2 maijs 1971. 1 p.m.
Sunday of hearts –
Tā teica T.V.
Man – vēstule no znota, jaunākā, un man prieks par šo vēstuli.
Un – sveiciens garāmbraucot.
Es jau aizgāju līdz Keira ceļam griezties prom no lielās ielas, un jūtu žēlas no tās šķirties, uz tās kalni tālumā zili, sārti, krāsaini, ceļš projām – dzīvības pilns. Man te uz Keira – kluss vientuļš – svētdienā skumīgs.
Es apstājos, tad pagāju atpakaļ līdz pārbrauktuvei, vēl noskatīties straumi, dzīvību. Tad S. (kādēļ S? nezinu) brauca garām un māja. Es nezināju, vai man. Laikam. Es nezināju arī, pirms viņš māja, ka tas ir S. Kamēr es to visu aptvēru – viņš bij jau prom. Bet man bij sava Sunday of hearts zīme un es varēju aiziet no lielās ielas. Tās došanās tālumā bij vēl lielāka, un kalni tur pretī vēl zilāki un sārtāki, bet manā ceļā līdz nāca mazliet dzīvības.
Rudens diena, silta, saulaina, bet jau bez karstuma, tāda kad vilnas džemperis nav pārāk biezs vairs.
3. maijs. 8.15 am.
Vēss. Slikti gulēju. Sāp sirds. Sestdien pārāk sastaipījos ar virtuves tīrīšanu – nepāriet sirds sāpes. Gribētu ļoti – būt atpakaļ savā dzīvoklī un brīvībā – te vakaros – nevaru iet gulēt, kad gribu – un man jāiet agri lai justos labi. Bet – man jāsaņemas arī, un kaut kas jādara un jāpacieš – bet ko var darīt pret otru personu, ka pastāvīgā cīņā – justies neatkarīgam, mani nodzen kā darbs.
7. maijs. 1971. Piektdiena.
Vakar, nevarēju aizmigt. Gāju (uz pirkstgaliem) uz virtuvi atrast kādu kumosu kaut kā ēdama, un uzkost un nomierināties un aizmigt – Sallija bija dzirdējusi – who is there, uhu uhu etc. Tas bij ļoti nepatīkami. Es neatzinos, ka tur biju – ko es tur izskaidrošu? Lai domā ko grib… Bet es sāku te justies par daudz apspiesta – pat durvis naktī jāattaisa slepeni. Nu – tomēr, es esmu katru nakti viņas turējusi vaļā (tikai drāšu durvis ciet). Ja Sallija to zinātu – viņa explodētu. Man jātaisās būtu prom šī mēneša beigās. Jūniju un pus jūliju – viņa varētu te citu dabūt. Es jūtu, ka es zaudēju laiku. Nu ja es ko lielāku vēl nopelnītu – bet nerādās nekas. Un – mana ‘neradīšana’ mani sāk nobendēt. Es sāku te ‘iegrimt’.
Ja vēl D. rādītos. Bet tas ir pavisam pazudis, vienīgais – dziedāšana? Nu – ja viņas grib, es varu nākt dziedāt. Un viņas var nākt pie manis. Tas ir izkārtojams – ja es tur deru. Man tikai jātiek prom – ar labu. Man sāk likties – ka es zaudēšu, paliekot līdz jūlija vidum. Nu redzēs. Redzēs vēl. Patreiz ir tāds – promskriešanas gars… Virtuves grīdu iztīrīju šodien – negaidīju sestdienu – (rītu) – un šoreiz darīju to lēnām un viegli – un izdevās nenogurt. Pag. reizē bij briesmīgi – es biju cauri slapja un nevarēju visu nedēļu atlaboties.
Sallijas vienam brotherim – nav laika, otram slima sirds (!!) viņu pacilāt!! O.K. Man arī ir slima sirds un patiesi – bet es staipos ar viņas balto grīdu! Tā tad – tikai līdz tam punktam, kad man nav par grūtu te būt – Man nemaz nav jārēķinās ar Salliju – viņas radi neviens nerēķinās un viņa pati izdarās kā tik viņai labāk.
Izrēķina uz santīmu.
Man ir pārņēmis liels – promskriešanas gars. Varbūt pāries.
Varbūt kaut kas notiks labs, ka varu te strādāt… Varbūt D parādīsies.
Varbūt Sallija gribēs džemperi un maksās $15 – Tad vēl būtu kāda jēga, te palikt.
3 p.m.
Nelāga garastāvoklis. Un – kā to lai saka, nelāga visa dzīves situācija acumirklī – Sallija sēž ar galvas sāpēm un nieru sāpēm, (viņai esot 5 nieru akmeņi), pēc vakarvakara ‘melošanas’ nejūtos brīvi ar viņu. Pēc virtuves un vannas istabas tīrīšanas negribu iet nekur – pat ne līdz mājai, kur nu vēl uz tām Estattforda performancēm, kur Sallijas skolnieki sacenšas, un viņa domāja – lai eju. Nav bijis laika domāt par klav. spēlēš. un tādā situācijā, ar galvas sāp. etc. nevar arī tagad iet. Pabeidzu Dz. rakstīt vēstuli – būs tā jāaiznes tepat uz pastu. Varbūt D ir ‘uz līnijas’? Vai kādu piektdienu es esmu to redzējusi? – nē! Vai esmu meklējusi? Laikam nē.
Ārā maiga rudens diena, mazliet vējš, bet gandrīz kluss. Rīts bij piemācies vēss, bet diena atvērās silta. Veļa ārā uz šņores.
Ceļš. Jūra tālu pasakaina. Sienas un jumts un durvis un aizvērti, aizslēgti Logi šķir no tās. Ceļš saulē neiets stāv Piesieti novaldos Un zinu, bet nejūtu Ka viss irst, zūd, putekļus Vējš paņem. Zeme kaut kur atvērusies Aprijusi cilvēkus un to mājas Raksta avīzēs, rāda televīzijā. Zeme uzbrūk zem kājām Iebrūk Dzīvu ierij Zeme Maiga, silt, ziedainā Saulainā zeme?... Varbūt Par mani neliekas zinis Iznīcības aizmirstas manas lietas turpina Dzīvot Būt, varbūt!?... Kā aizvējā, stūrī, kaut kur pamalē Kaut kas netraucēts zied ilgi Savā nodabā Kad ziedu laiks citur Jau pāri.
Sest. 8. maijs. 9 am.
Piemācies. Arī starp S. Un mani. Šorīt – atmodusies no tā, ka es attaisīju durvi – es netaisīju durvi, tā bija vaļā visu nakti, es atvilku loga priekškaru, bet viņa neatmostas no tā, ja nav jau atmodusies. Neiecietīga – grib dabūt mani zem papēža un itkā nevar.
Jāiet lejā agri.
Tema kādam raksturam:
Pastāvīga žēlošanās par citiem un aprunāšana aiz muguras.
3.30 p.m.
Gaidu ‘liftu’ uz A. Nicmanes māju – tur ‘partija’ ar Zusteri.
Ar Salliju beidzot izskatās pēc – nesaprašanās un man ir apnicis tur nīkt.
Te – boarders mājās – streika nedēļa. Bet vannu pagāns nevar iztīrīt…
Freiji atrakstīja – braukšot ciemos nākošā nedēļā. Labi. Bet es gribētu būt brīva! Nu – iztiksim.
Georgam paradums – cept pannā (lielā dziļā steiku pannā) visu gadu bez tauku izliešanas un pannas iztīrīšanas. Tagad viņam piekrājies jau vairāk kā puslielas pannas tauku, smird visa māja no viņa cepšanas. Lai gan viņš tos taukus katru dienu cepina – smaka nelaba, laikam mistrojums no visa gada cepieniem, no pastāvīgās uzsildīšanas, tauki tomēr kļuvuši neiespējami veci, nelāgi – bet viņš domā, kā tā tam jābūt…
Jau vairāk reizes man ir gandrīz bijis jāskrien ārā no mājas (lai arī atveru logus…) kad viņš sāk cept. Tagad man būs labs iemesls prasīt lai pannu atbrīvo, jo man tā būs pašai jālieto – gaidot viesus!! Citādi, man nebija īsta iemesla sacelties pret viņa svēto likumu, jo es to pannu atstāju tikai viņa lietošanā. Citādi Georgs ir diezgan tīrīgs, lai gan vannu pagāns nav iztīrījis, dzīvo tagad viens pats, un šonedēļ tam darbā streika nedēļa, laika būtu diezgan. Būs jāsaka – lai iztīra arī vannu – sākumā bija uzmanīgs, viņam norunāts, ka pašam sevi jāaptīra, ko viņš domā, izlaidies. Cik citāda ir māja, ja jāņem īrnieki dzīvot iekšā.
Mans ‘lifts’ nerādās.
No kā dzīvošu atkal, kad pārnākšu te? Bet nevaru vairs izturēt to ‘neradošo’ dzīvi tur un ‘kalpa’ stāvokli. Tomēr – kalps! Un man tā manā dzīvē vīram kalpojot ir ticis par daudz. Mani tas ‘nokauj’. Un kuru gan nē? Garu nokauj arī mana dzīve pie Sallijas, viņā tomēr tāds pusbagātā, vai bagāto gars – aprunā katru draugu, vai kalpotāju aiz muguras – piem. Mrs. Raieni (labo draudzeni) Mrs Thorntonu (labo kopēju) protams mani arī, kad es esmu prom. Ja cilvēka garam nava darba…
Rītu mātes diena. Un pirmo reizi, man nav vēstules ne no viena bērna! Pavisam jocīgi! Inese nav rakstījusi vairāk kā mēnesi un to ir grūti pieņemt. Bet – laikam kaut kā es nebiju laba un sapratēja ta ceļojumā un kaut kas varbūt ir ‘sabojājies’. Bet visu laiku jau vēstules nāca. Nevar prasīt nezin cik bieži – laika nav to darīt. Bet – tagad mazliet par ilgu! No Dz. vajadzēja būt vēstulei – viņa ir sūtījusi pēc kārtas 3 numurētas vēstules – N.1 un N.3 ir pienākušas. No.2. – nav. Un jau 3, 4 dienas starpības. Sasodītie pasti un streiki. Pasta streiki atkal traucē saraksti. Neviens vairs neņem neko nopietni. Bags of mail tūkstošiem kaut kur vienmēr guļ. Dz. pēc streika saņēmusi 2 manas vēstules. Es izsūtīju kādas 7!
Kur paliek mans ‘lifts’. Gaidīšana, gaidīšana – nīkšana.
Šī ir pirmā īsti apmākusies diena debesīs un arī sirdī.
9. maijs.
Mātes diena. Nevienas ziņas no bērniem. Tas tā pirmo reizi. Bet – ja tikai vispār vēstules pienāk, ja nav mātes dienā, tas nekas. Kaut tikai Inese nebūtu aizmirsusi rakstīt citās dienās. Dz. raksta, bet no Inī nav tik igli! Dzid. saņēmusi tikai 2 manas vēstules, izrakstīju kādas septiņas. Mail bags – guļ kaut kur tūkstošiem. Thausends of mailbags nav nekas, bet viena vēstule ir liela lieta dzīva lieta. Daļa dzīves etc etc etc.
Vakar pie Ainas bija labi. Zusters daudz runāja un stāstīja un atrada savas koncentrēšanās punktu manī, {stāstīja atkal ‘visu man’ – skatoties uz mani un es dabīgi ielīksmo pretī klausoties un līdzi dzīvojot. Un tad – es apjuku – no savas lielās pretī nākšanas – un atrāvos.} Jau reizi tas tā gadījās, un es atrāvos, un Dzid. mani izbāra, izskaidroja, cik tas labi, ja runātājs atrod kontaktu ar savu labāko klausītāju, sevis izvēlētu klausītāju un cik tas ir nepareizi pārtraukt šo sadarbību. Tagad es to atcerējos. Atrāvos un atgriezos atkal, bet tas vairs nedeva to dabīgo dzīvo garīgo saskari – kaut kā vairs ne tik dabīgi un brilliantly! Es skatījos gan pretī – bet kaut kā mākslotāk, ne tik dabīgā priekā. Žēl. Es vienkārši pēkšņi jutu to situāciju kas tiks apsvērta no citām dāmām – ka viņš runā tikai man… Bet es saistīju ar savu pret dzīvību viņam un – tās bij manas tiesības to ņemt, ja varēju saistīt uzmanību. Viņš ir īsts ‘world size’ tagad – un mani viņš ņem sev līdz. Un – es tikai aiz kaut kādas dumjas iedīdītas kautrības to novēršu no sevis. Ko var darīt – man jādomā par apkārtējo dāmu psicholoģiju. Jeb nav? Es vienmēr to daru un droši vien – nepareizi. Kautrība, nevēlēšanās ne par matu – izcelties. Muļķīgi. Zust. ir un jūtas īsts ‘world size’ tagad.
Latv. avīzē (mātes dienai) mans dzejolis ‘bērns’. Un tas tik jauki piederas un ir tik jauks. Un Freimanis ir rakstījis pretrakstu pats savam muļķīgam iepriekšējam rakstam, un pateicis kādā teikumā tieši to, ko es domāju rakstīt, ja pašai sevi būtu jāaizstāv – Ka viens cilvēks nevar pateikt par kādu māksla virzienu: „Tas ir pagalam un tā līķi novāks” lai arī cik liels vīrs to teiktu, tā būtu neapdomība. Freimanis neizsakās asi, bet pietiekami droši. Jāaplaudē!
‘Publika’ sāk ievērot, ka mani dzejoļi ‘vai katrā avīzē un jauki!…
Pie Ainas vakar bij siltas vakariņas, zupa un kaut kāds sweet sour – un tas man negaršoja, salds par daudz.
Zupa bij garšīga, bet kaut kādām ļoti garām strēmelēm – (it kā grieztas plānas pankūku strēles) un to bij grūti, neveikli ēst. Tāpat šķidrās mērces (sweet sourā) ir grūt ēst un paliek uz šķīvja un bojā citu ēdienu garšu. Zivs bij auksta sīpolos + tomātos – garšīga. Kūka bezgala augsta un liela un skaista – un arī ne visai garšīga, kādas sausas, sīkstas kārtas un maz garšas.
Kliņģeris – eļļā cepts – par tādu esmu izcepusi daudz labāku – bet vai man izdotos tagad – kas to zina.
Tā tad – starp tiem gardumiem – viss nemaz nav tik 1 šķirīgs. Galerts bij. Un mārrutki. Un zaļumiņu – kāp. + burk. + everything salāti – garšīgi. Vīns, liķieris – garais dzēriens. Saldais – kaut kāds šokolādes fluffs ar vanīljas cream mērci.
Trauki – kristāls un sudrabs!
Bezgala mazas garšīgas ķimeņmaizītes – tieši kā tādi moth balls! Un pašcepta saldskābmaize!
Paskatījos šīs grām. pirmā lapā – tur solos nepļāpāt – un esmu atkal te pļāpājusi.
Vakar visu avīzi neizlasīju, bet šī mātes dienas lapa man labvēlīga – mans dzejolis un Freimaņa raksts ar mani nosauktu vārdā, tas kopā, izkārtojumā tā silti no avīzes puses. D. man arvien uzmanīgs.
Tagad – jāgādā jauna viela visā ātrumā! Kāda?
Apkopu kaut cik puķu dārzu. Slaucīju, kad no kalna brauca s.b. un es vēroju – kurš? Tas bija sveiciens mātes dienā no labvēlīgā.
Rudz. kdze. vakar šķiroties pēc partijas man uz mātes dienu iedeva baltu mārtiņrozes zaru un sarkanu kamēliju, kukuli un gabalu kliņģera. Tas izskatās kā tas ko mēs tur ēdām – tā tad viņa ir Ainiņai palīdzējusi sarīkot visu – un Sidorenko kdze. cepusi maizi (rudzu). Tā tad – viens nevar tikt galā ar tādu ‘godu’.
Mātes dienā tā tad nejūtos pamesta: Freiju karte ar solījumu braukt. Ida – gribēja braukt un zvanīja. Avīzē – no manis un par mani.
Sveiciens – kas pus uz pusi kā Pinter sievietēs.
Rudz. k. – atcerēšanās. Viss kopā O.K.
7 pm.
Paēdu te – tantes taisītas mashed potatos salad. O.K. Viņa sakās atbraukt – kad gribu iet out. Nākoš sestdien derētu – Freiji solās braukt. Tad būtu īsti droši, ka laba ciemošanās!
Domāju – šurp nākot (sirds vairs kalnā nevar pavilkt – lec kā zaķis…) ka teikšu – vienu mēnesi tikai te vairs, palikšu – Un tā būtu jādara.
Es jūtos nogurusi un vesels mēnesis mani vēl krietni nodzīs. Tur mājā Georgs – mazliet traucē, bet gandrīz nē. Patiesi – nē.
Šodien tur atnāca Kens – brilles uz acīm – drošībai. Kādai? Es nejutu nekādas iespējas būt koķetei – ja viņš būtu ātrāk atnācis – tad varbūt. Tāds – tupenītis ir. Kad smejas un nu ir jautrs, tad feins. Laiks tāds laikam nevar pienākt, ka bez dziļākas simpātijas var izlemt kaut ko.
Pirmd. 10.5.71.
Nopirku pantsuitu!
Krimplēna. Neinteresantu pattern un krāsu – pelēks, zilgans, brūngans. Dārgu, ar saīsināšanu un ‘ieņemšanu’ $38.50. briesmīgi! Par to naudu es nezin kādu vilnas varētu dabūt! Bet es nevaru dabūt! Un nekas man nepiestāv. Un šim man likās piestāvēja kakla griezums, bikses nekas, un viņš ir vienkārši priekšā – viscaur pogājams – tā, kā es to varu kā attaisāmu un novelkamu ar citu topu apakšā – valkāt. Jā jā! Bet vai viņš kaut cik man izskatās – no priekšas nekas! Bet no muguras – tāds mazs vīrietītis! Tas strīpainais tad mazākais bij sievišķīgs – bet šis liekas velkams uz ielas un tikpat labi vakarā – ļoti gaišs, pa pusei kā ‘tailorēts’. Oh dear! Es jau izskrēju no veikala – neņemšu. Tad – ieskrēju atpakaļ un paņēmu.
Mati man jāved kārtībā – jākrāso šā vai tā, un tik dārgs!
Nu jādzīvo te – un jāpelna godīgi. Bija skolniece pie manis. Sākām – tā tad varbūt jau $1.40 es nopelnīju. P.Suits tad jau vairs tikai 37.10! haha. Tā nevar rēķināt. Man jādabū Sallija pie džempera tamborēšanas – lai varu nopelnīt. Jāsludinās pēc vairāk skolniekiem?
Tik ļoti man vajaga arī šīs drēbes – bet vai tas būs derīgs, praktisks? Who knows.
No Inī vēstule.
Droši vien tā karte Laimonam nebij laba. Tā karte – O.K. tas pieraksts – tas visu varbūt sabojāja.
Anyway – viņiem iet O.K. Biļetes uz Angliju jau nopirktas.
Nebēdāšos par tādu nopirktu’suitu’. Inesei esot nopirkti 2 (droši vien lēti un taupīgi un labi) un viņa varot visādi mainīt ar abām manis tamborētām vestēm – tad mazākais es tik daudz deru – ka viņai kaut kas no manis palīdz apģērbties, priecīgi. Ja arī es pati neprotu lēti un labi nopirkt.
Varbūt būs OK. Vēl ir cerība. Bet grūti tam piemērot kurpes un somu – visu vajaga tagad jaunu – brūns derētu un varbūt – tikai brūns. Kur brūnu somu, kurpes, cimdus – par tiem nemaz nepadomāju pērkot. Iztikt bez mēteļa? Kā?
Tupēt mājās.
Un ko ar pantsuitu tādā gadījienā?
Zem vecā mēteļa. Hm?
Jāmeklē vairāk skolnieku.
Un – jāraksta luga.
Tas būtu kaut kas.
11. maijs. Otrdiena.
Vēstule – ļoti priecīga un mīļa no Dz! Ja viņa kaut ko varētu ar dažām dzejām (grāmatai) izdarīt!
D nav redzams nekur vairs! Kopš te sāku braukāt – viņš pilnīgi pazudis. Pirms tam likās, vēl šad tad manīju.
Trešdiena 5 pm. {12.5.71}
Nopirku – Selby kurpes, Pelaco blūzi, D.J. Delta slaks – mani pārņēmis pirkšanas gars – neko darīt, kad sāk – tad jāsapērk apmēram – kā var iet, ar vienu lietu vien nevar. Kurpes šoreiz iznāk lux – bet nelaime tā, ka ‘slaksuits’ prasa brūnas. Nu toties – slaks nopirku tādas, kur visu varēs vilkt klāt – brūnganpelēkas birdseye – Kādēļ viņas man iepatika to es nezinu – kā es ieraudzīju – tā man tās patika – pirmais drēbes gabals, kas patiesi man patika ko pērku. Kurpes – pasmagas skatā, blūze varēja būt cream – bet ir balta. Slaksuits – pavisam jocīgs – bet tomēr, nevar teikt, ka viņš man nepatīk, patīk griezums pie kakla – bet šīs bikses – tās man patīk nezinot kādēļ. Uzvilku arī melnās – tās cietas un lai gan ‘lejas gals’ izskatās slaidāks, viss kopā nekādu mīlīgu iespaidu nedod, bet šīs – lai arī plump – sadzīvo ar augšgalu. Tomēr – sarkanā veste liekas par īsu un krāsa? Nu – brūnus te visādus varēs taisīt un likt klāt cik patīk. Sportīgas, ne sportīgas, bet tādas dzīvojamas, dienas – kasual. Domāju ar tām es būšu happy – lai kā es izskatīšos.
$ 28 18 28 18 11 24 11 5 52 5 24
Somu varētu uztamborēt? Cimdi jānopērk.
Otrdiena 18. maijs 1971
Freiji bija te. Ida bija. 2 vēst. no Cliva ar idejām.
Bet mans slacksuits – liekas absolūti nevalkājams un nospiež manu garu! Tāds izdevums… Un mēteļa nav un ko vilkt virsū nav – jo nemāk nopirkt… Ko te gribēju teikt? – A –
„Look at him, how brushes his dog!”
„Viņi sāk būvēt tanku ārā, pirms krāsns ir iebūvēta iekšā –
Vai viņi nav jocīgi…”
Meklē un uzbrūk katram – aiz muguras. Priekšā – saulīte.
Ko ēdīs un dzers šodien tas nav sagādāts – tas jānes man.
Un uz D.J. nebrauks, kā teica un dziju nepirks (?) un man peļņas nebūs – es te nevaru gulēt… Jāiet mājās!!!
Naktī rakstīts {Written diagonally across page:}
Kāds vanags Tevi ir saķēris Un nelaiž Tevi vairs Vaļā – Tu gribētu lejā ir Jāņu rīts Tu gribētu pļavas Pie druvām Druvmalās Birzīs. Bet dzelžaini spārni Tev vēda gar acīm Tevi ved ceļā Kas neved nekur Bet zelta rasa Jāņu rītā Paliek kalnā Paliek lejā No kurienes projām Paliek tur. Kāds vanags Mani ir saņēmis Un neatlaiž Vairs vaļā.
Ceturtdiena 20. maijs 1971. 1 pm.
Paauksts. Pus piemācies. Manā istabā pie galda neiespējami sēdēt lai arī savelk 2 bikses – caurvējš caur durvju šķirbām neiedomājami kodīgs – iesēžas, iekožas līdz kaulam. Tikai gultā, ar kājām zem deķa, var tverties.
Ierīko eļļas apkuri – varbūt būs silta māja tad. Bet pret vaļēju durvju spraugu nekas nevar nodrošināt – tikai šīs spraugas aizsegšana. Ar ko? Pēdējo mēnesi es negribētu palikt, lai arī jātaupa, jātaupa – vakar pie D.J. satiku Utu – viņas kāds paziņa tikko atgriezies no ceļojuma ar preču kuģi, viņa domā ka viens ceļš uz Eiropu maksā tikai $200. Vai tu traks! Ko es esmu izdevusi lidojot! Un vai tu traks – ka par $400 – (kas man vēl ir bankā!) varētu braukt pie Dzidras! Kaut tikai kaut ko prastu nopelnīt. Naktī bij jāceļas 3jos un ‘jābašij’ mana dāma un 7 no rīta jāver durvis vaļā – ‘kidam’ –
Šodien neiešu lejā. Vēss. Un nav ko tur meklēt. Pastā nekas svarīgs nevar būt.
Jādomā – ko uzrakstīt?
Vēl par teātri varētu. Vieglu, jauku vēstuli tikai.
Tad – lugu. Par teltīm kampā!
Tas būtu tīri labi. Nu – tāda filma tad jau ir. Bet lai. Man jau būs reālāka campa aina tikai.
Ko sūtīt Dēliņam?
Silt. ierīces strādniekiem bija jāiet Sall. istabā – (raut zemē cauri vadus) un viņi prasīja – vai viņi varēs iet? – viņiem kavējoties darbi, ja ilgi jāgaida.
Bet – viņiem bija – ilgi jāgaida: S. + Th. kundzei – bij jādzer kafija (lai gan tikko dzēra) un jātaisās matus mazgāt. Bet beidzot viņi tika iekšā.
Visur – „…liec kājas uz āru – lai Tu zini kas Tu esi…”
Otrdiena 25 maijs 1971.
Steberēju no vienas vietas uz otru.
Šodien nāks Rudz. k. un vedīs mani uz Sidorenko kdzi uz lunchu!
Nezin kā to latviski sauc. Launags? Otrās brokastis? Pusdienas. Patiesībā pusdienas. Tas viss.
Aizvakar nosūtīju In. + L. vēstuli.
Vakar bij mūzikas 3. st. meitenei – nekas! Pavisam labi!
Vakar ilgi skatījos TV, Sallija palika augšā vēlu – un es nevarēju aizmigt. Liekas – man nav jātrako ar tamb., adīšanām un TV. –
Trešdiena – apm. 9.30 am.
Sallija atmodināja 4 am. Bet iemigu vēl. Vakar nemaz neskatījos T.V.! un iemigu labi un esmu atpūtusies. Tas T.V. ēd man acis ārā un sirdi. Nav jāskatās visi nieki, tikai kādreiz kas labāks. Bet kā bez skatīšanās var zināt, kas labāks.
Vakar pie Sidorenko kundzes ēdām garšīgu cūkas cepeti + skāb. brūni kāposti, cepti (pannā) kartupeļi, burkāni, vārīti pampkini, tad ķīselis ar āboliem un rozīnēm un cit. žāv. augļiem + piens.
Īsti latviskas, kā mājās – ciemiņu pusdienas! Mēs smējāmies un tamborējām un adījām. Un tad bij vienkārša, ļoti garšīga, lai arī ‘piekritusi’ olu kūka, bez dekorējuma, un kafija.
Tad mani atveda uz Piccadili – pirkt zivis Sallijai. Vakarā – nokavēju busu. Ne nokavēju – bet tas vecais mērkaķis – nobrauca man garām. Skaidrs – es nesaredzēju īsti Mt Keira – un necēlu roku – bet viņš mani pazīst gluži labi – Kādēļ viņš nepieturēja, tā ir īsta viņa mērkaķība!
Bet – tādēļ es redzēju D. Tas vēlāk brauca garām – es jau gāju pretī, lasīju uzrakstu – Figtree – tad ievēroju, kad buss apstājās un kādi kāpa ārā, ka tas ir D. – gandrīz grūti pazīt, resns kā pods un audzē arī bārzdu – zoda gals nospūris! Jau tie ‘bakeni’ viņu padara netīkamu, un tagad bārda! Bet atceroties viņu – es tomēr uz brīdi te atdzīvojos. Es jutu kā agrāk. Es brīdi izkļuvu no savas nāves.
D pirmo skatījās – mēs saskatījāmies man bija brilles – lai varētu salasīt – un tā es labāk redzēju arī viņu – viņš paskatījās, bet tad novērsās. Protams – viņam jāvada buss. 2 nabaga sievietes skrēja pēc viņa – un viņš to neredzēja, un es arī neredzēju. Es redzēju sievietes skrienam pirms buss piestāja, bet kad viņš tur bija – man nebija jēgas, nevarēju izmantot – pamāt viņam.
Tik sasalusi es vēl arvien esmu.
Un viss tas bija atkal tā – izrāde izkārtota.
Mūsu kaimiņš, suņu kungs, pieturēja un atvēra durvis savai mašīnai priekš manis.
{Sketch of lady in dress – then oversketch of what looks like cape}
Haha! Gribēju izteikt savu prieku par to, ka šūšu jaunu kleitu no brīnišķi labā materiāla kas nenovalkāts stāv kostīmā (jaka + 2 svārki). Bet – mēģināt taisīt kādu ‘skici’, kā šūt – mans prieks saplok. Tomēr – jāgudro.
Svēt. 30. maijs 1971
Visnabadzīgāk pasaulē dzīvo bagātie. Vai varbūt tie ir pusbagātie?
Piektdien biju tik stipra – izmazgāju virtuvi, gaiteni, vannas istabu. Nogāju lejā, uznācu augšā, biju pilsētā – visu kājām. Un jutos labi.
Bet vakar nogāju un uznācu – un uznākt bij grūt – Jo naktī slikti gulēju – nevarēju aizmigt. Un šovakar vēl sliktāk gulēju – par daudz iets, par daudz tamborēts, par daudz salts pie TV un beidzot ap 2 – tikko labi iemigts – Sallija klepo.
Savādākais ka es no dziļa miega pamodos no ‘uhū’ – kā Sallija sauc un domāju – tas nebija īsts sauciens, bet mans pašas – miega, nemiera sauciens – un tūlīt – Sallija klepoja. Tā tad es sāku – pamosties tāpat – kā pirms modinātājs sāk zvanīt ––-
Man jāiet prom no šejienes.
Es neesmu – nakts māsa. Tagad pie tā, ka liv-in position bez algas, man visu nakti vairs nav miera –
1) 10 jānoliek gulēt Sallija
2) Naktī katrā laikā, kad to vajag, jāceļas augšā
3) 7 am – jāatslēdz durvis
Nu ja es gribētu uz poda – man jādomā – vai es drīkstu, jāiet uz pirkstgaliem, nedrīkstu lietot ūdeni. Nedrīkstu staigāt nekur, nedrīkstu atvērt un aizvērt durvis.
Well? –
Bez tam – fridžs ir tik tukšs – ‘ka pele nosistos’ – kā Rudz. k. saka. Medus nav, augļu nav, nekādas gaļas ne olu ne desu nav, piena vienmēr trūkst. Šai dienai – vecs gabaliņš siera maize ‘ar nodaļu’ – vakarā būs ‘salmon toast’. Jo patiesi pat nevar uztaisīt – nav olu.
Nu paldies dievam sīpoli ir gadījušies – un ja es nekur neeju – es to veco siera gabaliņu uztoastīšu ar sīpoliem uz maizes.
Fooda daudz nevajadzētu – bet vairāk vērtīga un svaiga fooda un vairāk variety derētu.
Tāda dzīvošana – uzmanot katru kumosu. –
1 p.m.
Aizmigušas lelles
Guļ uz grāmatām.
Jūra skatās logā
Klusos viļņos iegrimst
Nodzīvotas dzīves.
Nedzīvotas
Skatās vaļā acīm
Saules acīm pāri putekļiem.
Sallija nopirkusi ‘no kāda, kas te ienācis’, īstu persiešu tepiķi, lielu – ļoti skaists sark + balt – tumši zaļš – nepiestāv absolūti ne pie kā – varbūt pie baltajām lampām. Saka – tas maksā pat ap $500-600 pirkts par $65. Vai zagts, vai iešmugulēts –
Bet ko Sallija saka, tas var būt tā, un var arī nebūt.
Tepiķis – varbūt tēma lugai.
Bet man jāraksta vispirms par Kamping graundu. Vielas diezgan – tik jāsabūvē.
Jāņem sevi rokās!
Sallija šodien prom – es spēlēju un atpūšos. Biju drudžainu seju šodien no rīta – naktī izvārgusi, TV es arī nedrīkstu tik daudz skatīties.

