Marts 1971 (Ķikure/Kikure)

Pirmdiena, 1 marts, 8 a.m.

Labāks prāts – Īrnieki aizgāja darbā kā pulksteņi un ka viņi nav mājās – tā man māja atkal vairāk pēc mājas… Durvis nu gan vaļā un virtuvē gaisma – bet es jau tūlīt ceļos un kad būs vieni – iemācīsies!

Cilvēks gan ir bara dzīvnieks, vairāk kā tas domā. Vakar Georg changed his mind – negāja uz klubu, bet palasīja un aizgāja gulēt. Un es – lai gan es nevarēju izjust vientulību (ciest no tā un meklēt savā darbā mierinājumu) es jutos labi, tas ir – pareizi. Un viņš droši vien tāpat – skrien uz to clubu jauniem līdz, tāpēc ka baidās būs viens, bet kad redz – citi arī ir vieni – tad O.K.
Cik labi ka tīri cilvēki, cik var redzēt vecais sevišķi, un – nesmēķē. Pavisam cita jušanās.
Nu jāpiepērk šis un tas un jātup vēl pie Godo pārrakstīšanas.

10.30 am. No mail. Bet ir – pasta streiks. Laikam ies 6 nedēļas…

Nepatīk darīt neko – tik ārā vien acis lūr. Nezin kur? Tomēr ejot iepirkties, pa brīvo trotuāru te, ar smaržīgām zālēm, krūmiem apkārt, ar mājām un mākoņiem, bez kādas vainas kas spiestu – jūtos brīdi ļoti labi, nebēdīgi – brīdi pašūpots tikai no tā, ka eksistē un patreiz tev nekas liels nekaiš. Tagad jau pazudusi tā sajūta. Jo – jā, ko? Nekā.
Jāķeras pie ceļojuma piezīmēm, bet trūkst atzīmēto faktu. Vēl vienmēr jākrāmējas arī ar Godo.

Bet – uz faktiem visi balsta savas ceļojuma piezīmes – un trūkst faktu – To, uz kā visi ceļotāji balsta savas piezīmes (mazākais, te latv. avīzē) un tas ir – tikai uz notiekošiem faktiem un tas – ir garlaicīgi. Baiba Kreišmane raksta jaukāk sirsnīgi, bērnišķīgi, silti, liekot sevi tur klāt ko satiek kas notiek ap viņu ceļojumā.

Jūra šodien piespraudusi
Sev vienu vienīgu lielu mākoņu rozi
Baltu pie zila
Tradicionāli
Bet nevainojami
Jauki, eleganti
Mierīga, apvaldīta
Labām manierēm
Tik nepiespiesta viņas uzvešanās
Vasarīgi mīļa
Brīva, aicinoša
Smaidīga, saprotoša
Īsta dāma
Maiga sieviete
Madonnas tips – 
Jūra
Ar mākoņu rozi
Vasara.
Būs bērni ilgi peldējušies
Un zvejnieki vilkuši daudz zivju.

5 p.m. Pārnācu no jūras, zvejnieku ostā paņēmu zivis, bet Georgs ielūdza ‘uz tea’, Allens nākšot vēlu, vakariņas sagatavotas. O.K.
Jūrmalā – aizbēgu no piedzīvojuma. Gulēju un skatījos uz jūru, kāds jauns gaišmatis no labās puses nāca uz jūru – bet skatījās uz mani ar tādu jocīgu, kaut kā brēcošu smaidu – viņš gāja uz ūdens pusi un it kā gribēja un it kā negribēja iet. Pēc brīža viņš bij izpeldējies un neredzēju kā – nogūlies smiltīs man kreisā pusē pretī soļus 10 nost. Smiltīs un rokas pār galvu un seju – un tā viņš tur ‘mocījās’ un izskatījās ka viņš ir sex sick – Es biju lasījusi kādu jocīgu grāmatu šodien, ko te atradu – ‘Franču Dekamerons’ apmēram – un tur ir pilns ar tādām lietām – es viņu ‘sapratu’. Un liekas – nu jā, es iegāju izpeldēties, viņš arī iegāja – un tur mēs viļņos sasmaidījāmies, ne no šā ne no tā. No krasta gājām reizē ūdenī. Tad viņš iepeldēja dziļāk un es žvikt izlavījos krastā un prom uz ģērbtuvi. Un ģērbtuvē ģērbos ilgi un pamatīgi – ar visām dušām. Bet iznākot, nezin kādēļ, man likās, ka viņš varētu mani meklēt – un tiešām viņš gāja pa celiņu man iepriekš, nogāja pie krasta pirms smiltīm – un skatījās un meklēja pamatīgi – un tur, un tā lieta, meklēšana, skatīšanās pēc manis – viņš vēl gaidīja zem palmām, roku pār acīm pret sauli, slaids stāvs – tīkama parādība, bija man aizraujoša – lai arī es zinu kādēļ – bet tas nemaz nav tik maz!… Bet es lejā pa liedagu, prom uz zivju ostu. – Viņš neredzēja, pēc laba gabala es atskatījos, viņš vēl skatījās uz jūru, tad griezās prom un pamanīja mani. Viņš sekoja – es visu laiku arī to nebiju pamanījusi. Viņš sēd. uz sola un gaidīja mani iznākam – es izšmaucu no veikala un nogāju pa otru pusi – bet viņš atkal bij pamanījis – man nebij dūšas doties rokā – tikai parunāt, bet man bij kauns no sava vecuma, ne no kā cita – es būtu varējusi pasmieties brīdi par visu – bet es pie ģērbt. pārgāju ielai – un atbēgu mājās –

Bija žēl viņu tā atstāt – redzēju ka viņš apsēdās solā un gaidīja bet no zivju ostas ir ceļš tālāk un iela kas atved pilsētā pa citu ceļu. Ko es ar viņu varētu iesākt? Piedzīvojumu meklētājs – tāds ir tas neglaimojošais vārds. Mēs visi tādi esam. Jā, bija mazliet žēl nemesties viņa piedzīvojumu meklēšanas stilā. Bet katram savi ceļi, par labu vai ļaunu… …Ak, kad viņš tur roku pār acīm, taisns stāvēja un pētīja un meklēja mani tas bija tā, kā tam jābūt, tas bija pavisam lieliski… (Resnais jugoslāvs man to pat darīja – bet tas man likās šausmīgi…)

Un vecais ar pīpi – ko satieku uz ielas šad tad –šorīt gāja garām, kad biju pie past. kast. un – sveicināja. Tas jauks vecītis. Tas man būtu piemērotāks, ja viņš sveicinātu. Man trūkst cilvēku, vīrieša cilvēka, kas dotu mazliet stingrības dzīvei.

Too much talk ar Georgu pie vakariņām. Es vienmēr piebalsoju, pieskaņojos, izpatīku, not too good tā darīt, vēlāk nevar atdabūt distance, jāskatās ka viņi te manu vārdu respektē un nedzīvo pār mēru brīvi pa visu māju. Ko gan viņi var izdarīt – atstāj vienmēr durvis vaļā, kad aiziet, atstāj gaismas neizslēgtas… Nu tas vēl maza bēda. Pieradīs, mazliet rūpēties par savām gaitām.

Man nav prāta – tas izskatījās skaisti ka tas (jāsaka, kāds tas bij) jaunais cilvēks izstiepies, taisns skatījās un meklēja mani. Tas man likās kā no aizgājušās dzīves, nebijušās dzīves, grāmatas, vai kā. Bet tas bij skaisti – ka kāds stāv un meklē ar skatu. Ko? Grey, plump, little… – Terrible! I have to say. Viņam es biju wooman, tomēr – wooman. Un man tas glaimo un liekas pareizi lai cik neiespējami. Poor old me! No rīta, tas vecais sveicinot – man arī glaimoja, es jau biju vēlējusies ar viņu iepazīties – viņš tāds gaišs vecītis liekas. Bet, es nezinu vai viņš man novaldītu. Mazākais ja viņam būtu mašīna, viņš staigā – un tas ir labi. Bet parasti tie kam ir mašīna, vairs nestaigā – un tas nav labi.

Es nekā nevaru padarīt – miegs nāk pēc jūras un iešanas. Bezgala nāk miegs un no rīta nenāks, bet tad nevarēs tipwriteri lietot trokšņa dēļ. Tur Mt Keira es varbūt varēšu – nezin vai tur skanēs cauri. Bet tur nebūs jūra, kas uzmudina celties. Kalns mazliet tur logā. Mt Keira!

Otrdiena, 2 marts 12 noon.

Apmācies. Ko ar jūru?
Vēstule no In. un Laim. Vēstule no Jaša un Almas. Ata mamma viesojas Austrālijā. Ko varētu aizsūtīt? Laikam neko. Noadīts nekas nav. Nauda Guntai derētu. Pašiem tiem, kas ciemojas, vienmēr pilnas rokas sava vedamā. Inese atsūtījusi naudu mētelim un kleitai. Nevajadzēja to. Bet tā nu ir. Es būt varējusi iztikt. Protams – es varētu vairāk un izšķērdīgāk to izlietot, un tas nāktu manai personai par labu, bet es to nedarīšu. Laikam aiz kādos gados ieaudzināta skopuma, apdomības, krāšanas – lielākām lietām… Kam? Ne jau mājas pirkšanai. Ha ha.
Slinkoju – norakstīju vēstuli atkal Inesei.
Ko ar jūru šodien? Silts, bet nav saules, mākoņi velkas pa zemi…
Inese ar to draudzeni, kundzi taisās vasarā braukt uz Eiropu – grand!
Laimons uz – Alasku, vai ar to kungu, vai viens – tikpat – grand! Inesei jau uz Eiropu noteikti būtu jābrauc – Dzidra taču arī jāsatiek. Kur lai es rauju naudu to join in? Hm? Ja būtu māka, izspiestu vai no Sallijas, vai!

4.15 Biju bankā – ‘noguldīju’ atsūtītos $50 un – uz jūru. Tur briesmīgs vējš, beachs atklāts bet viens vienīgs cilvēks – tas ar to būdu. Un viena paresna meitene, gaidīja tāpat kā es nezin ko. Vakardienu! Jā, to es pārāk bieži gaidu. Vakar bij bailes – šodien nav no kā baidīties. Biju laikam arī par agru – jo galu galā – tikai uz šo laiku tur biju vakar un tagad jau ilgi esmu mājas. Un vēl nav tik vēls kā vakar. Veselu stundu vai vairāk – agrāk. Bet daudz labāks laiks gan neizskatās – tomēr varbūt saulaināks, kā tad, kad biju… Tā tad – katru dienu māte raušus cep… To vajadzēja zināt. Bet…
Kā varētu iztaisīt naudu – un braukt uz Eiropu? Trakā!

5 p.m. Darbs neveicas. Vienmēr jaucos citu darīšanās. Allenam nav vakariņu, jo Georgs nav pārnācis mājās. Bet – es vienmēr visus gribu ēdināt, ka tikai kāds necieš badu! Bet – to jau es nevaru atļauties…

7 p.m. Lietus! Līst gluži kārtīgi. Ielā šņāc ūdens zem riepām. Beidzot šie taisa savas vakariņas (Georgs pārnācis) un es varu darīt savu darbu, pārrakstu kādu lapu no Godo. 6 l.p.p. šodien – bet tomēr neiet uz priekšu. Jātiek cauri, ātrāk! Lai domas dzīvas citam. Cik žēl, ka nerakstīju visus sīkumus ceļojumā kā no sākuma, ko nozaga! – Par Francijas pilīm – tik daudz kas izkūpējis no atmiņas – tik daudz viņu bija – noguru, vajadzēja rakstīt… Bet – jādomā ko rakstīt par pilīm Francijā, ko Zariņš lūdz. Jāskata cauri ceļojuma piezīmes. – par pilīm un rakstniekiem.

8.30 pm. Lietus piegāza pilnu verandu. Līst ārkārtīgi. Skaisti uz Ineses vēstuli paskatīties, visa ar markām, konverts no Dziesmu svētkiem, ar Latv. Filatēlistu izstādes zīmogu un 7 markām. Kā līst! Kā līst. Un vējš pūš no nezināmām šķirbām un spraugām…

Trešdiena, 3. marts, 2 p.m.

Saule, vēsāks vējš. Vakar vakarā nogāza lietus.
Sameklēju piezīmes par Lauras pilīm – jāpiespiežas rakstīt Zar. kgam un nevaru piespiesties. Cik jocīgs vārds – piespiesties… ieieie. Atradu arī dzejas – kas sūtītas Melb. Rakstn. dienām.

Sidorenko kdz. atnesa 2 melnas (gandrīz) un 1 baltu dāliju. Sestdien pie Rudz. kdzes – ‘partija’. Tā tad – šodien viņa atkl neatnāks uz stundu. Domāju – pēc dzied. Mt. Keirā būs te. Silly ass – nevaru ne dzīvot ne mirt… Matus sakārtoju. Uz Salliju varbūt rītu jāiet. Eiropa nāk un nāk prātā. Galva tik dumja, ka varētu ticēt, ka vēl reiz braukšu. Bet nauda ‘izplakarēta’, iekrāts nekas. Kā es to būtu varējusi?

8. p.m. Jāraksta ceļojuma piezīmes – jāsūta Zariņam. Domāju – tas būs viegli. Bet vārdi nenāk. Vārdi nāk pavisam par kaut ko citu.
Tikko atnāca Allena draugs (nezinu vārda), ienāca virtuvē kur es uzliku tēju vārīties (sev ne viņiem – bet jācienā tad arī). Uzpucējies, kā Puškina laika dendijs. Kad viņš tur stāvēja blakām Georgam, es pirmo reizi sapratu – kas tas ir jauns cilvēks un vecāks cilvēks. Lai arī Georgs it jautri smējās, viņš bija kā pelniem nokaisīts blakām otram, kas ir kā piebriedis auglis, plīst no veselības, tik ļoti zaļoksnis. Bet viņš varbūt saplaks neizskatīgāk kā Georgs, būs resns. Bet kas būs – tas vienalga. Tas kas ir, tas ir.

Ceturtdiena, 4. marts, 7.30 a.m.

Vējš gar visām sienām, pavēss. Slinkums nezin kā kārošana. Darbi rakstīšanā, liekas grūti. Kaut būtu vēstule no Dzid. Un kaut būtu kāds spēks, kas mani saturētu uz vietas un es varētu strādāt. Tagad liekas, ka kaut ko darot es nedaru neko un nokavēju pēdējās minūtes. Un – nezinu kur skriet lai es nenokavētu.

10 p.m.

Vēstule no Freija kdzes. Laba. Rakstīju atbildi. Nav nosūtīta. Atnāca Keith – svētdien ap 10 a.m. viņi grib mani izbraukumā uz Kangaroowaley. MAN JĀGĀDĀ ĒDAMAIS. Nopirku billy can, grilleri, 6 čopus. Piknik food… Jāpērk vēl desas, maize. Ne jau par smalku!

Piekt. 5 marts. 7 p.m.

Viss labā kartībā ar – saprašanos – Rudzata kundze atnāca mīļa – es domāju viņa apvainota. Sally ļoti mani lielījusi etc. Bet R.k. domā ka man mazākais 12 dolāri nedēļā jāpelna un faktiski – es arī tā apm. domāju, bet – tā nu tas bij piedāvāts bez kā – un tā it kā pieņemts. Redzēs, ko varēs darīt pirmdien runājot. O.K.

Rītu 4 man atbrauks pakaļ – mēģināsim dziedāt, taisīt kādu trio, kvartetu, duetu vai ko… Patiesi – lai nu šās jodlerē – mūsu dziesmiņas arī varētu glīti izkārtot – bet jāpadomā. Modernums jāliek veco uzsverot, jo ne jau tā tauta dziedāja, kā tās tika dziedātas uz skatuves – un kā tagad solistes dzied. Vienkāršāk, ritmiskāk, citā izteiksmē monotoni lokot un jautri lokot, gavilējot. Ja mums izdotos sagatavot mazu programmu? 6 dziesmas mazākais vajaga. 3 drūmas, 3 jautras. Visvecās meldijas.
Un tad?
Dziedāt – un plus dejotāji?! Un tad?
Kā ar ainām no darbiem? Cilvēka dzīve dziesmās?
Banāli?

Sestdiena, 6 marts. 2 p.m.

Nosūtīju Dz. vēstuli.
Viss sapirkts rītam – chopi, desas, siers, maize, sviests.
4 p.m. nāks Rudz. kdze – vedīs uz saviesīgo dzīvi. Rītu uz kangaroowaley – Hm – sabiedriskā dzīve nesaskan ar nopietnu darbu. Un darbs neveicās, nerādās bez tās, so what?

3 p.m. Māja nekārtīga, bet arī tad maz laika sev. Mazās meitenes no lejas dzīvokļa, visas kā spārnos – nāk augšā, slaistās ap klavierēm – lai Allenam rādītos. Bet – tas patreiz aizbrauca. Ka tik netop kautrīgas un nepārtrauc mūzikas stundas. Bet ja gribēs nākt augšā – būs vien jāmācās spēlēt un varbūt labāk, labāk – ja gribēs izrādīties arī ar spēlēšanu, kā tas pienāktos… Vai te viņas netaisīs uzbrukumus, kad es būšu Mt. Keirā? Žēl – šo istabu nevar aizslēgt. Allens arī – aizbrauc uz Sidneju, logu atstāj vaļā – jauniem zeļļiem tas laikam neiet galvā kā jādzīvo, jo paša recordplayers pagrābjams no loga ne minūtes laikā.

Šodien nodevu otras koķenes pazolēt. Šīs – vecās tādas pasmagas, nepierastas tagad – lai gan visu Eiropu izstaigājušas – Parīzi, Romu, Madridi!!! Kaut kā ievalkāsies un lai ir ērtas – tās sataisīt maksās $5. Bet jaunas ir dārgākas $9. – atkal neiztikšu ar 10 nedēļā. Bet pirkumi…

Tur ejot ārā no kurpnieka, aiz manis pie sienas stāvēja kāds cilvēks – un acumirklī es to nepazinu, lai gan nopētīju, un atskatījos, tā muguru vēl – bij varbūt tas jūrmalas ‘nelaimīgais’. Varbūt viņam ir neglīta seja. Ātri izejot – neko nespēju aptvert un apskatīt. Varēju pastāties kaut kur pagaidīt – aizšāvos tālu – tad nācu tur atpakaļ – neredzēju vairs.

Svētdiena, 7 marts, 1971. 10 am.

Gatavs piknikam. Slacks + jumper. Silts jau – bet cita ērta nav, un ir piemācies mazliet.
Vakar pie dāmām dziedāšana neiznāca tā, kā domāts. Bet var iznākt – citādi: visai grupai. Es domāju – kaut ko smalku, modernu – bet tam vajag liela spēka man – lai to masu veidotu. Es varētu pavadīt – gatavām dziedātājām. Te tomēr – grupu var labi iztaisīt. Tikai – citas notis – etc. Otrās balss notis vajag. Un – klavieres tikai mācīšanai. Pavadījuma grupai nevajag.

Vakar Allen draugs ieskrēja – pirms Rudz. nāca – meklēja kur Allens, bet sarka vien. Tas ir trakākais, veselākais zellis kāds redzēts, sprāgst no veselības un smiekliem. Viņš te kaut kur netālu – kāzās! Nu – bij atskrējis apsvērt – kur un kā! – Sorry tādā neizdevīgā reizē.

6 p.m. Bija skaists brauciens pa Kangaroowaley. Mākoņi, zaļa pasaule, mazliet lietus – Kangaroowaley’ā bieži līstot. Un atkal saule. Labi ka paņēmu mazliet sausus koka gabaliņus līdz (kādreiz te atnesti no jūras) bija viegli iekurināt ugunskuru. Šķīvju (papīra) varēja būt lielāki, bet biju iedomājusies, ka viņi tāpat kā šveicieši – ņems visu pirkstos… Tas piknikā pieklājas, tāpat kā ēst melni apdegušas desiņas, čopus, kartupeļus, Ida sagrauzdēja maizi rūgten rūgtu. Mājās neviens tā neēstu – bet zaļā pļavā citādi ēst nebūtu nekas. Anyway – varēju jau kādus slātus sataisīt – tomato sose neēda. K. gan apēda abus green pepper – ta kā viņam kaut kas tika arī. Sieru arī mazliet ēda ar biskvītiem. Grillers labs un billijs labs, tikai šķīvji jāņem otrreiz lielie (papīra man bij). Skaists tilts, tur citi arī upē peldējās. Tepat 45 mailes – un kur skaistais Belmore waterfals!

Turp uz Kiamu, Nowru – pirms Nowras nogriezāmies uz Kangaroo waley. Rakstīts 15 mailes, bet bij ļoti slikts ceļš – lai gan tur tiešām skaists! Tad vēlāk tas uziet uz lielo ceļu kur atpakaļ uz Nowru ir 10 mailes – uz priekšu tūlīt drīz Kang.val. miests un upe. Vēlāk uz Belmore ūdens kritumu, un no tā atkal tālāk drīz vien zīme uz Albion park un Wollong. tad atpakaļ trakais nobrauciens pa Macquiry pass uz Alb. P. Esot turpat arī Macquary falls kaut kur ceļš no Belmore falls uziet uz tā ceļa kas nāk no Goulburne, kur mēs ar Idu braucām. Bij labs riņķis – skaista apkārtne, skaistas debesis. Uz Macquiry Falls neiegriezāmies.
Aiz Alb. Park (no šejienes) tūlīt pēc nobrauciena drīz, no šejienes kreisā ceļa pusē Tu…?
Toolimbā, vāciešu krodziņā dzērām tēju. Tur – man šķiet, un droši, redzēju Grabovski. Pēc cik gadiem? Deviņpadsmit? Maigas acis, viegli sirms, glīts vēl joprojām.

Viņš vēroja. Bet – es jutos šķība greiza – mati salija – un nezināju kā īsti darīt – iet runāt, smaidīt vai teikt ko? Varēju likties pazīstama – viņš būtu sveicinājis – bet ar manu ‘ganību’ – grūti ko izvest. Es nedevos pazīstama. Būtu gara iepazīstināšana ar Keith un Dave. Keith kļūtu skābs… Varētu kļūt neaprēķināms – kad mierā tad labi, bet tikko kāds uztraukums, tā nezin ko runā un dara. Tā – es labāk nelikos īsti pazīstama. Var jau būt arī ka nebija – bet liekas tomēr, ka bija. Te man šad tad ir ienācis prātā, ka viņu varētu satikt. Viņš droši vien brauc tāpat kā agrāk, viņš citiem pie galda rādīja, ka miegs pie stūres nāk virsū… O.K. Citos apstākļos labprāt būtu ar viņu parunājusies. Gandrīz izskatījās pēc vieninieka.

Un mani baida mani uzdevumi! Viss ko esmu uzņēmusies – vai es nevarēju labāk palikt mierā kur biju? Kādēļ es iesāku domāt un darīties par sava vakara lietu? Vai es nevarēju palikt klusā mierā? Nē, tās grāmatas dēļ satrakojos un nu – cik tas būs grūt, un kas no tā iznāks? Gulbergs domāja – nopelnīšu. Kā? Nekas tur nebūt. Es nu reiz neesmu tā sabiedriskā dāma. Ne arī gudru runu dāma. Es varu uzrakstīt – ok. Bet neko citu. Ak, ka man ir cilvēki apkārt – tie vienmēr var mani ierunāt uz lietām, kas tad vēlāk jāvelk kā krusts. Bet – jāsāk būs šī nedēļa visā spēkā. Un īsto rakstīšanu tas atkal nomāks. Un viens vien arī nevar rakstīt un vecā dziesma – iet te man atkal vaļā.
Brauciena skaistums, un nepareizums mani šovakar satraucis, neveru, nevaru nekā apjaust. Bet – kā būs, to darbu sākt? Redzēs! Tas viss…

Pirmdiena, 8 marts. 9 am.

Mazgāju veļu, matus, kleitu, ko iet uz Miss Carr – bija saule, uznāca lietus. Sīkumi atkal visu ņem – laiku un nogurdina. Kā es varēšu savilkt galus kopā pie Carr? visas dāmas domā – prasi naudu! Bet ja pašām kur būtu jāizdod par kādu pakalpojumu – tad – cita valoda. Ja es tur dzīvoju – tad man tur būtu jādzīvo ‘ar visu dzīvokli’ – bet kā? Te arī – kamēr šie iekšā – tomēr nav nekā no tās dzīves kas man te bija. Visu laiku kā ‘uz adatām’. Un – nav ļauni – bet. Nu – kādu laiku jāvelk – jo naudas es nemāku nopelnīt citādi. Bad gara stāvoklis.

Liela ‘nepareizi darīšanas’ sajūta. Tādēļ ka mokos ar dzīvošanas kāri un sīkumiem un nevaru visu izgludināt – ne dzīvošanai ne strādāšanai.

Un es esmu apsolījusies iet pie Sallijas – visas latv. dāmas domā ka man jāprasa nauda, (12 dol. nedēļā Rudz. kdze domā) – bet, ja es neprasīju pirmā dienā tur, kā es tagad varu prasīt. Vispār – kādēļ man bija jāapsolās? Man Sallija kaut kā patika, man bija žēl viņas, gribējās apliecināt – ka viņa tikpat vērtīga, tikpat liela personība kā visi citi, lai arī viņai jāsēd savā krēslā visu mūžu. Man liekas, ka viņai ir līdz kaklam just to, ka uz viņu skatās kā uz nevarīgu – lai arī viņa tāda ir. Nepatīk tas, ko esmu uzņēmusies darīt. Vai es 100 reizes neesmu sev teikusi – neaizraujies ar sabiedriskām lietām. Atturies no labiem uzdevumiem. Bet nē… Nu – ok tad…

Miegs, miegs
Guļamistabas plašumā vērš,
Miegs ievelkas, ieslīd zem slīddurvīm
Nav slieksni jāpārkāpj
Iesēžas kaktos siltos
Izpolsterētos,
Atzveltņos.
Ieradums apsveic to
Ērtība noglauda,
Miers – piever aci – lai!
Čaklība labā bite, nes nes
Labestībai
       Pārticībai
               Greznībai zemi klanoties,
Ienākt lūdz
Sēdina, godina, daudzina...
Bēdz,
Nedod ne mazo pirkstiņu
Drebinies, salsti – 
Neaizmiedz. 

Man trūkst Dzidras. Man gribās satikt, redzēt Inesi. Man grūt vienai, un es nezinu kā būtu ar viņu kopā, ja es nebūtu patstāvīga. Bet es neprotu pelnīt, izplēst kaut ko šodien. Kā?

4 p.m. Silts. Veļa sausa. Beachs nokavēts.

Biju pie Carr jkdzes. Neizdevās neko izplēst, neko norunāt – viņa „maksās man pa dolāram, ja es vēl ko citu darīšu” – tāpat kā tām citām girls! Anyway – … Solījusies esmu – iešu, cik ilgi to redzēs. Tur savu darbu nevarēs. Nekāda liela iekšā strādāšana tur nebūs. Bet – pakustēšos. Redzēsim. Varbūt ka būs grūti – domāt! Bet – jāpamēģina. Turp gribēju gandrīz ņemt busu, tas apstājās uz crossinga augšā – es atskatījos – bet soļoju prom. Satiku busu nākam no augšas jau labu gabalu augšā. Lejā buss gaidīja pie Allen ielas stūra – nezin vai tad tur ir gala punkts? Varbūt . Bija Sweetys. Aizmirsu paraut šņori – visur kāds kāpa iekšā, ārā – bet pie hospitāla neviens. Labi vien bija – nobraucu līdz Picadilli šo to iepirkt. Tā tad – Sweety mani noķēra – haha, nogrāba D no priekšas. D. nav redzēts. Varbūt tagad brauca garām, kad gāju pēc veļas.
Viens lūrēja sāņš – otrs brauca tieši. Abi bij kā D.

Nopirku gossomer un Baby Shampoo.
Trešdien jau jāiet augšā. O.K. Tipīt es varēšu, un nav daudz vēl ko tipīt. Buss maksā 15 c. tas par daudz lai katru dienu brauktu.
Tas ir jocīgi – kādēļ pirmo reizi ņemot busu no jaunās vietas – taisni Sweetijs tur ir?
Es nevaru nekā strādāt. Man bailes no tām gudrām lietām, kas jāraksta.
Puslīdz noskaidrojies, dzedrs vakars. Būtu jāaiziet uz kino. Bet – nevarēšu gulēt pēc tam.

8.30. 3 lapas Godo pārrakstīju.

Tagad man žēl, ka es biju tik neredzīga pret Sweetiju. Viņš tā cēla galvu meklēt spogulī – vai es kāpšu ārā – es neskatījos. Biju samulsusi no visa. Viņš jau bij tik uzticīgs un labs, galu galā!… Nu – laika būs tagad. Būs jābraukā.

Trešdiena 10. marts. 6.15 am.

O, Jaša dzimš. diena! Nu gan aizmirsu!
Vakar atnāca Mr. Carr – man nav jāiet šodien, bet piektdien – pickīs up –
Vakar – peldējos. Šonakt (teļš aizvests) gulēju ilgi un labi. Bet sapnis bij savāds – lasīju kristāla ogas, kas bija izbērtas zemē mežā – pilns mežs, lielākas un mazākas – maksājot $1 gabalā – man jau bija 2000? – It kā In. un Dz. arī lasīja.
Labi ir, ka man vēl nav jāiet, 2 dienas pastrādāšu un papeldēšos pa vecam. Laiks tāds puslīdz – vēlīgs. Allens aiziet. Jāsāk dienu

7.30. Mani rakstāmie raksti nu kauj jau mani nost. Tāds smagums virsū, ka nezini kur līst. Un liekas – man būtu kāds, ar ko par to lietu parunāt, paprasīt padomu – bet nav. ‘Viela’ stāv kā putra priekšā, nezini ko un kā sākt. Laikam – tikai jāsāk? Bet – bet!

10.30. Vēstule, laba, no Dz + Clives no Francijas [left], 5 nedēļas atvaļinājumā – ceļo! Un mans sapnis ar skaidrajām kristāla ogām ir bijis varbūt tā ledus atspīdums, par ko Dz. raksta savā vēstulē Francijas rītā un sniegs Anglijā, ziemsvētkos, kas ir uz atsūtītām fotogrāfijām! Cik labi! Cik es varētu būt laimīga un varbūt arī produktīva darbā – rakstos, ja nebūtu uzdevums gudri muldēt slavu ‘absurdajam’ teātrim!

7.30 pm. Biju pie jūras. Nesu jūrai savu prieku. Dzeltena veča piesitās un runāja pasauli ārā ar mani uz sola. Paresnais tips, kas vakar un laikam arī agrāk nolūrēja, kas strādā ģērbtuves shopā, ko liela meitene sauca – dad – vakar, šodien mani sveicināja – bet jāsaka – es to at[.]dēju laikam, nenovēršot skatu, kad viņš skatīja manu pienākšanu. Negribējās ģērbties – nepeldējos. Tagad karsti.

Šiem te rītā nāks TV. – jau laikam plāno – likt te lielā istabā. Uzkraut man – lietot šo istabu kad patīk un iet savā gulēt kad patīk. Izrādās vairs nav cilvēku, kas var dzīvot vienā istabā – bet kas tomēr izvēlas vienu istabu lētuma dēļ. Es noraidīju TV. – Es to nevarētu panest. Abiem istabas lielas diezgan – Georga istaba tukša! – lai liek iekšā – viņi jau neuzstājas – bet – tā bij domāts – te.

O.K. Es jau varbūt iešu uz to Allen street. Negribās ne domāt. Te arī tomēr – nav vairs manas mājas. Pa dienu vēl, bet vakaros – taprekorders bļauj visu laiku. Viens – man pašai te vajaga savu rakstāmgaldu – šai istabai jābūt vairāk darba istabai – tad būs labāk, bet sitting room – nebūs.
Dzidra uz foto ar ziemu atgādina man mammu, Dauziņ tanti arī – īsti ‘famīlijā’. Un tagad viņi jau 6 dienas ceļā pa Franciju.

Ceturt. 9.30 pm. {11.3.71}

Visa diena rūpēs par rakstu Absurd. t. – bij jau jābūt gatavam. Es to vienkārši – nedarīju. Tagad – grūt sasteigt. Un tomēr redzu – grūtums ir pārvarams kad sāk darīt. Tas atrisinās – nāk jēga, izdomāt bez piezīmju loģiskas kārtošanas – nevar. Tagad beidzot sāku saprast – ko pati saku, ko izrakstu no grāmatām, tas sāk palikt prātā – kad rakstu sastādu. Lasot vien, pat atzīmes taisot – nekur netiku. Nu cerams, nebūs par daudz vēlu. Nekāds labais raksts nebūs – bet varbūt pietiekams, garu jau nevajag. Bet bikses trīc gan. Un visa tā Carr’as lieta tagad pilnīgi uz kaula. Nu redzēs – rītu no rīta jāstrādā gatavs raksts. Šorīt lielu veļu izmazgāju – vecās iekrājušās lietas, vēl palika. Tas nekas, to paveikšu kad atnākšu.

Neceru ka braukšu uz Sidneju. Nav ko vilkt virsū arī, un frizūra,… Lai paliek atkal – lai paliek! Šoreiz tā Carr iegriež un tā nu būs visu laiku vai?
Georges samaksāja uz pr. 2 ned. Allens vēl nav. Tā viņš man līdz svētdienai izspruks. Nu sest. varbūt būs mājās un es nākšu te.
Nu būs tik traki otrais cēliens jāsteidz. Gulbergs prasa…

Piektdiena 12 marts, 4 p.m.

Nosūtīju Dēliņa kgam rakstu par absurdo teātri.
Esmu ‘jaunā vietā’ – pie Sallijas. Mt. Keira tuvu te, skaists arī no šejienes, bet ko es te meklēju – Dievs vien to zina. (2 Allen street, MtKeira).
Uzrakstīju un nosūtīju rakstu par absurdo teātri – norakstīts no grāmatas ka nu! Beidzot – jo vairāk to nolīdzināju, jo mazāk no manis pašas palika. – Bet – ko es varu uz savu galvu daudz izteikties!
Un – tas jau tikai joks! Jānosūta Freimanim noraksts.
Šodien pirmā vēstule no Anglijas – diezgan vēlu (19. janv.) pēc svētkiem izrakstīta. Viņa visu mēnesi šuvusi spilvenu, ne visai laba zīme, bet saprotami – pēc visiem raibumiem vajag miera.

Labi, ka mans muļķīgais raksts pabeigts. Tagad ar steigu būtu jāpārraksta Godot, bet nepaņēmu līdz – jo, rītu būs jāskrien lejā pēc pasta – un jāraksta tur. Tad redzēšu – vai vispār rakstāmmašīnu ņemšu šurp līdz. Te varētu dzīvot kādu laiku tīri labi – ja nebūtu viņai ēst jātaisa, bet varbūt varēšu. Tas ir – ja varētu te domāt. Manas domas skraida pa Crown street. Kurš tas bija, kas redzēja mani sēžam mašīnā pie mājas un redzēja uzbraucam viņam garām kalnā? Varbūt neredzēja – cik tāl. Jāraksta Inesei vēstule un jāraksta Zariņam solītais rakts. Vai avīzē būs mans stāsts? Žēl, ka atstāju mājās grāmatu par absurdo teātri – tagad tā sīkāk jāizstudē.

Rakstīju In + L. vēstuli. Nezinu ko darīt. Jāsāk piezīmes, bet – jocīgi te būt. Kādēļ? – Redzēsim. Sēdēju ārā. Mazliet sāka līt – tikai dažas retas lielas piles. Kalns ar koku galotnēm skaists, savāds pēc plakanā jūras skata. Te būs jāstaigā pa mežu. Man laikam būs jāgatavo fish fingers vakariņām – tas nevarētu būt pārāk grūt. Nezinu kādēļ šodien ļoti asi, kā ar adatu, dur sirdī? Un tagad atkal ievelk parastā sāpe. Kad aizgāju nosūtīt vēstuli Dēliņam, bija ļoti karsts, tagad kāds lietus mākonis pārveļas, vakar esmu apaukstējusi kaut ko ‘krustos’, varbūt jūrā, lai gan ūdens bija tik silts.

8.30. Taisīju fishfingers! Šis tas jāmācās kā ar elektrisko šo to viegli taisīt. Viņiem nav – pannas! Tikai grillera panniņa. Nu – var grillīt daudz ko –
Miegs nāk. Skatāmies TV.
Es nezinu kādēļ es esmu te?
Rītu varbūt parīt un pat pirmdien – varēšu būt mājās – bet – varbūt nē. Viņiem viss mainīgs. – Man kaut kas jādara un nedaru neko. Kalns ir skaists te. Gaiss arī labāks – ne tik smags ar dūmiem no ielas un P. Kemblas – bet?

10.20. skatīju T.V. Visādas ludziņas. Tagad – it kā jāiekrāso mati, tik absolūti jocīgi izbalinājušies. Kas man to pateiks – kā labāk izskatās, tumšāk vai gaišāk? Tomēr – tik jocīgi tie gaišie bezkrāsainie. Kādēļ es esmu te? Ko es te daru? I don’t know.

Sestdiena. 8.30. am. {13.3.71}

Gulēju te ļoti labi. Mortins derēja odam. Durvis uz kalnu atvērtas – tiešām gaiss te labs, no rīta gaisma pār kalniem. Manas istabas iekārta gan jāpārbīda – mūsu izpratnē ir – galds pie loga – gulta kaktā – te vienmēr kur esmu šīs ‘meitu istabās’ bijusi – ir gulta pie loga un galds kaktā! Neizprotams iekārtojums!

Te ir tāds Böklina skats caur logu – papele un kalns. Tikai nav jāskatās uz leju, tur drēbju žāvējamais ar plastika lupatu. Lejā gruži. Tos varētu saslaucīt. Un ‘māla’ pīle ar 3 pīlēniem – bet tā ir ļoti dzīva – atgādina manas pīles, gandrīz jau draudzīgi jūtos ar to.

Šai lielajā mājā (ar 2 klavierēm – grandpianos) nav nevienas – pannas. Bija jāgatavo ‘fishfingers’ vakariņām, nezini uz kā cept. Grauzdēt – tas protams veselīgi. Mana istaba mazliet jāpārkārto – jāpiebīda galds pie loga. Te vienmēr, šais ‘meitu istabās’ kur esmu bijusi, vai apskatījusi – ir gulta pie loga, galds kaktā. Tā tad – gulēšana ir galvenā šo istabu iemītnieku nodarbība – ieskriet un izgulēties. Man vajaga galda pie loga, lai varu ko redzēt strādāt, kaut vai tikai lasīt.

Mājās 12.30 p.m. Paēdu. Tomēr, varbūt te nopelnīšu ko, arī bez naudas tur – tikko šim trim dienām man bija jāpērk foods un savi 2 dolāri ir prom. Es gulēju tur tik labi un tas ir ko vērts! Varbūt es vairāk kustēšos. Otra vēst. pienāca no Anglijas no Dz. – Nu drīz būs no Francijas.

7 pm. Mēness kā afelsīns virs jūras. Uzliku Eroica – saņēmu šodien otru vēstuli no Dzid. no Anglijas, pirmā bija dažas dienas atpakaļ, izrakstīta 19. Janvārī. Tik ilgi bez sarakstes!!! Nu drīz būs no – Francijas, viņi ir 5 nedēļu ceļojumā pa Franciju, Spāniju etc.

Peldējos, biju saulē mazliet. Varbūt dienas vidū jāiet, ap 2 ½ jau vēsāks. Bet tagad vakarā vēl svīst un salst. Jūtos vientuļi. Visi iet iet kaut kur. Es varēju būt – pie latviešiem – bet – neesmu ‘apkopusies’ – Nezināju, ka būšu brīva no Sallijas šodien, būtu varbūt braukusi uz Sidn. pie latviešiem, varbūt arī nē – nav ko vilkt virsū lai rādītos smalkajā sabiedrībā… Varbūt būtu tomēr saspērusies. Lai gan – tam maza nozīme tur maisīties.
Sapirku atkal kosmētiku ko vajag. Nauda iziet – bet jāapkopjas. Tik ilgi neesmu D manījusi.

Svētdiena, 14. marts, 9.30 a.m.

Skaista vasarīga diena, stāvu verandā un brīnos un nespēju saprast – kā tas var būt? Šīs ārkārtīgi skaistās dienas, radītas dzīvei un laimei jau gadiem ilgi aiziet sāpēdamas vientulībā? Kā tas var būt – esmu vesela, ļoti mīlu dzīvi, cilvēki mani labprāt ieredz – un man nav neviena ‘ko mīlēt’? Nav cilvēku. Labākie apsievojušies. Austrālieši ir austrālieši un es tos arī nesatieku. Jūrmalā ķert – bailes no tiem, kas nāk tuvu…

Vakar sēdot vakarā, cilājot grāmatu un liekot kārtis, man neredzēti ļoti noreiba galva, tā nekad nebija bijis – visa pasaule acīs ļodzījās kā atspīdums ūdenī, kur neko vairs nevar saskatīt – un mēģinot iet man bij bailes apgāzties. Nogulēju labi. Nezinu kas, sirds pēdējās dienās sāpīga, ‘dūra kā ar adatu’ dažas dienas atpakaļ – no jūras nākot jutos smagi. Bet – kas tas noreibums, tāds galīgs out – to es nevaru iedomāties. Gulēju labi. Arī vakar labi. Tagad – sirds sāpīga, spiež, pasmagi elpot. Bet – ir karsts. Kaut kas nav tik viegli kā vajadzētu. Garīgi esmu apkrāvusies ar – nospiedīgām lietām – Reiz ar brillēm uz acīm – pēkšņi citur paskatoties man ‘izmežģījās’ viena acs un es ilgu laiku nevarēju redzēt normāli. Varbūt kaut kas ar acīm bij vakar.

Sēdu verandā uz brīdi. Šodien gribētu kaut Ida atbrauktu. Negribētu nekā uztraucoša, nekādu ‘latviešu ar idejām’… Kā bērniem iet? Dz. vēstules no Anglijas janvārī rakstītas saka ka priecājas par katru minūti. Tad jau labi! Draugu daudz un iziešanu. Tagad nu viņiem braukšana! Nezin vai ir izrēķinājuši cik mailes var nobraukt un cik būs jānobrauc šīs 5 nedēļās! Mazāks tas loks jau nu ir kā mums bija… Bet Parīzē viņiem būtu jāpadzīvo – un liekas Madride nav viņu ceļā – tur jau lielie muzeji!!

„Ir tik skaista diena
un nav neviena,
kam akmens nav uz sirds.” Skalbe apmēram tā teica. Tā tad kāds jau ir pateicis to, ko gribētu teikt…
Man prātā ārzemju ceļi, lidošana un braukšana un man gribētos taisīties un posties prom ceļā uz Eiropu. Uz ko? Uz to kas bija, un no kā jau noguru un ilgojos šīs ielas, kas bij tik ļauna pret mani, kad es atbraucu… Varbūt kad būtu prom, es atkal gribētu būt te atpakaļ.

Nauda tikai bēg. Nekas te man nestāv makā, nekrājas makā. Es neprotu izvest kā vajaga. Es nīkstu te atkal…
Butty’s coach – man liekas tukšs? – tik D? Palēni uzgāja kalnā, gar slimnīcu –
Lasīju Pintera ‘Room’ un ‘fier and expectedness’, kā te, kad baltais coach buss uziet kalnā gar slimnīcu, tā bija – kā Pintera lugā, tik pēkšņi… Kur tas buss gāja?

11 am. Aizgāju pa Butty’s pēdām. Gar zināmo māju – kāds tur stāv uz kreiso pusi skatās, grābstās gar sētām, izskatās pēc D. Paskatos otrreiz, viņš pagriezies uz kreiso pusi – izskatās pēc D, bet nevaru pazīt – skatos gaisos, eju. Iesvilpjas. Paskatos – stāv taisni pretī, galvu pār sētu – nevaru pazīt. Nogāju lejā, atnācu uz Picadilli – paņēmu cream un 2 citronus gāju to pašu ceļu atpakaļ – atradu uz stūra vienu – atveras antik vear un art gallery! Ieeju apskatos – mālēts kā briesmas – krāsu bez jēgas, krāsu izjūtas nekādas, ne zināšanu. Izrunājos, apskatījos nācu kalnā. Neredzu neko – (Butty’s tur tomēr noslēpties sētā nevarētu, no tās puses kur nāku) liekas viss kluss un es eju savu ceļu neblenžot tur – te klik – klik, klik – tur kāds griež dzīvžogu. Jāpaskatās tas arī tāds nemierīgs, šauda galvu šurp turp, pat izstiepjas taisni un stāv kā bilde – un izskatās pēc D – bet pazīt nevaru. Tā tad – nekādas skaidrības no visa tā. Un tomēr – es apskatījos ielas nosaukumu, ja telefona gr. būs D vārds uz tās ielas – tad ir iespējams, ka tas ir tur. Bet ko tas man dod? Uzzināt kāda izskatās ģimene – un justies nelabi to satiekot?? Varbūt kāda šopgirle – turpat Picadilli stūrī? Šī papinkainā galva mani neiespaidoja – varbūt tā bija D ikdiena? Parasti viņa parādīšanās kaut tikai miglaini – dod lielu thrill.

Man jāraksta Godo – bet es tikko kustu. Tomēr skaista diena. Un skaistāk bij tur ielā iet, kā citreiz, skaistāk tādēļ, ja tas būtu bijis D, – iela un debess un sieviete, kas nāca pretī – viss ir dzīvs tad. Šausmīgi. Vajadzētu lugā to parādīt – bet kā? Turpat ‘cilvēki šķūnī’.
Arī istabā te tagad, ir vasaras smarža!?

10.30 p.m.

Pabeidzu sev ‘Godo’. Atbrīvota sajūta abi uzdevumi ar Sidneju pagaidām galā. Zariņam vēl jāraksta – bet tas nevarētu būt grūt, jāsameklē visas piezīmes. Pavisam laba sajūta.
Un jālasa par dzeju, par visādām dzejām – modernām un nē.

Pirmdiena, 15. marts. 6.30.

Saule. Dzidri pavēss, vēja pūsma logā. Nu jāizstaipa locekļi no gudrošanas un raustīšanas un jāuzmudinās brīvākai radi un rakstīšanai. Dzejas jāpārraksta. Jāraksta – ko pārrakstīt vairs nav daudz… Un jālasa un jākrāj zināšanas par dzeju vispār.

12.30 p.m.

Karsts ārā. Nosūtīju Gulb. Godo.
Nopirku kartiņas In + L. dzimšanas dienām. Nopirku vienu ‘step in’. Nopirku dziju jostai, vai jostām. Gribēju lai piestāv manam t. tērpam – bet nevar teikt ka tās pašas krāsas. Bet varbūt.

Sameklēju fotogrāfijas ko rādīt Sallijai, viņa prasīja lai aiznesu manas meitas foto (Piecas reizes runāts un prasīts un stāstīts, ka man ir – divas meitas… Jau aizmirsusi. Jārēķinās ar to ka viņi ir – snobi. Pannas nav – kā es tur rīt gulašu gatavošu. O.K. Jo vairāk grill, jo labāk…)
Kaut kas man ķērās kaklā, gribēja nākt ārā, kādi vārdi, es domāju – bet nenāk.
Biju bibliotēkā, dabūju kādas Jonesko piezīmes, sākas jau no viņa bērnības. Jāpalasa.

Būtu jāiet uz jūru, jāizmanto pēdējās dienas, bet baidos tālā gājiena – sirds sāk protestēt. Un es – vairāk kā gadu nu gāju kā eņģēlis! Nu, kad es saņemos, un gribu dzīvot – nu mani hm? sāks ierobežot? Bezgala midzinošs laiks.
6.30 p.m. Lietus! Pēc karstas saules. Biju jūrā vairāk kā 2 stundas – kā pārnācu tā lietus un vējš klāt. Labi ka izsauļojos, izpeldējos. Tikai dzejas nav. Dzīve ir tāda tagad – bez dzejas. Kā tas var būt?

Otrdiena, 16. marts. 8.30 a.m.

Apmācies, smags gaiss. Šodien jāiet pie Sallijas un jāsāk palikt pa naktīm tur. Patreiz nedzīvoju ne te ne tur. Jeb varbūt dzīvoju, tikai nav laika meditēt savu vientulību. Labi ka vakar saņēmos un gāju uz jūru. Kas zin kad laiks būs atkal skaists. Man būs tur Mt Keirā sava otru piezīmju grāmata. Tur es rakstīšu notikumus tanī mājā. Šeit šinī. Divas dzīves?

11.30 Saņēmu no Sarmas vēstuli un tūlīt nosūtīju atbildi. Līst ļoti smalks lietus. Gribēju kaut ko garšīgu ēst – nopirku – bet nekas garšīgs nebij. Sutīgs laiks. Laikam gan es nekā nespēšu domāt šinī laikā – starp vienu māju un otru. Man tagad te 4 st. laika – un es jau jūtos – ‘jāiet’…

{no date – from separate notebook with ‘Pie Sallijas’ on the cover}

Nezinu, kādēļ es apsolījos iet tur un gulēt pa naktīm, dzīvot tur, gatavot vakariņas Sallijai Carr un pieiet pie viņas naktī, ja viņa sauktu. Dažreiz viņai ir grūti elpot naktī un ir labi ja kāds viņai iespiež pāris reizes ribās. Dienā viņai ir kopēja kas viņu pieceļ, un noguldina, izdara visu viņai, jo viņa pati nevar neko. Viņa 20 gadus atpakaļ ir tik ļoti slima bijusi ar bērnu trieku, ka viņas kājas ir beigtas, nelietojamas, viņa var tikai sēdēt, kad to ieceļ viņas krēslā, arī rokas sakropļotas, bet viņa var kaut kā rakstīt un ēst. Viņa sēž savā krēslā pie loga un pēcpusdienās māca runāt bērniem un pieaugušiem, dažreiz atsevišķām personām, dažreiz grupām.
Esmu viņu satikusi tikai vēl tikai pāris reizes.
Patiesi man ne prātā nenāca uzņemties šo lietu.

Mani tur aizveda R. kundze. Tikai – izrunāties. Kā es ieraudzīju viņu caur logu, kur viņa pie tā sēdēja, es viņu iemīlēju. Tā nevar teikt. Ko es zinu par mīlestību? Un svešas sievietes es necik daudz nemīlu. Mana sirds ir diezgan cieta pret viņām. Es jūtu līdzjūtību kādreiz uz īsu brīdi.

Sallijas sejā bij kaut kas, kas man lika sēdēt tur viņas priekšā uz zemā soliņa un pieņemt visu, ko viņa teica un vēlējās. Es pat neko nenorunāju ko vajadzēja, apsolījos būt pat nedēļas nogalēs tur. Viņas sejā bija kāds mīksts, labs vaibsts. Protams, tas tā varēja būt. Nesen pāris mēneši atpakaļ, viņai nomirusi māte. Tēvs brauks uz 4 mēneši uz ārzemēm un viņai kāda vajaga, kas pa naktīm gulētu lielajā mājā pie viņas. Viņas māte bijusi mūzikas skolotāja. Mājā ir divi flīģeļi. Māja ir liela, divstāvu, abos stāvos kopā tikai viens dzīvoklis. Pilsonisks, ērts. Pa manas istabas logu var redzēt Keira kalnu. Šis kalns man ko nozīmē. Labu vai ļaunu, to vēl nezinu. Viņš man ir nesis ciešanas. Ja tā, tad ir bijis pirms tam mazliet laimes. Tā tas arvien negrozāmi ir, izņemot ja mēs akli uzskrienam kaut kam virsū un laužam kaklu. Es lauzu kaklu, varbūt es skrēju diezgan akli. Bet es kaut ko redzēju kas bija skaists, un tādēļ es skrēju.
Tas stāsts ir par mani, ne par Salliju.

Pirmā dienā runājot ar Salliju es biju pavisam aizrauta no viņas, un no sevis. Otrā dienā viņa man šķita mazāk pievilcīga. Man viņa likās skopa. Ja es nebūtu apsolījusies, es vairs nebūtu gribējusi tur iet. Bet es biju apsolījusies.

Viņas tēvs mani aizveda tur vēlāk un es pirmo nakti tur pārgulēju. Es gulēju labi. No rīta kalns logā bija mazliet Böklina stilā. Tumšas galotnes, gaišāka papele un mazi mākonīši – aitiņas.

Vakarā apskatot virtuvi mani pārsteidza tas, ka tur nebija nevienas pannas. Māja ar 2 flīģeļiem, grīdsegām no sienas līdz sienai, ar trepēm kas vijas mājas vidū cēlai uziešanai un noiešanai. Bet virtuvē nevienas pannas, smagas, labas pannas, neviena īsti moderna vārāmā poda. Varbūt – tā ir laba zīme. Pareiza īsti tā nav.

Kad S. kundze gatavoja gultu Sallijai un Sallija sēdēja savā krēslā un gaidīja, viņa bija ar muguru pret mani un garāmejot mans skats nejauši pārslīdēja šai mugurai. Līdzjūtība? Jā. Kaut kādā ātrā sajūtā kas skāra. Tas bija kaut kas personīgs, tikai viņai, Sallijai, justs. Stāvoklis kādā viņu liktenis ir ietriecis, šai zemē ir skāris daudzus, to pieņem kā vienu no negrozāmamiem faktoriem un par to garāmgājēji nevaimanā. Es ar Salliju runāju un viņu pieņēmu it kā bez šī ļaunā stāvokļa. Es tur nevaru dalīties. Tas ir viņas. Bet pats pirmais moments, viņu caur logu ieraugot, tāpat šis skats uz viņas mazliet uzlīkušo muguru, tas tomēr manī uzgrieza vaļā kādu noslēgtu sāpi, līdzjūtību. Un tā bija viņai, personīgi, ne visiem tiem cietējiem, kā viņa. Es mēģinu būt uzmanīga, es domāju, es negribu sevi savažot nezin ar kādām sentimentālām jūtām. Viņa droši vien ir dabīgi patmīlīga, izlutināta un pratīs izmantot. Jau tas, ka viņa nejūtas man parādā, par to ka es pametu savu māju un es eju pie viņas tikai par to, ka es varēšu tur paēst, ir zīme, ka viņai nav nekādas jēgas par cilvēku izmantošanu. Bet es domāju – 4 mēneši nav ilgs laiks. Varbūt arī manī ir aprēķins – es gribu redzēt cilvēku, būt kādam vajadzīga, varbūt šinī lietā ir mana patmīlība.
Pēc vienas pēcpusdienas un nakts tur, man tagad bija brīvas trīs dienas.

Šodien es iešu tur atkal un tagad palikšu nakti pēc naktis. Tikai dienās es nākšu lejā uz savu māju, cik bieži to vēlēšos. Es saku – nākšu lejā – viņas māja atrodas pret kalnu, no šejienes. Te ir varbūt vairāk kā pusstunda ko iet un ceļš visu laiku iet mazliet pret kalnu, jā izņemot vienu daļu gājiena vidū, kur tas izlīdzinās un tur nejūt kāpienu. Bet ceļš nav stāvs, kāpiens ir ļoti lēzens.

Stāvēju uz ielas pusstundu, varbūt vairāk un gaidīju autobusu. Nezināju ka tik ilgi viņi iet to ceļa gabalu no jūras. Lietus gandrīz sāka līt – es biju galīgi sašutusi. Pētīju visus autobusus ar savām tuvredzīgām acīm. Beidzot, jauns melnacains dendijs mani atveda (turp maksāja 15 c. šurp 12.) Savādi.

Uz ielas tur drēgnā, nemīlīgā pasaulē (ja nenāk autobuss vairāk kā pusstundu – pasaule ir nemīlīga) es domāju: Tava pasaule ir beigta. Tu no tās baidījies. Tu mīlēji to tik ļoti, ka tu aizbēgi, nerādījies vairāk kā gadu un gaidīji lai šī pasaule top nekaitīga, lai tā tevi nemulsina. Tagad tas noticis – tā tava pasaule ir mirusi, pazudusi. Sveši cilvēki staigā un nu tu gribētu lai viņa būtu tā pati, dzīva, lai viņa tev uzbruktu, jo tu esi atguvis spēkus.
Šī seja bija redzēta, kas mani te atveda – iebrauca pat šinī ielā mazliet. Un pasaule atdzīvojās, tā bija laipna pret mani.

Es te gatavoju gulašu, mazgāju traukus. Es nezinu kāpēc es to daru? Lai skatītos ārā uz Keira kalnu? Kluss te. Putni dzied. Kāda putna balss atgādina lakstīgalu. Ko es te meklēju?

Neciešams nemiers žņaudz. Kaut kas nav pareizi. Ko es te daru? Varbūt, varbūt būs labi. Es nevaru koncentrēties ne uz ko. Viss ir gaidīšana – gaidīšana kas un kā gulašs būs gatavs. Kad Sallija atbrauks? Kad rīsi jāvāra? Es jūtos ķēkša te. Kādēļ tā jābūt? Man jāatrod veids šai dzīvei te, ja es kādu laiku palieku, lai tā mani neizārda. Vai es sev taisītu tagad gulašu? Stundām darbotos? Nē, nekad. Un tas man jāsaka Sallijai. Steak and salads – viņa teica pirmā dienā. Es gribu steak + salads. Tā tad! Man te ir tumšs pie galda.

10 p.m.

Nekādas labās vakariņas nebija – liekas pārvārītas. Sarunas arī par ceļojumu gan jocīgas – bet tukšas. Tomēr – ko var vēlēties. Man liekas – nekas man neliekas…

Trešdiena, 17. marts,
7 a.m.

Mocījos naktī. Nevarēju aizmigt. Sirds vēl no rīta lēca pārdzīta. Vakar tā autobusa gaidīšana, nezinot cik ilgi beidzot būs jāgaida, lietus salīs, vakariņas nepaspēšu izgatavot. Te 3 ēdēju vietā pēdējā brīdī 4. Elektrības brīdi nebij. Tad elektrība neizdziest kā gāze, acumirklī, kad to izslēdz – tas gulāšs bija piededzis un pārvārīts un visi ēd un liela, zināms ēst var visu un dažās mājās ir visu laiku mazliet piededzis stew – un garšo labi. Bet bet – tieši no tā es domāju te rast patvērumu – kad es pirmo reiz sēdēju pie Sallijas, es domāju te nebūs sīkumainā. Nezin kādēļ tā domāju. Te būs dubultīgi. Jā izliekas būs tikpat daudz un vēl vairāk, tikai citā nopietnākā virzienā.

Vakar S. Kundze man parādīja kā Sallijai jāaizbāž sega aiz pleciem naktī. (Tas man nav jādara?! Bet varbūt tomēr tas nāksies biežāk darīt, kā domā) un tad atsedzās Sallijas kājas uz brīdi. Viņas beigtās kājas. Viņa ir – pusē beigta. Viņas kājas nekad nestaigās dzīvas. Šodien izmetoties no gultas, nolaižot savas kājas uz grīdas, ar veselām pēdām, kas kocenes nēsājot, ir nesabojātas kā bērnam, jā man bija prieks, kāda īsa savāda sajūta. Bet – cik lūstoši mēs esam.

Ārā naktī koku galotnes kalna piekāpē tepat dārzā un aiz dārza nakts krēslā un kādā sānis apgaismojumā no kādas tālas lampas, ar telefona staba lielo krustu, bija – kapsēta, ar tēliem, krustiem, dzīvām un mirušām figūrām.
Man tam visam jāstājas pretī.
Ar gulašu? Ar muļķīgām sarunām par šo un to ar sievietēm apmeklētājām, lai arī gan austrālietēm? Ar ko vēl?

8 am. Diena ar sauli ar putniem ārā. Es gribu prom ko es te ieslēgta lai skatos baltās virtuves grīdas melnajās pēdu švīkās? Tās man jātīra. Ne katru dienu. Es neesmu lietu kalps. Megpajs iedziedājās. Dzied visu laiku. Un Wipbirds. Un māla pīle ar 3 pīlēniem stāv lupatu piemētātā bet labi veidotajā pagalmā aiz loga. Es jau pagrābu slotu un mazliet slaucīju. Bet jānogaida.

12.30 p.m.

Esmu te. Slikti gulēju tur. Gulašs piedega. Bet Sallija smējās un tas dara labu. Varbūt – ies. Cik ilgi? Who knows? Vēstule no Zariņa 3. apr. kafija un runas pie Lučiem. O.K. man vajaga mēteļa.

Pamēģināju tur spēlēt. Sally prasa – Beethovena sonātas – tikko pamēģināju Passionata! Bacha spēlēšana manām rokām ir darījusi brīnumus! Es gandrīz varu spēlēt šo sonātu. Tikai kreisā nogurst – nav trenēta spēkam.
What’s the use? Bet… O.K. Spēlēs Beeth. sonātas dažreiz. Nopirku loterijas lozi – Inī uz dzimš. dienu. Es nīkstu pēc tuviem cilvēkiem.
Nonācu lejā – nopirku loterijas biļeti Inesei uz dzimš. dienu. Rītu tikai to biļeti dabūšu – nosūtīšanai vēl laika diezgan. No Dz ne In. – nav vēl vēstules!

5 p.m. Nogāju lejā skaistā rītā, ap 10 a.m. Mazliet lietus uzrasināja pie mājas tur. Te buss pienāca tieši, kad gāju. Varēju braukt. Bet gribējās iet. Atpakaļ braucu ar 3.40 busu. Vakar esmu šo palaidusi garām – neievērojusi, nesalasījusi tā uzrakstu, tas skolnieku buss – ārkārtīgi pilns. Labāk nākošais. Spēlēju te no rīta. Līdu zem gultas cauri pamēģināt šīs klavieres lejā. Šīs vecas, ne tik labas. Augšstāvā labas. Sallijai ir humors, viņa smējās tik sirsnīgi – naktī, kad viņa dzirdējusi manas durvis virinām – (jā es atvēru savas āra durvis) domājusi – es aizlaižos. Pat autobusu negaidu. Labi ir smieties. Bet dzīve tek prom

Izvaļīgs vakars
Ar televīziju, kā pļāpīgu sievu
Kam šad tad jāuzsmaida
Jāpamet acis
Ar rūgtas tējas dzeršanu
Ar laipnībām
Smiešanās par neko
Ar grauzēju kaut kur visā
Ka aiziet vakars tā
Par neko. 

18. marts 1971 ceturtdiena. 7.30 a.m.

Kopēja S. kundze te… Darīju ko citu un aizmirsu ko gribēju teikt.
Rīts skaists. Bet fiziski nejūtos īsti labi. Nogurums viscauri ķermenim. Man liekas man nav jāsēž TV priekšā, vakar tur nekā nebija – jāatmet jau pēc 2 dienām šīs tikko uzsāktās citu ļaužu nodarbības. Tās mani izārda. Tieši tāda sajūta šodien, ka mans ķermenis un gars būtu izārdīti, izmīdīti tā diegu pa diegam redzami, caurspīdīgi, kas labi neturas kopā, tā kā tam vecajam dvielim, ko es te pirmā vakarā paņēmu. Naktī durvis bija vaļā, tikai drāšu durvis ciet, gaisa bija diezgan, bet liekas, ka es būtu gulējusi bezgaisa telpā.

Jāsaņemas. Vienīgā atbildība visam. Un – nav jāsēž muļķim TV priekšā, kā es vakar darīju. Jūtos izārdīta. Šodien varbūt būs jāiet uz jūru. Būs jābrauc ar autobusu. Visu nevarēs izstaigāt – lai gan tas vienīgais kas ir skaisti, iet, iet, kad ir skaista diena. Un arī ja nav. Ja tikai nelīst tik ļoti, ka var iet. Putni ņemas ārā un kāds suns jau no 5 rītā raud, gaudo, žēlojas.

9.30. Mani novedīs ar taksometru lejā, līdz ar Salliju. Es nezinu vai es to gribu. Īsteni ņemot, es to negribu. Es gribu brīvi vien iet un laisties, kā putns. Un tad es kļūstu par daudz viena (un man pietrūkst naudas (!!)) un es atkal liedu pie cilvēkiem. Kā Becketa Estragons. Es eju katru brīdi prom un nāku atpakaļ.
Un tādēļ vien es esmu te, atpakaļ, pie cilvēkiem un ir tik grūti runāties un dzīvot kopā un dažreiz ir viegli dalīties rūgtas, karstas, vai saldas karstas tējas vai kafijas dzeršanā.

Es jūtu ārā aiz maniem pleciem, pār maniem pleciem saulainu dienu. Manas naktī izirušās (vai vakar izirušās) šķiedras ir atkal saaudušās kopā. (Es paklabināju Beethovena sonātas) un es jūtu laimi existēt. Ak, putekļu, putkeļi. Cik skaisti ir būt. Mana apģērba oranžā gaisma spulgo man sejā un aiz pleciem ir saule.

Visas šīs vēlēšanās
Jūtu viņu saknes caur sevi
Jūtu viņu zarus sazeļam pāri
Ne cauri tiem redzēt
Ne izspraukties
Un tā ir labi.
Šī sāpīgā augšana
Šī gaismas saukšana
Un uguņu dzirksteļošana
Dzirkstīšana
Dūmu un trūdu kārtas
Tās auglīgu augsmu jaunām vēlmēm klāj
No kaut kā vajag dzīvot
Un augt.

Sāp mazliet krūtī, sirds nav visai stipra pēdējā laikā.
Cik labi just šo brīdi, ar dienu kas sākas un visas sāpes kas ir tuvu – nav manāmas. Vēl var domāt, ka viss ir labi. Labi. Ceru uz vēstulēm pasta kastītē. Sarmam vēstule ir diezgan skaista. Viņam vienmēr ir apdoms, ko viņš saka. Es vēstulēs runāju bez apdoma. (Tagad būtu jāraksta atmiņas – bet, tagad jābrauc lejā…? Nu kā visu balansēt.)

5 p.m. Sallija teica ka viņa nākošreiz ejot pie friziera aizvedīs arī mani, lai sataisu jaunu frizūru. Kādēļ? – Tādēļ, ka Jūs bijāt laba ar mani… Tas tomēr sasildīja, iepriecināja. Iegāju vannas istabā un nolauzu zobu. Tas apbēdina. Bet – man sen vajaga jaunus. Un tie man nebūšot jāmaksā. Tikai šos es gribēju paturēt, ja tie otri nebūtu ne tik labi kā šie. Tā nav lirika, ne? Satiku Lucis kundzi – rītu viņi ar Zariņu garāmbraucot (uz Canberu) pienāks pie manis manā mājā un atvedīs grāmatu, par ko runās 3 apr. Jā, un Lucis kundze teica, ka es esot liriķe, arī savā prozā. Tā visi saka! O.K. Kas man tur daļas. Es nezinu vai es esmu tik liela liriķe. Es drīzāk esmu prozaiste arī dzejā, lirikā, bet nu sava daļa jau ir.

6.00 Rakstīju par Loiras pilīm un rakstniekiem – Zariņam. Un liekas – es varu rakstīt plašāk un nobeigt bez Illiers un Prusta. Tos var tikai pieminēt, bet aprakstīt tikai līdz Talcy pilij un Ronsardam. Tā viengabalaināks un pamatīgāks, nesaraibinātāks stāstījums. Bez tam – tas arī pietiekami garš tā dabīgi jau iznāk.

Parādīju savu meiteņu fotogrāfijas Sallijai. Viņa domā ka tās ļoti jaukas. Jā, es arī tā domāju. Un dzīve sāk tās malt. Es…. Lai paliek. Dzīve gara.

Patiesi, man sirds ir tik pilna pateicības un laimes par viņām, ka bailes kļūst no dzīves. Man jāpaliek te. Jābūt reālam cilvēkam. Jābūt labai pret Salliju – man jāstrādā, cik varu, man, ja ne vairāk, jānopelna tā nauda ko es tomēr izdotu, ja te neēstu. Jādzīvo te, cik ilgi var. Varbūt visi 4 mēneši. Ja es neprotu paprasīt un saņemt 12 dolāru nedēļā par to, ko te daru, kā Rudzata kundze to domā – neko darīt, es to neprotu un tas tā paliek. Varbūt es nopelnīšu ko citu – draudzīgus cilvēkus, mazliet siltumas. Tādēļ jau es nācu. Vai man nav jādod mazliet no tā spēka Sallijai, ko manī atstājusi laime ka man ir tādas meitenes? Lai es nejustos dzīvei parādā. Sallijai vajaga laba, draudzīga cilvēka. Varbūt es tā varu būt. Šī diena bija laba. Jādara cik var, lai rītdiena būtu laba arī.

Zinu aiz durvīm
Ir nakts un ceļš
Nakts ir maiga
(Teica to arī laika ziņās)
Nakts ir draudzīga
Naidīga man
Jo neatrodu viņai svētkus

Nakts aiz durvīm
Un ceļš.

Liekas – jo vairāk, tuvāk es satieku cilvēkus, jo vairāk es ilgojos pēc savām meitenēm. Kad esmu pilnīgi viena, tad liekas, tad ir tā, it kā dzīve sastāvētu tikai no sapņiem. Tikai no – nekā, no domām, mūzikas, jūras, grāmatām un atkal no domām, iedomām. Kad satieku cilvēkus, tie mazina, izjauc šo domu, iedomu pasauli un neliek vietā īstu mīlestības pasauli, īstus manus cilvēkus, tuvos.

8.30 piektdiena, 19. marts.

Kad uzrakstu redzu – piektdiena. Šodien būs jābrauc ar autobusu lai tiktu laikā lejā. Luce + Zariņš nāks ar grāmatu.
Te būšot man jāpaliek ilgāk – līdz strādnieki izmazgāšot tepiķi, nākšot 8 palikšot līdz 10. Tas būtu labi. Bet ir jau pāri pusdeviņi un viņu nav. Un diena ir izārdīta ar neziņu ko un kā. Jāpierod man strādāt ar savām lietām ik brīdi. Es to saku un saku. Vakar atkal par ilgu skatījos TV. Tas nemaz nebij aizraujoši – tikai, maza ziņkāre.

Rīts mierīgs skaidrs dzedrs. Naktī bija vējš. Svaidīja kādu avīzi pa pagalmu, svieda durvīs, uzmodināja. Bet vējš ir skaists naktī. Un dienā ir labi, ja ir mierīgs – tas ir matu kārtības dēļ un tā ir nožēlojama situācija, nevēlēties vēju savu matu kārtības dēļ! Es te runāju, lai savestu sevi kārtībā. Lai apkārtnes (galvenokārt cilvēku) un pašas ikdienas uzdevumu izjauktās domas noskaidrotos, kā plus un mīnus galu molekulas sagrupētos rindā. Lai būtu darbības gatavībā. Kā īsti? Nav svarīgi! Man nedod miera doma tikt lejā, prom ātrāk. Nogurums no sajauktā pus{pūš?} kā uz ceļu dzīves.

Pagriezu gultu kaktā un galdu pie loga – tagad labi, var redzēt lasīt un rakstīt pie galda, var redzēt Keira kalnu un arī gultā varētu lasīt, jo gaisma plūst tieši pāri spilvenam. Tikai vējš no durvīm uz kājām vilks stiprāk. Kaut kā pret to būs jānodrošinās. (Ar treniņa biksēm?)

11 a.m.

Nobraucu ar busu – mājās… Pasta vēl nav. Jeb – varbūt – nav nekā. Gaidu no abām ģimenēm – jāsaka tā, jo ģimenes tur ir un taisīsies lielākas.
Jāgaida Zariņš un Luce – ar grāmatu… Telegramma no Birst. kdzes – piezvani… Tā – dzīve ir pilna. Nevaru iet uz jūru. Vēlāk būs auksts. Un man būs jāpērk Sallijai zivis, nebūs laika peldēties.
Jūra zila.

Vai es pierodu tur – Mt Keirā? Laikam es pierodu. Tikai TV par ilgu nav jāskatās. Tas kavē atpūtu. Jāpaņem baby wool? Dzeltena? Pie T.V. un virtuvē – varētu taisīt kaut ko ar to, ko citu? Es nīkstu pēc tuviem cilvēkiem. Sarkani autobusi man tuvi, un katrs simpātiskāks dr. tuvs. Silly duck. Varbūt būtu jāturas pie Sallijas. Viņa brauks uz ārzemēm – bet vai es varētu būt slimnieka kopēja? Esmu jau bijusi, bet ne gluži tā, taikai vairs tad tā, no rīta līdz vakaram un nakts vidū. Ko es pieniekoju šo piezīmju grāmata ar sīkām runām? Vienmēr jātiek vaļā no viņām tās uzrakstot.

7.30 p.m. Biju mājās – Zariņš atveda grāmatu, līdz svētkiem būtu jāizlasa. Varēs jau. Spēlēju. Lasīju jau. Nogāju uz jūru, tur bija vējš, spožums. Apsēdos solā. Kāds cilvēks apsēdās zemē, netālu. Es vēlāk gāju prom, uz zivīm, un pēkšņi es jutu tādu vēlēšanos pieiet viņam, pieritināties, pieglauzties un pasēdēt silti. Tas bija savādi – es nekad nebiju jutusi tādu vēlēšanos, izjūtu, gandrīz iespēju. Ne slaveno sexu, bet dzīva cilvēka siltumu, labumu, mīļumu. Kas ar mani notiek. Es te ar Salliju atraisos?

Mājās braukšanai vēroju busus pie Townh. Skatījos kādā uzrakstā, tad (kā magneta vilkta) logā, bet neko pret stikla spožumu nevarēju saskatīt, bet kāda liela galva bija pretī, es to neko nepazinu, tikai aizdomas radās, kad biju pretī vaļējām durvīm, tad paskatījos un viņš aizgrieza galvu. Ko mēs skatāmies un bēgam. Viņa parādīšanās nesatrauca, bet vēlāk, tagad, man jādomā par viņu. Bija ļoti labas zivis – maletes. Tiešām ‘mutē kūstošas’ iznāca, kā Sallija teica. Noķēpājos krietni uz mazās plānās panniņas cepot, bet labas bija un rītam arī ir saceptas, rītu nebūs tik daudz jāķēpājas.
No Birst. k. telegr. – piezvani. Tagad es sāku 2 reiz notikumus rakstīt – mājās un te. Tas nu ir par daudz.
Negribās neko darīt vairs. Lasīt tikai.

Sestd. 7.15, 20.III.

Pavēss rīts. Vakar otrādi te iegrieztā gultā gulēju labi.

3.30. Smags darbs bij baltā virtuves un gaiteņa grīda + vannas istaba, bez mopa par daudz locīšanās. Bet grīda – balta gan!
Sallija slima. Pēc brokastīm, ap 9 am sākās galvas sāpes, vemšana. Atnāca viņas brālis un Thornton kdze. bij te – tā es gāju lejā, ievilkt elpu. Dzīvi.
Nogāju kājām. Un uznācu tagad.

Pastā – nekā! Liels tukšums! Nenozīmīgi izklabināju pāris lapas no sonātas. Palasīju. Pasēdēju. Izmazgāju dzelteno kleitu atstāju tur. Samaksāju landlordam. Nācu augšā. Pret pastu ilgi sēdēju, lasīju, gaidīju busu. Neviena. Tā uznācu kājām. Sallija viena un mocās ar kaklu sāpēm, drebuļiem, galvas sāpēm, aukstumu. Pavisam bēdīgi. Man – grūtāk gan, bet ne pārāk – pēc locīšanās un svīšanas. Cik skaista ir diena ārā. Saule, skaidrs. Mazliet vējš. Silts. Bet – nekur skriet. Pietiek ja sevi nodzen pa tukšu ielu, kamēr krīt un guļ mierīgs. Sallija vaid.
Ir labi – tikai neciest.
Diena tik skaista. Nu ja nekas nesāp un vari iet un iet – kā es gāju un nācu augšā, skatījos uz jūru turp, uz kalnu šurp.

5 p.m. ārā dažādi mākoņi, uzkāpj, pārsedzas – bet lejā nekas nenāk, kalns te ir jūtams augstu un dienas gaiss vasarīgs, skaidrs, smaržo nopļautais mauriņš dārzā. Viss ir tikai cilvēki ir sveši. Sallija slima. Zvanīju dakterim, tas brauks. Liekas tas ir tas pats dakteris (Walters) kuram Dzidra palikusi parādā aizbraucot uz ārzemēm. Jādomā viņš savus parādniekus nepazīst pēc vārdiem.

7. Sallijai bija dakteris te. Viņa vaid varbūt vairāk kā vajadzētu. Bet – kaut kā jau slimība jāvada. Mana slimība ir skatīties gaisā – nakts ir bezgala skaista, skaidra, pilnīgi mierīga. Kā dzintara gabals te dārzā tumsā, zelta gaismām. Šodien te pāri koku galotnēm un māju jumtiem mirdzēja tīrā zeltā telefonu stieples. Kā tas tā varēja būt? Te ir daudz zelta…
Cik skaisti ir ārā, zem debesīm, cik muļķīgi ir te iekšā, kur uz TV kādi ērmi spokojas.

Svētdiena 10 am. 21. III 71.

Burvīga nakts un rīts. Te kalnā citāds svaigums, kā uz Crown Street. Jūras skats tur svaigs, bet gaiss te it kā dzidrāks, bez ielas. Debesis tuvāk! Sāk mākonīši tapt smagāki. Maigas dūmakas aizklāja tāles pamazām rītam pieņemoties. I. Šķipsnas grāmatas beigas top skaistas. Labas vietas – kur viņa mazāk pozē. Bet – tas varbūt labi vien ir – vajag jau arī jēlvielu pa vidu – nenogludinātu marmoru. Lai gan – tas varētu būt dabīgāks. Bet tas pie kā viņa nonāca – man jau sākumā likās pazīstams –
Koks zem kura Buda sēdējis –
Bodhi koks
„Sanskritā – pippala.
Malva ilgi skatījās šai vārdā.
Tas izklausījās pazīstams.
Nu un tad,
Vai Tu latviski proti vai nē?”
Un arī nākošā nodaļā. Par to kur viņa stāv un „pastiepa zemes mēli tālāk – jaunu zemi – Vai Tu latviski proti?”

Un pēkšņi man te nav ko darīt, tik ļoti man gribās ārā! Sākums iešanai būs bezgala karsts – šeit no augstienes var redzēt visu – pilsētu, jūru, kalnus, un vēlāk, iela būs ļoti gara un netīra un nogurums pamazām pārņems no saules, no iešanas un mājā borderi, kaucinās rekorderus un TV un tur varēs brīdi pasēdēt un paskatīties uz jūru, bet – tas būs viss. Paņemt līdzi citu grāmatu. Atstāt šo – tas īss brīdis.

Man jāatstāj tur adrese – šādā dienā Ida var reiz atbraukt. Vai kādreiz kāds cits. Jāiet būs lejā. Vai tūlīt, vai mazliet vēlāk. Bet uz jūru? Būtu jāiet izpeldēšanās dēļ – bet tur pilsētā iela jūrai priekšā vēl vairāk nogurdinoša, kā šis lejā gājiens, te vēl nav apnicis, te vēl var ko redzēt. Ja grib uz jūru, tad jāiet tūlīt.
Jāiet!

Kā var mērdēt miesu pie gara šauri ieslēgtu, mērdēt garu līdz tai? Šādā dienā? Bet – kas man vairs daļas ar dzīvības koku? Mani galvenie, tie, dzīvošanas darbi padarīti. Šķipsna to labi saka. Daudz ko viņa saka labi – bet – mazliet vairāk varētu neteikt šo un to, teikt savādāk. Lai gan – jālasa otrreiz.

Tas nav tikai aicinājums,
Kaut gan tas skar tik maigi,
Tā ir pavēle kas dedzināt sāk
Ja izvairās klausīt,
Nav vērts pretoties,
Kamēr tā skan.
No visām pasaules četrām pusēm
Nav vērts pretoties
Neprātīgi ir pretoties
Sods sakrājas pār galvu...
Tikai tās pievilšana ir briesmīga
Cauri aicinājuma mānam
Jau tās vēsumu jūt
Bet pretī nevar arī tai būt
Arī tā jāpieņem
Pāri miljonu pieviltām reizēm
Jātic bez atlikuma.

2.30 pm. Kāda dāma mani paņēma mašīnā tepat tuvu augšā, noveda lejā, tieši pretī mājai. Tas bija labi. Augšā uznācu kājām, skatu ar acīm, ņemu, dzeru, jūtu, tad nogurstu un tad ir miers. Pusmiers. Vēl miera nav.

3 p.m. Brīnišķīga svētdiena. Pļāpāšana ar kādu Green kundzi te. Lāga kundze. Bet… Bet ko ar to ilgi pļāpāt.
Ilgi var pļāpāt ar ceļu un debesīm pāri!
Kaut kas rauj gabalos mani.
Neprāts ir nosēdēt šo dienu.
Neprāts ir.
Pār kalnu biezē, aizvelkas debesis varbūt ar lietu. Pār jūru vēl ir spožs zilums debesīs.
Kur man jāiet?

Ap šo māju vējš skraida rozēs
Zemē nosviež tālu nestu elpu
Ar kalniem, ceļu, jūru,
Putnu balsis ierunājas
Atgādina modina.

Diena tiek nokauta pamazām, šā un tā. Vai būt kopā ar cilvēkiem kaut ko nozīmē? Vajadzētu – ja runātu tikai to, ko vēlētos – bet runā tikai to, kas pagadās, aiziet sāņus nesākot iet pareizi.

Pirmdiena. 22 marts 1971. 8 am.

Spožs un maigs rīts. Kalns ar koku galotnēm te vienmēr pasvītro debesu spožumu.
Sallija vakar teica, ka viņa maksās man klavieru skolotāju, lai es atkal sāku nopietni studēt mūziku!!
Tas jau glaimojoši.
Kārdinoši arī.
Kādēļ nē? Vēl pamēģināt. Tāpat es mazliet spēlēju. Spēlēt mazliet vairāk un profesionālāk. Mazākais tos 4 mēnešus ko es te būšu.
Viņa domā arī, ka es te varētu nākt dzīvot – ierīkot savu mūzikas studiju, šai istabā.

Vienā ziņā tas ietu – ka tad uz veca paraduma te būtu ‘cietas cenas’ un man par darbu būtu nauda. Bet ēdiens man viņiem būtu jātaisa par dzīvokli – istabu un manu uzturu. Kas mani šai lietā visvairāk traucē – ir virtuves un halles grīdas kopšana. Bet varbūt varētu atrast ceļu tur, ar mopi etc. Arī trauku mazgāšana – es nespēju uzmanīties, manas rokas cieš. Mājās man veļas mazgāšana ņem mazliet vairāk – te tā atkrīt, jo ir mašīna. Šos 4 mēn. es varu te iedomāties – bet vēlāk, nezinu. Bet tieši vēlāk – tad būtu, ja es varētu ko nopelnīt. Man paliktu brīva mana pensijas nauda un es varētu ņemt skolniekus.
Tā būtu normāla, reāla dzīvīte.

Nebūtu jāskrien pa ceļu un jāskatās gaisā.
Bet bez šīs skriešanas es nezin vai varētu iztikt. Un ja man tai nebūtu laika…!! Bet – nav nekas jāizgudro. Dzīvots te ir vēl tikai 1 nedēļu. Ja man atļauj – ņemt skolniekus, spēlēt mājā – tā ir liela lieta, nevienā mājā to neatļaus, vai arī ilgi tāda māja jāmeklē. Bet atkal – tādu māju kur man dos istabu un pārtiku un arī algu (ko te nedod) par mājas kopšanu – tādu var dabūt cik grib. Ja meklētu – varbūt atrastu ar visu mīlamo objektu. Bet meklēšana ir sarežģīta. Grūt iespējama.

Pagaidām – jāizmanto viss, ko te varu. Brīvība te lielāka vēl vienā ziņā, kas var izklausīties briesmīga vārdos teikta: Sallija ir piesieta pie vienas vietas, viņa mani nevar traucēt sekojot, uznākot manai vientulībai, savrupībai – pēkšņi virsu. Tas ir kas mani nokauj ar citiem cilvēkiem kopā dzīvojot, izņemot ‘famīliju’. Šī istaba ir mazliet – maza. Bet – ne pārāk maza. Durvis uz āru – savā ziņā labi, savā nē.

Kaut kā man liekas, ka es te varbūt tomēr neiedzīvošos. Mana nekārtība varbūt ir lielāka, lai to ievietotu tādā kārtībā. Mana laime varbūt ir citāda. Bet tā ir runāšana par to, kas nav vēl izveidojies un par ko nevar zināt – kas tas ir?

Sallijas laipnība tikai ir liela. Bez tā, ka tas ir arī viņas aprēķins, mana lētuma aplēse, tā tomēr ir arī manas vērtības novērtēšana. Tas man tūlīt liek domāt – kaut kur es varētu dabūt puslīdz īstas mājas. Tas Mr. Plumleys bija uz to pusi – Māja, vīrs, pat stāvoklis… Dzīvosim – redzēsim.

4 p.m. Pērkons. Vēl tikai dažas lietus lāses. Nogāju 11 am uz mājām – vēstule no Dz + Cl. Nosūtīju Dz. vēstuli I + Laim.
Bija arī foto – vēl no ziemas, ļoti jauka Dz., izskatās ar asarām acīs. Cik dzīvs tad top tas vārds – dearest mommy, kad Dz. seja nāk klāt. Viņi salst, kā jau es iedomājos – bet uz dienvidiem, aprīlī būs labi. Lai gan Parīzē – nevar zināt cik liels pavasars jau būs. Mazliet vēlāk vajadzēja braukt. Bet – liekas – iet jau O.K.

Skaista pasaule tā, ar lietus nākšanu. Nogāju līdz jūrai, bet beachs slēgts. Melnacainais laipni paskaidroja kad buss te nāk – viņš piegrieza mazliet – viņš uz citas līn. šodien. D. varbūt bij nākošā b. pēc viņa – kaut kur citur. Atbraucu no bibliotēkas – kāds svešs resns dr. – Tā tas nav ko bēdāt, ka uzskries D – varbūt nevarēs, ja arī to gribētu. Pērkons un pietumst. O, dzīve, dzīve – kā lai to saķer. Taisni tādas pat muļķības raksta Ionesko piezīmēs.

5.30. Pēc stundas jātaisa omlete vakariņām. Jūtu kādus pinekļus sev apkārt te. Bet kopš mājas 2 istabas izdotas – tur arī ir pinekļi apkārt. Grūti izveidot visu kā vajaga. Un viena lieta, kā vajaga, izklausās citu ausīs absurda.
Lietus mazliet nolija. Miers, pilnīgs miers ārā, bet ne manī.
Uz Dz. vēstules ir jau zīmogs Barcelona – varbūt viņi jau ir tur, un vēstule iemesta tur, vēstulē viņi tikai raksta par priekšā stāvošo braukšanu uz turieni. Labi kurš gabals laimīgi noceļots. Tur uz dienvidiem būs ceļi un laiks labāki. Un tad Francijā atkal – un Parīzē!

9.30 TV kā parasti. Bet nu ne – vairāk, vakar bijām vēlāk.
Jauka ir Dz. vēstule! Un drīz varbūt būs no Ineses.

{23.3.71?}

4 pm. Biju peldēties – saules nebija vairs daudz, no 2-3 pm, no rīta, pirms 8 te bija karsts ļoti, bet vēlāk pusaizmācies. Tagad arī lietus piles. Ūdens bij labs. Atbraucu no beacha. Lejā nogāju kājām – ½ st. ko iet līdz mājām. Spēlēju te mazliet un tur pavisam maz. Jāņem ja grib – sistemātiski. Kreisā sāka sāpēt – tikko piespiež – un tas nav nekas labs, tā piespiešana, bet – nezinu kā?
Pasaule skaista un tukša. Sirds žēlojas

Trešdiena, 24. marts.
8 am.

Lietus naktī. Tagad skaidrojas. Durvis bija vaļā visu nakti – es citādi nevēlētos te palikt, ja man jātaisa ciet. Auksto dušu arī tagad varu ņemt pilnīgu – ar visu mazgāšanos – jūtos labi.

Lasu ‘Les liaisons dangereuses’, angļu val. Neesmu te neko uzrakstījusi – dzeja nenāk te, kaut arī kalns, mans jocīgais kalns Keira ir tik tuvu. Varbūt šis ir dzīvošanas laiks. Rakstīšana nāks vēlāk. Lai gan, pieredze rāda (ceļojuma piem.) ka rakstīt vajaga tūlīt. Tik daudz es zaudēju, no tā, ka es nerakstīju katru dienu visus sīkumus. Jā – es jau daudz ko neesmu atmiņā zaudējusi – un tomēr, to – nieku nozīmi esmu zaudējusi, jo zudusi ir to sīkā nieku izteiksme, kādā tie iemājotu un būtu dzīvi un svaigi, tagad tos uzrakstot viņu vērtība varbūt kļūst nevajadzīgi uzsvērta, ar nepareizu izteiksmi. Ak – ja man būtu mazākais visas Vācijas piezīmes. Sallija naktī salusi (varbūt no manām vaļējām durvīm) bet viņa kraukā mazāk, tā kā nekāda vaina no tā nav.

Sapnī kāda jauna sieviete bija uzvilkusi baltu, vecu blūzi, es to sazīmēju kā savu, gandrīz domāju – vai nebūtu jāņem nost – bet ne īsti. Kaut kur Ķikuros tas bija, aiz ceriņu dārziņa. Un kaut ko par braukšanu uz Ļaudonu pa Sāvienas ceļu, es domāju – pussapņoju.
Krūmi šūpojas vējā te, un zem tiem uz mūra slīpās (kādēļ tāda slīpa?) sienas ir ēnas un saule.

Vakar tai ģērbtuves jaunai īpašniecei beachā, kuras vīrs smaidīja un māja man (un nepazina gandrīz, sievas klātbūtnē), vakar bija svītraini pelēka, taisna frizūra – uz manu modi, pie friziera taisīta, ļoti laba – iepriekš tai bija tumšas iekrāsotas nenoteiktas sprogas.

Ko lai saku par šo dzīvi? Vēlāk nekā nezināšu? Vakar, kad rakstījām pasūtījumus D. Jon. likās Sallija raustās aiz skopuma, vakarā kad pārnācu – sūtīja kaut ko ‘sūkājamu’ pirkt un skubināja uz ēšanu. Piena būs atkal maz. Pienu viņa varētu ņemt vairāk. Es teicu ka mājā es ņemu pudeli piena katru dienu – te mums par abām nenāk pudele katru dienu. Šis (kartonos) piens gan liekas tāds biezs. Bet tas varbūt tikai tā liekas, kas tur biezāks var būt?

Dzīvoju tur, nāku te, daru maz, jūtos nekas. Spēlēju mazliet. Pēdējās dienās maz – te nakts maiņa Allenam, nevar traucēt.
Nav vēstules no Ineses. Jādomā par vēstuļu un lozes sūtīšanu Laimonam. Šodien madāmas dziedāja tur. Trokšņaini ne visai interesanti radījumi, bet tā jau pa gabalu nevar neko atšķirt.
R. kundze noveda lejā – varbūt nākšot klav. stundās. Atveda latv. av. – tā atkal tukša no literat. izņemot 1 Pļavkalna dzejoli.
Jānoiet varbūt līdz bibliotēkai?
Skatīties vai – vinnesti jau izsludināti. Bet tad būs jāņem buss? – Labāk tad būtu nopirkt avīzi, iet kājām. Bet šodien piemācies – nezin vai būs droši iet – var sākt līt? Izjucis ir viss. Žēl ka te nevar spēlēt – tā tas ir – te tomēr nav dzīves, ka ir tādi shiftworkeri – sākumā nebija, bij viņam tikai dienas darbs.

5.30. Cepinu chickenu – nezin kāds būs – par agri vienmēr visu uzsāku…
Vēstule no Zariņa, ka 3. apr. lai esmu gatava agri. O.K.
Rudz. atkal sākšot klav. st. Labi. Vēl visu laiku norūpējusies par manu nepelnīšanu te. Varbūt jāņem tās klav. skoln. ja var – pēc lield. pirms gandrīz vairs neiznāk.

Sallija domā – ka man varētu būt un vajadzētu būt boyfriendam… Kur ņemt? Stephens, Hermanis – visi pazuduši. Nabaga D. brauca garām – es nepamanīju uz kurieni? Nevarēju sazīmēt – vai tas nebija viņa buss te, pirms es nācu te mājā? Laikam jau nebija. Viņu es gribētu par to – boyfriendu. Cita – nezinu.

Vakar domāju – resnais jugoslāvs nav ilgi redzēts – būs aizgājis citur dzīvot – šodien tieši pēc D satikšanas, mājās nākot (pret slimnīcu) viņš nāk pretī. Un tad tā nelabā sajūta – vai tas nav tā kā es priekš D, vai tas nav aranžēts? Kā varētu būt? Vai kāds varētu turēt uz algas tādu tēviņu – sieviešu baidīšanai? Nevarētu būt? Sagadīšanās. Šausmīgs spīts iemetās domās – ja vien es varētu es jauktos pa vecām pēdām – ar D.

7 pm. Chickens bij puslīdz labs – un pietiks vēl vienām vakariņām – tas jau labāk, nebūs jāpindzelējas tik ilgi. Kādi salāti klāt un O.K. Kur meklēt dzīvi?
Šovakar nepatīk film(iņ)as. Un nāk miegs.
Un jādomā kā uzrakstīt Zariņam solīto.

Ceturtdiena, 25. marts, 2.30 p.m.

Biju uz jūru 8.30 a.m. no Mt Keira. Bija pavēss – bet – saule. Vissiltākais bij kad nācu mājā – 12. Izlozes vēl nav. Rītu jānāk atkal. Nobijos cik nogurusi izskatos – Pēdējās naktis nevaru gulēt tur – viņa baidās atstāt vaļā – tas ir atstāt labas noslēgtas drāšu durvis, bez otrām durvīm, nobultētām. Un es nevaru gulēt ar durvīm un logiem ciet. Bet – man ir atbildība, un sāks pielipt viņas bailes no iebrucējiem. Tur visi logi ir aizsisti ar naglām! Es saprotu viņu. Bet – es neesmu viņa, un es kļūstu ievilkta cita dzīvē. Un ķēkšas loma, lielāka nekā šķita, laikā tādā un tādā. Nav tā kā ar Dzidru un tad arī ir ko ņemties. Ak – es jūtos nogurusi. Sirds sāp. Un kaut kas ļoti nepatīk.

6 p.m. Jātaisa vakariņas: potato salad + Wienna. Aizbraucu 8 ½ uz jūru. Pūtos cik varēju – jo esmu te – izsīkusi. Nekas labs nav noticis visā skaistā dienā. Jūrmalā jaunie zeļļi ar beacha sargu vidū vienmēr tuvumā, bet neviena lielāka cilvēka.

Es nevaru sākt strādāt – rakstīt. Kaut kas mani izsūc. R. kdzes atstātais raksts Mūsu pagasta ļaudis – zem katras kritikas. Bet viņai gribās runāt un runāt par citām sievām griba liela, bet iespēja – kāda? Kā var runāt neapvainojot?

Mans kalns ar koku galotnēm
Un gaismām spožām
No tālām debesīm
No jūras
Acu skatieniem
No soļiem dun tam ritmi—
Ritmi dun tam.

Es dusmojos – loterija tukša, ja būtu nākošā loze man – būtu $10. – Taču kaut kas – bet man nebij, ‘nākošā’ loze.

Piektdiena 26 martā 1971. 12.30 p.m.

52.g. atpakaļ – Tēva nāve šodien.

Biju jūrā. Skaists rīts. Nogāju lejā, līdz mājai, paņēmu peldkostīmu, satiku pastnieku – man nekas. Nogāju lejā uz jūru gandrīz 9 no 9.30 biju jūrā. Pirmais buss nāca 10.26, laiks bija par skaistu lai nāktu tik drīz mājās. Paliku līdz 11.42 atbraucu ar melnacaino kas labi jau zina kur braukšu. Kāds mazgāja busu – tas varēja būt D, kas dažreiz tik spoži brauc.
Satiku te nākot no busa, otras mājas, pretī kaimiņu, vecāku kundzīti, tā jau zin ka es te dzīvoju.

Sallijai šodien Mrs. Grey (vai varbūt pavisam citādi viņu sauc) tā kārto māju, visādas atvilknes iet cauri. Iedeva man vienu nailona nakts kreklu. It kā oderes tam trūkst, tādiem parasti odere – bet to es varu iešūt ja gribu – tādi krekli tomēr padārgi un ja kaut kas ir, man noderēs, lai gan nekāds labais nav. – „Ēd tu, man negaršo”… O.K.

Nācu mājā lai rakstītu piezīmes par ceļojumu Zariņam, vai paspēlētu. Tagad vēl negribās ne vienu ne otru. Ārkārtīgi skaista, mierīga, spoža, karsta diena – rudens spožums jūrā, viļņos, gaisā. Skaisti. Jāiet tomēr katru dienu peldēties. Laba sajūta pēc tam. Vakar naktī labi gulēju. Naktī kādu brīdi bija ļoti vējains. Brīnumains miers tagad. Ārā. Manī pamazām sāk rūgt nemiers.

Vingrinājos mazliet. Necik labāk no tā netiek. Ārkārtīgi spoža diena. Solītais aukstums pēcpusdienā nav jūtams. Es nevaru sākt strādāt. Man ārkārtīgi gribās dzīvot, kā citi dzīvo.

Pavadīju Raien (?) kundzi uz busu (kura vēl nebija) un iemetu Sallijas vēstuli. Kad nācu kalnā buss pienāca – biju sākusi iet lēnām lejā. Un – bija jāturpina un buss gaidīja. Man vajadzēja iet. Es gāju lēnām, lēnām – un tomēr tas bija iet tuvāk. Es nevarēju iet. Es apstājos. Atskatījos. It kā gaidīju to. Tad apgriezos un sāku steidzīgi nākt kalnā.

Ja Raiena tur nebūtu gaidījusi ielā uz sola – es būtu gājusi un kaut kur braukusi. Bet tagad bij jāgriežas atpakaļ. Es gaidīju, ka buss ies kā parasti atpakaļ uz ielu, bet tas stāvēja un stāvēja – un es nezināju ko darīt – es varēju iet atpakaļ līdz veikalam, bet domāju Raiena kļūs aizdomīga… Kas tas bija? Un ko tas domāja?
TV skatījām godalgotos aktierus – tādi mīksti, labi baroti ļaudis!!

Sestd. 27. III. 71. 7.30 a.m.

Nelaimīgs rīts – pulkstens zvanīja 5.30 – jo vakar, lai tas nezvanītu stundā, kad skolēni mācās, pagriezu to atpakaļ un aizmirsu vēlāk atgr. atpakaļ. Un – brokastīm medu meklējot gāzās viens fridža plaukts ar visām medus bundžām – šausmīgs troksnis! Sallija bija bāla no dusmām – 6 ½ esot par agri sākt darbus – jo es teicu ka gribēju parīkoties pa fridžu, gribēju arī – bet vēl ne tūlīt. Anyway – man tomēr vēlāk nāca smiekli par šo situāciju – ka S. dusmīga. Viņa vēlāk sauca savu uhu – pēc cigaretes un es nebiju nobijusies kā ar mani tas gadās. – Man te nav jāsāk locīties kalpotāja lomā. Dažreiz jau es to izdaru ar savu vakariņu labu gribēšanu etc. Austrālieši ar jaunaustrāliešiem ir pastāvīgā cīņā dēļ – virskundzības, viņi negrib atļaut pārākumu un nezina kaut kā pieņemt līdzvērtību. Jaunaustr. ir bieži kalpotāju lomā savu dažādo darbu dēļ, bezmāju dēļ – un kalpotājs ir status, kam jābūt zem darba devēja – tāds likums (!) – un te vienmēr iznāk tā sadursme. Jaunaustr. baidās un austr. baidās – iztulkot nepareizi, vai būt novērtēts nepareizi – novērtēts par zemu.

2.30 pm. Lietus visu dienu. Nebraukšu lejā un neiešu kājām. Lietū nav nozīmes – jāpaciešas līdz rītam, ja būs labs laiks.
Uzgāju spēlēt te. Pavingrinājos. Paskatījos logā. Buss stāvēja turpat kur vakar, tikai otrpus ielā un – stāvēja, ne tikai bija iebraucis un izbrauca – Un – mani tas iespaido tik ļoti, es reaģēju uz to kā uz dzīvu būti. Liekas tā jūt manu iešanu, nākšanu un es jūtu tās iešanu un nākšanu. Nieki. Mans nemiers. Mans izsalkušais ķermenis, mūžam notiesātais badā sirgšanai. Tilma par Straussu – ļoti vāciskām sievietēm un visu pārējo.

Galotnes smagas, zaļas brūnas
          Pielijušas
Miglas un lietus lāšu smagas
          Auksta rasa birst pāri man
Vesela jūra rasas
          Nevar nogremdēt zaļās galotnes
          Putnu lidojiens atbrīvo tās
          Vējš sašūpo
          Lietus tur mani ieslēgtu.
          Ne lietus
          Kāds vecs likums
          Vai nekad to man neuzvarēt?
          Galotnes smagas zaļas
          Lietus un miglas pilnas
               Kā sapņu, kā vēlmju.

10 pm. Pabeidzu ‘Liaisons dangereuses.’
Savāda vilšanās.

Svētdiena, 28 marts. 1971. 8 am.

Nav miera. Mākoņi. Bet nelīst. Laikam drāzīšos lejā. Nav miera. Tur arī nebūs. Bet – lai.
Pārlasu piezīme par Loiru – un atmiņas atgriežas. Tikai saraustītas domas un izjūtas te. Kur un ko?

10 am.

Atbraucu uz māju – atgūt ko? Līdzsvaru, sevi. Sveša pasaule. Cik grūt ir nopelnīt naudu – neērti – atnāc – uz māju – Te pilna māja gulētāju – nedrīkstu piesēsties paspēlēt Bachu. Bet kad viņi celsies – tad jumts līgosies kā laidīs savas muzīkkastes vaļā. – es tad nevaru spēlēt jo nedzirdu – ko spēlēju. Cik ļoti mani ierobežo sveši cilvēki. Bachu vajadzētu drillēt!… Varbūt var kaut ko labi paveidot? – Vēlu. Vēlu.

Un Sallija? Man katru reizi jāiet iepirkties priekš viņas, vienmēr kaut kas tieši tāds, kā viņa vēlās – Robertsona siers, kādas desiņas plastika pakojumā. Un – tā viņai jāmaksā man autobusa biļete. A? Vai es nevarot dabūt puscenu? Vēl nav centu samaksājusi jau plēš to atpakaļ, bet man šodien tur visiem jāgatavo pusdienas. Jocīgi cilvēki. Un visu – laipnībā un smaidos, piedāvā vecas lupatas, kā UNRAS laikos, tikai ne naudu. Esmu kļuvusi tievāka 2 nedēļās, visu vasaru te pūlējos – nevarēju. Bet tā varbūt ir tā bezcukura tēja? Un arī mazāk starplaika ēdienu – citādi tur kaut ko jau ēd, liekas pat tīri labu… Ko es ar to veco tafta mēteli varētu iesākt. Tas nokarājās tur uz durvīm trīs dienas, un es to nelikos redzam. Man pietiek ar to nailona nakts kreklu kam odere izplēsta. Dažreiz grūt atteikt tādas laipnības. Es pūlējos un vēl pūlos redzēt viņu kā veselu cilvēku, viņa pūlas mani nospiest kādā (viņu pašu izdomātā) emigranta kārtā. Neskatoties uz to – ka es viņai varu spēlēt viņas Beethovena sonātas, varbūt tas arī galveno kārt klavieru dēļ – lai jaunais flīģelis nezaudē skaņu. Kādēļ es to uzņemos? Naudas dēļ. Kādas iedomātas cilvēku vidū existējošas simpātijas, laipnības, labestības dēļ. Varētu jau tā būt – ja es absolūti padotos. Nebūtu nemaz tik ļauni – tikai tad man jāatsakās no manis pašas un jātop par iztapīgu kopēju, kompanjonu, dear Enny…

11 a.m.

Abi īrnieki taisās prom. Allens uz Pertu, Georgs – vēl nezina kur, varbūt tepat tomēr. I don’t care too much. Katrai lietai divas puses – ļaunākai vienmēr pretī – labākā.
Nezinu kāpēc… taisni tāpēc – jau paskatoties uz jūru caur logi, šī māja liekas auglīgāka, ja būs tukšāka. Georgs varētu palikt, tur viņa istabā, – tas vismazāk traucē, tas varbūt pavisam netraucē, taisni otrādi – noder. – tikai – ja viņš gribētu Allena istabu – mājas apdzīvotības biezums būtu tas pats – tikai mazliet mazāk kā ar Allenu – jo G. tīrāks un mazāk trokšņo un – darbā dienās vienmēr. O.K. Viņam jāpaliek turpat tumšajā istabā….
Man neveicas domāt par rakstiem. Man neveicas uzturēties vienā vietā. Es skraidu apkārt – augšā lejā!…

Paēdām birthday vakariņas – Hungarian gulash. Bija burvīgs pirms ‘biezināšanas’ – nevar miltus likt beigās! Visa garša zūd. Un man vienmēr iznāk par šķidru – jāliek gandrīz nemaz ūdens un sākumā – mazliet vairāk miltu – bet visa gaļa bija apvārtīta – grūt vairāk pielikt – tā tad tikai vismazāko lāsīti ūdens jo tomāti dod pārāk daudz sulas. Garša bija lieliska pirms biezināšanas – vēlāk – tāds šis ne tas. Noreibu no vīna. Spēlēju visādus sweet gabalus – noktirnes un Clair de lune – burvīgas klavieres kad ņem tādus gabalus! – Bez pedāļa – Bachā, tik daudz to nemana. Bet pasmagas ātrai un vieglai spēlēšanai – ļoti jāpierod. Mana spēlēšana ātri progresē. Bet tas parasti līdz zināmam līmenim. Ja grib tikt tālāk – tad – kā Freimanis arī teica pāri par 4 st. dienā. Un – kādēļ lai to dara? Sava prieka dēļ? Sallija domā ka man vēl 40-50 gadi ko dzīvot. Labi, ka kāds tā domā.

Jā es spēlēju visus iekārotos gabalus – kuri vēl grūti izpildāmi – bet tikai mazliet jāpiespiež technika un drosme. Varbūt to derētu – tad jau ir kas – ja šīs lietas var labi spēlēt. Kaut kā – tas varbūt ir tas, ka viņas spēlē tie, par kuriem piemin romānos. Tā es tos varu. Bet – kad mani pārņem īstais ‘gars’ – tad tam ir jāiet tā, ka man mazliet pietrūkst – tikai mazliet technikas un mazliet drosmes. Šo Entremona spēlēto Šopēna noktirni es biju aizmirsusi. Patiesi tā ir manī diezgan kārtīgi iestrādāta takti pēc takts – tā varētu arī iznākt pavingrinoties. Šīs klavieres mazliet prasa iespēlēšanos uz tām. Un to skaņa – pamodina manu ‘spēles garu’. Jāsašaurina repertuārs. Jānoslīpē daži gabali – ne visi. Bet ko tas līdz – es nevaru spēlēt no galvas – dažas taktis, daži teikumi jau – vienā noktirnē gāja. Varbūt es varētu. Bet – man jau ir jāraksta, ne jābļēņojas ar šīm lietām. Bet ja Sallija saka ka man 40-50 gadu ko dzīvot?!! Ha! Tad man vēl rakstīšanai laika diezgan!! – Ha!

Kādam aktierim TV tikko bija D skats un mani tas ķēra kā sitiens zirgam, trakam zirgam, un es aizauļoju, es domāju – es esmu te D dēļ. Es par to sen sapņoju iedomājos – ja es dzīvotu te. Kur D gaida. Es neesmu gluži klāt tai vietai bet tuvu. Žēl ka manu spēlēšanu nevarētu tur dzirdēt. Varbūt ka varētu ja attaisītu logu. Bet tam jau nav nozīmes. Varbūt ir.
Nozīme ir tam – es esmu atnākusi te dzīvot, lai atrastu D. Bet viņš te nenāk. Nav vēl redzēts. Paies ‘100 gadi’ kamēr tas gadīsies. Bet – vajadzētu gadīties.
Es gribētu, lai viņš zinātu, ka es esmu te viņa dēļ. Un nevarētu to panest nenākt te. Kas tālāk?
Es nezinu. Nekas.

Pirmdiena, 29 marts 1971.

Pastā nekā. Nopirku lozi L.
4.30 pm. Pārbraucu no jūras. Nav pazīstamu seju. Cik žēl. Mazliet ‘kaulā velk’ sāpe, varbūt no rīta par daudz aukstā mazgājos. Bet jūrā liekas bija labi, lai gan krastā viena puse silst, otrai jau paass vējš, jo biju vēlu tur.

Spēlēju te un tur. Un sāku te rakstīt ceļ. piezīmes. Tās jau sāktas daudz reiz – bet šorīt te piesēdos tā – laimīgi. Un tagad tāda sajūta – ka te tomēr palikšu ilgāk – ja es pieradīšu te rakstīt – tad tomēr mazliet rēķins dzīvot. Tomēr uzturs, arī veļas mazgāšana. Nu klāt es šo to piepērku pusdienās – bet tas tomēr nedaudz un var vēl mazāk.
Ja borderi abi aizies – tad man vēl vairāk būs jārēķinās ar naudu. Maz no viņiem ticis.
Pēkšņi man sāp galva. Uztaisīju cup of cofee lai gan tikko bija tēja.
Ir noiets šodien no šejienes līdz jūrai. Bet ne pirmo dienu tā. Varbūt pārcīnījos saulē? Sāp vairāk vienā pusē. Un gribēju ķerties pie rakstīšanas. Tik maz to daru. Šorīt iesāku to lietu labāk, dzīvāk, drošāk, ar mīlestību…
Bet tagad – atkal lutināšanās – ka tik nav par grūtu?!

Ir kāda seja
Kas nāk pie manis
No citām sejām
Jo pašai, tai projām jāpaliek.
Kaut kādu līdzību
Varbūt pat nelīdzību
No citām sejām ņemu
Kā to, kam projām jāpaliek,
Kas varbūt sevī jau sevi zaudējusi
Tik manās illūzijās dzīvo. 
Neīstenība pāri īstenību izaugusi
Īstenība tās priekšā
Bailēs apklususi, noslēpusies
Tik cīņās briesmīgās
Kādās dienas aiziet
Skaistumā skanēdamas
Sadegdamas.

Manā spogulī atspīd vaļējas durvis ar krūmiem, kokiem, sauli, ziediem un tas ir skaisti, skaisti.

30. marts 1971 otrdiena 8 am.

Žāvēju matus. Sallija brauks uz kapiem 11 am ar saviem draugiem, pie mātes kapa, šodien viņas mātes dzimš. diena.
Naktī bija ļoti liels vējš – durvis sita ciet vienu pēc otras.
Sapņoju par Dzidru kaut ko. Arī vakarnakt. Gaidu vēstuli. Vairāk gan no Ineses – jo viņas vēstules kārta, bet sapņos rādās te viena te otra.

Vakar pie TV bija interesanti, ko gribēju te atzīmēt. Bija pick a box, kādam Mikelam kas vinnējis atbildes. Atvēra visus box – ar numuriem. Es domāju – kuru numuru viņš ņems? Kuru es ņemtu? Un mans skats krita uz 9. Es domāju vai es to ņemtu? Bet tas bija vienīgais numurs kas nāca pretī un uz ko gāja mans skats un palika. Un – Mikela balss tad teica – 9! Viņam krita – elegants rekord players milzīga mēbele, ar visām platēm. Viņš to paturēja.
Vai atkal būs beach day? Ļoti vējains, bet debess skaidra bez nevienas mākoņu zīmes un saule karsta.

Karsts un nejauks zem ‘hairdryera’, bet jāsēž ir un jāizžāvē – lai varu tikt prom laikā, kad Sallija ies prom. Jo labāk nebūt atbildīgai par šo ‘mantīgo’ māju.
Vakar kāda muļķīga veca, sentimentāla filma bija. Sallija teica būs laba filma. Vecs draņķis. Es sēžu par daudz pie TV. Tie ‘comercials’ tik bezgala gari vidū…

9.30 am. Spēlēju agrāk spēlētas Šopēna noktirnes – neiet neko labi – visi izgreznojumi un akordi aizmirsušies un kreisā roka, kas pie Bacha visu gadu un vairāk – mierīga un vesela – pie Šopēna jau sāp. Varbūt arī no vakardienas gammām, arpēžģijām – vienmēr kaut ko piespiež par stipru – tikai pie Bacha puslīdz miers. Šorīt jau pie pirmām taktīm kreisā sāp – tā tad vakar pārmocīta. Nu – es neko ar tādu roku nevaru darīt. Lēnām, prātīgi , maigi. Gentle, gentle – To jau es zinu, bet nevar noturēties. Labi, labi. Darīšu lēnām – kāda nozīme dauzīt klavieres.

9.30 p.m. Vēstule no Ineses – liekas labi iet! Cīnās ar darbu, bet būs brīvlaiks un atpūta. Biju jūrā. Pavēss vējš, bet saule silta. Ūdens silts! Turp aizveda kādi Sallijas draugi – Apgājās ar mani kā ar kādu lielu dāmu, kādu brīnumu (!). Sallija teica, viņa teikusi cik es esot ‘nice’. Jā – par to viņas draugi priecājas, ka Sallija pēc mātes nāves un viena te jūtas labi ar mani. Tā tas nu ir iznācis. Cik labi, ka kaut kas ir labi. Tā tad man jāpaliek un jāpūlas darīt viss labi. Labi. Lejā mani noveda savā mašīnā kādi Sallijas draugi. Sallija brauca otrā mašīnā uz mātes kapu. Mēs braucām pa Crown Str. Melnacis nostaipīja labi kaklu.

Un lejā es nogāju kājām uz jūru un tur, kā parasti, kaut kur pret bibliotēku laikam mēs atkal, taisni tāpat kā jau pāris reizes, satikāmies ar D. Viņš skatās caur stiklu – kad pret durvīm es paskatos iekšā, viņš aizgriež galvu. Bet caur stiklu es viņu neredzu, gandrīz nepazīstu – un nevaru smaidīt.

Man nāk prātā par to ‘pick a box’ numuru, ka reiz agrāk uz TV skatoties līdz, man gadījās tāpat – ka es izvēlējos to numuru ko tas uz T.V. Savādi.
Labs nogurums no jūras un arī no pag. nakts negulēšanas – maz gulēju, vēlu aizgājām gulēt un naktī vētra dauzīja durvis.

Trešd. {31.3.71} 8 am

Vēl atkal viena burvīga diena! Būšot vēss vēlāk, jāsteidzas lejā – jūtos labi, lai gan – liekas, vai atkal jāuzņemas šī skriešana un iešana, ģērbšanās, peldēšanās – visu dienu cauri! Bet – gars ir pavēlīgs!
‘Girles’ – te dziedāja.

Rudz. kundze runāja ar Ryena kundzi – ka es nevaru strādāt par neko etc…. Viņa uzstājās iekaisdama – bet viss tas ir par vēlu. Es negribu uzņemties kalpotājas lomu, kurai var pavēlēt par daudz. Varbūt varētu par to, ko te daru man maksāt, būtu jāmaksā – bet Sallija tā nedomā, un tad – man nav iespējams dzīvot, palikt te, ja viņa ir nelaimīga un centīsies mani ‘izsunīt’. Tagad viņa visu laiku mudina mani spēlēt, ēst, justies labi – es esmu kaut cik patstāvīga. Nezinu – kā būs ja es izspiedīšu arī algu. Vispār – Mrs. Raijen – nāks te, vai kaut kāds cits – gan jau viņa atradīs. Nezinu. Es nezinu – ka lai izdara? Mūzikas stundas? Viņa sameklēs – bet vai es pratīšu ar tām izrīkoties? Un vai tas mani neapgrūtinās vēl vairāk?

7 p.m. Zivis, čipi, salāti – vakariņas. Diezgan liela rīkošanās, vairāk gan es noņemos ar to, kā mājās, bet – pareizāk ēdu. Tas diezgan svarīgi. Cik un kas vispār – svarīgi. Liekas esmu uzrakstījusi uzmetumu Zariņam. Jāpārraksta uz mašīnas. Varbūt pietiks ar vienu reizi. Nevar valodu valdīt – kā mežā! Tiešām plūst uz visām pusēm pati no sevis. Nezini ko ņemt ko atstāt, katrreiz piesēžoties iedrāžas jaunā gultnē, citā stilā. Katrreiz pasaka ko labāk, katrreiz kaut kas neder. Nevar dabūt vienkāršu un īstu – manu pašu. Te droši vien viss – sastāstīts citiem par godu. Tā tad nederīgs.