Ceturtdiena. 1 aprīlis 1971. 9.30. a.m.
Pavēss. Sīka lietus lāses. Spēlēju – roka jau sāp. Tomēr progress. Uzmanīgi ņemot varbūt varētu spēlēt. Bet – kam? Ko ar to grūto darbu (4 st. dienā) iegūs? Cik reiz jau nav mēģināts! Man jāraksta. Zīmēšana jau aprakta.
Negribās ķerties pie uzrakstītā pārskatīšanas. Bet kad? Vairs pāris dienas tik, tad jādod Zariņam. Spēlējot nomocījos. Neder spēlēt – kad kāds klausās – lai arī tā klausīšanās nebūt neseko visam.
Man nav rudens drēbju. Kā nāks aukstāks, nezināšu ko likt virsū. Negribās arī meklēt un šopīt, nemaz negribās. Šīs dienas spēlēšana iekoda rokā un garā. Tomēr spēlēju labi – līdz sāku par daudz – performerīju ‘Passionata’ – to nevajadzēja. Bachu! Lēnām – simts gadus – tad būtu OK. Varbūt arī – visu dienu, 8 st. kā mūziķi to dara. Man tas nav jādara – es neesmu mūziķis!
Man jādomā ko vilkt virsū. Pēdējā brīdī laikam sabojāju pelēko pinaforu nogriežot leju! Nezin kā sarkanai – arī laikam nogriezu! Ak – muļķe! I am out of control after this playing.
10 pm. Auksts. Sutināju zivis vakariņām – nomērcē sāls ūdenī (? Domāju tas neder – kāda jēga?) tad piena lāsi pārlej + pienu, izsutina + parsley – O.K.
Piektdiena 2 apr. 1971. 7.30 a.m.
Piemācies. Nejūtos mājās. Un lejā Crown Str. arī nav mājas, kamēr Allens nebūs prom, tagad viņš pa dienām mājās, gaiss piesmacis, nevēdināts, vannas istaba netīra, arī gaitenis piemīdīts un mana telpa no visām malām iežogota. Tā tad jāsamierinās te. Bet neesmu varējusi te strādāt – tik pāris dienas it kā uzsākās domas. Tagad – rudens nāk virsū un man jārūpējas ko vilkt virsū un tas aizņem dzīvību – kur iet, ko sameklēt? Būtu mazākais kāda šuvēja tuvu. Kaut kā – esmu izjukusi pa 2 vietām. Ko es žēlojos? Es nežēlojos – tikai gribu atrast vainu un to labot. Vai tikai norunāt prom.
10 am. Spēlēju – Sallija domā ka gammas man jāspēlē ātrāk. Es mēģināju – visus vingrinājumus ātrāk – un rezultāti labi. Roka nesāp vairāk. Gandrīz mazāk. Liekas – ka ātri spēlējot viņa pat ir spiesta atrast kādu dabīgāku stāvokli – un tas ir vienīgais, kas tai vajadzīgs. Tā kā – uzmanīgi varētu mēģināt ātrākus vingrinājumus. Labai tas milzīgi nāca par labu. Noctirnē grūto pasāžu gandrīz pareizi un labā ātrumā izpildīja, izņemot to, ka kreisā netika piebūvēta īsti klāt. Bet tas ir iespējams tur tikko labā būs ātra un precīza.
Nevaru uzsākt rakstīt. Un pēdējā diena, kad man jābūt gatavam visam līdz rītam. Rītu vēl te grīda jātīra…
Es redzēju sapnī zemeņu lauciņu – Hm? Hmm?
Svētdiena 4 apr. 1971. 8 am.
Saule. Skaidrs. Būs varbūt skaista diena.
Vakar biju pie Lučiem. Luča kundze tur tomēr liekas viena no gudrākām sievietēm. Arī Gailīte. Bet tās citas – Freimane un Eglīte – mazāk ‘gudras’. Ļoti garšīgas lepnas vakariņas – pīrādziņi un vīnogas (arī kafija) dzērieni pirms, tad desiņas kūpošā milzīgā vāroša ūd. bļodā + kāposti īsti latv. sutināti brūni kāposti – lieliska garša. Zivs cepta apkārt mazu (kā rīsi) nūdeļu bļodai (ar citr.) to nepagaršoju, lieliskas pastētes sķēles (ar citr.) rullēts šķiņķis (ar kaut ko iekšā) uz rīss ar vār. vistas kumoss un pinaple gar malu – tas rīss bij manuprāt par saldu – man nācās ņemt to šķiņķi lai uzlabotu dūšu. Kūkas bez gala. Un atkal kafija. Dzērieni kaudzēm. Dāmas ļoti skaistas sandalēs un (lakotos nadziņos) un garas ‘turku’ biksēs – ar vestēm un bez – ļoti labi visas izskatījās – tikai Freimane tāpat kā es – vecmodīgā kleitiņā – es turklāt koka tupelēs – būtu jau vai sandales šādas ne tādas vilkusi – bet Zariņš bija taisījies uz jūrmalas iešanu – tā rakstīja – nu viņš gāja arī, bet man beidzot negribējās pārģērbties un es negāju. Kā parasti – piespiež lasīt ko negribu – izrāvu (uz Zariņa prasību) no dien. grām. līdz vienu vārsmiņu – zināju tur – ka tā nav piemērota, bet – lasi labi lasi – un es lasu lai tiktu pāri.
Ceļojuma aprakstu lielīja Eglīte, Zariņš – aplaudēja visi – bet – zinu pati, ka sasteigts – to jūt lasot. Bet atkal – nepaņēmu līdz labot. Zariņš baidās, ka nedabūs atpakaļ, jeb ka – (pats palabos??!) un man ir iespējams to restaurēt puslīdz – un tas jāizdara.
Nevaru iedomāties – kas būtu labāks par to no ceļojuma?
9.30 Spēlēju un tas bij vāji – viss nekam!
Bet es paskatījos uz s.b. kas lejā stāvēja un tas bija patiesi.
Freimane saskatīja – slimību tanī lietā, ka kāds tur Šķipsnas grāmatā stāv kaut kur viens jaunceltnē un citi nezin kāpēc!
Tad jau manī nav vesela ne šķiedra!
Nu – turies tālak no tiem veseliem.
Tāpat Eglīte nevarēja saprast – ja varētu runāt par kaut ko – ārpus ikdienišķā izteikt sevi.
Jā, kā var saprast otru, ja nemēģina izteikt sevi?
Cik visi nobijušies turas pie savas vietas uz kuras stāv – ar nagiem ieķērušies ka tik nepazaudētu to, ka tik nepaskatītos apkārt, ka tik neaizmirstu uz brīdi – vērtēt to par visu, šo punktu no kura tāpat noraus prom.
Savādi. Tomēr šinīs sarunās izspīd cilvēku šaurība, kādā tie dzīvo. Un tie ir labākie. Luces prāts tomēr strādā. Arī Gailīte skaidra. Likās Freimanis – arī mazliet pārāk ierāvies, tomēr – viņam arī taisnība par Šķipsnas grāmatu – piezīmes, gluži skolnieciskas, nu teiksim studentiskas garas piezīmes par to pašu dzīvības koku un daudz citām lietām.
Bet – tomēr vairāk viņā ir kā vienā otrā citā rakstnieciņā.
Lācis izdzīvojot savos seksa stāstos, savu neizdzīvoto seksu. Es arī tā domāju – bet viņa seks izdzīvojas tos stāstos tā neseksīgi. Tā varbūt tā vaina, ka tas tomēr paliek ārpus īstās izdzīvošanas un par maz tam tiek dota klāt realitāte, vai arī viņa fantāzija nav pietiekami stipra, vai mākslinieka talants, lai saķertu to seksu tā īsti aiz ragiem. Viņš tikai ņirgājas.
Ir visburvīgākā diena ārā – man būtu varbūt jādodas uz jūru. Varbūt citur? Varbūt būtu labi, ja Ida atbrauktu – bet te viņa neatradīs ceļu. Un – neesmu rakstījusi. Un – nav neviena. Būtu ar Mumfordiem bijis jāsazinās – bet arī tie, tieši šai dienā varbūt nebūtu te un ja būtu – tikai traucētu. Ir tikai viena vieta un te nu viens, varbūt 2 cilvēki te, kas varētu nākt. Bet tie nenāk. Tie nezina. Un – man jāpaliek kur esmu sevi iesaistījusi – keep kompany. Cik ilgi?
Ārā ir bezgala skaista diena. Un no viņas būtu kas jārada. Kā tā var nosēdēt tik skaistu dienu? Varbūt tomēr iet lejā, vēlāk, uz jūru. Šo tukšo bezcerīgo skrējienu lejā?
Žēl, ka es vakar tomēr negāju peldēties.
L. kundze droši ir ko dabūjusi – viņa izskatījās jaunāka 10 g. atkal. Un es jau domāju – bij izdevība paķircināt – bet nosēdēju.
Būs jāiet lejā. Varu iet. Sallijai manis nevajag, ja gribu iet (sviesta vajag, ha!). Un es gribu iet. Kur? Lejā. Uz jūru? Negribās. Kalnā gribētos labāk. Bet tur nav jūras. Ha! Būtu jāiet Pigā reiz!
4.30. Biju, nogāju līdz jūrai. Pagulēju saulē, izpeldējos – viss parastais. Ar svešu busu atbraucu līdz krustojumam Crown. Str. un atnācu te kājām – jo busa nebūtu vēl 2 st. Te Sallija drūma. Tagad skatās TV. Es nezinu ko darīt – man vajaga tamborējumu vai adījumu šim gadījienam.
Es meklēju katru dienu uzticīgi eju, ceru, paļaujos. Ciešu pārnākot neatrodot, neredzot, nezinot, nesatiekot. Nomierinos. Kā varu salasu spēkus nākošai dienai. Tā gadiem. Tukšums kļūst arvien lielāks, jūtamāks. Meklēšana nebeidzas. Ko es gribu atrast? Es koncentrēju to mazā tuvā, punktā, lai to atrastu. Bet – arī tā tas nav atrodams. Ja pieietu tam klāt?
4.30 gandrīz 5 –
Skatījos TV ko negribēju, Sallijai – Jūtos ieslodzīta šodien. Jātaisa steaks. Mājās – labi ka Allens ies prom, būt tur tīrāks un mierīgāks. Lai kā ar naudu.
Jānoada uz mašīnas kāds pončo – tāds mājas, vakara pončo. –
Pirmdiena, 5 apr. 1971. 8 am.
Sāku pīt jostu, bet nav neko skaista. Taut. tērp. varbūt derētu, nav vēl apskatīts kā krāsas piestāv – iznāk pavisam citāda noskaņa, kā domāju.
Ārā saule un pavēss. Šodien jātīra te māja. Redzēs – vai vēlāk iešu lejā. Jāraksta arī – patreiz jāstāv klusu. S. guļ mierīgi – lai izguļas. Šis Cliva pulkstenis skrien vai stundām uz priekšu dažās dienās.
Nosūtīju vēst. Educ. departm. par Dz. parādu. Visu dienu nevaru nekur valdīties. (Logus te vajadzēja tīrīt – ‘apslaucīt’ – ja viņi nav apslaucīti 100 gadus, tad viņus nevar tikai ‘apslaucīt’ – tie tad ir jāslauka un jāslauka. Šī Sallija ir skopa un viltīga arī – tad tūlīt sūta – vingrināties – to lielo labumu, ka ļauj spēlēt. Man pašai ir kur spēlēt. Par tādu vien foodu – man būs tomēr jāiet mājās. Šodien omlete – 2 olas un gandrīz viss. Nav ne siera ne kā cita visu dienu – ēdu skāb. gurķus ar maizi pusd. Nu vakar bij labs steika gabaliņš – filé steiks. Tad to nu šodien un rīt (austr. frankfurts (!)) mēģina iedzīt. Austrālieši tomēr – utaini. Tas jau sen zināms.
Nevarēju aiz kāda briesmīga uztraukuma spēlēt. Noņēmos – neiet lejā. Un redzēt busu stāvam – tas bija traki! Negāju lejā. Gāju tepat uz veikalu – iznāca vairāk reizes iet – vienreiz redzēju busi. Melns, melnā – nepazinu. Ļoti iespējams ka D. Bet – who knows? Neesmu neko sākusi rakstīt – lai gan diezgan dzīvi domāju par Versaļas mežu. Un pinu jostu. Būs jāpin vairākas un jāmēģina pārdot. Varbūt tās kāds gribētu. Visādas ‘sedziņas’ – nevelk.
Otrdiena. 6 apr. 6 am
Nevaru gulēt. Jādomā ka tik Allens neaizskrien nesamaksājis par gāzi un elektrību un lai neaizmirst atlikt vietā Dz. rekordu.
Un Sallija teica – no piekt. līdz pirmdienai – man brīvs – un labāk ja es dzīvoju savā mājā.
Nu viņai nav kur iet – un nu viņa rēķina – ja es tiešām gribu – tad 1 nakti prom!! Nu tā nebūs! Bet tik grūt par to jācīnās, ka cilvēki kāpj uz galvas. Un – locos un neguļu – Bet šodien nāks Rudzate – iešu lejā, varbūt D. jāsatiek.
Vilna jāpērk vēl jostām un vestei – un jādomā ko vilkt virsū.
Rīts nāk! Gaisma istabā ieaust. Lēnām. Putnu balsis Rīta rasains zaļums ārā Spīd atspīd spogulī.
Žāvēju matus ar Sallijas žāvētāju – jā jau viņa dod visu, kas viņai ir, lai lietoju. Tikai naudu nevaru nopelnīt. OK. Cik ilgi varēšu tik varēšu. Weekendi varētu būt brīvi – tad būtu labāk un samaksāti mazākais foodam.
Jādomā par rakstiem.
Silli es biju tur pie Lučiem ar to lasīšanu.
Dzeja nenāk te ārā. Varbūt D vajaga kas palīdzētu. Vēl D?
Bet – citas realitātes man nav. Tikai mana nereālitāte.
Freimane, vai nu prāts, saskatīja Šķipsnas grāmatā schizofrenu!! Cik vien cilvēki domā. Tikko kāds domā šurp un turp – schizofrēns! Par to jau būtu vai jāraksta!
Gaidu – ko Dēliņš darīs ar manu rakstu – Viņi. Uz lieldienām? Un tagad vajadzētu būt tam absurdajam iekšā. Labi, ka Dēliņš teicis – labi.
Skaista pasaule te ir ārā apkārt.
Tālumi ar kalniem.
Kalns te.
Jūra.
Cilvēki?
Kādēļ šie nesēž, nestāv un neskatās? Es izeju apstājos, skatos. Es skatos arī uz ielu. Es skatos uz tālumiem caur ielu. Vai tas nav tā?
Iela ar s.b. un D. man izgaismo tālumus.
Ja to visu nosvītrotu galīgi – kas paliktu no tālumiem? Vai es neredzētu to kalnu zilumu un gaismu pilsētiņu uz mājām?
Kur griežas dienas?
Kur ceļi satecēt sāk?
Kā upes kopā plūstot
Vienā straumē uz sākumu doties?
Es mīlu gaismas
Straumes, vēju mīlu.
Dievs, tavā delnā gribu iegulties
Dzīvi paņemot līdz.
Trešd. 7. apr. 1971. 7 am.
Nevarēju gulēt. Tādēļ ka neattaisīju durvi – domāju par to tik ilgi, kamēr miegs bij prom. Durvis jātaisa vaļā tūlīt, izņemot ja līst lietus. Šī domāšana jā vai nē – ievelkas stundām un nevar gulēt vairs. Un – viss – tādēļ ka Sallija baidās un es negribu viņu baidīt un ļaut lai viņa dzird ka es attaisu durvis. Kādēļ tad ir šīs noslēdzamās dzelzs durvis ar drāšu sietu – ja tās nevar atstāt vaļā?
‘Nakts nomuldēta’ – tā agrāk teica. ‘Tāda izmuldēta nakts’ – tagad spožs rīts, bet jāgaida līdz – ‘laiks celties’, ap 7 ½! Mans laiks ir 6 ½ – (un jāstaigā arī tad uz pirkstgaliem). Tas ir kas te ir nejauki.
Sallija arī sāk krist uz nerviem – saudzējama, jārīkojas ar visu maigi – bet viņa ar tādiem ‘bābas’ niķiem, ka sāk tapt pretīga. Un tomēr – varbūt tie mazi niķi. Jāņem vērā viss – lai nedzīvotu iedomās, lai redzētu, kāds cilvēks ir.
Es viņu laikam satraucu un sāku mocīt ar savu straujumu – iet lejā augšā, raksta, dzīvo – nestāv uz vietas, nestāv pie vienas lietas uz vietas, viņa samulst, pati sāk vēlēties kaut ko darīt. Kas viņai iestāstījis ka dien. gr. rakstīt ir Edvardiāniski un tas nekam neder?
Viņa vispār nezin, ka dienas grām. var rakstīt un īsta, kaut ko nozīmīga dien. grām. nav sadalīta vienādās nodaļās katrai dienai. Viņa runā par rakstīšanu (romānu!) un neraksta neko citu kā lēses un adreses uz aploksnēm un tos sūta.
Vai tas nav smieklīgi, ka inteliģenta māte, pati mūziķe un sab. darbiniece, notur meitu, kam bijis mūzikas talants, neradīšanas sfērā, kur viņai šis vienīgais ceļš dzīvot būtu pavērts.
Nu – runas terapija – tas labi. To viņa māca un tas paņem viņai daudz laika, tā viņa ir patstāvīga etc.
Bet viņa ir rakstījusi dzejas. Un sūtījusi iespiest. Un laikam (?) kādas ir iespiestas. Ja tas tā – tad vienīgais ceļš ko panākt – ir rakstīt piezīmes.
Nu – es patreiz netieku necik tālu ar savām piezīmēm. Nenāk nekas vairs no viņām ārā. Viņas top tāda pat tukša muldēšana, kā 2 sievām satiekoties, tikai es muldu pati ar sevi. Nē? Sevi – nē!
Ceturt. 8 ½ am. 8 apr. 1971.
Vakar pens. čeks par 1 dol. lielāks – pielikts 50 c. nedēļā. O.K. tagad pēc mana dzīvokļa samaksas no pens. paliek 1 dol. nedēļā. That’s something! Tikai – viss ir dārgāks kļuvis – vairāk kā 50 c. un dol. nedēļā. Arī O.K. pazust es nevaru. Tas ir – es pazust varu neko nesasniedzot taustāmu – bet badā nav jāmirst un es varu slinkot un rakstīt cik gribu. Tas ir ja es te dzīvoju – nu – te vairs tik gara slinkošana neiznāk, jeb tikai slinkošana un ne rakstīšana. Jāsaņemas.
4 pm. Biju shopīt galv. kārt Sallijai – fish, prones, stake. Atlika laiks ātri izpeldēties. Labs ūdens.
Nopirku dārgu steiku – tas ir man ‘iesmērēja’. Nedrīkstēju Sallijai teikt cik daudz ($1.20). Bet viņa man augstsirdīgi atlika ‘change’. Tas ir viņas stils – būt lielai dāmai dodot ‘dzeramnaudas’. O.K. Man tur neatlika vairāk kā tieši 3 pensi. Viņai likās vairāk jo es gribēju ‘ciest’ daļu no steika naudas. O.K. Man ko dzīvot pa lield. iznāks no 1 dolāra kas man ir, man jau ir nopirkts stakes – vienam vakaram un vist. gab. no šīs dienas otram – jāpaņem sēnes varbūt, rupjm. olas. – jādzīvo taupīgi – Jo kādēļ te es nāku, ja ne taupīšanai. Kādēļ es muldu? Tādēļ ka es nevaru sākt nekādu darbu ar visu šo ‘šopīšanas’ lietu uz sevis.
Ūdens bij labs, silts. Diena silta – ja tāda būs ned. nogale – O.K.
Rītu apm. tāpat, kā citas dienas – mājās līdz 5. Tad no sest. rīta līdz pirmd. pusd. Mājās ejot jutu prieku par šīm brīvām dienām – kaut kāda ‘strain’ te, gribās būt tur. Bet ja tas Allens spēlēs savas ‘bļaustīgās’ plates visu dienu, tad nu tur nekāda prieka nebūs. Bet – jāmēģina justies labi!
Lielā piekt. 9. apr. 1971. 4 30 p.m.
Sallija tūlīt būs mājās – pārnācu no beacha – gaidīju velti busu no rīta un tagad – sund. bus. ne publ hol.! Lai gan kāds busdrivers, ar ko mazliet pabraucu steidzoties peldēties, teica publ. hol. Viņiem viss vienā maisā! Ne viņi zin šā ne tā. Noskrējos, nogaidījos, maz dabūju peldēties – jo domāju publ. h. buss 3 pm! Nejauki! Kaut kas nejauks bij visā! Man jādara kaut kas īstāks dzīvē, jāpieķeras kādam daddijam – vai jāsien vilnlakat ap galv. – Brīžam tik skaista pasaule, labs prāts – un tad tas pats – smagums un briesmīgā vientulība. Ceļš uz beigām, kā var būt tāda vientulība? Pazaudēti visi, kas bijuši atrasti! Allens mājās tur tikai troksnim un netīrībai – Georges teica – nenotīra plīti. Viņš gan tur vēlāk mazgāja un kārtoja – bet, es arī negribu tur tik daudz svešu – un to mūziku, un to, ka Dz. plate tur paņemta, nedrošībā, neskaidrībā. Georgs tas tīrāks visā. Un tas būtu labi, ja viņš paliktu ilgāk, tā istaba man nevajadzīga un tomēr ienestu mazliet naudu ko dzīvot. Tas būtu ideāli. Te – jādzīvo cik ilgi var. Varbūt visi 4 mēneši, viens jau nodzīvots. Skumji. Kaut Ida atbrauktu, kaut kur izietu.
Sestdiena 10 aprīlis (Lieldienu sestdiena) 9.30 am
Tūlīt iešu (braukšu) lejā. Mrs Ryen te paliek. Ida piezvanīja (!), būs rītu pie manis. Tā tad viss izskatās pēc svētkiem. No šejienes 3 olas un 3 āboli – būs jānokrāso tās olas un – pietiks arī.
Nav neviena grāmata iesākta te lasīt – jāņem kāda. Pa sīkajiem brīžiem cits nekas nepadodas. Josta tūlīt būs gatava, nebūtu iepakota, varētu to pīt, vēl dažām stundām tur darba. Ir tāda tumša, neglīta – bet gara būs diezgan. Jātaisa otra skaistāka – gaišāka.
Gaiša diena.
Mrs. Ryen – kura ir nelaimīga mājā – smej un taisa jokus te un izskatās jauna un pievilcīga.
Man jānoskrien šopīt kaut kas priekš rīta. Piens, rupjm. biezpiens, varbūt sēnes (?) – kāds snacks? Kafija. ‘Bani’? tie būtu derīgi, bet var bez tiem iztikt.
Māja jātīra tur un tad – man viesi un viss kā vajag svētkos. Kad viesi – tad aizmirstās ka tie nav gluži tie, ko gaidītu visvairāk. Ida labs viesis, kopēja patika peldēties, pabraukt – kaut kur.
Jāpaskatās Laimon loterija. 67324.
Laimona loze – tukša!
Esmu mājās. Tīru visu māju. Gaidu mājas īpašnieku pēc naudas. No rīta te bijis – teicies nākt atkal. Jāgaida. Jāgaida. Gaidīšana ir lielākā neauglīgākā lieta arvien iepīta maza cilvēka dienā. Pēcpusd. bij vēss vējš – bet tagad līst sviedri cik karsts liekas. Mierīgs.
Iztīrīju lielo istabu. Māja, uzsmaida ka to sakārtoju, te viss silts, tuvs – tur augšā viss balts un tāls, svešs, kā slimnīcā. Te jūra, iela. Te atkal vecā, labā māja, bet vecā sāpe arī klāt – tur vientulība, bet ne tik bezcerīga, nezin kādēļ. Vientulība ar tās labo un ļauno. Tur to nejūt, nejūt personīgo, jūt un kalpo otram, un tas ir tik nelaimīgs.
Tik neapjaušami, neiedomājami izstumts, ka būtu jāziedojas… Nē. Nekā tamlīdzīga. Lai kas tas tur ir. Tā nav mana daļa. Mana ir te, cik un kāda viņa ir. Un te viss rit silti – mēness uzkāpj augstu, gaismas te (no Dzid. lampas un citām) un ārā, citas mājas, siltas, zeltainas. Ak – atgriešanās pie sevis – tas ir viss kas te ir.
Rītu brauks Ida un tas arī ir labi. Citādi jūtos nezin kā. Nopinu jostu – gluži laba, lai gan prasta dzija. Kaut nu rītu būtu labs laiks. Tik silts – ke nezin kāds būs – vai negrozīsies uz lietu. O.K. Jūtos nogurusi, negribējās uzņemties iešanu uz jūru.
Paēdu vakariņas. (chicken peace bij vakar jau vai aizvakar atnests luncham, to sagatavoju ar chicken soup + potatoes, iznāca par sāļu…)
Piegurusi no dienas, garas. Neesmu te mājās gulējusi tagad veselu mēnesi, tādēļ ir tāda liela ciemošanās un atnākšanas, pārnākšanas izjūta. Neko vairs negribās darīt. (Vai tas beigs kaucināt tās savas ‘mašīnas’!) Klavieres nospodrināju ar Mr. Sheen’u. Ir tāda laba svētku sajūta gandrīz. Un – man negribētos atgriezties darbā. Jeb – gribētos? Vēl jau varētu arī.
Gribētos zināt, kas ir latv. avīzē? Vai ir mans stāsts arī? Un kā tas izskatīsies?
Šim logam vajadzētu pielikt priekškaru (jāizdara tas) mums ar Dzidru tā nenāca prātā, mums laikam tā nevajadzēja – tikai gaismu.
Svētdiena (1. Lieldienu sv.) 6 pm.
Ida bija – no rīta nokrāsoju 3 olas, iesāku jostu. Tas bij liels darbs – bet ātri paveikts. Tagad uz priekšu nemaz tik ātri neiet.
Ida atbrauca ap 10 am. Devāmies garus ceļus uz visādiem waterfalls un outlooks. Bet kaut kā šī diena nebija tik skaista, tas ir – diena bij burvīga, bet es kaut kā tik labi nejutos ar Idu – Brīdi iznāca nesaprašanās – kaut ko ieminējos par ceļiem, itkā es kritizētu Idas ceļu izvēli – lai gan tā tas nebija, – es beidzot sapratu, ka tas ir Mackuary Waterfalls – kur es domāju un viņa mani veda tālāk uz Minimara kas ir cits un tur mēs arī negājām – uzbraucām ‘Illawara outluks’ – National parkā – tāda deserted place – nice of course – bet es ieminējos, ka cits ceļš ved uz waterfalls – un tā iznāca it kā nesaprašanās – viņa kaut kā asa, varbūt – skolotājas paņēmiens. Un man tapa neērti – lai gan vēlāk viņa bija pati laipnība – bet viņas skolotājas gars necieš iebildumus, bez tam – viņa ļoti nogurusi – skolā darbs kā parasti un viņa pati pārkrāso savu māju, visādi tās iekšu un ārpuses darbi. Neticami. Kas zina, ja man būtu māja, es darītos tāpat. Tad mājās braucot redzēju to vietu kur dzērām tēju un kur redzēju Grabovski – jāpiezvana, vai jāuzmeklē.
Padzērām mājās kafiju (mani sagādātie labumi – nevajadzīgi jo steak + chips pieēdām). Bijām jūrā izpeldēties. Skaista diena, dūmaini tālumi, varbūt mazliet par daudz dūmaini. Atnācu māja – jutos vientuļi šo dienu, neatradu īsta kontakta ar Idu. Mazā nesaprašanās ar Idu vēl nav izdzisusi, bojā labsajūtu, lai gan viņa to tūlīt aizmirsa un bija pati laipnība. Jūtos vientuļi, un tā sajūta nepāriet. Jāraksta! Jāraksta kaut kas drošs, vienalga kam, pašai. Jāuzdod atkal ar ‘bums’ būtu viesiem, kas lasa. Jūtos nogurusi no šīs dienas un sērīgi Georgs te mētājas un taisīja man tea + bun, kad Ida ienāca un viņš bij ielicis toasterī arī otru bun Idai. Bet Ida jau ir savā ziņā asa – Georgs bija sagatavojis brokastu tēju un maizītes – mums visiem, jo es vakar teicu, ka man būs viesis. Bet Ida nepieskārās nekam, jābrauc tūlīt, tikko ienāca. Viņa arī liekas – nekad negrib dalīt savu viesošanos ar kāda cita līdzdalību. Es arī gribēju ātrāk ārā. Tikai Georgs varbūt vakar kad teicu man būs friend – saprata, ka pieņem to sabiedrība. Nu labi – labāk ka Georga sabiedrību nepieņem. Anyway – labāk mazāk, jo vairāk pieņem, jo vēlāk nebrīvāka dzīve ikdienā. Lai gan – lieldienu svētki, vienas mājas cilvēki tagad.
Kaut ko nevar un nevar nokratīt. Kaut kā lielā labā gaidīšana bija labāka, kā sagaidīšana.
Ida atveda trīs izkrāsotas lieldienu olas – gluži tādas (tikai vēl daudz rūpīgāk izstrādātas) kā mēs mājās krāsojām – tinām lupatiņas kopā ar sīpolu mizām, skujiņām, putraimiem, krāsainiem papīrīšiem un citām tādām lietām, kas atstāj maigas zīmes olā iegleznotas. Latviskā, tā tad arī āveiciešu paraža?
Otrie Lield. svētki 11 {12} apr. 1971. 12 noon.
Vēss. Vējains. Labi ka vakar izpeldējos. Un vispār – bij tik ļoti skaista diena, mierīgi silta. Šodien pavisam nemīlīgs, puspiemācies un vējš.
Pinu jostu. Lētā dzija te nav atmaksājusies – josta neglīta – negluda, nespoža, neatsperīga un krāsas prastas. Bet – jāizlieto un jāpabeidz. Gan jau kaut kur izlietos.
It kā ziemīgs. Uzvilku pelēko pinaforu un kādu rozā Dz. kreklu – mazākais krāsas o.k. Nedrīkst ar kleitiņu laisties no mājas –
Lietus mākoņi arī staigā. Allens guļ visu dienu savā būdā – nerādās ārā – kā ar gas money?
4 p.m.
Tikko uznācu kalnā – piekusu – karst bija ar pelēko pinaforu un sirds nogura. Man vairs nav māju ne te ne tur. Tur būs, tikko Allens aizies, jau tagad apmēram bija, jo viņš nekaucināja plates. Bet – varbūt jāizvelk līdz galam ši lieta. Un tā es nemaz citādi nedomātu – iesākts ir – izdari! Tikai tā ‘mana vakara’ lieta baida. Ko es tam sadabūšu kopā? Kāda luga? Ar tām dzejām – tur – ne velna. Redz ko Luce teica – ar vienu dzejnieku vienā vakarā nepietiek…! Kur tad vēl tikai pašu māju dzejnieciņš. Vai es ietu uz Jāņa Svilāna vakaru? – ne lūgta!! Gribu vēstules no meitenēm. Gribu avīzi ar maniem rakstiem.
Tukša istaba te, pēc mājas ar visu…! Ka lai dzīvo?
Tagad es domāju par to čūskulēnu, varbūt pat lielu čūsku, Jamberoo parkā, kas man gar kurpes purnu ielocīja asti zālē no ceļa, un tas ir krāsains brīdis tanī dienā. Ida neticēja, ka čūska bijusi, varbūt ķirzaka, pat ne ķirzaka. Man liekas tā nebij ķirzaka, astes kustības bij tik čūskīgas un nekādu rakstu, tikai smilšu pelēka krāsa, bez tam aste bij tik gara, ka tā nebija nekāda aste bet liela daļā čūskas. Bet gandrīz es viņai biju uzkāpusi virsū – jo viņa tikko paspēja aizslīdēt pirms es liku soli tai pāri. Visur Austrālijā var gadīties čūskas vasarā un vēl nav ziema.
Briesmas. Briesmas ir vairāk kā miers vien. Man sāp mugura no sasvīšanas kāpot. Pavisam nelabi jūtos. Un – negribu te. Mājās bij labi. Istaba bij draudzīga, ar nopulētām klavierēm. Grūti būs te piespiest sevi 3 mēneši. Bet – varbūt, varbūt. Mūžam vajag malties un kustēties. Nākt un iet un nestāvēt uz vietas.
Otrdiena 13. apr. 7 am.
Tagad viņi te laikam mēģinās ietaisīt ‘iefitīt babysitting for nothing’. Es uz to iekritu pa pusei, neapdomājot: Sallija prasīja vai mēs otrdien varētu novaldīt vienu puiku? – Es tā nepadomājot piekritu. Tagad – vakar, vai es šorīt 7 attaisīšu durvis, ielaist to puiku? Jā. Un tā es neguļu no 5 rītā, jo zinu jāceļas, jāiet pie durvīm –
Jātur acis vaļā, ko te apsola vai neapsola.
Lietus diena? Visu nakti viegli lija. Tagad piestājis. Man vajadzētu iet pēc pasta lejā – un kas ar to gāzes naudu? Vakar viņš nelikās ne zinis – man vajadzēja prasīt. Kaut ar tie biļļi būtu piesūtīti – tad te redzētu skaidri. Never again – uz dalīšanu. Es domāju – taupīs – tie tev taupīs.
1 pm. Jūtos galīgi slima – galva sāp, nelaba dūša – dzeru tabletes. Nu ļoti agri pamodos, vakar karsu un salu. Visu nakti lija – smags gaiss, tagad sāk skaidroties. Just weather changes…
Trešd. 14. apr. 9 am.
Jūtos labāk, bet neeju zem aukst. dušas. Vakar gulēju gultā un lasīju – arī šodien tāpat. Bet varbūt ar Rudz. k. būs jānobrauc lejā.
Nobraucu lejā ar R. Uzbraucu ar busu. Jūtos O.K. Sāpes plecā puslīdz izzudušas,
Vēstule no Dz. Viņi jaunā dzīvoklī un money, money – money!…
Arī man sadod (pelnīti!) par asti, ka vajag prast kārtīgāk rēķināt money! Uzrakstīju un atstāju zīmi Allenam – lai, ja aiziet, atstāj 7 dolāri Georgam par gas + elektr. Tā kā jau ir ½ ned. Virsū uz jaunu – tad godīgi būtu maksāt klāt arī īri – bet es neprasīju. Labi ja es dabūju tos 7.
Atbr. ar busu – lieldegunis rēķināja 12 centu ne 15 no slimnīcas. Tā tad arvien jāpanāk te līdz šopiņam, ja var, tad būs mazāk, bet tomēr, laikam tikai 12, ne mazāk. O.K.
Kā nopelnīt naudu. Dēliņš neliek iekšā manu stāstu? Vai nav labs? Garš?
Esot iekšā raksts par teātri – Rudz. neko nesapratusi! Skaidrs ka ne! Un citi – arī nē.
Sestdien sievu sanāksme ar kūkām un gaļām un dzērienu – ko citu var saprast, ja daudz jau ko domāt par to? Tā tas ir. Tā tas ir.
Būšot man turpinājums otrā vēstulē, Dz. saka, tā varbūt būs rītu…
Piekt. 16 apr. 1971. 9.30 am.
Matus mazgāju, (krāsoju šur un tur, kā raibs sunītis…) pati ņēmos pa siltām dušām, veļu pamazgāju –
Sēžu gultā un tamborēju zilo Sallijas pončo. Taisni pēc mana lakata (violetā) parauga – un tā nav pārāk liela galvas lauzīšana.
Zilo dziju ņemu
Kā slēpdamies, lai kādas varas
Neliek kaut ko citu darīt,
Un aizadu
Aizeju kā zilos ceļos prom.
Šai dzijai dūmains mirdzums
Kā ziemas dienai, kad skropstīs sarma ķeras
Skursteņi laiž dūmus –
Taisnās strūklās
Saule zemu paliek
Aizplīvurota
Bālzelta ripa gar malu noripinās
Tāda diena pasakām der.
Mana dzija
Ziemeļos ilgi vairs nekavējas
Viņas zilumam tāds mirdzums ir
Kā olīvu koku zaļumam tas ir
Olīvkokiem tāds elpas pilns
Dzīvības pilns
Ilgu pilns mirdzums ir
Tāds nesatverams
Kas tepat ir
Un pazūd pāri kalnam,
Kā mūsu diena pazūd.
Zilo dziju aizadu
Kā ceļu kur putekļi mīksti.
Ēzelīšam ap mīkstām ausīm
Puika apliek rokas
Labinot lai neapstājas
Lai lielu klēpi labības
Nekārtīgi kas līdz zemei nokarājas
Un mazliet putekļos velkas
Tas paklausīgi nes
un mazliet putekļos
uz māju.
----––––––––––
Olīvkoku
Tu pieminēji olīvkokus
Un zemi sarkano
Paņēmi mani līdz
Savā ceļā Spānijā.
Simt jūdzēm oranždārzi
Tagad augļu briedumā
Tu saki
Tad tikko aizmetušies bij.
Vai ievēroji sausās upes?
Man gribējās tur bērnam būt.
Sest. 17. Apr. 10.30 am.
Nostrādājos atkal ar grīdu kopšanu. Visa šī dzīvošana te – mani sāk nospiest – jūtos nogurusi, vienmēr ‘uz pirkstgaliem’ – Šonakt Sallijai bijis slikts sapnis – vaidēja, klepoja tik ļoti, ka es pamodos. Tad bij ilga darīšanās – otrreiz cēlos un tēju vārīju. Es sāku nogurt – šī saaukstēšanās bij nākšanas dēļ un pēc tās neesmu vairs stipra. Ko darīt? Kā tikt vaļā? Gandrīz gribētu teikt – ardievu šeit. Sola slacksuitu? vai vēl 3 mēneši tas jāpelna? I don’t know. Sāk gribēties manas brīvības jo tomēr te nekā cita nevaru iegūt kā – maid. Nav tik daudz spēka lai tiktu tam pāri, tad ar mūziku – to ar vēl varētu – bet man jau ir rakstīšana. Un to arī vēl varētu – bet tas mans vakars? –
Jāizlasa Mdme Marquese de Sevigné vēstules
un Duc de Saint-Simeon (Luis de Rouvry) memories
par Lui 14 + 15 laiku!
Jālasa kritiski. Jāredz ko viņš aizstāv.
‘blue blood’
Viņš sauc Mdme. Maintenon – Ziemelis ‘The North’
Mdme Sevigné – the Suiffe
Nekas labs nav no viņas bijis, lai gan šī grāmata ko lasu par viņu ir tai labvēlīga – Peter de Polnay.
Fenelon – ‘Treatise of the Education of girls’
‘Telemaque’ – arī var palasīt.
Svēt. 18. 4. 71. 10 p.m.
Vakar ar dāmām, pie Helenas – salāmi + šķiņķis, zivs daudz sīpols, mērcē – (nevarēju nekādu zivi tur atrast…) kart. salāti. Kādi rīsi, ko nepagaršoju – galerts – (nekas sevišķs, to es varētu labāku un tā ir lēta un laba manta, jāatceras, vai rolled siv. krūts ar teļa pild!! To es varētu.)
Sēnītes – no tin, sagrieztas smalkāk un izmaisītas krējumā ar zaļiem sīpoliņiem – ļoti garšīgas.
Pild. olīvas – very special ar mandeļu pild.
Skābi gurķi – mājas, ļoti labi.
Tomāti – OK.
Saldais – ābolu krēms ‘ābolu sniegs’ ar 2 zemenēm virsū.
Rauga cepumi tik ļoti smalki un labi – ne speķa rauši bet citi, biezp. maiz. – viegli maigi.
Rieksti, konfektes, tab[..]ņi – sā[..]
Pirmd. 19.4.71
Vakar Sall. teica iedzersim viskiju (uz TV dzēra) un es katrai no mums ielēju kādu labu ēdamkaroti un ūdeni, sev piepilināju citronu – bet bij riebīgs un galvā vienā vietā sāp.
Te ir tāds vējš no loga ka mati iet pa gaisu. Kā te sēdēt un strādāt? Nevar.
Mani pārņēmis liels strādāšanas gars – bet tikai ar patīkamām lietām – lasīt, tamborēt (!), varbūt spēlēt arī – bet uz rakstīšanu – bailes!
Tomēr – negribu iet nekur, tik sēdēt mājā un kaut ko darīt.
Tamborēju kamēr – līks palieku. Tik ātri nemaz neiet kā citi domā, kas šad un tad redz ka es to daru –
Otrdiena 20.4.71
Rudz. aizveda uz izstādi –
Paliku lejā līdz 3.40 buss. Uztaisīju tur steika gabalu + choko, lai nav badā te jāmirst ar chicken soupu…
Gribās strādāt – tikai nevar pieķerties. Nepaprasīju R. tel num.
Lejā – nekā pastā.
Trešd. 21.4.71.
Auksts – saule un vējš.
Vai no tamborēšanas saliecoties – sirds nogursi. Un aukstais laiks pārsteidzis mani galīgi nesagatavotu ziemai. Nezinu ko uzģērbt lai nenosaltu. Mēteli, kādu nekādu vajadzētu. Un – slacks.
Vakar Sallija iedeva $20 – slakām vai – kam es gribu. Kleitu vai, ko lai pērku. Nu – varētu arī kopā ar Ineses sūtīto naudu – nopirkt kaut ko labu, kas ilgi turas. Slaks vajadzētu, bet varbūt ne tos modernos slaksuits – kas nezin vai man piestāvēs.
Jā, O.K., bet ej nu viens un pliks un šopij tanī vējā! Ko vilkt virsū ejot?
Svētd. 25 apr.
Patons
Sallij. Poncho
8 balls Azalea

Vai es atzīmēju, ka te, (kad ‘tante’ aizbrauca) fridžā, sviesta un siera nodaļā, bij sviestpapīrī ietīts gabals margarīna?
Es to teicu Thorton kdzei.
Viņa – teica domājusi tas varbūt sviests – tāds dzeltenāks sviests.
Es – teicu tas margarīns.
Tikai nezinu kas par marg. – galda vai vārīšanas –
Viņa beidzot teica –
Tas ‘Miracle’
Otrs gabals bija savā marg. papīrā, frīzerī.
Tad, uz virtuv. durvju kloķa ilgi karājās vecs melns zīda vakara mētelis un zīda (ļoti extra lepns zīds, krokots svītrots) kleita, veca.
Es necēlu ne ausu. Lai karājas.
Pēc kādas nedēļas pazuda.
Sallija vienu dienu, runājot par slaks – teica – viņai viens ‘tops’ – es to varot ņemt ja gribot. Skapī.
Atradām – netīra, novalkāta zelta brokāta blūze. Droši vien neiztīrāmiem plankumiem priekšā.
Es tos – parādīju.
Teicu – man tas par mazu un man tāds vispār neder. Iekāru atpakaļ.
Te jāuzmanās. Ja gribi Tevi ‘samaksās’ ar vecām panckām.
Tāpat kā ar to nakts kreklu bez oderes kas jau bijis ‘iepakots dāvanai.’
Tad turpat pēc tam Sallija teica lai atvelk kumodes atvilknē – tur esot viņas dzejas. Paku pakām mašīnrakstītā glīti, ar visu parakstu – vieglas bērnu un aprakstu dzejiņas.
Sallija sāka runāt (prasīt, eksaminēt?) kā brīvā panta dzeju var atšķirt no prozas. Es kaut ko teicu – un viņa ar smīniņu teica, ar to nepietiek, tas vēl neko neizsaka – un tā mēs runājām un es ne ‘fightījot’ – bet aizstāvot lietu, runāju, ko domāju, ko zināju, tāpat arī par viņas dzeju – bez nekādiem ach un och! Kas patika labāk to teicu – lasot meklēju pēc kāda savdabīga, īsta, sirsnīga izteiciena. Bij daži ok, bet bieži izbrauc – tukšumā.
843279 Rudzate kundze.
Man pielipa mitra zemes pika
Pie kājas
(Sānielā kur gāju
Ceļ jaunu trotuāru)
Es noliecos
Un zeme man uzpūta
Savu dvašu.
Ilgi nebija uzmīts
Valgai velēnai
Tāds zināms drošs tuvums
Tāda paļaušanās.
Kur, kad pēdējo reizi
Pretī cēlās
Atvērtas velēnas
Valgs spīdums,
Piebalgā?
Ak ne tik sen, ne tik tālu.
Lēni liku soļus
Buldozera atvērtā
Zemes vaigā.
Kad būs jāšķiras, būs jāaiziet
Visvairāk žēl būs šī tava vaiga...
Zeme, šī tava
Kur jāaiziet?
Vai... vai Tu būsi man
Tad laba un maiga?...
1.58 .24 .15 .15 . 8 .20 ––– 2.40
Rudens diena
Apsēs drebēšana...
Vai Tev neliekas
Apsēm mēness pieder
Dienā sirpis bāls
Naktī gaismas skaņu arkādes
Melnas ēnas
Ceļš kur aizlavīties
Dienai izbēgot
– noslēpties.
Piektdiena 30. aprīlis.
Sallijas pončo nobeigts, uzkārts uz pakaramā viņai pretī uz skapja, izskatās labi. 4 pērlīgas pogas. Viņa prasīja arī kiss – un es ienesot pončo viņai domāju, vai man būtu jādod a kiss?
Rudens diena
Apsēs drebēšana...
Vai tev neliekas
Ka apsēm mēness piestāv?
Viņu slaidums tikties kāro
Viņu lapās vienoties ar stariem
Mēness spoguļojās
Un ielām lejā
Paslēpšanas
no

