Februāris 1971 (Ķikure/Kikure)

pirmd. 1. febr.? Holideja! Kāda?

„Does not mater what matter”. S. Beckett.
Atbrauca abi Freim. + Gulb. Atveda šķiņķa gabalu tinā un kafiju un bisk. un jam speciāl dzērveņu – nu – viss bija, es neko arī šodien nedabūtu nopirkt. Šokolādes kasti neredzēju – tā pie papīriem ko Freim. atveda lietošanai! Pilnu kasti!
Kliedzām runājām – bez gala! Es gan varēju to vīna pudeli’1 attaisīt bet – aizmirsu.
Mana grāmata varētu izmaksāt $1.500! Neticami! Man nav ko gudrot pašai – vai arī jāiet austr. drukātavā, bet tie neizdarīs to garumzīmju lietu. Anyway – jāsaliek viss kopā un jāiesūta ‘klubam’ resp. Pres. Biedr. un – varbūt – ka viņi varot arī caps! Un izdot.
O.K. Jāsalasa uz kādi 50 dzejoļi un skices – cik nu redz un jāiesūta. Patlaban vēl jānobeidz Lukija runa – vēl nav īsti galā.

Jūru te var redzēt
Caur logu katru dienu
Bet citādi arvienu.
Tas kādi mākoņi
Kādi gaisi
Kāds vējš ārā pār jūru
Un manā galvā
Kādi gaisi kāds vējš.
Jūra tad tuvāk te
Pilsētu pārplūdinājusi
Ar zilu tēraudu sudrabu
Zilu pelēku maigumu
Vai pilsēta pār jūras malu
Uzpūtusies
Sarkan balta iz[.]rojusies.

–––––––––––––––––––––

Acu plakstus leju nosver
Aizver
Ausis pielīst
Piemurmina
Pelēks vakars
Pāri dārzam zaļam
Melnas jūras sūtīts
Zilgans spēlēdamies
Rūtīs
Vakars
Soļus izdzen ielā
Lampas iededzina
Gaidīšanas
Atver acis

Otrdiena 2 febr. 1970{1}
8 a.m.

Pārlasīju šīs grāmatas dzejoļus. Parasti rakstīti sev to atgādinot ka to varētu uzrakstīt ko domā un jūt. Taisnību sakot tā nav bijusi ‘neatliekama, spiedoša vajadzība to darīt’? Nē. Tādēļ ka zudis kontakts ar to, kas varētu to klausīties. Nav ne mazākās sajūtas, ka tāds kaut kur būtu. Prozu rakstīt? Mazliet vairāk – izlikšanās? Varbūt ne gribētas, bet vairāk meklēšanas izteikt to kas ir – un tādēļ vairāk kļūdīšanās. Tomēr šīs grāmatas vārsmas – ja salīdzina ar tām, Wyongas laika vārsmām – ir vārdos, ritmos dzejas bagātākas, tomēr meistarīgākas – tikai vienmuļā apkārtne tomēr beidzot jūtama – vienmuļība tematos.
‘Īstenība’ – cilvēks atkal jātver pie cekula un jāvelk dienās vairāk iekšā, klāt. Bet reizi – patiesi te klāt? Kā tas būtu?

11 am. Karsts. Mazliet vējš. Jūra gluda un zila. Māju jumti dzirkst sarkani. Skats caur logu gandrīz kā uz pavidus kartes atlasā.
Biju nopirku hairspary – nevar iztikt bez tā. Nopirku maizi un zaļo piparu. Man būtu jāsāk maz ēst!
Pilsēta pilna cilvēku. Sevišķi jau sievietes. Uz brīdi tapa priecīgi, jautri no tā – šīs puķainās plundurīgās maigās mīkstās būtnes, dažas pilnas kā svaigi augļi, dažas šā un tā pieplūdušas un iespaidījušās, dažas apvītušas un savītušas, bezgala kustīgs ņudzeklis šo radījumu. Busi šķita tādi lēni, gaidoši. Bet ne visi – kāds nodrāza garām starp mašīnām gar ielas malu kā vējš. Savādi kādreizējais busu kontrolieris sēdēja rindā ar citiem (man svešiem) uz sola pie Picadilli, garāmejot mans skats to īsi uztvēra un viņš īsi izbijās – it kā viņš labi mani pazītu un justos par kaut ko ne varbūt neērti – bet tomēr pazīts. Varbūt man normālāk jālieto busi tagad. Bet man vajaga to mazāk – esmu pieradusi – un jā, to vienu daļu ko es tur nelietoju – es tomēr jūtos – chicken. Tagad pat karsts, beacha laiks – paķert dvieli un busā iekšā un lejā. Bet kaut kā – man vajadzētu tam ‘saņemt spēkus’. Varbūt darīšu to arī…

4.30 p.m. Aizgāju, atnācu, izpeldējos, atpūtos, piekusu. Really ļoti ‘izpumpējos’, ilgi peldēju – pēc tam tūlīt nācu – jo saule aizslēpās – bet kad nācu tad sildīja. Kāds pasmags mākons – varbūt lietus gribētu – bet varbūt netiks lejā! –
5.20 p.m. Man ļoti gribētos atplēst vaļā to šokolādes (cherry + chocolate) kasti – un štopēt tās iekšā – It’s terribly lovely! –
Gurdenums no peldes etc. Iešu agrāk gulēt, mani sāk mocīt bezmiegs. Dzidrums, krāsas uz jūras. Kad Anglijas pasts sāks strādāt?

Gaismas, spožums pār jūru!
Tas plūst un plūst cauri.
Ārkārtīgi pastiprināts reljefs
pretējai mājai saules gaisma
pret zilo debess dzidrumu ar
mākoņiem – senas vasaras –
siena laika klātbūtne.
Kaut kas griezīgs kā stikls
kā vijoles skaņa
velk, griež kopā pazīstamo
ar svešo, pazīstamo svešā.
Skati skrien un skrien
un sitas horizontā kā
putni pie stikla.
Atkal un atkal no jauna
līdz jānoklust.
Bet – vēl kuģis iemirdzas
ar saviem baltumiem.
Tāpat skatam jānositas
un jānāk atpakaļ.
Skumji un skaisti
šie skrējieni turp
vēl un vēl (un vēl).
Es gribu sēsties kuģī.

Trešdiena 3 febr.

8 am. Pusmācies. Mazgāju šo to. Slinkums. Bailes ķerties kādā ‘vielā’ un nezin ar kas pirmais grābjams?

{sketch in middle of page of sea, clouds above and space between, at horizon, full of rays of light/dark fanning out from centre (presumably from sun behind clouds)}

Šī rīta debess!
Plakans, bez reljefa pretīgi vakar varakam.
Pa ielu aiziet mazā sievele (jādomā) kas otru gadu te izkāpj no mašīnas – iet uz darbu, vīriņš brauc tālāk – un viņa vicina un vicina rociņu. Stāv ceļa malā un vicina vēl un vēl un vēl – traks paradums bezgalīgā mīlestībā radies – vai tik ilgi gadiem var turpināties šī bērnišķība?

{poem copied on last page of notebook}:

                    Ed. Virza

Baiga vasara

Laiks šovasar vairs neies vecās sliedēs
Būs puķes skumjas, bišu medus rūgts.
Uz tāliem ciemiem kumeļš netiks jūgts
Un jasmīns zarains maijā neuzziedēs.

Par velti saule dienu tumsu kliedēs,
Prieks Jāņu naktī neatnāks pat lūgts
Un rokā savītis zieds tikko plūkts.
Būs klajums baigs, aiz katra krūma biedēs.

Vējš miglu sarkanu pār laukiem dzīs,
Bez laika kokiem augļi nokritīs,
Par nastu būs kas ir un tas, kā nava.

Pats zemes dziļums taujāts paliks kluss,
Jo pārvērtusi ūdens avotus
Par vērmelēm būs nodevība Tava.

1939. Trešajās Lieldienās.

––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––––-

{New notebook, mentioned on Jan. 25. Some sections are from the original notebook, handwritten. Other sections are from a later, typed, transcription.}

Trešd. 3 febr. 1971
9.30 am.

Nav vēstuļu. Vēlēšanās ‘spiedīgas’. Grūt nociesties 4 (4 reiz 4) sienās. Ielas šalkšana iet caur kauliem. Pasta ļaudis vajadzētu kādu dienu pakārt pie vienas kājas.

Sapnī kaut kur gājām ar Dz. (laikam, kā bērnu). Piemetās kāds ceļvedis (es tur lecu no kādas celtnes, vai tilta – uz ceļa), iegājām kādā telpā, kā kalnu alā. Ceļvedis demonstrēdams sava kāda sienas dobuma. No turienes izvēlās milzīga, asiņaina lauvas galva, tad viss lauva – nošauts, vai nāvīgi ievainots. Tam sekoja otrs lauva, neievainots – atrauta vaļā ‘lauvu bedre’… Mēs ar Dz. metamies atpakaļ, kaut kur kalna malā apsēdāmies atgūt elpu un skatīties – kur bēgt. Pamanām – viens lauva arī atlīdis, apgulstas turpat soļus desmit tālāk, bet skatās sāņus, varbūt mūs neredz. Mēs bēgam. Mūs panāk ceļvedis – nomocīts, saplosīts cīņā ar lauvām – jūtos neērti ka neesmu palīdzējusi, taisnojamies, palīdzam kustēties uz priekšu. Nezin kur.

Nav vērts sapņus piezīmēt. Bet šie lauvu galvas un arī ķermeņi, bija lieliski, dzīvi un kalna mala, ar aizslēpto mierīgo lauvas galvu.
Laimīgie divi vecīši – pārītis, kā parasti saķērušies lēnā gaitā aiziet pa ietvi. Jau otrs gads te tā.
Tāpat mīlētāja, kas izkāpj no mašīnas (pret manu dārziņu) paiet pāris soļus, tad apstājas, atgriežas un vicina un vicina rociņu, satraukta kā putnēns. Vairāk kā divi gadi – katru rītu???
Ir vēl lietas pasaulē par ko Beckets neraksta.
Bet Anuilli raksta. Tā tad??

4.p.m. Biju bibliotēkā. Kaut kur jāiet, lai kustētos. Negribēju laiku tērēt, negāju tālāk, uz jūru. Izstaigāju Pic. arcade – spokojās: man likās juvelieru veikalā iegāja kāds (īsās biksēs, kreklā) kas bija Picadilli sirs! Gāju atpakaļ, mazliet redzēt – viņš bij ielīdis aiz kases sienas, tik pie lodziņa noliecās galva – matu krāsa varēja būt. Vēl atgriezos – nerādās. O.K. jāapskata citreiz.

Esmu ārā uz verandas. Dažreiz paskatos uz ielu. Un pa labi tālumā – gabaliņš jūras redzams aiz pilsētas – gabaliņš jūras redzams, vilinošs. Ja būtu auto. Bet auto ir auto un ar to grūt aizkļūt līdz tādam – ‘gabaliņam jūras’ – kad piebrauc tur, tas nav tas. Tas ko es redzu (gabaliņš jūras) ir gabaliņš vasaras, dzīves krāšņuma, maiguma, rotaļiņas laimes, līksmes, svaiguma, bezrūpības, solījuma… utt. utt. Piebrauc ar mašīnu – ir smiltis, ļaudis, ūdens, mitrums, netīrumi, grūtums, slapji dvieļi, samērcēta ‘frizūra’. Jā – šī frizūra! Mati būtu O.K., lai samirkst, bet frizūra! Ak, ak! Šis gabaliņš jūras ir no tā laika kad samirka mati frizūra nesabojājās. Kā tas tā varēja būt? Nemuldi. Lasi Anuilli.

7.30. p.m.

Lasu ‘Poor Bitas’ Anuilli, Anuilhi, pareizi to uzrakstot.
Izspēlēju 2 Lista Consolation, bet nezin kādēļ īsti – zobi kožas kopā no dusmām. Šī nosviestā diena un cita pēc citas. Un – mana vaina. Vienmēr – mana vaina.

ceturtdiena 4 februāris, 6 a.m.

Lietus maisā iekšā esam atkal. Jau vakar domāju – paķert izdevīgu peldēšanās dienu! Neizdarīju. Tagad – viss viens ūdens!
6.30 a.m. Bet vējš ceļas, un dzen smagus mākoņus, zilpelēkus, pelēkzilus mākoņvāļus pār jūru, kas pazūd neredzamā tur iekšā, un dārzi zaļi un viss ļoti svaigs, spirgts, spēcīgs šai vēja zaļā mitrā rītā!
Izgāju ienest atkritumu tvertni – Un patika būt (vecā, puķainā oranžā kleitā) dzīvam, krāsainam, kustīgam siltam cilvēkam slapjajā vidē.

Un tagad jūra sāk atšķirties no debesīm, kļūst zaļganāka un visa baltos viļņos, kā buras, kā kustīgas zīmītes – tur krastā būtu skaisti būt patreiz. Autobuss aiziet. Bet zeķēs un rīta svārkā, (lai arī kleita un viss kas ir apakšā) pareizi nesaģērbies, nesagatavojies tā nevar ielēkt autobusā un braukt uz jūru… Gar krasta malu liels vilnis balts un gars ceļas un plok. Neliels kuģelis tuvu krastam degunu piegriezis. Golga laiki spilgti zaļi. Viss šovasar zaļo no visa spēka pēc sausās ziemas. Bumbēru koks dārzā ir kā melna dzels, tik tumši zaļš un biezi salapots, gatavina savus cietos rūgtos augļus pilnus zarus atkal – kam? Pats sev! Pats sev!

9.30 a.m. Kur pastnieks? Gaidu.

Paceļu roku pret Dz. krāsoto zilirožaino lampu, pret podiem un krūzēm augstu grāmatu plauktā. Meitenīt manu kur tu esi? How are you?
Pastā nav nekā. (Clivam vēstule no computer society).

Pēkšņi man liekas
(tas drausmi)
redzu tevi šais viļņos
ar seju 
uz leju (lejup)
Šais gājienos, skrējienos
neskanīgos saucienos, 
pārmēru skaļos
dienu kaucienos. 
Man jāiet.
Sirēnas dzirdu –
kaut kur kaut ko glābt
kādi steidzas.
Neviens man nepalīdzēs
glābt tavu seju.
Glābt ko?

3.30 p.m.

Notvēru pusdienas laikā labu laiku – izņēmu no bankas dažus dolārus {$5}, nopirku zivis, ieelpoju jūru – bij labi pie jūras, tik ļoti stiprs vējš, ka tas bija tikpat kā peldēt viļņos, bet šinī jūras vējā, pilna ar sāli un ūdens miglu. Un nebija auksts. Biju linu kleitelē. Laba jušanās ari tādēļ – ka no D. Jon. dabūšu atpakaļ naudu par blūzi ko nopirku un nelietoju – $7.50. Tas daudz – labāk dzīvot ar to, blūze skaista bet varbūt nepraktiska man. O.K.

Tagad jau līst un viss ir miglā un ūdenī. Lasu Anuilhi. Uzmetu, ieraugu kādu sīku ainu savai lugai. Tas ļoti lēnām aug. kaut kas paveras, atrodas – varbūt beidzot salasīsies kopā. Tikai – lēnām. Nedroši. Vārgi.

Pārrakstu kādu dzejoli, kas ir tik ļoti irstošs, viegls. Un tomēr – tur nevar grozīt ne vārda. Momentā, kad tas rakstīts, ir bijis intensīvs spēks, kas kontrolē visus līdzsvarus. Reti gadās ka tādu var ‘pārstrādāt’. Man nekad īsti nepatīk nopulēt. (Kaut gan Gailīte piem. man ieteic to darīt.) Kas ir neliekuļojot radies ar negludumiem, ir dzīvs tieši tāds, ar – tiem, kad sāk to apdarināt, paliek kaut kas pusdzīvs. Ak, es nezinu, kas labs kas nē, bet ar varu es nevaru izdarīt labu.

4.30. Lasu Anuilhi Jeanuu D’Ark. Chinon! Chinon… Labi tur bija. Bet es biju tāda utīga. Un tomēr – ļoti skaisti tur bija. Kaut es varētu uzpirkt savu nejauko gara stāvokli tur. Dažu brīdi gadusimteņi pašķirās, atveras ka ūdeņi – varēja iekāpt, ieiet tur pirms tiem. Apputējušais akmens pagalmā. Aka. Bet – kā tad tas bija. Vēl savādāk, un daudzkārt – tāpat, gluži tāpat – gaišs, rožu dzeloņainie kāti, izlocījušies. Man bija nejauks gara stāvoklis tur, biju nejauka. Kaut es varētu izpirkt to kā nekā.

Par šo pilsētu man Tev jāstāsta
Par šiem sarkaniem jumtiem
Un melnzaļu palmu gatvi
Kas kaut ko aicina zem zariem
Iet svētdienu atrast
Tik mašīnas tur slīd
Šai pilsētā nestaigā.
Jūras vilnis to putām baltām
Slēdz gar zaļu krastu
Tur kaut kas aicina
Dzīves grāciju meklēt
Ar savu grāciju tur golfu spēlē
Pilsētas iedzimtie īstie
Un vilnī atvēsinās.
Bet man Tev kaut kas jāstāsta
Par šo pilsētu
Kaut kur viņā ir, dzīvo tas
Kaut kas silts, dzīvs
Krāsains manam stāstam.
Skati caur logiem ir skaisti
Un skati uz kalniem
Un skati uz jūru
Vienmēr projām no šīs pilsētas
Ir stāsti par kaut ko skaisti
Bet naktī, izbraucot ārā
No šīs pilsētas, atskaties – viņa ir
Kā zvaigžņu jūra.

8 pm vai jau vēlāks…

Lasu ‘The L’ark’ par Janu Dark – jau teicu. Chinon. Anuilhi. Skan skaisti. (Anšl. Eglītis saka ka vārds – skaists neko neizsaka. Jā. Neizsaka. Un tomēr viņš jālieto arī. ‘Skaisti dziedi lakstīgala’… A?)
Anuilhi – tik gudrs vārdos izteicoties.
Beckets – tik gudrs ‘muldot’.
Ko es ar savu vārdošanu un muldēšanu varu cerēt? Un es atdodu savu dzīvi par to… Es nedzīvoju – lai noskatītos no malas – un rakstītu. Un – es nerakstu. Es taisu – piezīmes. Un ko var taisīt – nedzīvojis? Oh dear!

Piektdiena, 5. febr. 1971.

Neticama migla un lietus.
Pabeidzu lasīt J. D’Ark lugu.
A mess! A mess! Everywhere!
Kad pastā nekā nebija, (nav no bērniem vēstuļu – vēl streiks?) man noreiba galva. Tikai Laimdota Sidorenko (latv. kluba priekšniece) ielūdz pie sevis rītu uz sanāksmi. Spēlēju kaut ko – bet galva reiba un rokas sāka drebēt – es vairs nevaru izturēt šo nerakstīšanu, vai streiku, vai kas nu ir. Es nevaru ciest vairs – šo atšķirtību.

Es domāju, ne domāju, bet mani šad tad pārņem atmiņas – (negribās to saukt arī par atmiņām – tas liekas ir kas vairāk, bet – tā mēs to saucam – tā tad atmiņas) par Versaļas mežu. Ziemeļ puslodes mežu pēc 20 gadiem, dienvidus mežu. Kā es tur gāju un gāju, skatījos un skatījos, zemē, meža ceļos, celiņos, nobirušās lapās, viršos, kokos, sēnēs, smiltīs, sūnās, dūkstīs, ūdeņos, pļaviņā un tā bez gala, diendienā divi nedēļas (cik ilgi mēs tur bijām?). Skatījos jo sevišķi, visvairāk nobirušo lapu raibumā, saules plankumos. Skatījos, un likās ne tikai ar acīm, bet ar visu savu ķermeni, būtību, kā gribat, uzsūcu sevī šo mežu, kas bij kā mājas, vēl vairāk kas, kā visā dzīvota un nedzīvota mežs. Es biju atkal bērns un jauna un veca un viss kopā, kas esmu bijusi un vēlējusies būt. (Sāpīgi bija kādreiz meklēt dienu atpakaļ atrastu vietu, kalna galu, neatrast to otrreiz, nepazīt, maldīties. Meklēt to vietu, iet uz to vietu otrreiz, sākumā droši, pārliecināti un tad tik bezcerīgi – nonākt vairākkārt no jauna, kādā vietā, kam vajadzēja būt tai vietai, meklētai vietai un kas likās sveša. Un kas bija jau šķitusi tā iegūta, pazīstama, ka to nevarētu vairs neatrast – un to nevarēja atrast, tā – nedevās otrreiz pazīstama. Šī viena uzkalna otrreiz meklēšana un neatrašana tik sāpīgi raksturoja visas tur pavadītās dienas – tu nevari iegūt, paturēt, iepazīt. – Tu esi tur lai maldītos un pazaudētu Un tomēr, tomēr – cik ļoti es to paturēju. Es tur gribētu atgriezties. Ko darītu? Meklētu atkal tās dienas ko es tur dzīvoju, dzīvoju meklējot dienas, kas bija dzīvotas agrāk citā vietā, citā laikā, un ko šis mežs man atgādināja, – dāvināja. Viņš bija neizdzīvojami bagāts man, un tomēr – es nezināju kur likt to saules karsēšanu, tos ceļus, un bērzus, sausos uzkalnu galus, kas bija visvairāk atmiņu pilni un vismazāk ko varēja no tiem paturēt. No dūkstainām vietām, arī no cieta gluda smiltāja zem ozoliem, es nesu mājās (mūsu īslaika mājās tur) sēnes. No viršu galotnēm, es tikai viršus varēju paņemt līdz, un man nebija tos kur likt. Saviju viršu vainagu – ‘viršu vainadziņš pie sienas…’ tā bija klasiska parādība mūsu aizgājušā laikā. Es šo viršu vaiņagu tinu papīros, glabāju mašīnā. Katru vakaru tas bij jāņem ārā, jāliek zem mašīnas, jāatbrīvo guļamvieta. Tā es to cilāju, glabāju, iespiedu beidzot ceļa somā – un redzēju, ka tas sabirzīs, izjuks galīgi līdz mājām, piebirdinās visas manas lietas. Es viņu atstāju. Paņēmu līdz dažus zarus. Ieliku plastika turzā. Plastika! Tas mūsu palīgs un glābējs tik daudz reiz tagad. Bet sakaltušie viršu zari no visa rāpās ārā, bira ārā, spraucās ārā. Tomēr – daļa viņu atbrauca līdz. Un te viņus – loga priekškars vējā plivinoties ķēra ārā no krūzītes (Spānijas…) uz grāmatplaukta, un vējš viņus rāva nost no klavierēm… Nezinu, kādēl viņi tik ļoti padoti iznīcībai? Mājās tāds viršu zars vai vainags stāvēja gadiem pie sienas un bija ar varu jāizmet ārā. Tagad man ir vēl pāris sīki viršu zariņi, un man bail tos ciešāk uzlūkot, – jo viņi varētu no tā pazust, no mana skata vien, tik vārīgi viņi ir.

Tik vārīgi. Un tik iznīkstošs ir viss tas ceļojums. Bet tomēr – tas ir kā vesela dzīve manā dzīvē. Un ja es vēlreiz brauktu, tā būtu vēl viena dzīve.

Bet Kanādas meži man bija sāpīgi tukši. Līdzīgi, kā mana senā dzīve un meži – un atkal atšķirti ar okeānu no tās, tie bija tik bezcerīgi sveši, sava līdzība, sāpēja kā redzama nāve… Bet kāds gājiens tur ezera krasta mežā, kļuva dzīvs man, no tā, ka Inese to piepildīja ar sevi, ar savu prieku par vāverīti, par putniem, čūskulēnu, par maldīšanos un mūsu vai cita zvēra trokšņiem, ko mēs klausījāmies. Šis gājiens turp un atpakaļ bij ļoti bagāts līdz pēdējam solim, ar ziediem sēnēm, brīnumiem – bet ezers ar saviem krastiem tālāk – šķita atkal tukšs, kā tuksnesis, ne ar ko neapdzīvots ne ar ko man piepildāms – svešums, svešums bez dzīves solījuma.

Ja es otrreiz brauktu – es meklētu Ineses un Laimona un arī savas pēdas tur visur, kur mēs bijām.
Atgriežoties tur – es meklētu atmiņas – par Inesi.

––––––––––––––––––––––––––––––––––

Labi ka rītu jāiet uz dāmām – man vajag cilvēku mazliet. Man vajag šīs iziešanas no mājām ar mērķi kaut kur iet – ar cilvēkiem uz kuriem iet. Es varētu iet uz Utas māju un uz Lučiem. Neesmu to vēl mēģinājusi.
Un tomēr – es patreiz biju pielikusi zīmuli pie papīra – sākt rakstīt ainu tālāk no Cilv. Šķūnī. Tagad – es uzrakstīju atmiņu penteri, bet – tālāk apstāšanās…

2.30 p.m. Pārrakstot dzejoļus no piezīmēm nāku pie pārliecības (jau agrāk kaut ko tādu nojautu) ka mani mazie dzejoļi ir daudzreiz reizē ar dzejas vārdiem, ritmu, rindās burtos, attālumos radies mazs grafisks darbs. Atņemot rokrakstu, tas ir visu to ‘grafiku’ – dzejolis top tukšs un kails un noplēsts.
Tas ir bēdīgi – bet tas tā ir! To es zinu jau dzeju rakstot – es kavējos ar domu un rinda kavējas vai uzsākas te un tur etc.

Lai šī dzeja ko nozīmētu – tas ir tik nozīmētu cik viņa patiesi nozīmē – viņa būtu jāfotografē un jāiespiež tā. Bet tad – traucēs lasītājam rokraksta neslasāmība – un tā kā tā – nekas nebūs. Tie ir – man pašai nozīmīgi. Tad jāiespiež arī ‘rakstos’ un jāliek līdz rokrakstā un tas ir par daudz prasīts.
Apātija – negribās ģērbties un aiziet līdz D. Jonam – apmainīt blūzi naudā. Negribās ģērbties un iet skumjo gājienu piektdienā.

4 p.m. Aizskrēju – apmainīju, dabūju naudu, kas pēkšņi likās niecīgāka, kad tā jau rokās. Nopirku 1 mārc (!) siera – ned. nogalēs – lētāks! Un saldētus pupas un zirņus. Un skrēju ļoti ātri mājās, jo izskatījās, ka lietus nāk. Bet laikam – noturas vēl, gribēju ieiet pastā – jautāt par mail? Nu nekas!
I am happier again. Why? Just because I ran! Together with the mob. With my desire. But – for my duties. Silly idiot. Not a step – without real duties!

{The following text, not in notebook, was probably written at time of transcribed bits}

Brīva panta dzeja (vai nedzeja, kā to jau gadu gājumi un ļaudis bieži mēdz apgalvot) dod visvairāk, tā ir visvairāk dzeja, ja to var redzēt uz lapas kur tā pirmo reiz radusies tā radītāja rokrakstā. (Mazākais man tas tā ir). Modernā dzeja rodas, dzimst tāda kā tā ir, dzīvotspējīga, savā pirmā rašanas momentā – izjūtas, prāta apsvērumi, līdzsvara sajūtas, kompozīcija – viss tas tur ietilpst no rakstnieka personības – līdz ņem arī tā rokrakstu, tā izsakās arī – grafiski, kā burti mainās lielāki, vai sīkāki, kā rindas grupējās ne tikai pēc loģikas, vai pat pēc – dzejas loģikas, bet arī pēc grafiskas loģikas. Kā rindas nošķiebjas, viļņojas, kļūst skaidrāk lasāmas, vai mazāk, pārtrūkst, izbirst pār lapu – tas viss kopā ņemts ir šī dzeja. Ja to izņem, tas ir to dzeju no viņas dzimtās lapas, no viņas dzimtā rokraksta ietērpa – uzliek uz tīras cietas lapas, tīrā cietā iespiestā rindā, vienādos drukas burtos – tā top tukšāka, kailāka, noplēsta, izģērbta. Vai – apģērbta svešās drēbēs. Bet tur neko nevar darīt – nevar pārfotografēt šos dzejoļus, – tie būtu daudziem nelasāmi, nesaprotami – kāpēc tādi? Bet tā tie tomēr ir – kā krāsaini akmentiņi, kas laistās un blāzmo zem caurspīdīga ūdens viļņa – izņemti uz delnas, tie apžūst un kļūst cieti un pelēki.

Tas protams neattiecas uz stingra panta dzejām, kas nerodas nemaz tik spontāni, kā rodas brīva panta dzeja, un kuras pirmsākumi labotās, svītrotās, saķēpātās lietas – nav nekas grafiski vērtīgs. Tas ko es teicu – par rokraksta un grafiska pirmsākuma vērtību attiecas uz to dzeju, brīva panta, kas dzimst vairāk vai mazāk, tas ir tomēr vairāk un gandrīz – momentā, jūtas un prāts darbojās reizē un ka šai norisei kāds vārds (tas ir visi vārdi kļūst izvēlēti) tā izvēlas arī burtu veidu, lielumu, rindu lielumu samērus arī atstatumus no lapas malām – kā tas ir katrā zīmējumā. Nekas nav pilnīgs – es negribu teikt ka tas katrā tādā dzejā, dzejolis tas ir – būtu mākslas darbs, bet tas kā tas ir dabūts uz papīra, skaitās līdz tikpat kā tas ir dabūts vārdos.

4 p.m.

Man nāk prātā (meklējot dienas grāmatā) cik traki tas bija – nepaņemt dien. grām. līdz uz Mumfordiem, uz Dz. kāzām. Vai es nekur neko neatzīmēju? Varbūt mazliet vēstulē Inesei – to nakti un rītu? Bet – tas ir pagalam.

Es kustējos tur kā pusmiegā. Lietus nelija, bet turpat tuvu tas liekas bija. Pasaule tur ar bezgalīgajiem dārziem apkārt tuva un savāda – ar vecās Wyongas dzīves tuvumu un ar lielo smago likteni notikumos, manas pašas nevarība un arī Dzidras lielajā, jau vairs neatvairāmā notikumā.

Bija maigs vakars. Dzidrai bija sava istaba kur gulēt. Man kopēja guļamistaba ar Mumf. kundzi. Cl. un Mumf. kungs kaut kur vēl citur lielajā mājā. Visi bija noguruši. Pie miera jātiek. Jau krēsloja. Es jau biju gultā, lai vairs nebūtu Mumf. kundzei pa kājām, kas vēl kaut kur gāja rīkoja, darīja. Un tad Dz. ienāca pie manis. Klusu pienāca. Atvadīties. Tas bija tik aizkustinoši kluss liels brīdis, lielajā mājā, steigas pilnajā dienā, atrasts dziļš mierpilns brīdis. To nevar izteikt vārdos – To sāpīgo, savādo klusumu, manu bērnu, kas ienāca pie manis savas dzīves ieiešanas dienas priekšvakarā. Viņa prot būt tik klusa, un silta, liela. Nevarēju raudāt īsti, tikai būt līdz tam. Pārāk skaisti. Brīdi rokās. Tad bija jāiet. Jāšķiras. Jāatpūšas. Jāiet uz priekšu. Uz priekšu. Tas tikai brīdis, kad apstājoties maigā naktī mums pamāj viņas (Dz.) bērnu dienas, manas spēka dienas, mūsu kopīgi dzīvotās dienas. Tad bija atkal nakts un vientulība kalnos aiz loga, bet viņi turpat, viņa turpat – viena otrā istabā, klusa savā naktī pirms savas dienas.

Agri es pamodos, ap četriem, bija skaidrs, dzidrs rīts ar putnu balsīm.
Un tāda bija visa diena.
Zaļais dārza uzkalniņš tālāk visapkārt lielo eikaliptu ietverts. (Dzid. lūdza lai to nenopļauj, lai atstāj mazas saziedējušas rudenīgas pienenes maurā).

[Photo: Erna left; Jānis Dzelme right]

Mazais galdiņš ar krustu un svecēm, ne vēja, tikai mazliet jūtama vēsma plivināja galdautiņa stūri un viena Dzidras matu sproga – viņa bija tik neizsakāmi skaista. (Līgavas parasti ir.) Bet viņa tā smaidīja, ka mani pārņēma bailes, vai viņa noturēsies un nesāks smieties, kaut kas tik bezpalīdzīgs bij viņas smaidā un varbūt arī aizmirstīgs. Viņa smaida par daudz…
„Viņa smaida par daudz…” es bailēs par daudz skaļi čukstēju. Un tad viņa vairs nesmaidīja, viņa mani dzirdēja un man bija grūt, ka es to teicu, bet es drebēju par to, lai viss ietu labi, lai viņu neaizskārtu nekas, nekāda kritika, cilvēki – ak, mūžīgās bailes, mūžīgā cīņa vienam ar visu, viņai tāpat vienai…. Papa klātbūtnē katrs ir viens pats un mūsu citā likteņa klātbūtnē, kā man no agras bērnības, tā viņai…
Kaut es beidzot varētu saņemt pastu…

Sestdiena, 6 febr. 8 a.m.

Lietus. It kā skaidrojas.
Lasu Sartra ‘Loser Winns’… nepatīk. Sartrs mani arvien kaitina.
Viss mitrs. Iekurinu gas un te lielā ist. elektr. heater uz brīdi.
Kaut kāda nejauka jušana velk visu čupā.
Man vairāk būtu jāstrādā, bet dzīvība neļauj. Tā pati kas dod, tā arī ņem prom spēku strādāt. Varbūt – pēriena vajag. Bet per jau bieži. Arvien kaut kas iznāk tā kā nevajaga, un nepatikšanas klāt.
I hate not to be able to build a more normal life. But how, how? Even Ruth (famous, rich, beautiful) did no know. May be she has built now…

11.30 a.m.

Vēstule jo Ķirpes kdzes. Visādas pārdomas. Varētu tūlīt atbildēt. Bet ko tas dotu. Paņem laiku. Dažreiz tad jādara, lai kaut kas notiek, nāk un iet vēstules, domas izmainās, bet jāaturas sākt ātras dedzīgas sarunas, šī beidzot tukša spēle – sevis apliecināšana, spoguļošanās otrā, labvēlīga attēla meklēšana… Kur draudzība vai mīlestība tur lielais ieguvums paliek personīgais siltums. Bet tās ir retas lietas – draudzība un mīlestība. Bieži vien ir tikai tāda preču apmaiņa, ja ne tieši tirgošanās. Paskatās – kas ir otra krājumos. Tas pats. Nebija vērts atklāties, izrādīties….

 Šai briesmīgai puķei
izturīgai, (nežēlīgai), indīgai un skaistai
beidzot sāk parādīties vītums.
Es vairs to negribu katru dienu laistīt
par to maksu – savu izsmieklu,
pazemojumu.

Varbūt nazi pie viņas pielika viņa līdzinieks, kolēga, tā sakot nopurinot galvu un nosmaidot, te mani redzot stāvam. Es zinu – tas neko nemaina. Un tomēr – tas parāda viņa pusi tāda apmēram ir viņa īstenība – purināt galvu un izbrīnā pasmaidīt. Lai gan viņš to nedarīja. Nezinu – kā tas ir, bet es spēju negaidīt. Kāds rūgtums, asums pret viņu, nepelnīts es domāju, tomēr ir bijis klāt visu laiku – tas dara savu daļu. Lai arī maza sāpe – ilgi sāpot panāk savu, nogurdina. Viena lieta – mani vairāk aizņem mans darbs, īstāks darbs tagad. Es varu netraucēti lasīt un rakstīt. Un ir kontakts arī ar cilvēkiem – lai arī nenozīmīgiem tādā ziņā. Man vajaga tā kas bij D. bet man vajaga īstenības, un kļūstot pašai spēcīgākai ar savu darbu, es uzdrošinos vairāk prasīt īstenības – lai arī no otras puses – katra diena man šīs prasīt tiesības samazina. Varbūt es tikai slēpjos no citu nievām. Padodos. Bet padoties jau bij prātīgākais pašā sākumā. Man šodien Rudz. kundze vedīšot uz dāmām. Neesmu neko izdarījusi šodien. Ķirpes kdzes vēstule šodien lika padomāt par mana nenobeigta dzejoļa rindām:

„Man ir pie puķēm jāpieturas
Kad noliecos pēc gliemežvākiem...”

Šī šausmīgi neloģiskā doma, kas man tik īsti bija ‘loģiska’, kļūst apstiprināta no viņas vēstules par pareizu: sniedzoties kādā tukšumā, meklējot kādas nezināmas robežas, ir jāturas pie kaut kā zināma, japieturas pie īstenības.

Man bija šī vīzija, ka man jāpieturas pie mīlestības un pie īstenības šai mīlestībā pie kādas dzīvas sejas etc. lai noliektos, meklētu šīs lietas iznīcības tukšos gliemežvākus, lai uzdrošinātos pieņemt tos skatīties viņos, apvērst tos kādā vērtībā, mazliet ilgāk izturīgā. Komplicēti? Nē. Tikai ar ko runāties tādā valodā? Tik – patiesā, ka viss ir tik trausls.

Šausmīgi komplicēti – bet skaists ‘dzejisks’ teiciens un savā nereālā trauslumā – varbūt var pateikt kaut ko par šīm trauslām, pārreālām lietām. Ko? Laimi. Skaistumu. Mīlestību. etc.

3.30. Gaidu Rudz. kundzi. Viņa mani vedīs pie ‘dāmām’. Un ir tā – nospiedošā sajūta – Vai jāiet priecāties tur svešiniekos? Svešķermeņos… Bet – tik vajadzīgs cilvēks. Tik vajadzīgs tas dzīvais ķermeņu siltums – lai cik sveša viņu valoda. Varbūt – ne svešinieki. Vissvešākā varbūt ir viņu valoda, tas ko un kā viņi izsaka, tas ko viņi jūt dažreiz nebūtu nemaz tik svešs.

Es vēlos Dzidru satikt. Un vēlos – kaut es Inesi varētu satikt. Kaut es varētu būt tuvu. Kaut es varētu kaut ko dot bērniem, kaut kādu siltumu. Kā to panākt lai kaut kas no tā, ko viņa piem. Inese cerēja, mani Vācijā gaidot – lai es tā kaut kas būtu īstenībā. Ko saglābt no dzīves? Ko radīt, atstāt paliekošu? Es nezinu. Kaut kam vajadzētu būt atrodamam kur, kā?
Jāiet pie šīm citām ‘mammām’, jāredz, ko viņas atradušas, ko atstāj, ko dod?

Svētdiena, 7. febr. 9.30 a.m.

Saule pēc ļoti smagiem lietiem vakar vakarā un naktī. Visas malas mājā mitras. Mākoņi kraujas uz kalniem. Sutīgs. Karsts. Būtu jāiet uz jūru, bet liels nogurums pēc vakardienas dāmu vakara. Nevarēju aizmigt, niķojos, kaulējos ar savu likteni – es nevaru atdot to ko es neieguvu… O, šodien ir karsts un grūti.

Es nevaru atdot to ko es neieguvu
Un spēkojos ar likteni
Plēšamies kā suns ar kaķi
Kā divi zvirbuļi...

11 a.m. Depresija. Viss kas man ir, liekas nav nekas pret to, kā man nav, ko es nekad neprotu atrast.
Saule, jau pa pusei ārā. Bet negribās atstāt māju, un negribās ņemt autobusu un braukt uz jūru, bet kājām iet pārāk tālu šodien.
Lasu Becket sīkas lugas. Awfully sad. Awfully depressing…
Neesmu spējīga darīt neko šodien – un tas ir nejauki. Vajadzēja iet uz jūru. Briesmīgas ir tās Becketa lugas. Owfull!

7 p.m. Beckets ar savām mazām lugām (End games un Happy days) iedzina mani depresijā, labi ka viņā tomēr kaut kur paslēpta turas kāda humora izjūta, citādi jādomā par koku un striķi, tāpat kā Vladimiram un Estragonam…

Un es teicu – un paķēru Sagan’as ‘Château en Suede’ – un pēc stundas ceturkšņa lasīšanas izgāju uz ielas it kā es būtu princese, ar tādu drosmi un stāju. Beigu beigās cilvēks ir cilvēks un ne mēslu čupiņa (kā Becketa Happy days) lai arī viņš būs mēslu čupiņa, kamēr viņš vēl nav, viņam jābūt cilvēkam…

Pirmdiena, 8 febr. (Kaut kas ap 6 a.m. Jau 5 am biju siltā vannā)

Pabeidzu lasīt Saganas Château – pēdējie nieki, bet mazākais – nav jādomā par cilvēka iznīcību – ja kāds mirst, tas nomirst, bet nestāv līdz pusei zemē. Lai gan tas tā ir, tas tā ir… After all, Sagan’s stupid book is – kind of ‘charment’, and this is what there is.

Pasvied man zobenu!
Pasvied man mieta galu
Zobeņi muzejos rūs...
Mirdz, es gribēju teikt,
Muzejus apkalpo labi,
Kaut vai tūristu labad...
Pasvied man gabalu koka,
Manā alā
Vēl ir ko kauties.

9.p.m. Šausmīga sutīga, miglas diena. Rakstīju stāstu par Jose un viņa zelta plūmēm. Mēģinu likt gandrīz tikai sarunas, mazāk sentimentalitātes.

Otrdiena, 9. febr. 8 a.m.

Viss tas pats, kas vakar – migla, silts mitrums, pasta streiks, bet ir rīts un es klausos brīdi radio ziņas un ir O.K. Tūlīt pēc ziņām – jāpārraksta stāsts. Nevar pārāk ilgi sēdēt uz vienu sīku stāstu. Jāraksta, tas ir jāpārraksta, saliekot to no piezīmēm noteikti, droši.

7 p.m.

Pārrakstīju stāstu. Ja viņš varētu tā lasītāju aizraut, kā viņš kaut kā ir mani aizrāvis (sevī) tad vajadzētu būt labi. Tas rakstīts pavisam citādi kā es parasti rakstu. Parasti rakstu pirmā persona, šis ir – trešā. Un viss – gandrīz tikai divu cilvēku saruna – siev. un vīr. sarunas – nenosaucot tos pat vārdā, nesakot tautības. Viņš runā par savu zemi – viņa piebilst šo to no savas, tas viss. Es nezinu kādēļ tas mani kaut kā ievedis sevī, eju kā mākonī. Neizgāju pat ne soli ārā – nav bijis patikas pucēties, nav bijis laika ziedot tam tik daudz (varbūt tomēr tagad līdz bibliotēkai būtu jānoiet).

Savāda sajūta laikam ir not tā fakta – ka es šo stāstu, kas manī no īstenības – dzīves, iegūlies manī, iegājis manī ar maniem vārdiem, teikumiem, izteiktiem, uzrakstītiem, vai tikai izjustiem, no visas šīs ‘apceres’ – es atdevu viņu atpakaļ (bez savas tiešās personīgās izteiksmes) – sarunām. Viss tas, realitāte un izdoma, ko Jose manī izsauca – svešums un līdzība, aizkustinājums, apbrīns par svešu zemi, svešu cilvēku, saliedējums ar manu zemi etc. – viss tas jau cita (Jose valodai) un tomēr tā ir – mana valoda. Tagad gandrīz – interesanti – cik tur ir mana spēka? Cik realitātes? (Tas gan nesvarīgi). Un kā tas iedarbosies uz lasītāju? Man tagad savāda satraukta sajūta – varbūt tādēļ, ka es tur nekā vairs nevarēju ‘ielikt savu sirdi’, viss jāatdod divu ikdienišķu cilvēku sarunai. Bet vai mana klātbūtne ar mūžīgo ‘es’ varētu vairāk ko dot – stāsta lasītājam? Varbūt var. Es to vienmēr domāju. Bet dažreiz – varbūt par daudz tā ‘es’, lai nebūtu tā – mēģinu šo rakstīt citādi. Becketts un Anuillh’i – ir mācījuši kaut ko šādu izteiksmes veidam. Jāvingrinās. Ir temati – kur tas ‘es’ ir varbūt nevajadzīgs.

Jāraksta par veco itāli – Nagare. Par veco itāli arī man izdomāts – kā to uzrakstīt? Ir zināms – kas jāsaka, ko gribu teikt. Tur varbūt – jāļauj viņam pašam runāt. Vienā ziņā tas ir ierobežojums – otrā ziņā – vēl brīvāka izteikšanās atļauta vārdos un darbībā.
Skumīgi. Tāds mazs nieka stāsts – tik daudz jāstrādā. Vakar uzrakstītais tik ļoti pārstrādāts šodien.

Vēlētos uzrakstīt arī mūsu sarunas ar Dzid. Reiz mēs ieslēdzām rekord lentu – un tas likās tik bagāts, bija interesantāk, kā varēja domāt. Bet tās bija ikdienišķas sarunas, gribējām kādreiz inscenēt, radīt vairāk – un nekad nebij laika pie tā atgriezties. Bet – man nav nevienas sarunas ar viņu pierakstītas. Es vai vairs ko zinu – ko viņa teica? Ko mēs tik gari runājām? Viņa tik man piekrita! Es tā lielā gudriniece visur. Un tomēr – es uzklausīju viņu, kādēļ – es to nepierakstīju? Ja man tagad jāatceras – ko mēs tik dedzīgi runājām – nevarētu neko pateikt. Un mēs runājam visu brīvo laiku, tas ir – kad sarunas sākās, pašas no sevis. Likās tās nevar aizmirst. Tās aug ar mani. Paliek manī. Bet – tā nu tas nemaz nav. Kādreiz likās – pat luga jau gatava no šīm sarunām – domu sarunas un spēle. Bet ko šīs domas teiktu, tas ir bijis tad gatavs, tagad aizmirsts. Iegrimis vārdos, nekad jau arī ne tais pašos, bet jaunos, mazliet vai pavisam citādos. Šī – ligatūra, kas krājas, bet bez kādas saucēja un darītāja rokas – no pirmsākuma neatraisīsies.

Trešdiena, 10 febr. 4 pm.

Līst. Līst. Bija krāsainākais rīts kāds redzēts – no orānživioleti sarkana ziliem toņiem saule burtiski – līda ārā, kā zelta uguns oliņa.
Biju iepirkties – laiks bija sauss, tagad līst. Jūra pazudusi, jūra – uz galvas.
Pārrakstu to savādo dzeju ne nedzeju kas ir Newcastlē 1967. g. pavasarī (šejienes) atpakaļ Parnell Place no Myfieldas. Viss ir pilns dzejas. Tomēr – viss ir man pilns dzejas. Tā dažbrīd ir proza, ne dzeja, ne dzeja ne proza.

Strādāju. Gar stūriem slaistīdamies un ‘gumiju stiepdams’ – kā vienmēr pie sava darba – bet strādāju tomēr. Piezīmes un visi papīri ir izkaisīti pa visu lielo istabu, un pieeju tur kad varu. Tāpat es slaistos, kad citi apkārt – un tie mani novirza uz citu. Tagad izslaistos un lēnām daru. Nevaru ātrāk – viss ir simtreiz jāizdomā ‘nedomāšanā’ līdz tad var izkļūt uz papīra. Ir brīži kad nav kavēšanās – kad domāšana ‘nedomājot’ ir risinājusies gandrīz – uz savu roku. Tas ir šausmīgi. Bet – ko lai dara? Kādēļ dzīve tik maz ‘atpūtas’ dod, tas ir laimes – tādas kas notīrītu visu to slinkošanas kāri un es rakstītu ātri! Bet – ir tikai tā, kā ir. Un – es patreiz – strādāju. Galu galā – tikai pēc svētkiem esmu brīva, un pirmo mēnesi ņēmos ar tulkošanu. Tagad nu jāuzmanās – lai mani nekas no šīs iesāktās strādāšanas neizsit. Ne par daudz tikties ar latviešiem. Ciemiņu arī dienām nav ko gaidīt – ja pa svētdienām. Patreiz ir labi. Lasu grām. un pārrakstu savu. Lēnām. Ha!

9.30 p.m.

Izlasīju Anuilhi – Zagļu Balle – komēdija un mīlestība, mīlestības komēdija etc. etc. „…You will never have the courage to say – stay, I love you” So, aproximatly. At least – I have the courage to fall in love, to do some follies!…

Bet es gribēju piezīmēt ko citu – to – cik daudz skaistu lietu ir jāuzraksta lai būtu kaut kas. Un es – gandrīz domāju, ka es esmu kaut kas. Nevaru līdzēt – es dzīvoju tā, it kā es būtu. Es dzīvoju – it kā tikai tādēļ. Izsvērt visu ar to mēru. Tā tad – nākošais stāsts? Nagare? Tikiņu māte? Jaunsaimniek sieva? Un kas ar lugu? Tā jāturpina, bet kāds stāsts jāsūta Dēliņam. Šis iznāca garš. Izstiepts? Nē. Vienkārši garš – vairāk tādēļ ka sarunas aizņem papīri, jo to nepieraksta pilnu.
Sāku pārrakstīt kādu esejas sākumu, par Parnell Place. Ko tiem pielikt lai kaut kas iznak? Cilvēks? Hm?

Uz cementētā celiņa istabas priekšā ir atkal man – ‘peldbaseins’, pie tam ļoti efektīgs – liela zaļlapaina puķe vienā malā, efejas (noaugušas pār visu kaimiņa sienu) otrā pusē, un ielas lampas atspīd viņā kā mēness… Burvīgi!

Dejot varētu, ritmi sauc –
Peldbaseins nabaga sētā
No debesīm nolijis, 
Naktī ar mēnesi izrotājies – 
Ielas spuldzes atspīdumu sevī ievizuļojis.
Namsaimnieks pēc īres naudas nākdams
Samērcēs kājas...

Tā var darīt/taisīt un tā dara/taisa, bet man tas nav tas ko es gribu…

Ceturtdiena, 11 febr. 1 a.m.

Pabeidzu lasīt Anuilhi ‘Satikšanās Pilī’ – tik vēlu gan negribēju palikt augšā (tā saka, vai nē?) bet bija jāpabeidz. Biju to lasījusi franču valodā – tagad daudz vairāk nianses atklājās. Laimīgas beigas ir grūti iztaisīt. Tas man nāca prātā tuvojoties lugas beigām. Viņš iztaisa tās, ne tik laimīgas vien, bet arī komiskas – un notver to ko vajaga – patiesību. Anyway – tik ilgi gan negribēju negulēt.

8 am. Jūtos ļoti slikti – izskatos ļoti slikti – nedrīkst vēlu iet gulēt un uztraukties un aizrauties ar lasīšanu vai rakstīšanu. Mierīgi, agri, gulēt – kā pēc Justīnes laika, arī ar Justini bij labāk! Tik ļoti es sanervozējos ar rakstīš.!

Piektdiena, 12 febr. 1971. 8.30 am.

Saule atgriežas. Šonakt gulēju arī (ods tik briesmīgi var sakost rokas – jākasās stundām sāpīgā niezēšanā – vienmēr viņš ķer pirkstu galos!). Šorīt sarkana zīme tieši kakla vidū, zem zoda. Kas un ko tāda nozīmē, kas to var saprast? Tāda nekad nav bijusi. Kāds dēmons bijis pie rīkles? Bite vakar dienā iekoda plecā, bibliotēkā iegāju pēc jūrmalas iešanas un zivīm – domāju zirneklis? Bet izkrita bite. Bet kas naktī? Tas zirneklis kas uz loga bij vakar nakt? Nieki – es to justu un viņš jau neķeras pie rīkles! Bet kas?

Man spokojas – Nagares stāstu rakstīt – kādēļ stāstu? Lugas jāturpina. Bet esmu kā apsēsta uz to – ko patreiz nevajaga. Dzejas jātaisa gatavas. Nu tās pamazām pārrakstu – bet ar to jau nepietiek. Nagare. Man tāds penterējums ierakstīts vienās piezīmēs – tas neder nekam.

9 am. Pastā nekā. Mākoņi smagi zem saules – laikam tie kāpj uz sirds, jo sirdī nelabi sāp, pēdējās dienas jūtos pavisam nelāgi. Nedaru neko tādu, kas to varētu bendēt. Laiks? Nagare – lūk Nagare grib lai to uzrakstu. Un cits nekas – negrib?
Izgāju ārā – Arī mākoņi – nav nekādi smagie mākoņi, varbūt tikai ļoti zemi, kā vates bumbas veļās…
No Laimon m. telegramma – piezvani. Piezvanīju – viņa gaida no manis jaunu ziņu – es no viņas. Dzidras parādu dzen pie visiem radiem – tas jau traki! Kas tad tur viņai ir? Jāmaksā tā summa?

Ejot no tel. sar. nogāju pastaigāt – maigs vakars. Pagriezos šaipus Picadilli lejā pa ielu – un pāri ielai – ieraugu – Uz ielas redzēju Pikadilli kungu. Biju kaut kā tomēr cilvēcīgi drošā gara stāvoklī pēc sarunas – un sāku smaidīt – viņš pamanīja mani un arī mazliet sāka smaidīt, es pavisam jautri smaidīju, jo man likās funny – bet uzsmaidīju viņam tādu Žosefīnes smaidu – bez lūpu pavēršanas (bez zobu rādīšanas, varbūt varētu saukt arī Monas Lizas smaidu. Manējais gan bij jautrāks) un viņš sāka skatīties pretī un brīnīties un smaidīt – bet viņš tūlīt bij klāt pie mašīnas kas to gaidīja un tur viena sieviete jau galvu atšāvusi lūrēja uz mani!! Nabaga vecītis! Droši vien jau Questiens!?? Tā bij šķiet tumši pelēkzila mašīna un iegriezās gar Techn. Colleg’u. Es uzgāju un atnācu pa Pevum aleju. Varbūt gāju garām kaut kur, kur viņš aizbrauca. Pēc ģīmja varēja redzēt – ka viņš atceras gluži labi mani – un bija ‘savalgots’ skatīties un minēt. Vai tad tur zeltu lietu veik. arī tas bija tomēr viņš? Īsās biksēs arī tagad. Bet – vai es tur nebūtu noteikti pazinusi daudz tuvāk, ja es te pazinu? Varbūt tas ir viņa brālis. Es jau vakar paskatījos – tas bija cits, bet neredzēju, neapskatīju vai – līdzība tam bij. Anyway – it was nice to be free and selfconfident. … Žēl, ja viņš šinī pilsētā vairs nestrādās.

Vēls jau. Lasīju savas piezīmes un paskatos logā – (melna nakts jau) mēness ceļas kā zelta bumba. Cik skaisti viņš te dažreiz nāk no jūras ārā – maigs, nespodrs, plankumains zelts. Burvīgi! Tagad var redzēt acis un muti – nopietns. Bēdīgs. Nē, tas traucē meklēt šīs sejas izteiksmi. Gar malu spožāka līnija. Ja sāk skatīties viņā, viņš kļūst ļoti jocīgs, acis viņam sāk spīdēt un kustēties. Neticami īsta seja.

Cik viņa krāsa ir maiga, cik pavisam citādi tā saderas kopā ar debesi, kā pilsētas cietās ugunis. Viņš tik glezns, maigs, bagāts. Labai acij kādi ‘zilumi’, bijis kauties… Par daudz viņš šovakar atgādina cilvēku. Tas ir – ja skatās uz viņu nepareizi.

Sestdiena, 13. febr. 2 p.m.

Viss ir nepareizi – labais plecs sāp varbūt no vaļējā loga naktī tik tuvu. Pastā nekā. Tas ir neizturami. Pasaule tukša. Iesāktais stāsts – iesākts nepareizi. Izlasītais Andre Murois – Septembra Roses – nepatīk. Rītu varētu braukt uz Sidn. Latv. – bet nevar tik daudz naudas izdot – un droši vien pie labi ģērbtām dāmām – man nav ko uzvilkt lai neizskatītos ‘izbēdzis’. Neesmu mēģinājusi uzšūt to linu drēbi, ko nopirku – un vai tā varētu iznākt velkama? Mēteļa vajag arī. Plecs sāp nejauki. Ak – I hate it. Sapņoju murgoju par Inesi, mammu – domāju vēst. būs – nav. Kaut tas stāsts mazākais būtu padevies – bet tas nav nekas, kas tur iesākts.

8 p.m. Aizgāju vēlēt valdību. Diena laba. Tik skaista ka bij jāiet vēl – aizgāju uz bibliot. Tur redz. D garām braucot – idiotiska seja – nezin kādēļ, īsti spocīga. Varbūt līdzīgi kā man – neveikli. O, Dear! Miers un saule. Bet ne man. Nav strādāts!

Svētdiena. 14. febr. 10 a.m.

Pasauļojos uz verandas. Ir jūras ejama diena – beach day – bet – vai jāiet uz jūru? Varbūt kāds atbrauc. Visi vienmēr ‘velti meklē’…
Lasu par Jean Genet – bez zināma tēva, mātes pamests, pēc dzimšanas slimnīcā, homosexuāls, zaglis plus viss negants par spīti visam. Tāds, bez tēva, bez mātes, pat nezinot kādas tautības, bija viens Svirsk. kdzes ‘galerijā’. Viņa teica – saulains, labs, jautrs, uzticīgs, izslāpis mīlestības, viņai pieķēries, ne par ko nesūdzējies. Aizkustinoši bija tas, kā viņš izteicās – savādi tas, iet ielā, būt cilvēkos un katru brīdi tas var ienākt prātā – varbūt tā ir tava māte, kas tur aiziet, varbūt tas ir tavs tēvs, kas noiet garām…

7 p.m.

Atbrauca Ida, jau priekšpusdienā, aizbraucām uz Mt. Keira, lasījām kazenes (blackberijas), tad augšā, Lookoutā picnic plac’ā ēdām pusdienas (knackwurst, man ne tik labi garšo, kā viņas citas delikateses no speciāl vācu gaļas veikala Liverpool’ē…) tad caur Mt. Kembla ceļiem mājās. (Tur lielā ceļa malā nav nice blackb. un vairāk nelasījām.) No šejienes uz jūru – labi izpeldējāmies. Tad atpakaļ te, tasi kafijas – un viņa prom. Es šai dienai pietiekami izņēmusies pa kalnu (iekritu uz deguna blackberiju krūmā – kāja aizmetās) un pa jūru – tagad sēdu un lasu. Nākošā sestdienā brauksim uz Maruiju (vēl blackberijas lasīt un izdzīvoties pie jūras tur, pie upes, pa pļavām un mežu). Visi ‘lunchi’ as a rule, būs Idai.

Pirmdiena. 15 febr. 5 a.m.

Jūra un debesis – kā nekad. Paskatoties logā domāju – nu interesanti, kāda būs aina – un jāsmejas par atkal jaunu, neredzētu izdomu – viņu variācijas neizsmeļas. Jau 4 a.m. biju dušā – jo vakar tīši nenoskalotais sāls ēda ādu. Bijām ilgi jūras ūdenī, un mazliet pēc tam saulē – un kā es ilgi palieku tā man sāls iebojā, vajadzēja noskaloties – Skaists rīts.

Jūra lēni vizuļo pret saules vietu. Ārkārtīgi maigs mākoņu šūpulis viņai šorīt un tūlīt viņa no tā kāps ārā, stari jau sniedzās zilā debesī un aizskar dažus mākoņus kas peld augstu un drīz aizpeldēs, tie tikai nakts viesi.

{half-page sketch of sunrise}

Vidū bij zelta maliņa ap mākoni un pašā vidū dievmāte – cilv. figura, vēlāk pazūd zeltā –
Tagad saule tur izpeld ārā pārāk spoža lai skatītos lai arī viņa nav pilnos staros (stari bij – tumši, ēnas no māk. un vēl nemaz gaismas debesīs pašās tik mākoņu zelta mala.)

Otrdiena, 16. febr. 7.30 a.m.

Vakar no rīta bija saule un visādu brīnumu pilna debess – pēcpusdienā apkritu ar negantiem alerģijas izsitumiem – varbūt no kaut kā mežā, no blackberijām (nekad nav bijis) no jūras? No vientulības??? Who knows. Jutos pilna ar dadžiem… Pumpas pieņēmušas tādu daudzumu un niezīgumu ka tās ir mocības! Nabaga Dzidra, viņai tieši tādas bija, pirmā gadā te. Nogurdinoši, neiespējami – vakar iedzēru 2 tabl. no savām ‘nervu zālēm’ ko dakteris deva mieram – gulēju jau naktī, bet smagums un nelabums. Kaut jel Inese atrakstītu! Tas ir neizturami! I hate all the English ar visiem viņu streikiem. Un – te! Ah! Kaut jel pumpas neceltos, tad jau vēl to vientulību varētu paciest. Bet laikam tā paciešana beidzot izgāžas pumpās. I hate.

Gulbergs atsūtīja Godot. Lasu pārrakstīto Godo – un man žēl, ka atļāvu – likt un ņemt pēc viņu prāta. Šo to labojis, dažu ko arī tā, kā nevar. Bez tam pietulkojis klāt visu no angļu teksta un brīvi, uz savu roku – (labi ka tā nav tik daudz vēl) un man liekas ka tas lugas uzvedums būs – ākstīšanās galvenokārt. Man liekas viņi spēlēs griezdami lugu uz komisko pusi – uz to norāda dažas no angļu valodas ieliktas ‘kreftīgas’ vietas. Nu – viņam jārēķinās ar publiku, jādod iespējas daudz farsa. Reiz nu viņi gribēja tulkot no franču, kādēļ tad atkal citādi? Hm? Tikai tādēļ – vai kaut kas tur nepatiktu ko varētu piebāzt klāt? –

Man nav ko žēloties – bet man kaut kā tas nepatīk – tas salikums. Es gribētu pārrakstīt tikai franču teksta tulkojumu – savā valodā. Bet tas ņems laiku. Un kaut būtu manas piezīmes. Faktiski – viss no gala – jātulko un jāpārraksta. Nedēļas darbs. Un šī diena zaudēta – lasot cauri. Briesmīgs gara stāvoklis.

Bet es sev gribētu paturēt tīru tulkojumu no šīs lugas franču teksta. Darbs veselai nedēļai.
Šausmīgi negribās vēl rakties par Godo. Nav arī manas piezīmes te, nevaru zināt kādi sīkumi mainīti – jo absolūti katru vārdu neatceros. Gan tikai sākums negludāks, vēlāk liekas rit labāk. Pārrakstīt?
Nīstu šo – trimdu. Ne še, ne te. Ne tur kur – dzīvot.

Trešd. 8 p.m. 17.II.71

Nekā pastā. Nosūtīju vēst. Līksmai Ķ. un Gulbergam. Pārrakstīju 8 l.p.p. no Godot. Tikai 8! Viss jāpārdomā, jāskatās tekstos, diktionērijās etc.
Man būtu tomēr tulkojums jāpārraksta līdz galam (rīt nopietni jāstrādā) un jāaizsūta noraksts tam latv. kul. profesoram. Varbūt viņš redz – kāds ir tulkojums. Lai gādā naudu un iespiež!

Gāju pastaigāt līdz bibliotēkai. Nopirku saldsk. maizi. Ēdu to daudz. Pumpas mierīgākas. Vakar vakarā bij šausmīgas. Tagad top tumšas. No kā tās var būt? Blackberijām? Neticu. Neko nepadarīju. Šī nedēļa jāziedo Becketam. Un – kad pabeigšu. Dienā jārauj!

Ceturtdiena, 18 febr. 8.30 a.m.

Iznācu uz verandas pasēdēt. No tabletes ko vakar ņēmu pret alerģiju – miegs neizgulēts. Bet nemiers stiprāks, vienmēr tā stiprāks – modina agri nepazaudēt dienu. Beckets tur (Prust) raksta par ‘mūžīgām nāves ilgām’, kur kādā vietā ir pateikts gluži tas, kas man kādā Wyongas laika dzejolī

Nav nekā, 
Pats tik esi
Sev mūžam klāt...    etc.

Tas katrā ziņā jāliek krājumā – lai arī cik tur dzejas. Pārrakstīts jau ir.
Kaut dienas būt otru tik garas, lai es kaut cik tiktu galā ar to kas domāts rakstīt, kas rakstīts un jāpārraksta etc.
Mākoņi, lietus, saule – sirds cīnās līdz, sāp mazliet un acis krīt ciet no miegainības bet aizmigt nevar.

Lēns vējš
Zaru un puķu vēdināšanās
Šo zaļo viļņu ilgstošs miers
Kā drauds, kā mierinājums
Neizprasts un tuvs
Kā šūpulis tas kādreiz justs un bijis
Vai vēlreiz būs,
Vai tas tā aicinājums
Kā vēl baidās gars
Vai baidās ķermenis
Gribēdams no tā vēl savrup palikt,
Pār zaļiem viļņiem šiem
Kā valdnieks būt
Ar smaidu būt
Ar smaidu atļauties tā glāstam
Zaru un puķu zaļais vil’ns
Tā ilgstošā, mūžīgā runāšana
Tuvu, tuvu
Jūsu patiesība jau sauc.
Bet vēl tā nederīga.
Cik ilgi pretojas tai mans es.

11 a.m.

Pārrakstu visu vēža gaitā… Pa vidu – cits kas vārsmās piezīmējams:

Kad dievi tik reti
Tu man esi
Kā debess sūtīts
Un es zinu tevi godināt:
Es sev aizliedzu
Tevi ikdienā ievest,
Tas būtu īss prieks,
Es sev aizliedzu
Ilgi rokās tevi turēt –
Zeltījums atkūst un birzt;
Tevi meklēt sev neaizliedzu
Un atkal no tevis iet,
Orbītā ceļus tev ierādu –
Kā vienam ap otru
Mums savus ejamos virzienus siet.
Kad dievi tik reti
Un pasaules aizmigušas
Mēs dāvājam viens otram
Spožus satelītus.

Lēnām un grūti kaut kas rodas. Atziņas, varbūt kāda doma, kāda saprašana nāk katru dienu klāt. Bet – kur tas ved? Neko nevar darīt. Kas ir tas ir (kas nav tas nebūs – teica Kārlis Ulmanis…)

5 p.m.

Mani apvaino šis tas redzēts garāmejošos busos. Un – tas viss varbūt ir tik ikdienišķs.
Lasu – lai atgūtu elpu no tulkošanas un pārrakstīšanas (arvien tur vēl tulkošana līdz…) – mazliet Prustu. Un tur kādas kalpones zīmējums man pēkšņi atklāj to lielo laimi, ko dod dzīvošana lielā mājā, lielā ģimenē: mēs dzīvojam no citu dzīves, ne tikai no savas. No citiem, ne tikai no sevis. Tāda paveca, sausa kalponīte – atsevišķi ņemot, ielikta viena kaut kur (kā es) – būtu nožēlojama, tur, ģimenē viņa ir krāsains objekts. Emy, vai Any. vai kas nu viņa ir, ienāk, ienes kaut ko, aiznes kaut ko, pavēsta kaut ko – un ir tik jauka, mīļa, derīga, piederīga ar savu vecumu, neglītumu – tik glīta, ar savu niecīgumu – tik liela daļa no visas mājas labsajūtas; no kādas svētdienas ar viesiem, no kādas novakares ar vakariņu nākšanu, rītos ar pasta ierašanos utt utt. Viņai uzsmaida, viņai saka paldies, bez viņas nevar iztikt… Viņa ir tikpat skaista visa daļa, kā jaunā dāma, vai jaunais kungs mājā, vai mazais eņģelītis bērns.

Jā, vientulība ir asa. Notīra, nošķeļ tevi no visa, izņemot tavu nevarīgo es. Un ko ar to var iesākt? Bet es esmu savā vientulībā iekodusies un palieku puslīdz viena arī citu vidū. Es kaucu vēl par daudz pēc personīgā, gluži personīgā dzīves devuma. Cik maz es iegūstu teiksim – pie dāmām, cik maz arī draugu pulkā. Es mēģinu ‘sadzīvot’ ar Idu. Dažreiz jūtu – kopību. Bet – neko daudz. Šorīt kāds (no lejas droši vien bij izlicis manu atkrit. tvertni, ko vakar biju aizmirsusi, un es jutu lielu pateicību, lielu kopības siltumu ar cilvēkiem. Hah!) Man žēl laika ko pavadu pie ‘dāmām’, žēļ laika ko pavadu citā sabiedrībā – sarīkojumā, kas viss arvien jāizvērtē – ko tas man dod? Kad es eju viena gar jūru divi trīs kilometri – es neprasu – ko tas man dod? Ja tas man nav devis neko – tā ir bijusi mana vaina. Ja sabiedrība man nav neko devusi, ja pārnāku un saku – nebija vērts tā laika – tad – es pieņemu, ka tā nav mana vaina, bet – kā? Cilvēku? Citu cilvēku vaina. A?

Jā es esmu viena. Kā koks, kā to mēdz teikt. Un – tā ir manis pašas vaina. Man – ir jāuzņemas šī vientulība, es baidos apkraut savu dzīvi ar normālu dzīvi, apmēram tā. Man jāreģistrē viss tikai. Un ja nav ko reģistrēt – jācieš lai būtu, jārokas smiltīs, niekos, jāceļ kaut kas un jāārda, jo tas nav dzīvošanai. Ne brīdi bez apdomāšanas neveru ziedot ikdienišķiem ļaudīm – kuru dzīvē tik maz kas notiek un tomēr – tie dzīvo ar pilnu jaudu.

10 p.m. Šodien neizgāju ne brīdi no mājas – līdz vēst. kastītei – Pirmo reiz kopš ilga laika tā. Rakstīju. Pārrakstīju etc. un rakstīju – un neiet uz priekšu tā lieta. Bet jātiek cauri!

piektdiena 19. febr. 7 am.

Nothing. Naktī visādi sapņi – bridu pa tumsu ūdenī uz lauku ceļa (melns ūdens it kā uz lauku ceļa). Mazs sunēns (it kā Garija sunīts) spēlēdamies koda. Kādā viesnīcā biju, samainījusi biju savas somas ar kādu viesnīcas meiteni. Sapnis, kā jau sapnis. Haha. Pastāstītu sapņus kādam psicholiģijas draugam – tas tūlīt prasītu: „How is your sex life?” „So fity fity. Mostly starving. But that keeps you out of indigestion…” Rīts tāds pamīksts.

No visām pusēm kaut kas kādreiz bijis,
No visām pusēm kaut kas kādreiz gaidīts
Tuvojas
Uz visām pusēm kaut kas sapņots
Uz visām pusēm kaut kas projām zūd
Dienas gaisma
Nakts miegam un rīta krēslai izkūstot.

6 p.m. Laba diena – bet!

Vēstule – Valentine Mothers kard – no Ineses + Laim. Viņi brauks šurp vēl tikai vienu gadu vēlāk! visu gadu vēlāk! Ko lai es viena daru? Kā lai es sev kādu dzīvi iztaisu?
Bet – viņi tad solās hah! Vai nu 2 ½ vai trīs ierasties! Labi būtu redzēt visu to notikumu te. Bet – labi arī – ja 3 jau brauc! Cik daudz kas notiek – maniem tuvajiem – tik tālu no manis!

Sapucējos glītu frizūru – izgāju vēstuli aiznest un papīrus pirkt ko pārrakstīt. Un te pret slim. kāds b. pietur un es eju lēni pretī, vēstuli kārtojot – un uzeju virsū D. Kaut kā – šoreiz šim b. nevarēju nepaskatīties – neko jau neredzēju – tikai to, ka pagrieza galvu un tad pazinu – pacēlu vēl – bet tukšam varbūt jau. Tas bija labi, mierīgi – un nekas.

Mājās nākot – uz ielas pabrauca garām Keith – taurēja, pieturēja, atbrauca līdz mājās, tase kafijas un pārrunas par viņa aizbraukšanu uz – Angliju. Brauks jau pēc dažām nedēļām. Domā – ka man arī jābrauc. Dabūšot tur darbu. Cik vienkārši un labi. Davis slims. Kaut kas ar nierēm. Life. Visi dzīvo. Laiks visus dzen uz savu galu.

Becketu nav labi ilgi no vietas lasīt. Tas tomēr tuksnesis, dūksts, kur viņš iet. Pa gabaliņu paskatīties un šo to pabaudīt. Bet – kaut kā – tā ir smaga būšana. Es nemaz vairs neatradīšu sajūsminātus vārdus ko teikt!! – Labi, ka humors dažreiz tur vēl klāt. Bet Šopēnu ilgi spēlēt (tas ir – tikai Šopēnu) arī nav labi, nonāk gluži pie tās pašas dūksts sajūtas, grimsti, jāgrimst… Cilvēks no sevis izsviež ārā tikai daļu. Varbūt smago daļu. Otrs, kas to uzņem arī nedrīkst to pieņemt kā visu, vienīgo, veselo dzīvi. Tā ir tikai daļa.

Cik laba tāda vēstule – un cik īsa un cik maz! Avīzē kaut kas par Austr. naudas devaluēšanu – jau domāju, tad jāsūta viss mans mazumiņš Inesei – Bet Keith domā, ja arī nāktu – ne vairāk kā 10% – Bet kas to var zināt? Un – nekā tīru naudu nevar izglābt no tā, ka viņa top nevērtīga – izņemot tagad aizsūtītu Inesei. Bet who knows kā tas ir – tad jau visi tā izdarītu – Lieli droši vien izdara arī. Tikai mazie iekrīt.

Pirmdiena 22 febr. 9.45. am.

Pēc kazeņu lasīšanas Maruijas krastos. Prom tur divi dienas. Tagad vajadzētu būt – back to normal. Bet nav – mežs, upe, zāles, kalni, ceļi, blackberijas un cilvēki, cilvēki jaucās visu laiku manī un es nevaru nomierināties, ne vakar iemigt, ne šodien dzīvot. Daru visu īsti normāli – izmazgāju drēbes, notīrīju noliku meža apavus, ‘ierullēju matus’ nonesu lejā kaimiņu kundzei bļodu ogu (viņa vēlējās tās) un visam vajadzētu būt skaidrā mierā, bet caur mani viss durās kā kazeņu zari, tādā nemierā un cīņā – kā tur mežos, viņas lasot.

Karsta diena. Mājās nav ko ēst – tikai kafija un blackberijas, un gabaliņš Marujas siera, varbūt tas noskaņo vēl arvien meža afērām.
Bija labi tur. Ida sestdienas rītā jau astoņos bija te – es domāju viņa būs 9. Nu nekas, gatava biju, tikai nebiju atnesusi ko viņai brokastīs dot. Viņa paēdusi – un mēs braucām uz Kiami (nezināju, ka būs kompānija…) tur mums pievienojās 2 mašīnās 7 šveicieši. Dzērām kafiju (un cepumus) pie Blowhole un tad projām tālo ceļu uz Maruiju (es nekad nezinu kā to rakstīt). Tur Maruijas jūrmalā peldējāmies (skaists dzidrs līcis, savādām klints radzēm greznots) ēdām pusdienas – kas tur bija – jau aizmirsu, kaut kas uz uguns cepts un vārīts. Tea, a – un vista ar kap. salātiem, tā tad necepts uz uguns. Maruijā pirkām Maruijas sierotavā slavenos tās sierus, tā tālāk, 25 kilometri pa Maruijas upes krasta tuvumu kalnos, mežos, pļavās, ganībās iekšā. Apstājāmies kādās pusganībās, puspļavās – zāle līdz vidum, smilgas pāri galvai…

Bija labi – viss bija burvīgs – teltis, ugunskurs, lejā upe, skaidra, pietiekami dziļa kur peldēties. Reti tīra smilts, var brist vai puskilometri netraucēta līdz krūtīm dziļā vienmērīgā straumē, gluži zeltainā pāri smiltīm, spēlējām pat bumbu spēles uz ūdens. Un tad – ogot, rauties nopietni pilnus kurvjus un spainīšus. Vakarā pa vienam un pa divi jau krēslā gājām peldēties bez kostīmiem, izbaudīt bērnības laika izjūtas. Tad milzīgs brūni melni apcepis, apsvilis ‘čops’, kāpostu salāti, tēja, ogas ar krējumu un ‘taperecorderī’ šveiciešu dejas un dziesmas. Dūmi nāca pietiekami no ugunskura lai odi netraucētu, un tie nenāca tuvu arī naktī guļot (mašīnā pie vaļējiem logiem). Gulēt gan neko nevarēju, bet tā kā bij jāizturas mierīgi ar otru guļot un nevarēju celties augšā un grozīties – tad nogulēju arī nemaz ne tik slikti. Tad agri ar Idu – No rīta atkal – upē, ogās – slapji līdz vidum rasā, – brokastis (ceptas olas un toast), un vēl reiz ogās!! Tad jau kļuva grūt. Saule bija klāt virs galvām, sutina nost lielajā zālē un krūmos. Bet – tad nāca atpūta, peldēšanās, pusdienas – atkal milzīgi steika gabali Idas uzmanīgi apkūpināti, apgrauzdēti, ogas, krējums, kafija. Kafija. Tad pakošanās prom. Mēs ar Idu pirmās ceļā. Ida vēl pēc dažiem kilometriem atkal metās pie ogu krūmiem – bet es nepārģērbos biksēs, lasīju tik gar ceļa malu. Tur bija viegli lasīt – būtu derējis pārģērbties un iet paddokā iekšā – bet bij jau ogu diezgan pielasīts. Tur man uzbruka lielas skudras un sakoda kājas.

Bet citi piebrauca, kad es atsēdos ceļa malā ēnā palasīt – (bet nelasīju neko citu kā mežu). Šie negribēja vairs ogot. Braucām ārā no Maruijas ielejas uz otru pusi uz Braidwood’u (tur saldējums…) tad tālāk uz Goulburne. Ceļš kas bija vedis pa Maruijas ieleju, visādiem kalnājiem un līkumiem, izveda augstienē (jau pirms Braidwood’as) un prom pa līdzenu augstieni uz Goulburnu. Šī tālā plašā augstiene ar akmeņiem un aitām atgādina Francijas augstienes ar aitām – pie Rockforas, tikai tur bija vairāk akmeņu (un lielāki) un mazāk aitu redzams.

Goulburnā (petrol station’ā) šķīrāmies no citiem un mēs ar Idu saulei rietot braucām uz Mossvale (pa tāliem apkārt ceļiem uz Wollongongu) – skaists ceļš, labs brauciens ar recordplayera going like mad aizmugurē. Tad satumsa un no Mossvale ārā neko vairs daudz nevarēja redzēt. Pirms Albion Parka traks nobrauciens 6-10 kilom. no Macquiery Pass. Traks kalns un traks ceļš, pa daļai modernizēts, klintis spridzinātas, paplašināts – pa daļai tāds pats veca stila ar līkumu līkumiem, asiem pagriezieniem – lai pasargā Dievs kādu soli pārskatīties. Tad caur Albion Park’u mājās. Ida nodušojās un pēc cup of tea – 3 bisk. + siers!! Cita nekā nebij – bet bij labs – brauca tālāk uz Sidneju, lai cik nogurusi, nebija noturama palikt pa nakti un atpūsties. Ja man kādreiz gadītos kāds tāds brucējs kā Ida – gribētu to ceļu vēlreiz mērīt. Ida mani ir jau izvadājusi daudz kur tur apkārt – bet šis bija ilgākais un tālākais brauciens.

Šorīt piecēlos kā briesmonis – apdedzis, izbālējis, ar ‘vārnas kājām’ ap acīm, saskrāpējies – pēc velna. Matus jau vakar naktī izmazgāju, tie bija piedzīti nezin ar kādu mežu – tagad no rīta iekrāsoju mazliet, ietinu ruļļus – Un te nu es esmu – nevaru uzsākt strādāt savu Godo – etc.

Rīts un nakts un vakars tur bija kā Latvijā – ar miglu, mierīgs, upe lēni murmina. Un tas vakara brīdis, kad pliks ietupos klusā upē, šķidrā, plūstošā – tas bija kā pirms tūkstoš gadiem.

3.30. Citu neko nevarēšu darīt – sāku vārīt blackberiju ievārījumu, pildīt burciņu pēc burciņas. (Inesei ļoti garšo šis ievārījums. Cienīts no visiem arī kā ļoti veselīgs – pilns ar c vitamīniem…). Vārīju 4 lb cukura + nezin cik black. Iznāca 11 burciņas – visādos lielumos – bet apm 1 mārc. ½ zaftes katra. Vārīju gandrīz, ne pilnīgi 40 min. Izskatās o.k. Šķidrāka mazliet kā pirmās reiz – tad bij mazāk cuk varbūt un vaļējāks trauks vārīšanai – Anyway – vārīju black. iev. – ko tur vairāk runāt. Neko citu nespētu darīt.
Nederīga diena – Nevaru neko domāt, neko aktīvi darīt – pat ne lasīt – iemesta uz brīdi atpakaļ īstā dzīvē – uzrakstīju tomēr Freijiem vēstuli.

Otrdiena, 23. febr. 8 a.m.

Silts. Saimnieks bija pēc īres naudas – Beach day viņš teica, mazākais 9 a.m. jau būtu jābūt pie jūras. Taisnība. Tas iemeta atkal nemierā – vasara, vasara, neesmu te pie jūras ilgi bijusi. Marujas malā dažas minūtes saulē pagulēju. Bet – te – nu nav laika tagad. Hm? Gribēju ko salāpīt – es tūļājos un nekā nepadaru.

Vasara – tāds siltums sāka dvašot, varbūt no kazeņu ievārījuma traukiem, vai no tālajām Maruijas kazeņu aizaugušām ganībām – džungļaina mežonība tur, tikai pie upes lejā mazliet maiguma. Es esmu badā. Un tomēr pārpilnība. Ņem ko gribi. Ej kur gribi.

10 p.m. Laiks nemaz tik beachy’īgs nebija – uznāca līņāšana un es gandrīz nevarēju aiznest, nosūtīt Godo. Beidzot tomēr aiznesu arī – nopirku labi lielu konvertu, un pastā, mans favorit darbinieks, pamīkstais kas visu lietišķi un labprāt palīdz un zina – uzlīmēja vēl stūros vēl sticky tape – un O.K. Ak viņiem tur nav ne šķēres, ne naža, ne striķa galiņa, kad kaut ko prasa! Mums Rīgas pastā pēdējā laikā bija visi iepakojamie materiāli – kastītes, papīri, āņores – par brīvu, un galds kur izdarīt iepakošanu – ja sadomāji pēkšņi ko nosūtīt – ieskrien pastā un izdari. Te varbūt iesaiņo veikalā – bet ne visu. Anyway – Šodien atnāca divi jaunzēlandieši – sarunāja manas 2 tukšās istabas. Viņi visi vakarā atnāca un vienam patika un otram laikam nē. Jaunākais – blondais bija nācējs tūlīt, tam pat ļoti istaba patika, otrs vecākais, mazākais – melnais, bija nenoteiktāks, neko nopietni neapsvēra tikai nopētīja mani pašu diezgan smīnīgām acīm, teicās vēl pārdomāt, nākt ceturtdienā. Ja viņi nāks – labi. Kaut kā man jātiek galā ar īres maksu saimniekam. Nemierīga māja būs, rīkosies pa virtuvi, vannas istabu un droši vien būs kāda mūzikas kaste. Viens strādājot pārmaiņas laika darbu – tad mazākais vienmēr vakaros nevarēs spēlēt arī viņi – būs kādam jāguļ. Bet ja viņi neatnāks – O.K. jo ja tam vecākam … te nepatīk, tad labāk lai nenāk. Nauda būtu OK. 10 dolāri par istabām vien. Un gas – share.

Nemiers tomēr mājās. Jo… viens strādā šiftwork. Un tad diezgan daudz mājās. Nu – tas varbūt nebūtu liels traucējums. Tie parasti guļ kā sisti. Tomēr – spēlēšana. Bet es pēd. laikā vairs nespēlēju. Nagus pat uzaudzinājusi garus… Sāku – vēl reiz pārrakstīt savu jugoslāva plūmju stāstu. Top labāks – ka pārstrādā. Sāk patikt. Bet ilgi, ilgi tas iet un vakarā negribās tipīt – jo bērniem lejā jāiet gulēt… Ja tie meņi atnāks – tad ies trokšņaināk. Bet nezin vai nāks.
Ko nosūtīt Dēliņam? To stāstu + ko? Nosūtīju Dz + Cl. vēstuli. Viņa jau stāvēs kādā maisā – bet lai, tiks ātrāk ārā.

Mašīnas. Vējš. Vilcieni.

Logs klabinās paklusu
Paklabinās un kluss
Un negaidot atkal
Ieklabinās paklusu.
Mašīnas. Vilcieni. Vējš.
Blakus telpā kāds ieslēdz gaismu
Un izslēdz.
Vilciens pienāk
Un aiziet.
Ļoti kluss vakars.
Nedzird nevienu balsi,
Nevienus soļus ielā,
Visi bērni jau pie miera.
Mašīnas. Vilcieni. Vējš.

Trešdiena 24 febr. 4.30 p.m.

Nosūtīju Dēliņa kungam stāstu ‘Viņi’, (par jugoslāvu un viņa zelta plūmēm) un divus dzejoļus – ‘Bērns’ un ‘Vakars’ – abi īsi un ļoti liriski. Stāsts – gandrīz tikai sarunas. Varbūt arī lirisks? Atkal tāpat kā iepriekšējais – ļoti vaļsirdīgs. Varbūt mazliet sentimentāls? Bet tāds kā tie cilvēki, kas tur runā, ne jau vairāk. Nu – redzēsim.
Vēstule no Līksmas Ķirpes kdzes – viņa tomēr staigā kā pa mākoņiem, pa visādām gara gudrībām sadzītām galvā no grāmatām.

Ienāca Utas mamma, Seemann kundze un pastāstīja tādu lietu, ka es varētu iet kādā skaistā, bagātā mājā dzīvot 4 mēneši par brīvu uzturu, tikai par to, ka es tur paliktu klāt pa nakti, kad citi kalpotāji aiziet, lai polio slima jauna sieviete, kurai nomirusi māte un tēvs 4 mēneši būs ārzemēs, nebūtu viena. Sākumā man tas likās neiespējami. Bet pārdomājot – 4 mēneši varbūt būtu O.K. Ietaupītos mazliet nauda. Ja tie zeļļi ta atnāk, man iekrātos, ko tie maksās. Ja es viņus drīkstētu te atstāt vienus? Tā māja, kalnā, pirms lielā Mt. Keira, bagāta, divi klavieres, māte bijusi klavieru skolotāja. Austrāļi varbūt?! Siev. koris tur iešot mēģinājumos. Ja man būtu tur sava istaba – es strādātu ar savām lietām, galveno kārt – pārrakstīšanu. Mazo rakstāmmašīnu līdz. – varētu, ja skaista māja! – Rudzata kundze nākšot mani tur aizvest! Very well! ‘Cita sabiedriskā dzīve’ tad stipri ierobežojas – no visitors! Bet kur viņi tagad ir? Vasara būs galā un tad nebūs arī neviena. Un kādreiz nedēļā jau ceru dabūt brīvdienu. Gandrīz jāsagatavojas to darīt.

Apskatīju Latv. avīzes, ko Rudzate atveda (viņa bija te – ļoti labi izskatījās – rītu būs te vedīs mani uz to Mt Keira ielas māju).
Latviešu avīzēs 4 mani dzejoļi un stāsts. 2 dzejoļi no pagājuša gada, biju aizmirsusi ka tie tur sūtīti:
‘Krīt lapa rudens vējā, kavēdamās’ un ‘Pieturies pie akmeņiem dažreiz, lai tu neaizslīdi’
No šī gada: ‘Kristus stāvēja Davida Jona durvīs’ un ‘Tu gulēsi kā akmens’. Šie abi vienā avīzē. Bet kāds bija trešais ko aizsūtīju? Domāju – bija 3…

Ceturtdiena, 25 febr. 4 p.m.

Biju pie tās dāmas (girl – te saka). Man viņa patika. Darba gan vairāk kā teica – jāgatavo vakariņas, jāmazgā trauki, virtuve, vannas istaba un šīs telpas ir plašas ar baltām (!) grīdām. Bet – kaut kas ir jādara. Māja ļoti liela, skaista, spēlēt varēšu tur, un pa dienu – teica, varēšot būt puslīdz brīva. Kas ir – puslīdz? Pa visu dienu? Bija domāts – tikai pārgulēt pa nakti.

Ziņa no Allena (jaunākais, blondais jaunzēlandietis, kas vēlējās nākt te dzīvot) ka viņš ievāksies drīz, pagaidām viens pats. Labāk būtu tā visu laiku, ja viņš maksā $8 – nedēļā, tad es varēšu apgrozīties… Gribētu lai labāk dzīvo 1 visu laiku. Anyway – tad es kaut ko ietaupīšu.
7 p.m. Liekas – kļūst vēsāks. Vēl jāiet būs uz jūru. Man 3 ned. brīvība to darīt. Labi.
Nosūtīju vēstuli Z. Bārdam – avīzē ir ziņa ka viņš smagi slimojis, un ir vēl slimnīcā, pēc operācijas. Viņš daudz labu vārdu man ir teicis, dalījis atzinību.

Piektdiena, 26 febr.

Briesmīga diena. Varbūt – nē, briesmīga. Kādēļ? Pastā nekā, D. neesmu redzējusi. Lai arī man spītēšanās turpinās un turpināsies – tomēr vieglāk to panest kad to redzu.
Izņēmu visas grāmatas no istabas, kas bija mana, kur lielāko daļu strādāju, kas tagad būs Allena istab. Rītu te vairs nevarēšu sēdēt. Kur es palikšu? – gan gan. Jāstrādā būs. Jālasa – jāraksta. Te es tāpat tikai nīkstu. Jāiekārtojas – te dzīvojam. istab. Te jau es tomēr visvairāk dzīvoju, tikai pārrakstīšanai, vēstuļu rakstīšanai un dažreiz ielas pavērošanai bija tā istaba. Te jūra, gaismas.

Izdots šonedēļ tāpat daudz – neticami – kādi 8 doāari – un liekas ne ēd ne dzer ne ko pērk. Bet sīkumi. Jāiet tur. Rītu jāpiezvana. Šausmīgs gara stāvoklis.
Elv. Arone (avīzē rakstīts) – aizbraukusi uz Kanādu un otrā dienā salaulājusies ar kādu inženieri – cilvēki dzīvo mērķtiecīgi. Pāris lapas uzrakstītas šodien – absolūti nekas padarīts – bra salāpīju.

Kāda latviešu psicholoģe raksta (arī latv. avīzē) ka cilvēkiem vajaga izrunāties, jāsaprotas, jāizrunājas, jāizsaka domas, jārunā ārā no sevis viss, lai spētu formulēt domas, lai domas – rastos, vai apmēram tā. Tādēļ laikam es rakstu. Bet – liekas nevar saredzēt ieguvuma?! Tomēr! Varu diezgan labi saprast, tas ir – patīk, varu priecāties par labiem rakstniekiem. Bet tālāk? Jā – bet vajaga īsto pretī runātāju lai varētu izrunāties. Citādi iznāk tāda runāšana, kā tautā to saka – kā cūkai ar kazu. Es nevaru neko saprasties ar cilvēkiem – ar lielu daļu no tiem. Tādēļ es parasti iekrītu, pieķeros tur, kur es nedzirdu ko viņi runā, tas ir – tie parasti klusē, dzīvo savu vienkāršo dzīvi bez lielas runāšanas, viņiem nav tā, ko es saucu par pusinteliģenci. Viņi ir klusi. Tiem var piedzejot visu ko sirds kāro. Ak Dievs, ak Dievs…

Lasīju vecas piezīmes – pag. gada. Kas tas bijis – to es nezinu? Zināms – to visu uz vietas var uzbāzt sev galvā – bet kāpēc tas notika? No bailēm ko biju izdarījusi ar D – tas viss. –
Rītu – jāzvana Miss Carr – Neaizmirsti.

Sestdiena, 27 febr. 10 am.

Tīrīju māju – tas ir borderi kur likt, istabu un virtuvi, plauktus. Pati sev – verandu. Tur varbūt varēs iekārtoties. Noguru. Un – pastā nekā. Nekur nekā. Darbi kavējas ar šīm lietām. Bet – gan savākšos! Liekas verandā būs O.K.! jānopērk būtu putekļu sūcējs – jauns! Tā nevar dzīvot kā ir – kaut kas velk.
Un sāp un neliek miera – kādu brīdi bez domāšanas par savām lietām un bez nīkšanas pie loga, pie rakst. Mašīnas.

12 noon. Piezvanīju Sallijai, norunājām – ka iešu pie viņas. Viņa teica – ja nevarēsit, nekas, bet pamēģināsim. Tikai tēvam sakāt, ka paliksit te – lai viņš brauc mierīgs savā ceļojumā. Labi, tas man atstāj puslīdz brīvas rokas.

Bet borders vēl nenāk – varbūt domāja – 2 maksā 10, 1 maksā 5. Un tagad 1 teicu – 8. Vienalga – ja nenāks, lai nenāk. Vēl nav atnācis – jau jāgaida, nevaru iziet no mājas. Patreiz gandrīz domāju – lai nenāk! Nopelnīšu mazliet pie Carr’as – Sallija viņas vārds. Un viņa teica – var dot klav. skolniekus. Varbūt kādus var dabūt lai gan tie man nepatīk. Bet tur dabū 14 pa stundu, es to tikai no Rudz. dabūju – šīs brīvības jau ir žēl ar borderi – varbūt – bet kā nu būs būs! Ja nāks, lai nāk. Nemiers. Izdarīts – domas aizbēgušas, nekas nenāk prātā! Kā es tā dzīvošu?

10 pm. Īrnieks atnāca un viņa draugs arī. Abi nesmēķētāji, bet aizgāju staigāt – pie Allena (tas šejienes boarders) atnāca viņa pirmais draugs, abi palika. Kad es pēc 1 ½ st. apmēram atnācu – Allens bij viens pats. Jau sāk – dzīvot. Rekorders iet pilnā spēkā. Tas O.K. Bet pēc pāris stundām kad atnācu no pilsētas – Bet ienāku gribu rakstīt priecīgu vēstuli – pārskatīju plates, gribēju nolikt – 2 jau trūkst. Šorīt saskaitīju – 31. Tagad 29. Bet es neapskatīju – nepierakstīju visas kādas man plates bija. Sataisīju sarakstu – tās ir visas Dzid. un Ines. plates. Viņi ir paņēmuši paspēlēt?? Pirmā brīdī? Skaidrs – es varēju piedāvāt – paspēlēt – bet tam vēl bij laika diezgan, bez tam es 5 reiz izskaidroju cik viegli, kur un kā plates var dabūt no bibliotēkas – nē! Mašīna vis otram draugam – viņi varēja noskriet lejā un 5 minūtēs plates dabūt. Ja viņi neuzvedīsies labi ar tām – nevajadzēja dot. Viņi var ņemt labas plates no bibliotēkas. Bet – vēlu aizliegt tagad…
Tagad es neko neteikšu. Ko es varu teikt? Es nezinu kādas plates trūkst.
Droši vien, es ceru tā mazākais, viņš būtu atlicis atpakaļ – bet, bet – kāpēc viņš tagad nesacīja nekā?

Tikai pirmāk, te izmēģināšanai uzliku vienu savu plati un tad viņš prasīja vai tās manas plates vai meitu – Es teicu meitu. Bet kāda tam nozīme? Viss priecīgais prāts sabojāts. Kā tas – kad es iešu tur dzīvot? Vai tad es nevarēšu atstāt savas lietas kā tās stāv?? – Tad jau labāk tas vecis bij ņemt. Domāju – jauns, godīgs, prātīgs, man nav jābēdā ne par ko – un viņi tak man labāk tanī ziņā, ka nav visu dienu mājās. Plates tomēr katrs savas glabā – taču nolietojama dārga un mīļa manta…

Svētdiena, 28. febr. 9.30 a.m.

Silts, vējš arī un daži mākoņi. Gulēju labi. Labāk gandrīz kā citreiz – nemiers vēl vairāk nomoka kā sīkas rūpes… Tagad jāsaka laikam Allenam – lai spēlē plates…?
Rakstu Dzid. Vakar skatīju cauri viņas skices. Skaisti, labi, tas atdzīvina.

Pilns vēders studē slikti – kāds vecs teiciens nāk prātā, jo man tagad gandrīz liekas – varbūt pilna māja arī studē slikti. Bet – domas rodas no dzīves. Gudrot vien arī nevar – kaut kas ir jādzīvo, arī neicīgs un lai cik ikdienišķs. Mākslai nekas nav par daudz ikdienišķs, tikai vajaga kaut kā neikdienišķa lai ikdienišķo ieraudzītu, cienītu, atšifrētu.

3 p.m. Biju sauļoties un peldēties. Nobraucu lejā ar autobusu. Svešs, backens. Mājās, gandrīz domāju braukt, rēķināju dārgi iznāk viss kopā un gāju – te buss nogāja lepni gar degunu – atpakaļ nācu kājām – jāskaita pat tie santīmi, kas vajadzīgi autobusam…

Mani īrnieki ir – Wilson’s – māte jaunzēlandes mauriete, tādēļ tā tumšums mazliet savāds, otrs Hughes – esot welsh. O.K.

Man jāprot uzvesties – tad nebūšu viena, beachā tāds resnīgs, desīgs (resni man patīk) lūrēja un ienāca peldēt līdz – bet es jau nemāku smaidīt, ne pat gadīties lai ar vilni brauc tuvu. Atkal viss turpat, un domas nestrādā rakstīšanai – rītu – būs citi prom, tad. Un drīz būs jāiet reiz uz Salliju Carr. Un pēc 2 nedēļām jāiet tur. Es gandrīz priecājos. Būs šis tas pasmagi – bet Who knows – ies arī! Es nevaru nekā darīt. D man spokojas vēl. Gribētu iet blackberijās.

Es varētu norīt sētas mietu! Man liekas tas Allens jūt ka es biju dusmīga par rekordiem un tagad – nerādās uz šo pusi, ne ka es to gribu – bet es gribu lai viņš jūtas labi. Tomēr! Vienu plati viņš ir paņēmis spēlēt – tad O.K. es teicu lai ņem. Tikai viņš nav atlicis tās 2 atpakaļ, ko es cerēju… Anyway – būs O.K.! Cerēsim. 6 ned. mail strike! Vai būs gals tam?

6 p.m. Laiks skaidrs. Jūra tumšzila. Ūdens bij silts šodien, saule arī. Man gribēsies rītu arī iet. Biju pēdējā laikā pametusi šo peldēšanos – Bēdājos – ka darbs neveicās. Galva tukša. Nevaru koncentrēties ne uz ko. Pēkšņi – man nav vairs savas lielās, plašās mājas – cep un vāra, rīkojas visās malās. Ko lai daru? Neko. Jāmācās dzīvot. Mazā šaurā veranda jāiekārto, bet tur man caurredzama loga vajadzētu – tas vestu pa pusei uz ielu, pa pusei uz jūru – tagad pienains stikls. Ko tas man dod? Illūzijas. Jādzīvo vairāk arī Dzidras istabā tur skaisti – palmas zari pret pilsētu un tālu, vistālāko jūras skatu. Kaut kā – nav labi! Kaut – jā es nezinu arī nekādu – kaut! Viss ačgārni iznāca. Un tomēr – nauda ir.

7. pm. Apēdu savu čopu + green pep + peas. Bij labs. Tagad šie ies uz klubu depot etc. Un es jutīšu, ka citi ‘dzīvo’ – un es mirstu. Un tā tas iet! Labi – par šo naudu, ko te iebursi – tad sagatavojies uz savu vakaru godīgi! Mati, kurpes, kleitu! Un mieru.