījos neskriet pāri un nedot pa ausi! Nekad nebiju redzējusi tieši tādu iznīcināšanas, brutālu huligānisma aktu, kā tāds apdullis dzīvnieks, bez cieņas pret dzīvi, citu darbu, tīrību etc. Slims. Pēc pirmiem pāris spērieniem es aplaudēju – bet iela par trokšņainu, par tāli, lai to dzirdētu. Bet – tiem līdzētu tikai pipka uz muguras – un arī ne tas. Viņš plosītos citā vietā.
Varbūt mana iekāre ir tāda pat plosīšana? Svētās laulības ārdīšana. Es nezināju, ka viņš tādā atrodas. Attaisnojums, ha. Tomēr. Un arī nē. Ja mēs turētu 10 baušļus? A?

5 p.m. lietus ir pamazām pārgājis. Uz jūras tāds liels plašums šodien, aiz gaismām, horizontālām mākoņu svītrām, zem kāda smaga mākoņu vāļa – tāda skaidrība, bet jūra ir pelēka un divi kuģi, arī bez spožām krāsām viens zilganpelēks, viens gaiši zaļgans – neparasti.

Es skatos un skatos un skatos uz visu, arī pāri prom pa ceļu gar slimnīcu, kur tālumā kalnu grēdas, uz visu, kā es skatījos uz saviem bērniem kad tie gulēja šūpulī, bet tad tam bija kāds pamats – brīnums, visa iegaumēšana. Tagad arī – brīnums, visa iegaumēšana. Viss liekas tik nenosakāms, diendienā stundām skatīts, pazīstams, un jauns ik brīdi. No ielejas mājām atkal uznāk degušas gumijas smaka, ko viņi tur var kurināt! atkal un atkal – netīrie civēki šai tīrā, skaidrā dienā, gaismā, gaisā.

8 p.m. Kaut kas šai dienā bija ļoti skaists, no rīta līdz vakaram.
Vai auglīgais laiks?
Vai apkoptais dārzs?
Vai cerība sveicināt D.?
Vai Daga Hammarskjolda piezīmes?
Vai Max’a Frischa lugas?
Vai mana domāšana?
Vai sajūta ka man būs ‘ko uzvilkt’? (domāju ka būs pantsuits un nokrāsotās kocenes!)
Tikai tas nemiera gruzis – ka nestrādāju – domāju, domāju, bet tas nav tas. Un tomēr – šī domāšana it kā vērpjas visu dienu, jāuzmana, vai viņa ko neizvērps. Labākais tomēr ir tas, kas izvērpjas pats tādā diencauri domāšanā.

Tas, ko sēžās klāt un uzraksta (un raksta un pārraksta) – ir kāds ‘sasniegums’, bet cik vairs tam īstas daļas ar mani. Es esmu kopā ar to, šo piezīmju rakstīšanu, kur ievērpjas kāda doma, teiciens, dažreiz visa dzeja, tās sākums. Varbūt tā ir tā vērtīgā, bet man pašai sev nav vērtīgāka kāda nobeigta dzeja, kā kāds piezīmēs iejucis tās sākums, tās varbūtība.

Svētdiena, 21 nov. 7 a.m.
6 a.m.

Mostas šī diena ar dziļu skumīgu sāpi. Sapnis par Ķikuriem, atmiņas par Misiņu Vācijā – ar vientulīgu degšanu.
Vai vakar par maz strādāts?
Vai par maz cerību šai dienai?
Smeldzošas skumjas un uzdevums.

7 am.

...Bet cauri skumjām grib izlauzties prieks
Grib izaugt, sniegties, atrast
Smaidu iznest sejā skumju vagās
Kā saulgaismu dzīvību iededzināt.

8 a.m. Lasu Max Frischa lugas.
Jā – mana ‘luga’ – ir nabags. Bet – bet viņā ir vairāk kā dažā citā latv. varenībā. Un – viņu var izveidot – tas ir tikai uzmetums. Viss jau ir neizveidots.
Kāda velna man viņu vajadzēja tik ātri sūtīt? Mani ‘spieda’. Un citādi viņa arī gulētu pat tik neuzrakstīta. Visas lietas par to ‘meni’ vēl tur ir neizzīmētas – bet galvenais ir. Un tas tagad nebūtu tik grūt – ielikt to redzamāk, ko es tur redzu vēl nepateiktu. OK. Tomēr – mēsli vien, lūk, tā nav politiska luga.

10 a.m. Izgāju pēc bananiem un piena.
Jaunā pansuitā! Ha. Ļoti laba sajūta. Stāv ērti, tikai bikses ‘velk’ iekšpusē. No sāniem izskatās ļoti labi. Tikai pati – washed out. Vienmēr ‘jāliek arī smaids virsū’. Pamāju Mt. Keira driverim kad tas skatījās šurp, kur es stāvēju uz balkona un gribēju slēgt durvis vaļā, bet – skatījos kas brauc? OK. All wrong!
Karsta saulaina diena. Būtu jāiet uz beachu. Nav beacha kleitas. Visu nevar sagādāt, kad tik publiski jāstaigā. No mašīnas – visādi labi. Iet uz beachu?

4 p.m. Man patīk Hammarskjolda piezīmes ‘Markings, bet man šķiet (jau no paša sākuma) ka šis ir ļoti slikts tulkojums, tāda – kokainība! Un kad uztver cik skaists ir saturs, tad ir skaidrs, ka viņa īstajā valodā šīs piezīmes ir daudz, daudz poētiskākas, tas neko nenozīmē, ko tulkotājs saka – ka viņa stils esot ļoti lakonisks – lakoniska valoda var būt tikpat un vēl vairāk poētiska, maiga, bet ja to nevar, vai nemāk pārtulkot, tad ‘lakoniskais stils’ nedod to, ko tas dod tai pašai domai oriģinālvalodā.

6 pm. Varavīksne.

Kāds mākons nāca. Noķēru Georga drēbes un pielasīju peačus – bet tas zars izrādās aizlūzis – peači pus zaļi sākuši dzeltēt. Nekas. Var pagrauzt – no koka tik daudz labāki tie liekas. Pagulēju tur šodien zem tā, mazliet saulē.
Negribējās iet uz beachu. Slinkošana spiež kā krusts. Bet – ‘kādai vajadzībai’. Patreiz – netīk rakstīt. Būs jāmetas uz kaut ko – ‘nepraktisku’, pašai vien, sev – citādi nekas neies.

11 p.m. Izmazgāju, izžāvēju matus.

Vēls – jāiet gulēt. Es slinkoju. Es nīkstu. Un esmu taisni visnosodāmākā – domāju, vai tad neesmu jau diezgan pūlējusies? Vai – nemaz nav ‘dzīves baudīšanas’? etc. Vai tas nav pareizi? Citi priecājas. Es – neprotu? Varbūt ne? Bet es pūlos! Cik ļoti ir jāpūlas lai būtu mazliet laimīgs? Cik man uz to ir dāvanu? Un ja es nemāku? Kas tad mani tādu radījis – nemācētāju?
Kas tagad nāks?

Vai es esmu pārrāvusi to zirnekļa tīklu kura galā es karājos 3 gadi? Vai tas bija labi vai ļauni? Vai tas man darīja labu vai ļaunu? Kā lai to zinu, kāda būtu, ja būtu izvēlējusies citu ceļu? Kā lai zinu – kāpēc es izvēlējos šo? Varēju izvēlēties tikai šo? Liekas – ne soli es nespēru nedomājot. Hammarskjolds saka – jāsper nedomājot. Hm? Kur tad es būtu aizspērusies? Laimē? Varbūt. Bet – kādēļ es – nevaru spert nedomājot? Bet tikai tad, kad tas iepriekš ir izdomāts, vai izdomāts līdz zināmai robežai, tas ir – cik tāli domāšana var vest. Vai man nav ticības? Uzticības? Kas mani – tādu radījis, esmu no labiem vecākiem. Kāds devils mani dzen un dzinis? Kādēļ es neuzdrīkstos ņemt ko gribu? Es esmu uzdrīkstējusi. Nav taisnība, ka es nebūtu riskējusi. Bet tas nav palīdzējis. Var paņemt tik to, ko var. Ir labi. Es nezināju, nevarēju.

Būtu varējusi rakstīt šodien – kaut ko. Vai tam ir nozīme – rakstīt kaut ko? Varbūt ir. Protams ir. Ir – jācīnās cauri. Kam? Zīmēšanā esmu piedzīvojusi to, ka nevaru strādāt tikai strādāšanas dēļ un tikt pie kaut kā par ko pašam būtu mazliet prieks. Pats sevi nevar piemānīt. Tomēr – ir bijis arī otrādi. Ir arī – jācīnās cauri.
Pārmetumi plosa uz visas līnijas. Bet… OK. Ko tur plēsties ar jautāšanu.

pirmdiena 22 nov. 7 am.

Pirmdienas rīta vēsais dzidrums
Vītušu kroņu novākšana (Liela Dieva kalpošana, maza grēku atlaišana)
Pirmdienas rīta vēsais dzidrums, ar vārtu atvēršanu un – aizvēršanu.
Kāds smaids, kāds pietvēriens pie kāda balsta
Sašūpojiens ceļu sākot.

8 a.m. Dienai ir tāds dzirkstīgums, man asaras sadzen acīs, jūtos kā pirms tiesas, sagaidot ļaunāko. Kādēļ?
Itālijas lauka sīpola 6 ziedi tik jautri un viegli lokās vējos, pēc lietus viņu krāsa pieņēmusies brūnivioleta, nabaga emigranti! Skaistais ceļojums! Atvedu to sīpoliņus rokas somiņā no pārnakšņošanas kādā izsīkušas upes gultnē – jūrmalas pilsētiņas vidū. Vakardienas avīzē ziņojums ka pazeminās cenas grupu lidojumiem uz visām pusēm – Qantas, dear Qantas… arī pilnā Qantas cena $300 lētāka, kā šie maksāja. Bet tie lēti – izklausās gandrīz iespējami!

4 p.m. Viens labs darbs! Veselā nedēļā! – mana vecākā klavieru skolniece ievirzīta atkal pareizā ceļā. Atļaujot brīvlaikā spēlēt ko grib – viss bija sagājis dēlī. Labi! Citādi – nekas un nekā. Man jāsāk rakstīt!
Man dzeltenais bikšu kostīms der labi, jūtos labi – traka lieta! Bet vasaras jūrmalas dienām vajaga kaut kā vieglāka, vēl arvien – vajaga, vajaga… Man vēl trūkst kādas kleiteles – vecās ir vecas, tikai šī 3 dolāru zilbaltā ir ok. Pašai būtu jāsašuj. Skaisti svītraini materiāli bij pie Tundra’s.
Istaba pēkšņi tik tīra, starojoša, bagāta. Mazliet piekārtoju, sagatavojos uz stundu – jāgaida ir skolnieks – tāpat kā viss, ko grib paturēt.
Skaista, saulaina pēcpusdiena, stingra ne ļoti maiga.

7.30 pm. Tagad mani sāk spiest žēlas par viņa, varbūt viņš tomēr to jūt kā nenoņemtu pārmetumu, ko visi zina, un – tagad ja viņš atkal būs – es iešu un – to izlīdzināšu. Jā – bet tad – viņa dēļ, ne sevis dēļ – dodot, ne prasot. Un ja es neprasu – es nekā arī nesaņemu. Bet – darīt es vairs neko nevaru. Tikai es to darīšu, bet droši vien prasot – vai es spēšu to izdarīt – dodot? Ak – viss vienalga.

23 nov. 8 a.m. otrdiena.

Lielais kaktuss dārzā uzziedējis. Saule un miers logā. Rīts maigs, krūmu ēnas uz mitra mūra sētas mierpilnas. Un viss – ļoti dzīvs. Koki un puķes zina ko tie dara. Es nomierinos. Un ja es nevarēju iziet pretī D, tā, kā es gribēju – tad es to nevaru! – Un man nav jāstaigā tādēļ uz rokām – tad tam ir bijuši kādi iemesli, tikpat droši, lai arī nezināmi, kā puķu augšana, kaktusa uzziedēšana. Maigi violets zieds kaktusam, šķiet mazliet mazāks kā pagājušā gadā. Krāsā ir ļoti liels spēks. Ar krāsām varētu audzināt, ierosināt, ārstēt (varbūt arī gremdēt) garu. Visa lielā ‘cerība’ un līdzdalība un iedomas par D jūtām pret mani un visu šo 2 g. izturēšanos – atkal liekas pārspīlēta un atslābst. Ja kas nevar izskaidroties – un – tad lai nevar. Ko es vairāk varu darīt, kā tikai to – ko es varu. Es – nevarēju un aizgāju viņam pretī, nebraucu. Nu – es braukšu citreiz.
„The light died in the low clouds. Falling snow drank in the dusk. Shrouded in silence, the branches wrapped in their peace.
When the boundaries were erased, once again the wonder: that I exist.” Dag Hammarskjold.
Man liekas Audens te netulko īsti labi, jeb arī angļu valoda nepārtulko zviedru valodu. ‘When the boundaries were erased’ – stupid tulkojums priekš situācijas – dod kādu ‘indoor’ izjūtu, bet te ir brīdis – ārā, dabā.

Anyway – Dags Hammerskjolds vairs neexistē. Jeb tomēr? Kas reiz existējis – existē mūžīgi. Bet tad iznāk, ka viņam būtu bijis jāexistē arī pirms – ja viņš existē pēc existēšanas, tad tam būtu bijis jāexistē arī pirms existēšanas.
Kā?
„Kur paliek guns, kas izdegusi,
Kur aiziet vējš, kas nomiris”, vai apmēram tā.
Ēnas uz mūra sētas ir tik svaigas aicinošas, laimīgu iespēju pilnas, dzīvas dzejas, piekrājušas kādas bagātības.
„Mēs nesam tos brīnumus sevī, kurus mēs meklējam ārpus sevis.” (ibid)
„Without being aware of it, our fingers are so guided, that a pattern is created when the thread gets caught in the web.” Dag Hammarskjold.

{continuation in new notebook}

23. nov. 1971. Otrdiena. 5 p.m.

Smags gaiss, mākoņi sabiezē, varbūt līs, silts. ‘Lielais’ kaktuss zied. Puspiecos iet kāds skaists, jauns, balts autobuss. Kur? Uz kurieni?
Viss ir pirms lietus, gaidot kādu atvēršanos. Vienmēr – gaidot, bet nespējot dot, radīt to.

8 p.m.

Pēc vakariņām izgāju staigāt, uz kalna pusi. Jūras pusē zili debeši, tumši, bet nelīst. Ceļš džekarandas ziediem nokaisījies. Neviens cilvēks nestaigā. Absolūti tukšas ietves. Tad, atpakaļ nākot, pie krustojuma gaidot, pagāja garām 4 jauni cilvēki (2 pāri) ar sunīti. Laikam sunītis bija izvests pastaigāties. Es domāju – es gribētu dzīvot zemē, kur cilvēki staigā. Spānijā. Arī Francijā. Vācijā. Bet jūras zilums un džekarandas ziedi te skaisti.

Spēlēju klusākās Šopēna etīdes (jo – vēls), un tās ‘spēlējās’ (pēc ‘vijolet’ parauga) labi. Un es gribēju teikt – vientulība ir dzidra un maiga kā mūzika.
Jā. Bet tā nav gluži – vientulība. Tā ir tā pati mīlestība (vai sekss). Tas ir D. braukšanas iespaids. Viņš jau te braukā visu laiku, tas viņa amats? Kādēļ man likās, ka šinī (novembra pēdējā nedēļā) viņš braukāja citādāk? Es nezinu. Varbūt es to tā pieņēmu. Bet – tā man likās. Un vainas apziņa, ka ‘nespēlēju piedošanas aktu’, un bailes vai to vēl varēs vēlāk izdarīt, pielej šīs dienas pilnas ar to 3 gadi veco vainu.
Un tā tomēr ir lieta pati par sevi, un tā tomēr nav mana izdoma.

Trešdiena 24. nov. 1971. 8 a.m.

Modos ar šausmīgu, nelabu sapni. Kā dažas dienas iepriekš kāds skaists sapnis iekrāsoja visu dienu, tā šis ir iekrāsojis šo rītu, vēl tikai, pagaidām. (Man bija jāplēš tauki nost no kādiem kauliem, kas bija cilvēka kauli. Tur bija kādas divas sievietes, vai mazākais viena, kam bija tas pats jādara.)
Izmazgāju matus, to iekrāsojums no Newcastles tagad dzeltenīgi brūngans – neglīts. Jācieš kāds ir.
Aizmigu vēlu. ‘Zvaigznes’ šodien saka „ej sabiedrībā, rādi savas labās īpašības – get out of that rut”, – ļoti pareizi. Un tik tieši uz to – manu rut, ko es vēl grabinu kā sapnī tos kaulus.

Cik daudz vajaga lai to darītu – ietu sabiedrībā, rādītu savu labāko un pamestu veco rūgumu. Es cenšos – šuju, pērku drēbes – vienmēr vēl par maz un kaut kā – neiznāk tas ko vajag.
Pat fiziski nelabi no tā sapņa, bet varbūt fiziskais nelabums to radīja. Nevarēju aizmigt, zināju kaut kas jāieēd, lai domas beigtu malties, es iegrauzu 2 ‘suņu biskvītus’, aizmigu, bet tie sāk mocīt, kad tos vien ēd visu dienu (un nakti) maizes vietā, varbūt aprikozes bija par negatavām, vakar. Kaut ko es vēlētos izspļaut no sevis. Ko?
Vakar spēlēju labu mūziku, ko vēl, kā vēl var sevi iztīrīt? Lasīju Daga Hammersdkjolda svētās piezīmes. Ko vēl, kā vēl?

The road,                        Vagen,
you shall follow    it.          du skall folja den.

The funa {fun?},              Luckan,
you shall forget it.             du skall glomma den.

The cup,                         Kalken,
you shall empty it.              du skall tomma den.

The pain,                        Smartan,
You shall conceal it.            du skall dolja den.

The truth,                       Svaret,
you shall be told it.            du skall lara det.

The end,                         Slutet,
you shall endure it.             du skall vara det.

Dag Hammarskjold.

Šo valodas starpību var just visā grāmatas tulkojumā, kā lielu, cietu traucējumu, it kā kādu vieglu, maigu zīmējumu kāds parupji būtu griezis kokā vai linolejā.
10 p.m. Gultā. Auss sāp. No vēja. Šad tad sāp. Šodien stiprāk. Pārtaisīju balto kleitu – pielaboju izšuvumu ar brūnu – uzliku paštaisītas podziņas (uztaisīju) – izskatās varbūt ne labāk kā ‘kleita’ bet labāk kā tāda kleita kas man piestāv – netaisa tik platu priekšu un arī – tautiskāka! Uzsvilpoja! Jātaisa īsāka – ir par slampīgu.
Paņēmu bibliotēkā divas grāmatas no Daga Hammarskjolda.

Ceturtdiena, 25. nov. 1971.

Pastā nekā.
Latviešu avīze ar manu dzejoli ‘Šai pilsētā’. Par to nosūtīšanu Dēliņam biju aizmirsusi, varbūt tur vēl kāds stāv, ko es nezinu vairs. Šis dzejolis (radies no ‘īsta’ pārdzīvojuma, bet varbūt – stingri ‘apcirpts’?) liekas O.K. Varbūt varētu uzdrošināties, laist mazāk apcirptus, izlīdzinātus. Šim dzejolim patiesībā ir ‘izgriezts’ viņa īstais iemesls, meklēšana pēc viena zināma cilvēka un tā neatrašana tai brīdī tai pilsētā, tas ir viņa nav tai dienā tur – bet tas ir izmests un meklēšana un neatrašana ir abstrakta. Tomēr – kādēļ ‘tā stunda, kad smaidi kļūs dzīvi’ ir cerēta? Tā tad – tomēr personīga skaņa.

1.30 p.m.

Tas pats vējš, kas no rīta šķita nejauks, tagad liekas pasakains. Teicu gan jau no rīta – raganīgs – un ar to es domāju šo savādo skaisto izjūtu. Tikai ārā iet man bail. Nezinu, vai no D. vai no tā, ka man vakar nejauki sāpēja auss, pat aizmigt nevarēju. Sildīju, dzēru tableti. Es varētu ausi aizbāzt un iet – bet absolūti – negribās kustēt. Vai man tik ļoti būtu jārīkojas – pret šo mieru, un jādzen sevi ārā? No tā nekas labs nevar iznākt. Jeb – es sēžu un nokavēju dzīvi? A? To es nezinu. Nekad nezinu… Jūtos nespēcīga iet staigāt vējā, – citreiz skrienu cik jaudas… Laikam tomēr auss un vējš attur. Un kāda skumja izjūta – nav vērts, velti tā kā tā. Bet – būtu līdz zivīm jāiet. (Vējā zivju nav…)=
Lasu par D. Hammarskjoldu, ka viņš bijis dabas ‘experts’.
To jau tūlīt viņa nedaudz dzejoļos es redzēju, ka viņš pazinis, bijis tuvs ar dabu, tas ko viņš saka ir svaigs, pieredzēts, redzēts, izjusts – aiz katra teiciena ir dzīve pati, un katrs teiciens ir dzīves radīts.

2 p.m.

Afērista gars sāk mosties. Nemiers kaut kur noslēpts, izmet pa piezīmei – „skaista jūra, ar apaļām, baltām viļņu bumbām…”
„Kuģis skaisti tur iet savu gaitu…”
„Slimnīcas apstādījumos, kas purinās vējā, pazib kāda neļķu zilzaļa krāsa. Šī krāsa zilzaļš vilnis zaļos viļņos, kokos, krūmos, zemē, zālēs…”
„Debess aiz vējiem stāv augstu cieta… nē, stalti droša, zila ar baltu…”
„Aiz vējos saules skārtiem mākoņiem…”
Izgāju verandā. Vējš tomēr ir ļoti ass. Ass un auksts, bet svaigs, dzīvs, skaists ir viss.
Dag, Tu vairs neeksistē. Kā tas var būt. Tu eksistēji un to apzinājies, vēlējies to apzināties, mīlēji Zviedrijas dabu, liki savus ‘gala eksāmenus’ (aizstāvēji disertāciju) 1933. Es nobeidzu akadēmiju 1932. Arī cīnījos. Es vēl esmu. Un domāju – vai iet ārā, vai vējš nav par stipru. Vajaga iet ārā, bet jāsargā auss!

Piektdiena, 26. nov. 8.30. a.m.

Auksts (!) Apmācies. Vēstule no Dz.
Vakar sāku lasīt Aulena grāmatu par D. Hammarskjoldu grāmatu ‘Markings’. Labi ka gadījās Aulena un cita grāmata par to, es būtu nobijusies no sava sprieduma par D. Hamm. Es lasīju viņa piezīmes (Markings) un dzeju un jutos – kā mājās, viņa pasaulē, izņemot to, ka tās pašas domas (bieži, ne visas tādas varētu izdomāt) domājot, es tās nesaistu tik ļoti (vārdā saucot) ar Dievu. Tās man ir dzīves, dzīvības brīnums, kaut kas manī (un viņā) kas ir pāri par mani, pāri par katru cilvēku.

Tik viegli izprast viņa D.H. valodu, ka man tas saprotams, laikam caur manu mākslinieces dabu, talantu, manu dzīvošanu šim talantam. (Es nemēru un nedomāju cik tas liels vai mazs te, tikai – es tam dzīvoju.) Visu savu mūžu esmu ar to rēķinājusies, meklējusi to saprast, apzinājusies un dzīvojusi ar to cik iespējams – saskaņā. Tā kā talants ir Dieva dāvana, vienkārši to tā sauc un tam nevar atrast cita izskaidrojuma, tā tad dzīvot ar talantu ir beidzot – dzīvot ar Dievu. Un no šīs mācīšanās dzīvot ar to (ka arī ne iemācīties, bet mācīties) – es varbūt esmu mācījusies, kas ir īsta reliģija. Un man bija jāsmejas pilnā balsī, ko citi tomēr D.H. vārdos ir atraduši: „…vai viņš sevi iedomājoties par jaunu Messiju” etc.

Zināms, rīkoties, izmantot savu stāvokli humāni līdz pēdējam, izlietot visu savu spēku un dzīvi citu cilvēku labā un spēt ar savu personību locīt to likteņus, pat valstu likteņus – tas jau ir Messija līdzīgs spēks.

Bet viens izteiciens, kāds ir par viņu teikts „labi ka viņš mira pirms viņš pavisam aizgāja no realitātes” nes savā nejēdzībā tomēr kādu patiesību: viņam varēja draudēt tas, bet tikai – ja viņš būtu mazāks cilvēks. Es domāju, šī teiciena autors to mērījis ar savu spēku, es domāju, D. Hammarskjoldā būtu lielāks spēks – zināt savu ceļu līdz galam, prāta vadītu un skaidru.
To jau viņš tik daudz veidos savās piezīmēs izteic.
Viņš nav ar reliģiju, Dievu, apreibinājies, bet viņš ir atradis savu piederību tai un Tam.

Nu, redzēs, ko Audens tālāk teiks. Žēl, ka ‘Markings’ bij pie manis tikai īsu laiku un kaut kā angļu tulkojums mani mazliet traucēja. Es šai grāmatā vairāk meklēju D.H. cilvēcīgo, ne dievišķo – nē tas nav īsti pareizi teikts – es īsti viņam nevēlējos sekot tik reliģiski izteiktā valodā, jo man tā nav gluži tik saprotama, tik tuva. Viņš jau pats saka – ilgi un lēnām viņš to iemācījies, atradis. Viņš ir reliģiju pētījis es nē. Viņš lasījis dzeju (visu labo gadsimtos cauri) – un tas mani vairāk saistīja, kur viņa prozā ir tik daudz dzejas, kur viņš mazāk runā reliģiskos jēdzienos. Bet viņam šīs viņa piezīmes ir bijušas ‘dienišķā maize’, izteiktas lakoniskās domas, cerības, paļaušanās, īsajos brīžos darba vidū. Viņš nav tur spēlējies un nodevies dzejai, viņam nav bijis laika to darīt.
O, grūts ir bijis viņa darbs! Dzīvot, rīkoties, šo mūļu vidū, kādu tik daudz ir arī pašās augstākās vietās.

Nogāju lejā – pēc aprikotiem, to ir pilns koks, neticami daudz un šogad, tīri, es pa riekšavai pēdējās dienas paņemu, (jānoiet šodien vēl – weekendā varbūt nolasīs – un trīs gadi mītniekam man, mazliet pienākas) – bet es lecu no mūra uzbūvējuma – un tupele aizmetās un kritu – apvēlos kā senos labos laikos un nodrāzu mazliet roku!! Kā jau ‘kokos kāpjot’!!
Man Geralds maksās mīti tikai pirmdien – man jāizdzīvo 3 dienas ar $1.30. tādēļ jāiet augļus pazagt! Pa pusei pazagt.
6. p.m.

Diena vēl mirdz
Uz pilsētas mūriem un ielām
Bet viņas sirdsstunda ir jau aizritējusi,
Aizvērusies kā zieds.
Tu esi jau prom
Tu neesi vairs šai pilsētā.
Tu biji, un diena vēl mirdz
Uz pilsētas mūriem un ielām
(Slavinot tavu nākšanu un iešanu)
Proklamējot tavas existences klātbūtni
Tai stundā kas jau pārziedējusi,
Bet paliek viņa kā ziedējis zieds,
Kā ziedēdams zieds, kā zieda ziedēšana...

Šodien velti gaidīju uz D. Liekas redzēju un domāju – ok. Brauks atkal, nevarēju sagaidīt. Domāju – esmu pārskatījusies. Nezinu – kā tas bija. Varbūt labi ka nebija izdevies – biju tik necila, vecās drēbēs, pelēkā dienā. Bet – bij – vienalga.

Sestdiena, 27 nov. 1971

2 vēstules no Dz! Un vēl itkā vienai vajadzētu būt, viņa saka – 4 rakstījusi.
Gāju šopīt ar jauno kleitu – very ordinary – but very nice too. Visvairāk ievērības no vecām sievām! Haha. That’s what tā dress is like. Lai arī kā tur ‘plivinājos’ viņā – iespaids ir tāds smagnējs, apsūbējis. Kas cits es esmu?
Dzidra raksta jauki un gudri.
Lasu par Hammarskjoldu – resp. Par ticību Dievam etc.

Skumjos gaisos
Līdz debesīm izbārstas
Ziedu putekļos ceļas un gulstas
Putni, spārni, rokas un domas
Cauri tam sniedzas
Meklējot gaismas vieglas un maigas.

Svētdiena, 28. nov. 1971. 7 a.m.

Kāds mākons uzaug no jūras puses, bet bezvēja maigs rīts. Domāju – kaut šodien Ida atbrauktu un mēs ietu kaut kur picknikā un arī tāpat padzīvotu.

Zināta pazīta, atrasta atkal
No mūžības ārēm grāmatas lapās
Vārdus no tālām ziemeļu zemēm
Atnes man kāda klususi balss
Aizved tur baltos kamanu ceļos,
Atšūpo šurpu lielmeža elpu
Klausīties liek kā sniegi snieg zaros
Un šai lauka klusumā dziļā
Palīdz atrast dzīvības vēsti.

10. a.m. Gribēju sadzīt savās piezīmes – kādēļ es paņēmu grām. par D. Hamm.? Nevaru atrast. Neesmu atzīmējusi kādēļ tagad, domājot par D, uz Crown str. es sameklēju D.H. grāmatu? Varbūt viņu līdzība, viņa līdzība ar D. ienāca prātā? Laba doma tā bijusi. Tikai – lēni es lasu!
Skaista diena. Neeju uz jūru. Neesmu te vēl šogad bijusi. Varbūt Ida atbrauks?

Pirmdiena, 29 nov. 1971. 8.30 a.m.

Silts. Saule.
Tīrīju verandu. Tīrīju guļamistabu. Kāds smagums, kas rodas domās pats no sevis jāizstrādā prom, jāizsmaida ārā, būtu jāizstrādā!
11.30 a.m. Cik bagāta ar nezin ko ir vēja elpa no āra, no jūras.
Es braucu ar D. Uzvedos kā 13. gadīga izkāpu ātrāk, nevarēju paciest to, ka man būs jāvelk šņore, jāskatās. Silly. Viņš bija tikpat nemierīgs, 2 reizes glaudīja matus. …Uz mirkli mēs saskatījāmies, tad – neuzdrošinājāmies, kā putni kad tie laižas un nedrīkst nosēsties, grib sakļaut spārnus, bet lido prom… Tā tas palika. (satikšanās pēc 2 gadi spītības…)
Nopirku ‘Markings’ D. Hammarskjolda. Paņēmu Dusena grāmatu par D. Hamm. bibliotēkā.
Vēstule no Ini! Un arī no Dzid.!!
9 p.m. Tagad jūtu ka uzvedos nepareizi ar D. Tieši otrādi kā es pati kādreiz izlēmu – un taisni pirmajā reizē bij tā – jautri – jāuzvedas. Bet – varbūt tādēļ ka ieraudzīju sevi tur kādā spogulī saviebušos – un – tā – nebij dūšas. Nevar izmācīt. Gudro nu vēl – nekas nebūs tik viegli, kā pirmā reizē – Bet what can I do?


Otrdiena, 30. nov.

2 vēstules no Dzid.!! Par viņas darba klizmām. Ceru – būs tur viss o.k.
Briesmīgs vējš, mākoņi mainās ar sauli. Atšuvu lietus mēteli īsāku – izgāju aiznesu vēstuli Inī un Dz!
Liekas no pasta nākot, pa vēju plosoties, redzēju D braucam.
Salasīju aprikotus – izvārīju pusbļodu – nu jau pietiek to ēšanas – bet ietaupās cits.
Lasu van Dusen grāmatu. Nekā laba tur nav. Aulena, lai varbūt vienpusīga (no reliģiskā skatījuma tikai) labāka, sirsnīga, taisnīga.
Jūra mētājās ar baltām bumbām, mākoņi tai pāri bij satumsuši, tagad kļūst gaiši – viss ļoti vitāls, spēkpilns.

Oktobris 1971 (Ķikure/Kikure)

Piekt. 1 okt. 11 am.

Karsts. Jau pavasars. Ko vilkt virsū? Acis vakar ar lasīšanu pārmocīju, naktī nevarēju gulēt. Galva sāp. Šausmīgi jūtos. Vakar – neaizgāju laikā gulēt. Nenoliku laikā grāmatu nost… Pārmērbības man vairs neder. Bet – pastāvīgi tās atkārtoju.
J. Misiņa bibliotēka
Rīgā, Skolas ielā 3
J. Misiņa latviešu grāmata veikals
Zandmanis.

Svētdiena, 3. okt. 8 a.m.

Biju vannā. Šonakt – gulēju! Par 2 negulētām naktīm, gulēju no 9-6. Esmu izgulējusies.
Vējš rimis, kas pūta trīs diennaktis. Varbūt tādēļ es – nevarēju ne strādāt ne gulēt – karstums un vējš. Tagad kluss. Rītu esmu ielūgta uz pusdienām pie Rudz. kundzes.
Vakar – pirku un nenopirku zeltdzeltenu drēbi – kad izlika uz galda – krāsa izskatījās par ‘stipru’. Violēto gribās – un iesaka Georgs – bet to – kleitai.
Acis – pārmocītas pie kleitas izšuvuma, traki pavisam.
Lasu U. Ģermaņa Zili stikli zaļi ledi – par Latviju. Viņš tomēr – gaiša galva. Valoda! Veci vārdi, teicieni, sūdi un viss kas. Tā vajag. Jūties kā kāju uzspēris uz cietas zemes atkal.
„You, fourletter word!”
Kaut kur dziļi (dažreiz varbūt arī ne tik dziļi) zem kultūras un zinātnes virsbūves dzīvo tas mazais rensteles zeņķis, kas stundām aizrautīgi varēja spārdīt sasalušu zirga sūdu un kliegt:
“Skobolevs uz balta zirga
uzsēdās un nikni pirda…” Uldis Ģermanis.

4 pm. Notupu mājās. Pārrakstīju 4 lpp no lugas – šausmīgi nepatīkams darbs – pārrakstīt un pārrakstīt.
Jādomā par kleitas drēbes pirkšanu.
Es ņemšu šo dadžu krāsā, tai līdzi nāk rudzpuķu zils
ko piedomāt vien…
Varbūt būtu jāiet izstaigāties. Pulkstens apstājies. Vējš apstājies. Man nav ko vilkt virsū. Šodien gan vairs nav karsts. Rītu – pie Rudzates. Jāturpina luga – jāiztaisa. Man riebjās – pārrakstīt. Apskatīju atkal savu bērnu uzņēmumus – kā viņiem iet? Kā viņiem sirds dziļumos iet? Vai no Papa viņi kādreiz saņems mazliet naudu? Vai tiešām viņš visu nosaimniekos? Tā liekas. Inese kad aizbrauca pie viņa atvadīties, pirms ārzemju brauciena, bija nolauzusi kurpei papēdi farmā apkārt staigājot. Viņš iedevis viņai 5 dolāri ko kurpi salāpīt. Tas ir viss ko viņš kādam no sava vinnesta ir atļāvies iedot. Pārbijies, ka tagad visi no viņa domā ko izplēst, aizsargājas ar nejautātām grūtībām, aizrāda, pamāca – atstumj un noslēpjas un savādākais – aiziet kādā Dievvārdu pasaulē.

4. okt. 1971 8 am

Tā tad – 65!
Un es domāju ka 66! Kāpēc? Nezinu!
Visi rēķini sajukuši! Kurā gadā (mēs karojām) es braucu uz In + L.? 1969! Turp un atpakaļ! Un tad viņi domāja – vai man jau 64? Bet man bij 63. OK. No tā laika es laikam jau ‘domāju uz priekšu’. Bet 65 vēl nav garām. Tas notiek – šodien!
Publick holiday! No mail!
Ieēdu brokastis – rupju kviesi + medu + tēju. Labi. Nav ierūpēts nekas mājās – jāiztiek ar to kas ir, pārmaiņas pēc.
Ielūgta esmu – uz pusdienām pie Rudz. Domāju gan – ka viņa nezina kas man par jubileju! Tas būtu labākais – tik – turēt muti. Rīt man ar viņiem jāiet uz koncertu. “Ričiņč nebūs…” Es varu iet.

Vējš atkal pūš tā kā gulta burtiski naktī līgojās. Bet sabrukusi šī būda nav. Un – nav vairs tik karsts, nospiedošs – ir saule, bet vēss vējš. Varbūt ļoti skaista diena. Bet pēdējos mēnešus – pēc trakās briesmīgās steigšanās uz Salliju – man sirds niķojas dažreiz. Nupat – no rīta – izgulējies, skaidrā laikā – jūtu sirdi!

Jā – ko es gribēju te runāt? Par savām kājām!
Es paēdu brokastis te, lielā istabā, un iecēlu gultā kājas, saulītē, jaunās zeķēs, vakar izvannotas, šodien aukstā dušā nodušotas – apkoptas – un domāju – kādas glītas, stipras, nelielas, labi veidotas lai arī paīsas un paplatas (?) pēdas – ! Nebojātas potītes un pirksti, nesalocīti kauli, tik āda uz dažiem pirkstiem saberzta bieza, tā jānorīvē (neielaidies sīkumos – bet tas Ģermaņa labais iespaids atmest lieko smalkumu).

Jā – un es domāju – mīļās labās kājas, kur viņas nav skrējušas, mani nesušas! Kur visur! Es viņas apbrīnoju un mīlu (tas mazliet tā neskan) un viņām varētu rakstīt vienu dzeju. Citām sievietēm viņu kājas apdzied vīrieši – tām pašām nav par savām kājām jādzied – bet to, ko es par viņām dziedu, cits nevarētu dziedāt – es viņas slavinu par viņu padarīto darbu –
Kur mēs vēl iesim?

Vajadzētu padomāt un labai kājai operēt vēnas. To vajadzētu – par viņu labo kalpošanu. Bet – man – ir slinkums. Kauns!
Jāsatiek būtu dakteris. Pag. Reizē viņš teica – nu, nekas tas. Bet to var redzēt tik no rītiem, cik ļoti vēnas stāv ārā un vēlāk sapampst. O.K.
Bet par to – kur mēs vēl iesim? Kur Jūs vēl mani nesīsiet, manas labās, paklausīgās kājas??!

Matus vakar mazgāju – esmu iekrāsojusi mazliet par tumšiem – pēc manām domām un nocirpusi un izcirpusi šā un tā – un mans ģīmis man šorīt nepatika – es teicu sev: – “Kāpēc paliki tāda īgna? – Man nepatīk tas mērkaķis spogulī!” – un smaidīju. Ko lai dara. Tas mērkaķis sāk tur parādīties arvien nekaunīgāki neglīts. Savādi – kad, no rīta bij šī pašsaruna, es vēl nebiju atcerējusies – ka dzimšanas diena. Tikai te – sēdot uz dīvāna.

Es te gribēju teikt, padomāt par to – ka Ģermaņa grāmatai – Zili stikli, zaļi ledi – skaists nosaukums, bet mani (nezinot nekā par autoru ne grāmatas saturu) tas atbaidīja, domāju – atkal viens ne visai gudrs un izrādīgs darbs. Bet tā nav. Mazākais ne uz sentimentālo pusi. Lai arī – varbūt tas nosaukums šai grāmatai īsti piederīgs nav. Tur ir klāt vairāk no tiem pašiem sūdiem, ko viņš tik droši sauc vārdā ne tikai un mazākā mērā – stikli un ledi. Jā, varbūt tomēr, domājot ne par ledu un stiklu mirdzēšanu vien, bet par viņu asumu un aukstumu arī.
„Ņems kas atdos, veiks kas zaudēs,
pastāvēs kas pārmainīsies.” Rainis.
Uz jūras vējš (atkal) uzar sīkus vilnīšus, tā tumša, debess gaiša, ar izmētātām garām mākoņu svītrām. Vējš ceļas.
Tāda droša, paskarba pavasara diena – varbūt pat – krietni vien skarba – tik te logā, piesaulē maigs miers – vējš ir no otra stūra.
*
Kas Tev? Tu tāds kā sadrūvējies?
Nekas, tik man arvienu sāk mazāk patikt tas mērkaķis tur spogulī.
*
Savāda diena – tāda kā gājieniem ar pūtēju orķestriem un karogiem domāta. Kādēļ? Tak laikam – jubileja. Izgāju mazliet staigāt. Galva reiba kā uz kuģa. Kļuva labāk, vēju gribās ieraut, dziļi atdzerties.
Vakars – visi pulksteņi apstājušies. Pārbraucu no Rudz. un Merijas. Biju – uz dzimšanas dienas svinībām – baltas neļķes, dāvanas – pusdienas, kūka. Tā + Ainas vārda diena. Viss tik labi. Bet man ir skumji. Tādēļ – ka viss tik saprotami tas citiem – bet man nē. Es vēl arvien nesaprotu. No Lučiem prom ejot – to saprotu labāk – Luc. glaimi un arī Andr. tāda uzman. Bet – te, un tā vēl visu šo laiku būs – nezin vai mans vakars nenoritēs zem tās pašas zvaigznes ‘ – jubileja’. Un – es to tā negribu.
Lietus beidzot uznācis.
Velk sirdī – varbūt esmu par smagu, mazliet jānokrītas svarā! Saulē jāiet, kad būs. Jūtos – smagi, fiziski un garīgi.
Šodien strādāju pie lugas – kad vajadzēja sākt ‘svinības’ – tā diena atkal prom. Kas mani nogurdina? Pēkšņi to jūtu – taisni pēc Sallijas laika. Jāsaņemas. Veselīgāk jāēd. Arvien kaut kā – vēl nepareizi.
Jūtos smagi. Bet – OK. OK!

5. okt. 7.30 am

Visādi sīki kreņķi par šīm apkārtējām nolietotām, vecām lietām, kas neklausa: durvis, loga blinds etc. – mati pašai kā pērnā kūla – bet kur skriesi naudu izdosi izvervēs zilu, violetu – tas pirmais ko viņi sper iekšā – kur mans Vācijas jaukais vecītis ar savu sweet gaišo krāsu!
Vairs tik mēnesis līdz manam vakaram! Nu – tad mazākais būs pāri un es varēšu mierīgi justies – darot bez raustīšanās – darba jau tāpat būs – Andrupam jāsūta – Dēliņam –
11 am. Vēstule no InI + L. Un Jaša + A. Labi! Laimons nošāvis buku! Happy!

Trešdiena, 6. okt. 8 a.m.

Geral. guļ – vēl lejā ar guļ…
Nespēju lasīt (līdz pusei vēl neesmu) Lilijas Zariņas ‘Sarkana Migla’ šo grāmatu, ko abi Rudzati (pats arī) ieteica kā pretstatā labu – nevajadzīgai, nederīgai ‘Zili stikli zaļi ledi’ Ģermaņa grāmatai. Man – otrādi. Šī ir prasta grāmata. Tādas nedrīkstētu būt mūsu grāmatas. Tā nav literatūra. Tas nav arī dokumentārs raksts. Tā ir inteliģenta cilvēka dižošanās. Īsta migla. Šādas grāmatas mani nokaitina un apbēdina un es nezinu kur glābties. Viss – piemēslots. Abi Rudzati – tādi āpši – gaumes ziņā. Iet uz koncertiem (abonenti) lasa grāmatas, ir profesori – iet sabiedrībā – un – spriest nespējīgi par tik šķietami ikdienišķu lietu, kā kādas grāmatas aptuvenu vērtību!
Man uz to pusi negribās iet.
Man gribās – pie Freijiem.

Un kā Rudz. kdze. un Aina uzbruka nabaga Rudzatu Mārai, par kleitas un tās krāsas izvēli! Briesmīgi! Es nebiju dzirdējusi nezin kad tādu valodu, vēl pret jaunu indivīdu, bērnu, pēdējās klases skolnieci, jaunu sievieti – personu. Pret tādu kaut ko, bērniem cits nekas neatliek – kā ievilkties cietā čaulā, glābties izolējoties. Rudzate ir prasts materiāls – to jau es sen zinu. Bet atklājas arvien vēl kas. Un šī dzimš dien. Rīkošana – mazliet uzbāšanās – tomēr. Man mazliet jākratās vaļā, ja redz – kas par prastiem profesoriem tie ir. Un tik mīļi! Mīļi patiesi – bet gan tikai tik ilgi – kamēr viss pa spalvai. Kā Rudzate uzbruka tai Mārtiņsonei par to kūkas naudas prasīšanu!! Jāturas pie malas. Tur nekas liels nav sagaidāms – tas ir ok visi tie lifti – bet ja iznāk ‘šmuce’ – pārpratumi – tad podi gāžas!
Jāatsaka šis tas.
To trako despotismu pret Māru!
Manās 12 baltās neļķēs – tiešām 9 jaunas un skaistas! – 3 ieliktas lietotas.
Nu – kāda velna pēc tu nevari dot 9 labas – tev jābāž klāt tās 3 vecās lai ‘skaitlis pilns’. Jeb – to būtu darījis tas puķu piegādātājs? Šaubos. Es tās tūlīt pamanīju.
Jābūt arī kritiskākai pret šo to, lai pieraujas – tie ir tādi plekšķi, ka sēžās virsū kur tik var.

9.30 Fun! Fun! Man būs tagad $38.50. $4.50 paliek pašai! Nu – tārpainais prieks kā Sarma to sauc. Lai cik tārpains – bet prieks. Labāk, mazliet labāk varēs apgrozīties. Iziet jau pēc traka.

2.30 pm.

Esmu apaukstējusi muguru + vēderu. Tas pats kā dažreiz bijis – viss sāpīgs, kā uzpūsts. Kur – kad? Dušās? Kā lai to zinu. Aina bij te – mana zelta linu drēbe jau pie viņas – domā, ka jāšuj brūns izvilkums. Varbūt. Varbūt tas dos ‘slaidāku līniju’ – lai gan es nevaru teikt ka šī ‘izrakstīšanās’ man patiktu – tik asiem kontrastiem – vai nebūtu zelts labāk. Who knows. Viņa domā arī violeti-sārtu kleitu šūt. Varbūt O.K.? Viss uz ‘dressed up’ pusi. Man tas neko nevelk – bet man jau tādu arī vienmēr trūkst. OK. Rītu – uzprove. Šodien – taupīšos, glabāšu no apaukstēšanās. Varbūt pāries – būtu arī tievāka tad – tagad uzpūsts… Nejūtos happy.

Ceturtdiena, 7. okt.

Pārrakstīju lugu – bet sacūkoju liekot vēlāk citus vārdus! Saimniece un saimnieks – itkā neder – nozīmē ko ‘svētu’… viņš un viņa – it kā par nepilnīgu skan. Pats un Pate – būtu labi, bet atkal – izsaka kaut ko citu – saderīgu pāri. Tā ieliku Toms un Meta. Varbūt tīri labi vārdi – bet pārtaisot – šausmīga mess tīrajā rakstā un nelaime T for Toms maisās ar T for Tedis. Varēju likt Pavils, kā gribēju – bet nu viss ir sasmērēts un izdarīts, kas ir ir.

Būtu jāsūta Gailīša kundzei – bet viņa tur neko nesapratīs. Ak – es ķēros klāt neizdomājot līdz galam – un vidū sāku maisīt viņš un saimnieks. Uch. Cik ļoti traucē tie labojumi!! Un vēl reiz pārrakstīt sāk pietrūkt varēšanas.

Biju pie Ainas – tā šuj – pantsuitu. Man liekas – ka viņa nav nekāda droša šuvēja. Vēl nopirkts 1 jards drēbes. Un gabali laikam likti šā un tā – un tas droši vien rādīsies – nedos vienādu spīdumu – ak tā zose – viņa neprot izrēķināt. Drēbe biksēs ‘labi nekrīt’. Kā būs – nevar zināt. Augšgals – nekas. Es pats – par resnu – nopirku banānus – iešu, mēģināšu – uz banānu dietu. Šovakar atnācu – neko citu – 4 (!) banāni – kafija. Bet ēst negribās.
Sāp vēders no – kāju apaukstēšanas ļoti nelāgi – viss ‘pilns’!
Un jāiet gulēt – nogurums un kaut kāda izvārgšana ar Ainu un ar savas lugas vārdiem. Un vēderu!

5 pm.

Vēl 5 lapas puses lugas jāpārraksta (vienu – pārrakstīju ar zilo papīri ieliktu otrādi – huh – jāraksta otrreiz tā – jāsagatavo 2 noraksti). Jā – un tad pagaidām es tur nezinu ko vēl pielikt. Pāris vietas mazliet pastiepu. Bet – nezinu ko vēl. Scēnu – starp vīru un sievu – nezinu, vai tāda novecojusies lieta vajadzīga? Viss jau tur ir –
Kā tas Georgs pļekst (abi virtuvē). Viņa balss pilnīgi sveša. Bet – drošo vien runā, stāsta par savu country.
Man nav ko ēst – un tas ir labi. Tik šausmīgi skaitļi bij Ainai par maniem apmēriem – 42-43!! Tas ir ārprāts! Kā lai nokrītos? Pēdējais laiks. Newcastlē es to 3 ned. Izdarīju. Vēl man ir 3-4 nedēļas. Tieši 4. Nu – tā tad! To ‘Sarkano miglu’ es nespēju lasīt – pārskatu jo gribētos lasīt. Bet – kas nav tas nav.

8.30.

Izgāju vakariņas gatavot. Mani īrnieki tur ņemas jau visu vakaru. Georgs dzen bārdu, staigā iekšā ārā pa vannas istabas vaļējām durvīm un runā un jautā un rādās un izrādās par savu – frizūru uz Geraldu! Un visu laiku skatās tam virsū, un tas kā aita, gluži apmāts. Nekad neesmu redzējusi tādu fire – uguni Georgā – kā viņš skatījās uz Geraldu. Un tad viņš piegāja, un – es redzēju pareizi – ieknieba Geraldam rokā, kad tas mazgāja traukus. Es neviļus nopurināju galvu. Georgs atskatījās uz mani aiziedams pie savām durvīm un noteica: „Some of us are good, some bad.”

Vēlāk viņš iznāca (kad Geralds jau bija aizgājis) sniedzās pēc kādas glāzes uz galda un, gandrīz draudīgi teica „Step aside”, lai gan es tur nemaz viņam ceļā nebiju. Es sapratu Georga lietu… Bet Geralds – vai viņš ir hipnotizēts? Viņā nav nekādas dzīvības, ne jā ne nē – tik lūr uz Georgu, kad tas sāk kā deju. Jā nu viņš tiek ‘apstrādāts’? Es tur nevaru līdzēt. Viņam pašam jāzina kas un kā. Bērns vairs nav, kā saka.

9 p.m. Kāda meitene ienāca pie Geralda, liekas prasīja kādu grāmatu (nabadzīgs iemesls nākšanai vai nabadzīgs īstā nolūka aizsegs), un tūlīt – aizgāja. Žēl. Jā, mani tas neskar, audzināt es nevienu ne varu ne gribu. Katram savs ceļš meklējams un ejams. Un – labākais ir, ka es viņu morāles, vai nemorāles lietas tiešām tūlīt aizmirsīšu un tas manu ikdienas dzīvi ar viņiem netraucēs.

Ceturt. 11 am 7 okt. {piektdiena, 8 okt?}

Pārrakstīju! Saliku garuma zīmes. Vēl – vārdi – kā saukt bosu un boseni?? Jāliek vārdi – citādi iznāk – simbols – saimnieks, boss etc.
Pasts pienāk – vai būs kas? Tikai avīze – un liekās bez manis.

6.30 p.m.

Izmazgāju veļu – tas ir izvārīju, izskaloju, uzkāru un atkal ienesu iekšā – nekādu beršanu es netaisu. Biju lejā – pēc banāniem – dzīvoju no vakarvakara – uz banāniem un pienu (un kafiju) – ēstgriba nemoca. Vēders kā pieliek iekšā ko – ir nemierīgs – kas tas ar mani ir? Bet tas darbojas kārtīgi – traucējumi nāk no citurienes. Anyway – šis diets nevarētu tam skādēt. Jūtos ‘sanīkusi’ – sirds, galvas un ‘krustu’ sāpes nepāriet – lai gan pa – pa dienu neko slikti nebija ejot. Liekas šī sēdēšana ar kājām gultā – tam ar nepatīk. Bet vēja dēļ, man kājas jāliek gultā.
Ko es te dziedu par savām slimībām?
Nosūtīju lugu – ar Geraldu Gailītei. Varbūt tas puika viņu sameklēs!! Es tikai viņu mazliet aizkavēju – te adreses rakstot. Tas man daudz šai reizei (vakaram) nepalīdzēs, tā luga.
Jāraksta cita – Bet esmu – izvārīta. Jāraksta arī Dēliņam un Andrupam.

Sestdiena, 9. okt. 5 p.m.

Vēstule no Dzid. Vēstule no Gailītes – varbūt brauks šurp. Esmu nogurusi. Izgāju staigāt aiz slimnīcas. Tur pie to mājiņu, nāca kalnā balta mašīnīte (kā reiz uz ielas gudroju?) un spurains tumšs skatās uz mani. Līdzīgs. Bet nepazinu. Nogāju līdz tai mazajai (kroplīgajai varētu teikt) mākslas galerijai – varbūt tas cilvēks varētu izpērties no nemākulības. Reiz jau šo – oneman show – redzēju, pārsteidz ārkārtīgais ražīgums, piegleznots kalniem. Dažas vietas jau ok. Un – kas zin! Dažas gan – šausmīgas. Aizgleznots prom no visa kas varētu būt – māksla. Bet tik ārkārtīgs darbs – varbūt ka tas beidzot ko panāk – savu izteiksmes veidu tas ir – ja pats ir spējīgs attīstīties gaumē. Intriģē doma – vai varbūt var tā izstrādāties, uzstrādāties, kā kurmis pa tumsu uzrakties gaismā? Gan varētu atmosties, redzēšana, jušanas, domāšana, vai varētu kaut kas īsts izaugt. Es zinu piemērus – kas nevar. Tāda vārna pērta, tāda nepērta. Kur tāds traks teiciens cēlies? Tak – no patiesības, īstenības – vecie gudrie latvietīši… Tas – sad! Bad! Bēdīgi, skumīgi.
Kāpēc es atpakaļ nākot neskatījos uz to mašīnu (baltu) kas bij pie tās mājas pusizbraukta, vai pusiebraukta? No bailēm – skatīties nu neko neredzēt, jo es jau nevaru saredzēt, brilles vajaga.

Cik labi dzīvību atcerēties, 
     Just maigumu, veldzi iekūstam
           Aizsniedzamies līdz akmens pelēkam cietumam.
Cietumam logu atveramies
  Labi just īsu brīdi... 
Un smagāk grimt.
Tas nevar būt taisnība.

Svētdiena 10. okt. 11 am.
6 am piecēlos – ļoti labā sajūtā – domāju – vesels.
9 ieēdu banānu + 1 krūz. piena – spieda, sāpēja.
Kārtoju māju – piegurstu, sāp – bet atkal cerība – nav tik slikti.
Vēlāk – labi arī nav.
1 pm. Paēdu pusdienu un pēc pusdienu ēšanas jūtos labāk kā pēc brokastu – tā tad progress uz labo pusi. Izmazgāju dažas lietas – sakārtoju rokdarbus un materiālus – daudz ko darīt pie mājas – bet pag. vairāk nevaru – sirds vāja! Kas mani sagrābis – ? Nu – jāsāk ‘pamazām’. Pie Sallijas daudzreiz jutos tāpat – bet skrēju un darījos pēc traka – jo vairāk sevi vēro – jo vairāk redz un jūt. Bet – jāsāk uzmanīties, tādēļ jau atstāju Salliju – tās trakās virtuves un gaiteņa mazgāšanas – cauri sviedros bez elpas. Dulla bāba – viena un otra.

3 pm. Izkrāmēju – izslauc. – izmazgāju verandiņu (gan saliku koferus turpat – jo kur lai glabā?) un – jūtos OK! Marvellous! Varbūt būs ok. Mugura gan kļuva stīvāka un sāpīgāka – bet – ne par traku! Varbūt tā ir tāda Krika! Kā Sarma teica. Un tas vēders pūš un elš vēl no P kundzes partijas!!
Cik veģemaits garšīgs! Haha!

5.30 pm. Iztīrīju šo to savā istabā – saliku koka bļodas un bļodiņas gatavībā. Sīkumu daudz… Un jūtos labāk – stīvums vēl ir, bet sāpes vēderā nejūt, un sevišķi nepiekūstu un sāku izskatīties atkal labāk – man liekas tas ‘Kriks’ mani mocīja. Kā ar dietu? Tievāks es netieku, bet jušanās OK. Jāturpina. Salaizījos veģemaitu – par daudz viens vien tas neder – ‘adatiņas sāk durt māgā’ bet kaut ko uzdzerot – ļoti atsvaidzina! Ja es iemācītos – neēst! Ha!

6 pm. Kādēļ es nezinu, bet tā sāpe, kā jau domāju un saku – nāk no caurvēja uz kājām: spēlēju tikko – cik ilgi, min. 15 – un jūtu sāk sāpēt mugurā, tad tikai zinu un arī jūtu, bet tikko – kreisā kāja jūt vēsumu – tas ir gandrīz nejūt bet caurvējš pa grīdu velk, durvis uz korid. Vaļā, logs verandā vaļā – un lai tas viss būtu ciet – tāpat velk – un nu sāp atkal – bet domāju noķēru laikā – ko lai es daru ar kājām – jāstaigā ‘tūbaiķos’! vasarā jāpērk mokasīni! – Strādājot, staigājot nekas (ja nav īsti vējš vai aukstums), bet mierā pasēdi – pagalam.

6.30. Šī grāmata drīz būs pilna – cik man te laba, viss tik tā cīnoties pa ikdienu un nezin ko vēl. Ārā laikam kļūst vēss – skaidrs, lietus nav bijis, bet tā vajadzētu, dārzs izkalst.
Sarkani – zili gaisi (kā smalka migla?) virs tumšas, pelēk zilas jūras. Vējš ceļas. Krēsla nāk. Neesmu izgājusi ārā. Nav ko vilkt virsū. Un no tā pantsuita ko viņa šuj – laikam tāds ‘mājā ko uzvilkt’ tik būs. Tādas drēbes man sen nav bijušas – ‘tikai pa māju’? Derētu varbūt? Bet man vajaga – uz ielas. Ko? uz jūru ko iet arī – man vajag labas vieglas slacks, vienu iel. kleitu un jūras kleitu.

Pirmd. 11. okt. 1971. 8 am.

Kukabara sauc
Un man gribas senā kalnā iziet
Dziedēts viss?
Ak, nē, tās vainas nedzīst.
Bet šai rītā mirdz
Tas kas tumsai cauri
Mirdzējis arvien.
Kādā brīdī
Tas, kas iznes
Tas, kas izglābj
Tas, kas viegls un dievišķs vieno
              Visus ceļus
              Visus soļus.
Divi bērni iet uz skolu
Runādamies
Pretī saulei.
Vai tie Jūs, Jūs mani tie
No kalna
Kurā šorīt gribās iziet
Runājoties pretī saulei.

Nav laba ko gaidīt šodien – vēstules no bērniem tikko saņemtas – citur – tikai pienākumi un neizdevības: luga neder, es pati par resnu kleitai, ko taisa Aina. Mugura stīva un partija brūk virsū – tur daudz ko gudrot – trauku vajag – un šo to – bet galvenais, tās pamatā nav prieks, kā mūsu Dzidras, Cliva In Laim. Austr. un citi jaunie etc. Partijās – bet kaut kāda sacenšanās labumos – un tas ir, kas prieku viņās mazina pat ejot tur un ēdot, un vēl vairāk – pašam gatavojot. Varbūt es spriežu nepareizi – bet nē, sevišķi ar Pilmaņa kundzes partiju tas bij redzams – ar nenovīdību gaidīja to, ar nenovīdību saņēma – un tur bij – kā lopiņiem piegāztas pilnas lažas ar labumiem. Nabaga cilvēki.

Skaista diena – jūra zila, saule spulgo mierīgos krastos. Man jādomā kā sarīkot manu vakaru – esmu visur tagad bijusi, visās mājās lūgta, man kārta cienāt un godāt. Tam vajadzētu būt – tīram priekam bet te ir savāds – sacensību gars, līdz ar to – atzīšana un pelšana. P. kundze ar kādu protesta garu par to runāja, ar to pašu garu bija piegatavojusi māju pilnu, noklājusi visas malas ar – ēdienu un dzērienu. Te – „ņemat, atņematies”. Un R. kdze sāņus, kā uz senas skatuves, izteica – „Skatījos – no kuras kūkas ņemt, ka neiegāžos neēdamās…” Nebūtu man jābēdā – bet tas pats nejaukais sacensības, vai mazākais – nepadošanās gars liks noskrieties un norūpēties. Žēloties par pasaules iekārtu mēs protam – sacelties un iet pret to – esam par vājiem.
Un man tik – sūdi!
Vakarā jāzvana Gailītei – varbūt labi, ja viņa šonedēļ te būs bet – nekas viegls un jauks tas nerādās.

6 p.m. Jūra pēkšņi gaiši zaļganzila ar tumšāku svītru pie horizonta, kur ir viegli rozīgi, ne visai tīri, iekrāsotas debesis, kas augstāk spulgo baltdzeltenas, pilsēta lejā bāla, krītaini – visfantastiskākais vakars, citur tuvumā te, mājas, koki, tādi pat kā vienmēr – it kā nekas nebūtu noticis – haha!

Biju pie Ainas – nu kaut ko viņa sašuvusi… bikses – ar ‘jūrnieka galiem’ – prāta viņai nav, man tās nepiestāv – Bet – ko tu trakam padarīsi – tā žaketīte ok. Tai gan – visur kaut kas raustīts un tīts un es pavisam neesmu droša, ka tā drēbe likta ‘krustu šķērsu’ – jocīga sieviete, kā pa miglu. Ja arī viņai vajaga tāda fasona – ar platāku lejas gala (pag. reiz nemaz tā nebija) tad – kādēļ viņa liek to uz manas figūras. Nu – redzēs, redzēs. I don’t care. Bet ja būs jāsoļo. Jaciņa izskatās o.k. – bet neizskatās labi uz viņas tas ir man jaunām biksēm – tādi platgaļi ka šausmas. Jūtos nelabi fiziski – vakar tā reimatismu tēja laikam bij no good.

What to think – es jūtos kā muša medū iekritusi ar šīm dāmām. Es gribētu drīzāk tikt pati uz savu roku – bez nekādiem uzdevumiem. Tā Aina – nesaprot neko daudz no tā ko viņa šuj. Platgaļi man nevar būt labi. Pilnīgi – nosit lejā garumu cik nu tā ir.

Otrdiena 6 am. 12. okt. 1971

Es domāju un domāju par savu lugu ‘Cilv. Šķūnī’ – un ja to nevar spēlēt uz vella paraušanu – tad, kaut kas nav riktīgi ar tiem spēlētājiem. Drāmas tur nav ne vienā galā, ne otrā – kur viņi tur redz traģēdiju? Smieklus tur var taisīt visu laiku. Bet – mūsu publika jau neprot par citu smieties – tikai ja žīds gāžas no kruškas! Jeb var, jeb prot? Nekā no Godot viņiem. To stupido Eglīša (kā tas cilvēks tādu dabūja gatavu?) viņi ņem nopietni. Jā varbūt – tur vajadzēja smieties visu laiku? Un tā es arī domāju – bet par vienas personas blaukšķēšanu nevar ilgi smieties – un kaut kā tās beigas – varbūt tāpat kā man – par tām neviens nesmejas un meklē tur ‘ideālus’. Bet tik viegli tur (sēžot starp nopietnajiem) tur nevarēja smieties.
Es domāju – ka viņš tur ‘māžojas’ ar to draugu un Baibiņu naktī – bet cilv. domā, ‘ka viņš dzīvo savos sapņos’…
Kur bezdelīgas pagalmā laidelējas.
Šis vārds jāatceras. Visi īpatni vārdi aizmirstās.

Gaidot te (guļot) kad Georgs būs prom un varēšu iet dušās – es lasīju uz kādas kastes zem skapja – angļu uzrakstu un domāju – ko no tiem burtiem varētu latviski runāt? – kādās kombinācijas tie mainītos sākot latviski skanēt – tur ir:
Baking cups – es lasīju latviski Nabiņ spūks, tas nav nekas, bet latviska kombinācija.
Tur ir: ideal – un man ienāca prātā laidelēties.

10 am. Biju līdz trauku (+ vīna) shopam lejā – apskatīties cik tur šķīvi maksā, šo tad labāk pie Woolī. Salu uz ielas, jo vējš aukst, lai arī viln brunči + džemp. Paskatīju gaļu – roll un mēli. Vai vajadzētu vistu? Vai uzgriežamos? Vai abus?

Biju izsalkusi atnākot, arī nogurusi – un tas ap 2 kilom. ja ne 3! Un pret kalnu atpakaļ. Un noriju 2 nelielus banānus krūz. piena krūz. kafijas ar 2-3 tējkar. vegemite. Feel funny! Nav brīnums! Uz ielas vind inside un outside – Būtu jāraksta otra luga – bet nemaz nedarbojas domas. Vakar mazliet darbojās. Sirds tāda sapūtusies par visu, bet ko nu viņa, pūš, kāda mārciņa jau viņai ir mazāk jānes.

10.30 Ausi arī savilcis vējš. Jāliek vienmēr vate iekšā tādā vējā. Ārā – kaut kas ziemīgs, sens, labi sēdēt istabā un atcerēties kā vēja valodu, senus vārdus, notikumus: kā vecā mamma runāja līdz priecājās (kuram?) mazbērnam – „to vajgija zināt, to vajgija just” –
Jeb tā bija es pati kas tā runājusi? Domāju ka nē. Skumji un skaisti. Un kurš teica – ‘adanata’ – adata un ‘vaignīte’ – zvaigznīte? ‘Lāča, pāča žūžū’ – aijā žūžū lāča bērni.
Jā, teici teic valodiņa…

8 pm. Gailītes no. atkal neatbildēja. Piezv. Freimanim – tam nodots kaimiņmājas num. Jāgaida – bet dabūju. Varbūt dziedāšot Rutupa Koris! Tas var iztaisīt lietu tādu – ka man prasīs long dress? Ko tad? Mērkaķības. Kur tā Gailīte ielīdusi? Liek zvanīt un 2 dien. nav mājās.
Es slinkoju bez jēgas – nekas neiet no rokas – nekas nerodas!

Trešdiena 13 okt. 1971 5.30 pm.

Šodien – rāvos ar ‘sagatavošanās’ darb. Viss gāja labi (arī nauda protams) tik pēd. nesiens bij par smagu – nopūlējos un krusti sāk sāpēt. Ceru – pāries.
Kas viss darīts!:
Notīrīju 2 brass sveču lukt.
‘’                   2 spoguļus
Nokrāmēju sav ist spoguļa priekšu
Izgludināju Ineses aizkarus sarkanīgos un uzkāru!
Nomazgāju visu šo trako logu
Izmazg. spilv. pārvelk. – (tas vēl jāglud.)
Tad 3 reiz gāju šopīt –
1) nopirku atstiepu vispirms – vistu boileri, mēli – salātiem
2) 4 krūzītes + tasītes,
6 vīna glāzes
Liķieri Benedikt.
3) saldskāb. maizi, un visas grocerijas izņemot krēj. un vēl šo to ko nevar ņemt tūlīt, kaf. etc.

Viss gāja brīnum labi – sirds gluži apmierināta ar banānu lietu liekās, staigāt O.K. Tagad ieliku iekšā gandrīz visu jogurtu. Bet – tas nebij labi stiept tik smagas pakas – jāgaida ka pāries, sirds un ‘krusti’. Ak, ak! Un buss turpat bija – varēju ķert… Bet apkrāvies tā, ka ne busā nevar tikt. Ceru būs o.k. Ir jau stiepts agrāk arī.
Izdevu kādus 15 dolārus!
Tie dzērieni gan – dārgi! Un kādēļ mēs sievas iesākam tik daudz tos lietot savās sanāksmēs? Pie Pīļmanīšas – vesels mežs pudeļu! Gluži neestētiski.
Ko man pirkt? Benedikt mazā pudelīte $4 – nezin vai visiem pat iznāks!
Ņemšu tikai vīnu.
Šerry for start.
Un Moseles pie ēdiena. Tā būtu pareizi. Visi tie sparkling ar blīkšķiem – not for me. Jeb – Vermutu un iepriekš to mixīt? No! Tad man glāzes arī nebūtu jāpērk. Bet – vajag – limonāde jādod, kas grib dzert.

14. okt. Pagājis ir nemanīts!

Piektdiena, 15. okt. 5 a.m.

Uzmodos par agri, bet šodien jāsakārto visi priekšdarbi manai partijai te dāmām. Jāpērk glāzes. Vīns, un visi sīkumi. etc.
Vakar avīzē mans dzejolis – Romā. Man pašai tas izsaka visu (apmēram) ko es gribēju teikt, bet es tur dzirdu arī neteikto un kā to dzird vai nedzird citi – tas man paliek noslēpums. Izlasīju – Tas man liekas meistardarbs! Humors, maigums, forma un tāda valoda – kas izklausās itāliska! Ko vairāk kāds varētu iedomāties.

Un tā iespaidā sāku izveidot humoristisku dzejolīti, bet uzdedzu gaismu te (gultā) un kāds briesmīgi nemierīgs naktstauriņš trako apkārt tik ļoti – ka iztraucē – jā visu manu sacerēto pantu!… un noskaņu arī. Varbūt šim nabaga naktstauriņam taisnība – dzejolim Romā ir dziļš emocionāls pamats un ziņa, saprašana – kā svaiga atmiņa par visu ko runā. Bet tas ko te gribēju rakstīt – būtu bijis viegls savārstījums. Jā, nav viegli dzejot. Ne katrreiz to var. Kur tagad, mani tā, 2 g. atpakaļ, laika spēki? Tas bij D un ceļojums. Un tad iznāca kādi kumēdiņi te. Ak, es tiešām dzīvotu kādu laiku no banāniem, lai atdzimtu…

3 p.m. Rīkojos – kaut kas iet uz priekšu.
Vēstule no Gailītes:
Mans vakars atcelts uz – februāri. Haha! Es domāju – nezin vai ies gludi! Jau Ķirpei rakstot piemetināju, kad viņa vēlēja laimes uz to – ka visādi jau ies…
Te nu ir! Ka tik radikāli to darīs to gan nedomāju.
Bijusi apspriede ar Klauvertu un atlikts. Kl. neesot arī izziņojis.
Kas tad ir režisors? – Gailīte.
Jau es skatījos latv. avīzē – kāds cits sarīkojums tai pašā – datumā jau 2 ned. atpakaļ bij izziņots – mans – nav. Jau es gaidīju kas būs!
Bet Freimanis, (laipnā vientiesībā) teica aizvakar – viss kārtībā, Rutupa koris dziedās, Gulbergs un citi deklamēs, Gailīte inscenēs ‘Viņi’. Haha.

Kas vainīgs? Es. Kādēļ pārmaiņa – nezinu, ka luga par vēlu? Bet lugas man nemaz neprasīja – teica vai nu luga, vai citi sīkumi – abi kopā, par daudz. Tagad – lugas vaina. O.K. Bet visa nelaime jau ir tā – ka tas viss iznāk – godinājums, jubileja vai kaut kas tamlīdzīgs. Ja es ko gribētu tā kā es to domāju – kaut ko dot un par to kaut ko saņemt – ne godināšanu, naudu nākošai grāmatai, tad man būtu jābūt tur Sidnejā un pašai jādara vairāk – ne tikai uzrakstīt.

Viss ko es gribētu – ja es privāti dabūtu naudu, un kādā citā izdevniecībā – ne čiku ne grabu – izdotu dzejas! Lai svilpo ar savām jubilejām – ja negrib, man jau nevajaga. Ja nav ko teikt nekā – lai nesaka. Lieta esot tagad pie – Gulberga! Tas it kā sākums tai lietai bija – Gulbergs + Freimanis ieteica. OK – Es varu saprast ka nevienam nav interese tur ķēpāties – bet kam tad dod to lietu rokās tādiem, kas ne var ne ir spējīgi.

„She will {be} all right, don’t worry” – tie ir Gailītes vārdi par vakaru. Un vēl „Lai cik fantastisks kaut kas būtu jāuzved – es to darīšu!”
Še tev fantastisks – nieka literāru vakaru nevar sarīkot. Ar to Gailīti ir tāda klukstēšana no kā tikai vanckari iznāk. Jau ar to izstādi viņa tur izrunājās ellē. Tagad pavisam. Bet – lai, ja kāds grib man taisīt lai taisa, bet no plēšanās tur vidū šinī valdnieku un valdnieciņu jūklī – tur nekas labs nevar iznākt. Tad tur jāiet lauzties dēļ savām tiesībām, vai arī jāklanās un jāizmaksā. Un tā vien – gribētāju un darītāju diezgan – lai tik taisa paši ko tik kurais…
Nu – dabūšu ko labāk izstrādāt – arvien tas pats – gatavošanās… laiks un brīvības būs. Bet dzejas ir jau sastrādātas, tās jāizdod!
Pēdējā, šīs nedēļas avīze.
Eff eff! Paejiet nost vecīši!!

Šodien pie mūsu bučera garām braucot redzēju D. Ja viņš man vēl dotu kādu dzeju! Es vēl mestos iekšā. Es kļūstu mazliet tievāka. Es nevaru iedomāties ēst kaut ko citu, kā: banānus ar pienu!!

Jau svētdienas rīts 1 a.m. 17. okt. 1971.

Aizvadīju viešņas – un varbūt nevajadzēja mazgāt traukus – mazākais ne tik ilgi – gribēju noskalot tik dažus – bet kā sāku – tā līdz pēdējam.
Šorīt, vakar tas ir, izcepu ķimeņmaizes. Izcepu labāko un skaistāko kliņģeri savā mūžā (man liekas) un izcepu saldā piena kūku – tā 2 reiz jācep (peanuts un pildījums). Piena kūka bij burvīga. Rudzate taisni rija gabaliņus! Un kliņģeri visi ēda kamēr vakariņas vairs nelīda iekšā. Bet – es jau nevarēju viņus atturēt no ēšanas to kliņģeri – Sweet sherry – ir prasts vīns. Vai es nevarēju ko citu ņemt. Tad jau vecais Vermuts cita lieta. Bet Newcastlē to man nobrāķēja. Nu – tur visi viņi bij ļurļiķi – tikai liķieri. Ok. Franču liķieri – netaisīju vaļā – dāmas līdz acīm pieēdušās, piedzērušās vīnu – nebij vērts. Rieslings bij feins! 1968. Orlando Barossa Riesling. Merija arī uzlielīja. Bet viņa ēd un dzer no visa ar sirsnīgu patiku un brīvi – bez raustīšanās.

Bija laba partija caur un cauri. Pašās beigās dāmām, kas vēl 4 bij te – piedāvāju cup of tea – un tas brīnum labi garšoja pēc izēšanās līdz kaklam.
Tik daudz foodu nav vajadzīgs. Ko nu ar Benedikti darīt. Jātaisa reiz dāmām tikai kafija. Kādas vieglas maizītes, kādi viegli cepumi un visu mēreni –

7 am.

Sapirktie trauki:
6 tējkarotes              1.08
4 krūzīt + tasīti         1.30
4 liķiera glāzītes      2.50
6 lim. glāzes            2.10
6 vīna glāzes           2.22
                                  9.23
Parāds – $18.

Partija izdevusies 100%!
Kliņģera personīgās īpašības: visi produkti apmēram uz acumēra, samazināti no 2 mārc. miltu daudzuma uz apm. 1 ½ mārc. kā ‘ienāca prātā’ pielikts klāt apm 1 ½ – 2 karotes eļļas.
Raudzēts ļoti ilgi, jo sāka uzrūgt lēni. Tikai taisītas visas durvis ciet, lai vējš nepūš, ‘gas on’ krāsnī turēts, uz silta ūdens katla beigās – bet rauga arī nebij visas 2 oz. un nekad mīkla nedabūja sakarst par daudz, kas dod skābu, rauga garšu mīklai. Domāju jau ka viss saies dēlī – nerūgšanas dēļ, sāku dekorēt (ar sviesta mīklas lapām, mandeļu ziediem, drupačām) un šis sāka celties, kad liku krāsnī jau pēc neilga laiciņa ‘aizmiedza abas acis’ – abi caurumi gandrīz pazuda no uzrūgšanas. Uz pannas uzliekot, mīkla likās vijīga, mīksta un es to viju riņķī vien, kā stirķi, krietni cieši saviju, bet citādi neko daudz ‘neplacināju’ un nespaidīju – cepu ap 45 min, bet pēdējās piecas varēja izpalikt – tomēr grūt labāk būtu bijis izcept. Sastāvdaļas (īstā recepte)
Milti (Moth. Ch. Plain)    2 lb.
Piens                              1 pint
4 olu dzelt.
¾ mārc. sviesta
1 mārc. cukurs
½ citron sula
½ citr. miza
2 oz. raugs
2 pac. safrāna
1 tējkarote sāls
2 oz. mandeles dekorēšanai un mazliet sakapātas – klāt
1-2 karotes eļļas, toties mazāk sviesta
Nedaudz (2 saujas) rozīnes
Kardamons

Dekorācijām drupačām un ‘lapu’ mīklai:
Sviests + cukurs + vanilja, laikam kāda tējkarote ruma.

Šī recepte jāmēģina atkal.
Virsa bija noklāta ļoti biezi ar drupačām (tas ir ne čupām, bet vispāri, lai katrai šķēlei tiek). Apmēram tāds – bij mazliet crowded ‘zīmējums, bet tā iznāca un bij labi ziedi no plašā riņķī liktām mandelēm un vidū čupiņa drupačas, lapiņas, rullētas pēc iespējas plānas lai svars nespiestu kliņģeri lejā.
{Small sketch of decorated kliņģeris}

Nu – apdziedāts šis notikums pietiekami!

10 am. Skaista karsta diena.

Gulēts tikai stundas 3.
Nogurums, bet galva nesāp
Jādomā – ko tālāk?

Pirmdiena 18 okt. 1971.

1 p.m. Ielūdzu Geraldu (+ Georgs) vakariņās – izvārīšu labu frikadeļu zupu no buljoniem, kas palikuši no partijas un uzcepšu kūku – un pielietošu no tā krējuma litra, kas arī palicis. Man ātrāk jātiek no šī food vaļā, lai varu pabadoties.
Redzēju D braucam no lejas ar cigareti kā puļķīti viņa apaļajā galvā ar degunu, kā otru resnāku puļķīti. Viņš jel ir jocīgs.
Pastā nekā un man ir skumji.

6 p.m. Sabaroju boarderus ar speciāl taisītu zupu un kūku. Zupa no tā kur vārīju sivēnroulādi un kur vistu (no vistas vēl lielā daļā buljona paliek fridžā), zupā liku zirnīšus, šellnūdeles, jaunos kartupelīšus, burkānus, frikadeles, un mazu gabalu niera, (to nemaz nevadzēja pirkt) frikadelēs iemīcīju ½ mārc. mincesteak, sagriezu smakli rulādes atlikušo gabaliņu liesumus, divas ripiņas salami, olu, sīpoliņu. Bij pacietas, bet garšīgas – zupa visumā ļoti bieza un laba – izēda visu un tagad happy ar kūku, oranžkūka (gatav. mix) + 1 ola, + 1 kar. olu liķiera un krējums putots ko klāt likt – tīrs krējums vienā bļodiņā, otrā ar olu liķieri. Tas tiešām labi piestāv pie oranžkūkas. Viņi paēd dūšīgi – tas par to, ka viņi labi maksā un ir OK. Geralds aizveda Gailītei manu lugas manuskriptu – Georgs pirka limonādi manai partijai ko biju aizmirsusi, un neņēma naudu. Tāpat no gas bil’a $7.90 samaksāja $7. Un par elektrību arī droši lielo daļu maksās. Tā kā, tas labai sadzīvei, ka šodien viņiem taisu ‘partiju’, dzer arī to lāsīti vīna ko Georgam atdevu no pārpalikušā saldā sherry un Geralds dzer kafiju. Very good. Vienu dienu viņiem nav jāķemerējas ar foodu.
Un es? Briestu kā pupa pēc tā dieting. Būs rītu jāsāk atkal! Fridžs būs tukšs, tad varēs, citādi – nevar iesākt.
Un – kur dzeja?

Otrdiena 19. okt. 1971 6 am.

Saule spēlējas logā.

Vakar pieēdu borderus barodama – uzdzēru vēl te vīnu – negulēju tik labi kā ar banānu + pienu. Gribu tikt pie tā atkal. Un – reiz būt arī brīva no visa te kas vēl jāgaida: vai Gailīte brauks? Vai Gulbergs rakstīs? Vai es varēšu braukt uz Newcastli?

Patiesi – ilgi es tur negribu palikt un runāties vēlēšanās pēc mana vakara atcelšanas ir stipri mazākas – laikam tā vietā doma par darbu mierīgu un nepiespiestu, negatavotu ‘speciālam gadījienam’. Bet – jāaizbrauc uz kādām dienām būtu!

8 am. Mākoņi pieņemas, vējš, vēss. Varbūt līs. Es cīnos ar kafiju un salami. Vai tā vajadzētu? Bet – kamēr tas viss būs apēsts – Ak! Neesmu iemācījusies daudz. Un nemaz nevaru rimties ar jogurta pusīti un kafiju, kā sākumā domāju.
Pārlasu te dzejoļus, pamestos. Dažs liekas labs.

11.30. Pastā – nekā.

Nemiers. Nezinu kā valdīties. Noslaucīju ist. priekšu, pārstādīju dažas puķes. Lietus sāka pilināt. Nelīst tālāk.
Jālasa – jāmācās kaut kas prātīgs – lasu lēnām to Prustu – patreiz tas kuļas par savām Guerment princesēm un tur ne vella nav.
Par moderno mākslu – ko Pat iedeva lasīt – neko nevaru paturēt prātā – tur salīdzina – lielāks talants, mazāks talants – tas nav nekas, brauc pa visu pasauli no 1945 – un tas ir – pavirši. Vai arī – pārskats kādam – kas jau visu zina. Es to visu nezinu, Amerikā etc.

Trešdiena, 20 okt. 9 a.m.

Saule. Nevarēju gulēt no gaidīšanas, lai sāktu šo dienu. Uz ‘uzprovi’ jāiet, pasts jāsaņem – vai būs braukšana rīt uz Newcastli? Bērniem jāraksta etc. Varbūt Rudzate nāks. Varbūt gribēs vest uz izstādi. Ja varēs iekombinēt OK. Bet – nekādu vajadzību man nav. Gandrīz labāk atteikt. Lai tiktu mazliet vaļā no viņas – viņa mazliet ‘uzplijas’ ar to, ko viņa grib, kas viņai izdevīgi. Labāk lai nāk un maksā par klavieru stundu…

Mani borderi – guļ kā beigti! ‘Netur sitiena’ – kā Ģermanis savā grāmatā saka. Uztaisa viņiem partiju ar 1 ½ glāzes vīna – šie gar zemi, nāk nelaikā no darba mājā, neiet uz darbu etc. Nezin kas Georgam lēcies – vakar sarūdzis bij mājās no darba ap 12 dienā. Žēl – ja atkal izsviests, vai maina darbu. Būtu man samaksājis elektr. bill – bet ja pašam ies švakāk – manas finanses cietīs. Kur lai ņem naudu?

Rīt – braukšu uz Newcastli. Mana partija izdevās necerēti labi. Izcepu labāko kliņģeri savā mūžā (Rīgā saka kringeli – Kringel – ogu maize, dzelten maize? Var tā būt arī bez ogām un ne dzeltena…) arī citas lietas nepievīla, labi. Tas padarīts. (Pārpalikumus bagātīgi izbaroju īrniekiem, kā tas klājas.)

Septembris 1971 (Ķikure/Kikure)

Trešd. 8.30 am. 1 sept. 1971.

Pār jūru ceļas vētras melnums un aug šurp lielāks. Vējš no P. Kembl. puses. Man salst te un tur – reimatisma pilns? Liekas nē. Tikai – tāds, uz to pusi. Un – labi ir ka var sēdēt un nav nekur jāiet. Izturēju jau skraidot uz Salliju – bet kļuvu gan nonīkušā skatā un cik ilgi varētu ziemai turēties pretī. Tagad – te jau kā ola – te šis te tas. Gulēt vajag – tad labi. Tagad – vēl jāpārraksta – un nevaru un nevaru to izdarīt. Šausmīgi. Es – rakstu ko vairs sev? Tomēr – arī sev, bet ne tik brīvi, un tas varbūt ir grūtākais – izspraukties caur to adatas aci – lai būtu publikai bet pats sev.

Ceturtdiena, 2 septembris, 4.30 p.m.

Raksts par Šartru nosūtīts Dēliņam! Ko es tur plēsos ap to! Kādēļ tas grūti rakstījās? Viss šķiet jau desmit reiz gatavs – un nav. Man – ir jāraksta viss cauri uz reizi, cik vien to var. Tā ir mana vēlēšanās un it kā vajadzība. Tā ‘pa gabaliņa likšana’ kā rakstot arī Anš. Eglītis – droši vien laba lieta, kā citādi varētu uzrakstīt romānu? Bet dažreiz ir, ka šie gabaliņi pludo kā pajucis plosts, pa kokam atsevišķi, un dažreiz tos grūti sasiet kopā. Protams – ja esi pieticīgs un ņem to kas reiz uzrakstīts par labu un pieskaņo jaunteikto tam – tad ok. Bet ja tu ar jaunu sparu ražo tālāk un sagrozi iepriekš paredzēto domu – tad ir mess un mess. Jābūt uzmanīgam, nedrīkst atkārtot variācijas, domas variēt, katrā ziņā – nepārgrozīt, noklīst sāncelos. Nu šoreiz bija īsti – jārokas atmiņās, lai varētu atcerēties dažas lietas un protams jāuzmanās samuldēties vēsturiski nepareizi – jo Šartra ir Šartra!

Dēļ mana – nakts stāsta – Rudz. kdze arī negulējusi! Traki, traki – burlaku stāstus sāk Ķikure rakstīt un sievas neguļ…
Pastā šodien nekā.
Dzeja pēdējā laikā nerādās ārā!
Ko ar lugu! Bet Dēliņam jānosūta pietiekami šai laikā līdz manam vakaram – tas varbūt vai svarīgāk kā tā luga – jo to varbūt atteiksies sagatavot tā kā tā – tā jātaisa – vēlākam laikam. Tā jau Gulbergs teica – festivalam!!!

Iztīrīju mazliet māju, izmazgāju matus. Veļa jāmazgā – bet citādi – viss brīvs rakstīšanai. Esmu tīri te nocīnījusies pa šo dīvānu ar visām grāmatām. Man vajaga te nelielu galdiņu rakstāmmašīnai – un tad viss var palikt kā ir – mans desks guļamistabā, dīvāns te lasīšanai un uzmetumu rakstīšanai un strādāšanai tad – kad vajaga ielas un dzīves tuvuma un guļamistabā nevar izturēt. Tagad tur arī – auksts. Galdiņam te telpas pietiek visu neizjaucot.

Piektdiena, 3 sept. 5 p.m. Pastā – nekā!

Izmazgāju veļu. Citādi – diena noslinkota.
Biju līdz jūrai. Nejutos te labi – it kā galva sāp, nelabi, nogurums – aizgāju un atnācu, nebij viegli – bet tagad ir O.K. sēžu un atpūšos. Iegāju antīku veikalā – vai vēlaties seškantīgu ar vienu kāju? Veclaicīgs tējas – pēcpusdienas tējas galds. 2 dolāri. Hm? Vecs maita. Bet izņemot, ka 1 kāja mazliet traucē sēdētāja kājas rakstot, to varētu arī ņemt. Viņš te tai ziņā būtu O.K., ka ir veclaicīgs tea table. Hm? Ko darīt? Paņemt? Gandrīz gribētu – par 2 dol. Neko nedabūs. Man derētu lielāks ar atvilkni. Bet tas jau būtu sapnis, dabūt kaut ko ar atvilknēm.

Un tagad, kādu pusstundu jau, man nemaz nav labi – sirdī dur sāpe un man negribās ne kustēt. Pārpūlējusies no tālas iešanas spaidu kārtā? Laiks ļoti skaidrs – lietus nevarētu nākt? Citi laika grozīšanās apstākļi? Kafija?
Latv. avīzē – (no manis nekā – nav dzeju man vairs ko sūtīt…)
Melb. par Godo bijis referāts. Beckets notiesāts kā „pilnīgs draņķis un komunists, redzams tas tieši no Godo, un vispār tāds, kopā ar visiem domu biedriem.”

Man skumji – ka ineteliģenti latvieši ir tādi fanātiķi, tādi ‘slimi’, kā no kādas ‘brāļu sektas’. Un žēl – ka tā muļķa vista Vija Spoģe nav parūpējusies izprast – kādas dekorācijas taisīt. Varbūt ja Spoģe būtu devusi tam kokam zaļas lapas (kā Bekets to prasa) varbūt būtu kāds mazums saglābts. Bet varbūt arī nē – teiktu: „Lūķ, komunisms zaļo.” Idioti, kas nevēlas mākslu baudīt – kas rokas un meklē mēslus. Kam nav cieņas pret garu nemaz. Kas ir as mieru ‘izstudēt desmit grāmatas’ – lai atrastu iemeslu apgāzt kaut ko, kas ir vairāk vērts, kā viņi, kas dzīvo, kas ir gara radīts! –––––-

Plikš karogi vējā
Ar skaņu pieklusinātu
Kā viegli aplausi dienai
Zaļām vijām kas vīta.
Nu šķiet – tas sen jau....

Sestdiena, 4 sept. 8 a.m.

Latv. avīzē prasa lai iesūta vietu nosaukumus (Latvijā) valodas pētīšanai. Jaša varētu labi atbildēt… Viņš zina Ļaudonas visus kaktus, arī Sāvienas, Mārcienas, Saikavas. ‘Lielmātes tilts’ ‘Velna tilts’, Lielais krogs, Kalnvirsa, Mežduses…
„Liela Dieva kalpošana, maza grēku atlaišana” dzirdu viņa balsi, viņš teica tik izteiksmīgi.
Es līdz viņam īsti nenotiku – varbūt pašās beigās – es vienmēr biju tāda sevī un nekā nezināju – kas īstā dzīvē vērtīgs. Tomēr – kaut kā jau sapratāmies. Varēja jau viss iznākt labāk – jau tā lidmašīnas kavēšanās – etc.
Nu gan būtu jābrauc uz Newcastli! Sirds izsalkusi pēc mīļiem cilvēkiem, pēc siltumas.
Bet – luga? Kādēļ es nerakstu? Desmitreiz es varētu to izdarīt – tikai es gribu pāri par to, ko es varu. Bet es jau nezinu – ko es varu? To redz tikai kad izdara.

12 pusdienas laikā.

Biju šopīt, iztērēju nākošnedēļas naudu!
Medus – 2 podi! Labs medus.

Man liekas es pabeidzu un uzrakstīju iesākto dzejoli – Francijas meža izcirtumā.
Tur apsēdos uz priedes celma… pašai patika sentimentālais un tomēr man liekas balansētais sākums, kam bija justas, bet neuzrakstītas beigas, tagad es tās notvēru. Man liekas es šorīt tik labi atcerējos to momentu, ka pateicu to, ko toreiz domāju. Bet ‘aizdzejoju tam pašās beigās garām’. Tagad es to notvēru – to, ko toreiz izjutu, ka mazie ziedi it kā sargājot steidzās stiepties pāri, nesegt zemi… Tas bij jauki. Es domāju – Man ir viens dzejolis. Sentimentāls? Jā!
Ko es skaitu – par uzrakstītu?
Kad ir notverts (apmēram – līdz pilnībai to nevarētu, no nav robežu) – tas, kas izjusts, izdzīvots.

Uzrakstīt dzejoli – kas dotu man tādu pārdzīvojumu kas man nav bijis? To es neesmu mēģinājusi ne varējusi. Varbūt ir arī tādi sākumā bijuši – apmēram tādi. Bet ja man viņi nekā nenozīmē, vai kādam citam tie var ko nozīmēt?

3.30 p.m. Mocos atkal – radīšanas mokās, vairāk gan – sirdsapziņas ēdās, ka neko nedaru.
Man gribās braukt uz Newcastli. Citreiz gribās tur būt, ne braukt, tagad – ar mieru arī braukt. Bet nevar, nevar. Lugas jāpamēģina – lai arī vēlu.
7.30. izgatavoju carry, no ‘lētas’ gaļas ko vakar nopirku – un nekāda lētuma tur nebija – bet carrys ok.

Man liekas, mana vientulība mani sāk nospiest. Es pavadu daudz laika ar viņu cīnoties. Zināms – man vajadzētu sadot pa dibenu. Vakaros esmu nogurusi un nekad nekā nevaru uzrakstīt. No rītiem – gaidu pastu un skraidu nemierā iekšā ārā. Sāku rakstīt – ja to var saukt tā, tos pāris vārdus – to lugu par suņa lediju – bet tā taču būs rupja – tādu nevar. Kā lai izgrozās?

Bet – man jāgatavojas manam vakaram. Un – man sāk likties arī, ka ar to vakaru viss ir viens pārpratums. Kad runāju te par naudu jaunai grāmatai, ar Gulbergu, un nācām uz domām – rīkot manu vakaru, mana doma bija – saņemt visu kopā, kas derīgs no mana rakstītā kāda vakara pildīšanai – un taisīt to gatavu – lasīt prozu, dzeju, varbūt kaut ko tēlot. Un – par to būtu maza ieejas maksa kā tas te parasti ir – un tās kāda daļa nāktu man, manai nākošai grāmatai, tagad dzirdot un redzot kā tas iet – iznāk, ja kādam rīko vakaru tad tas ir viņa – godināšanai. Ne viņš (nabags) kaut ko dod, bet – viņam dod. Tāds vakars protams, protams – var man glaimot. Un aiz kādas ‘spīdēšanas vai tikai noturēšanās’ kāres, es varētu kaut ko vairāk, kā parasti uzrādīt. Tas katrā ziņā būtu man ieguvums. Bet – mana doma bija citāda.

Svētdiena, 5 sept. 9 a.m.

Nomazgājos, paēdu (domā, tur nav darbs?) Izzīmēju latvisko musturi no saplīsušas Mrs. Sidorenko sedziņas (bij ko kreņķēties, bet izdabūju) Viņa grib to no jauna kaut kur izlietot šūšanai.
Un sāku dzejot, domājot par to, ka es nelietderīgi nokavēju laiku tincinoties vēl ap to dzejoli domās, ko vakar izrakstīju un nobeidzu. Bet kas it kā prasa – būt vēl izdomājams, vēl izlolojams, kad tas jau gatavs. Varbūt arī šai procesā kaut kas tiek mainīts, kāds vārds labots vai apšaubīts un pieņemts tomēr:

Tu nāc kā maza saule. Un ej.
Un kad tu nāc un ej
Laiks tuvi tāli jādod tavai nākšanai
Un tavai iešanai.
Ir ausma jāsvin,
              Un riets –
Lai gaismas izplaukt var
              Un izziedēt.
Ja ar neko tur mainīt, grozīt nevar
Ja kas tur kļūdains šķiet
Kā mazi mezgli paliek,
Lai tas tiek apstiprināts,
Apzīmogots, pieņemts
Tas ceļš, tā pasaule kur tu
Kā maza saule nāc un ej.

––––––––––––––––––––-

Francijas mežmalā

Tur apsēdos uz priedes celma
Un raudzījos kā virši zied
Un klausījos kā viršos vējš
Kā smilgās vējš,
Kā man pār seju rīta vējš
No sveša meža zaru šalkām
Sen sen dzirdētas skaņas nes.

Bet man bij jāceļas un jāiet.
Tur līdzās dzelzceļ sliedes bij
Kur vada tās, kas to lai zin?
Bet man bij jāceļas un jāiet.
Uz kurieni – kas to lai zin.

Es nolauzu sev kazenāju
No visa tas bij senākais
Ar savām melnām ogu acīm
No bērnu dienām raudzījās
Man neizprotams vēl arvienu;
Un noliecos pie baltās smilts
Ko mazas, saules siltas puķes
Kā pasargājot steidzās segt.
Bet man tai nebij jāteic daudz:
„Man jāiet tagad. Bet varbūt
Varbūt kaut kur, kaut kad
Kaut kā. Mēs tiksimies.
Kas to lai zin”.

1.30 p.m.

Un – nu man liekas tas viss – nederīgs, tas rakstījums! Ko lai dara? Rakstīju lugu (suņa lieta) un sāka tie cilvēki man ‘runāt un stāstīt’, kad staigāju pa istabu un domāju – sēdos to uzrakstīt – nekā, pazuda visa jēga. Ko lai dara?
Ārā auksts. Jūra ļoti zila. Varbūt nākoš svētdien kāds atbrauks? Domāju – Idu varbūt šodien? Bet izbraukusi te viņa ir visas malas… Pag. reizē bijām tādas sirsnīgākas, brīvākas. Bet – kur mēs bijām? Oh, tālu. Kur kukabara nāca mieloties – pie ezeriem, vēlu krastā. Man mani pašas vārdi šķiet tik tukši, plakani – tik – vienkārši. Kas tā par dzeju? Dzejai jābūt greznai. Viss greznums zudis. Spēlēju vakar un šodien kādu ‘gadu vecus’ Bacha gabalus un tas laiks atnāca, tas toreiz ne tagad vārdos pasakainais – tas, kas tad bija – D. sāpes, nepatikšanas, vēl – vairāk dzīves.

Georgs svilpo un ākstās pa virtuvi, laikam nezin kur likties, gatavo sev pusdienas. Liekas viņš būtu gatavs uzaicināt uz kādu spēli. Nē, ne es. Man pretī kaut kas – Aizspriedums pret viņa jaukto izcelsmi? Nē. Stupid – bet kaut kā tā un droši vien ne tā. Mani viņš nesaista, ne tādā veidā. Varētu teikt – žēl. Bet labi, katrā ziņā labi.
Man trūkst Ineses vēstules. Kā viņai iet? Sestdien, vakar tas ir, domāju būs. Nebija. Laikam steidz ceļot. Bet no sava vienas ceļojuma bij laika atrakstīt kartiņas. Nu jā – tagad solīja vēstuli.
Būtu jāiet staigāt ārā. Kur? Tālāk. Bet nedrīkst jau – kalnā, mežā, vai kur – viens iet. Un nevar aiziet.

Aiz mana pleca logā, no tāla skrējiena pilsētai pāri, no
Golfa laukumiem un ostas
Vējš svilpo
Dzied spraukdamies starp koku un stiklu
Pacietīgi visu laiku
It kā tas viņa lielākais uzdevums būtu –
(viņa) vēja, kas kuģus apgāž,
Jumtus nosviež uz ielām
Puķes apputekļo un augļu kokus
Dzied manā ausī
Visu svētdienu
It kā tam kādi nodomi būtu
              Jeb tikai gulēt te palodās nācis
              Pats miega dziesmas sev dziedot.

4 p.m. Te, izraksts no kādas lapiņas runājot ar bērniem par latviešu puķu un zāļu nosaukumiem:
Gaiļa pieši – dzelt. puķes
suņu burkšķi – lieli zaļi lapaini
cāļu galvas – dzelt. puķes
kaķu pēdiņas – sausumā aug. puķes
zaķu pautiņi – pelēkas mīkstas sausumā augušas puķes
vilka mēles – kāds lapains stāds
kumeļu pēdas – nezinu, apaļas lapas
velna sūds – kāds stāds
cīruļu actiņas – puķes, laikam violetas
bezdelīgu actiņas – lauku mazas atraitnītes puķītes
dzegužu lini – sūna kas zied
vanagu zirņi – vītenis violetiem ziediem
lāča purni – sēnes
gailenes – sēnes
ķēvju pupi – sēnes
bišu krēsliņi – dzelt puķes, dārzā
peļastes – puķes
gaiļa bikses – puķes
kazas bārda – kāda puķe
zirgu skābene – zāle
cūku pienene – puķe
raganu vēmekļi – piepes
lapsas astes – puķe
brieža sūna – balta sūna
lāču sūna – zaļa sūna
gaiļa pieši….
Dievkociņš – krūms, smaržīgs, smalks, viegls

Pietiek.
Oh vēl – lāčauziņas.
Dzīvnieku mīlestības pasaule.

Pirmdiena 6 sept. 8.30 a.m.

Mazgāju, tīru šo to, kreņķējos par sevi, par citiem par dzīvi un tam nav nekādas nozīmes. Gribēju aizmest vecās avīzes – atšķīru, tur Dzidra starp latviešu jauniešiem, tik labi izskatās! Izgriezu, jāaizsūta viņai – latviešu sportistu sejas.
Es nevaru – to lugu!!! Tās 2 – lugas!
Nosista diena – pasta nav. Vārīju zupu (pagara iznāca…) baroju Georgu (viņš reiz mani nupat ar zupu vakariņās pabaroja) izšuvu otru spilv. ar izvilkumu – iet ātri – tikai – tur vēl par maz.
What the devil – es te to rakstu?
Kaut es tās lugas varētu izspiest! Tad viss ietu labi pēc tam. Bez spiešanas un gribēšanas vairāk kā vajag.

… un pienāk vakars. Kaut kur manī (dzīvē, dienā, ķermeņa iekšienē, garā?) ir tukšums un tas spiež un nomāc (kā jau kad tukšs vēders, teiksim…) un es nevaru strādāt mierīgi. Kaut kā sevi piemānu un mani piemāna un laiks aiziet – laiks iet, laiks vairs nav…

Otrdiena, 7 sept. 1 p.m.

Pastā nekā, tikai Silkalna vēstule, kāda skolotāju sabiedrība lūdz bērnu stāstiņus par ziemsvētkiem. Es varētu kaut ko teikt par puķi – Xmas bells un krūmu Xmas bush. Bet kas tādu ko klausīsies?

Trešdiena, 8 sept. 12 noon.

Silta diena. Pastā – nekā. Vēstule no Klauverta – atsūtiet ziņas, datus par savu grafiķa izglītību, kādus darbus darījis, kad dzimis, kur dzimis etc.
Taisni jāsaka kā Pozzo – vienmēr kad, kurā laikā, no kura laika? Nepietiek ar to ka dzimis un te vēl esi. Nē – dati, dati. Man tie vairs nepatīk. Anyway – biju sākusi pārrakstīt lugu (2 lappuses jau tīrā…) te šī vēstule, nemiers, pārmaiņas, jāmeklē kur kādi dokumenti, jādomā kādi darbi sūtami. Bet – ceru atgriezties pie lugas un uzrakstīt – kāda iznāk iznāk.
Silts. Man nav ko vilkt visrū. Un man šausmīgi kož vientulība, bērnu trūkst, dzīves – tā, kas bija dzīve. Spogulī – krunkas – nejūtos labi pēd. dienas – tas ir neizskatos labi… Vaidu, gaidu etc etc.

9.30 Klauverta vēstule izmaisīja man rakstīšanu. Rītu – jāpiespiežas. Ir šis tas domāts, tālāk, viena otra maza sīkdaļa. Tik jāliek kopā. Rīt no rīta jāmazgā arī mati.

Par Nagari jāuzraksta stāsts. Kaut zinātu kur ir ieracies iesāktais uzmetums? Kurā kastē, kurā plauktā pēc izvākšanās no Geralda istabas, vai pirms ievākšanās tanī, pirms Geralda atnākšanas…
Kurjā karjā Jūs karjojāt????

Ceturtdiena, 9 sept. 7.30 a.m.

Sirds nelāga, vai no vakardienas stāvēšanas uz galvas vakarā? Jāuzmanās pat ar to – ne tik ātri un varmācīgi. Bet – kā ar visu – kad to dara, tad nemana. Mazgāju matus.

4.30 p.m.

Jūra ir nemierīga
Pūš silti vēji
Debesis aizmācas viegli
Aizplīvurojas daudz vieglām mākoņu strēlēm
Vēja izvandītām.
Silts vējš svaidās ielās.
Krīti gar zemi 
Un raudi. 
Tu neesi sagatavojies nekādiem svētkiem
Kā svētki var nākt pie tevis?
Debesis jaucas, satiekas, šķiras
Veidojās mīkstas mākoņu saliņas
Saplūst un atplūst
Nemiera rotaļās.
Jūra puto mīksti
Kā alus.

Pāri 12 naktī. Kārtoju dzejoļus, rakstus. Tad sāku likt kārtis.
Kādēļ, kas to lai zina, gara stāvoklis pārsviedies uz labu. Kādas dienas viss likās – bleķis! Bet tagad atkal – Liekas daudz kas labs, kas rakstīts. Daudz dzejoļi – nezinu cik labi izveidojušies pirmā brīdī. Bet man netīk tos pārveidot. Man tie zaudē savu nozīmi tad. Īstā brīvā panta radīšanas veids ir – bez malšanas un kalšanas, momenta… nevaru teikt, bet gandrīz momenta darbs. Darbs kas tādā dzejolī ir likts ir likts agrāk, pirms viņa uzrakstīšanas – tas ir sevis audzināšana.

Ārā vētra. Bija fascinējoši sēdēt pie loga un just vētru ielā kad dzejoļi no Newcastles pārrakstīju – arī par vētru, man patīk tā dzejoļa vētras apraksts – „smiltis, lupatas, kaķi, tukšas konservu bundžas…” Un es atceros to labo nakti, kad pus pilsētas bija piedzīta ar smiltīm no jūras. Labais vecais Parnell place, un Dzidra gāja uz Teku ar lielo brūno adīto jaku…

Piektdiena {10.9.71} 7.30 a.m.

Piemācies, bet ar mākoņu svītrām un gaismu horizonta malā, silts. Vējš purina kaimiņu izžauto veļu – jautri kūleņo, dejo, kā karogi plivinās. Kā Rembranta diena. Bet pie jūras pelēcīgā ziluma, kā sveces, kā meitenes stāv egles. Debesis dzied kādu dziesmu.

5p.m. Ienesu manu mazo rakstāmgaldu te – patiesi šai istabai tas, kā govij segli, bet ērtāk būs man rakstīt un turēt tuvumā (atvilknēs) piezīmes un visu kam jābūt pie rokas.
Šodien – absolūti nekas nav radīts – ko vakar te laboju, kādas dzejas – liekas nepilnīgas. Kārtoju dzejoļus, sakārtoju atrastās dubultnieces 30 Zariņam nosūtītajiem, pielieku ‘krājumā’. Tas ir – ar vienu roku lieku klāt, ar otru ņemu nost. 4 mēneši tukši no dzejas, (Lūcijai Kalniņai nosūtītas divas – neatstājot norakstus) izņemot šīs ikdienišķās… kā lai tās restaurēju – tās bija pašai labās. Ak – tik vien nevar kā sava repertuāra dzejoļus paturēt un atsūtīt, kad man vajag. Šī ir gausa lieta – pārrakstīšana un šķirošana. Daži ir un paliek tādi – pusperētie. Kaut kas labs – bet kaut kas klāt tiem – vājš. Un to grūti nokasīt nost. Dažreiz izdodas. Dzejolis – jāizstrādā puslīdz gatavs, ja ne pilnīgi gatavs, uz reizi!

Prasības.

Protesta gājienos jāstājas
(Join the club)
Zem kāda saukļa jāiet
Barā jasadodas
Un tad – tik cilā kājas
(Seno solāmo, seno...)
Vēji strauji
Kaimiņienes veļu plosa visu dienu
Mākoņi draudīgi un – dūmi!
(Ko tie tur lejā var dedzināt
Bez mitas?)
Tiesības jāizkaro
Lai pieliek algas un pensijas
(šī nauda visu laiku krītas
Sviests ceļas)
Un lai savalda jūru
Tā atpakaļ krastā
Gāž mēslus.

–––––––––––––––––

Jūra ir melni zila,
Tās mala no horizonta stāv atstatu
It kā tā būtu tur pielieta
Kā nokrāsots dēlis.
Balts punktiņš tur cīnās labu laiku jau
Tikt pāri šai asai malai
Zem vienīgā mākoņa gari izrobotas rožainības
Kuģis, tālbraucējs.

7 p.m. Nejauši atšķīru un sāku spēlēt Haidna (simfoniju) sonātu, ko spēlēju Summerhillā kad ar Dzidru saņēmām dzīvokli. Tik cerību pilns laiks, sākums kādai dzīvei un – pēkšņi izpostīts, samīts, nospiests: Dzidra aizrauta uz Newcastli – vai es nevarēju pamest to dzīvokli un braukt līdz? Bet no kā es dzīvotu? – no kā es tur dzīvoju? Es mētājos pa faktorijām, ieskrēju tādās nelaimēs… sapostīju visu dzīvi tur mocīdamies vienā tumšā istabā, cerēdama, meklēdama nezin ko – strādādama factorijās – nejauki!
Un cik cerību pilni sākās. Tur tāpat nebij gaisa – tai mājā!

Bet bija arī diezgan labs laiks – jostu fabrika, kur pakojām čūskādas jostas, un Stevens – bija viss mans. Kurināja rītos krāsniņu manas vietas tuvumā, vācietes, kas tur bija lielā vairumā, plīsa no dusmām. Bet ko es varēju ar Stevenu iesākt? Varēju arī, viņš atnāca pie manis: neviens nav tik pareizi mani atminējis, (atšifrējis, saka).

„You are a girl. I see it in your eyes” Un skūpstot tā aiz sakostiem zobiem runāt – „I love you, I love you.” Bet viņam bija sieva. Heavens – tā sieva jel nebija viņam līdz. Manā izpratnē laikam – bija.
Un tas dārziņš ko es tur izplēsu, iekopu. Nekad nekur man nav tā ziedējuši puķu zirnīši, saujām plūcami, pāri galvai – viss – tukšumam, vientulībai.
Tikko ieraudzīju dzejoli – ‘Pēc viņu aizbraukšanas’ man pašai tas nozīmīgs – pēkšņi ieraudzīju viņa sentimentalitātes vērtību.

7 pm. ‘Cītīgi strādājot’ uzrakstīju arī trīs lappuses no lugas, jau no 1 pm. un laikam jau pirms tam. Ko es iesākšu? Man likās – ka es ‘īsti ražoju’! ha!
10 pm. Vēl uzrakstīju 2 plānas lapiņas. Bet kaut ko sāku just – tikai jāuzmanās, nav jāliek runāt tiem par daudz – tie tēli rīkosies paši un palīdzēs man. Žēl ka jau pag. nedēl neienesu šo galdu te. Pavisam cita strādāšana! Varbūt rakstīšu! Un ja vienu tad otru arī.

Vēstule no Dzidras, tāpēc to vairāk atceros, šī dzejoļa dienu. Cik daudz mīļu vārdu Dzidra prot pateikt. Liekas viņa ir o.k. ja darbā atliek brīdis kad rakstīt vēstuli un tulkot dzejas. Ko tad vairāk vēlēties! Tad mājās viņa var gleznot. Bet – kur Inese?

Pēc viņu aizbraukšanas

Rīts piemācies.
Uz kamīna apstājies kluss
Klāva rožainais pulkstens.
Uz grīdas izlocījies,
Maigās kaudzītēs sakļāvies
Kāds liesmains dzijas gals
Košs mīlīgs dzīpars
No Dzidras adījuma.
Bez vēja rīts
Bez saules,
Bez steigas
Grāmatas atvēle, vakar neaizvērtas...
... Kafijas smarža iederētos
Un tējkarotīšu piesitieni
Un smiekli. Tos dzirdu vēl
Un viņu kustības dejo vēl
Pāri uz salmu pītā paklāja
Kur izlocījies sarkans diegs.

Tā bija skumja diena, bet vēl pilna viņu tuvuma, vēl es skatījos istabas vidū uz sarkano Dzidras dzijas galu, uz vietu kur viņa sēdēja kārtodama savas skices, atspiedusies brīdi ar roku uz grīdas. Toreiz redzot šo bērna roku, mani satvēra asa sāpe – par viņas likteni, par to – kur viņa dodas, kā viņai ies. Es nevarēju viņu glābt – un viņas ceļā vēl gaidīja daudz laba. Tāpat tas būs – tāpat tas ir – kā arvienu – grūtumi ir jāpārvar un laime un sāpe ir sasietas kopā neatšķetināmi.

Svētdiena. 12 sept. 1971. 8.30

Es vēl neķeros pie lugas. Citi stāsti maisās pa galvu. Liekas Chartres aprakstā, kas pie Dēliņ kga, tāpat Illieras – ir labas lietas. Un jāstrādā visas ceļojuma piezīmes tādā pat un vēl personīgākā, dziļākā garā. Lai gan – beigās jau es gandrīz katru aprakstu notīru no liekā. Trūkst tikai tās momenta piezīmes kuras nozaga un kuras neuzrakstīju. Lai gan – ja tā, kā ūdens līdējs – aizbāž ausis un aiztaisa acis, un nolaižas īsti tur atpakaļ, kur biju – tad var gandrīz visu sameklēt – visu ko redzēju un jutu. Bet – varēja būt piezīmju vairāk.

Un tagad – luga. Man gribētos ceļojuma lietas – bet – bij jau pat šorīt laika diezgan rakstīt arī to – bet, bet… Maisos pa Prustu un mazliet sāku atšķirt grāmatu ar kritikām par viņu. Saprašanai traucē valodas nezināšana, filozofisko jēdzienu vārdi jāskatās vārdnīcā un vienmēr tā nav pie rokas – dažreiz grāmatu plauktā vai uz kamīna. Hehe!

2.15 pm.

Nekur negribētu šodien braukt, ne kādu viesi saņemt. Strādāt ir labi, pie galda te – cita lieta. Beidzot – var strādāt, tāpat, vai vēl labāk, kā kad tulkoju Godot otrā istabā.

Izskrēju, apmetu līkumu, lai nesastingtu. Paēdu lunchu. Tagad jāturpina. Iet lēnām – bet uz priekšu. Dažas lietas – nevarēju atrast (uzrakstītas) rakstīju otrreiz – Tas viss nenotiktu – ja desks te visu laiku būtu bijis, vēl plašāk apkārt visur jābūt tikai ar rakstu lietām nokrautam.
Ielā redzēju labus – ļoti skaisti augsti izaudzētus, izgrieztus no apakš. zariem brīvus, eikaliptus rindā gar ielu un gar dārza ceļu uz māju, kalnā – atgādināja papeļu alejas.
Un redzēju parasto neglīto – mašīnā sēž kāds ēd, pakš – pastiepj roku izmet iepakojumu vīkšķi – kā govs tīrumā… vid. gad. austrālietis. Tie ir tie ļaunākie – vecais gājums – bērni mācītos, uzvestos labāk, ja vecie nebūtu tik – pieraduši tam.
Saule – bet vējš auksts. Lai arī gaisi nav absolūti skaidri – tomēr auksts vēl.

Pirmdiena 2 pm 13. sept.

Landlords (cigareti kūpinādams) bija un saņēma $102 – par 6 ned.
Vēstule no Austras Latv. un no Ineses kart.
Labi. Bet nekas mani nenomierina – vakar nejauši te uztvēru kādu grām. par sex un pārskaitos uz saviem ‘labotājiem’, nevarēju iemigt, un nevaru vēl šodien no dusmām atbrīvoties – raudu no dusmām! Ietīties ar tādiem ‘labotājiem’ – mērkaķu būdas! Velns viņus rautu ar visiem viņu testiem – atņemt man tik daudz dzīves – izpostīt. Un – nekā cita nevari darīt – sakost zobus un padoties, iet atteikties no visas dzīves – jo tu nezini kad uzķersies uz ķērāja (?) – Oh – tās ir muļķības. Es biju tik dūšīga vakar ar rakstīšanu – šodien viss beigts, es visa drebu no hate. Tik stipri nekad liekas nav bijis šis hate!
Kā lai savelku galus kopā? Owful!

6 p.m. Uzrakstīju, tas ir, pārrakstīju vakar vakarā uzrakstītās beigas. Ja viņu dzīvu neatstāj (haha) tad tā jānobeidz. Ļaut lai viņš lied vēl no tiem maisiem ārā? Kaut būtu kāds ar ko aprunāties. Aizmirsu, ka vēl vidus daļa – 2 vietās mazākais jāraksta. Par Teda pīlēm, un par izkapts tīrīšanu.
Galu galā – te es neko lielu vairs klāt nevaru piegudrot – jāuzraksta – un gatavs. Varētu rakstīt tad to otru – un atpūsties – varbūt tomēr braukt uz Newcastli??? Tagad – kad klav. skolniece atkal nāktu? Bet – tā man iznāk. Nomierinājos. Nes mierīgi savu krustu, kas jānes.

14. sept. 9.30 am pie apstājušos pulksteņa.

Tikko iegrimusi līdz ausīm savas dzeju un visādu rakstu plūdos sāku skaļi žēloties:
… „man nav labi, gribās ēst, gribās dzert, gribās gulēt, kaut kas spiež, kaut kas velk…”
Kā tā cilvēks var izturēt?
Māsiņa strādājusi visu vasaru līdz apnikumam – vai nu tā vajadzētu, kalpojot mīļiem lopiņiem – to es zinu.
Es arī kādreiz apstājos savas govs priekšā un saslējos protestā – vai man tiešām jābūt tavam kalpam un vergam?
Vakar pārrakstīju lugas beigas. Vidus vēl jāpilda ar kaut ko, kas pagaidām nolikts pie malas.

4 p.m. Biju šo pēcpusdienu īsti slima – vaigi dega, galva sāpēja – dzēru kafiju + karoti ruma. Nav nevienas tabletes ne pulvera mājas. Tagad ir labāk, bet ne pilnīgi. Rakājos, likās – atradu dučiem labu dzejoļu – sāku pārrakstīt – paturēju tik pāris, sagriežot tos nekam nederīgus. Ak – nepabeigts dzejolis ir šausmīgs – tas ir tāds pusizdevies dzejolis – kaut kas viņā labs un tā it kā par maz priekš tā cita ‘mazvērtīgā stuff’a’ viņos. Bet – kas zin – varbūt viņš ir līdzsvarots. Pēc ilga laika lasot – tie šīs dienas atrastie dzejoļi likās labi – ‘slīpējot’ sabirst un pazūd un liekas – jāgriežas atpakaļ pie pirmā uzmetuma. Man pašai jau tie ir vērtīgie ne tie – nobeigtie un nopulētie.

Bet ir dzejoļi, kas to panes un iznāk labi vēlāk. Vai – ir iznākuši uz reizi. Who knows – kā tas tur ir? Viena auss ar sāk sāpēt – nekur neeju un neiešu ārā – nevarētu arī, es jau esmu galīgi saaukstējusies.
Gribētu uzrakstīt kādu jaunu dzejoli – bet nekas nenāk dzejā. Tikai prozu varētu. Vai arī ja nāktu dzeja – tad par 100 reiz teikto – jūru, vēju… Kur palika, šodien domāju kaut ko, kas varbūt bija dzeja?
Par 3 baltu lietu mirdzēšanu dzīvošanu aiz loga – kāda balta sēta, veļa balta izkārta un kāds koks baltos ziedos.
Nu?
Man sāp auss. Laikam vējš pūš ausī te. Es gribēju dzejot pirmīt, ka vējš dzied logā, vai svilpj un asinis dzīslās, manī – un tā ir labi – bet tik vējš ir uzsvilpis manī!! Un tā nav labi.
Pārlasu vēl Ineses kartiņu. Cik dzīvi tomēr rakstīta, var izlasīt dzirdēt cilvēku, ko pazīst.

Jūras putošana vējā dara nemierīgu, jāskatās un jāskatās tur, it kā tur atrastos, atklātos kaut kas man svarīgs, kas mani skārtu, dotu man kaut ko – spēku, varu, noslēpumu.
Un tam pretī jāatceras Maltas Ivara teiciens:
„Man nepatīk uz laukiem – par lietu vien runā, gaisā vien skatās…”

Nieki un nieki. Un paradums un pieņēmums šo visa virspusi, skatīt, dievināt, apjūsmot. Un kas tur jūrā notiek, zem šo viļņu un gaismu un ‘brīnišķīgo spēku’ spēles? Zivis un visādi briesmoņi rij cits citu nepārtraukti, bez žēlastības, bez svētkiem un apstājas. Paskaties filmās.
Skaisti? Jā – fascinējoši. Krāsaini. Bet kā, kā tas īsteni ir? Kā?

Trešdiena, 15. sept. 7.30 a.m.

Saaukstēšanās, vai flu, vai kas nu tas atkal ir. Jūtos slims. Vēders ‘mīksts’ – un tas varbūt ir no lētajiem oranžiem, kas jau otrā dienā pēc ēšanas (vakar tas ir) rādīja tādas zīmes. Tomēr – galvas sāpes – varbūt no apmākšanās un lietus nākšanas. Anyway – no gultas izrausos uz dīvāna uzrausos – te varu urbināties pa grāmatām un piezīmēm etc. Bet par Sidnejas šodien nav ko domāt. Lai gaida vien, kā būs būs –

Tas kas daudz mīlēts
Prieku arvien vēl dod
Kad daudz kas jau slēdzies ciet,
Vēl
Kāds zieds, debes stūrīt’s, kušķītis zaļas zāles...

Kaimiņdārzā zied kāds kociņš ļoti baltiem ziediem, nevar teikt – ka kupena (kā to parasti un pareizi saka) – tas ir viegls un caurspīdīgs, varbūt mazliet panīcis, bet košs ar savu pavasari, un tālāk aiz zariem gaiša koka sēta, izrobota kā mežģīnes, pāri izžauta veļa – kopā maza pavasara simfonija zem debess un jūras svītras.

Piektdiena. 17. sept.

Vakar aizbraucu uz Sidneju, aizvedu Gailītei visus rakstus. Atbrauca arī Freimanis. Es mazliet lielījos… Lugai aizmirsu ielikt personu vārdus tekstā – Gailīte neko tur nesapratīs… Ko nu? Esmu ļoti nogurusi. Kaut Georgs ietu out. Svilpo tik spiedzīgi ka grūt to klausīties. Viņš ir pirmais svilpotājs ko es nevaru ciest…

Mūsu vecajai mājas īpašniecei bija taisnība, ka viņa negribēja mūs ar Dzidru te laist iekšā. Tas dzīvoklis nav remontēts viņa teica, tādā nevar dzīvot. Dzidra beidzot viņu pievarēja. Mums vajadzēja – telpas, telpas. Lai kāda – tikai vietu kur būt, netraucēti, izplēsties, elpot, atpūsties, darīt to ko mēs gribam, strādāt… Bet izņemot to ka viņš atver skatu uz āru un dod pietiekami telpas kustēties zem vecā jumta – šis dzīvoklis ir kā šķūnis kas izsūc līdzekļus, tas ir – naudu un spēkus, bojā veselību, liek sevi neapkopjami kopt ar savu sabiršanu, putekļiem, vēju no durvīm, logiem, aukstumu, karstumu. Nu – nē, par karstumu viņā īsti žēloties nevar – sauli viņš aizēno, vasarā ir labi.

Mani te patiesi nomāc – naudas lietas. Atdot visu kas man ir par šī dzīvokļa īri, dzīvot ar svešajiem apkārt, dalīties virtuvē, vannas istabā, palievenī, dārziņā – visā – tikai ne tā apkopšanā. Veļas mazgājamās mašīnas nav – tikai viens vārāmais katls lejā, kur dažreiz jāgaida, kad citi beigs to lietot – un ziemā auksts tur bez gala – durvis gandrīz neiespējami aizvērt – telpa tik maza, garaiņu pilna. O.K.

Viss jāizstrādā. Tikai – domas, izteiksme, paša izturēšanas kļūst iezīmēt ar visu to. Pat, tas, un ļoti lielā, nelabvēlīgā mērā, tas ka jādzīvo tik tuvu kopā ar svešiem neinteliģentiem ļaudīm (kā Georgs), jāizpatīk, jābūt laipnam, jābūt – saprotama, jāpiemērojas domāšanā kad runā ar tiem – tas ir beidzot grūt. Bet – man ir tik daudz kas apkārt pie kā turēties, ar ko karot tam visam pretī – grāmatas, Dzidras bildes, jūra, klavieres… Geralds mazākais neprasa garīgu piepūli, nekad netraucē ar to ka viņš te kaut kur ir. Bet viņš pats varbūt te nemaz tik labi nejūtas, kā sākuma domāja, gribēja nākt kopā ar savu draugu. Nu jā – Georgs vēl te paliek. Bez tam – Georga istaba, diezgan bēdīga dzīvošanai, Georgs jau viņā gandrīz tikai pa nakti guļ – tas ir citādi, bet ja tur jāstrādā, bez dienas gaismas, nospiedoši. Vasara nāk – un vasarā būs labāk visiem – visas durvis, logi vaļā…

Svētdiena 19. sept. 10.30 am.

Vakar – pie Pīlmaņ kundzes. Pārēšanās no kūkām. Nekad tik slikti no pārēšanās nav bijis – varētu vēl ēst – bet nezin ko. Tur bij – lērums ko ēst. Visa ar maizītēm, cepumiem, savory biskvītu aplikumiem, kūkām kūkām kūkām – Tā kā tiešām kādās – ēšanas sacensības. Taisnību sakot – galīgi mežonīgi, nekulturāli, bet necivilizēti – tādi ēdiena daudzumi – absolūti ne par ko citu nav laika domāt (turpat aiz mugurām jaunas klavieres, ko bērni laikam mācās) nav laika pat runāt priekšniecei – mūžīgā šķīvju ceļošana apkārt. No – ar ‘maižu vakaru’ ir trakāk kā ne ar ko citu – citu barību katrs ņem no kopējas bļodas bet te – kumosiem noklāti šķīvju šķīvji. Un kūku! – visiem deva vēl līdz uz māju. Viņa jau ir ārkārtīgi sirsnīgs cilvēks – bet, jā bet? Tā man reiz bij sataisīts par daudz maizīšu Summerhillā – un tad, tā ēšana visu laiku jādzen – jo maizītes sīkas – un ja katram nav šķīvis kur sev uzlikt vairāk – ar katru jābrauc šurp un turp – šausmīgi. Man pēc mēneša uzņemšana. Ko? Auksto galdu ‘bufetes veidā’ tas viss. Tad būs jau siltāks laiks – siltas vakariņas netaisīs. Katram šķīvis – labi lielas servjetes jānopērk ko īsti pārklāt ceļiem, tās sarkanās Dzidrai bij eksellent. Un tad te kāds galds gar spoguli ar ēdieniem – 2-3 gaļas un 2-3 salāti. Pēc tam kafija + kāda kūka.
Sākumam? Neticu ka gribēsies cept speķa raušus. Šie bij atkal brīnišķīgi izcepti. Tādus es nevaru sapņot.
Esmu nogurusi, negulēju labi.
Nezinu ko ķert ko raut – un neko nevaru paraut. Otru lugu? Gribēju – bet paģiru laikā iznāks paģiru garā. Neko nevar spiest. Esmu useless. Ārā silta saule. Vējš. Kaut kas mani ir nogurdinājis – vai tie pāris flu, vai – my evening? Abi laikam.

Liekas šī skaistā diena
Neņem mani savās spēlēs
Kā bērni dažreiz neņem
Savās spēlēs kādu,
Staigā garām, izliekas neredzam
Bet parasti tāds izstumtais
Ir kaut ko nogrēkojies.
Varbūt es grēkoju patreiz
Ar šo vakardienas kūku
Ko iedeva ciemakukulim.
Varbūt es aiztriepju dienas logus
Ar šīs kūkas krējumiem.

7.30 p.m. Cīnos ar galvas sāpēm un ēstgribu, kas ir dīvaini nepatikas pilna. Nosūtīju Dzidrai vēstuli. Izgāju līdz kalna pastam. Silts. Nogurums – īsts izvārgums pēc vakardienas. Vai tā liķiera glāzīte? Varbūt.
Ļoti ilgojos bērnu – Dzidras. Dzidras šoreiz visvairāk, par Inesi jau nav ko domāt, lai gan – varbūt viņu redzēšu pirmo, bet viņa tik aizņemta, vai viņai būtu laika klausīties manās vientulības vaimanās. Un kad es biju pie viņas, tad es biju kā nejaukuma pods. Varbūt sākumā, Vācijā, kamēr es nesāku ‘imaginīt things’ – es biju vēl O.K. Biju tik laimīga tos meža gājienos.
Kā lai tieku pie bērniem?
Raksti lugu, strādā! Tas maz. Tas maz. Kaut vai dzejolis kāds jāsūta latv. avīzei.

Otrdiena, 21 sept. Nakts.

Varbūt no tā
Ka tu biji tuvu
Kāds mirklis paplēta spārnus
It kā tas būtu putns
It kā tas teiktu
– Es esmu mūžība,
Ņem to un
Nebēdā nenieka.
No tā, ka tu biji tuvu
Kāds mirklis atsķēlas
It kā tā būtu
Debesu durvis
Un gaisma izlija pāri malām
Un tanī mazgājās
Iela un pilsēta
Un mana dzīve.

Trešdiena, 22 sept. 4.30 pm.

Labi tomēr – ka kāds darbs padarīts, ko pats esi uzņēmies uz kakla – šuvu kā neprātīga vakar visu dienu to spilvenu – šuvu bez parauga un bez krietnas izdomas – vajadzēja (varbūt arī nevajadzēja) jaukt ārā – nocīnījos – iznākums – tāds mazliet ‘sakrāmēts’.

[Photo: Rokdarbnieces izstādē, missing Erna]
Vidū tomēr jāliek centra smagums ar jostas rakstam, ko liek pāri spilvena vidum. Es uzliku trīs vienādas jostas un – tas ‘nedarbojās’ – un tad es ‘piņķēju un līmēju’ vidus līnijai klāt – un tas neiznāca gluži perfekts un dabūju daudz strādāt beidzot. Bet – Pabeidzu izšūt (vēl arvien es nebeidzu šos rokdarbus, kas bendē acis, garu, sirdi etc – bet man vajaga mazliet naudas…) vēl vienu spilvenu un domāju – gaidīt uz Rudzati, varbūt viņa brauks un ņems mani? Nu bij pēcpusdiena – un līdz ar citiem sīkumiem kas man vēl bija, aiznesu uz Leagas Izstādi. Rudz. kundze jau savus izlikusi. Aha. Tirgojās pilnā spēkā. Nav nekas jāgaida. Viņa brūnu placematu uztaisījusi un 2 placemati – ļoti glīti, nezin kur tos rāvusi – tāds savādāks raksts, bet glīti. Varbūt tikko uztaisījusi – varbūt arī nē.
Nu vairāk nekas nav pārdots. Bet cilvēku tur vairāk kā var domāt.

Aizgāju uz jūru, uz zivju ostu. Piekusu, bet jutos labi – atkal iet ar kocenēm! Cik daudz vieglāk!
Marino drivā izkopj parku jūras tuvumā, kur ir autobusu depo – viss plašs, tīrs, glīts. Lieliska vieta. Gaisā bija ūdens smarža un lietus sāka krist pa lāsei – bet ļāva pārnākt mājās sausai. Ir tikai – lietus pilns gaiss… Atceros mūsu pirmo dienu Wollongongā, ar pērkona lietiem jūras malā ar Dzidru un gaismām visapkārt. Smiedamies mēs gājām, bridām pār pelķēm, kājas noāvušas.
Un – diena pagalam, tā tad 2 dienas tam spilvenam dotas un strādāts ka bail! Un vai ar šo būs tāda laime kā ar to otru? Tā pati dāma varētu paņemt.

              Vējš ar lietus smaržu, draiskulīgs
Saule izmet varavīksnu
                   Augstā lokā
              Uzmirdz tā spoža
                   Un dziest
Pašūpodamās uz mākoņa ātra,
              Vējš ar ziedlapām pilns
                   Ar smiltīm un lietus lāsēm
Liekas arī viņš, šai pavasara dienā
              Nezin ko atstāt ko ņemt...

Ceturtdiena 23. sept. 9.30 pm.

Biju pie šuvējas – jāšuj izšuvums, domāju – ‘elsiņu’ ar svītrainu iešuvumu uz leju?
Vēstule no Erikas, Dz. Draudzenes – viņa brauks uz Angliju.
Vai rītu braukt uz Newcastli. Vajadzētu uz īsu laiku.
Pārlasīju (cik ir) dzejas ko rakstīju pēc ceļojuma un sūtīju uz Melburnu. Kas par traku švunku.
Un visu to izjauca pasaka ar D. Šodien biju slacksuitā – stāvēju pie kemista un gaidīju busu, Keira brauca pa otru pusi un skatījās un skatījās no brīnumiem vai? – Līdz es pacēlu roku – tad nobijās –

Piektdiena, 24. sept. 1971. 8.30 am.

Apmācas, ar skaistiem mākoņu spārniem un pavasarīgu vēju kas purina ziedus , bumbērkoks zied, un lapas aug ātri un sedzas pāri ziediem, firziķu koks jau viss zaļš kā zīdā, ziedi jau nobiruši, pārziedējuši, zāle liela.

Gribēju ar Geraldu braukt līdz Sidnejai šodien – un tālāk ar vilcienu uz Newcastli. Bet laikam – palikšu mājā. Tik daudz ko darīt. Luga jāpārraksta – jāpārdomā – jāizkārto – un tīrā norakstā jāsataisa – tad ja Gailīte dod režiju Gulbergam – viss būtu pie rokas. Vai – ja viņa pati kustās. Bet, tā kā viņa neraksta neko – tad lielu neko viņa nedara.

Un kleitai jāizstrādā – tad pašūs ātrāk, virsū ko vilkt nav. Un – ir labi palikt mājā – šai pavasara pārmaiņu laikā es šogad nejūtos stipra, sirds jūt katru mākonīti un ilgi jāguļ, jāatpūšas – tur jau nav kur labi gulēt, kad sanervozējas runājot – kad nekāda rūpe nespiež – tad vēl, bet tagad kamēr vakars un dāmu partija uz kakla – labāk palikt savā midziņā. Vēstule no Inī jāgaida.

8 p.m.

Vāru vakariņas. Lietus mākoņi savelkas, nakts jau tumšs un vētra. Bet silts.
Pārrakstīju 5 dzejoļus – no 1969 rudens, pēc ceļojuma. Tie liekas droši, spēcīgi – tādu vairs tagad nav. Šad tad pa vienam. Ko es zinu?

Sestdiena 25. Sept. 1971. 10.30 am.

Nekā pastā – ne Dz. ne In.
Vēst no Kalniņas ar dzejoļiem, kas te atzīmējams ir tas – ka es tos biju restaurējusi ļoti ļoti pareizi (pēc atstātā uzmetuma) tā tad – tai formā, kā tie skaitās gatavi – ir kāda jēga, citādi es to nevarētu no jauna uzcelt, jo atmiņa tā nav, bet tas – kā vajaga vārdiem, ritmam būt. Good.
Tagad – jāsūta 3 Dēliņa kgm.:
Roma
Stāsts par pasauli (par zaļ āboliem)
Šai pilsētā (par beigto zivju smaidiem)

1.30 pm.

Mans otra spilvens arī pārdots. Kāda nojauta man lika to taisīt – sure tā dāma būs happy – jo tā pati nopirkusi arī otru. Un mazā sedziņa 90 centi – pārdota. Kopā man būs $11 – pag. g. 9 dabūju par neko. Nu – te pastrādāju. Bet – O.K. Tas ir tik maz – ka grib ko nopirkt – bet – tas tomēr kaut kas ir. Rudzate dabūjusi pasūtījumu uz sedziņām. Es viņai samācīju visus rakstus –… bet O.K.

Lietus mākoņi staigā. Miegs nāk – tagad, bet naktī nenāca ne traks – izmocījos par neko. Tas sākās uz reizi. Vēl jāiet rokdarbus atnest – un tad jāraksta luga – jāpārraksta – tas nav grūt. Jādabū pareiza linu drēbe, tad pa gadu var sastrādāt šo to uz šo tirdziņu. Bet – nekad nav labas drēbes. Spilveniem tā dzelt. ok.

Pirmdiena 27 sept. 10.30 p.m.

Vēstule no Dzidr. ar fotogrāfijām Dz + In + Cl.
In. izskatās lieliski!
Dz. necerēti nogurusi. Kā lai palīdzu? Viņa izskatās worn out. Varbūt vienu daļu ir foto – bet tomēr – tik bāla, savāda izteiksme. Kaut nu viņa uzmanītu sevi.
In. izskatās lieliski – sen neesmu redzējusi ne uzņēmumos ne tur kur satiku – viņu tik veselīgu, laimīgu. Prieks!
Nekas padarīts – tikai šuveklis.
Rītu jānobeidz – būtu arī jāaizved.

28. sept. otrdiena 1 pm.

Nobeidzu kleitas izšuvumu – šausmīgi smalks. Bet – varbūt – iznāks ok – kā ‘vakara kleita’. Jātaisa otra brīva, priecīga, zemnieciska. Tas ko es te taisīju nemaz nav ‘modē’ – bet varbūt ar mazu ‘cakiņu’ – būs ok.
Nekā pastā.
Jāgudro – jāpelna nauda – jāraksta luga.
Godo lieta latviešos, kāda tā tagad ir – nedod miera. Jāuzraksta.
Tikai – vai braukt šod. uz šuvēju?
Nogurums – 4 atmodos un nevarēju aizmigt.

29. sept. 6 am, trešdiena.

Gaidu kad Georges ies prom – lai varu sākt dien. Nevaru ilgāk nogulēt. Godo neliek miera. Laikam citu neko nevarēšu sākt – pirms to uzrakstīšu – par Godo. Tak – laikam gribās lielīties to stulbeņu priekšā – vai arī – aizstāvēties, kad tie kāpj uz galvas. Laikam tas. Tas labi.
9.30 am. Bojāju savas acis ar dumjo izšūšanu – vēl tur jāpiestiķē un tas ir grūtāk tie sīkumi. Acis un galva no tā sāp.
Domāju par Godo. Un – pēkšņi, izskrejot domās, ko Bekets redzējis pasaulē: galvenā iezīme – cits citu velk un dzen striķī piesietu –

Es atceros ko uzrakstīju ‘Kas notika naktī’ – es redzēju, redzu kaut ko vēl trakāku – vecāki nokauj savus bērnus (arī citi cits citu) dzīves ‘pieklājības dēļ’. Nokauj – ne tikai striķī dzen! Nupat Sidnejā (kad biju) stacijā – bērns kliedza ‘kā kaujams’ – šausminoši, sēdās zemē, beidzot izspruka no Tēva (šoreiz tēvs) nagiem aizskrēja kā bulta iekšā caur vārtiem, kur stāv vilcieni. Tad visa publika sakustējās uz to pusi – bērns (3-4 g.) varēja tur ‘noslēpties’ riteņos un vilciens kāds kuru katru brīdi varēja sākt iet – neviens to neglāba – nesakustējās. Gan jau bērnu noķēra jo – visi, publika – gāja tālāk.

Otra scēna tikko – Warrawong (lepnajā!) šopping centrā, ārpusē, kur gaiša saulaina eja ar soliem un skatlogiem savieno veikalus, ir ceļš no viena uz otru, trešu, ceturto… atkal – bērns kliedz, šausminoši, sēstās uz zemes.

Jauna māte to tur, saķer, velk, rausta (ar apslāpētām, šausmīgām dusmām – no kauna!) ko citi kas nevēro var arī neredzēt, bet kas vēro, to var redzēt un bērns to jūt, šo grābienu – vilkšanu, raušanu – tā bij tā pārskaitusies ja cilvēku nebūtu klāt kas notiktu – un ja to drīkstētu – viņa sistu to kā lupatu pret kādu stūri… Bērns izrāvās, māte saķēra, bērns izrāvās, māte noķēra – un tā tālāk.

Piektdienās, sestdienās uz Crown str. cits pēc cita šīs scēnas – itāļi un citi ‘melnie’ – pļaukā ka skan – ‘baltie’ – žņaudz ar kādu apslēptu dusmu spēku…
Tas ir – kas man jāraksta lugā. Šie divi pēdējie gadījieni Warrawongā un Sidnejā – viens pēc otra – bij ārkārtīgi spēcīgi un raksturīgi.
Tas ir nākotnes cilvēks ko tur kauj. Sakropļo un liek cietumos un trako namos…

Luga? –
Kāds jaunietis (kā piemēr Medņu Andris) sāk kliegt ka viņš redzējis kā māte nogalina bērnu –
Viņu dakteris ieliek trako namā
Pēc kāda laika šis dakteris sāk kliegt – ka viņš redzējis to pašu… viņu ieliek tr. namā
Viņi tur satiekas sarunājas gaida tos ierodamies kurus viņi redzējis ‘kaujamus’
Scēna beigās – šoppin centr. vai stacija, bērns ar māti, tad bērns ar tēvu – bērns izsprūk – un to sabrauc
Visi līdzjūtīgi „nelaimes gadījums!”
Tikai ietērpu visam un? – laikmetīga luga? Sadistiska esot Godo, ko tad par šo??!

Sāp galva un acis – vēl tikai daži dūrieni šuveklī jānobeidz.
Šī luga mani intriģē.
Bet vai nav ‘didaktiska’? Domāju nav – tikai, tas ko es redzu. Andris ir trako namā, viņam līdzīgi daudz.

1 pm. – kā var latviski pateikt – killed? – Nevar. to lugu latviski nevar uzrakstīt. Nogalināja? Šausmas kas par garu darbību!
Nokāva? – neiespējami. Kauj lopus.
Kā?
Kill – ir īss un viegls un nenozīmīgs, ka iespert pa dibenu ne vairāk nozīmīgs, tomēr izsaka to, kas jāizsaka.
Paskatījos pa logu:

Nāk sievietes ar matu torņiem
Un plikumiem
Atšķēlušās
Uzlocījušās.

29. sept. Trešdiena, 6 a.m.

Kārtoju visādus sīkumus. Pārrakstu dzejoļus, daži jāsūta Dēliņam. (Romā, Stāsts par pasauli (par zaļajiem āboliem) Šai pilsētā (par beigto zivju smaidiem) – trīs, ko sūtīšu no 5 ap gadu veciem dzejoļiem)

Vēstule no Kalniņa kundzes ar maniem 2 dzejoļiem. Kas te man atzīmējams ir tas – ka biju tos ļoti, (gandrīz 100%) restaurējusi pēc atstātām piezīmēm, tā tad – tai veidā, kādā tie skaitās gatavi – ir kāda jēga (es ceru – dzejas jēga) citādi es tos nevarētu no jauna izcelt, jo tā nebija atmiņa kas darbojās, bet vārdi paši.
Mans otrs spilvens pārdots – $11, tie mani vedīs tālāk pa manām materiālām vajadzībām. Kleita aiznesta pie šuvējas, izšuvums tai (smalks, nevajadzīgi tāds) pabeigts.
Patreiz gaidu, kad Georgs ies uz darbu – lai es varu sākt savu dienu. Jāuzraksta latv. avīzei aizstāvēšanās raksts par Becktu, Godo.
Jā, Beckets varbūt ir redzējis pasauli tā, kā tās galvenā iezīme ir – cits citu velk striķī piesietu – izmantojot.

Mans stāsts – Kas notika naktī – ar drūmāku skatu kā parasti vēl nav viss, ko arī es varētu teikt no tumšās puses. Pēdējā laikā redzu tik daudz nežēlīgas apiešanās ar bērniem, ka man radās tēma:
Kāds jaunietis (dzīvē – M. Andris, jau ir tik tālu no mājas dzīves vien) sāk kliegt, nonāk histērijā, ka viņš redzējis, ka māte nogalina bērnu.
Dakteri viņu ieliek ‘trako namā’.
Pēc kāda laika – šis dakteris sāk kliegt to pašu.
Viņu ieliek – trako namā.
Abi tur satiekas, runājas, gaida atnākam tos, kurus tie redzējuši kaujamus. Tie var ierasties, vai neierasties.
Beigas scēna, ko redzēju Warragongas iepirkšanās centrā un otra ko redzēju Sidnejas dzelzceļu stacijā. Tur bērns – gandrīz paskrēja zem vilciena. Varu – šo ‘gandrīz’ svītrot. Likt lai tas notiek un tad plānā līdzjūtība un žurnālistu materiāls – ‘Nelaimes gadījums.’
Zinu – Andris iet iekšā un ārā no – trako nama, kādas psichiskas audzināšanas, labošanas iestādes. So there it is…
Kā var latviski pateikt – kill. Killed? Nevar.
Nogalina, nogalināja – šausmas kas par garu darbību!
Nokauj, nokāva – neiespējami. Kauj lopus.
Kā?
Kill ir īss un viegls un nenozīmīgs, kā iespert pa dibenu, ne vairāk, tomēr izsaka kas jāizsaka. Šinī laikā tas ir.
Will, kill, dill…

Ceturtdiena, 30 sept. 9 a.m.

Vakar nelaipnu seju sataisījusi atrāvu stikla ārdurvis domādama ka aiz tām klabinās divas jehova liecinieces – Zariņa kundze un Šmugāja kundze. Īsts pārsteigums. Viņas mani aizveda bez kavēšanās pie Lučiem, kur latviešu sanāskme līdz ar Anglijas viesi – Andrupu. Pareizāk izsakoties – viesības par godu Andrupam.

Tur mēs runājām un kliedzām katrs savu taisnību un visi kopā tā, ka Andrups pēc kāda laika teica: „Vai nevarētu darīt tā, ka runātu tikai pa 4 reizē?” Patiesi labs vārds vietā. Bet tas runas plūdus pieturēja tikai uz brīdi. Viņš bija redzami traucēts no tā, arī es – dažas minūtes tā – ok – bet visu laiku – briesmīgi.
Viņš bij interesantāks, kā uz photo – un liekas tās bija abpusējas simpātijas, ja ne vairāk tad šī ‘trokšņa’ vidū kur paglābties ilgojoties pēc kāda inteliģenta bez 100% ‘mun’, ‘mun ar’…

Solīju sūtīt kādu stāstu Ceļa Zīmēm. Andrupam mazliet citāds pulss, kā mūsējos – mierīgāks, vairāk vecās labās Latvijas stilā, mēs ar Šmugāju priekšgalā ka tāds studentu streikotāju gājiens, kliedzam, brēcam izsakāmies, prasām un dodam, sevišķi jau – dodam padomus. „Meklējam lietu jēgu”, lielāmies ko kurš jau atradis, prasa, lai palīdz vēl vairāk ko izdarīt – pasauli izkārtot.
Atveda mani Zariņš.
Galds Luča kundzei – kā gleznu izstāde – izdekorēts.

Mājā, te bij gaišs, kad atbraucu tikai Geralda istabā – pirms 11 – Es iegāju gultā un lasīju – un tā te notika neticami daudz staigāšanas un uguns iedegšanas un nodzēšanas – nezinu vai Georgs bij bijis out un nāca mājā un Geralds savukārt gāja gulēt, un protams, jāiet vēl uz poda.
9 p.m. Izlasīju – Tavs maigais jērs – Tai meitenei ir iekšā un viņa to ir izlikusi ārā. Kā katram stāstam ar autobiogrāfisku daļu, beigās mazliet izstiepjas. Man paliek tik daudz iekšā… Bet – jāizrunā ir viss.

Ceturtdiena 7 am. 30 sept.

Vakar iedrāzās, un es tām uzdrāzos, jo domāju, ka aiz durvīm stāv 2 Jehovas liecinieces – Zariņa kundzei un Šmugāja kundzei – aizveda tūlīt pie Lučiem kur Andrups.
Vis tur runāja reizē un kliedza katra par sevi tā kā pēc kādas pusstundas Andrups teica – lai runājot tika p 4 reizē – viņš bija redzami traucēts no tā, arī es – dažas minūtes tā – O.K. – bet visu laiku – briesmīgi.

Augusts 1971 (Ķikure/Kikure)

Svētdiena 1 augusts. 1971. 9.30 am.

Vakar pie Zīda kundzes vakariņas. Paldies Dievam mazliet normālākas vakariņas – tomēr bagātas, bet nepārkrautas – lai arī 2 cepeši, cepumi, saldais, šampanietis, liķieris, sherrijs, bet viss kaut kā gaumīgi, ne romiešu pārēšanās stilā. Ne tik pārmērīgi daudz to sevišķo dish – un ne – tortes. Labi. Man arī būs tas jātaisa cauri… Man var nākt okt. vai dec. – O.K. tos cepumus es tādus nevarētu – but who knows – dažreiz iznāk arī kaut kas, kad labi izdomā un uzmanās. Ja dec. – ta aukstais g.
Runājām par linu izstrād. apģērbos – man vienu dzelt – zelta krāsā – pantsuitu ar izstrādātu priekšu?

Pirmdiena, 2 augusts, 8 p.m.

Nosūtīju Dēliņam – Illieru!!! Cik tur laba – ko bēdāt, tās ‘jau tikai ceļojuma piezīmes’… bet man nekad nav ‘tas jau tikai…’ Vienmēr jāvelk ārā labākais ko var. Tad – vieglāka sirds – tas bij solīts.
Vēstule no Freijiem lai braucu tur, viesojoties Old Tot teātris. Varētu braukt ceturtdien no Sidnejas ar Freija kungu. Pirmdien, vai pēc nedēļas pirmdien – atpakaļ. Būtu jābrauc. Bet – nav laika te! Tikai ļoti vajaga šo pārmaiņu – jau domāju par braucienu tur – bet kad lugu rakstīs? Galvā absolūts tukšums. Varbūt kas rastos? Kas? Kāda – iedoma? Un – dabūju naudu par 10 klav. st. uz priekšu. No šīs dienas – ieskaitot. Bet – sajuks atkal visas klavieru stundas – Linda daudz, kavē, ja es arī kavēšu – apstāsies tā lieta pavisam un Mrs. Garlandei jāzvana… 23461 tel – ja nebraukšu uz Newc. citādi meitene nenāks.
Mazliet šuju spilvenu – tas maitā acis.


Freija kundze saka – avīzē esot man ļoti skaista dzeja. Cilvēkiem patīk ‘poētiskas’ lietas, lirika.
Tā tad man ir dažas draugu ģimenes kur varu ciemoties – Freiji, Ida, Austra [left]. Būtu jābrauc. Galva te tukša – vajag mazliet sakratīt.

Otrdiena, 3 augusts 8 pm.

Izmazgāju veļu. Nebij kur izkārt, tikai dažus izkāru – ceru rīt izžūs.
No Freijas vēstule lai ceturt. vak. ar Freiju kgu. braucu uz Newc.
Vēstule no Idas, brauks ciemos 14 augustā. O.K. Bet ja es vēl būtu Newc. un gribētu palikt uz Dzintaru balli? – Ko tur darītu? Un kā tiks šurp ātrāk, nekā ar Freiju svētdienas vak.?
Problēmas.
Biju izstādē, te Wollongongā tā pavisam citādi izskatās kā Warrawongā. Bet – par daudz pārslogots, dažas gleznas pilnīgi pazūd. Patīk Gleghorns un patīk kaut kā – Salkauskas viena, tikai citu logatu tai vēlētos. Neko lielu neiet pie sirds Zusters. Patīk Salnājas viena bilde.

Ceturtdiena, 5 augusts. 10.30 p.m.

Ineses vēstule darīja laimīgu. Tik jauka, mīļa, priecīga, laimīga vēstule no Londonas. Cik labi, ka viņi var kopā padzīvot, atpūsties no pasaules paši savā vidū, paši vien. Tikai Laimona trūkst. Vēl varbūt aizbrauks, aizlidos.
D skatījās pa busa logu. Domāju par D. un kad un kā tas viss risināsies, resp. beigsies? Šodien vilcienu streiks – nekur neaizbraucu.

Piekt. 6 aug. 1971.

9.30 pm. Jau gultā – vēl lasīšu.
Spilvenu jaucu un šuju – un varbūt beidzot iet uz labo pusi – puslīdz atrastas krāsa – bet vidū tās lielās zvaigznes vēl – problēma.
Citādi – tukša diena.
Linda bij uz klav. st. – 70 centi ko stiepties uz nāk. ned. Izdots par daudz. Bet – kaut kā iet tā lieta. Georges vēl te.

Sestdiena 7 augusts.

7 p.m. Pa vidu visam – šuju vienu spilvenu. Jaucu un šuju, krāsas ir kā dzīvas radības – plēšas nesadzīvo, pēkšņi mīl viena otru, grib būt kopā, tikko pāris dūrienu rindas vairāk – neder atkal, plēšas atkal. Nekā pastā. Kur – avīze??? Nekā līdz pirmdienai. Kāda dāma (vecene…) atstājusi zīmīti vēstuļu kastītē – piezvaniet. Skraidīju lejā uz pastu 3 reizes, pazaudēju 15 centus un beidzot dabūju to rokā – vai es varu ērģeles spēlēt? Nē – es nevaru. Ak tu ērms, man visu pēcpusdienu izjauca. Tad būtu jel bijis mājās, jā uzdod tālr. numuru.

Nemiers. Redzēju D. nebraucu ar viņu – gaidīju Sw. tas nebrauca – tad kad gaidīju. Savādi – es tur gaidot pēkšņi domāju – kā jau agrāk uz to pusi – tik daudz ciešanu viņš sagādājis, tik ciets bijis – lai varbūt – nemaz tā nav – bet tā ir iznācis. Es domāju – es pieķertos otram, tik lai nav tam asumam jātuvojas. Un tomēr – tas ir bijis viss.
Logi jau pilni sandalēm un vasaras audumiem…

Svētdiena, 8 augusts, 7.30 p.m.

Tukša diena. Tik šuju spilvenu – 3 ‘zvaigznes’ vidū izšūtas – vēl 2 jāšuj. Iesāku to spilvenu šūt – tādēļ ka bija tāda nespodri tumši zaļa drēbe, laba, vilnas drēbe, uz kuras var viegli šūt – krustdūrieniem. Tagad šis spilvens ir mani ievilcis ‘tādās attiecībās’ ka es nevaru tās izbeigt līdz es to neuzvaru. Nekādu krāsu viņš nepieņems ar labu – brūnganu, pelēcīgu, olīvzaļu ar mēru, viņam līdzīgu zaļu, tikai tumšāku, mazliet zilu – bet, es gribu vairāk krāsas. Šī spilvena iegribu dēļ, (tikai zaļganu, tikai dabīgu etc.) es to saucu par ‘meža sapni’. Mežā ir pavisam spilgti sarkanas mušmires – vai es nevarētu likt dažas rindas sarkanīgā? Varētu. Izskatās labi. Bet – piešuvu par daudz rindas – jājauc viss ārā. Nu – kā nekā tas būs gatavs un – skaists arī. Mazliet nemierīgs. Nu – o.k. Nemierīgs sapnis. Dāvana kādam bērnam. Vai ja maksā… jāatdod kādai austrālietei. Bet kas tur vēl darba!

Aizgāju vēl uz gleznu izstādi. Zust. bildei zīmes nav – tikai melns plankumiņš uz rāmja, kur bijusi pielīmēta. Ir gan tie austrālieši lupatas! Viņam – viss vienalga. Zīme ir nav – bij nebij.
Tāds rūgtums par savām bijušām klizmām kur iekūlusies savu reizi – tikai savas neordinary dabas dēļ… Līdz asarām uznāca sašutums, žēl savas dzīves…

Visu vārdu un atziņu loģika zūd
              Izraisa dienas straumes
Dienas gaismu tecēšana pret savu centru
              Tavu atnākšanu
              Paliek tik dzīvs siltums
              Sasedzās, satinās, saglabājās
              Sastīgo pāri apkārt
Un tanī es palieku, jaunu dienu gaidot.

Pirmdiena, 9 augusts, 9 a.m.

Izšuju ar krusta dūrieniem kaut ko diegiem krāsainiem
Un domāju par visiem tiem
Kas izšuvuši tā ar krustu dūrieniem
Kaut kur kaut ko diegiem zaļiem ziliem sarkaniem
Sanāk man viņu vesels bars:
Pāri robežām tālu sazarojies tautu zars,
Redzu tur vienu otru draugu, kaimiņu
Un kādu šķībacainu svešinieku
Un domāju – te durot tik daudzus dūrienus
Visvairāk zaļus, brūnus iesarkanus – 
Kas gan mums visiem viens
Kas mūs tai pašā mezglā sien,
Mūs, tos kas pāri tālām robežām
Tā dienām sēžam (acis maitājot)
Un izšujam ar krusta dūrieniem
Diegiem ziliem zaļiem sarkaniem?

Allens reiz teica, ka man esot – dabīgi joviāla daba. Varbūt ir bijusi.

4.30 p.m.

Skaista, spoža diena.
Linda, mana klavieru skolniecīte kaut kā savā veidā – progresē un viņai patīk spēlēt! Un tad man ir viegli. Ja tādi būtu mani citi skolēni (no lejas piem.) kas nebūtu kā jēlas olas, tad varētu strādāt. Bet es – šuju spilvenu. Uh! Oh!

Otrdiena, 10 augusts. 10 a.m.

Gaidu pastu. Ļoti saulains. Naktī un no rīta sāpēja sirds, tik ļoti ka adata drebēja rokā, ka gribēju šūt spilvenu – varbūt tas ir no šūšanas – rokdarbi, saliecoties un sēžot stundu pēc stundas – man nav labi. Spilvens nav pabeigts un – ēdas.
Pa vidu lasu Prustu: viņš redz, atklāj skaistumu, viņš runā briesmīgi garos teikumos (burtiski – veselām lapas pusēm, maldies, kā mežā) vienalga kā viņš runā, viņš redz, jūt etc etc.

Sāpe, kāda sāpīte neatstājas
Bet skaistums tik liels šai dienā
Saules, vēju zaļā žvadzēšanā
Dzīves atvērtā skriešanā – 
Lai sāp, lai sāpe izvelk
Pēdējos spīts dadžus no sirds
Lai tu to pretī iznes
Delnās atber un prasi un lūdz
Lai tu putekļos gulstot
Sauli saņem un vējos zūdi.

9 p.m. Te bija kāds Teach. koledžas students – pēc istabas. Maksātu $8, man viņš būtu kā Dieva sūtīts, lai varētu saimniekam īri samaksāt. Jau izlēmu ņemt. Parunāju ar Georgu – jā – viņš septembrī domā iet prom – tas ne tikai maza luxa dēļ, naudas ziņā, kā es domāju – bet nepieciešamības dēļ – man tas puika jāņem. Jau domāju – tad šo to atļaušos – frizieri biežāk, kādu apģērbu gabalu, pasēdēšanu kafé – vai kādu nieku citādi – bet nu – tāpat vien tikai būs ko noturēties, bet – tomēr labi un kaut tik viņš nesadomātu citādi…

Trešdiena, 11 augusts. 12 dienā.

No mail! Gaidīju!
Raudāju aiz zaudētās dzīves te ielas istabā – kārtoju un vācu atkal visu savu ārā. Tas students vakar atkal atnāca un jāņem man viņš ir cik ātri vien var. Būs jāiekārtojas Dzid. guļamistabā. Tikai kāda grīdsega tur jāpērk – grīda visa vienos caurumos. Un to vajadzētu nopirkt no somu audumiem. Un tad tur, jā tur… vajadzētu kādas mazas laimes, kas palīdzētu tur uz vientuļo stūri (pat bez ielas mainīgās dzīvības) skatīties – strādāt. Savā istabā – kopš Godo tulkošanas – varēju strādāt. Nu man jau atliek šī istaba arī. Grūtāk jau būs – žēl – ka pie Sallijas tik ilgi paliku un savu brīvību te vairāk neizmantoju. Bet viss jau ir tikai tā, kā tas ir. Un tagad – ja Georgs iet – man naudas vajag kā traks! Bij jau labi pag. vasaru kādu laiku te pilnīgi vienai – bet – ne es ko vairāk izdarīju! Skumīgs prāts šorīt. Domāju par vecām lietām te, kad sākām te dzīvot ar Dzidru! Bij labs laiks! Skaisti brīži, lai arī grūti arī.
Tukšs prāts un sirds un nezini no kā radīt kaut ko. Pat spilvenā nekā nevar iešūt spožo, sarkanīgo diegu (mušmires krāsu) tanīs meža krāsās. Par spožu – noēno ‘zvaigžņu puķes’.

Nācu no jūras puses
Un kā jau visu šo dienu
Minēju un nevarēju atminēt
Brīnījos, nevarēju izprast –
Kas šai dienā tāds kaut kas
It kā no sendienām šurp atsniedzies
Kas viņā tāds kaut kas
Brīvs drošs pie senzaudētā laika atspiedies
Jaunu guvumu no tā piesmēlies?
Tad garāmejot kādā dārzā
Pamanīju ķiršu koku ziedos
(No jauna sāpēja atteikšanās reiz izciesta
Tādēļ
Ka no jauna bij atvēris ziedus
Ķiršu koks kādā dārzā?)

––––––––––––––––––––––––

Kad nākšu es atkal te dzīvot
Pēc nāves un atdzimšanas
Tu krastā atsauksies man
Būs jūra arvien vēl tā pati
Kur garām bij jāstaigā mums
Un krasta smilts tā pati
Kas izsijās mūs.
Kāds kuģis zūd horizontā
Un kāda zvaigzne krīt
Ja te tu nebiji šodien
Es zinu tu nāksi rīt’.
              Kur jūra ar zvaigznēm tiekas
              Kur saule dus
              Tur jaunu dienu mums izlems
              Maigs dzīvības spēks –
              Šīs zīmes bij tavā vaigā,
              Kas pretī man bij vērsts.
              Nakts paņems ar gudru ziņu –
              Lai nepazūd raksts,
              Kas gaismās jau bija lasāms...
Kad nākšu es atkal te dzīvot
Tu krastā atsauksies man.

Ceturtdiena, 12 augusts. 7 pm.

Jaunais īrnieks Džeralds (Gerald) atnāca līdz ar draugu – pārvietoja galdus un aizgāja – nākšot jau šovakar. Nesamaksāja. Atslēgu paņēma. Gribot paturēt istabu arī pa vasaras brīvlaiku. Redzēs – kas un kā. Bet, ceru – viņš maksās un tā – es turpināšu te dzīvot. Ja būs nice person – tad būs labāk jo ir no ‘skoloto’ puses. Lai nu arī tikai pam. skolas. teach. kursu ņem – tā tad neko lielu nemācās. OK. Rudz. kdz. bij te, bet stunda nenotika – nesagatavojusi. Neko nepastāstīja. Pie Paegles kdzes varot dabūt arī lētus priekškarus. Šim logam man vajaga. Venetian blind sabojājies – nevar lietot. Un tā visu laiku – vaļā par daudz. Guļamistaba nav tik liela kā domāju būs, kad iznesīs lielo galdu – gandrīz – ar to labāk būtu strādāt – bet apgrozīties šā būs labāk un ja sameklē – kur izklāt rakstus – kaut vai uz gultas. Vasarā pēlis jānoliek citur. (Kur?) Ja Georga istaba būtu jau brīva – Geralda draugs būtu nācis tūlīt tur iekšā – tā teica. Labi ja tā. Aizmirstu gan, kā ar jauniem zeļļiem ir – aizmirst durvis aiztaisīt (iela nāk iekšā) smēķē un ‘dedzina māju nost’… Bet liekas šis – nesmēķē. Kādēl tā – liekas? Viņš neaizsmēķēja kamēr bija et, un tas jau ir gandrīz pierādījums. Nu – labi, labi.
Pastā tikai avīze. Un tur no manis nekā nav. Avīzē Krādziņa stāsts. Nekas! Interesantāk lasīt kā Lāča pēdējo, kur iepriekš visu var atminēt, kas gaidāms.

Sestdiena, 14. augusts. 8 a.m.

Kartiņa no Ineses – jau klāt! Vēstule no Cliva, vakar bija vēstule no Dzid!!! 3 vēst! Vakar sāpēja galva, jau naktī sāka, šodien ir labāk, bet ne pavisam. Jūtos week un galvas sāpes ir vieglas un sirds arī. Tieši kā pirms negaisa – bet laiks skaidrs.
O.K. Berni ir happy!

Šodien, vai rītu, Inese lidos prom no Anglijas. Kaut kas skaists, liels, laimīgs dzīvē. Labi, dzīve, kādai tai jābūt. Bet es piecēlos ar galvas sāpēm – atkal! Kā pirms negaisa, bet laiks skaidrs. Vai tā ir mana vecā alerģija kas mani moka? Varbūt šīs vecās mājas drūpošie putekļi, vai pastāvīgā – pārkrāmēšanās īrnieku dēļ, kakti un to aprūpēšana, aizklāšana ar kaut ko visu kas iet savu gaitu – tas ir vecuma postā – grīdas, durvis, logi – šķībi greizi. Bet es mīlu šo lielo veco māju – ārs nāk iekšā pa visām spraugām.
Šai nedēļā esmu 5-10 gadi novecojusi – no kā?

11 am. Shopīju.

Apskatīju dažus tepiķus. Ugly. Galvas sāpes labojas. Nemiers pieņemas. Gribētos būt pie bērniem – bet lūk – esmu slinka un nejēga. Pat par to istabu varēju ņemt tos 10, vai 9 dolāru – un vajadzēja – elektr + gas – ņems 2 dol nedēļā.

8.30 p.m.

Ida [right] tikko aizbrauca. Viņa atbrauca šodien pēcpusdienā. Necerēju vairs ka viņa būs – vispār vairāk cerēju ka rītu. Nekas – tikai brendy kūku vairs nesagatavoju – no biskvītiem + brendy + cream, tik sapirkts viss bija. Aizbraucām tūlīt uz Pictonu un tālāk uz Warrawongas Lookout’u. Vēl pēc 4 p.m. tur ēdām launagu (pikniku…) Bija ļoti labi, tur bija tik absolūti mierīgs laiks, ka ezeri lejā bija kā spoguļi un kalni ļoti ļoti zili un violeti – ļoti tumši. Pie mūsu launag galda pielaidās kukabara, stāvēja uz galda malas, skatījās acīs un ņēma kumosus no galda un ēda – jocīgs jauns kukabara. Megpaji un kādi megpaju radinieki – melnām galvām, dzeltenām acīm, staigāja skaudīgi pa leju, galdam apkārt…
Tas bija jauki, ka kukabara nāca ciemos!
Atpakaļ braucot nopirkām katra pa kastei ābolu – es zaļos $1.50 – 39 lieli āboli.
Šodien te nopirku 3 mazos, 3 penci gab. Šie te iznāk tikai mazliet vairāk, ne pilni četri centi gab. – un ir milzīgi āboli.
Laukos ir atkal brūns viss – sauss. Bet lopi – o.k. Vēl nav nekāds – sausums, tikai mazliet ziemīgāks kā vajadzētu. Bija labi pabraukt, redzēt krāsas. Vatli jau sāk ziedēt.

Pirmdiena, 16. augusts. 10 a.m.

Īrnieks atbrauca ar saviem katliem, pannām, segām! Labi! Par viņu man nebūs jābēdā – piepircis arī ‘piles of food’! Žēl ka neņēmu $10 – a week!!
Pārrakstīju kādu dzejoli, ko vakar atradu piezīmes kārtojot. Tur arī atradu sākumu stāstam par Mūra kundzi un viņas dēlu. Un mazliet piezīmes par ‘Cilvēki šķūnī’, lugas domu – nu būtu iespējams to rakstīt – materiāla, noskaņas – pietiktu. Jēgas arī. Kādēļ tik grūt rakstīt?

3 p.m.

Šorīt lūpā izsitums – tā tad tikai colds ir bijis manas galvas sāpes – bet es līdu vēl zem auksta ūdens…. Šodien arī (tāpat kā vakar) neeju ‘uz pilsētu’, būtu jānosūta Inesei vēstule – bet tā nu paliek. Varbūt vēl vakarā. Un ir labi, ka nekas netrenc ārā, kad esi nevesels un laiks tik auksts. Tā labā sajūta, ka vari būt mierīgs – tomēr tīrīju 2 plauktus borderim, atvilknes etc. Bet pamazām. Klav. skoln. nāks.
Ir gan auksts vējš ārā!
Klavieru stundā meiteņa spirgtā spēlēšana mani iepriecināja. Tādus vienkāršus bērnus varētu vairākus dabūt. Lejas bērni varbūt bija tādi paši – tikai – mājās nevarēja mācīties. Anyway – raksti kaut ko!
Mans ‘kavalieris’ gāja pa ielu 4.30 pm kā nekās, maziem solīšiem, liekas holidejās uzbarojies.

Otrdiena 17. augusts 10 a.m.

Dienas sāk skriet uz augusta galu. Cīnos ar savu saaukstēšanos (vakar vakarā bija nežēlīgi auksts, kad nesu Inesei vēstuli lejā uz pastu. Izsitums uz lūpas sacēlās otru tik liels). Spēlēju Bachu veselu stundu, vīstos pa māju – klavieru stundā meitenes spirgtā spēlēšana iepriecināja. Lejas bērni varbūt būtu tādi pat, ja tiem būtu mājās kur vingrināties. Lai gan – tie nav darba ļaudis tur, izņemot varbūt pašu veco, kas visu to menažēriju tur kopā.

Vakar īrnieks – jāsāk saukt vārdā – Geralds paspēlēja dažus toņus uz flautas. Es lasīju un neapjaudu kas notiek (nezināju, ka viņš kaut ko spēlē) tik maigi pieskārās flautas skaņas un tik piedienīgi Prustam ko lasīju – it kā tas nāktu no tā, ko viņš tur runā bez gala un malas.
Beidzot saule ir izspraukusies gar kādu mākoņspārnu. Jūra ir pusmigusi, vakar plēsās kā nelabais – melna ar baltu.

Viegla saule un mākoņu spārni –
it kā eņģeļi lidotu. 
Labas šīs rīta stundas 
pastnieku gaidot – 
tikpat labas kad vēstules nāk, 
kā kad viņas nenāk, 
jo to nevar zināt, ja nenāk, 
arvien gaida un tā ir – kā 
kad tas nāk...

Geralds varētu spēlēt savu flautu – viņš teicās no rītiem spēlēt. Es – šorīt pasteidzos ar savu spēlēšanu – par ilgu? Bet nedzirdēju viņu kustamies. Nezināju arī, ka tik ilgi ir spēlēts – gandrīz stundu. 6 partitas (!) 5 iemācījos ar daudz atkārtojumiem.
Butijs baltais aizgāja apm. 10.25 or 20.
3 p.m. Geralds vingrinās – klusi, uzmanīgi. Es varbūt pārāk nervozi mācos spēlēt –

Pārlasīju Morisa stāstu – absolūts sajukums. Es laikam tīšu prātu tur esmu sevi nodevusi līdz galīgai ērmībai – tikai gudrojot, fantazējot un ņemot dzīvus cilvēkus tur klāt – jeb tomēr tur kaut ko ‘viņi’ arī darīja? Pētīja?

Who knows? Bet kā tas gadījās, ka te ar D arī es kļuvu ‘sajukusi’? no bailēm – no nespējas saprasties cilvēku valodā ar cilvēkiem – ar D. Tādēļ – ka tas neļāvās kā cilvēks parunāties un bij diendienā jāredz un jāsatiek, un es fantāziju sāku jaukt atkal ar dzīviem cilvēkiem.

Bet – ko Dzidra teica un Clives? Kāpēc man neizstāsta? Tagad – es jūtos tik vesela – bet tikko pienāk pie tā, ka manis pašas bērni ar mani – nerunā – man atliek tikai sajukt par to domājot. Vai arī nedomāt par to un dzīvot ‘citā daļā’ – saprātīgi. Tas taču muļķīgi. Tā laikam ir – ka cilvēki tomēr spēj saprasties (kaut cik) tikai ar valodu – visas citas zīmes var aizvest sāņus, kļūt pārprastas.

Īrnieki ņemas pa virtuvi – labi ka tie nu ir tur divi, ir viens otram ja vajaga mājās kompāniju.
Es guļu pie loga un lasu bezgalīgo Prustu. Ir gan viņam teikumi! Nepacietīgu dara tas, ka angļu val. tik gariem teikumiem, ņemot vēl klāt visus specāl vārdus, ir man par grūt.
Mācas lēnam. Varbūt lietus nāk.

10 pm. Es mazliet rakstu to lugu. Var jau muldēt galu galā. Nav nemaz tik traki. Tikai jāpārvar tas šausmīgais ‘nelabums’ un jādara viss galā.

Trešdien 8.30 am. 18. aug. 71

No rīta agri, jutos labi – domāju nomazgāties – biju vannā, uztaisīju brokastis – poridže, (jo zobi ir vārgi no plates) un apples – bet – nejūtos stipra. Vispirms jau te – stāvot, lai kur, pie plītes piem. velk pa grīdu caurvējš un kājas tūlīt jūt. Tad – vienkārši – noguru, jānāk gultā lasīt etc. Te saule logā stipra šorīt. Man šo ziemu ‘noēd’ tas mans vakars! Tas ir traki – ja tā jāmocas kaut ko pasūtītu taisīt. Velns viņu rāvis visu tādu būšanu arī Lācis esot teicies uz tādu – viņa vakaru (viņam ‘dzimš. dienas balle’) – neierasties. Nu – es jau piekritu pati, gribēju naudas dēļ – sūds tur ne nauda!
– Nekā pastā!
Galva sāp, var teikt dulla. Paps teiktu – tad jau normāli. Paps nāk prātā tādēļ ka domāju rakstīt par to Šķūni + Cilvēki. Tomēr esmu vēl paslima. Un nezinu – iet ārā, neiet? Geralds atnesa man kafiju, tad nebūtu arī nekur jāiet.

Man tomēr vajaga dien. gr. kur es drīkstu ķēpāties bez jēgas – rakstīt lieliem maziem burtiem, šķībi greizi, visu ko vajag un ko nevajag, un tā uztvērās uz to – kas der. Tikai turpat viņš tanīs lapās izstiepts, izkaisīts paliek. Tagad jūtu vajadzību – rakstīt lielā rakstā, par visu lapu ne šo ne to, kamēr kaut ko izsaka. Lasu Prustu. Tam nu ar gan ir mazliet par daudz izstiepts. Dažu ko jau viņš pasaka labi, bet dažreiz tas jāmeklē pa daudz lapas pusēm.

Jāpalasa tagad būtu kāda kritika par Prustu – un tad jāturpina Prusts pats. Combry! – Jā, Combrijā arī mums patika. Bet tā pat Prustam vairs nepiederēja – kur nu mums. Un tomēr – velnu, vai es nevarētu arī izspiest kaut ko tiem latviešiem ko spēlēt un tā sev iegūt kādu dolāru – un cerēt un domāt un laisties vēl ārā – pie šiem, teiksim – nākoš vasar!!

4 p.m. Jūtos labāk. Lasīju atkal – Morisa stāstu. Beigās tur varbūt ir kāda ‘citu piedalīšanās’, bet lielo daļu ir – tikai mans trakums uz M. un muļķīgā – uzvešanās dzīvojot ‘iedomās’. Taisni ko Dzidra teica. Jā – īstenības nav, nevar tādas būt, kā es sadomāju – es neat

Ceturtdiena, 19 augusts. Rīts. 7.30 am.

Vairs 10 dienas tik augustā – un tanīs man jāuztaisa luga. Velna milti. Vakar lejā baby sitting – bij karsts pie heatera, bet – ja nebūtu tas, būtu auksts – izlietu OK. Dabūju $2. Skatījos TV ēdu ābolu. Cita grūtuma nebij, tikai heaters, ko nezin atstāt vai nē. O.K.! Silta saulaina diena. Jūtos ok, bet nestipra. That’s normal. Un man mūžīgi sāk būt cold feet. Man tā gluži nebija, tā tad ‘asins riņķo lēnāk’. O.K. O.K. ok viss, ka tik ļauj dzīvot, sēdēt te saule kur logā, jūra klusa un tiešām – bezkrāsaina šorīt, debess bez ne viena vienīga mākoņu gabaliņa, bet bāla, bāla.

Rakstu kaut ko lugai – man tā ir redzama un skaidra – bet, kā to parādīt tiem kam tā būtu jārealizē uz skatuves? Lasu garo Prustu. Viņš saka: mūsos paliek tas, ko mēs nepūlamies uzņemt un paturēt. Tā tas jau nu ir. Daudzreiz dzen ar varu iekšā – un no tā nekāda noskaņa nepaliek, tas kas izgājis kādā ‘dzīvošanā’ un skāris it kā neapjausts, tas ir nogūlies un palicis ‘atmiņā’ un to kādreiz kaut kas pamodina un tad tas atnāk kā no jauna. Jā, dzīve iebalsojas to neapjaustot. Bet kādreiz der apstāties un ieplēst acis – un paturēt. Zināms – tam nav tā dzīvā krāsa tad, kad tas uzpeld atmiņā, neapjausti uzņemtais kādā brīdī atnāk – kā dzīve no jauna.
Cik labi ir paskatīties uz ielas burzmu – zinot ka varēšu tur iziet – ‘colds’ būs uzvarēts. Prieks. Dzīvot. Iet.

9 am. Nejūtos īsti labi.

D. Tu paņem par daudz no manas dzīves. Gadus tu paņem un sadedzini ar savu cigareti. Vai man žēl? Jā un nē.

Šīs dienas pēc kārtas
Un gadus jau
Tu paņem...

Šos gadus
Tu paņem
Un sadedzini
Ar savu cigareti

Vai man žēl? Ak, nē...
Tik mazliet baidos
Kā būs kad pietrūks to?

Karst un aukst – un nav labi –-
Labi būtu dzīvot siltā rīta svārkā pa gultu – bet jāsāk staigāt.
Gaidu pastu un nemiers tā žņaudz kā pirms – ‘rendez vous’. Un tad jāiet lejā uz pilsētu – iepirkties, (mājās nekā nav – jau vakar man kafiju Geralds atnesa) jo laiks patreiz mierīgs. TV rāda briesmīgas ainas – ka vētrā apgāzti kuģi, citi krastā izmesti, citi viļājas ūdenī no vieniem sāniem uz otriem un uz mutes – kā skaidas! Tas bija – šīs pāris vējainās dienas. Briesmīgi vējainās dienas, kad es domāju – kā Inesei iet ar lidmašīnu?

Piektdiena, 20 augusts. 1971

5 p.m. Mazgāju matus, kā resnā memme izgāju uz ielas, kad jau vējš bij sācies, ap 12. No rīta saulītē mierīgā, ap 10-12 nevarēju iet – sēdēju un šuvu. Tagad – vai acis pazaudēju šūdams izvilkumu uz brūnganā (smilšu krāsas), bet nejauki mirdzošā ‘lina’ ar vēl trakāk mirdzošu dzeltenu diegu. Un 3 ziedi jau gatavi – vairāk kā puse nošūta. Tāds spilventiņš varētu būt tas. Trakums vakar uznāca aizskriet un nopirkt mater. un šūt.

Sīkumu diena. Atnāca Rudz. kdze. Parādīju viņai zaļo spilvenu – tā gatava šūt kaut ko līdzīgu. Labi vien ir – būs mums skaists stends! Paņēma dažus diegu paraugus no rūsas (kaparkrāsas diega) – tas viņai patika – esot jāšuj pamats vai kas. Ja uz šo nebūtu tik grūt skatīties – šis audums ņirb, mirdz tā, ka acis beigtas – citādi tādu izvelk uz patumšāka auduma tas man it kā ātrāk kā krust. dūr. spilvens. Priekš kā? – varbūt pārdot izstādē ko. Vai vēlāk ziemsv. šovā. Kaut tikai acis nebojātu – tas būtu nieks šūt izvilk.

Nosalt man te vajadzētu – ne krāmēties ar šīm rokdarbu lietām. Bet tas ievelk ar savu vieglumu – un liekas, ka tu tomēr ko radi. Tā ir – izbēgšana, slēpšanās no tā, kas jādzīvo un jādara, jo – tas nav viegli, nav tik viegli – kā bojāt acis un bakstīt kādu linu gabalu.

Karte no Gailītes kundzes – lai braucu uz Lāča vakaru. Biju jau par to domājusi – ka jābrauc. Dēliņš ielicis (?) manu linoleja griezumu ‘Rotaļnieces’ (tāds nosaukums tam man liekas nebija) zem Lāča stāsta, Lācim par godu. Redzi – citi domā, dara, izdara – lai iznāk labi, es pati – nekā. Man nenāca prātā – kā tam vajadzētu būt – ka man Lācim kas būtu jāuzraksta, jāizdomā. Es te dzīvoju kā tālumnieks. Esmu arī – prom no ‘mūsu sabiedrības’. No šīs grūtās būšanas. Kādreiz es strādāju Ilūkstē un man bija viegli būt katrā notikuma vidū. Bet – tad es rīkoju citus izdarīt, izpildīt to, ko es iedomājos, un tas parasti bija man kāda iedoma, ne mana – radīšana.

sestdiena, 21 augusts. 10 a.m. 1971

Līst. Viss nomācies. Un peļķē peld burbuļi no lietus pilēm, kas nozīmējot – ilgu lietu! Kāds sen mājās dzirdēts teiciens.
Pastā – liekas nekā. Mazliet cerēju no Dzidr. Bet – viņai darbs sācies, vēl nav laika rakstīt, no Jaša vajadzētu būt ziņai – ka čeks saņemts?…
Labi, ka līst. Nav nekur jāskrien un nekas jāgaida. Var strādāt ko. Es – tikai šuju. Nevaru tikt vaļā no otra – šī izvilkuma spilvena – es nedrīkstu – neko iesākt. Man jāraksta.

Svētdiena 22. aug. 71 apm. 8 am. Līst.

Biju pie Pat un Gary babysitting – $2 – Būtu varējusi mierīgi tur siltā gultā gulēt, aizmigt – bet kāda pienākuma sajūtas dēļ – pamocījos neaizmigt – tomēr O.K. Gaidīju gan vairāk, jo lejā te man par pusi tā laika to pašu maksāja. Nu bet tik uzmanīgi, kā ciemos, ar labām vakariņām un absolūti nekas jādara ne pie gultiņas nav jāpieiet – Patiesi – nekas tur ko darīt, bet nevar ne īsti atpūsties ne ko strādāt, pienākuma sajūta – ka kaut kas ļoti uzmanīgi jāsargā, kāda liela darba sajūta.

Šodien jābrauc uz Sidneju. Lāča vakars. Līst. Kā tikt turp kā atpakaļ? Nekāda prieka tur kulties. Neesmu izgulējusies jo vakar nokļuvu mājās vēlu. Bet – jābrauc, būs arī labi dzirdēt Klauverta referātu un Lāča ražojumus. Kā atpakaļ? Naktī? Lietū? Būtu jāmēģina. Biksēs, džemperī.

Trešdien varbūt atkal baby sitting – vedīs Justi te. Te tomēr varbūt vieglāk – lai gan tur bij absolūti komfortabli. Bet – jūties jau, kā no citas pasaules, kā notiesātais, beztiesīgais – bez visa tā kas citiem (tiem) pieder – kopība, dzīves siltums. Bet – nebij tik slikti. Garijs – sirmus matus dabūjis, plānāki arī, nokrities svarā – bet tas viņam piestāv sejai. Pat – sweet, softer – kaut kā, maigāka.

Garija un Pat’as jaunā māja gluži pasakaina, interesanti priekšmeti, īpatnēji priekškari, trauki, mēbeles un viss – kā veikala tīrībā un spodrībā, viss kā viņi paši, ar kaut kādu, pacietu, noteiktu robežu novilkts, izplānots izvests. Viss arī tādās – tumši kontrastainās krāsās (lai arī citas krāsas klāt) – kā viņi paši.

Te, šinī vecā mājā (manā dzīvoklī, kas liels ar nojumēm apkārt, kā māja) viss ir kaut kā pretējs tam – (expanding) plūstošs, dzīves procesa (kurā ietilpst arī sadrupšana līdz ar dzīves pulsu, kamēr es te varbūt vairāk šīs sadrupšanas, jo netiek nekas remontēts, izņemot dārziņa iekopšanu nātru vietā) pilna existence, neierobežota, pat ne pret elementiem no āra. Tur tikai krāsaina gaisma iespraucas gar priekškaru malām – te vējš, mitrums, putekļu, visa āra dzīve. Tur kāda noslēgta drošība, te – brīva paļaušanās (uzticēšanās) – kam? Pašai existencei, dzīvošanai.

Līst. Vēsums lied kaulos te uz dīvāna, pie mitra loga,
   Ārs nāk iekšā
     Knibinās apkārt,
        Neļauj nodoties komfortam,
           Prasa pēc sadarbības
              Ar savām ūdens lāsēm kas sitas un rit pa rūtīm,
                 Ar vēja spiešanos tanīs
                    Ar zāļu smaržu
                       Ar debess ūdeņiem miljonu lāsītēs 
                                             Straumītēs
                       Ar mašīnu šalkšanu ielā.

Pirmdiena, 23 augusts, 9 p.m.

Sāp galva. Sāp acs no šūšanas – gribu to izvilkuma spilvenu draņķi pabeigt! Neprāts bij to sākt, neprāts tik ātri dzīt tā pabeigšanu. Bet – es nevaru viņu te turēt nepabeigtu. Nu tad – man 2 spilveni jau būs izstādei.

Vakar Sidnejā! Uz Lāča v. aizlaidos pa lietu uz vilcienu. Domāju būs jāiztur līdz cita rīta vilcienam, bet tiku ar nakts vilcienu mājās. Pieguru divas naktis neizguļoties.

Kādēļ man uzmācās aizdomas ka

‘ēdās’ uz mani? Es tā vien domāju, par visu to sakarā ar manu vakaru. Viss tā diriģēts it kā – plānāku to darīt – jau tā Lāča ielikšana manā vietā bij aizdomīga – bet – tā varbūt iznāca tomēr neatliekami – dzimš. d.

Pēc Klauverta domām – netieku trijos pirmos Austrālijas latv. rakstniekos. Bij dzirdama pretī murmināšana, pat iesaucieni un Svilāns man klusu teica „Oh, Jūsu grāmatu katrs trešais te ir izlasījis”. Viņš nabags bija – pilns kā mārks, kā to mēdz teikt. Viņš laikam bieži – ir. Bet – te nu viņš gribēja man glaimot.

Patiesi – man vieglāk liekas tagad mesties darbā, ka mani neliek tais pirmās vietās un negaida no manis nezin ko. Bez tam – es zinu, ka man ir ‘rezerves’ atzinumos, ir pašai neiespiestos darbos, vairāk, kā kāds to domā. Un lielākā daļā nav pamanījuši, ka pēd. laikā avīzē nāk visu laiku. Patreiz gan jāsūta atkal.
Protams – tiem beidzot jākļūst tādiem, kas mani pašu apmierina (vai arī noved līdz tam) lai varu tos – laist klajā. Kaut gan – kā? Tikai – latv. avīzē. Luga spokojas galvā, bet – nenāk ārā. Bet jāiznāk!
Dzeja arī ne. Varbūt tā aprausies, apdomāsies vēl vairāk. Bet varbūt tā vajaga. Apdomāties.
Luga varētu iznākt par dāmu ar suni kas pazaudē vīru?…
2 vēstules no Dzidras, cik laimīgi viņi ciemojušies ar Inesi!

No Tavas siltumas
Es mazliet ņemu
Uz pleca roku uzliekot
Un jūtot
Kā tā ieslīgst
Kādā pasaulē
Aiz vārtiem, kas veras
Saucot, aicinot
Ņemot ar nejūtamu varu.
Es sasildos
No Tava pleca
Roku noņemot
Pamājot
Kādai pasaulei
Kas pie Tevis paliek
Līdz es atgriezīšos.

Tu aizgriez galvu
Skatu atraujot
Ne pārraujot.
Tu galvu noliec
Kā bēdā piesiets.

.... Stunda iet. Ceļš 
uz mirkļiem šiem 
nakts ugunīs nobirst 
līdz ar lietus straumju. 
No tava pleca
roku noņemot, sasildos, 
pamājot kādai pasaulei, 
kas pie tevis paliek 
līdz es atgriezīšos...

otrdiena 3 p.m. 24. aug. 1971.

3. vēst. no Dzidras – grūt viņai uzsākt darbu pēc visa. Domā – būs O.K.
Nosūtīju Dz. mazu zīmīti tikai un avīzes izgriezumu ar tām skicēm. Bij karsti un nelabi uz ielas. Pabeidzu spilvenu – bet galva sāp un acs. Tagad redz – ‘brudierētas’ un špicētas vasaras drēbes – vajadzētu pašai ko ‘uzbrudierēt’ kā jau ar Nicmaņ kdz. runājām. Tas spilvens ko nošuvu – izskatās laba kleitas priekša, kā Aina runāja taisīt. Bet – tāds materiāls nederīgs – jo burzās un stīvs.
Mani grib pabāzt zem ūdens.
Kādēļ?
Un vai tas izdosies?
Un vai tas – pelnīti?

Trešdiena, 25 augusts, 6 p.m.

Kartiņa no Ineses (no Kanādas) – pēc 14 stundu ilgas labošanas lidmašīna to aizvedusi mājās. Pārgurušu protams. Bet – laimīgu. Laimons Inesei nopircis volksvāģīti!!
Tas viņai dos vieglākas skolas darba dienas. Neatkarīgs no otra – tas neiztērē tik daudz garīgās enerģijas un ietaupīsies šad tad laiks. Spaidos ar savu lugu. Es nezinu – kādēļ es nevaru saņemties un rakstīt. Droši vien man liekas – ka laika vēl gana. Un tad spiedīs un spiedīs…

Aiz pilsētas augstu
Vakars izklāj zilsārtu gobelēnu – 
Eņģeļu galviņas tanī
Vēl pa pusei tik ieaustas
Tā viņām jāsteidzas.
Jāsteidzas, jāsteidzas, jo pilsētas ugunis
Steidzas un iedegas
Un norauj gobelēnu
Zils tumšums atklājas
Un tumšāks, vēl tumšāks kļūst
Nakts melnuman jāststeidzas.
Steidz savas spuldzes iedegt
Sēdekļus, spilvenus uzpurini...

Ceturtdiena, 26. augusts, 3 p.m.

‘Sašopīju’ ($3 prom…) atkal nebeidzamo foodu + vienu hairspray.
Nosūtīju In + L. vēstuli. Tāpat vien.
Vakar baby sitting te ar Justini – bij O.K. Mazliet iemigu uz dīvāna te. Just. mierīga. 15 min. pēc 12 viņi bij klāt.
Nezin kādēļ tik ļoti gribās iet ārā.
Varbūt zinu arī. D uz ‘line’.
Es nīkstu te. Vai man beidzot nevajadzētu kaut kur braukt? Uz Mt Keira? Pie Sallijas? Normāli tā būtu. Doties kaut kur kaut kā. Reiz te ienāca viens latvietis, jauns, laimīgs, skrandains, pinkains apkārt klīdējs. Domāja – iet uz Quīnslandi, dzīvot no augļiem. No kādiem – es prasīju. No tiem kas aug brīvā dabā. Varbūt – ka aug…
Es nerakstu lugu. Un – es nezinu kādu galu tas ņems.
Lasu vēl arvien no jauna atkal tālāk Prustu – daudz vietās viņš lielisks. Izšķetina un iztin katru lietu un notikumu diegu pa diegam.

Nepacietību noslēp
un soļos klausies 
kad durvis ver...

Piektdiena, 27. augusts, 8.30 am.

Vakar atkal rekordu bibliotēkā klausījos Bachu. Gulds spēlē ‘sliktāk’ kā Seemans.
Lejā, Kelleheram, varbūt ir arī tā sieva aizgājusi? Viņš teica – sesto reizi. Tagad – nenāks vairs atpakaļ. Bet es smējos, jo domāju – tieši tādēļ – ja piecas reizes viņa nākusi atpakaļ, viņa nāks arī sesto reizi. Domāju vēlāk – varbūt man viņu vajadzēja te pieturēt, nosēdināt, noguldīt, reiz nu viņš nāca vispirms pie manis? Bet viņš bija tik piedzēris… Taisni tādēļ. Vēlāk es gandrīz nogāju lejā, aiz bailēm – vai viņš nenokārās?
Bet es nenogāju, dzīves pieredzes mācīta, ka – iztur un nenokaras. Parasti.
Vakar viņš nāca – ar puķu klēpi mājās!? Šorīt dzirdēja agri – radio ejam spēcīgi.

Pēc dažu gudro padoma – man vajadzēja viņu ‘pieturēt’ reiz nu viņš nāca te diedelēt. Bet – ko mēs iesāktu? Viņš tāpat neko nedarītu ‘pa manai modei’. Viņš nevestu mani pasaules ceļojumā – viņš nomirtu tur aiz garlaicības. Viņš vestu mani uz savu slaveno farmu viņam palīdzēt – Un drīz vien atgrieztos visa ģimene. Bet varbūt nē. Viņš atžirgtu vadātu mani pa Austrālijas ceļiem, saulē un – vienu, 2 dienas būtu labi un tad es nomirtu aiz garlaicības.

Noskatoties viņos, šai pārī, redzu to pašu patiesību: dzīve ir kādu laiku nopietni ņemta un īsta, un tad viss jūk, kā smilšu plācenis, kam arī tu nepieskaries, viss tas dzīves ‘normālais, labais, sweetais stuff’s, like home, friendship, happiness…

11 a.m.

Nu večiņ, saņemies!
Tev iet labi, strādā!
Latviešu avīzē mans – Kas notika naktī – izlasot – labs. Un atverot Ķirpes kdzes vēstuli – pateicība un izpratne par šo stāstu.
Es laikam esmu – sieviešu rakstniece un uzspiežu vienmēr to pogu, kur atsaucas sieviešu dzīves problēmas. Good.

Pēc Klauverta rakstnieku klasifikācijas bija labi man radīt kaut ko labu, pietiekami krāsainu. Biju tomēr ļoti priecīga par šo notikumu – rakstu un atsauksmi. Sevišķi patika un nomierināja tas – ka stāstu izlasot tas pašai likās labs. Brīva izteiksme, bet kodolīga, patiesa un krāsaina pietiekami. Un ja man ‘jācīnās pēc vārda’, tad tas arī der – ļaudis kāro pēc ‘satura’, pēc ‘fabulas’. Te ir – briesmīgi izsakoties – ‘mans pirmais līķis’ rakstos – tas varēja arī nebūt tāds. Protams, man tas nav tik svarīgs, kā tie jautājieni ko jautā – kas notika tālāk?
Anyway – biju ‘laimīgi satraukta’, ātri pastā uzrakstīju īsu vēst Dz + Cl (somiņā aizmirsu nenosūtīt īsu vēst – pateicību Līksmai).

1 p.m.

Aizbraucu uz Warrawongu, uz Technikuma skolēnu darbu izstādi. Labi, ka aizbraucu (rītu ir pēdējā diena, un rīt es nevaru tur tikt.) Labi ka aizbraucu.
Jauno darbos atradu to, ko pieaugušo (mākslinieku) izstādē velti meklēju – siltumu, patiesu darbu, ne – pozu. Daži ļoti skaisti printi un šādi tādi skaisti redzējumi vispār.

Uzķēros uz kādu vārdu – Mark Luis – kādā jūrmalas skatā, foto attēlu daļā atkal satiku šo vārdu zem iespaidīgas (man) foto studijas. Piezīmēju viņa vārdu un gāju tālāk, gribēju neapstājoties paiet garām kādam stūrim ar abstraktām gleznām un pēkšņi pēdējā bilde mani itkā pie pleca saņemtu – tik, es domāju – muzikāla noskaņa un atkal Mark Luis. Tālāk – skices zīmulī. Sāku skatīties pēc šī vārda. Un te, kas šķita pavisam vājas – Luis, tas pats. Tad apskatīju tās uzmanīgāk – kas bija tas, kas viņa citos darbos bija tik simpātisks un te nē? – Zīmējuma apdare un savāda ķermeņu kroplība, kas tuvāk apskatot – nav kroplība, bet – šis cilvēks runā ar kustību, ar kādu kustīgu dzīvu līdzsvaru un te šī kustības meklēšana bija patvarīga pret figūru. Bet tās bija 10 minūšu skicītes. Nu 10 min. skicei ir – ilgs laiks! Varbūt figūra nav viņa stiprā puse, bet kaut kas, šī dzīvā kustība, kas droši noskaņota līdz skanēšanai manī citos viņa darbos tiešām aizrāva. Foto studijā bija tikai (viņam) pīles (vai zoss) galviņa, pareizi ielikta laukumā un toņu līdzsvarā un ar brīnišķīgu smaidu pīles sejā!

Nopirku kokvilnas drānas lupatu – kas bij logā un iepatika – bet tikai 2 yardi bij – un nekas man tur neiznāks.
Pēc izstādes, kur kaut kas paticis, ir jāiet apģērbi pirkt – tad acs prot skatīt un redzēt ‘skaisto’, bet vai priekš sevis? To grūt zināt. Nu tas prieks man maksāja tikai 80 centi.

Sestdiena, 28 augusts, 9 a.m.

Ko šodien ķert? Ko ķersi – 3 pm jāiet uz partiju pie dāmām. Partijas man vajaga, bet – es sāku šaubīties – vai šīs? Sāk apnikt šī ēšana un pļekstēšana – tagad arī nīšanās jau sākas. Bet galvenais – dumjas, bezgara dzirksts runas – tas ir – vienkāršas, smagas, kaut ko jau – īsto tautas seju (!) tur vajadzētu varēt ieraudzīt! Jā – tur taču ‘redz tautas seju’! Šī tautas seja turas savos tikumos turas tik ļoti, ka kļūst nepazīstama pašai tautai, kas kaut kur kaut kā varbūt vēl existē. Bet – kad ieraudzīju nu nobijos: Kad atceros ainu foajē pēc Godo izrādes – kad šīs labi tērptās, labi frizētās, labi pašaudzinātās, mūsu audzinātās (?) dāmas ķiķinājās par Wladimira un Estragona izdarībām, tikai par to vienu ‘interesanto’ izdarību, šī tautas seja man šķita parādama – ar maisiem pāri galvām, citādi tikpat eleganti tērptas – taustās un bakstās apkārt pulkā pa tumsu cita pie citas turēdamās. Breigela – Aklie.

Mrs. Rudzate, Mrs. Sidorenko un vēl viena vecāka (tāda pat bieza plata, kā mēs visas) un es – uz brīdi apsprieda Godo – „Uh, oh, viens iet uz poda, otrs skatās…”
„Es gan tā nekad nevarētu…”
Visas (izņemot Sidorenko kas mazāk) lokās un smejas – luga neder. Visā lugā – viņas to momentu vien ieraudzījušas, no visa kas tur ir – uz sevi attiecina lūk to niecību – es gan tā nedaru – Tā tad, tas visprastākais varētu teikt, ir tas, ko uztvērušas –
Kad viņas abas Rudz + tā otra – uzpūtušās apaļas, saģērbtas gludi, safrizētas tur locīja galvu vienu pie otras smejoties – man rādījās aina, kā šo pulku notēlot – tādas pašas elegantas visas – tik visām maisi galvās –
Bet – ar tiem man nav jāpinas. Es arī atkāpos – bet ko? Un te? Savas vientulības dēļ te ielīdu? Kur lai iet? Pat Freiji te nav. Nu Freija – nezin vai izturētu tai grupā. Un – es nezinu – es patiesībā gandrīz eju tās ēšanas dēļ (!)!

Un – cerēju – rokdarbus varbūt pārdot – arī tur šovā – iet, piedalīties, būt cilvēku vidū. Tāpat uz Jāņiem – bet viss tik – miesīgs un viens un tas pats atkārtojas.
Runāju un domāju pārāk asi. Bet – šī tautas ‘noslēgšanās no sveškultūrām’ ir traģiska, varbūt – traģikomiska. Nelasīt grāmatas angļu valodā, neiet uz angļu valodas (austrāliešu, un viesu, un franču un citu) teātri.

Interesanti kāds procents latviešu to dara? – Gulbergs! Gulbergs ir redzams visur un vienmēr tikko ierodies kādā Sidnejas teātrī vai koncertā – tu pamani – Gulbergu. Parasti – vienu. Dažreiz ar kundzi. Kādreiz viens otrs cits. Bet – nezinu un neatceros pat vārdā saukt – kurš? Gailītes kundze.

Izlasīju otrreiz Osv. Lāča – Abolu vīns – Cik nosaukums smaržīgs, caurspīdīgs, bagāts. Un stāsts – velkas kā veci pātari. Gudrības, atziņas – viss kas, bet, bet bet… Streb un streb kā garu putru.
Es nezinu ko man vajaga? Bet – ne tādu. Viņa – Celīši – it labs stāsts. Vēl viens otrs. Būs jāpārlasa – bet man kā Lācis tā Eglītis liekas, kā jau teicu gari, bezkrāsaini pātari. Eglītim sentimentālāki. Lācim ciniskāki, bet ne īsti ciniski, jēlāki. Kā man vajag?

M. Eglīša stāsti arī gari un mierīgi – bet viņos ir tīra, dzīva, mīlēta pasaule. Tīra – es domāju – tīra no autora meliem vai sprediķošanas.
Lindsara ‘Uz meitas kāzām’ – spēcīgs, labs stāsts – redzēts, dzīvots un drīkstēšana un varēšana to pateikt.
Ko lai uzrakstu Dēliņam? Ko? Ātri?

Svētdiena 29 augusts, 8 a.m.

Domas skaidrojas
Kristalizējas...
– Asarās. 
Steidzīgi tām uzlieku roku
Kā mūzikas instrumentam
Noklusinot disonansakordu.
Klausos: Domas met jaunu vilni,
Stājas, skaidrojas
Gaismai novizot
Rimst tumši violetā
– Skūpsti kā puķes,
Tumšas atraitnītes ar zelta vidiem.

11 a.m.

Pavasars iesviedis dārzā
Sauju dzeltenu puķu
Saulē paspoguļoties,
              Palaidis baru
Sārtkrūtainu mazu putnu
Zālē pabradāties
              Un man?...

9.30 p.m. Izgāju staigāt augšā līdz gaisa tiltam, nevarēju dzīvot bez kustēšanās. Bet tagad tik agri – nogurums jau?! Viss tā pēdējā laikā ‘ķeras klāt’, un vienu laiku jutos tik spirgta un jauna. Jāiet gulēt – (ha!). Jā, tad es gāju gulēt pirms 10.—
Nespēju nekā uzrakstīt. Mocīju – par Šartru. Ko tik ilgi es ņemos? Rītu atkal vēl aizies ar to pašu!

Pirmdiena, 30 augusts, 9.30 p.m.

Vēstule no Cliva, tikai par Godo, nekā daudz vairāk par to, ko Dzid. jau teica. No Dzidr. es saprotu visu, bez atšifrēšanas piepūles, no Cliva apraksta es neko nespēju īsti iedomāties. Viņš tik sablīvēti un tomēr bāli raksta, izsakās. Kad Dzidr. raksta jūtu stilu, kodolību un tomēr ļoti brīvu, savdabīgu, humora dzirksts pilnu izteiksmi. Cliva stils mani kaitina, kaut kas monotons, kas atkārtojas. Nu Dzid. jau ir izņēmums, kad viņa raksta, stāsta par daudz ko, runā – tad tas ir visskaistākās vēstules kur mainās nopietnība un draiska brīvība izteiksmē.

Esmu nelietojama. Panika pārņem – par Šartru vēl nav nekas gatavs. Varētu jau būt – bet jāatceras, jāizsaka viss. Un tad – Prustsa tulkojums iznāk smags, nezinu vai varu paļauties tulkot to no angļu valodas un franču val. man viņa nav, tas pie Ineses. Tā tad – jāatmet doma to likt iekšā, lai gan tas būtu interesants ar savu garo teikumu.
Strādāju tomēr šodien.
… Palasīju vecas (gandrīz 2 gadi) dienas grāmatas piezīmes. Kas tur vēl par dzīvību! Nu patreiz jau es bāžu vecuma maisu galvā – un nav neviena kas to aizkavētu uz kādu brīdi.
Vakaros – kā tagad ap 9 – esmu jau rakstīšanai nelietojama. Un pa dienu – cik ir to brīžu kad viss saistās un veicās?

Laiks neko nav iznīcinājis, viņš varbūt ir sakrāvis tām virsū kādas grabažas. Satiekot D jūtu šo sakrauto smagumu, tas nospiež, aizēno, aizsedz, stindzina, bet atbēgot mājās, D nāk caur sienām pie manis stiprāk, jūtamāk, kā toreiz, jeb… nu kā toreiz, tāpat, tikpat neatlaidīgi.

Otrdiena 31 augusts,

Saule. Galvā dullums, it kā colds vēl. Slinkums. Domāju un domāju par Chartru – un izdomāju arī, kā tur īsti bija – bet nevaru atrast nevienu mākslas darbu, ko gribētu pieminēt sīkāk.
9 pm. Vēst no Dz + Cl. Dz. darbā jūtas O.K. Tikai pelnot maz.
Sakārtoju bet nepārrakstīju Chartre. Vēl kaut kas jāpieliek par interior. Un rītu agri jāpārraksta. Es nezinu, kas ir tas smagums ko es jūtu un no kā es jūtos tik izjukusi?

Man liekas, man tomēr trūkst manas – ‘lielās istabas’, tur viss bija izlikts parocīgi un ‘strādājās’, veicās. Te viss jūk un zūd, nav atrodams, nav klāt pie tā kas darās. Es te tupuļoju pa šo dīvānu – bet – man vajadzētu mazākais te vienu galdu, rakstām galdu – lielu vai mazu. Varbūt mans desks kaut kā – jāieliek. Bet – ko tas līdzēs – kaut kā! – man vajaga īsti. Nauda nenāk pa velti. Es jau zināju, ka pārtrūks kāds uzsākts darbošanās gars. Tas varbūt te ir visgrūtākais – ka – viss ir izjucis. Nav ap ko koncentrēties – jo visas grāmatas, piezīmes, papīri – te sasviesti tikai – pagaidām. Tikko nāk kāds – viss jānovāc. Kur strādā – citi patiesi ienākt nedrīkst. Citi. Tur man bija labi. Visā brīvībā katra doma tur gaidīja – kā kāds nāk, – durvis ciet, un viss paliek netraucēts.

Ko darīt? Kur ierīkot savu pasauli? Dz. istabā ir auksts un patumšs (tas ko nav tomēr) bet nolikts prom no ‘dzīves’ – un tā ir guļamistaba – ar gultu un drēbēm kas jaucas pāri manam galdam etc. Ko darīt? Kur ierīkoties?
Bet nauda? – Tās vajag. Te es nīkstu – tikai tagad apzinos kādēļ tik grūt uzrakstīt šīs piezīmes. Griezt dīvānu ar galu pret logu, likt desku te?
Mess!
Arī lejā šie tā beidzot ir pārmainījuši – galds pie loga – bet – kaut kas pajucis.
Ko darīt?
Tikai – vinnēt lielo vinnestu.
Iztaisīt te darba istabu?

Te tā kā tā nekāda viesistaba nav. Tomēr – sveši te arī nāk cik nu viņi nāk. Un darba istabā – tie nedrīkst īsti nākt. Saruna ar svešu pārtrauc to darbību kas norit man ar piezīmēm, ja tā citā istabā, sveša saruna to nav skārusi. Zinu, zinu. Bet – ko darīt? Kad vairs pēlis nebūs vajadzīgs Dz. istaba būs labāka.
Bet.
Dzīvot – radīt tas ir – verandā? Geralda istaba par tuvu – rītos tas guļ tik ilgi. Neiespējami. Drīzāk – tur ‘reception’. Bet kāda reception? Tikai – iekārtot lai durvis var turēt šad tad vaļā un lai var izlikt tur – materiālus. Varbūt – tā būtu o.k.
Iet atkal uz kādu izsoli, vecu lietu veikalu?

Jūlijs 1971 (Ķikure/Kikure)

Ceturtdiena, 1 jūlijs, 10.30 a.m.

Gulēju šā un tā – atmodos 3 pēc ļoti spilgta sapņa.
Sapņoju spilgtus sapņus – mēsli un medus, sarkanas jāņogas, melnas upenes, (kas te vienas te otras bagātīgi Ķikuru dārzā) āboli, milzīgi lielāki kā maizes kukuļi, kāds ar caurumu vidū, kā milzīgs doughnuts. Viss Ķikuru dārzā. Skaisti zaļi bērzi un citi koki, lauki zaļā augšanā, lielā mierā – sūdzēšanās kādam vai kādai – kas pārmet, ka tik vecmodīga pasaule… Pie upes arī biju, un ūdeņos skaidros bradāju.
Varbūt šis sapnis zīmējas uz vakardienas nebūšanām sakarā ar Sallijas atstāšanu.
Atmodies domāju, ka ir jau ap 6 am. Bet bija pirms 3 am – tā es pēc laika atkal aizmigu, modos šad tad, bet nogulēju ilgi.

Vakar mani aizveda uz to Dirndle dziedāšanas grupu, pie kuras sāku līdzdarboties, kad dzīvoju pie Sallijas. Tur Mrs. Rayan uzbruka, balta, trīcošām lūpām – vai es domājot iet arī uz Sallijas māju dziedāt? Well – es pārmiju dažus vārdus ar Loti (diriģenti) un – pazudu pāri ielai pie Ainas (Vicmanes). Tur vēlāk atnāca Rudz. kdz.

Traka lieta ši visa Carr house būšana. Sallija esot slima gultā (nav brīnums, pēc tās smēķēšanas, viņa jau taisījās būt slima kad es tur biju, un tās bija viņas bailes, kas man neļāva vairs tur gulēt). Mrs. Green jau prom? Solījās būt tur trīs nedēļas, vēl nav divas pagājušas. Tā tad – Mrs. Green ir tā, kas solījās palikt un nepalika, ne es. Bet es esmu visur vainīga!

Skorpioni! Es tiešām ienīstu to migu. Un es negribēju ienīst. Bet no viņiem ar labu nevar tikt vaļā. Ar labu – nozīmē darīt visu ko viņi vēlās, kalpot viņiem par ‘Smith Family’ noliktām lietotām drēbēm, klausīties viņu melos, un apsolīt visu vēl tālāk – nākt taisīt „carry for daddy”! Izklausās jauki! Es labprāt to darītu – bet tad man būs jāsapērk, jāaizstiepj viss, jāsagatavo carry’s dienām trim, pa vidu jāiztīra virtuve, vēl kaut kas, – un tad par šķīvi carry, ko es tur apēdīšu, jānomazgā trauki, jāatstāj viss spīdot – un tad varbūt Mr. Carr mani atvedīs mājās. Paldies. Nav brīnums, ka Sallija ir slima no tā arī, ka viņai trīs mēneši bija dzīva lelle ar ko spēlēties un pēkšņi šī lelle ir pazudusi, tai neko nenozīmē vārds Miss Carr, neko tās pasakainā māja. Pasaku mājiņa sabrukusi, Miss Carr un tās māja kādai Newcomerei – nav vajadzīga!

Protams – medaļas otrā pusē – viņa slima. Nedod Dievs to nevienam. Es brīva, man – jā man nav nekā cita, kā apbrīnot un kalpot šīs zemes īstajiem kungiem. Viņai divi brāļi ar sievām un bērniem, kalpotājiem, – lai nāk un apkalpo arī māsu. Ryan kdze arī – draudzene, nāk ciemos, pastaigājas. Un Green kundze – nevarēja palikt ilgāk. Man jāvar. Protams – es nevaru izskaidrot – ka man būs – ‘mans vakars’, ka man jāraksta, jāgatavojas dēļ tā. Kā es varu to izskaidrot, ka man ir – jāsmejas – sava garīgā dzīve, ka man ir savs dzīvoklis, savi daži klavieru skolnieki un man absolūti nevajaga palikt par slimnieku kopēju – kompanjonu, ne par ko – dear old Enny, bring me my hanky…

Kaut nu ar to beigtos. Es tur nerādīšos, un kaut tad mani liktu mierā. Es pat uz employment ofici skrēju – gribēju samkelēt sev vietnieku – bet tie teica – lai viņa pati meklē, lai nāk, cilvēki mums ir. Miss Carr apgalvoja – ka nav, nav nekur neviena cilvēka. Es tik esmu. Glaimojoši. Aizejot jau es tur meditēju vienu brīdi – kā būtu palikt, ņemt tur klavieru skolniekus, vaktēt dienām un naktīm savu ladiju – dzīvot par istabiņu un ēdienu un dažām dāvanām. Brīdi šķita – laba diezgan dzīve, Dear Enny – bet tad man bija jāpārvērš sevi citā radījumā.

Nabaga Mrs. Rayna pat raudājusi runājot ar Rudz. kundzi, (kā lai neraud – tik briesmīgi newaustrāliāni) Un Rudz. kdze ir kā lauva uz plēšanos un manis aizstāvēšanu. Man nekādas aizstāvēšanas nevajaga, lai laiž tik mani mierā. Ja mani tur negrib redzēt arī uz dzied. mēģinājumiem – jo labāk, es tur nerādīšos. Tā dziedāšana man tik un tā ir nelietojama nodarbība, kas agrāk vai vēlāk man būtu jāatmet.

Tikai – es tik ilgi nespēju tikt no šīs nelabās dvingas ārā. Varbūt tiešām bija jāiztur līdz galam, būtu vairāk miera. Bet – vai tad, kad vecais pārbrauktu – būtu gals? Un vēl arī šo laiku, līdz viņa atbraukšanai, mazgāt virtuvi, priekšnamu, vannas istabu, šai aukstā laikā, taisīt ēst uz minūti, vākt kaķi, kas nav nosalis un jāliek iekša ārā, jāglābj no kaimiņa sacīkšu suņiem, kas ēd dzīvus kaķus, bet – kur jāglābj? Mājā iekšā to nevar laist – jāuzmana, ko viņš dara ārā, jālied tam pakaļ dadžainajos krūmos gar kaimiņa sētu…u.tt. u.tt. un nevarēt aizmigt!….

Nē, es 2 nedēļas vēl neesmu tikusi no tā visa īsti vaļā, atpakaļ savā agrākā labsajūtā, fiziski un garīgi – un neesmu vēl tikusi, es vel nevaru par to visu nedomāt, es vēl nevaru domāt savas domas, vēl manī šī ‘wall to wall carpet’ domāšana mani sterilizē.

Gribēju ietu uz filmu šodien – esot laba – bet sāku izpildīt tautas skaitīšanas listi un gaidīt – kad tie nāks atpakaļ – bet varbūt to nevajadzēja. O.K. – es neaizgāju uz filmu – jādzīvo ar sevi vien.
Jā, tomēr manī ir arī vainas apziņa: – man nevajadzēja līst tur iekšā, ja es zināju ka 4 mēneši es nevarēšu tur palikt. Bet es tomēr nekad nerēķinājos – ka es nodzīvošu tik ilgi, kā es nodzīvoju, un ka aiziešana būs tik aizkavēta no viņu puses.
Es vilku, vilku – un ilgāk nevarēju. Labi – es esmu tas grēcinieks…

11.30 a.m.

Nevaru ne uz ko koncentrēties, neko uzsākt. Kaut kas nepareizs, nenoskaidrots, tur mani vēl kopā ar Salliju. Atkal tas pats – ja tu esi lielāks, tev jāsaprot mazākais (ja tu esi stiprāks, tev jānes vārgākais). Šī sapuvusī patiesība man bija jāpieņem 20 gadus ar mūsu Daddiju (tas ir ne manu daddiju, bet tā mēs trīs viņu saucām). Tev jāpiemērojas mazākai saprašanai, ļaujoties, pakļaujoties šai mazākai saprašanai, jo citādi – tas iet bojā, viņš cieš, un lūzt un iznīkst no tā, ja lielākais paliek lielāks, tas ir tikai tāds, kā viņš ir, un neglauda mazāko pa spalvai un nesaka ka tas ir lielāks. Un – tad nelīdz, arī visa paklausīšana nelīdz. Tas mazākais ir liels diezgan lai saprastu situāciju. Tikai ne liels pietiekami – lai to pieņemtu.

Sallijai jāsaprot un jāpieņem, ka es redzēju cauri viņas melus un iekšēji novērsos no viņas. Protams, tie nav tik lieli meli, lai es Salliju tādēļ nemīlētu, bet man nav laika viņu mīlēt – tas ir viņai palīdzēt.
Šī ir lieta par ko man pašai sevi ir jāpārliecina – ka es drīkstu sevi tik augstu vērtēt. Bet es zinu, kas es esmu, un kas man jādara. Man jābūt latviešu rakstniecei (tas ir tikai tāds ārējs lietu apzīmējums, aptuveni izsaka kam man jābūt…) ne austrāliešu slimnieku kopējai.

3.30 pm.

Nāks klavieru skolniece. I suppose. Gars ir nomākts un nodarbināts ar tukšām aizstāvēšanās frāzēm teiktām – nezin kam.
Auksts vējš ārā. Tupu iekšā visu dienu. Nekur neesmu bijusi. Reizēm sirdī velk kāda savāda dadžaina sāpīte, tad pāriet. Vakar gulēt aizejot tā bija un tagad sēžot un lasot atkal. Pārāk nemīlīgs laiks. Tas no tā…

Ko es varu iesākt šīs mazās provinces pilsētiņas tukšās ielās, kuras es redzu pa gabalu? Nu – redzu arī tuvāk, atverot durvis un ieejot uz kādu laiku tādā Carr māja. Ko es tur redzu? Ko es atrodu. Es redzu, ka es nevaru mīlēt, ko es atrodu. Manī nav mīlestības. Es mīlu kaut ko, pie kā es nepieeju klāt. Es apstājos, kad man saka „Halo!” un gribu uzklausīties, ko man teiks un es nevaru mīlēt, jo es jūtu izstieptu roku, kas mani ņems neprasot kas es un ko es gribu. Nedzirdot un nesaprotot ko es saku. Bet ir lietas, ko es iekāroju – nezinot vai tās ir tās, ko es vēlos. Vai tās būtu. Es tāpat izstiepju roku – lai sagrābtu un paņemtu…

Piektdiena, 2 jūlijs, 10 p.m.

Vakar ‘Sallijas meitene’ nebija uz stundu. Šodien mana bija.
Rudz. kdze. teica, ka latv. avīzē ir mans dzejolis ‘Rīts’. Tas ir jau vairāk kā divi gadi vecs. Pirms ārzemju brauciena aizsūtīts. Vienmēr domāju – kāpēc viņš to noraidīja, kad citus pieņēma. Tā tad nav noraidīts – saglabāts. Tas man pašai likās spēcīgs. Vai es ko varu? Vai es ‘uzlabojos’? Vai tas vajadzīgs? Vai es sasniegšu ko labu? ‘Dodu vērtības’? Vai es esmu – dzejniece? Ne tie visi te apkārt tādi ir, par kādiem tos sauc. Vai – progress existē un vai tas ir kaut kas labs dzejā?
Ābele Juniors jau no Freimaņa ir notiesāts kā nedzejnieks.
Brēdrichs esot bijis ļoti labs rakstnieku dienās – Gailīte teica. Brēdrichs kādreiz rādījās būt labs… Vai lielā, pastāvīgā rakstīšana būs devusi man izteikties spējas un vai man ir ko izteikt?

Lasu kāsu modernas dzejas kritiku – (austrālietis). Salīdzinot ar Eliotu (par kura ‘pēcnācējiem’ tas izsakās ar izsmieklu, pašu Eliotu liekot mierā) šis ir īsts dūru vicinātājs. Eliota kritikā katrs vārds ir jāapsver, jūti – patiesība tur guļ – bet šim ir vairāk bravurīga klaigāšana. Tā tad – es varu atšķirt vērtīgo. Un dzejā arī. Viņa piemēru rindas – kāda Dylan Tomas’a rinda – ja arī to pilnīgi nevar saprast ne pirmo ne otro reizi lasot – tā ķer kā skaista, mirdzoša dzeja, daudzi citi piemēri tukši un vāji.

Sestdiena, 3 jūlijs 3 p.m.

Vāru sivēna ‘rulādi’. Uzliku kafijai (šoreiz tējai) ūdeni un izdedzināju katliņu – tas ir trešais trauks ko šogad izdedzinu. Man vajag pa galvu!
Iekārtoju atkal grām. plauktu savā senā istabā. Un šodien nav vējains un te gandrīz var strādāt – bet es liku kārtis. Man jādod pa galvu!
Nevaru uzsākt rakstīt lugu. Es to zināju, cik grūt tas ies un tādēļ – man vajadzēja vēl agrāk iet no Sallijas prom. Ak, man viss brūk un jūk.

Rītu būs Zariņi ciemā (nezinu – vai tikai ‘garāmbraucot’) – jāsacep un jāsavāra ēdamais un dzeramais. Viss – būs jautri un kā vajag. Būs rulāde, kūka, pupu salāti, siers, maize, biskvīti, uzgriežamie – sēnes, olas – kafija. Viss ir sapirkts, nauda izdota un viņi droši vien atbrauks ar ‘savu’ – un no fooda būs nelaba dūša! Bet palaisties uz to nevar. Man vienai dzīvojot tāda viesu uzņemšana pēkšņi ir liela pārmaiņa virtuves lietās – nekas nav, krājumā, kā tas ir ģimenē kur katru dienu iet pie galda vairāk cilvēki. Tā es noburzījos pa virtuvi, un es domāju, ka šodien strādāšu. Man vajag dot pa galvu.

Picadilli neviens nav. Viena nav. Kur viņš parādījās un pazuda?
Katliņa degums smird pa visu māju.
Bet grāmatas no plaukta stūra sazinās ar šo galdu, man tikai nav jāskraida apkārt.
Kā lai es viens pieķeros jaunam darbam. ––?
„Bet vakars nes tik dziļas skumjas,
ka nezinu, ka nezinu, ka nezinu
kā sirdi mierināt…”
Varbūt In. un Laim nolaižas Beļģijā.

4. jūlijs.

Piekopju vēl māju. Gaidu Zariņus – zinu ka man jāuzmanās – ko viņi teiks. Bet zinu arī – grūt man uzmanīties – bla bla – un viss ir ārā!

5. jūlijs, pirmdiena.

Nejauki tukša diena.
Jāiet babysitting pie slimas Patsijas lejas dzīvoklī. Rītu arī. Pastā absolūti nekā. Padarīts nekas. Domā. Domā, gudro…
Nosūtīju Dēliņam ‘dāmu’ foto un īsu ziņojumu par Jāņiem.
Iegāju Picad. Tur – pārkārtošana ir – tie kundziņi krāmē atkal visu. Tas laikam tā katru gadu. Vai viņi būs atpakaļ?

Otrdiena, 6. jūlijs 8 a.m.

Lielākā daļa cilvēku ņemti mazās porcijās ir baudāmi.
5 p.m. – vecītis staigā katru dienu (4.30) un man iet drebuļi pa kauliem domājot ka es tā staigāju!… Vai bij tik traki?…

Trešdiena, 7. jūlijs.

2 p.m. Šodien – dirndelles kaut kur dzied? Spriež tiesu par mani sakarā ar Salliju. Iztaisīju kaunu newaustrālietēm – pametusi darbu. O.K.
Tikai mani tas traucē, kopš pag. trešd. ar Ryana madāmas izlēcienu – neesmu vairs jutusies vaļā no visa tā. Bet gan būs ok. Vislabāk ja man uz tām Dierndellēm arī nav jāiet – tur es just for fun – iesāku, bet man nav laika – katru nedēļu un vēl mājās rakstīt notis. Tā kā šodien nerādās Rudz. kundze – tad varbūt tur viss nomierināsies un es būšu izslēgtais, atkritējs grēka āzis. Tā vislabāk, tad man miers no visām iešanām un neiešanām uz Salliju arī. Mazgāju matus – saaukstējos varbūt. Veļu mazg. otru katlu – šausmīgi netīros Allena palagus, ko viņš atstāja nemazgātus, kas zin ar ko pieziedis dzelteni un pelēki kā lupatas. Owful.

Picadilli iegāju pirkt veļas pulv. – domāju – man 43 penci tikai – (pulv. maks. 42 ‘pa lēto’) – Bet man ir nākoš nedēļas nauda $5. Un lejas mad. dos $4 par babysitting – prasīja vai 2 ½ pa dienu es negribu? Es gribu ja dod – bet pietiek arī ar 4.
Dolāri ko izkārpīties cauri – bet diena pagalam – laikam arī tikai pa daļai babysitting. Nu – veļu izmazgāju līdz ar to.
Un tagad – ja Dirndeļu lieta pāriet pār galvu – tad es būtu brīva.
Bet dzeja pazudusi. Nu – kas vainas? Jāraksta proza.
Baidos vai vēl kāda nelaba balss nenāks un nesodīs par Sallijas atstāšanu (šodien tur tam Dirndle ir dziedāšanas mēģinājums…)

‘Is there a monster in the House?’ – tāds virsraksts man būtu jāliek un jāraksta – kurš tas monstrs, Sallija vai es? Vai – abi? Vai – neviens? Auksts vējš. Griež kā ar nazi kur tiek klāt. Īres nauda par dzīvokli samaksāta, nauda nākoš nedēļas dzīvošanai sameklēta. O.K.

6.30 p.m.

Neviena Dirndle nav rādījusies un es jūtu – mieru iestājamies – viss tas būs pāri, būšu brīva arī no tās nepadotās dziedāšanas lietas un man nekur tur nebūs ‘jāpiedalās’. Varēšu sākt nodoties sev, domāt daudzāk (vairāk, jāsaka) vai mazāk – par sevi vien. Tāds miers jūtams – ka Rudzate arī neparādās – tas liekas var nozīmēt to – ka visi tur paliek dziedāt, nosodījuši mani un – atbrīvojuši!
Varu izstaipīt locekļus – lai kā, vai vairs lugu uzrakstīšu?! – vai es tagad nevarētu rakstīt? Atceries – ka kādreiz Wyongā, man nebij laika ne pusstundu ko darīt – tik domāju, domāju…

Ceturtdiena, 8 jūlijs. 9.30 am

Gaidu pastu.
Vēl vienu katlu veļas, vēl kādu apslaucīšanu un paskrāpēšanu – tad tūlīt māja būs tīra pēc Allena aiziešanas. Ko parīt vilkt uz Sidneju? Uz teātri?
Nauda iepelnīta – man par 2 dien. tējas taisīšanu un ‘baby sitting’ – $5!! – just excellent. Bet laiks pagalam un nedēļa ieviesta ‘neradīšanā’, tomēr – būs mājā tīrāks viss – miers ir sakrājies apkārt. Ārā vējš rimis, saule.

Šai mīlestības pilnā audzelīgā vietā
Kur sētas visa laba sēklas
Un kopts un audzēts, raudāts, smiets
(‘pāri pacelties’ diendienā mēģināts...)
Un varēts, darīts, sākts no gala
Šai vietā saules mīlētā un
Vēju, un putekļu no ceļiem
Pienesta kā smilšu jūra
Šai vietā apdzīvotā...

Pēcpusdiena. Viss uz šņores izmazgāts…

Saņēmu no social service aptaujas lapu – no kā dzīvo, kāpēc šķīrusies, vai saņemu alimentus? Tas jau pēc vairākām aptaujām gan Newcastlē gan te noskaidrots un piešķirta vecuma pensija. Vai es esmu traka, ja man nāk prātā – vai aiz tā ir Sallija? Kad gāju prom viņa teica: „I may visit you one day…” un tas izklausījās kā brīdinājums. Bet – es jau daudz ko tur varēju pārprast, jo viņa gribēja sadzīvot. Bet, naids vai tas bija naids (pret jaunaustrāliešiem visvairāk) kad viņa citreiz teica: „Jūs jau dzīvojat kā ledija, staigājat apkārt visu dienu kur gribat…” Tas protams man – iekoda, jo es sadzirdēju tās viņu ‘pirmdzimto, augstdzimto’ tiesības – viņi īstie cilvēki, emigranti (kas nenāk no Anglijas) – otrās šķiras pilsoņi, ja vispār – pilsoņi. Tas pats izskanēja viņas tēva teicienā, ar savādu smīnu, aizdomību vai tamlīdzīgu nenosakāmu domiņu – „…Un visiem viņiem – automašīnas…”

Un tagad šķiroties, es viņai varbūt asi pateicu, ka live in position – nekad neņemšu. Bet tas naids manī uzdzirkstīja no tā, ka viņa man prasīja – vai man ir citur darbs? – neticot nekā no tā ko es viņai teicu, ka es nevaru savas rakstīšanas un savas dzīves dēļ, tur palikt – bet ko tur. Es neticu, ka man var apšaubīt un atņemt vecuma pensiju – tad kas – jāizsniedz man jauna dzimš. apliec.? Dirt. Tad tie ar nevar būt mierā – gadiem ilgi piespriež vecuma pensiju – viss noskaidrots – no kā Jūs dzīvojiet, kāpēc šķiraties, vai saņemiet alimentus?? –- Disgusting.

6 p.m.

Man liekas ka Picc. es dzirdēju kunga balsi. Tur krāmējas pēc traka. Siena tukša vēl.

{Sketch of moon over ocean, city in foreground}

Wonderful moon colors
Silly, senitmental
Heartpulling expression

Jūra uzsvieda mēnesi
Debesīs zils ar sārtu
Kur glaudās
Cauraudās
Mākoņu strēlītes
Ap mēnesi apmetot
Mīkstas cilpas
Šai zelta bumbai.
Ziemas pasakas
Bērniem un vārgiem,
Varbūt kādiem
Apmātiem astronautiem.
Lampas ir iedegtas ielās
Kafejnīcās
Restorānos un – mājās.
Miesai vēl silti kūpot
Pēc vannas
Tu atloki svaigu kreklu
Un kravati delikātu.
Mēness sašķiebies
Pār kādu mākonīti aizripo
Aizripo.

Pirmdiena, 12 jūlijs.

Biju pie Idas [left]. Pusdienas pie Austras. Teātris – viens aktieris, un mazliet otrs arī, pierunā visu skatuvi, visu zāli, visu – lugu. The Lesson… Neticams kāpinājums tikai monologā. Mūsējie – „dodiet mums darbību…” Rādiet darbību. Vesela pasaule ir tādā monologā.
Otra luga – smalkums un grācija. Gailīša kdze teica – ja viņa būtu ‘tais gados’ – tas aktieris, tas viens, tas varonītis nestu viņu mākoņos. Mani nesa tas iepriekšējās lugas monologs. Zināms – uz postu tas viss tur aiziet, ja tā grib teikt. Bet – tas ir tas pats – kas mākons…

Otrdiena. 13. jūlijs.

Auksts. Drebinos un nevaru iesākt rakstīt – ‘Cilvēki šķūnī’ – man liekas kaut kas nav kārtībā ar to tēmu un vietu. Tēma – o.k. Bet vieta? Kur tāda vieta atrodama, kā tur. Jāliek civilizācija klāt. Bet – tāpat – šķūnī. Bet kā? Tur, kur tā bija. Kas citiem ar to daļas? Tiešām nekādas. Man nav nekāda uzdevuma vispārināt.
Sallija – vesela. Prasīju klav. skolniecei. O.K.!! Vieglāk paliek, kad tā putra izēsta!

Pirmd. – landlords ‘had a good look’ uz mani pinkā morning gown, zaļš dvielis ap galvu, viol. pidž. bikses. Viņš te sestd. gāja garām ar avīzi vicinājās. Vakar pie bibliotēkas nošāvās garām. Matos man tagad mazliet dark ash br. – un iedzeltenā kas vēl ir no krāsotā (blondā) tas iznāk mīksti brūnganpelēks, vai drīzāk pelēkbrūngans – un not to bad. Bet ko lai liek iekrāsot ja iet pie friziera? Viņa iegrūdīs kaut ko zvērīgu.

Man tas jāgrauž kā akmens
Jācērt, jādrupina, jātur līdzsvarā
Jābalsta no visām pusēm
Apkārt tam jāskraida
Jāpieliek, jāatņem, jāredz,
Jāzina, jāgrābj rokās un jāizloka
Kā stienis, kas nepadodas.
              Bet es gribu mīksti iekrist puķēs
              Uz siltas noras izstiepties
              Izsvaidīties vieglas vēsmas
              Atbalstīties, paļauties, šūpoties
              Slinkot es gribu, ne strādāt.

Pastā avīze un zīmīte klāt no Dēliņa kga.: „Paldies par Francijas impresijām. Vai nevarat uzrakstīt vēl, piemēram par to pašu Iljeru, arī varbūt par kādu citu zemi, Beļģiju varbūt? Jums iznāk jaukas mazas poēmas prozā…”
Jocīgi, es tikai no visa spēka cenšos tā uzrakstīt – kā tas bija, kā es to redzēju, jutu.

Jā, avīzē tas raksts par pilīm un rakstniekiem labāks, nekā es atcerējos. Avīzei labs. Nezin kā nu tam ‘Brīvam Vārdam’ kuram Silkalns vēlējies – tikai ‘mākslas darbus’. Es neredzu ka viņš kādu mākslas darbu būtu tik labi uzrakstījis, kā es šīs ceļojuma piezīmes. Bet viņš varbūt šīs ceļojuma piezīmes nebij lasījis, kad viņš to teica. Un Zariņš pats nobijās, ka – tās ‘tikai ceļojuma piezīmes’, kā to Luce teica pēc nolasīšanas. Nu – viņas prasības visādas – Godo nav labs tādēļ, ka ‘tur rādīta latviešu garam sveša bezdarbība, dīkdienības atmosfaira…’ Haha! Lai skatās šai lugā uz Lukiju, – kā tas strādā!! Oh, dear! Visi gudrie (Luce tomēr gudra…) sēž uz pelavām dažu labu reizi.

Aizsūtīju vēstuli Gulbergam, lai atsaka manu vakaru. Es nevaru taisīties uz to kā zem zobena. Man viņš jāizstrādā viss gatavs un tad – jāprasa telpas. Nu – varbūt es būtu gatava, ja neielīstu 3 mēn. pie Sallijas. Bet – es ielīdu. Nu, un tur varbūt kaut ko arī ieguvu. Protams – zaudēju arī. Bet 2 dzīves nevar dzīvot.

Tagad es nevaru – steigties ar vakaru, kad man lēnām, kā rentgena uzņēmumā skaidrojas lugu uzbūve – būvējas, izdomājas, nupat pieauga šis tas – un drīz varbūt varēšu sākt rakstīt. Šķūnī – apkārtne bij par šauru. Tā jāpaplašina. Maza ‘ofice’ tur arī jāieliek un vairāk cilvēku, kas parādās īsi, bet izsaka galveno tēlotāju veidošanos.

Avīzē atkal kāda gudrinieka vēstule – Albija lugā (iznāk tur arī kā Zīverta) esot surogāti. Godo – komunistu, sarkano slavināšana jo burkāns, ko Estragons dod Wlad. sarkans. Visi veči ņem mutē mērcējamu zīmuli rokās un tik raksta gudras vēstules par teātriem un lugām. Pieprasa – gaidot – Anšl. Eglīša ‘Bezkaunīgos večus’.

Trešdiena, 14. jūlijs, 9 a.m.

Bailes no Rudz. kdzes – ka neņem mani uz grauda, ka mans rakstiņš un foto par dāmu sarīkojumu pienācis vēlāk un Zariņš jau aizsūtījis par to visu savu atsauksmi un fotogrāfiju. Zariņš pirms manis iegāzies avīzē ar visu Pilmani atkal – Tas ir – ar to bildi par Jāņiem – ieskrējis ar izgriezumu no austr. avīzes. Es – biju par vēlu ar savu rakstiņu un karti. Terrible.
Jā tikko tu bāz degunu sabiedriskās lietiņās – atalgojums ir – nepatikšanas! Tā tad – bēdz! Nu cerams, dāmas nebūs apvainotas, jo labāk ka tas vēl tālāk skanējis – pat Zariņš, visa priekšnieks te bijis, redzējis, fotgrafējis…
Šorīt nāk virsū tas Rudz. ierašanās drauds – šodien dzied. viņām, viņa var ieskriet – un ja arī nē – es to nezinu. Vajadzēja vakar piezvanīt.
Saule un migla un auksts.
Pastā varbūt kaut kas būs!
(Tomsons raksta dzejolī, ka viņš ne par ko negribētu būt Dievs..)

Es labprāt būtu Dievs 
Un pasēdētu kādu pusmūžību mākoņos
Noraugoties kā dzīvība plosās
Gan kāds eņģelis man būtu labvēlīgāks
Kā šie cilvēki apkārt,
Man kaut ko ausī paspēlētu uz koklēm saldām.
Es labprāt būtu tāds pusdievs
Un palaiskotos
Bez rūpēm ka nāve nāk virsū
Kā melna nakts...

5 p.m.

Ir tāds
Kartupeļu rokamais laiciņš
Mierīgs, pasilts, piekvēpis
Ar kādu miglu un dūmaku,
Bet liekas – visi ceļi ved uz grēku
Priecīgu, zemes smaguma un
Nebūšanu pilnu grēku –
Kaut kur sačubināties, sasegties,
Saspiesties kopā
Siltai vienkāršai laimei
Ierausties uz brangu guļu.

––––––––––––––––––––––––––––-

Tas kā (tev) nav,
Ir kaut kas cits, nekā tu to pieņem.
Tas, kā tev trūkst,
Kas nekad nebūs,
Tas, kas ir liela nedziedināma vaina – 
Ir kaut kas cits, nekā tu atzīsti un pieņem.
Tu noslēpies aiz šī meklējuma
Ko tu varētu atrast,
Tu noslēp aiz tā
Savu neatrodamo
Ko nekad neiegūsi, 
Kas nav iegūstams (nekādos apstākļos)
Kas nav cilvēku likteņos iezīmēts.
Aiz lielas sāpes
Tu noliec mazo 
Un kalpo un sūksties tai
Un tev ir vieglāk.
Tu vadi dienas lielā rosmē
Lielās atrašanās iespējas tuvumā
Lielu cerību piepildīšanās gaismā
Tu mānies,
Bet tā ir labi
Ar dzīvi nāvi aizklāt.

10.15 p.m.

Lietas, jums pieskārties tīkas:
Silts koka maigums, krāsas, pieglaudiena
Zāles pinums, lins un vilnaudums
Man jūsu vidū labi
Atcerēties, jaunu minēt
Man jūsu vidū silti
Paglābties, slēpties sildoties gaismās nirt
Tās ne tikai krāsas, gaismas
Tais pazaudētais viss vēl iemājo
Tās zin par dienām
Tavām saldu sulu pilnām
Dārza augļi ienākušies viņās.
Es piesitu no visa spēka:
Atveries, atveries!
Klusot zib gaismas neatbildot
Gaismas tecējiens kā upe
Stundu pēc stundas līst
Pāri šīm lietām
Kas klusot apkārt stāv un visu zina.

Ceturtdiena 15 jūlijs, 11 a.m.

Jo sūdu čupu kustina – jo smird!
Te bija Rudz. kdze. Izteicu atkal ko negribēju teikt, par to margarīnu un nakts kreklu bez oderes. Tas viss – iznāk tikai – nepareizi – tas tiek it kā izvilkts skaidrojoties. Un visam tam tik smalks pamattonis – ieslēpta maza adatiņa, kas kož, bet ko nedrīkst otram izteikt – tas iznāk baļķis, ar ko dod tam nabaga cilvēkam pa galvu (šinī gadījienā Sallijai) kas palaidis tādu mazu grēciņu labi domādams.
Ak – nu varbūt viss reiz pāries un šī bij pēdējā ‘mazgāšana’ no kā nekas tīrāks nekļūst.
Nav saprašanas, runas ved tikai tālāk pārpratumos – katrs savā ceļā aiziet ar katru jaunu soli.
Kā tas uzkrita atkal kā smagums.
Un – bērni neraksta!! Nav vēstules…

Un pēkšņi – jūtu
Kaut kas atraisās... (iznāk
Labvēlība spulgot sāk ka bikses kritīs nost haha)
Vai man piedots tiek?

Jā pēkšņi, ne pēkšņi
Un pamazām kaut kas aprimst
Izvandītā, tumši piemētātā prātā
Paceļas un pāri slīd kāds skats
Kas lietām gaismu atdod un kartību –

Saplosīts prāts, izmētāts, piemētāts
Apmests ar duļķi un putekļiem
Kas dziļāk, dziļāk iebrist
Ieslīd noslēgtos tīros slāņos
Kas Tavi neaizskaramie.

Nav saprašanas
Runas ved tik tālāk pārpratumos
Katrs savā ceļā aiziet
Ar katru jaunu vārdu.
Un pēkšņi jūtu
Ir noskaidrojies viss
Naids nemiers zudis
Man piedots ir
Un lietas mani siltā lokā ieslēdz
Un cieši līdzās stāv
Ar savām gaismām
Man cauri plūst
Un mani sevī ieņem
Mierā izlīdzinās
Tuvu tālu savienojās kārtībā
Un brīvībā vaļā raisās
Krampji un stingums zūd
No kustībām.
Man piedots ir es jūtu
Bet – neprasīt var daudz
Nejautāt, neizpētīt
Tik uzticēties, ticēt.

––––––––––––––––––

Saplosīts prāts, piemētāts, izmētāts
Apmests ar duļķi un putekļiem
Kas dziļāk, dziļāk iebirst,
Ieslīd noslēgtos tīros slāņos,
Kas tavi neaizskaramie.
              Un pamazām kaut kas aprimst
Izvandītā tumši piemētātā prātā
Paceļas un pāri slīd kāds skats
Kas lietām gaismu atdod un kārtību.
              Un lietas mani siltā lokā ieslēdz
Un cieši līdzās stāv
Ar savām gaismām man cauri plūst
Mierā izlīdzinās
Tuvu tālu savienojās un brīvībā vaļā raisās
Krampji un stingums zūd...

Piektdiena, 16. Jūlijs,

                      Rīts,
             Nesāp nekas
              Nakts atglaudusi prom smagumus
              Atcēlusi vākus un akmeņus.
Labi ir atmosties nepacietībā dēļ jaunas dienas.
              Rīts ir
              Un man ir tik daudz smieklu
Pa nakti iekrājies, durvis var vaļā vērt un logus
Un kaut ko iekšā saukt
Un pretī iet.

12 dienā. Tukšs. Auksts. Mitrs. Slikta garša mutē no kaut kādu pupu salātu (ar sīp.) ēšanas un no nemiera – ka pastā nekā nav.
Sallija atkal spokojas. Man jāraksta par visu to, par viņu. Bet – tagad to nevar – par manu vakaru jādomā. Kas īsti? Tomēr – gribētu rakstīt par Salliju un arī ceļojuma piezīmes jāraksta, tās tagad uzsāktas. Dēliņa kgs gaidītu. Ak – visu – varētu, ja kāds mani nomierinātu, saņemtu silti pie pleciem un man nebūtu nekur jāskrien – un es rakstītu.
Bet – Nežēlīgs mitrums ielā, logā, durvīs. Matus atkal nesataisīšu pie friziera – kā es rītu – izturēšu Sidnejā?
Kaut jel viņi rakstītu, tie bērni….?

6 p.m.

Nosista diena.
Bet novakare – tik silta, piemākusies, zili dūmakaina, klusa, mierīga un spēku pilna, ka var no savas ādas izlekt, bet tikko tu dodies to darīt, skriet gaidīt autobusu, braukt kaut kur pa galvu pa kaklu, tu atskaties un redzi – nāk smaidīdami laimīgais (no lejas dzīvokļa) kaimiņu pāris: „Kur Jūs tik vēlu? Tikko pārbraucat, vai?” un tev ir mierīgi jāsmaida un jāiet līdz. Jāiet mājās.

Un kad tas briesmīgais dzīvībai atdošanās brīdis ir garām – tu kļūsti rāmāks un padevīgāks un nāc kā iepērts lopiņš savā valgā. Un liekas – labi vien tā ir. Gaisma un jumts pār galvu. Un miers.
Bet es nekam vēl nevaru pieķerties. Tās lugas pavisam tagad nevelk, jo tās būtu – jāsteidz… Galvā Sallijas stāsts (kas sāk tapt nopietns stāsts) un ceļojuma piezīmes, bet bailēs, ka es dodos sāņš, es neķeros nekam klāt.

…Šodien īrnieks man samaksāja 2 dolāri vairāk, tādēļ ka biju ielikusi viņa viras podu ledusskapī, lai pa dienu nesarūgst… Nopirku tējas vārāmo katliņu – Kettle. Ne kettle, – tepot. Un lūpu krāsu un iedzeltenu lakatiņu, kas piestāv mētelim… tas viens, tikai 25 centi, tikai krāsa.

Un tas viss!!! Spēlēju mazliet.
Ja man būtu paļāvība – es varētu taisīt lielu vakaru tur ar savu spēli. Bet es esmu nabags – es nevaru ticēt savām rokām, ne atmiņai, ne mierīgai, normālai domāšanai citu priekšā spēlēt. Nu tā tas ir.
Ārā vēl ir burvīgs vakars. What to do?

11.30 p.m.

Beidzot es ‘plundžīju’ iekšā. Vēl tikai pāris lapaspuses uz mašīnas – Illiara – un izjūtu bezgala prieku! Uz mašīnas rakstot var grūst teikumus, bet jāpārkārto tie vēlāk. Viņos nav tā organiskā līdzsvara, kas ir rakstos rokrakstā. Vai es būtu – izaugusi, nogatavojusies?? Man liekas, es atkal uzdrošinos runāt, un jo vairāk uzdrošinos, jo labāk tas ir.

Un es sataustu, atrodu psicholoģisko pamatu notikumos – Sallijas stāsts varētu būt labs – liels. Vai es būtu – pieaugusi! Bet – atliekot to, (un tas būs tagad jāatliek) kaut kas zudis, kaut kas nesvarīgs un vissvarīgākais – sīkumi, mazie sīkumi, akmentiņi bruģī.
Man liekas ceļoj. apr. es uzdrošinos jaukt kaut ko stāstījumā – mest cilpas stilā – lai dabūtu īsti dzīvīgumu.

Toreiz no Zariņa ļoti gribēju dabūt stāstu atpakaļ, visu ‘izlīdzināt’. Tad domāju – lai paliek. Labāks ir neizlīdzināts. Dažiem tik ļoti jūtu pārpilniem teikumiem, (lai arī tie ir no ‘stingrām jūtām’ radīti) tomēr tik ļoti der – pilnīgs atslābums blakām, atslābums bez jūtām un ļoti vienkārša psicholoģiska un gramatiska teikumu uzbūve.

Sestdiena, 17 jūlijs. 3 p.m.

Gaidu liftu uz Sidn. Pastā – nekā. Vilkšu – pantsuitu. Mati – sprogaini. Bet – not too bad. Blondi!!
Došos uz Sidneju. Pāris dienas būšu prom un tagad – žēl, ka tik ilgi kavējos – sākt rakstīt. Vakar bija burvīgi rakstīt! Izjutu tādu prieku. Bet – nakts virsū. Ir grūt tikt pirmam solim pāri, – likties vielā iekšā, kad domā – to iespiedīs. Tas nav jādomā. Vispār ar apdomu jādomā. („Nevajaga domāt” – Miesnieks teica piesēsdamies pie portretas labošanas, pakasīdams zodu un savu bārzdeli). Jā. Ceļojuma piezīmēs (iespiestajās) jau mazliet jūt pozu – tā tad par daudz domāts.
Uzrakstīju un nosūtīju vēst. Dēliņam, arī to ‘literāta’ vēstuli.

Pirmdiena, 19. jūl. 9 p.m.

Biju caur Engadīni (ar Zariņiem un Lučiem) uz Sidneju. Uz Sanfrancisko teātri – paplāna būšana.
Pārnakšņoju pie Gailītes, tur bija tik labi, ka pat dienā aizmigu un nogulēju ilgi. Vakarā atkal uz teātri un atpakaļ ar Ainu Nicmani un citām dāmām un Luci.
Luc mad. pirmo reizi bij jau īsti pretīga – ar to kā viņa izteicās par Gulb. kundzi un arī ar to ka šejienes ‘trupa’ jālaiž Sidn. izgāzties. Runāt tā var – bet darīt un jau to vēlēties – tas ir par daudz. Pats vecis – laižās klāt ar rokām un vārdiem – viss tikai tādēļ, lai būtu ‘augstos rados’. Tie ir īsti ērmi.

Ja par Gulb. kundzi Lucene tā neizteiktos: „Māra Kalniete arī rakstījusi (teātra kritikā), lai nelaiž kropļus uz skatuves. Tas esot pareizi un – cik žēl, ka aktrise nesaprotot, kad noiet no skatuves…” Tas mani pārsteidz un noved pie tā sprieduma par pašu L. kdzi, ko jaunie par viņu izsaka bez žēlastības. Jā, es tam nepiekrītu, esmu redzējusi labus aktierus kropļus uz labām skatuvēm (tepat arī Sidnejā, Ensemblī). Lasot M. Kalnietes kritiku es pat nevarēju atšifrēt ka runādama par „vainām vai sevišķām īpatnībām, kas neesot jāizmanto uz skatuves” viņa ir domājusi Gulberga kundzi, tad tā ir tāda pat Lucene. Māras Kalnietes kritiku – nav nekā vērtīga – es izskrēju cauri – meklējot, nobrīnījos par tām speciālām vainām, un daudz klišejām ko viņa runā. Par Godo viņa raksta atsaucīgi, bet jēgas, tā ko es meklēju viņas teiktajā nav.

Arī mūsu kuplās ādiņās tērptās dāmas (foajē) par to vien no Godo zin runāt un giglīt un fui-ināt – ka – viens iet uz mazo mājiņu, otrs iet skatīties… „Es gan tā nekad nedaru”… viena muciņa teica. Oh, heavens. Nekas cits nav viņu ausis aizsniedzis, ne pat – zēns tās nav aizkustinājis. Piece of clay! Man tas nekad nebija nācis prātā – ka tas dara labu: Iekrist otram bārzdā. Es tikai esmu uzmanīga to atklāti daudz nedarīt – jo plūkšanās tad ir neizbēgama, un tas vairs labu nedara.

Šodien jūtos ‘apvārtīta’ šai latv. būšanā tik ļoti, ka grūt domāt par darbu – kam, kur, ko teikt, kam ko rakstīt? Bet kāds ir atrakstījis (to senāk jau) vēstuli ar uzslavām, dievpalīgu vēlējumiem (līdz arī ar norādījumiem – ko viņš tālāk sagaida…), tomēr kaut ko atradis. Tikai kā lai iet pūlī, kur viss tas ‘zīda un samta’ tērptais lieluma mazums resp. mazuma lielums, tā mācās virsū, pāri. Tas Šmugajs ar kā tāda dūņa – tagad esot korespondents Amer. Latvijai – avīzei (par $200 pusgadā?) un tur savā rakstā viņš bij sabāzis tik daudz no mana – reklāma man – jā – bet ne penca, un viņam maksā par tā atcitēšanu! A? Dumbrās vien.

... Man liekas, es redzu
Ka visa ši masa, šī mūsu pēdējā paaudze
Burbuļus mezdama iet zem ūdens – kā ko paglābt?
Kā uzmest kaut ko nenogrimstošu augšā
Virs šiem burbuļojošiem melniem ūdeņiem
Kuros jāpazūd.

Gulberga kungs bija bēdīgs – Gulb. kundze – slima. Kas viņai ir, ko domā un piedomā L. kundze? Kāda slimība, kas tik nelīdzjūtīgi pieminama? Jeb tas ir tikai tas pats – ja kāds iet dibenā, par to vairs laba vārda nav vērts tērēt…

Trešdiena, 21 jūlijs, 10 a.m.

Vēstules no abiem bērniem
(un latv. avīze ar
Ķikures dzejoli)…
Bet es mūjos pa saviem
rakstiem, lakstiem, drukātiem,
iespiestiem, nospiestiem
sasniegumiem, sasniegumiem:
kāpju tempdams,
kā kāds liels gars…!

8 p.m. Nogurums. Visi stāsti, kas (domāju) bija pabeigti, ir saķēpāti ar maziem labojumiem. Es – vienmēr esmu – pļāpa, etc. – Man vajadzētu runāt tīrāk – bez sava blablablā – es nezinu īsti kas tas ir. Vai var vēl vienkāršāk? Bez tāda ‘sievas dziedoša’ toņa uzņemšanas. Bet – that’s me.
Varbūt tas pie Svirska kundzes rakstītais ir – mazliet citāds.
Tikai – viņš jāiztaisa citāds! Jāliek tā lieta kas varēja notikt un nenotika (ar itāli piem.) un jāizsakās īsi un skaidri. Un pašai – jāpaliek ārā no tā, kādu brīdi! Kungs žēlīgs – vai es nevaru beigt runāt par sevi?
Man uznāca riebums pret manu dzeju, lasot vecus dzejoļus – daži likās labi, labi, labi – tad kāda daļa sāka likties – ne šis ne tas – un tagadējie? Varbūt – ne šis ne tas.

Progresēts pēkšņi liekas ka nav – nav strādāts pie viena dzejoļa. Divi dzejoļi (pie kuriem ‘piestrādāju’) aizsūtīti Kalniņa kdzei neatstājot sev norakstus!!! Bet varbūt kaut kur pa pusei labs noraksts ir – tik nevar atrast – Labi – ka sākums vienmēr kaut kur vēl paliek – un vai tas tomēr nav vienīgais, kas ir kaut cik nozīmīgs? Mazākais tas tā ir man pašai. Un ja tā – tad, tad – tas ir un paliek tas nozīmīgākais. Dylans Thomas taisījis simtiem norakstus – pārmaina vienu vārdu – cita dzeja. Tikpat labi tad varētu būt – pārmaina vienu vārdu – nedzeja!

Picadilli šodien izlikta cita – veča photo.
Ko viņš te parādījās, ka nepalika? Tikai reiz to manīju, varēju parunāt – tikai muļķības darīju – atstāju to ielūgumu uz lodziņa – ne šā ne tā.
Ak – es jūtos izvārīta. Tā laikam saka. Galvā lodā doma par to Švirsk. pansiju. Kā to izveidot?
Citādi – ne tā kā bija!

Piektdiena, 23 jūlijs, 9 a.m.

Jārokas pa papīru midzeni – liekas jāliek kopā kāds stāsts. Bet kas ar lugu?
Traki. Traki. Uznācis nogurums. Bet kas ar naudām? Īrnieks tik maz vairs dzīvo mājās, ka viņš varētu aiziet pavisam ‘pie šās’. Un – darbu tik daudz, ka nezin ko ķert?
Sūdīga diena!

Gailītes kdze atsūtīja – chain letter (tieši kad es domāju – kur naudu ņemt? Hahaha) Un viņa atsūta to dumību? Vai tad vēl ir tādi muļķi kas to dara? Viņa saka – ja ne 8000 dolāru, tad varbūt 200 dollaru. Vai ir vēl cilvēki kas to dara un tam tic. Un kā te izskatītos, kad pastniekam būtu jāatnes 100 vēstuļu katru dienu? Kur tās grūstu? Jau 100 vēst. būtu traki uzkrītoši – 10 vēst. dienā. Un viņa tic ka notiek tādi brīnumi un 8000 cilvēki pēkšņi klausa un sūta 8000 vēst. un tas viss tā bez kā noris normāli?!! Man kļuva ļoti slikts gara stāvoklis par to – pat G. kdzi. Un man gandrīz it kā viņai būtu jāklausa, jāsūta kāda vēstule? Ha. Es tomēr nokopēju 6 lapas – ar Dzidras vārdu – bet es – nezinu ko ar tām darīt. Un to dollāu man – negribās maksāt – Tad jau labāk nopirkt loterijas biļeti, ja tas dolārs jāmet prom?

Sestdiena, 24 jūlijs.
3 pm. Līst.

Ruta un viņas jaunais vīrs bija te. Ruta – beidzot tīra no krāsām sejā izskatījās skaista un eleganta. Husbands smaidīgs, jauns, glīts vīrietis – pēc daudzajiem mēģinājumiem sākusies īsta izrāde. Cerams – būs laba.
Ruta teica ka es izskatoties ļoti labi, labāk kā pēd. reiz kad mani redzēja – varbūt taisnība šī frizūra, ne īsti frizūra, bet mati, ne tik īsi un iekrāsoti kā blond – man laikam piestāv un laikam esmu atpūtusies. Šodien jūtos skaitos slima ar cold – bet ēdu un dzeru visu laiku – un tas brīnišķīgi palīdz!! Skatoties savā atspīdumā jaunajā teapotā, es redzu varen jauku, apaļu, priecīgu seju. Laikam esmu mājās atpūtusies. Un man gribētu iestāstīt ka man jānīkst jānomirst pie Sallijas – kur ir so very good!!
Ruta grib vienu Dz. picture. Jāņem būs nauda – ja dos! Naudas vajag. Tā laikam ir $20, vai pat 18 tikai.

Dievs es mīlu Tavu pasauli
Ko Tu ik rītu man no jauna dod
Es kāroju vienmēr šos vējus dziļi ieelpot
Un kāroju es ēst un dzert no visa ko te rod.
Lai slava Tev, kas man šo izsalkumu devi
Es rokas izstiepju pēc siltumas kas staro
No Tavas saules un no cilvēka.
Apbrīnā vienmēr no jauna
Klausos es viņa sirdspukstus
Šo mazo slēpto troksni
Kas ir tik varens Tavā valstībā
Lielākais, kas te virs zemes.
Ja maldīšos es savos upuros
Ko Tev pie kājām nesu
Ar to es slavināšu Tevi
Kā savu izsalkumu
Pēc visa Tava
Es līdz galam nesu.

Kāds buss ar milzīgu plakātu (pat logus un visu sānu tas aizsedza) brauca uz ārpusi, un nogriezās reiz no kalna ielas un tad bij plakāts uz otra sāna – un es lasīju un skatījos – un ne vārda nevarēju salasīt!! Es brīnījos – un nespēju koncentrēties tik tāl lai izlasītu – vienu vārdu. Interesanti ko tik traki reklamē. Pēc tā, kāds tas bija – uz pelēka (dabīga maisa) audekla ar klasiskiem tumš. burtiem – tas varētu būt tas izstādes reklamējums! Cerams ka viņa būs ilgāk. Es nevaru tādā lietū ar savu pusslimību iet ārā.

Nezinu, par ko esmu laimīga? – Ka netraucēti varu rakties pa savām piezīmēm un pamazām gudrot. Sāku mazliet rakstīt par sievām pansijā! Tas būtu tad ar – piefantazētām beigām un varbūt, varbūt OK?

4 p.m.

Līst. Es labprāt skrietu pa visu lietu kaut kur bet esmu saaukstējusies (varbūt tepat istabā no vēja gar logiem, gar durvīm, vēl kaut kur no nezināmām spraugām). Jūrā ir viļņi, tā pelēkzila, gaiša, bet viļņus var redzēt mīksti putojam un debesis tādas pat, tikai zilganākas mākoņu putas uz nomākušās debess. Un kaut kur gaisma, mazliet uz viļņiem, gar salām, gar krastu.

Cik Ruta bij skaista! Beidzot atradusi, izcīnījusi – laimi. Jaunu, cilvēku sev blakām – savu. Man būtu jāatguļas te un jāaizmieg kā bērnam – jātur deguns ārā, lai var skatīties uz jūru uz ielu – ko es tur saredzu? Dzīvi! Dzīvi! Haha!
Lasu Prustu. Ak Dievs, cik viņš labi notēlo savu miegu, mošanos, mājas etc. etc.

Svētdiena, 25 jūlijs.

Tu rotājies ar sniegu un ledu
Zaļa jūra vējos šorīt 
Kā spuras sacēlusi līdaka tu kulies
Un malies, pāri kuģiem un salām sviedies
Ziedus noslaukot un nolīdzinot
Ar tumsu un bezdibeņiem.
Bet es krastā stāvu
Un sastingstu smaidot
Ledū sastingstu smaidot.

Tinos un kūņojos dīvānā pie lielā loga, glābju savu saaukstēšanos un lasu Prustu, bet jūrā tiešām laikam ceļas briesmīga vētra, viļņi puto vai pāri jumtiem, kā baltas buras paceļas te šur te tur. Smiltis droši vien gāžas ielās pie krasta.
Jā, noskatīties ir skaisti. Tur varētu iet, uz jūru, ja nebūtu jātīstās segās. (Nevar teikt – ‘ar iesnām un kāsu’. Kāsa nekāda nav)
Ak manu Dieniņ, cik tā jūra ir skaista.

Georgs vakar gāja uz lielo Coles balli townhallē. Varbūt to tas buss vadāja uz sāniem uzrakstītu. Varbūt… Man ienāca prātā – Georgs būtu perfekts partneris – tādām ballēm. (Cikām? Vienai – jo vairākām viņš par neko nestrādātu…) Pietiktu. Izrādītos D. balles tērpā un izbeigtu savu spītēšanos. Tā – ikdienišķi vien grūt to darīt un padoties.

Cik tā jūra ir skaista. Sarkanais buss stāvēja šorīt pie Mrs. Jolly mājas – nokavēju – kurš tas bija. Agrāk arī tas tur ir stāvējis. Mrs. Jolly droši vien gāja uz balli. Vecā Downy kundze – gāja uz balli. Viņa vienmēr apjautājās par Georgu. Cilvēki priecājas. Dzīvo.
Es muldu – cik tā jūra ir skaista. Kas tur skaists, vairāk par vienu reizi ko paskatīties?
Vējš svilpo pažobelēs kā traks un jūra visa vārās… Jūra. Jūra. Jūra.

1 p.m.

Kārtoju vēstules kādu stundu, un protams – arī ‘dzeju’, – tā ir absolūti visur iemaisīta, uz kastīšu vākiem uz dokumentiem uz konvertiem uz papīra strēmelītēm – visur – ‘atspulgas no dzejas’. Un šai jūklī vēstules un visa, pēkšņi ‘devilled rabbit’ – receptes, receptes… Galā vēl netiku. Tas ir – tiku galā ar vienu koferi. Vēl divas kastes, vai trīs… Bet – gan es tikšu, vēl laika diezgan. Līdz – kādam laikam??? Patreiz tuvākais pieturas punkts – līdz manam vakaram. Iesnas nebeidzas, vai, te gultā sēžot beidzas, bet stāvot, vai sēžot manā istabā – galva sapampst – tur ir caurvējš! Nu jāatpūšas un tad atkal. Jāizsijā vēl kāda jauna dzeja, ja vajadzēs. Protams – vajadzēs – jaunu, jaunu, vienmēr – kaut ko jaunu, kaut ko oriģinālu. Oriģināls – ir labākais vārds un slavinājums un pieprasījums.

Mana saaukstēšanās izskatās pēc alerģijas. Bet šoreiz – pret ko?
Tomēr brīnišķa sajūta pat te pusslimojot – ka es varu ņemt laiku tam, atpūsties – neuztraukties, nekalpot kādam izņemot to – mākslu!! Dzeju, etc. etc.
Labi tomēr, ka šinī svilpojošā aukstumā man ir atļauts tupēt gultā un skatīties pa logu un nav jāiet kaut kur plīsti, vai lūzti. Nu tagad – lūztu arī. Netop un netop labāk. Tā tad – tik vien tu arī vari kā gultā tupēt! Nu – dažreiz es varu mazliet vairāk. Tikko staigāju uz Salliju augšā lejā – kilometri 6 un vairāk dienā.

6 p.m. Netop labāks mans colds – un tā es te nīkstu. Ja nebūtu ar vēst. krāmējusies un salusi – varbūt būtu labāk.
Lasīju atkal Prustu – var gan viņš stāstīt!! Žēl ka es tomēr par maz biju lasījusi par to Combriju, kad tur biju.
Kādēļ es bojāju šo papīri? Es jau to nepārlasīšu nekad – šo ikdienu. Absolūto nīkšanu. Tā vietā varētu fantazēt stāstu pēc stāsta. – Kādam nolūkam? Katram stāstam man vajaga dzīvu interesi – kaut ko – ārpus manis, ko es pētu, bet ja es spēlētos liekot kopā to ko es zinu? – varbūt iznāktu kāda sava – Dzīvi? Hm?
Par Georgu piem?
Par lejas dāmu?
Vai man savu bēdu nepietiek, ja man jārakājas pa cita? Sava sīkuma nepietiek, ja man jārakājas pa cita sīkumiem?

Liekas man ir pariebies tas standarts kurā es kustos ja kaut ko rakstu – es gribētu labāk – un tas gandrīz nav iespējams, vai ir iespējams ar tādām pūlēm, ka es negribu šīs pūles. Man liekas es vēlētos jaunu veidu savai rakstīšanai. Bet to varētu dot tikai jauns spēks, jauns notikums, kas skar dziļi. Es nevaru mainīties ar pūlēm, jo – tad jau nezina – ka ir jāmainās. Zina tad – kad tas nāk nezinot. Varētu tomēr pūlēties… Bet tā arī nav īsta lieta, vajaga būt, tā sakot – draudzīgas attiecības ar savu varēšanu.
Slimošana – nomāc un man nav nekā ko ēst tāda kā vajadzētu slimojot. Ne augļu, ne gaļas, ne siera. Nu nesāc žēloties resnā bumba…

9.30 p.m.

              Nakts mierā... Nakts jāsaņem
              Vējš rimis. Klusums iestājies nemanot, ātri.
              Klusums gulstas kārtām pār visu
              Kā smiltis krastā ko uzdzen vējš.
Jāceļas vēl, jāizpurina, jājauc, jānomet
Klusums kad gūlies kārtām kā palikšanai pār visu
              Klusumam vietas diezgan
              Klusumam laika diezgan
              Klusums neuzbrūk
              Klusums piestājas blakām
              Kā aizvēju jauzdams
              Kad tu klusē.

Nē, man nav nekāda patosa, nekādas iedvesmas doties gudrā, bagātā runā.
Lasīju Silkalnes (Kurzemnieces) dzejoļus un domāju – ka tie slikti un atvēru šo grāmatu, kaut ko parakstīt – ‘dzejas garā’.
Es nevaru runāt tādā dzejas garā – patosam daudzvārdos, lielos ritmos. Es te augšā tīši to sāku tā un tad pārgāju uz spēlēšanos un domāšanu līdz teiktajam vārdam, uz domas izteikšanu – un pēdējās rindās jau ir dzeja, kā es to saprotu un kā es to rakstu.

Pirmdiena, 26. jūlijs 6 p.m.

Sapirkos ēdamo (ne jau daudz, bet šo to), samaksāju gāzi, izņēmu no bankas $5. Kaut kā iztikšu. Nākošā nedēļā klavieru skoln. varbūt maksās par 10 stundām uz priekšu.
Iekāpu briļļaina busā. Tā gadījās. Resns palicis. Visi viņi paliek resni (kas paliek). Kā nē – sēdi visu dienu! Domāju ka tas būs D kas brauca. Man bij smagi nest – gaidīju busu. Šodien – colds prom. Vējš rimis, diena skaidra, uz ielas jutos labi, tikai iekšā te mājā deguns nemierīgs (alerģija). Rakājos, kārtojos atkal pa vēstulēm – no Gunara Saliņa – mana mīļākā dzejnieka – tik brīnum laba atsauksme… Un es nekā 9 gados neesmu izdarījusi! Nevienas grāmatas. Stāsteļi. Bet neviena romāna. 9 gados – velns ko būtu varējusi sarakstīt. Bet cerēju naudu, atbalstu – vīlos, iespītējos, ierāvos sīkumos, pelnījos un sūri grūti iztiku. Un te es esmu. Tā tas bij – Tagad – vēl sasperties – bet es ‘guļu uz lauriem’ un lielos bērniem – cik daudz pierakstījis!… haha.

9.30 pm.

Ieskatījos vecās dienas piezīmēs. Tur aizraušanās – mīlestība spārno. Salīdzinājumā pret to tagad vēsums un stingums – Bet vairāk tādēļ – ka neuzdrošinos vairs neko, neuzdrošinos uzdrošināties norāts un nomācīts kā kucēns sarāvies beigts…

Vai vienu mirkli, slepus citiem garām
Tu nemeklēji manu skatu?
Un atradi, vienu mirkli, nepacietīgu citiem garām
Bet vairāk nebij drosmes
Tik mazliet līksmes ieskanējās balsī
Un Tev kļuva karsti, tu nometi ziemas svārkus.

Atnāc, atnāc. Citi atnāk gadiem ilgi
Manā ceļā. Nevēlos tos – nāk un nāk.
Ja rīt es celtos vēl un ietu sauli meklēt
To sauli...
Ne tā man. Kā to zini?
Tiecies, zemojies, iznīksti, bet ne nezinot.

Otrdiena 27 jūlijs. 1971. 9 am.

Laiks atkal auksts un dzīvoklis – auksts, neticami auksts un mitrs. Pusnomācies. Vējš. Auksts. Raujos čokurā un – neko negribās darīt – jūtos pamests, izslēgts no siltās dzīves. Varu iet savos ‘sasniegumos’, kas ir auksti un tumši. Nav tuvu cilvēku. Nav viena un nav bērnu. Vaimanā – tik vaimanā… Bet tikko saule – tas ir ok. Kā čigānam… Gribētu izgulēt visu šo aukstumu, smagumu, vecumu – izlīst no vecās ādas jauns un spēcīgs un laimīgs… Jā, jā – ne Tu vien to gribētu. Vēl Tu neesi ielīdis īsti tanī visā, par ko Tu runā.

Aizveru acis lai ziemas saule
Nemanāmi viegla, bāla aizskar
No tāla silta, laimīga krasta
Kas pilnam neatvēries, nezināms bij tavs...

Muldi un muldi. Ja nav ko teikt – nesaki. Lasi ko cits teicis.

Šī sāpe neatstājas
   Tā pavēl, prasa
       Lai viņu vārdā sauc
           Mājā iekšā laiž
              Sēdina, godina.
Kāds krasts ar rudens krāsām
Pieticīgi, pelēkbrūni, palsi
   Ne spulgo, ne lolo
              Gulst logā
Kā pirmo sniegu gaidot
   Īstu, labu sniegu,
       Zem kura mētras dzīvo tālāk zaļas
             Uz kura sārtas ogas bez bēdu nobirst
                   Jautriem maziem putniem.
Tas sniegs ir nokusis
Un nenāk, nesnieg vairs
Ar debess pārslām vieglām
     Ar pasakām kas kūst uz karsta vaiga.
     Es nevaru šo sapni vārdā saukt
Es nedrīkstu tai durvis vērt –
Tā uzsnigt nāk
              Lai nenokustu.

9.30 p.m. No nepatikas ka neko (!) šodien nepadarīju nedrīkstu nemaz gulēt iet. Kā lai gulēt varu, ja nestrādāju? Un bija – divas vēstules no Dzidras! Atbildēju tūlīt. Un slima neko neesmu. Tikai mati jūk ārā un pati arī – nevarēju saņemties un rakstīt! Sāku – bet par vēlu – absolūti neko neiesāku. Oh dear!

Trešdiena, 28 jūlijs. 6 p.m.

Tukša diena. Šis tas mazgāts, kopts. Mati izmazgāti – uz ielas izejot 3 pm. izskatījās labi, un bij necerēti auksts un – tagad mugurā sāp. Braucu ar busu atpakaļ – lai nebūtu tik auksts. Lejā ielā ir silts – bet augšā ejot – ļoti ass vējš bija. Uzbraucu ar Kembla busu un driveri.
Atnāca Marga un Marta (no Dirndles) atnesa man iemaksāto kora naudu 80 c. nebij ko izmaksāt – dolārs palika te ar to iepirkos – saēdos arī. Bet bail ka nebūšu atkal saaukstējusies! Oh dear!
Liela runāšana atkal par Salliju. Viņām tā lieta skaidra – arī man skaidrāka. Alisa ir tā, kas tur visu saputrojusi, zināms. – Green kdze tur izturējusi tikai dažas dienas, bet vaina, ka Sallija atkal viena – nekrīt ne uz Green madāmu, ne Ryany – bet uz mani. Haha!
Anyway – Satraucos atkal un nelabi izskrēju vējā. Vajadzēja nākt atpakaļ kad jutu aso vēju – nēē …. Ko darīt lai sataupītu veselību?
Oh – es gribu iet brīvi, droši, vesela rītu! –

Piektdiena, 30 jūlijs 8 a.m.

Jau biju zem aukstas dušas. Ķermenim ir jāpadodas, tas nedrīkst niķoties. Brokastīs – grauzdēta medus maize. Tagad – varētu strādāt. (Gribētos lasīt Prustu.) Vakar vēstule no Ķirpes kdzes. Gudra viņa ir bezgala – visvairāk par visādām ‘incarnation’ām’. Nopirkusi rakstāmmašīnu (un mana te pēkšņi apklust…) ar burtiem, kas līdzīgi rokrakstam – uz adreses izskatās piemīlīgi, bet tekstu padara it kā salkanu. (Mana iedoma, protams.) Viņa domā (jeb tikai izsaka) ka zīmējumi, tekstā par Luāras pilīm, mani – un patīkot…
Kartiņa no Ineses – jau 26. augustā lidos uz Angliju. Dzidra briesmās!

Pēcpusdiena. Esmu atkal lejas dzīvoklī babysitter, nekas daudz nav jādara, Patsy slima, jāatnes limonāde, jāpasēd klāt kādu brīdi… Tomēr – biju domājusi jauties vēl uz Warrovongas izstādi – to nedarīju. Varbūt – labi. Izstāde būs svētdien te. Rītu pie Zīda kdzes. vakariņās.

Satiku viņu un Mednis kdzi uz ielas un panāca vēl 2 latv. viens milzis ar klibu (temporaly) kāju, mazliet pēc Dumpmaņa, tikai dumjāka skata un otrs – kāds vārds? – ar ļoti mīlīgām acīm, smalku seju – neizskatījās pēc latvieša… Zīberts? Medn. k. domāja – es pazīstot viņa kundzi – es nepazīstu. Tas bij glīts vīrietītis ar neparastu seju un izteiksmi – latvietim.

Beidzu vēl kaut ko rakstīt par Illieru. – jābeidz, jāpārraksta un jānosūta – lai ir kā solīts – ka darbu no manis netrūkst. Ķirpes kdze raksta, ka gaidot rakstus par Šartru (katerdrāli). Nekādus – speciāl iespaidus. Man nav daudz ko par Šartru stāstīt. Jā, tomēr – tas modernais, savādi aizskarošais piemineklis vāciešu mocītajiem brīvības karotājiem…

jūnijs 1971 (Ķikure/Kikure)

Otrdiena 1 jūnijs 1971

Pateicu Sallijai ka gribu un iešu prom. Pirmo bij mierīga. Tad spruka dusmas. Es ienīstu viņu par manis te turēšanu ar varu. Viņa ienīst mani – par iešanu prom. Te nav ko ēst. Logu nevar taisīt vaļā. Nevar celties un gulties kad grib. Naktī arī bij jāsāk celties – ‘bašīt’ – Kāda vella te palikt?

{text for Campground play Kempingā:
Vidū jauns dažiem augstiem zariem bumbēru koks ar augļiem....
*****}

10 am.

Sallija liekas – dusmīga. Ka tik ātrāk laiž mani prom. Lai ir dusmīga cik grib. Ir laikam tā, ka viņas spriedums par mani, man daudz nav svarā. Labi, ka pateicu Thorton kdzei, ka es gribu iet prom, Sallija ir pilna melu – viņa, ja tas būtu viņai labvēlīgi, varētu teikt kā citādi, kādēļ es eju prom, varbūt – viņa atlaiž vai kā.

Sallija pati ir mani mācījusi cik reizes, tā varētu tos saukt – sabiedriskos melus. Man to patiesi sāpīgi trūkst. Man arvien jānonāk tādās situācijās, kā tagad, kad grūt nostādīt sevi kā gribētu, tādēļ, ka nekad nav mazliet piemelots, bet varētu teikt – atmelots, vienmēr ar visu vairāk apmierināts, nekā ir. Tie arī ir varbūt meli. Gļēvi meli – vienmēr otra dēļ – izliekas vairāk ar visu mierā, nekā īstenībā ir – un tad kad vairs nevar – tad revolūcija! Un otrs domā, kur nu tāds mīkstčaulis taisīs revolūciju! Uzstādīs prasības?! Tās – jāapspiež! Jo tās – nevar būt pamatotas. Jā. Tā ir tā ir.

Man vienmēr jāmācās, un es nevaru iemācīties diezgan – prasīt acīs to, ko otrs jau gan pats varētu redzēt, ko vajag ko nē.

5 pm. Aizgāju tomēr mājās (te jau nebija pusdienām ne drupačas maizes un Sallija justos tikai nelaimīga, ja es neietu prom…)
Lejā – tikko piegāju pie mājas – Grauds ar kādu kundzi! Piebraukuši (bijusi arī sūtīta telegramma) kundze – no Latvijas 6 mēn. ciemos!
Nu – viņiem bija sviestmaizes līdz un banāni! Un es uztaisīju kafiju (tikai nestcafée bija mājās) un mēs ēdām un runājamies par visu.

Un šķiroties iedevu viņai savu grāmatu (neiesietu) ar ierakstu ‘Sveiciens puķēm’ – jo atcerējos kā mēs ar Pijols kungu runājām – vai mēs nekad vairs neredzēsim dzeltenos lauka pureņus… Tai kundzei bija asaras un viņa sniedzās mani noskūpstīt un es arī – bet tā īsti, sirsnīgi! Tas bija labi. Un Grauds atzinās – ka arī ir redzējis „Kristu ēdam čipus…”

Ceturt. 9.50 p.m. {3.6.71}

Gaidu Ladiju izsmēķējam pēdējo cigareti.

6. jūnijs, svētdiena, 1.p.m.

Šodien Sidnejā ‘Godo’ otrā izrāde. Rudz. kdze. (pēc stundas) mani vedīs tur. Vakar pie ‘dāmām’ viņa bija sharmanta. Arī citas dāmas sirsnīgas. Un tomēr – kur ir tā īstā dzīve? Kuru dēļ es pūlos rakstīt labi? Sen varētu pūst visu ārā un tas būtu – labs viņām. Kam es rakstu? Kam es domāju un apsveru. Vakar ēdām un dzērām – kā lopiņi, piedodiet.
Šodien – miegs nāk un frizūra izjukusi.
Tik daudz ko darīt, ‘rušināties’ pa rakstiem, tīrīt, mazgāt, kārtot – un tad – rakstīt un likt kopā dzejas – tik ļoti negribās domāt par iešanu uz Salliju.
No vienas puses – tik ļoti kāroju mājās atpūsties – Vakar un šorīt pēc vannas iegūlos pēlī un jutos atpestīts no tā cietuma, bet te žņaugs pienākums ‘radoši darboties’ ‘pārvarēt vielu’…

Vakar braucu no Mt Keira ar taperecorderi un šādām tādām mantām somā – frizūra vēl turējās.
Kāds buss pabrauc garām un likās D. Tas stāvēja pie Beatson parka un negāja prom vēl kad mūsējais pienāca.
Es izkāpu un devos mazliet uz priekšu – kur iet pāri ielai.
Redzu tālāk nav trotuāra. Un busā nav D. Es atgriezos atpakaļ, jāiet gar mūsu busu pār ielu.
Eju – pie otra busa pakaļ rit. noliecies D, mūsu arī – un D pabola acis. Un es redzu – viņš ir iesirms. Un liekas nodzinis tos bārdas rugājus un vispār apcirpies – pēc tās reizes kad to redzēju no mana busstopa (ar brillēm) un mans skats bij žēli izbrīnījies par to ‘jaunaudzi’. Tagad viņš bij atkal decent. Zilā traksuitā – pagāja pāris soļus uz to pusi kur es biju, kad es jau biju pāri ielai un pametu acis atpakaļ – aizbrauca vaļā logu un mazliet paceltu roku tanī. Es – nepacēlu. Pilnas rokas mantām. Haha. What’s the message?
Vakar redzēju D. Mana spītība nav vēl galā. Un tā ir labi, savā ziņā labi.

Pirmdiena, 7 jūnijs. 9.30. a.m.

Vakar biju uz Godo. Smags mazliet. Ķauķa spēle… Es vainoju Ķauķa spēli un kostīmu, mazliet Gulbergas kostīmu. Vispār – kostīmi pārslogoti – dekorācijas – no citas operas arī. Attaisnojums ir šādām dekorācijām. Bet – ne ar tiem tērpiem. Citu dekorāciju tur jau nebija – tikai koks, un viņš, kā atsevišķa dzeja par to, kādu lomu viņš tur spēlē – bij skaists. Bet – viņš bij no citas pasaules varbūt – varbūt starpība drīkst būt tik liela. Jā Ķauķis bij pārģērbies un pārspēlējās – jau pašā pirmā brīdī ar savu zābaka vilkšanu – tās bija īstas mokas un grūtības – bet tādas jau kļūst neērti noskatīties.

Jāredz būtu otrreiz, ar citādu pieeju. Man prātā redzētā studentu izrāde Sidn. Universitātē – poētiska, vienkārša, ļoti vienkārša, iztēli radoša. Te – reāla, pat sirreāla spēle (Ķauķim) un ‘dzejiskas dekorācijas. Tas skaistais koks – dzeja par koku, bet es vēlējos – ideju par koku. Lapas brūnas – bet tā tradicionālā zaļā krāsa tur ir visas tās dzīvības atgriešanās, mūžīgās bezjautājumu dzīvības griešanās, ideja, doma. Kaut kas likās nepareizi, jo es – nevarēju smieties tos absurdā teātra smieklus. Lukijs un Pozzo tomēr panāca to – ko parasti pie manis panāk absurdais teātris – kādu ‘ekstāzi’, smieklus caur asarām (neraudātas protams). Jā, ‘ekstāze’ jāliek divreiz pēdiņās, jo tā nav ekstāze – tas dīvainais saspriegums nevarēja atslābt smieklos, to atturēja Ķauķa reālais, savādi nereāli pārreālais tēls.
Vai viņš spēlēja sirreālismā? Kaut kas visā lugā bija sirreāls – bet tas Godo liekas noņem poēziju.
Un dekorācijas – cukurūdens?
Laikam es šai lugā redzu par daudz poēzijas. Bet ja to noņem, ja atstāj rupjo, reālo, lai arī smieklīgo – tad tam visam noņem – Becketu.

Otrdiena 8. jūnijs. 71.

Pēc 3 dienām atpakaļ te. Kaut būtu spēks visam – palikt te un darīt un iet mājās un rakstīt. Bet nav, un nezin vai būs arī, kad nebūs te jāstrādā. Bet – es biju kādu laiku ļoti priecīga un mazliet arī ražīga rakstos pēc Justīnes. Protams – ne daudz tāda, kad bija jāstrādā ar Justini. Tā tad – atkal raujos brīvībā. Un vēl reiz izmēģināt spēkus visā.

Kaut kā trūkst manā dzīvoklī, kas te varbūt ir – bet te tas nav mans, tā man jātup kā uz oglēm – up and down, up and down…
Mājās viss jāizkārto – varbūt darba istaba jāierīko ielas malas istabā – kā tad, kad tulkoju Godo. Tā gāja labi.
Dāmu vakars arī jārīko.
Saņēmu vēstuli no Ineses. 3. jūl. Viņi brauks uz Eiropu. Amsterdamu, Parīzi, tad – Londonu. Kaut nu šie, mazākais Dzidra – arī varētu pievienoties uz Parīzi.
What the hell – es to rakstu.
Te – Susī un Anty – Susy izklausījās short – „how are you?” – es ienācu te un paliku savā kaktā. Ienāca Anty atvadīties, tās aizbrauc. Sallija vakar bijusi ar gastric flu or what. Nevajagot vakariņu. OK!
Kas tālāk? Netiku jautājusi.

Pa pusei uznācu kājām. Šie nācieni – kad tā pa pusei, tad labi. Klav. skolnieces mamma uzņēma mašīnā un atveda līdz galam. Kāds buss – līdzīgs D, nobrauca garām, kad uz sola atpūtos. Labi, ka tā dāma mani paņēma mašīnā – nejutos tik pamesta, vientuļa uz ceļa.

Godo – saputrots, manu prāt.
O.K. Man jāizgudro luga. Kura, kāda? Tā pati par šķūni? What the idea? Kāda jēga – visi prasīs?
Un kāda tur ir jēga?
Dzīšanās pēc brīvības, raisīšanās vaļā no tā kas ir.

7 p.m.

Vienu brīdi es te domāju tagad – kādēļ es arī nevarētu te vēl palikt un nopelnīt? Bet pāris stundas – un jau pietiek – gaiss netīrs pēc 3 stundu 8-10 bērnu klasēm – tādā pašā turpina dzīvot un viss ta nāk uz manu istabu, un ēdiens man absolūti negaršo, ko es it kā vainīgs juzdamies riju. Un – nav jau arī nekā. Tagad leftoveri no čikena, no lamb – galīgi sakaltis gabals pie kaula – negaršīga kūka – Nu attaisīju durvis – izvēdināt.

Un vai es nevarētu godīgi ēst savas maltītes? Es nevaru. Man negaršo pēc saspīlējuma, kamēr uzlieku Sallijai un domāju – vai viss ok? Vai pietiek? Mana daļa turpat atdziest – negaršo satraukumā ––- Oh dear! Es gribu prom. Iekārtoties mājās. Atpūsties. Es nācu šurp jau pavisam citā garā – pēc 3 dienām. Tikai 3 dienas. –
Oh – man ir nelabi. Galva sāp un gandrīz jāvemj. Kādēļ? Nezinu.
Sallija vakar slimoja, šodien vakarā arī gandrīz neko neēda.
Kamēr vēdinājās – vaļā durvis – iegāju Sallijas istabā pie TV – staffy un kaut kas nelabs, kas mani iznīcina. Varbūt sliktais gaiss vai TV –-

Trešdiena 9 jūnijs.

Pirmdien es varēšot iet, ja gribu, un es gribu.
Prieks, ka brīva.
Rūpes – cik labi spēšu izmantot brīvību?
Vispirms jāatpūšas – mierīgi un saprātīgi jāatpūšas, un mierīgi un saprātīgi jādara pēc kārtas visi darbi.
Jāatpūšas, jāatnāk atpakaļ savā dzīvē. Un jāstrādā mierīgi. Luga arī. Mierīgi bez mocīšanās. Jo – paši gudrie arī ir – tik muļķi. Ja es mierīgi (ja es to varētu) lieku visu savu gudrību – tad būs diezgan. Bet dabūt visu ārā ko grib, nav viegli – ir grūti, un sākas nemiers.

Pirmd. būšu brīva – ja gribu. Laikam gribu. Ar žulti gan tas nāca – tas ir vēlāk, kad to pieņēmu. Bet – Greena kundze varot nākt pa nakti – un tas jau ir viss ko viņai vajag. To mazliet ēdienu varot nest viena vai otra – Mrs. Thornton vai Mrs. Green.
Oh – cik vienkārši.
Bet tie ‘tūkstoši’ – tie 60 dolāri paliks Green kundzei par dažām nedēļām. OK.
Neprotu ievākt neko sev. Bet jāvāc ko varu – jāiet prom – jo te es tomēr nonīkšu un – galvenais vēl – mans vakars nāk virsū.
Spēlēju mazliet. Dažas vietas iznāk labi – kur uzdrīkstos. Esmu uzlabojusies – bet, ko tas līdz.
Man jāiet uz banku šodien – jāprasa pēc Mr. Johnson – jāaiznes Cliva bankbook. I have forgotten to do it… Oh weh!!! Še tev bij labā mammiņa!…

Ceturtdiena, 10 jūnijs. 4 p.m.

Naktī 4 reizes bija jāceļas jāpalīdz Sallijai – viņa smēķē un klepo un noslīd no spilveniem. Un es nedrīkstu atvērt savas durvis un man jāelpo piesmēķētais gaiss un jābaidās – ka tik viņa nenosmok, nedabū plaušu karsoni etc etc. Esmu izvārgusi. Vēl 4 naktis. Kaut es nenobeigtos pavisam. Ida brīdina nepalikt ne minūti – Sallija varot nomirt naktī tā smēķēdama un – tad, es kopēja būtu vainīga.

Izņēmu mazliet naudu – jo Rudz. k. atkal nebūs uz stundu – piezvanīja, kādas bēres. Bet – tas jau nav iemesls… Sallija iedeva 40 cents busam – un tas ir vairāk kā nekas. Ak skopā, šausmīgā Sallija – 4 reiz naktī celties – viņš to nerēķina ne par ko. Nevajadzēja par paldies iesākt – to jau Rudz. teica. O.K.

Nosūtīju Dēliņa kgam. ceļojuma piezīmes ‘Kas notika naktī’ un dzejoli – Sestd. pēcpusdiena (‘pa manu izstiepto roku’…)
Dekorācijās Godo (tagad varu formulēt) bija gatava dzeja par koku, bet mums vajadzēja redzēt, just – ideju par koku, lai mēs varētu radīt dzeju par koku. Ar to – mēs šinī lugā nekā nevarējām darīt ar tādu vēja aitu + piparkūkas. Nu – interesanti vēl būs parunāties kādreiz.
Man nāk miegs tagad – un labi ja pēc 10 pm. varēšu tikt gulēt. Es iešu pēc vakar. tikai savā istabā un lasīšu un gulēšu.
Nav vēstules no Dz + Cl.
Jāraksta man.

Sallija šorīt izsvieda ārā mazo vakar atnesto kaķēnu ārā aiz durvīm, lai trīc aukstumā, ka tik ‘neapskādē tepiķi’. Pareizi, bet kādēļ viņa ņēma to kaķi? Domāja ka kaķis paklausīs viņai, kā cilvēki klausa?

Home cooking, Parties and Entertaining – Myra Street.
C. book
Chocolate muss.–––––

Ar kodieniem
Aizstāvu sevi
Tad pārmetumos mokos
– vai tik es neuzbrūku? –
Bez sirdsapziņas bārieniem
Gribu izsprukt
Brīvību atdabūt
Atkal tukšumā
Vientulībā iekrist?
Jo panest var,
Tik sirdsapziņas ēdas
Nedrīkst līdzi nākt.
Tīri jāizcīna,
Briesmīgā kristietība
Tevi loka un dedzina.

Cold salads
Broad bean + ham salad

2 lb. young broad beans
1.4 lb thinly sliced ham
1 green pepper
1 teasp. Dejon mustard
3 tablspoons olive oil
1 tablsp. white wine vinegar
Salt + pepper
Parsley
Shell and boil the beans just tender 10-15 min. cool.
Cut the gr. pepper in very thin slices
Cut the ham – the same.
Combine mustard, oil, vinegar, salt + pepper, mix well.
Pour over beans + ham + pep.
Toss
Decorate with chop. parsley.

––––––––––––––––––––––––

Zuchini à la Greck

1 lb. small zuchini
3 skinned tomatoes
1 cup of olive oil
1 lemon juice
½ pint water
Bay leaf
Sprig of thyme
Some peppercorns and coriander seeds
Garlic
Wash and cut zuchini in 1 inch long peaces.
Put in ‘sietā’ sprinkle with salt – leave 1 hour or so.
Chop tomatoes
Mix all other ingredients
Bring to boil
Put in zuchini + tomatoes, cook fast 20-25 min.
Cool – serve.

––––––––––––––––––––––––––––––

Green beans + egg salad

1 lb cooked green beans
Chopped shallots (1/2 bunch)
4 chopp. hard boiled eggs
3 tablspoon mayonese
2           ‘’       vinegar
1           ‘’     prep. Mustard
4 bacon chopped and cooked crisp
Shake together – vinegar, oil, salt pep.
Pour over beans + onion – leave several hours
Before serving mix other ingred. exept bacon
Spoon over beans
Sprinkle with bacon.

Svētdiena 13.6.71. 9 a.m.

Pēdējā diena te.
Vakar, kā es sapratu, kad Mrs. Raiene te bija – viņa skrēju un pucēja un mazgāja grīdas, sienas, apmales etc. ar tādu troksni, ka tā liekas bija ziņa man – ja es runāšu par ‘sliktu ēdienu’ viņi bāzīs pretī – ‘slinka, netīra’.

O.K. Man nevienam nav jārunā, kas viņus interesē. Tikai Rudzate jau to bij uzodusi fridžu atverot un tagad – nēsā apkārt. Protams – dusmās, ka mani negrib atlaist un grib turēt kā ‘nerru’ – es izteicu šo un to vairāk, kā vajadzēja. Tādai sievai. Un tā savukārt laba ziņa man – lai es ar viņu nerunāju par lietām kas mani nospiež – viņa var saprast tikai ‘pa savai modei’ un – jāpieliek vienmēr vēl klāt no šīs savas modes.
Labi – jāuzmanās izteikties.

Pirmd. 14. jūnijs, 12.40 p.m.

Uz ceļa, gaidot busu.
Ārā beidzot.
Vakar viņa bija O.K.
Šodien – jau no paša rīta – balta un nikna.
Nedeva, tas ir neņēma roku, atvadoties. Bet – varbūt tās nozīmi viņa nezin.
Loterijas biļeti – ko teica: lai es paturu biļeti – viņa numuru – tagad – pieprasīja sev biļeti. OK.
Ja ko vinnēs – sevišķi ja lielu – neticu ka dalīs. O.K.
Es to biļeti varēju paņemt jau pie sevis. Bet nepaņēmu. Un bez tam – jau toreiz viņa teica – lai to biļeti arī liek zem sarkanā kaķa.
Īsta – īstā meita. Naudas kāra, nenovīdīga.
Vakar bij kaut kā gluži laba diena – šodien – nezin ko teikt ko nē, tā – es arī turējos savrup un neteicu neko.
Prasīja vai man cits jobs.
Viņa jau ar nekam netic, ko viņai saka. Tāpēc ka pati melo.
Šorīt visus podus un plīti pārtīrīju un fridžu – lai jau tīrs. Ņēmos līdz 11.
Savu istabu arī.
Vakar gulēt nevarēju līdz labai rīta pusei.
Esmu par agri iznākusi – (zināju jau to) – jāsalst.
Bet – nu varu visu nokratīt kā pinekļus.
Nekad neatceros nejaukāku šķiršanos no cilvēka kam bijusi laba.
Nu – es pārrunāju ne visai labvēlīgi viņu ar Rudzat. Un tā varbūt nodeva to visu Raienai un Raiena ar piedevām Sallijai. Bet – vienalga! Es runāju tikai to – kā man tas bija tur.
Varbūt es nesapratu ‘saņemt savu laimi’.
Ievākties tur, iekārtoties – caurvējā? Pie vaļējām durvīm? Vaktēt pa nakti?
Nespēt ne soli spert brīvi?
Kalpot, vārīt, tīrīt bez algas?
Nē.
That’s that. Un tur vairs nav ko atpakaļ skatīties.
Salstu.
Bet skaists rudens vējš. Mākoņi. Lietus tuvu, bet nelīst un es esmu – brīva!

{Un tad tur bija tas mežs. Tūlīt aiz nometnes sētas. [Versaļas mežs]…
*****}

6 p.m.

Mājās! Lietus. Tumsa. Iela. Atsvabinājuma sajūta – kā no cietuma ārā, no Sallijas virskundzības no pastāvīgās padošanās pienākumam. Izgāju tikko uz verandas (vai nebūtu jāsaka uz lieveņa, jo man te ir – lievenis…) Tikai tepat, un nemaz par to nedomājot – pārņēma tāda labsajūta, kā atraisīts fiziski un garīgi. Pavisam aizkustināta piegāju līdz lieveņa stūrim – pretī tumsai, nekam, vakara mieram. Jau dienā tur apstājos, saliktām rokām izbaudot rudens vēju.
Cerams es savu brīvību varēšu paturēt – man nedzīsies pakaļ.
Varbūt varēšu gulēt, vakarnakt pilnīgi – mocījos. Varbūt būs jānāk lielajā istabā gulēt, logā jūra, no rīta mazāk trokšņa no virtuves, no īrnieka. Vakarā vairāk trokšņa no ielas, vairāk gaisa. Viss ārs.
Kā Godo cīnītājiem būs gājis pa Melburnu? Kaut vinnētu!

Otrdiena, 15 jūnijs.
9.30 pm.

Esmu tik izjukusi, ka neizgāju ne soli uz ielas. Ļoti auksta, mitra diena.
Izmazgāju gan matus. Bet uz ‘date’ neaizgāju. Noskatījos pa logu, ka tas – kungs, kas gribēja satikt – staigāja pa ielu, mētājās turp atpakaļ, nezinot, ka manas mājas ir te. Jau domāju, ģērbšu kaut ko pār galvu un izskriešu. Sirdsapziņa sāka mocīt, gribēju jau iet, saukt lai ienāk mazākais uz tasi kafijas – vienkāršs fellers tas ir, droši vien izbēdzis sievai uz brīdi – Bet – te tas īrnieks nāks un viss kaut kā jocīgi būs – bet nevarēju saņemties, atstāju, lai staigā. Ko teiksim, ko runāsim? Mazāk vilšanās viņam nekā ienākot un atkal – aizejot. Jo vairāk man viņam nebūtu bijis ko dot, kā kafija un tukši vārdi. Es tik nogurusi, tik miera kāroju – ka nevarēju saņemties iet. Viņš izdežurēja un aizgāja. Tā bija mana vaina ka vispār ielaidos ar viņu sarunā. Pabeidzu tamborēt brūno vesti – lielu – ne šāda ne tāda.

Trešdiena, 16. jūnijs.
7.30 pm.

Šodien izkustējos 1 stundu – pirku pārtiku – gaļu, sieru, saknes… Izgāju mētelī – Mētelis liels un garš un – pēkšņi – tāds ir O.K. ērts gan – un kad jaunas kurpes kājās, melnas no pag. g. vēl ļoti jaunas un ļoti labas – tad uzdrošinies iet droši un labi. Varbūt mētelis – ir mazliet liels – bet tikko būtu mazāks – nestāvētu tik brīvi un rokas būtu īsas. Mētelī jūtos labi. Citi pirkumi – (izņemot brūnās dārgās kurpes, kas ir beaut) – ir apšaubāmi – slaks, mīkstas, platas pēc vella! Un tas slaksuits – galvas sāpes visam gadam! 38 dolāri! Un tas patiesi izpostīja manas labās attiec. ar Salliju – viņa gaidīja mani uzpucējamies – es nopirku dullās slacks un par pantsuitu viņa nekā nezin – baidījos rādīties – lai gan viņas ieteikumam, ka man gaišs piestāv – es pirku to gaišu – visa tā krimplēna būšana liekas uz Jang{?} – pavisam citādu vajadzēja – un tas ir šausmīgi zaudēt tādu naudu par neko!

What to do? Kur to likt? Atkal un atkal man liekas – ka es nevaru to vilkt – nu varu, ja man daudz visādu drēbju – bet ne tā, kā man, kad es ko nopērku, tam jābūt neuzkrītošam, labam, kas ne pašam ne citiem neapnīk. Kaut varētu vinnēt kādu žūksni naudas.
Bet ko ar pantsuitu?
Sūtīt Inesei? Dzidrai? Tikko apskatīju – Dzidrai nav ko domāt – nogriezts viss par īsu. Varbūt Inesei derētu.
Jāmēģina pašai.
Bet – ko ar brūnajām pogām? Man to – nevajaga. Man vajadzētu mazākais kad jau – tad mierīgu visu vienādu –

Zūdīšanās par ikdienišķām lietām – par apģērbu, par naudu etc. Bet sava nodeva tam jādod. Jākļūdās, jāzūdās, jāpārbauda lietas ko nejauša iedoma nopērk, un tad – ir tas jāvelk mugurā, jo nevar atļauties tās aizmest. Dažreiz – pirkums bijis sekmīgs, tikai nākošā mirklī, pēc pirmā aizraušanās mirkļa, ir nākusi veltīga nožēla, neticība izvēlei, izbrīns par sevi etc. Mans mētelis ir par garu – un nav par garu. Ir tikai jāpierod pie pārmaiņas. Šī spēle būtu patīkama ja būtu daudz naudas, izvēle pirkt lietas brīva. Bet galu galā – šai mākslai man jāpadodas gadījienam, nevaru tai nodoties, studēt, apsvērt, jo… jā kāpēc? Tas apgrūtina.

Sestdiena, 19 jūnijs.

Jūnijs? Vasara? 
Ziema.
Īsākas dienas pār galvu,
Vakari tumšie...
Nav vēl to īsti bijis,
Aukstākas naktis vēl nāks.
Bet gaisma jau atgriezīsies.
Un Tev? 
Tev vasara.
Garākas dienas.
Bet saulgrieži klāt
Un viss ies uz rudens pusi.

–––––––––––––––––-

Pa virtuves logu
Iela iemeta skatā kaut ko jautru.
Kaut ko – sen zināmu, parastu,
Nebūtu pat ko pieminēt
Ne īsti – ieraudzīt, bet
Liekas – ielā kādu māju pārvadāja
Agrā rīta stundā, kad vēl ceļš ir tukšāks
Uz citu vietu ceļot
Uz riteņiem bij uzsēdusies māja.

Svētdiena, 20 jūnijs, 12 pusdienas laikā.

Aiz loga putniņš saka kaut ko jauku,
Ne man,
Varbūt ar sauli runā,
Varbūt par sauli savam draugam saka: 
„Cik silta, silta diena tā...”

Vakar atnāca Pat un Gary un Justīne. Justīne pārmainījusies, bet vēl arvien – maza skaista lellīte. Garijs izskatījās ļoti labi, dzīvības pilnām acīm. Pat – ne ar ko nepārsteidza.
Bet kā viņi bij ģērbušies? Nezinu. Pat – tumšā. Bet – svārki vai bikses – neko nezinu! Mazai bij sarkana kleitiņa.
Oh, dear, kā es neredzu apģērbus.

4 p.m.

Uz verandas brīdi. (Nedrīkstu sēdēt – izgludināju bikses).
Izgāju mazliet staigāt uz Mt Keira pusi. Domāju – iet vai neiet uz Salliju – aiznest viņai nopirkto Godo? Varbūt nevajadzēja pirkt neko. Bet sirds tāda – mūžam izlīdzēja, saskaņas meklētāja…
Māsa neraksta.
Laikam biju asa vēstulē. Un biju. Jāaizsūta būtu nauda Jašam – lai sūta Guntai – lai viņai tiek tā mašīna. Būtu Sallija man ko maksājusi – varētu sūtīt.
Viena klavieru skolniece atnāca uz stundu – nākšot spēlēt. O.K. Otra – neatnāca. Redzēs ko darīs rītu?
…Ir viena no tām dienām, kas jaunu dzīvību krūtīs ieliek un
atkal to ārā ņem…

otrdiena, 22 jūnijs.

Nosūtīju Jašam 50 Canadian dollars – mūsu iznāca ap 45 – lai sūta uz Latviju, varbūt Gunta varēs beidzot nopirkt to mašīnu. Māsa neraksta. Vēstulē es biju asa. Tas ļoti nelabi…

Kad tas bija – kad tīši iekāpu Sweetija busā – nobiedēju viņu – aizgriezās, sastinga. Bad. – Šodien biju zivis pirkt. Gaidīju pie tās pašas vietas D J, busu. Vienu tīšu prātu palaidu garām. Un tad nākošā – gāju tik kāpt iekšā – un tas bij Sw. Un viņš bija tiešām sweets, tā kā man pavisam sweet bij sēdēt. – Bet – izskrēju jau kā vējš. Viņš acis gan iemeta spogulī – baltas kā zirgam, nogriezās cik ātri. Kur lai es mieru ņemu, kur lai es prātīgi norimstos? Tas vecītis, ko pag. otrdien piemānīju, šodien nav redzams. Es jau laikam neietu arī. Neesmu domājusi to darīt.

Zivis pērkot satiku Sallijas brāli John’u, otrs arī turpat bija – viņi pārbūvē to veikalu. Piegāju – just one word – kā citādi lai izturas? Nezin kas man īsti ir pret Salliju – bet man bail – uz to pusi pat domāt un tomēr it kā vainīgs jūtos.
In. arī šodien nosūt. vēst.
Nu jāgaida no abiem bērniem.
Freijiem vēl nejaukās bildītes jāsūta – tik slikti iztaisītas.

Trešdiena, 23. jūnijs. 10.30 p.m.

Vēstule no Ķirpes kdzes. Jūsmo par Godo izrādi, pateicas par tulkojumu. Aizrakstīju tūlīt, mazliet par Wild vēstuli. Nu nekas. Atnesu grāmatas no bibliotēkas par poētriju – dzeju tā tad, bet neesmu sākusi lasīt – tamborēju somas, 2 uz reiz laikam!! Terrible. Un tomēr visu laiku es gudroju, domāju par lugas – teltīs – rakstīšanu, kombinēju notikumus, bet – ko tādiem, kam pat Beckets nav labs, – ko var atrast ar ko ‘iepriecināt’? Neko. Iestājies klubā, tas viss. Tā būtu laba luga – join the club – ‘stājies biedrībā’.

Ceturtdiena, 24. jūnijs. 5 pm

Briesmīga diena. Ieliku ilgviļņus – tie nu, labāki kā varēja cerēt – bet apcirpti protams un krāsa bleķa pelēka – šausmīga, bet tā – tikai vienreizēja. Tā tad nekas. Lai gan – kopējais paskats, kā arvien pēc ilgv. – šausmīgs!

Bet es tur spogulī ar izmazgātiem matiem biju var teikt, vēl šausmīgāka: vakar paliku par ilgu augšā – ar – tamborēšanu! Dulla aita! Neievēroju cik vēls – un tad viss pagalam – negulēju līdz 2 no rīta – un izskats galīgi lejā. Es tā domāju – nu es izskatīšos pavisam citādi tanīs spoguļos tur – jo pēdējās dienās izskatījos atpūtusies, bet viena nakts norauj lejā.
Tad paskaidrojumi lieki. Cik zinu un lasu – tas ne man vien tā – kad nāk no friziera tad jau pa ielu ejot raud pilnā kaklā (kā Dzid. piemēram).

Vakar vēstule no Dzid. daktera, par kādu nesamaksātu parādu? Dienu laikā – jau no ‘tiesas izpildītāja’ – ja ne, prom uz tiesu!
Šodien vēstule no Klaiva daktera par kādu nesamaksātu parādu. Ar piedraudējumiem ja nesamaksās etc…

Tad kaķis atkal sačupojis, izracis un apracis un pieracis manu dārziņu. Atkal un atkal. Taisni vārās sirds ar visiem viņu ‘pusi, pusi’ – baro kā vērsi un tas nāk un taisa manā dārziņā! Šo lietu es nokārtošu – tikai kur kaisīt to pulveri? Pie viņu loga būtu īstā vieta – lai gan nejauki tas izklausās un dzīve iet, brauc, slīd garām!
Es nīstu kaķus, un tādēļ laikam tie man atriebjās.
Tā dārziņa man ir tikai daži kvadrāt metri – iztīrīju no nātrām un ballandām, kad atnācu te, un man – zied puķes. Puķes un stādi mani mīl. Kaķi nemīl.
Tikai viena gaišāka vieta šai dienā – laikam esmu atradusi ‘mugurkaulu’ vienai lugai. ‘Ceļojuma piezīmes’.

Piektdiena, 25 jūnijs.

Vēstule no Keith’a. Lai braucu uz Angliju. Tur es viegli dabūšot darbu. Cik vienkārši. Dabū darbu un dzīvo.
Satiku Picadilli kungu, – atgriezies? Nezinu – bet tur viņš nāca garām, kad es biju pie kases. Oh! patīkams pārsteigums. Tikai man ne visai patīk viņa rokas. Garāmejot viņš pieskārās. Nu – viņam bija jāspraucas garām. Bet. Reiz man patika viņa rokas, – kad viņš garāmejot atlocīja manai ķerrai pacēlušos malu – un tad – kad viņš ielenca no abām pusēm ar savām rokām. Viņam ir izsalkušas rokas, tas viss. Kāras – varbūt arī kāras.

Sestdiena, 26. jūnijs. 9 a.m.

Cik man ļoti sevi jāglabā un tad es būšu stipra, izskatā O.K. un priecīga: Vakar saaukstējos, negulēju, jutos nelabi, un izskats bēdīgs – uzpūsti vaigi un acis aizpampušas – viss šoreiz tā lejas veča stulbuma dēļ – bet – jāgatavojas latv. Jāņiem… Vakar lejas dzīv. kungs (vecis es saku) sēž uz manām kāpnītēm, gaida kādu liftu – saka lai vakarā noejot TV skatīties. Viņi dzīvošot augšā līdz 12. O.K. Domāju noskriešu paskatīšos tos ‘skotu dakterus’. Bet viņi tur skatās kādu musical, dumjākā izrāde, kāda atrodama, resna dāma dejo un dzied tādos kā mazgājamās mašīnas dūmos. Anyway – visi tur sataisās iet gulēt – un es to neapjēdzu, jo ticu vecim. Nācu gan mājās jau deviņos, bet sasilusi pie radiatora, izgāju aukstā vējā noņemt savu veļu, pa tumsu paliku tur ilgāk kā vajadzētu – krietni apaukstēju muguru – gan sadzēros silti, bet neiemigu līdz 1 – tad biju nospārdījusies un saaukstējusi vēl vidu – no rīta gaidu, nesagaidīju kamēr borders ies prom, lai ietu uz poda – un tik grūti – nieres apaukstētas – kad beidzot izgāju, satinu vidu silti, vēl mazliet iemigu, bet jāceļas, jātaisa kūka – tagad iešu vēl vannā – nezinu, labi vai nē – man būtu jātiek vaļā no šī nelabuma kaut kā! – un tagad jādzer tējas un jāārstējas visiem spēkiem. Jācep apsolītā kūka viņu tirdziņam. Sabiedrības pienākumi mani ‘izvārdzina’ un es retu reizi esmu tur noderīga.

Tā ir – ja es eju agri gulēt – neko neprātoju vakarā – es jūtos prim and proper un izskatos labi un varu dejot uz ielas – un – opposite – tikai paliec vēlu un beigts ir – es riskēju vakar un iznāca dumi. Un šodien man gribējās būt stiprai – ko nabags tur darīšu. Mati arī izjukuši nemierīgi guļot –
Hū!

10.30 am

Vanna bij laba. Nezin kā būs tālāk – esmu satinusies silti un atpūšos. Bet – jātaisa kūka. Ak šī mazā muļķīgā kūka!
Mati visi sprogaini, pēc vannas! Bet – kaut kā puslīdz mīlīgi – ja es uzpītu vainadziņu un uzliktu – tad vienalga kāda frizūra. Dārzā, es redzu caur logu – ir 2 kriņģelītes un diezgan zaļumu. Tas jādara, vienīgais kā saglābt frizūru. Pat hairspray ir cauri un vai es tagad varu skriet uz ielas? Oh! Labi ir atpūsties.

Domāju par sevi. Un – kas ar to Picadilli? Savu foto viņš nav uzlicis, bet vecā ir noņemta jau kādu laiku. Vai viņš būs atpakaļ? Un kādēļ viņam vakar tieši tad bij jāspraucas tur cauri, kad es tur biju, to īso mirkli? Vai viņam kaut kas bijis un vēl ir? Viņš man patīk, patiktu – tikai viņu nevarētu ielaist mājā par kungu. Es nevienu vairs nevarētu varbūt māja par kungu turēt, bet cilvēku attiecības arvien tā izkārtojas – ka viens ir valdnieks. Es gribu savu māju sev, mazākais kādu daļu no tās pilnīgi sev, kur neviens mani nedrīkst traucēt. Ja es vēlētos kādu, es to vēlētos tā, lai viņš mani neapgrūtina, neiznīcina. Es padodos otram tā, ka tas mani iznīcina un tad es plēšos uz dzīvību un nāvi lai tiktu ārā. Ar Salliju arī bija tā. Es sāku izpildīt visas tās vēlēšanās, pat naktī skriet un taisīt tēju – un tad es vairs nevarēju elpot un – prom es esmu.

12.10 p.m.

Pabeidzu – to kūku!! Droši vien sagrūdu par daudz brendija – bet lai tad tiek! Krējuma tikko nepietrūka – būs laikam ļoti mīksta – no brendija. Bet vēlāk mērcēju mazāk – tā – būs jau O.K. Bet – Nekas daudz tur viņām neatleks, brendijā izmērcēts mīksts rullītis,

h. snaps – 31
krējums – 21 (1 ½ ceturt. d.)
brendijs – 60 (tikai ¼ palika)
šokolāde – 1.12 droši vairāk.
Un grūti izgriezt 10 gabaliņus no katra rullīša – tā tad 20 x 10 c. jeb cik var maksāt – Nu – kāda peļņa viņiem? 80 c. haha.

1 p.m. Atpūšos – un cik labi ir to darīt.

Siltums ap vidu (satīta šalle) izgludināja sāpes tur. Pūlos tikt vaļā no savas saaukstēšanās, satinos un guļu gultā pie loga, atpūšos līdz vakaram. Sāku lasīt grāmatas par dzeju, ko paņēmu no bibliotēkas, un nebēdāju pat par šī vakara frizūru, nopīšu vainagu no savām kliņģerītēm, lapām un šā ne tā, būs o.k.

!!! Ida uzlūdz 10 jūlijā pie sevis uz Sidneju – uz franču (viesošanās) trupas teātri, divas izrādes – nopirks biļetes, atbrauks, aizvedīs un atvedīs atpakaļ kad gribēšu – taisni pasakaini!!! Es Idu uzlūdzu uz Jāņiem šovakar – bet viņa nebūs, tas nekas.

Es tieši biju domājusi jautāt Idai, vai nav Sidnejā kādi festivāli teātrim, gribēju noorganizēt arī ar Freija kundzi kādus pamatīgākus teātra apmeklējumus, satikties Sidnejā – un te nu – viss jau izkārtots man – varēšu Freija kdzei rakstīt – lai viņa piebiedrojas kur var – ja ne uz franču izrādi, palikšu ilgāk un iesim vēl kaut kur uz izrādēm. Un ja arī viņa nevarētu – man jau kaut kas būs no tā, ko gribēju.

10. varbūt būs pie dāmām iešana – es tīri labprāt nu izpaliktu – esmu vienmēr bijusi.
Labi ir atpūsties pēc nejaukās nakts.
Un labi zināt, ka kāds cilvēks, kas man patīk, manis dēl sper pāris soļus.
Varbū – vairāk! Varbūt daudz vairāk. Bet tas arī ir daudz.

Jūra ir tik zila...
Viņas mierīgā gulēšana tur,
Viņas neizkustēšanās no saviem krastiem, bet pastāvīgā krāsu maiņa, sāk 
mani atkal ņemt savā varā. Sāku to vērot, uztraukties priekā un nemierā,
dzīvībā,
it kā viņa daiļumu tur perētu, 
un sviestu to debesīs, 
ko mākoņi un gaismas un krāsas vizina uz visām pusēm. 
Un man jātver, jāsaprot, jāpatur kaut kas no tā.
Jūra, 
     jūra, 
          dzīve, 
               laime.
Un Tu atgriezies ar savu jūru, Tu skalosies, ar savu okeānu, cilvēks 
ar izsalkušām rokām 
jūti manu izsalkumu 
un sniedzies ar izsalkušām rokām 
...tik rokas nespēj vilt, kad brīdis klātu 
tās satver mūs, kā nāvīgs liktens pats 
kā pēdējais vilnis mastu sadragātu 
tā dzīves dārgums rokās guldināts...
Cērt manu stipro saiti ar dzīvi, 
vēlmi nepiepildīto, 
ļauj man ļimt tad ar mieru 
slāpstot es izvairos 
prom griežos pēc elpas tverot 
turi, neļauj izbēgt – dzīvu nevar rakt – 
cik tāds noreibums silts ir labs, 
kāds dārza stūris, vai maza pļava vēl veras 
kam maigi jāpāriet 
...Turi, mani turi 
pie siltas krūts...

Vai tā Akuraters teica? Akuraters ir liels.

4 p.m.

Savāda diena. Es to nodzīvoju ista. Ārā ir vējš, kas plivina veļu šņores, bet jūra ir mierīga, gaiša kā spogulis, līdz sīka zila vizma to sedz, bet nekur neredz lielu viļņu.
Un gaisma ir savāda.
Dzīve ārā, ar ko man nav daļas, jo es neizeju ārā.
Ielā sākas sestdienas pēcpusdienas steiga. Vai es turēšos labi kājās šovakar? Jūtos pilna miega ko nevar izgulēt, jo nevar aizmigt.

Svētdiena, 27. jūnijs 4 p.m.

Paģiras. Nemiers. Dezorganizācija. Kūkas un kafija. Speķa rauši un kafija. Maizītes un kafija, kūka un kafija. u.tt.

Bet brīnišķīga pēcpusdienas gaisma ir atkal ielā
un mašīnu vējš,
          viņu maigais ātrums,
               gaismas un steigas miers.
Un es gaidu, gaidu.

5 p.m.

Jūra spēlējas
Ar mazu, baltu kuģīti
Šo svētdienas pēcpusdienu
Pašūpo viņu tālāk
          Tumšākā zilumā,
Atvizina viņu tuvāk
          Gludā gaišumā
Pagriež ar galu pret krastu
Pagriež ar sānu,
Lai baltos burtus var redzēt
          Kā rakstus
Jūrai daudz rotaļu
Šai pēcpusdienā
Ar vienu pašu mazu, baltu kuģīti.

Pirmdiena, 28 jūnijs. 9.30. a.m. Gultā.

Georgs taisīja čipus savos vecos taukos vēlu vakarā – pilna māja smakas. Turēju logus durvis vaļā – vējā saaukstēju kājas – sāp tagad! Šausmīgs viņš ar saviem taukiem! Galva sāk pampt no smakas. O.K. That’s owful.
Labs:
Vēstule no Dzid. – laba, jauka vēstule. Viņa zīmē. Varbūt kādu darbu ar to dabūs. Ja ne, paliek viņas zīmējumi, labi, ja viņa nezīmē kaut kam pasūtītam, arī tad – viņa laba.
Nosūtīju Freija kdzei, Idai, un In + Laim. vēstules.

Caur logu redzēju veco gaidām un staigājam – un beidzot uzrāvu mēteli un izgāju to satikt. Šodien viņš neko – tik norunāt uz rītu – nākšot gaidīt ar auto. Tā tad viņam tomēr ir auto. Varbūt godīgs vecītis – bet ko es lai ar viņu iesāku? Nekāds inteliģentais jau nav. Ak, man nevajadzēja iet. Tagad viņš ostīs – kur es dzīvoju etc. Nu labi, ka viņš braukšot uz Quinslandi. Ak, viņš var man tikai traucēt – kā muļķe – gudro un domā, ka varbūt jāmeklē – kāds vecītis. Man nekāda vienkārša vecīša nevajag…

Otrdiena, 29 jūnijs, 71. 9.30. a.m.

Vārdi, vārdi ir putni
Uz saviem spārniem tie nes
Cilvēku balsis un sauli
Vēju no ielas stūra
Un šī rīta laikraksta smaržu.
Vārdi – pulks jautru bērnu
Kā rasa pār galvu nobirst
To kliedzieni, svilpieni, smiekli.
Vārdi ir liedaga viļņi, putas
Kas kājas skūpsta
Akmens kas kājas moka
Cauri pasauli skrienot.

Trešdiena, 30. jūnijs. 10.30 a.m.

Pēdējais jūnijs???
No In. nav vēstules.
Gaidu – Dirndl girls – uz dziedāšanu vedīs (Dienu nokaut). Vakar to nokāva tas vecītis.

Tikko izglābos no tā pielūdzēja, ar ko dažas dienas atpakaļ neapdomīgā kārtā noliku satikšanās. Nākšot ar mašīnu – braukšot kaut kur. Domāju – o.k. Bet tagad viņš te ga{ida} ar avīzi rokā, vai stundām – jo es nedomāju ne iet, ne braukt. Jā es biju vieglprātīgi izteikusies, ka man to vajadzē{tu} – braukt kaut kur – man to nevajaga, ne ar viņu. Man nekāda vienkārša, laba vecīša nevajaga. Beidzot man bij jāizskrien un jāieskaidro tas viņam. Viņš citādi to nevar saprast, kamēr saka – ka mans husbands ir atgriezies. Es jutu tūlīt, kā tas bij norunāts – ka es nekā no viņa nevaru sagaidīt – neveru ņemt to, un nolēmu tomēr aiziet, pateikt, lai negaida – ka es piederu citam! Kur tu trakam to ieskaidrosi – rauj tik uz mašīnu un „You have a husband?” – „Where is he?” „Where is he?” „Where is your husband?” Pratina kā skolas bērnu – beidzot es uzbļāvu – „He is alive”. Tad atkāpās. Es domāju – pieiešu, vienkārši pateikšu – es jūtu, ka es tomēr piederu, citam, neesmu brīva – un pietiek. Viņš vēl ar Tevi nav 5 minūtes runājis, kā jau – viss jāzin, jāprasa, jādara – tā kā, viņš to domā.

Muļķīgi un smieklīgi – un tā kā tas ir dzīvajā dzīvē. Tad viņš apsviedās – un pieņēma atteikšanu, kāpa savā mašīnā. Mašīna viņam tomēr ir. Un sieva arī droši vien kaut kur tepat. Tas zināms netraucētu. Ko es kādreiz sev nesavāru. Oh! Es ‘jutos salauzta’ kad tiku beidzot ārā no šīs lietas.
Tagad – izgulējos arī. Vakar nakti izārdīja boardera vakariņu tauku smaka – pa visu māju! Mati sāka celties gaisā. Nevarēju gulēt.

Vakar nolēmu – kā viņš sāks ar saviem vecajiem tauku podiem rīkoties – es iešu ārā, staigāt. Tā arī izdarīju. Georgs rīkojas pa virtuvi. Nezin kāpēc nav darbā. Biju bibliotēkā. Varu iet arī tuvāk. Ka tik arā kādu brīdi. Vakar tauki nebij tik briesmīgi, tikai sīpoli – un tie arī ir nepatīkami, ja jāosta 2 reiz – sev un atkal otram. O.K.
Tagad jūtos atžirgusi, bet tagad – jāziedo diena girlēm.
4 pm. Vēstuļu nav. Nezin kā Inese jūtas pēc garā gada. Jauns nekā nebēdā, tik nes un nes, un tad vēlāk viss tik ātri krīt plecos.

Lasu Eliota grāmatu par dzeju. Redzu – nu uz vienu nevar palaisties, – uz vienu vien, jālasa daudzi, jāsaprot, jāsalīdzina – jāmeklē savas domas.
Par valodu Eliots man atklāja daudz. Un jo daudz tanī bij no manas pašas pieredzes: valodai jābūt dzejnieka rokās atļautai, brīvai – ne tieši expermintēšanai, bet vajadzībai, izteikties iespējai.

Un tā nedrīkst būt sterila – katru dienu nāk jauni notikumi, jaunas lietas dzimst pasaulē ar jauniem vārdiem – un ar šiem vārdiem ir jārēķinās, tos nevar pārkrustīt pēc savas patikas. Šie vārdi kaut ko nozīmē, kaut kas ir jau paši par sevi, nes līdz savu dzīvi – un šī dzīve ir tā, kas dzejniekam ir jātver ar to vārdu līdz, sorry – ar tiem vārdiem līdz. (Garā teikumā bez iepriekšējas apdomāšanās var zaudēt laiku, kārtu, apstākli un visus citus gramatikas subjektus, vai objektus…)

Maijs 1971 (Ķikure/Kikure)

2 maijs 1971. 1 p.m.

Sunday of hearts –
Tā teica T.V.
Man – vēstule no znota, jaunākā, un man prieks par šo vēstuli.
Un – sveiciens garāmbraucot.
Es jau aizgāju līdz Keira ceļam griezties prom no lielās ielas, un jūtu žēlas no tās šķirties, uz tās kalni tālumā zili, sārti, krāsaini, ceļš projām – dzīvības pilns. Man te uz Keira – kluss vientuļš – svētdienā skumīgs.

Es apstājos, tad pagāju atpakaļ līdz pārbrauktuvei, vēl noskatīties straumi, dzīvību. Tad S. (kādēļ S? nezinu) brauca garām un māja. Es nezināju, vai man. Laikam. Es nezināju arī, pirms viņš māja, ka tas ir S. Kamēr es to visu aptvēru – viņš bij jau prom. Bet man bij sava Sunday of hearts zīme un es varēju aiziet no lielās ielas. Tās došanās tālumā bij vēl lielāka, un kalni tur pretī vēl zilāki un sārtāki, bet manā ceļā līdz nāca mazliet dzīvības.
Rudens diena, silta, saulaina, bet jau bez karstuma, tāda kad vilnas džemperis nav pārāk biezs vairs.

3. maijs. 8.15 am.

Vēss. Slikti gulēju. Sāp sirds. Sestdien pārāk sastaipījos ar virtuves tīrīšanu – nepāriet sirds sāpes. Gribētu ļoti – būt atpakaļ savā dzīvoklī un brīvībā – te vakaros – nevaru iet gulēt, kad gribu – un man jāiet agri lai justos labi. Bet – man jāsaņemas arī, un kaut kas jādara un jāpacieš – bet ko var darīt pret otru personu, ka pastāvīgā cīņā – justies neatkarīgam, mani nodzen kā darbs.

7. maijs. 1971. Piektdiena.

Vakar, nevarēju aizmigt. Gāju (uz pirkstgaliem) uz virtuvi atrast kādu kumosu kaut kā ēdama, un uzkost un nomierināties un aizmigt – Sallija bija dzirdējusi – who is there, uhu uhu etc. Tas bij ļoti nepatīkami. Es neatzinos, ka tur biju – ko es tur izskaidrošu? Lai domā ko grib… Bet es sāku te justies par daudz apspiesta – pat durvis naktī jāattaisa slepeni. Nu – tomēr, es esmu katru nakti viņas turējusi vaļā (tikai drāšu durvis ciet). Ja Sallija to zinātu – viņa explodētu. Man jātaisās būtu prom šī mēneša beigās. Jūniju un pus jūliju – viņa varētu te citu dabūt. Es jūtu, ka es zaudēju laiku. Nu ja es ko lielāku vēl nopelnītu – bet nerādās nekas. Un – mana ‘neradīšana’ mani sāk nobendēt. Es sāku te ‘iegrimt’.

Ja vēl D. rādītos. Bet tas ir pavisam pazudis, vienīgais – dziedāšana? Nu – ja viņas grib, es varu nākt dziedāt. Un viņas var nākt pie manis. Tas ir izkārtojams – ja es tur deru. Man tikai jātiek prom – ar labu. Man sāk likties – ka es zaudēšu, paliekot līdz jūlija vidum. Nu redzēs. Redzēs vēl. Patreiz ir tāds – promskriešanas gars… Virtuves grīdu iztīrīju šodien – negaidīju sestdienu – (rītu) – un šoreiz darīju to lēnām un viegli – un izdevās nenogurt. Pag. reizē bij briesmīgi – es biju cauri slapja un nevarēju visu nedēļu atlaboties.

Sallijas vienam brotherim – nav laika, otram slima sirds (!!) viņu pacilāt!! O.K. Man arī ir slima sirds un patiesi – bet es staipos ar viņas balto grīdu! Tā tad – tikai līdz tam punktam, kad man nav par grūtu te būt – Man nemaz nav jārēķinās ar Salliju – viņas radi neviens nerēķinās un viņa pati izdarās kā tik viņai labāk.
Izrēķina uz santīmu.
Man ir pārņēmis liels – promskriešanas gars. Varbūt pāries.
Varbūt kaut kas notiks labs, ka varu te strādāt… Varbūt D parādīsies.
Varbūt Sallija gribēs džemperi un maksās $15 – Tad vēl būtu kāda jēga, te palikt.

3 p.m.

Nelāga garastāvoklis. Un – kā to lai saka, nelāga visa dzīves situācija acumirklī – Sallija sēž ar galvas sāpēm un nieru sāpēm, (viņai esot 5 nieru akmeņi), pēc vakarvakara ‘melošanas’ nejūtos brīvi ar viņu. Pēc virtuves un vannas istabas tīrīšanas negribu iet nekur – pat ne līdz mājai, kur nu vēl uz tām Estattforda performancēm, kur Sallijas skolnieki sacenšas, un viņa domāja – lai eju. Nav bijis laika domāt par klav. spēlēš. un tādā situācijā, ar galvas sāp. etc. nevar arī tagad iet. Pabeidzu Dz. rakstīt vēstuli – būs tā jāaiznes tepat uz pastu. Varbūt D ir ‘uz līnijas’? Vai kādu piektdienu es esmu to redzējusi? – nē! Vai esmu meklējusi? Laikam nē.
Ārā maiga rudens diena, mazliet vējš, bet gandrīz kluss. Rīts bij piemācies vēss, bet diena atvērās silta. Veļa ārā uz šņores.

Ceļš. Jūra tālu pasakaina.
Sienas un jumts un durvis un aizvērti, aizslēgti 
Logi šķir no tās.
Ceļš saulē neiets stāv
Piesieti novaldos
Un zinu, bet nejūtu
Ka viss irst, zūd, putekļus
Vējš paņem.
Zeme kaut kur atvērusies
Aprijusi cilvēkus un to mājas
Raksta avīzēs, rāda televīzijā.
Zeme uzbrūk zem kājām
Iebrūk
Dzīvu ierij
Zeme
Maiga, silt, ziedainā
Saulainā zeme?...

Varbūt
Par mani neliekas zinis
Iznīcības aizmirstas manas lietas turpina
Dzīvot
Būt, varbūt!?...
Kā aizvējā, stūrī, kaut kur pamalē
Kaut kas netraucēts zied ilgi
Savā nodabā
Kad ziedu laiks citur
Jau pāri.

Sest. 8. maijs. 9 am.

Piemācies. Arī starp S. Un mani. Šorīt – atmodusies no tā, ka es attaisīju durvi – es netaisīju durvi, tā bija vaļā visu nakti, es atvilku loga priekškaru, bet viņa neatmostas no tā, ja nav jau atmodusies. Neiecietīga – grib dabūt mani zem papēža un itkā nevar.
Jāiet lejā agri.
Tema kādam raksturam:
Pastāvīga žēlošanās par citiem un aprunāšana aiz muguras.

3.30 p.m.

Gaidu ‘liftu’ uz A. Nicmanes māju – tur ‘partija’ ar Zusteri.
Ar Salliju beidzot izskatās pēc – nesaprašanās un man ir apnicis tur nīkt.
Te – boarders mājās – streika nedēļa. Bet vannu pagāns nevar iztīrīt…
Freiji atrakstīja – braukšot ciemos nākošā nedēļā. Labi. Bet es gribētu būt brīva! Nu – iztiksim.

Georgam paradums – cept pannā (lielā dziļā steiku pannā) visu gadu bez tauku izliešanas un pannas iztīrīšanas. Tagad viņam piekrājies jau vairāk kā puslielas pannas tauku, smird visa māja no viņa cepšanas. Lai gan viņš tos taukus katru dienu cepina – smaka nelaba, laikam mistrojums no visa gada cepieniem, no pastāvīgās uzsildīšanas, tauki tomēr kļuvuši neiespējami veci, nelāgi – bet viņš domā, kā tā tam jābūt…

Jau vairāk reizes man ir gandrīz bijis jāskrien ārā no mājas (lai arī atveru logus…) kad viņš sāk cept. Tagad man būs labs iemesls prasīt lai pannu atbrīvo, jo man tā būs pašai jālieto – gaidot viesus!! Citādi, man nebija īsta iemesla sacelties pret viņa svēto likumu, jo es to pannu atstāju tikai viņa lietošanā. Citādi Georgs ir diezgan tīrīgs, lai gan vannu pagāns nav iztīrījis, dzīvo tagad viens pats, un šonedēļ tam darbā streika nedēļa, laika būtu diezgan. Būs jāsaka – lai iztīra arī vannu – sākumā bija uzmanīgs, viņam norunāts, ka pašam sevi jāaptīra, ko viņš domā, izlaidies. Cik citāda ir māja, ja jāņem īrnieki dzīvot iekšā.
Mans ‘lifts’ nerādās.

No kā dzīvošu atkal, kad pārnākšu te? Bet nevaru vairs izturēt to ‘neradošo’ dzīvi tur un ‘kalpa’ stāvokli. Tomēr – kalps! Un man tā manā dzīvē vīram kalpojot ir ticis par daudz. Mani tas ‘nokauj’. Un kuru gan nē? Garu nokauj arī mana dzīve pie Sallijas, viņā tomēr tāds pusbagātā, vai bagāto gars – aprunā katru draugu, vai kalpotāju aiz muguras – piem. Mrs. Raieni (labo draudzeni) Mrs Thorntonu (labo kopēju) protams mani arī, kad es esmu prom. Ja cilvēka garam nava darba…

Rītu mātes diena. Un pirmo reizi, man nav vēstules ne no viena bērna! Pavisam jocīgi! Inese nav rakstījusi vairāk kā mēnesi un to ir grūti pieņemt. Bet – laikam kaut kā es nebiju laba un sapratēja ta ceļojumā un kaut kas varbūt ir ‘sabojājies’. Bet visu laiku jau vēstules nāca. Nevar prasīt nezin cik bieži – laika nav to darīt. Bet – tagad mazliet par ilgu! No Dz. vajadzēja būt vēstulei – viņa ir sūtījusi pēc kārtas 3 numurētas vēstules – N.1 un N.3 ir pienākušas. No.2. – nav. Un jau 3, 4 dienas starpības. Sasodītie pasti un streiki. Pasta streiki atkal traucē saraksti. Neviens vairs neņem neko nopietni. Bags of mail tūkstošiem kaut kur vienmēr guļ. Dz. pēc streika saņēmusi 2 manas vēstules. Es izsūtīju kādas 7!
Kur paliek mans ‘lifts’. Gaidīšana, gaidīšana – nīkšana.
Šī ir pirmā īsti apmākusies diena debesīs un arī sirdī.

9. maijs.

Mātes diena. Nevienas ziņas no bērniem. Tas tā pirmo reizi. Bet – ja tikai vispār vēstules pienāk, ja nav mātes dienā, tas nekas. Kaut tikai Inese nebūtu aizmirsusi rakstīt citās dienās. Dz. raksta, bet no Inī nav tik igli! Dzid. saņēmusi tikai 2 manas vēstules, izrakstīju kādas septiņas. Mail bags – guļ kaut kur tūkstošiem. Thausends of mailbags nav nekas, bet viena vēstule ir liela lieta dzīva lieta. Daļa dzīves etc etc etc.

Vakar pie Ainas bija labi. Zusters daudz runāja un stāstīja un atrada savas koncentrēšanās punktu manī, {stāstīja atkal ‘visu man’ – skatoties uz mani un es dabīgi ielīksmo pretī klausoties un līdzi dzīvojot. Un tad – es apjuku – no savas lielās pretī nākšanas – un atrāvos.} Jau reizi tas tā gadījās, un es atrāvos, un Dzid. mani izbāra, izskaidroja, cik tas labi, ja runātājs atrod kontaktu ar savu labāko klausītāju, sevis izvēlētu klausītāju un cik tas ir nepareizi pārtraukt šo sadarbību. Tagad es to atcerējos. Atrāvos un atgriezos atkal, bet tas vairs nedeva to dabīgo dzīvo garīgo saskari – kaut kā vairs ne tik dabīgi un brilliantly! Es skatījos gan pretī – bet kaut kā mākslotāk, ne tik dabīgā priekā. Žēl. Es vienkārši pēkšņi jutu to situāciju kas tiks apsvērta no citām dāmām – ka viņš runā tikai man… Bet es saistīju ar savu pret dzīvību viņam un – tās bij manas tiesības to ņemt, ja varēju saistīt uzmanību. Viņš ir īsts ‘world size’ tagad – un mani viņš ņem sev līdz. Un – es tikai aiz kaut kādas dumjas iedīdītas kautrības to novēršu no sevis. Ko var darīt – man jādomā par apkārtējo dāmu psicholoģiju. Jeb nav? Es vienmēr to daru un droši vien – nepareizi. Kautrība, nevēlēšanās ne par matu – izcelties. Muļķīgi. Zust. ir un jūtas īsts ‘world size’ tagad.

Latv. avīzē (mātes dienai) mans dzejolis ‘bērns’. Un tas tik jauki piederas un ir tik jauks. Un Freimanis ir rakstījis pretrakstu pats savam muļķīgam iepriekšējam rakstam, un pateicis kādā teikumā tieši to, ko es domāju rakstīt, ja pašai sevi būtu jāaizstāv – Ka viens cilvēks nevar pateikt par kādu māksla virzienu: „Tas ir pagalam un tā līķi novāks” lai arī cik liels vīrs to teiktu, tā būtu neapdomība. Freimanis neizsakās asi, bet pietiekami droši. Jāaplaudē!
‘Publika’ sāk ievērot, ka mani dzejoļi ‘vai katrā avīzē un jauki!…

Pie Ainas vakar bij siltas vakariņas, zupa un kaut kāds sweet sour – un tas man negaršoja, salds par daudz.
Zupa bij garšīga, bet kaut kādām ļoti garām strēmelēm – (it kā grieztas plānas pankūku strēles) un to bij grūti, neveikli ēst. Tāpat šķidrās mērces (sweet sourā) ir grūt ēst un paliek uz šķīvja un bojā citu ēdienu garšu. Zivs bij auksta sīpolos + tomātos – garšīga. Kūka bezgala augsta un liela un skaista – un arī ne visai garšīga, kādas sausas, sīkstas kārtas un maz garšas.
Kliņģeris – eļļā cepts – par tādu esmu izcepusi daudz labāku – bet vai man izdotos tagad – kas to zina.

Tā tad – starp tiem gardumiem – viss nemaz nav tik 1 šķirīgs. Galerts bij. Un mārrutki. Un zaļumiņu – kāp. + burk. + everything salāti – garšīgi. Vīns, liķieris – garais dzēriens. Saldais – kaut kāds šokolādes fluffs ar vanīljas cream mērci.
Trauki – kristāls un sudrabs!
Bezgala mazas garšīgas ķimeņmaizītes – tieši kā tādi moth balls! Un pašcepta saldskābmaize!

Paskatījos šīs grām. pirmā lapā – tur solos nepļāpāt – un esmu atkal te pļāpājusi.
Vakar visu avīzi neizlasīju, bet šī mātes dienas lapa man labvēlīga – mans dzejolis un Freimaņa raksts ar mani nosauktu vārdā, tas kopā, izkārtojumā tā silti no avīzes puses. D. man arvien uzmanīgs.
Tagad – jāgādā jauna viela visā ātrumā! Kāda?
Apkopu kaut cik puķu dārzu. Slaucīju, kad no kalna brauca s.b. un es vēroju – kurš? Tas bija sveiciens mātes dienā no labvēlīgā.

Rudz. kdze. vakar šķiroties pēc partijas man uz mātes dienu iedeva baltu mārtiņrozes zaru un sarkanu kamēliju, kukuli un gabalu kliņģera. Tas izskatās kā tas ko mēs tur ēdām – tā tad viņa ir Ainiņai palīdzējusi sarīkot visu – un Sidorenko kdze. cepusi maizi (rudzu). Tā tad – viens nevar tikt galā ar tādu ‘godu’.
Mātes dienā tā tad nejūtos pamesta: Freiju karte ar solījumu braukt. Ida – gribēja braukt un zvanīja. Avīzē – no manis un par mani.
Sveiciens – kas pus uz pusi kā Pinter sievietēs.
Rudz. k. – atcerēšanās. Viss kopā O.K.

7 pm.

Paēdu te – tantes taisītas mashed potatos salad. O.K. Viņa sakās atbraukt – kad gribu iet out. Nākoš sestdien derētu – Freiji solās braukt. Tad būtu īsti droši, ka laba ciemošanās!

Domāju – šurp nākot (sirds vairs kalnā nevar pavilkt – lec kā zaķis…) ka teikšu – vienu mēnesi tikai te vairs, palikšu – Un tā būtu jādara.
Es jūtos nogurusi un vesels mēnesis mani vēl krietni nodzīs. Tur mājā Georgs – mazliet traucē, bet gandrīz nē. Patiesi – nē.

Šodien tur atnāca Kens – brilles uz acīm – drošībai. Kādai? Es nejutu nekādas iespējas būt koķetei – ja viņš būtu ātrāk atnācis – tad varbūt. Tāds – tupenītis ir. Kad smejas un nu ir jautrs, tad feins. Laiks tāds laikam nevar pienākt, ka bez dziļākas simpātijas var izlemt kaut ko.

Pirmd. 10.5.71.

Nopirku pantsuitu!
Krimplēna. Neinteresantu pattern un krāsu – pelēks, zilgans, brūngans. Dārgu, ar saīsināšanu un ‘ieņemšanu’ $38.50. briesmīgi! Par to naudu es nezin kādu vilnas varētu dabūt! Bet es nevaru dabūt! Un nekas man nepiestāv. Un šim man likās piestāvēja kakla griezums, bikses nekas, un viņš ir vienkārši priekšā – viscaur pogājams – tā, kā es to varu kā attaisāmu un novelkamu ar citu topu apakšā – valkāt. Jā jā! Bet vai viņš kaut cik man izskatās – no priekšas nekas! Bet no muguras – tāds mazs vīrietītis! Tas strīpainais tad mazākais bij sievišķīgs – bet šis liekas velkams uz ielas un tikpat labi vakarā – ļoti gaišs, pa pusei kā ‘tailorēts’. Oh dear! Es jau izskrēju no veikala – neņemšu. Tad – ieskrēju atpakaļ un paņēmu.

Mati man jāved kārtībā – jākrāso šā vai tā, un tik dārgs!
Nu jādzīvo te – un jāpelna godīgi. Bija skolniece pie manis. Sākām – tā tad varbūt jau $1.40 es nopelnīju. P.Suits tad jau vairs tikai 37.10! haha. Tā nevar rēķināt. Man jādabū Sallija pie džempera tamborēšanas – lai varu nopelnīt. Jāsludinās pēc vairāk skolniekiem?
Tik ļoti man vajaga arī šīs drēbes – bet vai tas būs derīgs, praktisks? Who knows.

No Inī vēstule.
Droši vien tā karte Laimonam nebij laba. Tā karte – O.K. tas pieraksts – tas visu varbūt sabojāja.
Anyway – viņiem iet O.K. Biļetes uz Angliju jau nopirktas.
Nebēdāšos par tādu nopirktu’suitu’. Inesei esot nopirkti 2 (droši vien lēti un taupīgi un labi) un viņa varot visādi mainīt ar abām manis tamborētām vestēm – tad mazākais es tik daudz deru – ka viņai kaut kas no manis palīdz apģērbties, priecīgi. Ja arī es pati neprotu lēti un labi nopirkt.

Varbūt būs OK. Vēl ir cerība. Bet grūti tam piemērot kurpes un somu – visu vajaga tagad jaunu – brūns derētu un varbūt – tikai brūns. Kur brūnu somu, kurpes, cimdus – par tiem nemaz nepadomāju pērkot. Iztikt bez mēteļa? Kā?
Tupēt mājās.
Un ko ar pantsuitu tādā gadījienā?
Zem vecā mēteļa. Hm?
Jāmeklē vairāk skolnieku.
Un – jāraksta luga.
Tas būtu kaut kas.

11. maijs. Otrdiena.

Vēstule – ļoti priecīga un mīļa no Dz! Ja viņa kaut ko varētu ar dažām dzejām (grāmatai) izdarīt!
D nav redzams nekur vairs! Kopš te sāku braukāt – viņš pilnīgi pazudis. Pirms tam likās, vēl šad tad manīju.

Trešdiena 5 pm. {12.5.71}

Nopirku – Selby kurpes, Pelaco blūzi, D.J. Delta slaks – mani pārņēmis pirkšanas gars – neko darīt, kad sāk – tad jāsapērk apmēram – kā var iet, ar vienu lietu vien nevar. Kurpes šoreiz iznāk lux – bet nelaime tā, ka ‘slaksuits’ prasa brūnas. Nu toties – slaks nopirku tādas, kur visu varēs vilkt klāt – brūnganpelēkas birdseye – Kādēļ viņas man iepatika to es nezinu – kā es ieraudzīju – tā man tās patika – pirmais drēbes gabals, kas patiesi man patika ko pērku. Kurpes – pasmagas skatā, blūze varēja būt cream – bet ir balta. Slaksuits – pavisam jocīgs – bet tomēr, nevar teikt, ka viņš man nepatīk, patīk griezums pie kakla – bet šīs bikses – tās man patīk nezinot kādēļ. Uzvilku arī melnās – tās cietas un lai gan ‘lejas gals’ izskatās slaidāks, viss kopā nekādu mīlīgu iespaidu nedod, bet šīs – lai arī plump – sadzīvo ar augšgalu. Tomēr – sarkanā veste liekas par īsu un krāsa? Nu – brūnus te visādus varēs taisīt un likt klāt cik patīk. Sportīgas, ne sportīgas, bet tādas dzīvojamas, dienas – kasual. Domāju ar tām es būšu happy – lai kā es izskatīšos.

$ 28     18    28
  18     11    24
  11      5    52
   5     24

Somu varētu uztamborēt? Cimdi jānopērk.

Otrdiena 18. maijs 1971

Freiji bija te. Ida bija. 2 vēst. no Cliva ar idejām.
Bet mans slacksuits – liekas absolūti nevalkājams un nospiež manu garu! Tāds izdevums… Un mēteļa nav un ko vilkt virsū nav – jo nemāk nopirkt… Ko te gribēju teikt? – A –
„Look at him, how brushes his dog!”
„Viņi sāk būvēt tanku ārā, pirms krāsns ir iebūvēta iekšā –
Vai viņi nav jocīgi…”
Meklē un uzbrūk katram – aiz muguras. Priekšā – saulīte.
Ko ēdīs un dzers šodien tas nav sagādāts – tas jānes man.
Un uz D.J. nebrauks, kā teica un dziju nepirks (?) un man peļņas nebūs – es te nevaru gulēt… Jāiet mājās!!!

Naktī rakstīts {Written diagonally across page:}

Kāds vanags 
Tevi ir saķēris
Un nelaiž Tevi vairs
Vaļā –
Tu gribētu lejā ir Jāņu rīts
Tu gribētu pļavas
Pie druvām 
Druvmalās
Birzīs.
Bet dzelžaini spārni
Tev vēda gar acīm
Tevi ved ceļā
Kas neved nekur
Bet zelta rasa
Jāņu rītā
Paliek kalnā
Paliek lejā
No kurienes projām
Paliek tur.
Kāds vanags
Mani ir saņēmis
Un neatlaiž
Vairs vaļā.

Ceturtdiena 20. maijs 1971. 1 pm.

Paauksts. Pus piemācies. Manā istabā pie galda neiespējami sēdēt lai arī savelk 2 bikses – caurvējš caur durvju šķirbām neiedomājami kodīgs – iesēžas, iekožas līdz kaulam. Tikai gultā, ar kājām zem deķa, var tverties.

Ierīko eļļas apkuri – varbūt būs silta māja tad. Bet pret vaļēju durvju spraugu nekas nevar nodrošināt – tikai šīs spraugas aizsegšana. Ar ko? Pēdējo mēnesi es negribētu palikt, lai arī jātaupa, jātaupa – vakar pie D.J. satiku Utu – viņas kāds paziņa tikko atgriezies no ceļojuma ar preču kuģi, viņa domā ka viens ceļš uz Eiropu maksā tikai $200. Vai tu traks! Ko es esmu izdevusi lidojot! Un vai tu traks – ka par $400 – (kas man vēl ir bankā!) varētu braukt pie Dzidras! Kaut tikai kaut ko prastu nopelnīt. Naktī bij jāceļas 3jos un ‘jābašij’ mana dāma un 7 no rīta jāver durvis vaļā – ‘kidam’ –

Šodien neiešu lejā. Vēss. Un nav ko tur meklēt. Pastā nekas svarīgs nevar būt.
Jādomā – ko uzrakstīt?
Vēl par teātri varētu. Vieglu, jauku vēstuli tikai.
Tad – lugu. Par teltīm kampā!
Tas būtu tīri labi. Nu – tāda filma tad jau ir. Bet lai. Man jau būs reālāka campa aina tikai.
Ko sūtīt Dēliņam?

Silt. ierīces strādniekiem bija jāiet Sall. istabā – (raut zemē cauri vadus) un viņi prasīja – vai viņi varēs iet? – viņiem kavējoties darbi, ja ilgi jāgaida.
Bet – viņiem bija – ilgi jāgaida: S. + Th. kundzei – bij jādzer kafija (lai gan tikko dzēra) un jātaisās matus mazgāt. Bet beidzot viņi tika iekšā.
Visur – „…liec kājas uz āru – lai Tu zini kas Tu esi…”

Otrdiena 25 maijs 1971.

Steberēju no vienas vietas uz otru.
Šodien nāks Rudz. k. un vedīs mani uz Sidorenko kdzi uz lunchu!
Nezin kā to latviski sauc. Launags? Otrās brokastis? Pusdienas. Patiesībā pusdienas. Tas viss.
Aizvakar nosūtīju In. + L. vēstuli.
Vakar bij mūzikas 3. st. meitenei – nekas! Pavisam labi!
Vakar ilgi skatījos TV, Sallija palika augšā vēlu – un es nevarēju aizmigt. Liekas – man nav jātrako ar tamb., adīšanām un TV. –

Trešdiena – apm. 9.30 am.

Sallija atmodināja 4 am. Bet iemigu vēl. Vakar nemaz neskatījos T.V.! un iemigu labi un esmu atpūtusies. Tas T.V. ēd man acis ārā un sirdi. Nav jāskatās visi nieki, tikai kādreiz kas labāks. Bet kā bez skatīšanās var zināt, kas labāks.

Vakar pie Sidorenko kundzes ēdām garšīgu cūkas cepeti + skāb. brūni kāposti, cepti (pannā) kartupeļi, burkāni, vārīti pampkini, tad ķīselis ar āboliem un rozīnēm un cit. žāv. augļiem + piens.
Īsti latviskas, kā mājās – ciemiņu pusdienas! Mēs smējāmies un tamborējām un adījām. Un tad bij vienkārša, ļoti garšīga, lai arī ‘piekritusi’ olu kūka, bez dekorējuma, un kafija.

Tad mani atveda uz Piccadili – pirkt zivis Sallijai. Vakarā – nokavēju busu. Ne nokavēju – bet tas vecais mērkaķis – nobrauca man garām. Skaidrs – es nesaredzēju īsti Mt Keira – un necēlu roku – bet viņš mani pazīst gluži labi – Kādēļ viņš nepieturēja, tā ir īsta viņa mērkaķība!

Bet – tādēļ es redzēju D. Tas vēlāk brauca garām – es jau gāju pretī, lasīju uzrakstu – Figtree – tad ievēroju, kad buss apstājās un kādi kāpa ārā, ka tas ir D. – gandrīz grūti pazīt, resns kā pods un audzē arī bārzdu – zoda gals nospūris! Jau tie ‘bakeni’ viņu padara netīkamu, un tagad bārda! Bet atceroties viņu – es tomēr uz brīdi te atdzīvojos. Es jutu kā agrāk. Es brīdi izkļuvu no savas nāves.

D pirmo skatījās – mēs saskatījāmies man bija brilles – lai varētu salasīt – un tā es labāk redzēju arī viņu – viņš paskatījās, bet tad novērsās. Protams – viņam jāvada buss. 2 nabaga sievietes skrēja pēc viņa – un viņš to neredzēja, un es arī neredzēju. Es redzēju sievietes skrienam pirms buss piestāja, bet kad viņš tur bija – man nebija jēgas, nevarēju izmantot – pamāt viņam.
Tik sasalusi es vēl arvien esmu.
Un viss tas bija atkal tā – izrāde izkārtota.
Mūsu kaimiņš, suņu kungs, pieturēja un atvēra durvis savai mašīnai priekš manis.

 

{Sketch of lady in dress – then oversketch of what looks like cape}

Haha! Gribēju izteikt savu prieku par to, ka šūšu jaunu kleitu no brīnišķi labā materiāla kas nenovalkāts stāv kostīmā (jaka + 2 svārki). Bet – mēģināt taisīt kādu ‘skici’, kā šūt – mans prieks saplok. Tomēr – jāgudro.

Svēt. 30. maijs 1971

Visnabadzīgāk pasaulē dzīvo bagātie. Vai varbūt tie ir pusbagātie?

Piektdien biju tik stipra – izmazgāju virtuvi, gaiteni, vannas istabu. Nogāju lejā, uznācu augšā, biju pilsētā – visu kājām. Un jutos labi.
Bet vakar nogāju un uznācu – un uznākt bij grūt – Jo naktī slikti gulēju – nevarēju aizmigt. Un šovakar vēl sliktāk gulēju – par daudz iets, par daudz tamborēts, par daudz salts pie TV un beidzot ap 2 – tikko labi iemigts – Sallija klepo.

Savādākais ka es no dziļa miega pamodos no ‘uhū’ – kā Sallija sauc un domāju – tas nebija īsts sauciens, bet mans pašas – miega, nemiera sauciens – un tūlīt – Sallija klepoja. Tā tad es sāku – pamosties tāpat – kā pirms modinātājs sāk zvanīt ––-
Man jāiet prom no šejienes.
Es neesmu – nakts māsa. Tagad pie tā, ka liv-in position bez algas, man visu nakti vairs nav miera –
1) 10 jānoliek gulēt Sallija
2) Naktī katrā laikā, kad to vajag, jāceļas augšā
3) 7 am – jāatslēdz durvis
Nu ja es gribētu uz poda – man jādomā – vai es drīkstu, jāiet uz pirkstgaliem, nedrīkstu lietot ūdeni. Nedrīkstu staigāt nekur, nedrīkstu atvērt un aizvērt durvis.
Well? –
Bez tam – fridžs ir tik tukšs – ‘ka pele nosistos’ – kā Rudz. k. saka. Medus nav, augļu nav, nekādas gaļas ne olu ne desu nav, piena vienmēr trūkst. Šai dienai – vecs gabaliņš siera maize ‘ar nodaļu’ – vakarā būs ‘salmon toast’. Jo patiesi pat nevar uztaisīt – nav olu.
Nu paldies dievam sīpoli ir gadījušies – un ja es nekur neeju – es to veco siera gabaliņu uztoastīšu ar sīpoliem uz maizes.
Fooda daudz nevajadzētu – bet vairāk vērtīga un svaiga fooda un vairāk variety derētu.
Tāda dzīvošana – uzmanot katru kumosu. –

1 p.m.

Aizmigušas lelles
          Guļ uz grāmatām.
Jūra skatās logā
Klusos viļņos iegrimst
          Nodzīvotas dzīves.
Nedzīvotas
Skatās vaļā acīm
Saules acīm pāri putekļiem.

Sallija nopirkusi ‘no kāda, kas te ienācis’, īstu persiešu tepiķi, lielu – ļoti skaists sark + balt – tumši zaļš – nepiestāv absolūti ne pie kā – varbūt pie baltajām lampām. Saka – tas maksā pat ap $500-600 pirkts par $65. Vai zagts, vai iešmugulēts –
Bet ko Sallija saka, tas var būt tā, un var arī nebūt.
Tepiķis – varbūt tēma lugai.
Bet man jāraksta vispirms par Kamping graundu. Vielas diezgan – tik jāsabūvē.
Jāņem sevi rokās!
Sallija šodien prom – es spēlēju un atpūšos. Biju drudžainu seju šodien no rīta – naktī izvārgusi, TV es arī nedrīkstu tik daudz skatīties.