Otrdiena 1 jūnijs 1971
Pateicu Sallijai ka gribu un iešu prom. Pirmo bij mierīga. Tad spruka dusmas. Es ienīstu viņu par manis te turēšanu ar varu. Viņa ienīst mani – par iešanu prom. Te nav ko ēst. Logu nevar taisīt vaļā. Nevar celties un gulties kad grib. Naktī arī bij jāsāk celties – ‘bašīt’ – Kāda vella te palikt?
{text for Campground play Kempingā:
Vidū jauns dažiem augstiem zariem bumbēru koks ar augļiem....
*****}
10 am.
Sallija liekas – dusmīga. Ka tik ātrāk laiž mani prom. Lai ir dusmīga cik grib. Ir laikam tā, ka viņas spriedums par mani, man daudz nav svarā. Labi, ka pateicu Thorton kdzei, ka es gribu iet prom, Sallija ir pilna melu – viņa, ja tas būtu viņai labvēlīgi, varētu teikt kā citādi, kādēļ es eju prom, varbūt – viņa atlaiž vai kā.
Sallija pati ir mani mācījusi cik reizes, tā varētu tos saukt – sabiedriskos melus. Man to patiesi sāpīgi trūkst. Man arvien jānonāk tādās situācijās, kā tagad, kad grūt nostādīt sevi kā gribētu, tādēļ, ka nekad nav mazliet piemelots, bet varētu teikt – atmelots, vienmēr ar visu vairāk apmierināts, nekā ir. Tie arī ir varbūt meli. Gļēvi meli – vienmēr otra dēļ – izliekas vairāk ar visu mierā, nekā īstenībā ir – un tad kad vairs nevar – tad revolūcija! Un otrs domā, kur nu tāds mīkstčaulis taisīs revolūciju! Uzstādīs prasības?! Tās – jāapspiež! Jo tās – nevar būt pamatotas. Jā. Tā ir tā ir.
Man vienmēr jāmācās, un es nevaru iemācīties diezgan – prasīt acīs to, ko otrs jau gan pats varētu redzēt, ko vajag ko nē.
5 pm. Aizgāju tomēr mājās (te jau nebija pusdienām ne drupačas maizes un Sallija justos tikai nelaimīga, ja es neietu prom…)
Lejā – tikko piegāju pie mājas – Grauds ar kādu kundzi! Piebraukuši (bijusi arī sūtīta telegramma) kundze – no Latvijas 6 mēn. ciemos!
Nu – viņiem bija sviestmaizes līdz un banāni! Un es uztaisīju kafiju (tikai nestcafée bija mājās) un mēs ēdām un runājamies par visu.
Un šķiroties iedevu viņai savu grāmatu (neiesietu) ar ierakstu ‘Sveiciens puķēm’ – jo atcerējos kā mēs ar Pijols kungu runājām – vai mēs nekad vairs neredzēsim dzeltenos lauka pureņus… Tai kundzei bija asaras un viņa sniedzās mani noskūpstīt un es arī – bet tā īsti, sirsnīgi! Tas bija labi. Un Grauds atzinās – ka arī ir redzējis „Kristu ēdam čipus…”
Ceturt. 9.50 p.m. {3.6.71}
Gaidu Ladiju izsmēķējam pēdējo cigareti.
6. jūnijs, svētdiena, 1.p.m.
Šodien Sidnejā ‘Godo’ otrā izrāde. Rudz. kdze. (pēc stundas) mani vedīs tur. Vakar pie ‘dāmām’ viņa bija sharmanta. Arī citas dāmas sirsnīgas. Un tomēr – kur ir tā īstā dzīve? Kuru dēļ es pūlos rakstīt labi? Sen varētu pūst visu ārā un tas būtu – labs viņām. Kam es rakstu? Kam es domāju un apsveru. Vakar ēdām un dzērām – kā lopiņi, piedodiet.
Šodien – miegs nāk un frizūra izjukusi.
Tik daudz ko darīt, ‘rušināties’ pa rakstiem, tīrīt, mazgāt, kārtot – un tad – rakstīt un likt kopā dzejas – tik ļoti negribās domāt par iešanu uz Salliju.
No vienas puses – tik ļoti kāroju mājās atpūsties – Vakar un šorīt pēc vannas iegūlos pēlī un jutos atpestīts no tā cietuma, bet te žņaugs pienākums ‘radoši darboties’ ‘pārvarēt vielu’…
Vakar braucu no Mt Keira ar taperecorderi un šādām tādām mantām somā – frizūra vēl turējās.
Kāds buss pabrauc garām un likās D. Tas stāvēja pie Beatson parka un negāja prom vēl kad mūsējais pienāca.
Es izkāpu un devos mazliet uz priekšu – kur iet pāri ielai.
Redzu tālāk nav trotuāra. Un busā nav D. Es atgriezos atpakaļ, jāiet gar mūsu busu pār ielu.
Eju – pie otra busa pakaļ rit. noliecies D, mūsu arī – un D pabola acis. Un es redzu – viņš ir iesirms. Un liekas nodzinis tos bārdas rugājus un vispār apcirpies – pēc tās reizes kad to redzēju no mana busstopa (ar brillēm) un mans skats bij žēli izbrīnījies par to ‘jaunaudzi’. Tagad viņš bij atkal decent. Zilā traksuitā – pagāja pāris soļus uz to pusi kur es biju, kad es jau biju pāri ielai un pametu acis atpakaļ – aizbrauca vaļā logu un mazliet paceltu roku tanī. Es – nepacēlu. Pilnas rokas mantām. Haha. What’s the message?
Vakar redzēju D. Mana spītība nav vēl galā. Un tā ir labi, savā ziņā labi.
Pirmdiena, 7 jūnijs. 9.30. a.m.
Vakar biju uz Godo. Smags mazliet. Ķauķa spēle… Es vainoju Ķauķa spēli un kostīmu, mazliet Gulbergas kostīmu. Vispār – kostīmi pārslogoti – dekorācijas – no citas operas arī. Attaisnojums ir šādām dekorācijām. Bet – ne ar tiem tērpiem. Citu dekorāciju tur jau nebija – tikai koks, un viņš, kā atsevišķa dzeja par to, kādu lomu viņš tur spēlē – bij skaists. Bet – viņš bij no citas pasaules varbūt – varbūt starpība drīkst būt tik liela. Jā Ķauķis bij pārģērbies un pārspēlējās – jau pašā pirmā brīdī ar savu zābaka vilkšanu – tās bija īstas mokas un grūtības – bet tādas jau kļūst neērti noskatīties.
Jāredz būtu otrreiz, ar citādu pieeju. Man prātā redzētā studentu izrāde Sidn. Universitātē – poētiska, vienkārša, ļoti vienkārša, iztēli radoša. Te – reāla, pat sirreāla spēle (Ķauķim) un ‘dzejiskas dekorācijas. Tas skaistais koks – dzeja par koku, bet es vēlējos – ideju par koku. Lapas brūnas – bet tā tradicionālā zaļā krāsa tur ir visas tās dzīvības atgriešanās, mūžīgās bezjautājumu dzīvības griešanās, ideja, doma. Kaut kas likās nepareizi, jo es – nevarēju smieties tos absurdā teātra smieklus. Lukijs un Pozzo tomēr panāca to – ko parasti pie manis panāk absurdais teātris – kādu ‘ekstāzi’, smieklus caur asarām (neraudātas protams). Jā, ‘ekstāze’ jāliek divreiz pēdiņās, jo tā nav ekstāze – tas dīvainais saspriegums nevarēja atslābt smieklos, to atturēja Ķauķa reālais, savādi nereāli pārreālais tēls.
Vai viņš spēlēja sirreālismā? Kaut kas visā lugā bija sirreāls – bet tas Godo liekas noņem poēziju.
Un dekorācijas – cukurūdens?
Laikam es šai lugā redzu par daudz poēzijas. Bet ja to noņem, ja atstāj rupjo, reālo, lai arī smieklīgo – tad tam visam noņem – Becketu.
Otrdiena 8. jūnijs. 71.
Pēc 3 dienām atpakaļ te. Kaut būtu spēks visam – palikt te un darīt un iet mājās un rakstīt. Bet nav, un nezin vai būs arī, kad nebūs te jāstrādā. Bet – es biju kādu laiku ļoti priecīga un mazliet arī ražīga rakstos pēc Justīnes. Protams – ne daudz tāda, kad bija jāstrādā ar Justini. Tā tad – atkal raujos brīvībā. Un vēl reiz izmēģināt spēkus visā.
Kaut kā trūkst manā dzīvoklī, kas te varbūt ir – bet te tas nav mans, tā man jātup kā uz oglēm – up and down, up and down…
Mājās viss jāizkārto – varbūt darba istaba jāierīko ielas malas istabā – kā tad, kad tulkoju Godo. Tā gāja labi.
Dāmu vakars arī jārīko.
Saņēmu vēstuli no Ineses. 3. jūl. Viņi brauks uz Eiropu. Amsterdamu, Parīzi, tad – Londonu. Kaut nu šie, mazākais Dzidra – arī varētu pievienoties uz Parīzi.
What the hell – es to rakstu.
Te – Susī un Anty – Susy izklausījās short – „how are you?” – es ienācu te un paliku savā kaktā. Ienāca Anty atvadīties, tās aizbrauc. Sallija vakar bijusi ar gastric flu or what. Nevajagot vakariņu. OK!
Kas tālāk? Netiku jautājusi.
Pa pusei uznācu kājām. Šie nācieni – kad tā pa pusei, tad labi. Klav. skolnieces mamma uzņēma mašīnā un atveda līdz galam. Kāds buss – līdzīgs D, nobrauca garām, kad uz sola atpūtos. Labi, ka tā dāma mani paņēma mašīnā – nejutos tik pamesta, vientuļa uz ceļa.
Godo – saputrots, manu prāt.
O.K. Man jāizgudro luga. Kura, kāda? Tā pati par šķūni? What the idea? Kāda jēga – visi prasīs?
Un kāda tur ir jēga?
Dzīšanās pēc brīvības, raisīšanās vaļā no tā kas ir.
7 p.m.
Vienu brīdi es te domāju tagad – kādēļ es arī nevarētu te vēl palikt un nopelnīt? Bet pāris stundas – un jau pietiek – gaiss netīrs pēc 3 stundu 8-10 bērnu klasēm – tādā pašā turpina dzīvot un viss ta nāk uz manu istabu, un ēdiens man absolūti negaršo, ko es it kā vainīgs juzdamies riju. Un – nav jau arī nekā. Tagad leftoveri no čikena, no lamb – galīgi sakaltis gabals pie kaula – negaršīga kūka – Nu attaisīju durvis – izvēdināt.
Un vai es nevarētu godīgi ēst savas maltītes? Es nevaru. Man negaršo pēc saspīlējuma, kamēr uzlieku Sallijai un domāju – vai viss ok? Vai pietiek? Mana daļa turpat atdziest – negaršo satraukumā ––- Oh dear! Es gribu prom. Iekārtoties mājās. Atpūsties. Es nācu šurp jau pavisam citā garā – pēc 3 dienām. Tikai 3 dienas. –
Oh – man ir nelabi. Galva sāp un gandrīz jāvemj. Kādēļ? Nezinu.
Sallija vakar slimoja, šodien vakarā arī gandrīz neko neēda.
Kamēr vēdinājās – vaļā durvis – iegāju Sallijas istabā pie TV – staffy un kaut kas nelabs, kas mani iznīcina. Varbūt sliktais gaiss vai TV –-
Trešdiena 9 jūnijs.
Pirmdien es varēšot iet, ja gribu, un es gribu.
Prieks, ka brīva.
Rūpes – cik labi spēšu izmantot brīvību?
Vispirms jāatpūšas – mierīgi un saprātīgi jāatpūšas, un mierīgi un saprātīgi jādara pēc kārtas visi darbi.
Jāatpūšas, jāatnāk atpakaļ savā dzīvē. Un jāstrādā mierīgi. Luga arī. Mierīgi bez mocīšanās. Jo – paši gudrie arī ir – tik muļķi. Ja es mierīgi (ja es to varētu) lieku visu savu gudrību – tad būs diezgan. Bet dabūt visu ārā ko grib, nav viegli – ir grūti, un sākas nemiers.
Pirmd. būšu brīva – ja gribu. Laikam gribu. Ar žulti gan tas nāca – tas ir vēlāk, kad to pieņēmu. Bet – Greena kundze varot nākt pa nakti – un tas jau ir viss ko viņai vajag. To mazliet ēdienu varot nest viena vai otra – Mrs. Thornton vai Mrs. Green.
Oh – cik vienkārši.
Bet tie ‘tūkstoši’ – tie 60 dolāri paliks Green kundzei par dažām nedēļām. OK.
Neprotu ievākt neko sev. Bet jāvāc ko varu – jāiet prom – jo te es tomēr nonīkšu un – galvenais vēl – mans vakars nāk virsū.
Spēlēju mazliet. Dažas vietas iznāk labi – kur uzdrīkstos. Esmu uzlabojusies – bet, ko tas līdz.
Man jāiet uz banku šodien – jāprasa pēc Mr. Johnson – jāaiznes Cliva bankbook. I have forgotten to do it… Oh weh!!! Še tev bij labā mammiņa!…
Ceturtdiena, 10 jūnijs. 4 p.m.
Naktī 4 reizes bija jāceļas jāpalīdz Sallijai – viņa smēķē un klepo un noslīd no spilveniem. Un es nedrīkstu atvērt savas durvis un man jāelpo piesmēķētais gaiss un jābaidās – ka tik viņa nenosmok, nedabū plaušu karsoni etc etc. Esmu izvārgusi. Vēl 4 naktis. Kaut es nenobeigtos pavisam. Ida brīdina nepalikt ne minūti – Sallija varot nomirt naktī tā smēķēdama un – tad, es kopēja būtu vainīga.
Izņēmu mazliet naudu – jo Rudz. k. atkal nebūs uz stundu – piezvanīja, kādas bēres. Bet – tas jau nav iemesls… Sallija iedeva 40 cents busam – un tas ir vairāk kā nekas. Ak skopā, šausmīgā Sallija – 4 reiz naktī celties – viņš to nerēķina ne par ko. Nevajadzēja par paldies iesākt – to jau Rudz. teica. O.K.
Nosūtīju Dēliņa kgam. ceļojuma piezīmes ‘Kas notika naktī’ un dzejoli – Sestd. pēcpusdiena (‘pa manu izstiepto roku’…)
Dekorācijās Godo (tagad varu formulēt) bija gatava dzeja par koku, bet mums vajadzēja redzēt, just – ideju par koku, lai mēs varētu radīt dzeju par koku. Ar to – mēs šinī lugā nekā nevarējām darīt ar tādu vēja aitu + piparkūkas. Nu – interesanti vēl būs parunāties kādreiz.
Man nāk miegs tagad – un labi ja pēc 10 pm. varēšu tikt gulēt. Es iešu pēc vakar. tikai savā istabā un lasīšu un gulēšu.
Nav vēstules no Dz + Cl.
Jāraksta man.
Sallija šorīt izsvieda ārā mazo vakar atnesto kaķēnu ārā aiz durvīm, lai trīc aukstumā, ka tik ‘neapskādē tepiķi’. Pareizi, bet kādēļ viņa ņēma to kaķi? Domāja ka kaķis paklausīs viņai, kā cilvēki klausa?
Home cooking, Parties and Entertaining – Myra Street.
C. book
Chocolate muss.–––––
Ar kodieniem Aizstāvu sevi Tad pārmetumos mokos – vai tik es neuzbrūku? – Bez sirdsapziņas bārieniem Gribu izsprukt Brīvību atdabūt Atkal tukšumā Vientulībā iekrist? Jo panest var, Tik sirdsapziņas ēdas Nedrīkst līdzi nākt. Tīri jāizcīna, Briesmīgā kristietība Tevi loka un dedzina.
Cold salads
Broad bean + ham salad
2 lb. young broad beans
1.4 lb thinly sliced ham
1 green pepper
1 teasp. Dejon mustard
3 tablspoons olive oil
1 tablsp. white wine vinegar
Salt + pepper
Parsley
Shell and boil the beans just tender 10-15 min. cool.
Cut the gr. pepper in very thin slices
Cut the ham – the same.
Combine mustard, oil, vinegar, salt + pepper, mix well.
Pour over beans + ham + pep.
Toss
Decorate with chop. parsley.
––––––––––––––––––––––––
Zuchini à la Greck
1 lb. small zuchini
3 skinned tomatoes
1 cup of olive oil
1 lemon juice
½ pint water
Bay leaf
Sprig of thyme
Some peppercorns and coriander seeds
Garlic
Wash and cut zuchini in 1 inch long peaces.
Put in ‘sietā’ sprinkle with salt – leave 1 hour or so.
Chop tomatoes
Mix all other ingredients
Bring to boil
Put in zuchini + tomatoes, cook fast 20-25 min.
Cool – serve.
––––––––––––––––––––––––––––––
Green beans + egg salad
1 lb cooked green beans
Chopped shallots (1/2 bunch)
4 chopp. hard boiled eggs
3 tablspoon mayonese
2 ‘’ vinegar
1 ‘’ prep. Mustard
4 bacon chopped and cooked crisp
Shake together – vinegar, oil, salt pep.
Pour over beans + onion – leave several hours
Before serving mix other ingred. exept bacon
Spoon over beans
Sprinkle with bacon.
Svētdiena 13.6.71. 9 a.m.
Pēdējā diena te.
Vakar, kā es sapratu, kad Mrs. Raiene te bija – viņa skrēju un pucēja un mazgāja grīdas, sienas, apmales etc. ar tādu troksni, ka tā liekas bija ziņa man – ja es runāšu par ‘sliktu ēdienu’ viņi bāzīs pretī – ‘slinka, netīra’.
O.K. Man nevienam nav jārunā, kas viņus interesē. Tikai Rudzate jau to bij uzodusi fridžu atverot un tagad – nēsā apkārt. Protams – dusmās, ka mani negrib atlaist un grib turēt kā ‘nerru’ – es izteicu šo un to vairāk, kā vajadzēja. Tādai sievai. Un tā savukārt laba ziņa man – lai es ar viņu nerunāju par lietām kas mani nospiež – viņa var saprast tikai ‘pa savai modei’ un – jāpieliek vienmēr vēl klāt no šīs savas modes.
Labi – jāuzmanās izteikties.
Pirmd. 14. jūnijs, 12.40 p.m.
Uz ceļa, gaidot busu.
Ārā beidzot.
Vakar viņa bija O.K.
Šodien – jau no paša rīta – balta un nikna.
Nedeva, tas ir neņēma roku, atvadoties. Bet – varbūt tās nozīmi viņa nezin.
Loterijas biļeti – ko teica: lai es paturu biļeti – viņa numuru – tagad – pieprasīja sev biļeti. OK.
Ja ko vinnēs – sevišķi ja lielu – neticu ka dalīs. O.K.
Es to biļeti varēju paņemt jau pie sevis. Bet nepaņēmu. Un bez tam – jau toreiz viņa teica – lai to biļeti arī liek zem sarkanā kaķa.
Īsta – īstā meita. Naudas kāra, nenovīdīga.
Vakar bij kaut kā gluži laba diena – šodien – nezin ko teikt ko nē, tā – es arī turējos savrup un neteicu neko.
Prasīja vai man cits jobs.
Viņa jau ar nekam netic, ko viņai saka. Tāpēc ka pati melo.
Šorīt visus podus un plīti pārtīrīju un fridžu – lai jau tīrs. Ņēmos līdz 11.
Savu istabu arī.
Vakar gulēt nevarēju līdz labai rīta pusei.
Esmu par agri iznākusi – (zināju jau to) – jāsalst.
Bet – nu varu visu nokratīt kā pinekļus.
Nekad neatceros nejaukāku šķiršanos no cilvēka kam bijusi laba.
Nu – es pārrunāju ne visai labvēlīgi viņu ar Rudzat. Un tā varbūt nodeva to visu Raienai un Raiena ar piedevām Sallijai. Bet – vienalga! Es runāju tikai to – kā man tas bija tur.
Varbūt es nesapratu ‘saņemt savu laimi’.
Ievākties tur, iekārtoties – caurvējā? Pie vaļējām durvīm? Vaktēt pa nakti?
Nespēt ne soli spert brīvi?
Kalpot, vārīt, tīrīt bez algas?
Nē.
That’s that. Un tur vairs nav ko atpakaļ skatīties.
Salstu.
Bet skaists rudens vējš. Mākoņi. Lietus tuvu, bet nelīst un es esmu – brīva!
{Un tad tur bija tas mežs. Tūlīt aiz nometnes sētas. [Versaļas mežs]…
*****}
6 p.m.
Mājās! Lietus. Tumsa. Iela. Atsvabinājuma sajūta – kā no cietuma ārā, no Sallijas virskundzības no pastāvīgās padošanās pienākumam. Izgāju tikko uz verandas (vai nebūtu jāsaka uz lieveņa, jo man te ir – lievenis…) Tikai tepat, un nemaz par to nedomājot – pārņēma tāda labsajūta, kā atraisīts fiziski un garīgi. Pavisam aizkustināta piegāju līdz lieveņa stūrim – pretī tumsai, nekam, vakara mieram. Jau dienā tur apstājos, saliktām rokām izbaudot rudens vēju.
Cerams es savu brīvību varēšu paturēt – man nedzīsies pakaļ.
Varbūt varēšu gulēt, vakarnakt pilnīgi – mocījos. Varbūt būs jānāk lielajā istabā gulēt, logā jūra, no rīta mazāk trokšņa no virtuves, no īrnieka. Vakarā vairāk trokšņa no ielas, vairāk gaisa. Viss ārs.
Kā Godo cīnītājiem būs gājis pa Melburnu? Kaut vinnētu!
Otrdiena, 15 jūnijs.
9.30 pm.
Esmu tik izjukusi, ka neizgāju ne soli uz ielas. Ļoti auksta, mitra diena.
Izmazgāju gan matus. Bet uz ‘date’ neaizgāju. Noskatījos pa logu, ka tas – kungs, kas gribēja satikt – staigāja pa ielu, mētājās turp atpakaļ, nezinot, ka manas mājas ir te. Jau domāju, ģērbšu kaut ko pār galvu un izskriešu. Sirdsapziņa sāka mocīt, gribēju jau iet, saukt lai ienāk mazākais uz tasi kafijas – vienkāršs fellers tas ir, droši vien izbēdzis sievai uz brīdi – Bet – te tas īrnieks nāks un viss kaut kā jocīgi būs – bet nevarēju saņemties, atstāju, lai staigā. Ko teiksim, ko runāsim? Mazāk vilšanās viņam nekā ienākot un atkal – aizejot. Jo vairāk man viņam nebūtu bijis ko dot, kā kafija un tukši vārdi. Es tik nogurusi, tik miera kāroju – ka nevarēju saņemties iet. Viņš izdežurēja un aizgāja. Tā bija mana vaina ka vispār ielaidos ar viņu sarunā. Pabeidzu tamborēt brūno vesti – lielu – ne šāda ne tāda.
Trešdiena, 16. jūnijs.
7.30 pm.
Šodien izkustējos 1 stundu – pirku pārtiku – gaļu, sieru, saknes… Izgāju mētelī – Mētelis liels un garš un – pēkšņi – tāds ir O.K. ērts gan – un kad jaunas kurpes kājās, melnas no pag. g. vēl ļoti jaunas un ļoti labas – tad uzdrošinies iet droši un labi. Varbūt mētelis – ir mazliet liels – bet tikko būtu mazāks – nestāvētu tik brīvi un rokas būtu īsas. Mētelī jūtos labi. Citi pirkumi – (izņemot brūnās dārgās kurpes, kas ir beaut) – ir apšaubāmi – slaks, mīkstas, platas pēc vella! Un tas slaksuits – galvas sāpes visam gadam! 38 dolāri! Un tas patiesi izpostīja manas labās attiec. ar Salliju – viņa gaidīja mani uzpucējamies – es nopirku dullās slacks un par pantsuitu viņa nekā nezin – baidījos rādīties – lai gan viņas ieteikumam, ka man gaišs piestāv – es pirku to gaišu – visa tā krimplēna būšana liekas uz Jang{?} – pavisam citādu vajadzēja – un tas ir šausmīgi zaudēt tādu naudu par neko!
What to do? Kur to likt? Atkal un atkal man liekas – ka es nevaru to vilkt – nu varu, ja man daudz visādu drēbju – bet ne tā, kā man, kad es ko nopērku, tam jābūt neuzkrītošam, labam, kas ne pašam ne citiem neapnīk. Kaut varētu vinnēt kādu žūksni naudas.
Bet ko ar pantsuitu?
Sūtīt Inesei? Dzidrai? Tikko apskatīju – Dzidrai nav ko domāt – nogriezts viss par īsu. Varbūt Inesei derētu.
Jāmēģina pašai.
Bet – ko ar brūnajām pogām? Man to – nevajaga. Man vajadzētu mazākais kad jau – tad mierīgu visu vienādu –
Zūdīšanās par ikdienišķām lietām – par apģērbu, par naudu etc. Bet sava nodeva tam jādod. Jākļūdās, jāzūdās, jāpārbauda lietas ko nejauša iedoma nopērk, un tad – ir tas jāvelk mugurā, jo nevar atļauties tās aizmest. Dažreiz – pirkums bijis sekmīgs, tikai nākošā mirklī, pēc pirmā aizraušanās mirkļa, ir nākusi veltīga nožēla, neticība izvēlei, izbrīns par sevi etc. Mans mētelis ir par garu – un nav par garu. Ir tikai jāpierod pie pārmaiņas. Šī spēle būtu patīkama ja būtu daudz naudas, izvēle pirkt lietas brīva. Bet galu galā – šai mākslai man jāpadodas gadījienam, nevaru tai nodoties, studēt, apsvērt, jo… jā kāpēc? Tas apgrūtina.
Sestdiena, 19 jūnijs.
Jūnijs? Vasara? Ziema. Īsākas dienas pār galvu, Vakari tumšie... Nav vēl to īsti bijis, Aukstākas naktis vēl nāks. Bet gaisma jau atgriezīsies. Un Tev? Tev vasara. Garākas dienas. Bet saulgrieži klāt Un viss ies uz rudens pusi. –––––––––––––––––- Pa virtuves logu Iela iemeta skatā kaut ko jautru. Kaut ko – sen zināmu, parastu, Nebūtu pat ko pieminēt Ne īsti – ieraudzīt, bet Liekas – ielā kādu māju pārvadāja Agrā rīta stundā, kad vēl ceļš ir tukšāks Uz citu vietu ceļot Uz riteņiem bij uzsēdusies māja.
Svētdiena, 20 jūnijs, 12 pusdienas laikā.
Aiz loga putniņš saka kaut ko jauku, Ne man, Varbūt ar sauli runā, Varbūt par sauli savam draugam saka: „Cik silta, silta diena tā...”
Vakar atnāca Pat un Gary un Justīne. Justīne pārmainījusies, bet vēl arvien – maza skaista lellīte. Garijs izskatījās ļoti labi, dzīvības pilnām acīm. Pat – ne ar ko nepārsteidza.
Bet kā viņi bij ģērbušies? Nezinu. Pat – tumšā. Bet – svārki vai bikses – neko nezinu! Mazai bij sarkana kleitiņa.
Oh, dear, kā es neredzu apģērbus.
4 p.m.
Uz verandas brīdi. (Nedrīkstu sēdēt – izgludināju bikses).
Izgāju mazliet staigāt uz Mt Keira pusi. Domāju – iet vai neiet uz Salliju – aiznest viņai nopirkto Godo? Varbūt nevajadzēja pirkt neko. Bet sirds tāda – mūžam izlīdzēja, saskaņas meklētāja…
Māsa neraksta.
Laikam biju asa vēstulē. Un biju. Jāaizsūta būtu nauda Jašam – lai sūta Guntai – lai viņai tiek tā mašīna. Būtu Sallija man ko maksājusi – varētu sūtīt.
Viena klavieru skolniece atnāca uz stundu – nākšot spēlēt. O.K. Otra – neatnāca. Redzēs ko darīs rītu?
…Ir viena no tām dienām, kas jaunu dzīvību krūtīs ieliek un
atkal to ārā ņem…
otrdiena, 22 jūnijs.
Nosūtīju Jašam 50 Canadian dollars – mūsu iznāca ap 45 – lai sūta uz Latviju, varbūt Gunta varēs beidzot nopirkt to mašīnu. Māsa neraksta. Vēstulē es biju asa. Tas ļoti nelabi…
Kad tas bija – kad tīši iekāpu Sweetija busā – nobiedēju viņu – aizgriezās, sastinga. Bad. – Šodien biju zivis pirkt. Gaidīju pie tās pašas vietas D J, busu. Vienu tīšu prātu palaidu garām. Un tad nākošā – gāju tik kāpt iekšā – un tas bij Sw. Un viņš bija tiešām sweets, tā kā man pavisam sweet bij sēdēt. – Bet – izskrēju jau kā vējš. Viņš acis gan iemeta spogulī – baltas kā zirgam, nogriezās cik ātri. Kur lai es mieru ņemu, kur lai es prātīgi norimstos? Tas vecītis, ko pag. otrdien piemānīju, šodien nav redzams. Es jau laikam neietu arī. Neesmu domājusi to darīt.
Zivis pērkot satiku Sallijas brāli John’u, otrs arī turpat bija – viņi pārbūvē to veikalu. Piegāju – just one word – kā citādi lai izturas? Nezin kas man īsti ir pret Salliju – bet man bail – uz to pusi pat domāt un tomēr it kā vainīgs jūtos.
In. arī šodien nosūt. vēst.
Nu jāgaida no abiem bērniem.
Freijiem vēl nejaukās bildītes jāsūta – tik slikti iztaisītas.
Trešdiena, 23. jūnijs. 10.30 p.m.
Vēstule no Ķirpes kdzes. Jūsmo par Godo izrādi, pateicas par tulkojumu. Aizrakstīju tūlīt, mazliet par Wild vēstuli. Nu nekas. Atnesu grāmatas no bibliotēkas par poētriju – dzeju tā tad, bet neesmu sākusi lasīt – tamborēju somas, 2 uz reiz laikam!! Terrible. Un tomēr visu laiku es gudroju, domāju par lugas – teltīs – rakstīšanu, kombinēju notikumus, bet – ko tādiem, kam pat Beckets nav labs, – ko var atrast ar ko ‘iepriecināt’? Neko. Iestājies klubā, tas viss. Tā būtu laba luga – join the club – ‘stājies biedrībā’.
Ceturtdiena, 24. jūnijs. 5 pm
Briesmīga diena. Ieliku ilgviļņus – tie nu, labāki kā varēja cerēt – bet apcirpti protams un krāsa bleķa pelēka – šausmīga, bet tā – tikai vienreizēja. Tā tad nekas. Lai gan – kopējais paskats, kā arvien pēc ilgv. – šausmīgs!
Bet es tur spogulī ar izmazgātiem matiem biju var teikt, vēl šausmīgāka: vakar paliku par ilgu augšā – ar – tamborēšanu! Dulla aita! Neievēroju cik vēls – un tad viss pagalam – negulēju līdz 2 no rīta – un izskats galīgi lejā. Es tā domāju – nu es izskatīšos pavisam citādi tanīs spoguļos tur – jo pēdējās dienās izskatījos atpūtusies, bet viena nakts norauj lejā.
Tad paskaidrojumi lieki. Cik zinu un lasu – tas ne man vien tā – kad nāk no friziera tad jau pa ielu ejot raud pilnā kaklā (kā Dzid. piemēram).
Vakar vēstule no Dzid. daktera, par kādu nesamaksātu parādu? Dienu laikā – jau no ‘tiesas izpildītāja’ – ja ne, prom uz tiesu!
Šodien vēstule no Klaiva daktera par kādu nesamaksātu parādu. Ar piedraudējumiem ja nesamaksās etc…
Tad kaķis atkal sačupojis, izracis un apracis un pieracis manu dārziņu. Atkal un atkal. Taisni vārās sirds ar visiem viņu ‘pusi, pusi’ – baro kā vērsi un tas nāk un taisa manā dārziņā! Šo lietu es nokārtošu – tikai kur kaisīt to pulveri? Pie viņu loga būtu īstā vieta – lai gan nejauki tas izklausās un dzīve iet, brauc, slīd garām!
Es nīstu kaķus, un tādēļ laikam tie man atriebjās.
Tā dārziņa man ir tikai daži kvadrāt metri – iztīrīju no nātrām un ballandām, kad atnācu te, un man – zied puķes. Puķes un stādi mani mīl. Kaķi nemīl.
Tikai viena gaišāka vieta šai dienā – laikam esmu atradusi ‘mugurkaulu’ vienai lugai. ‘Ceļojuma piezīmes’.
Piektdiena, 25 jūnijs.
Vēstule no Keith’a. Lai braucu uz Angliju. Tur es viegli dabūšot darbu. Cik vienkārši. Dabū darbu un dzīvo.
Satiku Picadilli kungu, – atgriezies? Nezinu – bet tur viņš nāca garām, kad es biju pie kases. Oh! patīkams pārsteigums. Tikai man ne visai patīk viņa rokas. Garāmejot viņš pieskārās. Nu – viņam bija jāspraucas garām. Bet. Reiz man patika viņa rokas, – kad viņš garāmejot atlocīja manai ķerrai pacēlušos malu – un tad – kad viņš ielenca no abām pusēm ar savām rokām. Viņam ir izsalkušas rokas, tas viss. Kāras – varbūt arī kāras.
Sestdiena, 26. jūnijs. 9 a.m.
Cik man ļoti sevi jāglabā un tad es būšu stipra, izskatā O.K. un priecīga: Vakar saaukstējos, negulēju, jutos nelabi, un izskats bēdīgs – uzpūsti vaigi un acis aizpampušas – viss šoreiz tā lejas veča stulbuma dēļ – bet – jāgatavojas latv. Jāņiem… Vakar lejas dzīv. kungs (vecis es saku) sēž uz manām kāpnītēm, gaida kādu liftu – saka lai vakarā noejot TV skatīties. Viņi dzīvošot augšā līdz 12. O.K. Domāju noskriešu paskatīšos tos ‘skotu dakterus’. Bet viņi tur skatās kādu musical, dumjākā izrāde, kāda atrodama, resna dāma dejo un dzied tādos kā mazgājamās mašīnas dūmos. Anyway – visi tur sataisās iet gulēt – un es to neapjēdzu, jo ticu vecim. Nācu gan mājās jau deviņos, bet sasilusi pie radiatora, izgāju aukstā vējā noņemt savu veļu, pa tumsu paliku tur ilgāk kā vajadzētu – krietni apaukstēju muguru – gan sadzēros silti, bet neiemigu līdz 1 – tad biju nospārdījusies un saaukstējusi vēl vidu – no rīta gaidu, nesagaidīju kamēr borders ies prom, lai ietu uz poda – un tik grūti – nieres apaukstētas – kad beidzot izgāju, satinu vidu silti, vēl mazliet iemigu, bet jāceļas, jātaisa kūka – tagad iešu vēl vannā – nezinu, labi vai nē – man būtu jātiek vaļā no šī nelabuma kaut kā! – un tagad jādzer tējas un jāārstējas visiem spēkiem. Jācep apsolītā kūka viņu tirdziņam. Sabiedrības pienākumi mani ‘izvārdzina’ un es retu reizi esmu tur noderīga.
Tā ir – ja es eju agri gulēt – neko neprātoju vakarā – es jūtos prim and proper un izskatos labi un varu dejot uz ielas – un – opposite – tikai paliec vēlu un beigts ir – es riskēju vakar un iznāca dumi. Un šodien man gribējās būt stiprai – ko nabags tur darīšu. Mati arī izjukuši nemierīgi guļot –
Hū!
10.30 am
Vanna bij laba. Nezin kā būs tālāk – esmu satinusies silti un atpūšos. Bet – jātaisa kūka. Ak šī mazā muļķīgā kūka!
Mati visi sprogaini, pēc vannas! Bet – kaut kā puslīdz mīlīgi – ja es uzpītu vainadziņu un uzliktu – tad vienalga kāda frizūra. Dārzā, es redzu caur logu – ir 2 kriņģelītes un diezgan zaļumu. Tas jādara, vienīgais kā saglābt frizūru. Pat hairspray ir cauri un vai es tagad varu skriet uz ielas? Oh! Labi ir atpūsties.
Domāju par sevi. Un – kas ar to Picadilli? Savu foto viņš nav uzlicis, bet vecā ir noņemta jau kādu laiku. Vai viņš būs atpakaļ? Un kādēļ viņam vakar tieši tad bij jāspraucas tur cauri, kad es tur biju, to īso mirkli? Vai viņam kaut kas bijis un vēl ir? Viņš man patīk, patiktu – tikai viņu nevarētu ielaist mājā par kungu. Es nevienu vairs nevarētu varbūt māja par kungu turēt, bet cilvēku attiecības arvien tā izkārtojas – ka viens ir valdnieks. Es gribu savu māju sev, mazākais kādu daļu no tās pilnīgi sev, kur neviens mani nedrīkst traucēt. Ja es vēlētos kādu, es to vēlētos tā, lai viņš mani neapgrūtina, neiznīcina. Es padodos otram tā, ka tas mani iznīcina un tad es plēšos uz dzīvību un nāvi lai tiktu ārā. Ar Salliju arī bija tā. Es sāku izpildīt visas tās vēlēšanās, pat naktī skriet un taisīt tēju – un tad es vairs nevarēju elpot un – prom es esmu.
12.10 p.m.
Pabeidzu – to kūku!! Droši vien sagrūdu par daudz brendija – bet lai tad tiek! Krējuma tikko nepietrūka – būs laikam ļoti mīksta – no brendija. Bet vēlāk mērcēju mazāk – tā – būs jau O.K. Bet – Nekas daudz tur viņām neatleks, brendijā izmērcēts mīksts rullītis,
h. snaps – 31
krējums – 21 (1 ½ ceturt. d.)
brendijs – 60 (tikai ¼ palika)
šokolāde – 1.12 droši vairāk.
Un grūti izgriezt 10 gabaliņus no katra rullīša – tā tad 20 x 10 c. jeb cik var maksāt – Nu – kāda peļņa viņiem? 80 c. haha.
1 p.m. Atpūšos – un cik labi ir to darīt.
Siltums ap vidu (satīta šalle) izgludināja sāpes tur. Pūlos tikt vaļā no savas saaukstēšanās, satinos un guļu gultā pie loga, atpūšos līdz vakaram. Sāku lasīt grāmatas par dzeju, ko paņēmu no bibliotēkas, un nebēdāju pat par šī vakara frizūru, nopīšu vainagu no savām kliņģerītēm, lapām un šā ne tā, būs o.k.
!!! Ida uzlūdz 10 jūlijā pie sevis uz Sidneju – uz franču (viesošanās) trupas teātri, divas izrādes – nopirks biļetes, atbrauks, aizvedīs un atvedīs atpakaļ kad gribēšu – taisni pasakaini!!! Es Idu uzlūdzu uz Jāņiem šovakar – bet viņa nebūs, tas nekas.
Es tieši biju domājusi jautāt Idai, vai nav Sidnejā kādi festivāli teātrim, gribēju noorganizēt arī ar Freija kundzi kādus pamatīgākus teātra apmeklējumus, satikties Sidnejā – un te nu – viss jau izkārtots man – varēšu Freija kdzei rakstīt – lai viņa piebiedrojas kur var – ja ne uz franču izrādi, palikšu ilgāk un iesim vēl kaut kur uz izrādēm. Un ja arī viņa nevarētu – man jau kaut kas būs no tā, ko gribēju.
10. varbūt būs pie dāmām iešana – es tīri labprāt nu izpaliktu – esmu vienmēr bijusi.
Labi ir atpūsties pēc nejaukās nakts.
Un labi zināt, ka kāds cilvēks, kas man patīk, manis dēl sper pāris soļus.
Varbū – vairāk! Varbūt daudz vairāk. Bet tas arī ir daudz.
Jūra ir tik zila...
Viņas mierīgā gulēšana tur,
Viņas neizkustēšanās no saviem krastiem, bet pastāvīgā krāsu maiņa, sāk
mani atkal ņemt savā varā. Sāku to vērot, uztraukties priekā un nemierā,
dzīvībā,
it kā viņa daiļumu tur perētu,
un sviestu to debesīs,
ko mākoņi un gaismas un krāsas vizina uz visām pusēm.
Un man jātver, jāsaprot, jāpatur kaut kas no tā.
Jūra,
jūra,
dzīve,
laime.
Un Tu atgriezies ar savu jūru, Tu skalosies, ar savu okeānu, cilvēks
ar izsalkušām rokām
jūti manu izsalkumu
un sniedzies ar izsalkušām rokām
...tik rokas nespēj vilt, kad brīdis klātu
tās satver mūs, kā nāvīgs liktens pats
kā pēdējais vilnis mastu sadragātu
tā dzīves dārgums rokās guldināts...
Cērt manu stipro saiti ar dzīvi,
vēlmi nepiepildīto,
ļauj man ļimt tad ar mieru
slāpstot es izvairos
prom griežos pēc elpas tverot
turi, neļauj izbēgt – dzīvu nevar rakt –
cik tāds noreibums silts ir labs,
kāds dārza stūris, vai maza pļava vēl veras kam maigi jāpāriet ...Turi, mani turi pie siltas krūts...
Vai tā Akuraters teica? Akuraters ir liels.
4 p.m.
Savāda diena. Es to nodzīvoju ista. Ārā ir vējš, kas plivina veļu šņores, bet jūra ir mierīga, gaiša kā spogulis, līdz sīka zila vizma to sedz, bet nekur neredz lielu viļņu.
Un gaisma ir savāda.
Dzīve ārā, ar ko man nav daļas, jo es neizeju ārā.
Ielā sākas sestdienas pēcpusdienas steiga. Vai es turēšos labi kājās šovakar? Jūtos pilna miega ko nevar izgulēt, jo nevar aizmigt.
Svētdiena, 27. jūnijs 4 p.m.
Paģiras. Nemiers. Dezorganizācija. Kūkas un kafija. Speķa rauši un kafija. Maizītes un kafija, kūka un kafija. u.tt.
Bet brīnišķīga pēcpusdienas gaisma ir atkal ielā
un mašīnu vējš,
viņu maigais ātrums,
gaismas un steigas miers.
Un es gaidu, gaidu.
5 p.m.
Jūra spēlējas
Ar mazu, baltu kuģīti
Šo svētdienas pēcpusdienu
Pašūpo viņu tālāk
Tumšākā zilumā,
Atvizina viņu tuvāk
Gludā gaišumā
Pagriež ar galu pret krastu
Pagriež ar sānu,
Lai baltos burtus var redzēt
Kā rakstus
Jūrai daudz rotaļu
Šai pēcpusdienā
Ar vienu pašu mazu, baltu kuģīti.
Pirmdiena, 28 jūnijs. 9.30. a.m. Gultā.
Georgs taisīja čipus savos vecos taukos vēlu vakarā – pilna māja smakas. Turēju logus durvis vaļā – vējā saaukstēju kājas – sāp tagad! Šausmīgs viņš ar saviem taukiem! Galva sāk pampt no smakas. O.K. That’s owful.
Labs:
Vēstule no Dzid. – laba, jauka vēstule. Viņa zīmē. Varbūt kādu darbu ar to dabūs. Ja ne, paliek viņas zīmējumi, labi, ja viņa nezīmē kaut kam pasūtītam, arī tad – viņa laba.
Nosūtīju Freija kdzei, Idai, un In + Laim. vēstules.
Caur logu redzēju veco gaidām un staigājam – un beidzot uzrāvu mēteli un izgāju to satikt. Šodien viņš neko – tik norunāt uz rītu – nākšot gaidīt ar auto. Tā tad viņam tomēr ir auto. Varbūt godīgs vecītis – bet ko es lai ar viņu iesāku? Nekāds inteliģentais jau nav. Ak, man nevajadzēja iet. Tagad viņš ostīs – kur es dzīvoju etc. Nu labi, ka viņš braukšot uz Quinslandi. Ak, viņš var man tikai traucēt – kā muļķe – gudro un domā, ka varbūt jāmeklē – kāds vecītis. Man nekāda vienkārša vecīša nevajag…
Otrdiena, 29 jūnijs, 71. 9.30. a.m.
Vārdi, vārdi ir putni Uz saviem spārniem tie nes Cilvēku balsis un sauli Vēju no ielas stūra Un šī rīta laikraksta smaržu. Vārdi – pulks jautru bērnu Kā rasa pār galvu nobirst To kliedzieni, svilpieni, smiekli. Vārdi ir liedaga viļņi, putas Kas kājas skūpsta Akmens kas kājas moka Cauri pasauli skrienot.
Trešdiena, 30. jūnijs. 10.30 a.m.
Pēdējais jūnijs???
No In. nav vēstules.
Gaidu – Dirndl girls – uz dziedāšanu vedīs (Dienu nokaut). Vakar to nokāva tas vecītis.
Tikko izglābos no tā pielūdzēja, ar ko dažas dienas atpakaļ neapdomīgā kārtā noliku satikšanās. Nākšot ar mašīnu – braukšot kaut kur. Domāju – o.k. Bet tagad viņš te ga{ida} ar avīzi rokā, vai stundām – jo es nedomāju ne iet, ne braukt. Jā es biju vieglprātīgi izteikusies, ka man to vajadzē{tu} – braukt kaut kur – man to nevajaga, ne ar viņu. Man nekāda vienkārša, laba vecīša nevajaga. Beidzot man bij jāizskrien un jāieskaidro tas viņam. Viņš citādi to nevar saprast, kamēr saka – ka mans husbands ir atgriezies. Es jutu tūlīt, kā tas bij norunāts – ka es nekā no viņa nevaru sagaidīt – neveru ņemt to, un nolēmu tomēr aiziet, pateikt, lai negaida – ka es piederu citam! Kur tu trakam to ieskaidrosi – rauj tik uz mašīnu un „You have a husband?” – „Where is he?” „Where is he?” „Where is your husband?” Pratina kā skolas bērnu – beidzot es uzbļāvu – „He is alive”. Tad atkāpās. Es domāju – pieiešu, vienkārši pateikšu – es jūtu, ka es tomēr piederu, citam, neesmu brīva – un pietiek. Viņš vēl ar Tevi nav 5 minūtes runājis, kā jau – viss jāzin, jāprasa, jādara – tā kā, viņš to domā.
Muļķīgi un smieklīgi – un tā kā tas ir dzīvajā dzīvē. Tad viņš apsviedās – un pieņēma atteikšanu, kāpa savā mašīnā. Mašīna viņam tomēr ir. Un sieva arī droši vien kaut kur tepat. Tas zināms netraucētu. Ko es kādreiz sev nesavāru. Oh! Es ‘jutos salauzta’ kad tiku beidzot ārā no šīs lietas.
Tagad – izgulējos arī. Vakar nakti izārdīja boardera vakariņu tauku smaka – pa visu māju! Mati sāka celties gaisā. Nevarēju gulēt.
Vakar nolēmu – kā viņš sāks ar saviem vecajiem tauku podiem rīkoties – es iešu ārā, staigāt. Tā arī izdarīju. Georgs rīkojas pa virtuvi. Nezin kāpēc nav darbā. Biju bibliotēkā. Varu iet arī tuvāk. Ka tik arā kādu brīdi. Vakar tauki nebij tik briesmīgi, tikai sīpoli – un tie arī ir nepatīkami, ja jāosta 2 reiz – sev un atkal otram. O.K.
Tagad jūtos atžirgusi, bet tagad – jāziedo diena girlēm.
4 pm. Vēstuļu nav. Nezin kā Inese jūtas pēc garā gada. Jauns nekā nebēdā, tik nes un nes, un tad vēlāk viss tik ātri krīt plecos.
Lasu Eliota grāmatu par dzeju. Redzu – nu uz vienu nevar palaisties, – uz vienu vien, jālasa daudzi, jāsaprot, jāsalīdzina – jāmeklē savas domas.
Par valodu Eliots man atklāja daudz. Un jo daudz tanī bij no manas pašas pieredzes: valodai jābūt dzejnieka rokās atļautai, brīvai – ne tieši expermintēšanai, bet vajadzībai, izteikties iespējai.
Un tā nedrīkst būt sterila – katru dienu nāk jauni notikumi, jaunas lietas dzimst pasaulē ar jauniem vārdiem – un ar šiem vārdiem ir jārēķinās, tos nevar pārkrustīt pēc savas patikas. Šie vārdi kaut ko nozīmē, kaut kas ir jau paši par sevi, nes līdz savu dzīvi – un šī dzīve ir tā, kas dzejniekam ir jātver ar to vārdu līdz, sorry – ar tiem vārdiem līdz. (Garā teikumā bez iepriekšējas apdomāšanās var zaudēt laiku, kārtu, apstākli un visus citus gramatikas subjektus, vai objektus…)