Ceturtdiena, 1 jūlijs, 10.30 a.m.
Gulēju šā un tā – atmodos 3 pēc ļoti spilgta sapņa.
Sapņoju spilgtus sapņus – mēsli un medus, sarkanas jāņogas, melnas upenes, (kas te vienas te otras bagātīgi Ķikuru dārzā) āboli, milzīgi lielāki kā maizes kukuļi, kāds ar caurumu vidū, kā milzīgs doughnuts. Viss Ķikuru dārzā. Skaisti zaļi bērzi un citi koki, lauki zaļā augšanā, lielā mierā – sūdzēšanās kādam vai kādai – kas pārmet, ka tik vecmodīga pasaule… Pie upes arī biju, un ūdeņos skaidros bradāju.
Varbūt šis sapnis zīmējas uz vakardienas nebūšanām sakarā ar Sallijas atstāšanu.
Atmodies domāju, ka ir jau ap 6 am. Bet bija pirms 3 am – tā es pēc laika atkal aizmigu, modos šad tad, bet nogulēju ilgi.
Vakar mani aizveda uz to Dirndle dziedāšanas grupu, pie kuras sāku līdzdarboties, kad dzīvoju pie Sallijas. Tur Mrs. Rayan uzbruka, balta, trīcošām lūpām – vai es domājot iet arī uz Sallijas māju dziedāt? Well – es pārmiju dažus vārdus ar Loti (diriģenti) un – pazudu pāri ielai pie Ainas (Vicmanes). Tur vēlāk atnāca Rudz. kdz.
Traka lieta ši visa Carr house būšana. Sallija esot slima gultā (nav brīnums, pēc tās smēķēšanas, viņa jau taisījās būt slima kad es tur biju, un tās bija viņas bailes, kas man neļāva vairs tur gulēt). Mrs. Green jau prom? Solījās būt tur trīs nedēļas, vēl nav divas pagājušas. Tā tad – Mrs. Green ir tā, kas solījās palikt un nepalika, ne es. Bet es esmu visur vainīga!
Skorpioni! Es tiešām ienīstu to migu. Un es negribēju ienīst. Bet no viņiem ar labu nevar tikt vaļā. Ar labu – nozīmē darīt visu ko viņi vēlās, kalpot viņiem par ‘Smith Family’ noliktām lietotām drēbēm, klausīties viņu melos, un apsolīt visu vēl tālāk – nākt taisīt „carry for daddy”! Izklausās jauki! Es labprāt to darītu – bet tad man būs jāsapērk, jāaizstiepj viss, jāsagatavo carry’s dienām trim, pa vidu jāiztīra virtuve, vēl kaut kas, – un tad par šķīvi carry, ko es tur apēdīšu, jānomazgā trauki, jāatstāj viss spīdot – un tad varbūt Mr. Carr mani atvedīs mājās. Paldies. Nav brīnums, ka Sallija ir slima no tā arī, ka viņai trīs mēneši bija dzīva lelle ar ko spēlēties un pēkšņi šī lelle ir pazudusi, tai neko nenozīmē vārds Miss Carr, neko tās pasakainā māja. Pasaku mājiņa sabrukusi, Miss Carr un tās māja kādai Newcomerei – nav vajadzīga!
Protams – medaļas otrā pusē – viņa slima. Nedod Dievs to nevienam. Es brīva, man – jā man nav nekā cita, kā apbrīnot un kalpot šīs zemes īstajiem kungiem. Viņai divi brāļi ar sievām un bērniem, kalpotājiem, – lai nāk un apkalpo arī māsu. Ryan kdze arī – draudzene, nāk ciemos, pastaigājas. Un Green kundze – nevarēja palikt ilgāk. Man jāvar. Protams – es nevaru izskaidrot – ka man būs – ‘mans vakars’, ka man jāraksta, jāgatavojas dēļ tā. Kā es varu to izskaidrot, ka man ir – jāsmejas – sava garīgā dzīve, ka man ir savs dzīvoklis, savi daži klavieru skolnieki un man absolūti nevajaga palikt par slimnieku kopēju – kompanjonu, ne par ko – dear old Enny, bring me my hanky…
Kaut nu ar to beigtos. Es tur nerādīšos, un kaut tad mani liktu mierā. Es pat uz employment ofici skrēju – gribēju samkelēt sev vietnieku – bet tie teica – lai viņa pati meklē, lai nāk, cilvēki mums ir. Miss Carr apgalvoja – ka nav, nav nekur neviena cilvēka. Es tik esmu. Glaimojoši. Aizejot jau es tur meditēju vienu brīdi – kā būtu palikt, ņemt tur klavieru skolniekus, vaktēt dienām un naktīm savu ladiju – dzīvot par istabiņu un ēdienu un dažām dāvanām. Brīdi šķita – laba diezgan dzīve, Dear Enny – bet tad man bija jāpārvērš sevi citā radījumā.
Nabaga Mrs. Rayna pat raudājusi runājot ar Rudz. kundzi, (kā lai neraud – tik briesmīgi newaustrāliāni) Un Rudz. kdze ir kā lauva uz plēšanos un manis aizstāvēšanu. Man nekādas aizstāvēšanas nevajaga, lai laiž tik mani mierā. Ja mani tur negrib redzēt arī uz dzied. mēģinājumiem – jo labāk, es tur nerādīšos. Tā dziedāšana man tik un tā ir nelietojama nodarbība, kas agrāk vai vēlāk man būtu jāatmet.
Tikai – es tik ilgi nespēju tikt no šīs nelabās dvingas ārā. Varbūt tiešām bija jāiztur līdz galam, būtu vairāk miera. Bet – vai tad, kad vecais pārbrauktu – būtu gals? Un vēl arī šo laiku, līdz viņa atbraukšanai, mazgāt virtuvi, priekšnamu, vannas istabu, šai aukstā laikā, taisīt ēst uz minūti, vākt kaķi, kas nav nosalis un jāliek iekša ārā, jāglābj no kaimiņa sacīkšu suņiem, kas ēd dzīvus kaķus, bet – kur jāglābj? Mājā iekšā to nevar laist – jāuzmana, ko viņš dara ārā, jālied tam pakaļ dadžainajos krūmos gar kaimiņa sētu…u.tt. u.tt. un nevarēt aizmigt!….
Nē, es 2 nedēļas vēl neesmu tikusi no tā visa īsti vaļā, atpakaļ savā agrākā labsajūtā, fiziski un garīgi – un neesmu vēl tikusi, es vel nevaru par to visu nedomāt, es vēl nevaru domāt savas domas, vēl manī šī ‘wall to wall carpet’ domāšana mani sterilizē.
Gribēju ietu uz filmu šodien – esot laba – bet sāku izpildīt tautas skaitīšanas listi un gaidīt – kad tie nāks atpakaļ – bet varbūt to nevajadzēja. O.K. – es neaizgāju uz filmu – jādzīvo ar sevi vien.
Jā, tomēr manī ir arī vainas apziņa: – man nevajadzēja līst tur iekšā, ja es zināju ka 4 mēneši es nevarēšu tur palikt. Bet es tomēr nekad nerēķinājos – ka es nodzīvošu tik ilgi, kā es nodzīvoju, un ka aiziešana būs tik aizkavēta no viņu puses.
Es vilku, vilku – un ilgāk nevarēju. Labi – es esmu tas grēcinieks…
11.30 a.m.
Nevaru ne uz ko koncentrēties, neko uzsākt. Kaut kas nepareizs, nenoskaidrots, tur mani vēl kopā ar Salliju. Atkal tas pats – ja tu esi lielāks, tev jāsaprot mazākais (ja tu esi stiprāks, tev jānes vārgākais). Šī sapuvusī patiesība man bija jāpieņem 20 gadus ar mūsu Daddiju (tas ir ne manu daddiju, bet tā mēs trīs viņu saucām). Tev jāpiemērojas mazākai saprašanai, ļaujoties, pakļaujoties šai mazākai saprašanai, jo citādi – tas iet bojā, viņš cieš, un lūzt un iznīkst no tā, ja lielākais paliek lielāks, tas ir tikai tāds, kā viņš ir, un neglauda mazāko pa spalvai un nesaka ka tas ir lielāks. Un – tad nelīdz, arī visa paklausīšana nelīdz. Tas mazākais ir liels diezgan lai saprastu situāciju. Tikai ne liels pietiekami – lai to pieņemtu.
Sallijai jāsaprot un jāpieņem, ka es redzēju cauri viņas melus un iekšēji novērsos no viņas. Protams, tie nav tik lieli meli, lai es Salliju tādēļ nemīlētu, bet man nav laika viņu mīlēt – tas ir viņai palīdzēt.
Šī ir lieta par ko man pašai sevi ir jāpārliecina – ka es drīkstu sevi tik augstu vērtēt. Bet es zinu, kas es esmu, un kas man jādara. Man jābūt latviešu rakstniecei (tas ir tikai tāds ārējs lietu apzīmējums, aptuveni izsaka kam man jābūt…) ne austrāliešu slimnieku kopējai.
3.30 pm.
Nāks klavieru skolniece. I suppose. Gars ir nomākts un nodarbināts ar tukšām aizstāvēšanās frāzēm teiktām – nezin kam.
Auksts vējš ārā. Tupu iekšā visu dienu. Nekur neesmu bijusi. Reizēm sirdī velk kāda savāda dadžaina sāpīte, tad pāriet. Vakar gulēt aizejot tā bija un tagad sēžot un lasot atkal. Pārāk nemīlīgs laiks. Tas no tā…
Ko es varu iesākt šīs mazās provinces pilsētiņas tukšās ielās, kuras es redzu pa gabalu? Nu – redzu arī tuvāk, atverot durvis un ieejot uz kādu laiku tādā Carr māja. Ko es tur redzu? Ko es atrodu. Es redzu, ka es nevaru mīlēt, ko es atrodu. Manī nav mīlestības. Es mīlu kaut ko, pie kā es nepieeju klāt. Es apstājos, kad man saka „Halo!” un gribu uzklausīties, ko man teiks un es nevaru mīlēt, jo es jūtu izstieptu roku, kas mani ņems neprasot kas es un ko es gribu. Nedzirdot un nesaprotot ko es saku. Bet ir lietas, ko es iekāroju – nezinot vai tās ir tās, ko es vēlos. Vai tās būtu. Es tāpat izstiepju roku – lai sagrābtu un paņemtu…
Piektdiena, 2 jūlijs, 10 p.m.
Vakar ‘Sallijas meitene’ nebija uz stundu. Šodien mana bija.
Rudz. kdze. teica, ka latv. avīzē ir mans dzejolis ‘Rīts’. Tas ir jau vairāk kā divi gadi vecs. Pirms ārzemju brauciena aizsūtīts. Vienmēr domāju – kāpēc viņš to noraidīja, kad citus pieņēma. Tā tad nav noraidīts – saglabāts. Tas man pašai likās spēcīgs. Vai es ko varu? Vai es ‘uzlabojos’? Vai tas vajadzīgs? Vai es sasniegšu ko labu? ‘Dodu vērtības’? Vai es esmu – dzejniece? Ne tie visi te apkārt tādi ir, par kādiem tos sauc. Vai – progress existē un vai tas ir kaut kas labs dzejā?
Ābele Juniors jau no Freimaņa ir notiesāts kā nedzejnieks.
Brēdrichs esot bijis ļoti labs rakstnieku dienās – Gailīte teica. Brēdrichs kādreiz rādījās būt labs… Vai lielā, pastāvīgā rakstīšana būs devusi man izteikties spējas un vai man ir ko izteikt?
Lasu kāsu modernas dzejas kritiku – (austrālietis). Salīdzinot ar Eliotu (par kura ‘pēcnācējiem’ tas izsakās ar izsmieklu, pašu Eliotu liekot mierā) šis ir īsts dūru vicinātājs. Eliota kritikā katrs vārds ir jāapsver, jūti – patiesība tur guļ – bet šim ir vairāk bravurīga klaigāšana. Tā tad – es varu atšķirt vērtīgo. Un dzejā arī. Viņa piemēru rindas – kāda Dylan Tomas’a rinda – ja arī to pilnīgi nevar saprast ne pirmo ne otro reizi lasot – tā ķer kā skaista, mirdzoša dzeja, daudzi citi piemēri tukši un vāji.
Sestdiena, 3 jūlijs 3 p.m.
Vāru sivēna ‘rulādi’. Uzliku kafijai (šoreiz tējai) ūdeni un izdedzināju katliņu – tas ir trešais trauks ko šogad izdedzinu. Man vajag pa galvu!
Iekārtoju atkal grām. plauktu savā senā istabā. Un šodien nav vējains un te gandrīz var strādāt – bet es liku kārtis. Man jādod pa galvu!
Nevaru uzsākt rakstīt lugu. Es to zināju, cik grūt tas ies un tādēļ – man vajadzēja vēl agrāk iet no Sallijas prom. Ak, man viss brūk un jūk.
Rītu būs Zariņi ciemā (nezinu – vai tikai ‘garāmbraucot’) – jāsacep un jāsavāra ēdamais un dzeramais. Viss – būs jautri un kā vajag. Būs rulāde, kūka, pupu salāti, siers, maize, biskvīti, uzgriežamie – sēnes, olas – kafija. Viss ir sapirkts, nauda izdota un viņi droši vien atbrauks ar ‘savu’ – un no fooda būs nelaba dūša! Bet palaisties uz to nevar. Man vienai dzīvojot tāda viesu uzņemšana pēkšņi ir liela pārmaiņa virtuves lietās – nekas nav, krājumā, kā tas ir ģimenē kur katru dienu iet pie galda vairāk cilvēki. Tā es noburzījos pa virtuvi, un es domāju, ka šodien strādāšu. Man vajag dot pa galvu.
Picadilli neviens nav. Viena nav. Kur viņš parādījās un pazuda?
Katliņa degums smird pa visu māju.
Bet grāmatas no plaukta stūra sazinās ar šo galdu, man tikai nav jāskraida apkārt.
Kā lai es viens pieķeros jaunam darbam. ––?
„Bet vakars nes tik dziļas skumjas,
ka nezinu, ka nezinu, ka nezinu
kā sirdi mierināt…”
Varbūt In. un Laim nolaižas Beļģijā.
4. jūlijs.
Piekopju vēl māju. Gaidu Zariņus – zinu ka man jāuzmanās – ko viņi teiks. Bet zinu arī – grūt man uzmanīties – bla bla – un viss ir ārā!
5. jūlijs, pirmdiena.
Nejauki tukša diena.
Jāiet babysitting pie slimas Patsijas lejas dzīvoklī. Rītu arī. Pastā absolūti nekā. Padarīts nekas. Domā. Domā, gudro…
Nosūtīju Dēliņam ‘dāmu’ foto un īsu ziņojumu par Jāņiem.
Iegāju Picad. Tur – pārkārtošana ir – tie kundziņi krāmē atkal visu. Tas laikam tā katru gadu. Vai viņi būs atpakaļ?
Otrdiena, 6. jūlijs 8 a.m.
Lielākā daļa cilvēku ņemti mazās porcijās ir baudāmi.
5 p.m. – vecītis staigā katru dienu (4.30) un man iet drebuļi pa kauliem domājot ka es tā staigāju!… Vai bij tik traki?…
Trešdiena, 7. jūlijs.
2 p.m. Šodien – dirndelles kaut kur dzied? Spriež tiesu par mani sakarā ar Salliju. Iztaisīju kaunu newaustrālietēm – pametusi darbu. O.K.
Tikai mani tas traucē, kopš pag. trešd. ar Ryana madāmas izlēcienu – neesmu vairs jutusies vaļā no visa tā. Bet gan būs ok. Vislabāk ja man uz tām Dierndellēm arī nav jāiet – tur es just for fun – iesāku, bet man nav laika – katru nedēļu un vēl mājās rakstīt notis. Tā kā šodien nerādās Rudz. kundze – tad varbūt tur viss nomierināsies un es būšu izslēgtais, atkritējs grēka āzis. Tā vislabāk, tad man miers no visām iešanām un neiešanām uz Salliju arī. Mazgāju matus – saaukstējos varbūt. Veļu mazg. otru katlu – šausmīgi netīros Allena palagus, ko viņš atstāja nemazgātus, kas zin ar ko pieziedis dzelteni un pelēki kā lupatas. Owful.
Picadilli iegāju pirkt veļas pulv. – domāju – man 43 penci tikai – (pulv. maks. 42 ‘pa lēto’) – Bet man ir nākoš nedēļas nauda $5. Un lejas mad. dos $4 par babysitting – prasīja vai 2 ½ pa dienu es negribu? Es gribu ja dod – bet pietiek arī ar 4.
Dolāri ko izkārpīties cauri – bet diena pagalam – laikam arī tikai pa daļai babysitting. Nu – veļu izmazgāju līdz ar to.
Un tagad – ja Dirndeļu lieta pāriet pār galvu – tad es būtu brīva.
Bet dzeja pazudusi. Nu – kas vainas? Jāraksta proza.
Baidos vai vēl kāda nelaba balss nenāks un nesodīs par Sallijas atstāšanu (šodien tur tam Dirndle ir dziedāšanas mēģinājums…)
‘Is there a monster in the House?’ – tāds virsraksts man būtu jāliek un jāraksta – kurš tas monstrs, Sallija vai es? Vai – abi? Vai – neviens? Auksts vējš. Griež kā ar nazi kur tiek klāt. Īres nauda par dzīvokli samaksāta, nauda nākoš nedēļas dzīvošanai sameklēta. O.K.
6.30 p.m.
Neviena Dirndle nav rādījusies un es jūtu – mieru iestājamies – viss tas būs pāri, būšu brīva arī no tās nepadotās dziedāšanas lietas un man nekur tur nebūs ‘jāpiedalās’. Varēšu sākt nodoties sev, domāt daudzāk (vairāk, jāsaka) vai mazāk – par sevi vien. Tāds miers jūtams – ka Rudzate arī neparādās – tas liekas var nozīmēt to – ka visi tur paliek dziedāt, nosodījuši mani un – atbrīvojuši!
Varu izstaipīt locekļus – lai kā, vai vairs lugu uzrakstīšu?! – vai es tagad nevarētu rakstīt? Atceries – ka kādreiz Wyongā, man nebij laika ne pusstundu ko darīt – tik domāju, domāju…
Ceturtdiena, 8 jūlijs. 9.30 am
Gaidu pastu.
Vēl vienu katlu veļas, vēl kādu apslaucīšanu un paskrāpēšanu – tad tūlīt māja būs tīra pēc Allena aiziešanas. Ko parīt vilkt uz Sidneju? Uz teātri?
Nauda iepelnīta – man par 2 dien. tējas taisīšanu un ‘baby sitting’ – $5!! – just excellent. Bet laiks pagalam un nedēļa ieviesta ‘neradīšanā’, tomēr – būs mājā tīrāks viss – miers ir sakrājies apkārt. Ārā vējš rimis, saule.
Šai mīlestības pilnā audzelīgā vietā Kur sētas visa laba sēklas Un kopts un audzēts, raudāts, smiets (‘pāri pacelties’ diendienā mēģināts...) Un varēts, darīts, sākts no gala Šai vietā saules mīlētā un Vēju, un putekļu no ceļiem Pienesta kā smilšu jūra Šai vietā apdzīvotā...
Pēcpusdiena. Viss uz šņores izmazgāts…
Saņēmu no social service aptaujas lapu – no kā dzīvo, kāpēc šķīrusies, vai saņemu alimentus? Tas jau pēc vairākām aptaujām gan Newcastlē gan te noskaidrots un piešķirta vecuma pensija. Vai es esmu traka, ja man nāk prātā – vai aiz tā ir Sallija? Kad gāju prom viņa teica: „I may visit you one day…” un tas izklausījās kā brīdinājums. Bet – es jau daudz ko tur varēju pārprast, jo viņa gribēja sadzīvot. Bet, naids vai tas bija naids (pret jaunaustrāliešiem visvairāk) kad viņa citreiz teica: „Jūs jau dzīvojat kā ledija, staigājat apkārt visu dienu kur gribat…” Tas protams man – iekoda, jo es sadzirdēju tās viņu ‘pirmdzimto, augstdzimto’ tiesības – viņi īstie cilvēki, emigranti (kas nenāk no Anglijas) – otrās šķiras pilsoņi, ja vispār – pilsoņi. Tas pats izskanēja viņas tēva teicienā, ar savādu smīnu, aizdomību vai tamlīdzīgu nenosakāmu domiņu – „…Un visiem viņiem – automašīnas…”
Un tagad šķiroties, es viņai varbūt asi pateicu, ka live in position – nekad neņemšu. Bet tas naids manī uzdzirkstīja no tā, ka viņa man prasīja – vai man ir citur darbs? – neticot nekā no tā ko es viņai teicu, ka es nevaru savas rakstīšanas un savas dzīves dēļ, tur palikt – bet ko tur. Es neticu, ka man var apšaubīt un atņemt vecuma pensiju – tad kas – jāizsniedz man jauna dzimš. apliec.? Dirt. Tad tie ar nevar būt mierā – gadiem ilgi piespriež vecuma pensiju – viss noskaidrots – no kā Jūs dzīvojiet, kāpēc šķiraties, vai saņemiet alimentus?? –- Disgusting.
6 p.m.
Man liekas ka Picc. es dzirdēju kunga balsi. Tur krāmējas pēc traka. Siena tukša vēl.
{Sketch of moon over ocean, city in foreground}
Wonderful moon colors
Silly, senitmental
Heartpulling expression
Jūra uzsvieda mēnesi
Debesīs zils ar sārtu
Kur glaudās
Cauraudās
Mākoņu strēlītes
Ap mēnesi apmetot
Mīkstas cilpas
Šai zelta bumbai.
Ziemas pasakas
Bērniem un vārgiem,
Varbūt kādiem
Apmātiem astronautiem.
Lampas ir iedegtas ielās
Kafejnīcās
Restorānos un – mājās.
Miesai vēl silti kūpot
Pēc vannas
Tu atloki svaigu kreklu
Un kravati delikātu.
Mēness sašķiebies
Pār kādu mākonīti aizripo
Aizripo.
Pirmdiena, 12 jūlijs.
Biju pie Idas [left]. Pusdienas pie Austras. Teātris – viens aktieris, un mazliet otrs arī, pierunā visu skatuvi, visu zāli, visu – lugu. The Lesson… Neticams kāpinājums tikai monologā. Mūsējie – „dodiet mums darbību…” Rādiet darbību. Vesela pasaule ir tādā monologā.
Otra luga – smalkums un grācija. Gailīša kdze teica – ja viņa būtu ‘tais gados’ – tas aktieris, tas viens, tas varonītis nestu viņu mākoņos. Mani nesa tas iepriekšējās lugas monologs. Zināms – uz postu tas viss tur aiziet, ja tā grib teikt. Bet – tas ir tas pats – kas mākons…
Otrdiena. 13. jūlijs.
Auksts. Drebinos un nevaru iesākt rakstīt – ‘Cilvēki šķūnī’ – man liekas kaut kas nav kārtībā ar to tēmu un vietu. Tēma – o.k. Bet vieta? Kur tāda vieta atrodama, kā tur. Jāliek civilizācija klāt. Bet – tāpat – šķūnī. Bet kā? Tur, kur tā bija. Kas citiem ar to daļas? Tiešām nekādas. Man nav nekāda uzdevuma vispārināt.
Sallija – vesela. Prasīju klav. skolniecei. O.K.!! Vieglāk paliek, kad tā putra izēsta!
Pirmd. – landlords ‘had a good look’ uz mani pinkā morning gown, zaļš dvielis ap galvu, viol. pidž. bikses. Viņš te sestd. gāja garām ar avīzi vicinājās. Vakar pie bibliotēkas nošāvās garām. Matos man tagad mazliet dark ash br. – un iedzeltenā kas vēl ir no krāsotā (blondā) tas iznāk mīksti brūnganpelēks, vai drīzāk pelēkbrūngans – un not to bad. Bet ko lai liek iekrāsot ja iet pie friziera? Viņa iegrūdīs kaut ko zvērīgu.
Man tas jāgrauž kā akmens
Jācērt, jādrupina, jātur līdzsvarā
Jābalsta no visām pusēm
Apkārt tam jāskraida
Jāpieliek, jāatņem, jāredz,
Jāzina, jāgrābj rokās un jāizloka
Kā stienis, kas nepadodas.
Bet es gribu mīksti iekrist puķēs
Uz siltas noras izstiepties
Izsvaidīties vieglas vēsmas
Atbalstīties, paļauties, šūpoties
Slinkot es gribu, ne strādāt.
Pastā avīze un zīmīte klāt no Dēliņa kga.: „Paldies par Francijas impresijām. Vai nevarat uzrakstīt vēl, piemēram par to pašu Iljeru, arī varbūt par kādu citu zemi, Beļģiju varbūt? Jums iznāk jaukas mazas poēmas prozā…”
Jocīgi, es tikai no visa spēka cenšos tā uzrakstīt – kā tas bija, kā es to redzēju, jutu.
Jā, avīzē tas raksts par pilīm un rakstniekiem labāks, nekā es atcerējos. Avīzei labs. Nezin kā nu tam ‘Brīvam Vārdam’ kuram Silkalns vēlējies – tikai ‘mākslas darbus’. Es neredzu ka viņš kādu mākslas darbu būtu tik labi uzrakstījis, kā es šīs ceļojuma piezīmes. Bet viņš varbūt šīs ceļojuma piezīmes nebij lasījis, kad viņš to teica. Un Zariņš pats nobijās, ka – tās ‘tikai ceļojuma piezīmes’, kā to Luce teica pēc nolasīšanas. Nu – viņas prasības visādas – Godo nav labs tādēļ, ka ‘tur rādīta latviešu garam sveša bezdarbība, dīkdienības atmosfaira…’ Haha! Lai skatās šai lugā uz Lukiju, – kā tas strādā!! Oh, dear! Visi gudrie (Luce tomēr gudra…) sēž uz pelavām dažu labu reizi.
Aizsūtīju vēstuli Gulbergam, lai atsaka manu vakaru. Es nevaru taisīties uz to kā zem zobena. Man viņš jāizstrādā viss gatavs un tad – jāprasa telpas. Nu – varbūt es būtu gatava, ja neielīstu 3 mēn. pie Sallijas. Bet – es ielīdu. Nu, un tur varbūt kaut ko arī ieguvu. Protams – zaudēju arī. Bet 2 dzīves nevar dzīvot.
Tagad es nevaru – steigties ar vakaru, kad man lēnām, kā rentgena uzņēmumā skaidrojas lugu uzbūve – būvējas, izdomājas, nupat pieauga šis tas – un drīz varbūt varēšu sākt rakstīt. Šķūnī – apkārtne bij par šauru. Tā jāpaplašina. Maza ‘ofice’ tur arī jāieliek un vairāk cilvēku, kas parādās īsi, bet izsaka galveno tēlotāju veidošanos.
Avīzē atkal kāda gudrinieka vēstule – Albija lugā (iznāk tur arī kā Zīverta) esot surogāti. Godo – komunistu, sarkano slavināšana jo burkāns, ko Estragons dod Wlad. sarkans. Visi veči ņem mutē mērcējamu zīmuli rokās un tik raksta gudras vēstules par teātriem un lugām. Pieprasa – gaidot – Anšl. Eglīša ‘Bezkaunīgos večus’.
Trešdiena, 14. jūlijs, 9 a.m.
Bailes no Rudz. kdzes – ka neņem mani uz grauda, ka mans rakstiņš un foto par dāmu sarīkojumu pienācis vēlāk un Zariņš jau aizsūtījis par to visu savu atsauksmi un fotogrāfiju. Zariņš pirms manis iegāzies avīzē ar visu Pilmani atkal – Tas ir – ar to bildi par Jāņiem – ieskrējis ar izgriezumu no austr. avīzes. Es – biju par vēlu ar savu rakstiņu un karti. Terrible.
Jā tikko tu bāz degunu sabiedriskās lietiņās – atalgojums ir – nepatikšanas! Tā tad – bēdz! Nu cerams, dāmas nebūs apvainotas, jo labāk ka tas vēl tālāk skanējis – pat Zariņš, visa priekšnieks te bijis, redzējis, fotgrafējis…
Šorīt nāk virsū tas Rudz. ierašanās drauds – šodien dzied. viņām, viņa var ieskriet – un ja arī nē – es to nezinu. Vajadzēja vakar piezvanīt.
Saule un migla un auksts.
Pastā varbūt kaut kas būs!
(Tomsons raksta dzejolī, ka viņš ne par ko negribētu būt Dievs..)
Es labprāt būtu Dievs Un pasēdētu kādu pusmūžību mākoņos Noraugoties kā dzīvība plosās Gan kāds eņģelis man būtu labvēlīgāks Kā šie cilvēki apkārt, Man kaut ko ausī paspēlētu uz koklēm saldām. Es labprāt būtu tāds pusdievs Un palaiskotos Bez rūpēm ka nāve nāk virsū Kā melna nakts...
5 p.m.
Ir tāds Kartupeļu rokamais laiciņš Mierīgs, pasilts, piekvēpis Ar kādu miglu un dūmaku, Bet liekas – visi ceļi ved uz grēku Priecīgu, zemes smaguma un Nebūšanu pilnu grēku – Kaut kur sačubināties, sasegties, Saspiesties kopā Siltai vienkāršai laimei Ierausties uz brangu guļu. ––––––––––––––––––––––––––––- Tas kā (tev) nav, Ir kaut kas cits, nekā tu to pieņem. Tas, kā tev trūkst, Kas nekad nebūs, Tas, kas ir liela nedziedināma vaina – Ir kaut kas cits, nekā tu atzīsti un pieņem. Tu noslēpies aiz šī meklējuma Ko tu varētu atrast, Tu noslēp aiz tā Savu neatrodamo Ko nekad neiegūsi, Kas nav iegūstams (nekādos apstākļos) Kas nav cilvēku likteņos iezīmēts. Aiz lielas sāpes Tu noliec mazo Un kalpo un sūksties tai Un tev ir vieglāk. Tu vadi dienas lielā rosmē Lielās atrašanās iespējas tuvumā Lielu cerību piepildīšanās gaismā Tu mānies, Bet tā ir labi Ar dzīvi nāvi aizklāt.
10.15 p.m.
Lietas, jums pieskārties tīkas:
Silts koka maigums, krāsas, pieglaudiena
Zāles pinums, lins un vilnaudums
Man jūsu vidū labi
Atcerēties, jaunu minēt
Man jūsu vidū silti
Paglābties, slēpties sildoties gaismās nirt
Tās ne tikai krāsas, gaismas
Tais pazaudētais viss vēl iemājo
Tās zin par dienām
Tavām saldu sulu pilnām
Dārza augļi ienākušies viņās.
Es piesitu no visa spēka:
Atveries, atveries!
Klusot zib gaismas neatbildot
Gaismas tecējiens kā upe
Stundu pēc stundas līst
Pāri šīm lietām
Kas klusot apkārt stāv un visu zina.
Ceturtdiena 15 jūlijs, 11 a.m.
Jo sūdu čupu kustina – jo smird!
Te bija Rudz. kdze. Izteicu atkal ko negribēju teikt, par to margarīnu un nakts kreklu bez oderes. Tas viss – iznāk tikai – nepareizi – tas tiek it kā izvilkts skaidrojoties. Un visam tam tik smalks pamattonis – ieslēpta maza adatiņa, kas kož, bet ko nedrīkst otram izteikt – tas iznāk baļķis, ar ko dod tam nabaga cilvēkam pa galvu (šinī gadījienā Sallijai) kas palaidis tādu mazu grēciņu labi domādams.
Ak – nu varbūt viss reiz pāries un šī bij pēdējā ‘mazgāšana’ no kā nekas tīrāks nekļūst.
Nav saprašanas, runas ved tikai tālāk pārpratumos – katrs savā ceļā aiziet ar katru jaunu soli.
Kā tas uzkrita atkal kā smagums.
Un – bērni neraksta!! Nav vēstules…
Un pēkšņi – jūtu
Kaut kas atraisās... (iznāk
Labvēlība spulgot sāk ka bikses kritīs nost haha)
Vai man piedots tiek?
Jā pēkšņi, ne pēkšņi
Un pamazām kaut kas aprimst
Izvandītā, tumši piemētātā prātā
Paceļas un pāri slīd kāds skats
Kas lietām gaismu atdod un kartību –
Saplosīts prāts, izmētāts, piemētāts
Apmests ar duļķi un putekļiem
Kas dziļāk, dziļāk iebrist
Ieslīd noslēgtos tīros slāņos
Kas Tavi neaizskaramie.
Nav saprašanas
Runas ved tik tālāk pārpratumos
Katrs savā ceļā aiziet
Ar katru jaunu vārdu.
Un pēkšņi jūtu
Ir noskaidrojies viss
Naids nemiers zudis
Man piedots ir
Un lietas mani siltā lokā ieslēdz
Un cieši līdzās stāv
Ar savām gaismām
Man cauri plūst
Un mani sevī ieņem
Mierā izlīdzinās
Tuvu tālu savienojās kārtībā
Un brīvībā vaļā raisās
Krampji un stingums zūd
No kustībām.
Man piedots ir es jūtu
Bet – neprasīt var daudz
Nejautāt, neizpētīt
Tik uzticēties, ticēt.
––––––––––––––––––
Saplosīts prāts, piemētāts, izmētāts
Apmests ar duļķi un putekļiem
Kas dziļāk, dziļāk iebirst,
Ieslīd noslēgtos tīros slāņos,
Kas tavi neaizskaramie.
Un pamazām kaut kas aprimst
Izvandītā tumši piemētātā prātā
Paceļas un pāri slīd kāds skats
Kas lietām gaismu atdod un kārtību.
Un lietas mani siltā lokā ieslēdz
Un cieši līdzās stāv
Ar savām gaismām man cauri plūst
Mierā izlīdzinās
Tuvu tālu savienojās un brīvībā vaļā raisās
Krampji un stingums zūd...
Piektdiena, 16. Jūlijs,
Rīts,
Nesāp nekas
Nakts atglaudusi prom smagumus
Atcēlusi vākus un akmeņus.
Labi ir atmosties nepacietībā dēļ jaunas dienas.
Rīts ir
Un man ir tik daudz smieklu
Pa nakti iekrājies, durvis var vaļā vērt un logus
Un kaut ko iekšā saukt
Un pretī iet.
12 dienā. Tukšs. Auksts. Mitrs. Slikta garša mutē no kaut kādu pupu salātu (ar sīp.) ēšanas un no nemiera – ka pastā nekā nav.
Sallija atkal spokojas. Man jāraksta par visu to, par viņu. Bet – tagad to nevar – par manu vakaru jādomā. Kas īsti? Tomēr – gribētu rakstīt par Salliju un arī ceļojuma piezīmes jāraksta, tās tagad uzsāktas. Dēliņa kgs gaidītu. Ak – visu – varētu, ja kāds mani nomierinātu, saņemtu silti pie pleciem un man nebūtu nekur jāskrien – un es rakstītu.
Bet – Nežēlīgs mitrums ielā, logā, durvīs. Matus atkal nesataisīšu pie friziera – kā es rītu – izturēšu Sidnejā?
Kaut jel viņi rakstītu, tie bērni….?
6 p.m.
Nosista diena.
Bet novakare – tik silta, piemākusies, zili dūmakaina, klusa, mierīga un spēku pilna, ka var no savas ādas izlekt, bet tikko tu dodies to darīt, skriet gaidīt autobusu, braukt kaut kur pa galvu pa kaklu, tu atskaties un redzi – nāk smaidīdami laimīgais (no lejas dzīvokļa) kaimiņu pāris: „Kur Jūs tik vēlu? Tikko pārbraucat, vai?” un tev ir mierīgi jāsmaida un jāiet līdz. Jāiet mājās.
Un kad tas briesmīgais dzīvībai atdošanās brīdis ir garām – tu kļūsti rāmāks un padevīgāks un nāc kā iepērts lopiņš savā valgā. Un liekas – labi vien tā ir. Gaisma un jumts pār galvu. Un miers.
Bet es nekam vēl nevaru pieķerties. Tās lugas pavisam tagad nevelk, jo tās būtu – jāsteidz… Galvā Sallijas stāsts (kas sāk tapt nopietns stāsts) un ceļojuma piezīmes, bet bailēs, ka es dodos sāņš, es neķeros nekam klāt.
…Šodien īrnieks man samaksāja 2 dolāri vairāk, tādēļ ka biju ielikusi viņa viras podu ledusskapī, lai pa dienu nesarūgst… Nopirku tējas vārāmo katliņu – Kettle. Ne kettle, – tepot. Un lūpu krāsu un iedzeltenu lakatiņu, kas piestāv mētelim… tas viens, tikai 25 centi, tikai krāsa.
Un tas viss!!! Spēlēju mazliet.
Ja man būtu paļāvība – es varētu taisīt lielu vakaru tur ar savu spēli. Bet es esmu nabags – es nevaru ticēt savām rokām, ne atmiņai, ne mierīgai, normālai domāšanai citu priekšā spēlēt. Nu tā tas ir.
Ārā vēl ir burvīgs vakars. What to do?
11.30 p.m.
Beidzot es ‘plundžīju’ iekšā. Vēl tikai pāris lapaspuses uz mašīnas – Illiara – un izjūtu bezgala prieku! Uz mašīnas rakstot var grūst teikumus, bet jāpārkārto tie vēlāk. Viņos nav tā organiskā līdzsvara, kas ir rakstos rokrakstā. Vai es būtu – izaugusi, nogatavojusies?? Man liekas, es atkal uzdrošinos runāt, un jo vairāk uzdrošinos, jo labāk tas ir.
Un es sataustu, atrodu psicholoģisko pamatu notikumos – Sallijas stāsts varētu būt labs – liels. Vai es būtu – pieaugusi! Bet – atliekot to, (un tas būs tagad jāatliek) kaut kas zudis, kaut kas nesvarīgs un vissvarīgākais – sīkumi, mazie sīkumi, akmentiņi bruģī.
Man liekas ceļoj. apr. es uzdrošinos jaukt kaut ko stāstījumā – mest cilpas stilā – lai dabūtu īsti dzīvīgumu.
Toreiz no Zariņa ļoti gribēju dabūt stāstu atpakaļ, visu ‘izlīdzināt’. Tad domāju – lai paliek. Labāks ir neizlīdzināts. Dažiem tik ļoti jūtu pārpilniem teikumiem, (lai arī tie ir no ‘stingrām jūtām’ radīti) tomēr tik ļoti der – pilnīgs atslābums blakām, atslābums bez jūtām un ļoti vienkārša psicholoģiska un gramatiska teikumu uzbūve.
Sestdiena, 17 jūlijs. 3 p.m.
Gaidu liftu uz Sidn. Pastā – nekā. Vilkšu – pantsuitu. Mati – sprogaini. Bet – not too bad. Blondi!!
Došos uz Sidneju. Pāris dienas būšu prom un tagad – žēl, ka tik ilgi kavējos – sākt rakstīt. Vakar bija burvīgi rakstīt! Izjutu tādu prieku. Bet – nakts virsū. Ir grūt tikt pirmam solim pāri, – likties vielā iekšā, kad domā – to iespiedīs. Tas nav jādomā. Vispār ar apdomu jādomā. („Nevajaga domāt” – Miesnieks teica piesēsdamies pie portretas labošanas, pakasīdams zodu un savu bārzdeli). Jā. Ceļojuma piezīmēs (iespiestajās) jau mazliet jūt pozu – tā tad par daudz domāts.
Uzrakstīju un nosūtīju vēst. Dēliņam, arī to ‘literāta’ vēstuli.
Pirmdiena, 19. jūl. 9 p.m.
Biju caur Engadīni (ar Zariņiem un Lučiem) uz Sidneju. Uz Sanfrancisko teātri – paplāna būšana.
Pārnakšņoju pie Gailītes, tur bija tik labi, ka pat dienā aizmigu un nogulēju ilgi. Vakarā atkal uz teātri un atpakaļ ar Ainu Nicmani un citām dāmām un Luci.
Luc mad. pirmo reizi bij jau īsti pretīga – ar to kā viņa izteicās par Gulb. kundzi un arī ar to ka šejienes ‘trupa’ jālaiž Sidn. izgāzties. Runāt tā var – bet darīt un jau to vēlēties – tas ir par daudz. Pats vecis – laižās klāt ar rokām un vārdiem – viss tikai tādēļ, lai būtu ‘augstos rados’. Tie ir īsti ērmi.
Ja par Gulb. kundzi Lucene tā neizteiktos: „Māra Kalniete arī rakstījusi (teātra kritikā), lai nelaiž kropļus uz skatuves. Tas esot pareizi un – cik žēl, ka aktrise nesaprotot, kad noiet no skatuves…” Tas mani pārsteidz un noved pie tā sprieduma par pašu L. kdzi, ko jaunie par viņu izsaka bez žēlastības. Jā, es tam nepiekrītu, esmu redzējusi labus aktierus kropļus uz labām skatuvēm (tepat arī Sidnejā, Ensemblī). Lasot M. Kalnietes kritiku es pat nevarēju atšifrēt ka runādama par „vainām vai sevišķām īpatnībām, kas neesot jāizmanto uz skatuves” viņa ir domājusi Gulberga kundzi, tad tā ir tāda pat Lucene. Māras Kalnietes kritiku – nav nekā vērtīga – es izskrēju cauri – meklējot, nobrīnījos par tām speciālām vainām, un daudz klišejām ko viņa runā. Par Godo viņa raksta atsaucīgi, bet jēgas, tā ko es meklēju viņas teiktajā nav.
Arī mūsu kuplās ādiņās tērptās dāmas (foajē) par to vien no Godo zin runāt un giglīt un fui-ināt – ka – viens iet uz mazo mājiņu, otrs iet skatīties… „Es gan tā nekad nedaru”… viena muciņa teica. Oh, heavens. Nekas cits nav viņu ausis aizsniedzis, ne pat – zēns tās nav aizkustinājis. Piece of clay! Man tas nekad nebija nācis prātā – ka tas dara labu: Iekrist otram bārzdā. Es tikai esmu uzmanīga to atklāti daudz nedarīt – jo plūkšanās tad ir neizbēgama, un tas vairs labu nedara.
Šodien jūtos ‘apvārtīta’ šai latv. būšanā tik ļoti, ka grūt domāt par darbu – kam, kur, ko teikt, kam ko rakstīt? Bet kāds ir atrakstījis (to senāk jau) vēstuli ar uzslavām, dievpalīgu vēlējumiem (līdz arī ar norādījumiem – ko viņš tālāk sagaida…), tomēr kaut ko atradis. Tikai kā lai iet pūlī, kur viss tas ‘zīda un samta’ tērptais lieluma mazums resp. mazuma lielums, tā mācās virsū, pāri. Tas Šmugajs ar kā tāda dūņa – tagad esot korespondents Amer. Latvijai – avīzei (par $200 pusgadā?) un tur savā rakstā viņš bij sabāzis tik daudz no mana – reklāma man – jā – bet ne penca, un viņam maksā par tā atcitēšanu! A? Dumbrās vien.
... Man liekas, es redzu
Ka visa ši masa, šī mūsu pēdējā paaudze
Burbuļus mezdama iet zem ūdens – kā ko paglābt?
Kā uzmest kaut ko nenogrimstošu augšā
Virs šiem burbuļojošiem melniem ūdeņiem
Kuros jāpazūd.
Gulberga kungs bija bēdīgs – Gulb. kundze – slima. Kas viņai ir, ko domā un piedomā L. kundze? Kāda slimība, kas tik nelīdzjūtīgi pieminama? Jeb tas ir tikai tas pats – ja kāds iet dibenā, par to vairs laba vārda nav vērts tērēt…
Trešdiena, 21 jūlijs, 10 a.m.
Vēstules no abiem bērniem
(un latv. avīze ar
Ķikures dzejoli)…
Bet es mūjos pa saviem
rakstiem, lakstiem, drukātiem,
iespiestiem, nospiestiem
sasniegumiem, sasniegumiem:
kāpju tempdams,
kā kāds liels gars…!
8 p.m. Nogurums. Visi stāsti, kas (domāju) bija pabeigti, ir saķēpāti ar maziem labojumiem. Es – vienmēr esmu – pļāpa, etc. – Man vajadzētu runāt tīrāk – bez sava blablablā – es nezinu īsti kas tas ir. Vai var vēl vienkāršāk? Bez tāda ‘sievas dziedoša’ toņa uzņemšanas. Bet – that’s me.
Varbūt tas pie Svirska kundzes rakstītais ir – mazliet citāds.
Tikai – viņš jāiztaisa citāds! Jāliek tā lieta kas varēja notikt un nenotika (ar itāli piem.) un jāizsakās īsi un skaidri. Un pašai – jāpaliek ārā no tā, kādu brīdi! Kungs žēlīgs – vai es nevaru beigt runāt par sevi?
Man uznāca riebums pret manu dzeju, lasot vecus dzejoļus – daži likās labi, labi, labi – tad kāda daļa sāka likties – ne šis ne tas – un tagadējie? Varbūt – ne šis ne tas.
Progresēts pēkšņi liekas ka nav – nav strādāts pie viena dzejoļa. Divi dzejoļi (pie kuriem ‘piestrādāju’) aizsūtīti Kalniņa kdzei neatstājot sev norakstus!!! Bet varbūt kaut kur pa pusei labs noraksts ir – tik nevar atrast – Labi – ka sākums vienmēr kaut kur vēl paliek – un vai tas tomēr nav vienīgais, kas ir kaut cik nozīmīgs? Mazākais tas tā ir man pašai. Un ja tā – tad, tad – tas ir un paliek tas nozīmīgākais. Dylans Thomas taisījis simtiem norakstus – pārmaina vienu vārdu – cita dzeja. Tikpat labi tad varētu būt – pārmaina vienu vārdu – nedzeja!
Picadilli šodien izlikta cita – veča photo.
Ko viņš te parādījās, ka nepalika? Tikai reiz to manīju, varēju parunāt – tikai muļķības darīju – atstāju to ielūgumu uz lodziņa – ne šā ne tā.
Ak – es jūtos izvārīta. Tā laikam saka. Galvā lodā doma par to Švirsk. pansiju. Kā to izveidot?
Citādi – ne tā kā bija!
Piektdiena, 23 jūlijs, 9 a.m.
Jārokas pa papīru midzeni – liekas jāliek kopā kāds stāsts. Bet kas ar lugu?
Traki. Traki. Uznācis nogurums. Bet kas ar naudām? Īrnieks tik maz vairs dzīvo mājās, ka viņš varētu aiziet pavisam ‘pie šās’. Un – darbu tik daudz, ka nezin ko ķert?
Sūdīga diena!
Gailītes kdze atsūtīja – chain letter (tieši kad es domāju – kur naudu ņemt? Hahaha) Un viņa atsūta to dumību? Vai tad vēl ir tādi muļķi kas to dara? Viņa saka – ja ne 8000 dolāru, tad varbūt 200 dollaru. Vai ir vēl cilvēki kas to dara un tam tic. Un kā te izskatītos, kad pastniekam būtu jāatnes 100 vēstuļu katru dienu? Kur tās grūstu? Jau 100 vēst. būtu traki uzkrītoši – 10 vēst. dienā. Un viņa tic ka notiek tādi brīnumi un 8000 cilvēki pēkšņi klausa un sūta 8000 vēst. un tas viss tā bez kā noris normāli?!! Man kļuva ļoti slikts gara stāvoklis par to – pat G. kdzi. Un man gandrīz it kā viņai būtu jāklausa, jāsūta kāda vēstule? Ha. Es tomēr nokopēju 6 lapas – ar Dzidras vārdu – bet es – nezinu ko ar tām darīt. Un to dollāu man – negribās maksāt – Tad jau labāk nopirkt loterijas biļeti, ja tas dolārs jāmet prom?
Sestdiena, 24 jūlijs.
3 pm. Līst.
Ruta un viņas jaunais vīrs bija te. Ruta – beidzot tīra no krāsām sejā izskatījās skaista un eleganta. Husbands smaidīgs, jauns, glīts vīrietis – pēc daudzajiem mēģinājumiem sākusies īsta izrāde. Cerams – būs laba.
Ruta teica ka es izskatoties ļoti labi, labāk kā pēd. reiz kad mani redzēja – varbūt taisnība šī frizūra, ne īsti frizūra, bet mati, ne tik īsi un iekrāsoti kā blond – man laikam piestāv un laikam esmu atpūtusies. Šodien jūtos skaitos slima ar cold – bet ēdu un dzeru visu laiku – un tas brīnišķīgi palīdz!! Skatoties savā atspīdumā jaunajā teapotā, es redzu varen jauku, apaļu, priecīgu seju. Laikam esmu mājās atpūtusies. Un man gribētu iestāstīt ka man jānīkst jānomirst pie Sallijas – kur ir so very good!!
Ruta grib vienu Dz. picture. Jāņem būs nauda – ja dos! Naudas vajag. Tā laikam ir $20, vai pat 18 tikai.
Dievs es mīlu Tavu pasauli Ko Tu ik rītu man no jauna dod Es kāroju vienmēr šos vējus dziļi ieelpot Un kāroju es ēst un dzert no visa ko te rod. Lai slava Tev, kas man šo izsalkumu devi Es rokas izstiepju pēc siltumas kas staro No Tavas saules un no cilvēka. Apbrīnā vienmēr no jauna Klausos es viņa sirdspukstus Šo mazo slēpto troksni Kas ir tik varens Tavā valstībā Lielākais, kas te virs zemes. Ja maldīšos es savos upuros Ko Tev pie kājām nesu Ar to es slavināšu Tevi Kā savu izsalkumu Pēc visa Tava Es līdz galam nesu.
Kāds buss ar milzīgu plakātu (pat logus un visu sānu tas aizsedza) brauca uz ārpusi, un nogriezās reiz no kalna ielas un tad bij plakāts uz otra sāna – un es lasīju un skatījos – un ne vārda nevarēju salasīt!! Es brīnījos – un nespēju koncentrēties tik tāl lai izlasītu – vienu vārdu. Interesanti ko tik traki reklamē. Pēc tā, kāds tas bija – uz pelēka (dabīga maisa) audekla ar klasiskiem tumš. burtiem – tas varētu būt tas izstādes reklamējums! Cerams ka viņa būs ilgāk. Es nevaru tādā lietū ar savu pusslimību iet ārā.
Nezinu, par ko esmu laimīga? – Ka netraucēti varu rakties pa savām piezīmēm un pamazām gudrot. Sāku mazliet rakstīt par sievām pansijā! Tas būtu tad ar – piefantazētām beigām un varbūt, varbūt OK?
4 p.m.
Līst. Es labprāt skrietu pa visu lietu kaut kur bet esmu saaukstējusies (varbūt tepat istabā no vēja gar logiem, gar durvīm, vēl kaut kur no nezināmām spraugām). Jūrā ir viļņi, tā pelēkzila, gaiša, bet viļņus var redzēt mīksti putojam un debesis tādas pat, tikai zilganākas mākoņu putas uz nomākušās debess. Un kaut kur gaisma, mazliet uz viļņiem, gar salām, gar krastu.
Cik Ruta bij skaista! Beidzot atradusi, izcīnījusi – laimi. Jaunu, cilvēku sev blakām – savu. Man būtu jāatguļas te un jāaizmieg kā bērnam – jātur deguns ārā, lai var skatīties uz jūru uz ielu – ko es tur saredzu? Dzīvi! Dzīvi! Haha!
Lasu Prustu. Ak Dievs, cik viņš labi notēlo savu miegu, mošanos, mājas etc. etc.
Svētdiena, 25 jūlijs.
Tu rotājies ar sniegu un ledu Zaļa jūra vējos šorīt Kā spuras sacēlusi līdaka tu kulies Un malies, pāri kuģiem un salām sviedies Ziedus noslaukot un nolīdzinot Ar tumsu un bezdibeņiem. Bet es krastā stāvu Un sastingstu smaidot Ledū sastingstu smaidot.
Tinos un kūņojos dīvānā pie lielā loga, glābju savu saaukstēšanos un lasu Prustu, bet jūrā tiešām laikam ceļas briesmīga vētra, viļņi puto vai pāri jumtiem, kā baltas buras paceļas te šur te tur. Smiltis droši vien gāžas ielās pie krasta.
Jā, noskatīties ir skaisti. Tur varētu iet, uz jūru, ja nebūtu jātīstās segās. (Nevar teikt – ‘ar iesnām un kāsu’. Kāsa nekāda nav)
Ak manu Dieniņ, cik tā jūra ir skaista.
Georgs vakar gāja uz lielo Coles balli townhallē. Varbūt to tas buss vadāja uz sāniem uzrakstītu. Varbūt… Man ienāca prātā – Georgs būtu perfekts partneris – tādām ballēm. (Cikām? Vienai – jo vairākām viņš par neko nestrādātu…) Pietiktu. Izrādītos D. balles tērpā un izbeigtu savu spītēšanos. Tā – ikdienišķi vien grūt to darīt un padoties.
Cik tā jūra ir skaista. Sarkanais buss stāvēja šorīt pie Mrs. Jolly mājas – nokavēju – kurš tas bija. Agrāk arī tas tur ir stāvējis. Mrs. Jolly droši vien gāja uz balli. Vecā Downy kundze – gāja uz balli. Viņa vienmēr apjautājās par Georgu. Cilvēki priecājas. Dzīvo.
Es muldu – cik tā jūra ir skaista. Kas tur skaists, vairāk par vienu reizi ko paskatīties?
Vējš svilpo pažobelēs kā traks un jūra visa vārās… Jūra. Jūra. Jūra.
1 p.m.
Kārtoju vēstules kādu stundu, un protams – arī ‘dzeju’, – tā ir absolūti visur iemaisīta, uz kastīšu vākiem uz dokumentiem uz konvertiem uz papīra strēmelītēm – visur – ‘atspulgas no dzejas’. Un šai jūklī vēstules un visa, pēkšņi ‘devilled rabbit’ – receptes, receptes… Galā vēl netiku. Tas ir – tiku galā ar vienu koferi. Vēl divas kastes, vai trīs… Bet – gan es tikšu, vēl laika diezgan. Līdz – kādam laikam??? Patreiz tuvākais pieturas punkts – līdz manam vakaram. Iesnas nebeidzas, vai, te gultā sēžot beidzas, bet stāvot, vai sēžot manā istabā – galva sapampst – tur ir caurvējš! Nu jāatpūšas un tad atkal. Jāizsijā vēl kāda jauna dzeja, ja vajadzēs. Protams – vajadzēs – jaunu, jaunu, vienmēr – kaut ko jaunu, kaut ko oriģinālu. Oriģināls – ir labākais vārds un slavinājums un pieprasījums.
Mana saaukstēšanās izskatās pēc alerģijas. Bet šoreiz – pret ko?
Tomēr brīnišķa sajūta pat te pusslimojot – ka es varu ņemt laiku tam, atpūsties – neuztraukties, nekalpot kādam izņemot to – mākslu!! Dzeju, etc. etc.
Labi tomēr, ka šinī svilpojošā aukstumā man ir atļauts tupēt gultā un skatīties pa logu un nav jāiet kaut kur plīsti, vai lūzti. Nu tagad – lūztu arī. Netop un netop labāk. Tā tad – tik vien tu arī vari kā gultā tupēt! Nu – dažreiz es varu mazliet vairāk. Tikko staigāju uz Salliju augšā lejā – kilometri 6 un vairāk dienā.
6 p.m. Netop labāks mans colds – un tā es te nīkstu. Ja nebūtu ar vēst. krāmējusies un salusi – varbūt būtu labāk.
Lasīju atkal Prustu – var gan viņš stāstīt!! Žēl ka es tomēr par maz biju lasījusi par to Combriju, kad tur biju.
Kādēļ es bojāju šo papīri? Es jau to nepārlasīšu nekad – šo ikdienu. Absolūto nīkšanu. Tā vietā varētu fantazēt stāstu pēc stāsta. – Kādam nolūkam? Katram stāstam man vajaga dzīvu interesi – kaut ko – ārpus manis, ko es pētu, bet ja es spēlētos liekot kopā to ko es zinu? – varbūt iznāktu kāda sava – Dzīvi? Hm?
Par Georgu piem?
Par lejas dāmu?
Vai man savu bēdu nepietiek, ja man jārakājas pa cita? Sava sīkuma nepietiek, ja man jārakājas pa cita sīkumiem?
Liekas man ir pariebies tas standarts kurā es kustos ja kaut ko rakstu – es gribētu labāk – un tas gandrīz nav iespējams, vai ir iespējams ar tādām pūlēm, ka es negribu šīs pūles. Man liekas es vēlētos jaunu veidu savai rakstīšanai. Bet to varētu dot tikai jauns spēks, jauns notikums, kas skar dziļi. Es nevaru mainīties ar pūlēm, jo – tad jau nezina – ka ir jāmainās. Zina tad – kad tas nāk nezinot. Varētu tomēr pūlēties… Bet tā arī nav īsta lieta, vajaga būt, tā sakot – draudzīgas attiecības ar savu varēšanu.
Slimošana – nomāc un man nav nekā ko ēst tāda kā vajadzētu slimojot. Ne augļu, ne gaļas, ne siera. Nu nesāc žēloties resnā bumba…
9.30 p.m.
Nakts mierā... Nakts jāsaņem
Vējš rimis. Klusums iestājies nemanot, ātri.
Klusums gulstas kārtām pār visu
Kā smiltis krastā ko uzdzen vējš.
Jāceļas vēl, jāizpurina, jājauc, jānomet
Klusums kad gūlies kārtām kā palikšanai pār visu
Klusumam vietas diezgan
Klusumam laika diezgan
Klusums neuzbrūk
Klusums piestājas blakām
Kā aizvēju jauzdams
Kad tu klusē.
Nē, man nav nekāda patosa, nekādas iedvesmas doties gudrā, bagātā runā.
Lasīju Silkalnes (Kurzemnieces) dzejoļus un domāju – ka tie slikti un atvēru šo grāmatu, kaut ko parakstīt – ‘dzejas garā’.
Es nevaru runāt tādā dzejas garā – patosam daudzvārdos, lielos ritmos. Es te augšā tīši to sāku tā un tad pārgāju uz spēlēšanos un domāšanu līdz teiktajam vārdam, uz domas izteikšanu – un pēdējās rindās jau ir dzeja, kā es to saprotu un kā es to rakstu.
Pirmdiena, 26. jūlijs 6 p.m.
Sapirkos ēdamo (ne jau daudz, bet šo to), samaksāju gāzi, izņēmu no bankas $5. Kaut kā iztikšu. Nākošā nedēļā klavieru skoln. varbūt maksās par 10 stundām uz priekšu.
Iekāpu briļļaina busā. Tā gadījās. Resns palicis. Visi viņi paliek resni (kas paliek). Kā nē – sēdi visu dienu! Domāju ka tas būs D kas brauca. Man bij smagi nest – gaidīju busu. Šodien – colds prom. Vējš rimis, diena skaidra, uz ielas jutos labi, tikai iekšā te mājā deguns nemierīgs (alerģija). Rakājos, kārtojos atkal pa vēstulēm – no Gunara Saliņa – mana mīļākā dzejnieka – tik brīnum laba atsauksme… Un es nekā 9 gados neesmu izdarījusi! Nevienas grāmatas. Stāsteļi. Bet neviena romāna. 9 gados – velns ko būtu varējusi sarakstīt. Bet cerēju naudu, atbalstu – vīlos, iespītējos, ierāvos sīkumos, pelnījos un sūri grūti iztiku. Un te es esmu. Tā tas bij – Tagad – vēl sasperties – bet es ‘guļu uz lauriem’ un lielos bērniem – cik daudz pierakstījis!… haha.
9.30 pm.
Ieskatījos vecās dienas piezīmēs. Tur aizraušanās – mīlestība spārno. Salīdzinājumā pret to tagad vēsums un stingums – Bet vairāk tādēļ – ka neuzdrošinos vairs neko, neuzdrošinos uzdrošināties norāts un nomācīts kā kucēns sarāvies beigts…
Vai vienu mirkli, slepus citiem garām
Tu nemeklēji manu skatu?
Un atradi, vienu mirkli, nepacietīgu citiem garām
Bet vairāk nebij drosmes
Tik mazliet līksmes ieskanējās balsī
Un Tev kļuva karsti, tu nometi ziemas svārkus.
Atnāc, atnāc. Citi atnāk gadiem ilgi
Manā ceļā. Nevēlos tos – nāk un nāk.
Ja rīt es celtos vēl un ietu sauli meklēt
To sauli...
Ne tā man. Kā to zini?
Tiecies, zemojies, iznīksti, bet ne nezinot.
Otrdiena 27 jūlijs. 1971. 9 am.
Laiks atkal auksts un dzīvoklis – auksts, neticami auksts un mitrs. Pusnomācies. Vējš. Auksts. Raujos čokurā un – neko negribās darīt – jūtos pamests, izslēgts no siltās dzīves. Varu iet savos ‘sasniegumos’, kas ir auksti un tumši. Nav tuvu cilvēku. Nav viena un nav bērnu. Vaimanā – tik vaimanā… Bet tikko saule – tas ir ok. Kā čigānam… Gribētu izgulēt visu šo aukstumu, smagumu, vecumu – izlīst no vecās ādas jauns un spēcīgs un laimīgs… Jā, jā – ne Tu vien to gribētu. Vēl Tu neesi ielīdis īsti tanī visā, par ko Tu runā.
Aizveru acis lai ziemas saule Nemanāmi viegla, bāla aizskar No tāla silta, laimīga krasta Kas pilnam neatvēries, nezināms bij tavs...
Muldi un muldi. Ja nav ko teikt – nesaki. Lasi ko cits teicis.
Šī sāpe neatstājas Tā pavēl, prasa Lai viņu vārdā sauc Mājā iekšā laiž Sēdina, godina. Kāds krasts ar rudens krāsām Pieticīgi, pelēkbrūni, palsi Ne spulgo, ne lolo Gulst logā Kā pirmo sniegu gaidot Īstu, labu sniegu, Zem kura mētras dzīvo tālāk zaļas Uz kura sārtas ogas bez bēdu nobirst Jautriem maziem putniem. Tas sniegs ir nokusis Un nenāk, nesnieg vairs Ar debess pārslām vieglām Ar pasakām kas kūst uz karsta vaiga. Es nevaru šo sapni vārdā saukt Es nedrīkstu tai durvis vērt – Tā uzsnigt nāk Lai nenokustu.
9.30 p.m. No nepatikas ka neko (!) šodien nepadarīju nedrīkstu nemaz gulēt iet. Kā lai gulēt varu, ja nestrādāju? Un bija – divas vēstules no Dzidras! Atbildēju tūlīt. Un slima neko neesmu. Tikai mati jūk ārā un pati arī – nevarēju saņemties un rakstīt! Sāku – bet par vēlu – absolūti neko neiesāku. Oh dear!
Trešdiena, 28 jūlijs. 6 p.m.
Tukša diena. Šis tas mazgāts, kopts. Mati izmazgāti – uz ielas izejot 3 pm. izskatījās labi, un bij necerēti auksts un – tagad mugurā sāp. Braucu ar busu atpakaļ – lai nebūtu tik auksts. Lejā ielā ir silts – bet augšā ejot – ļoti ass vējš bija. Uzbraucu ar Kembla busu un driveri.
Atnāca Marga un Marta (no Dirndles) atnesa man iemaksāto kora naudu 80 c. nebij ko izmaksāt – dolārs palika te ar to iepirkos – saēdos arī. Bet bail ka nebūšu atkal saaukstējusies! Oh dear!
Liela runāšana atkal par Salliju. Viņām tā lieta skaidra – arī man skaidrāka. Alisa ir tā, kas tur visu saputrojusi, zināms. – Green kdze tur izturējusi tikai dažas dienas, bet vaina, ka Sallija atkal viena – nekrīt ne uz Green madāmu, ne Ryany – bet uz mani. Haha!
Anyway – Satraucos atkal un nelabi izskrēju vējā. Vajadzēja nākt atpakaļ kad jutu aso vēju – nēē …. Ko darīt lai sataupītu veselību?
Oh – es gribu iet brīvi, droši, vesela rītu! –
Piektdiena, 30 jūlijs 8 a.m.
Jau biju zem aukstas dušas. Ķermenim ir jāpadodas, tas nedrīkst niķoties. Brokastīs – grauzdēta medus maize. Tagad – varētu strādāt. (Gribētos lasīt Prustu.) Vakar vēstule no Ķirpes kdzes. Gudra viņa ir bezgala – visvairāk par visādām ‘incarnation’ām’. Nopirkusi rakstāmmašīnu (un mana te pēkšņi apklust…) ar burtiem, kas līdzīgi rokrakstam – uz adreses izskatās piemīlīgi, bet tekstu padara it kā salkanu. (Mana iedoma, protams.) Viņa domā (jeb tikai izsaka) ka zīmējumi, tekstā par Luāras pilīm, mani – un patīkot…
Kartiņa no Ineses – jau 26. augustā lidos uz Angliju. Dzidra briesmās!
Pēcpusdiena. Esmu atkal lejas dzīvoklī babysitter, nekas daudz nav jādara, Patsy slima, jāatnes limonāde, jāpasēd klāt kādu brīdi… Tomēr – biju domājusi jauties vēl uz Warrovongas izstādi – to nedarīju. Varbūt – labi. Izstāde būs svētdien te. Rītu pie Zīda kdzes. vakariņās.
Satiku viņu un Mednis kdzi uz ielas un panāca vēl 2 latv. viens milzis ar klibu (temporaly) kāju, mazliet pēc Dumpmaņa, tikai dumjāka skata un otrs – kāds vārds? – ar ļoti mīlīgām acīm, smalku seju – neizskatījās pēc latvieša… Zīberts? Medn. k. domāja – es pazīstot viņa kundzi – es nepazīstu. Tas bij glīts vīrietītis ar neparastu seju un izteiksmi – latvietim.
Beidzu vēl kaut ko rakstīt par Illieru. – jābeidz, jāpārraksta un jānosūta – lai ir kā solīts – ka darbu no manis netrūkst. Ķirpes kdze raksta, ka gaidot rakstus par Šartru (katerdrāli). Nekādus – speciāl iespaidus. Man nav daudz ko par Šartru stāstīt. Jā, tomēr – tas modernais, savādi aizskarošais piemineklis vāciešu mocītajiem brīvības karotājiem…



